ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 16. novembrī (1)
Lieta C‑654/22
FOD Volksgezondheid, Veiligheid van de voedselketen & Leefmilieu
pret
Triferto Belgium NV
(Rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen Afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Civillietu palāta, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 1907/2006 – Ķimikāliju reģistrēšana, vērtēšana, licencēšana un ierobežošana – REACH – Piemērošanas joma – Atbrīvojums attiecībā uz vielām, kas atrodas muitas uzraudzībā – Reģistrācijas pienākums – Importētājs – Imports – Reģistrētājs
I. Ievads
1. Daudzi patērētāji ar karbamīdu saskaras dīzeļmotoru transportlīdzekļu darbības piedevas veidā, tā saucamo AdBlue (2). Šāda izmantošana mazina slāpekļa oksīdu nonākšanu vidē. Tomēr šo vielu izmanto vēl arī daudzos citos veidos, piemēram, lauksaimniecībā vai farmācijas un kosmētikas nozarē (“urea”). Tādēļ Savienībā tiek saražotas vai importētas vairāk nekā 10 miljonu tonnu gadā.
2. Īpaši riski nav zināmi (3). Tomēr importētājiem, importējot šo vielu, tā ir jāreģistrē Eiropas Ķimikāliju aģentūrā (ECHA) saskaņā ar REACH regulu (4). Tādēļ šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir jāprecizē, vai uzņēmums, kas trešā valstī pasūta karbamīdu, ir uzskatāms par importētāju un tādējādi uz to attiecas šis pienākums, vai arī citas personas, kas nav šis pasūtītājs, var to uzņemties, organizējot importu.
II. Tiesiskais regulējums
3. REACH regulas mērķis un galvenie principi izriet no 1. panta:
“1. Šīs regulas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa cilvēku veselības aizsardzību un vides aizsardzību, ieskaitot alternatīvu metožu attīstību vielu risku novērtēšanai, kā arī vielu brīvu apriti iekšējā tirgū, reizē veicinot konkurenci un novatorismu.
2. [..]
3. Šī regula balstās uz principu, ka ražotāji, importētāji un pakārtoti lietotāji ir atbildīgi, lai nodrošinātu to, ka viņi izgatavo, laiž tirgū vai lieto vielas, kas nelabvēlīgi neietekmē cilvēku veselību vai apkārtējo vidi. Tās pamatā ir piesardzības princips.”
4. Saskaņā ar REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu to nepiemēro “pašām vielām, vielām maisījumos vai izstrādājumos, kas ir muitas uzraudzībā, ar nosacījumu, ka tās nekādi neapstrādā vai nepārstrādā, un ir pagaidu uzglabāšanā vai brīvā zonā, vai brīvā noliktavā, lai tos varētu atkārtoti eksportēt – vai ir tranzītā”.
5. REACH regulas 10. apsvērumā šis atbrīvojums ir izskaidrots šādi:
“Vielas, kas ir muitas uzraudzībā un atrodas pagaidu glabāšanā brīvajās zonās vai brīvajās noliktavās un ko paredzēts atkārtoti eksportēt vai kas ir tranzītā, nelieto šīs regulas izpratnē, un tādēļ tās būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. [..]”
6. REACH regulas 3. panta 10.–13. punktā ir definēti dažādi jēdzieni:
“10) imports: fiziska preču ievešana Kopienas muitas teritorijā;
11) importētājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par importu;
12) laišana tirgū: darbība, ar ko par samaksu vai bez maksas trešai personai piegādā vai dara pieejamu. Importu uzskata par laišanu tirgū;
13) pakārtots lietotājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas nav ražotājs vai importētājs un kas rūpnieciskām vai profesionālām darbībām izmanto vai nu pašu vielu, vai vielu maisījumā. Izplatītājs vai patērētājs nav pakārtots lietotājs. Atkārtotu importētāju, kas ir atbrīvots no prasībām saskaņā ar 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu, uzskata par pakārtotu lietotāju.”
7. REACH regulas 5. pantā ir reglamentētas nereģistrēšanas sekas:
“Saskaņā ar 6., 7., 21 un 23. pantu, Kopienā neražo vai nelaiž tirgū vielas, vielas maisījumos vai izstrādājumos, ja tās, neievērojot prasības, nav reģistrētas saskaņā ar attiecīgiem šīs sadaļas noteikumiem”.
8. REACH regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts reģistrācijas pienākums:
“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, visi kādas vielas ražotāji vai importētāji, kas gadā veic vielas vai viena vai vairākos maisījumos ražošanu vai importēšanu vienas tonnas vai lielākā apjomā, iesniedz Aģentūrai reģistrācijas pieteikumu”.
9. Šī reģistrācijas pienākuma funkcija izriet no REACH regulas 16., 17. un 19. apsvēruma:
“(16) Šī regula nosaka īpašus pienākumus un saistības vielu, to preparātu vai izstrādājumu ražotājiem, importētājiem un pakārtotajiem lietotājiem. Šīs regulas pamatā ir princips, ka industrija ražo, importē vai lieto vielas, vai laiž tās tirgū ar visu nepieciešamo atbildību un rūpēm, lai nodrošinātu, ka vispārēji paredzamos apstākļos netiks negatīvi ietekmēta cilvēku veselība un vide.
(17) Būtu jāsavāc visa pieejamā un attiecināmā informācija par vielām, vielām preparātos vai izstrādājumos, lai palīdzētu kaitīgu īpašību identificēšanā, kā arī, ja nepieciešams, sistemātiski ar piegādes ķēžu palīdzību būtu jānovirza ieteikumi par riska pārvaldības pasākumiem, lai novērstu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi. [..]
[..]
(19) Tādēļ reģistrēšanas noteikumos būtu jāparedz no ražotājiem un importētājiem iegūt datus par vielām, ko viņi ražo vai importē, izmantot šos datus, lai novērtētu ar šīm vielām saistīto risku, izstrādāt un ieteikt atbilstīgus riska pārvaldības pasākumus. Lai nodrošinātu šo pienākumu izpildi, kā arī pārskatāmību, tiem reģistrējoties būtu jāiesniedz Aģentūrai dokumentācija ar visu šo informāciju. Reģistrētām vielām būtu jāatļauj aprite iekšējā tirgū.”
10. REACH regulas 7. pantā ir reglamentēta izstrādājumos iekļautu vielu reģistrācija, bet 8. pantā – to ražotāju vienīgo pārstāvju iecelšana, kas neveic uzņēmējdarbību Savienībā. Ja šāds pārstāvis ir iecelts, tad ražotāja produktu importētāji tiek uzskatīti par pakārtotiem lietotājiem, kuriem nav pienākuma reģistrēties.
III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
11. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī citas informācijas, ko pēc Tiesas lūguma ir iesniegusi iesniedzējtiesa, izriet šādi fakti.
12. 2019. gada 3. jūlijā Transvostok Group Limited (šķiet, ar juridisko adresi Kiprā) Dreymoor Fertilizers Overseas PTE LTD (ar juridisko adresi Singapūrā) un Belor-Eurofert GmbH (ar juridisko adresi Bambergā, Vācija) uzdevumā Kavkaz ostā Krievijas Melnās jūras piekrastē uz kuģa MV “HC SVEA KIM” uzkrāva kopumā 7873,167 tonnas karbamīda. Sākotnēji karbamīdu bija saražojis uzņēmums Mari, Turkmenistānā.
13. NV Triferto Belgium (ar juridisko adresi Ģentē, Beļģija; turpmāk tekstā – “Triferto”) 2019. gada 7. jūlijā pie Dreymoor pasūtīja kopumā 4000 tonnas karbamīda CFR Ghent (Incoterms 2010). Incoterms nozīmē International Commercial Terms (Starptautiskie tirdzniecības noteikumi). Viens no šiem terminiem ir CFR, kas nozīmē cost and freight (cena un frakts). Tas nozīmē, ka pārdevējs sedz pārvadāšanas izmaksas, bet neuzņemas risku par preču zudumu transportēšanas laikā. Saskaņā ar šo vienošanos piegādes vieta ir Ģente.
14. Belor 2019. gada 9. augustā Dreymoor uzdevumā ieveda karbamīda kravu Eiropas Savienībā muitas noliktavā Ģentē. Tajā Belor piesaistīja citus uzņēmumus dažādu ar kravas izkraušanu un uzglabāšanu saistītu uzdevumu veikšanai. Belor karbamīdu iepriekš bija reģistrējusi ECHA kā importētājs REACH regulas 6. panta 1. punkta izpratnē. Tā arī iesniedza muitas deklarāciju par šo vielu.
15. Triferto pēc pirmā pirkuma veikšanas un lūguma piegādāt šīs piegādes ietvaros 2019. gada 21. augustā iegādājās un lūdza piegādāt vēl 700 tonnas un 2019. gada 26. augustā – vēlreiz 1176,173 tonnas, izmantojot klauzulu CIF Ghent (Incoterms 2010). CIF apzīmē cost, insurance and freight [cena, apdrošināšana un frakts] un nozīmē, ka pārdevējs ne tikai sedz transporta izmaksas, bet preces vēl arī apdrošina.
16. Pārbaudes laikā 2020. gada 11. februārī Federale Overheidsdienst Volksgezondheid, Veiligheid van de voedselketen en Leefmilieu (Federālais sabiedrības veselības, pārtikas aprites drošības un vides valsts dienests, turpmāk tekstā – “FOD Volksgezondheid”) konstatēja, ka 2019. gadā Triferto no Dreymoor bija iegādājusies minētos daudzumus karbamīda.
17. Starp Dreymoor un Belor ir noslēgts līgums, kurā Belor apstiprina, ka tā “atbilstoši REACH tiesiskajam regulējumam” ir atbildīga par 46 % karbamīda fizisko importu Eiropas Savienībā ar kuģi MV “HC SVEA KIM”.
18. Tomēr FOD Volksgezondheid uzskata, ka nevis Belor, bet gan Triferto ir jāuzskata par importētāju REACH regulas 6. panta, skatot to kopsakarā ar 3. pantu, izpratnē. Tādējādi tai bija jāreģistrē karbamīds, ko tā nav darījusi. Tādēļ FOD Volksgezondheid Triferto piemēroja naudas sodu 32 856,00 EUR apmērā.
19. FOD Volksgezondheid un Triferto kopīgi vērsās Rechtbank van eerste aanleg Oost–Vlaanderen Afdeling Gent (Austrumflandrijas pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Civillietu palāta, Beļģija), lai pārbaudītu naudas soda likumību.
20. Rechtbank tādējādi uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
1) Vai REACH regulas 6. panta 1. punkts un 3. panta 10. un 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka reģistrācijas pienākums gulstas uz personu, kura pasūta vai iegādājas vielu no ārpus Eiropas Savienības reģistrēta ražotāja, pat ja visas formalitātes, kas saistītas ar vielas fizisko ievešanu Savienības muitas teritorijā, faktiski veic trešā persona, kura arī skaidri apliecina, ka ir par to atbildīga?
Vai, atbildot uz šo jautājumu, ir nozīme tam, vai pasūtītais vai iegādātais daudzums ir tikai daļa (tomēr vairāk nekā viena tonna) no lielākas tā paša ārpus Eiropas Savienības reģistrētā ražotāja sūtītas tās pašas vielas partijas, kuru šī trešā persona ieved Savienības muitas teritorijā, lai to tur uzglabātu muitas noliktavā?
2) Vai REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka arī vielas, kuras (piemērojot procedūru J, ierakstītas ar kodu 71 00 vienotā administratīvā dokumenta 37. ailē) tiek uzglabātas muitas noliktavā, neietilpst REACH regulas piemērošanas jomā, līdz tās vēlākā posmā tiek izņemtas un tām tiek piemērota cita muitas procedūra (piemēram, laišana brīvā apgrozībā)?
Ja tas ir tā – vai REACH regulas 6. panta 1. punkts un 3. panta 10. un 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka reģistrācijas pienākums šajā gadījumā gulstas uz personu, kas vielu ir tieši iegādājusies ārpus Savienības un lūdz to piegādāt (šo vielu iepriekš fiziski neievedusi Savienības muitas teritorijā), pat ja vielu jau ir reģistrējis trešās personas uzņēmums, kas to iepriekš ir fiziski ievedis Savienības muitas teritorijā?
21. Triferto, Beļģijas Karaliste, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās 2023. gada 12. oktobrī rīkotajā tiesas sēdē.
IV. Juridiskā analīze
22. Ar pirmo jautājumu un otrā jautājuma otro daļu Rechtbank vēlas noskaidrot, kurš REACH regulas 6. panta 1. punkta un 3. panta 10. punkta izpratnē ir uzskatāms par vielas daudzuma importētāju, kam tas ir jāreģistrē ECHA. Lai noskaidrotu šo jautājumu, ir lietderīgi vispirms izskatīt otrā jautājuma pirmo daļu, kuras mērķis ir noskaidrot, kurā brīdī attiecīgais vielas daudzums tika importēts Savienībā.
A. Importa brīdis
23. Ar otrā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai vielas, kuras (piemērojot procedūru J, ierakstītas ar kodu 71 00 vienotā administratīvā dokumenta 37. ailē) tiek uzglabātas muitas noliktavā, neietilpst REACH regulas piemērošanas jomā, līdz tās vēlākā posmā tiek izņemtas un tām tiek piemērota cita muitas procedūra (piemēram, laišana brīvā apgrozībā).
24. Var šķist pārsteidzoši, ka šis jautājums attiecas uz muitas režīmiem, bet tas ir balstīts uz REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ar kuru tiek izslēgta regulas piemērošana vielām, uz kurām attiecas noteikti muitas režīmi.
25. Ja šis atbrīvojums šajā gadījumā bija piemērojams, tad karbamīds, lai gan sākotnēji būtu fiziski ievests Savienības muitas teritorijā, tomēr vēl tik ilgi nebūtu importēts REACH regulas 3. panta 10. punkta izpratnē, kamēr regulas un līdz ar to arī šīs definīcijas piemērošana ir izslēgta ar 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
26. Praksē šis jautājums tātad ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai attiecīgais vielas daudzums tika importēts tikai tad, kad tas tika nodots Triferto, vai jau brīdī, kad Belor to pirmo reizi ieveda Savienības muitas teritorijā un uzglabāja muitas noliktavā.
27. REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka regulu nepiemēro vielām, “kas ir muitas uzraudzībā, ar nosacījumu, ka tās nekādi neapstrādā vai nepārstrādā, un ir pagaidu uzglabāšanā vai brīvā zonā, vai brīvā noliktavā, lai t[ās] varētu atkārtoti eksportēt – vai ir tranzītā”.
28. Šis atbrīvojums no REACH regulas attiecas uz vielām, kas atrodas muitas uzraudzībā. Pamatlietā tas tā ir jāpieņem, jo saskaņā ar prejudiciālo jautājumu karbamīds, piemērojot procedūru J, ierakstīts ar kodu 71 00 vienotā administratīvā dokumenta 37. ailē, tika uzglabāts muitas noliktavā.
29. Tomēr atbrīvojums ir piemērojams tikai tad, ja, pirmkārt, ir izpildīts arī negatīvais nosacījums, ka attiecīgā viela netiek ne apstrādāta, ne pārstrādāta, un, otrkārt, tai ir piemērots viens no trim īpašajiem muitas režīmiem.
30. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norāžu par apstrādi vai pārstrādi, pirms karbamīds tika nodots Triferto. Tādējādi ir jāpieņem, ka negatīvais nosacījums pamatlietā bija izpildīts.
31. Tomēr pretēji Beļģijas viedoklim otrais nosacījums, proti, viena no trim īpašajiem muitas režīmiem piemērošana, nebija izpildīts.
32. Saskaņā ar prejudiciālo jautājumu karbamīds, piemērojot procedūru J, ierakstīts ar kodu 71 00 vienotā administratīvā dokumenta 37. ailē, tika uzglabāts muitas noliktavā. To apstiprina arī vienotā administratīvā dokumenta 37. ailes kods 71 00. Proti, tas norāda, ka precei ir piemērota muitas noliktavas procedūra (71) un pirms tam tai nav piemērota neviena [cita] muitas procedūra (00) (5).
33. Uzglabāšana muitas noliktavā ir reglamentēta Muitas kodeksa (6) VII sadaļas 3. nodaļas 2. iedaļā (240.–242. pants). Tā ir īpaša muitas procedūra. Tomēr tā nav viena no trim īpašajiem muitas režīmiem, kas minēti REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā.
34. Preču pagaidu uzglabāšana saskaņā ar Muitas kodeksa 5. panta 11. un 17. punktu, kā arī 144.–152. pantu ir pirmais īpašais muitas režīms, kas minēts REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Šajā ziņā tā ir alternatīva muitas procedūras piemērošanai, tātad, arī uzglabāšanai muitas noliktavā.
35. Otrais REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais muitas režīms ir uzglabāšana brīvajā zonā atkārtotam eksportam. Lai gan tā ir ļoti līdzīga uzglabāšanai muitas noliktavā, tomēr tā ir reglamentēta citā Muitas kodeksa VII sadaļas 3. nodaļā, proti, 3. iedaļā (243.–249. pants, skat. arī 5. panta 14. punktu, taču ne 270. pantu). Abi uzglabāšanas veidi ir īpašas muitas procedūras. Tādējādi tās ir savstarpēji izslēdzošas.
36. Uz uzglabāšanu brīvā noliktavā, kas arī ir minēta REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 10. apsvērumā, iepriekšējā REACH regulas pieņemšanas brīdī spēkā esošajā Muitas kodeksā (7) vēl attiecās tādi paši noteikumi kā uz uzglabāšanu brīvajā zonā, tomēr brīvā noliktava šobrīd vairs nav paredzēta. Brīvā noliktava it īpaši nav pielīdzināma muitas noliktavai, kas arī jau bija paredzēta iepriekšējā Muitas kodeksā un uz kuru tajā attiecās atšķirīgi noteikumi nekā uz brīvo noliktavu.
37. REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta vācu valodas versijā trešais īpašais muitas režīms tiek apzīmēts kā Transitverkehr [tranzīta pārvadājumi]. Taču šis jēdziens Muitas kodeksā nav minēts. REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta angļu un franču valodas versijās savukārt ir izmantots jēdziens transit [tranzīts], kas ir paredzēts attiecīgajās Muitas kodeksā valodas versijā. Šis jēdziens Muitas kodeksa vācu valodas versijā tiek apzīmēts kā Versand [tranzīts]. Tāpēc jēdziena Transitverkehr izmantošana vācu valodas versijā, manuprāt, ir saistīta ar tulkošanas kļūdu.
38. Tranzīts kā alternatīva uzglabāšanai ietver citas īpašas muitas procedūras, kas ir reglamentētas Muitas kodeksa VI sadaļas 2. nodaļā, un tādējādi arī izslēdz uzglabāšanu muitas noliktavā.
39. Rezumējot, ir jāsecina, ka vielas, kas tiek uzglabātas muitas noliktavā, neietilpst REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā, jo uz tām neattiecas neviens no tajā minētajiem īpašajiem muitas režīmiem. Tādējādi šādām vielām regula ir piemērojama. Attiecīgi 3. panta 10. punktā minētās definīcijas izpratnē vielas tiek importētas jau brīdī, kad tās tiek fiziski ievestas Savienības muitas teritorijā, un jau pirms šī brīža tām ir nepieciešama reģistrācija ECHA.
40. Šāds rezultāts atbilst REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktā atbrīvojuma mērķim. Proti, REACH regulas mērķis nav reglamentēt vielu eksportu, bet tikai nodrošināt brīvu preču apriti un augstu aizsardzības līmeni iekšējā tirgū (8). Šajā kontekstā vielu ražotājiem, importētājiem un pakārtotajiem lietotājiem saskaņā ar 16. apsvērumu ir jāražo, jāimportē vai jālieto vielas, vai jālaiž tās tirgū ar visu nepieciešamo atbildību un rūpēm, lai nodrošinātu, ka vispārēji paredzamos apstākļos netiks negatīvi ietekmēta cilvēku veselība un vide.
41. Tādējādi REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir atbrīvot preces no REACH regulā noteiktajām prasībām, ja, kā tas ir trīs minēto muitas režīmu gadījumā, ir jāpieņem, ka tās Savienībā atrodas tikai uz laiku bez turpmākas apstrādes vai pārstrādes. Kā norādīts 10. apsvērumā, šādas vielas netiek lietotas REACH regulas izpratnē. Šajā gadījumā ir maz ticams, ka ar attiecīgajām vielām saistītie riski Savienībā īstenosies. Tomēr uz ļoti bīstamām vielām var attiekties īpašs regulējums (9).
42. Savukārt, ja viela Savienībā tiek apstrādāta vai pārstrādāta, REACH regula ir jāpiemēro, lai nodrošinātu vēlamo aizsardzības līmeni Savienībā. Tas tādēļ, ka šajā gadījumā ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar vielu saistītie riski neīstenojas apstrādes vai pārstrādes laikā. Turpretī tas, vai uz vielu vai no tās izgatavotajiem produktiem attiecas muitas režīms, kuru mērķis ir turpmāks eksports, nav būtiski attiecībā uz šā riska pārvaldību.
43. Līdz ar to uz otrā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams tikai tad, ja uz konkrētajām vielām attiecas viens no tajā minētajiem īpašajiem muitas režīmiem, proti, pagaidu uzglabāšana (Muitas kodeksa 5. panta 11. un 17. punkts, kā arī 144.–152. pants), uzglabāšana brīvajās zonās, lai atkārtoti eksportētu (Muitas kodeksa 5. panta 14. punkts, kā arī 243.–249. pants, bet ne 270. pants) vai tranzīts (Muitas kodeksa 226.–236. pants) un šīs vielas tajos netiek nedz apstrādātas, nedz pārstrādātas.
B. Importētāja noteikšana
44. Tagad ir jāpārbauda, vai persona, kas pasūta vai pērk noteiktu daudzumu vielas no ārpus Eiropas Savienības reģistrēta ražotāja, ir uzskatāma par tās importētāju REACH regulas 6. panta 1. punkta un 3. panta 10. punkta izpratnē, kurai šī viela ir jāreģistrē ECHA.
45. Saskaņā ar REACH regulas 3. panta 12. punktu vielas importu uzskata par laišanu tirgū. Tā kā saskaņā ar 5. pantu vielu drīkst laist tirgū tikai tad, ja tā ir reģistrēta, to var tādējādi importēt tikai pēc reģistrācijas. Regulas 21. panta 1. punktā pat ir paredzēts, ka imports ir atļauts tikai tad, ja ECHA trīs nedēļu laikā pēc reģistrācijas nav norādījusi uz nepilnībām reģistrācijas pieteikumā.
46. Bet kam ir pienākums veikt reģistrāciju? Saskaņā ar REACH regulas 6. panta 1. punktu importētājs, kas gadā veic vielas importēšanu vismaz vienas tonnas apjomā, ECHA iesniedz reģistrācijas pieteikumu. Regulas 3. panta 11. punktā importētājs ir definēts kā jebkura Savienībā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par importu. Savukārt imports saskaņā ar 3. panta 10. punktu ir fiziska preču ievešana Savienības muitas teritorijā.
47. Tādējādi vielu importa gadījumā reģistrācijas pienākums ir atkarīgs no tā, kurš ir atbildīgs par fizisko preču ievešanu Savienības muitas teritorijā.
48. Saskaņā ar vārda vispārējo izpratni varētu iedomāties lielu skaitu atbildīgo personu. Ja REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais atbrīvojums nav piemērojams, tad kuģa MV “HC SVEA KIM” apkalpe, it īpaši kapteinis, kā arī transporta uzņēmums ir tieši atbildīgi par [preču] fizisko ievešanu. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka uzņēmums Belor veica vielas importu Eiropas Savienībā, tādējādi, domājams, pilnvarojot un uzraugot pārvadātāju. Tātad arī šis uzņēmums var būt atbildīgs par importu. Taču Belor rīkojas Dreymoor uzdevumā, tādēļ atbildīga varētu būt Dreymoor. Tā kā šis pasūtījums vismaz daļēji ir balstīts uz to, ka Triferto jau bija iegādājusies un pasūtījusi lielu daļu piegādes, arī tā varētu būt atbildīga.
49. Tomēr REACH regulas 3. panta 11. punkta un 6. panta mērķis, pretēji, piemēram, krimināltiesībām, nav identificēt visas atbildīgās personas un sodīt tās atkarībā no to dalības pārkāpumā. Drīzāk saskaņā ar 17. apsvērumu ir jānodrošina, ka tiek savākta visa pieejamā un attiecināmā informācija par vielām, lai palīdzētu bīstamu īpašību identificēšanā. Lai šīs informācijas sniegšanas slogu pienācīgi sadalītu starp vielas lietotājiem, ir nepieciešams reģistrēt katru Savienībā saražoto vai importēto vielas daudzumu. Tādēļ ir nepieciešams, bet arī pietiekami, ja viena vienīga persona reģistrē attiecīgās vielas daudzumu.
50. Tomēr REACH regulai un it īpaši tās 3. panta 11. punktam ir ierobežota lietderība šīs personas identificēšanā, jo jēdziens “atbildīga”, kā norādīts 48. punktā, ir ļoti plašs. Ir taisnība, ka atbildīgo personu loks tiek ierobežots tādējādi, ka tikai Savienībā reģistrētas personas var tikt uzskatītas par importētājiem, kas it īpaši izslēdz Dreymoor, kā arī, iespējams, kuģa kapteini un apkalpi. Tomēr šajā gadījumā vismaz Triferto un Belor paliek kā iespējamās atbildīgās personas.
51. ECHA savos norādījumos par reģistrācijas pienākumu ierosina, pamatojoties uz konkrētā gadījuma apstākļiem, izlemt, kurš ir importētājs. Pamatojoties uz to, tā piemēru veidā nosaka, kam noteiktās situācijās būtu jāuzņemas atbildība. Daudzos gadījumos par importētāju ir jāuzskata preču galīgais saņēmējs, tātad, persona, kas pasūtījusi un iegādājusies importēto vielu, lai gan noteiktos apstākļos par importētāju var uzskatīt arī personu, kas organizē importu (10). Komisija un Beļģija savā argumentācijā atsaucas uz šiem norādījumiem.
52. Tomēr ECHA nav pilnvarota konkretizēt REACH regulas 3. panta 11. punktu, sniedzot saistošu interpretāciju, ko tā savos norādījumos arī skaidri uzsver (11). Tādēļ šie norādījumi nav saistoši; tomēr tie var sniegt lietderīgas norādes tāda nenoteikta tiesību jēdziena kā par importu atbildīgās personas interpretācijai. Tādējādi šķiet pārliecinoši, ka bieži vien piegādes galīgajam saņēmējam būtu jāuzņemas galvenā atbildība, jo viņš ir ieinteresēts, lai piegāde tiktu ievesta Savienībā. Bez šīs personas iniciatīvas vielas imports parasti nenotiktu. Ir taisnība, ka arī pārdevējam parasti ir šāda ieinteresētība, tomēr saskaņā ar REACH regulas 3. panta 11. punktu tas nevar būt atbildīgā persona, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tas nav reģistrēts Savienībā.
53. Tomēr pircēja ieinteresētība importā neizslēdz to, ka cita persona – šajā gadījumā Belor – uzņemas atbildību preces saņēmēja vietā, tādējādi kļūstot par importētāju REACH regulas 3. panta 11. punkta izpratnē un uzņemoties reģistrācijas pienākumu.
54. Šajā ziņā vienkāršs paziņojums vai pat līgums parasti nav pietiekams, jo pretējā gadījumā pastāvētu bažas, ka tiks apieti importētāja pienākumi saskaņā ar REACH regulu. It īpaši ir nepieciešams novērst to, ka faktiskais vielas importētājs tā importēto daudzumu sadala starp dažādiem “fiktīviem importētājiem”, kas attiecīgi nepārsniedz robežlielumu, lai pastāvētu reģistrācijas pienākums, vai robežlielumu, lai sniegtu plašāku informāciju. Tas tādēļ, ka saskaņā ar 6. panta 1. punktu tikai tiem importētājiem, kuri importē vairāk nekā vienu tonnu gadā, ir pienākums reģistrēties, un saskaņā ar 12. pantu reģistrācijas pienākumi palielinās, katram importētājam pieaugot gada tonnāžai (10, 100 vai 1000 tonnas).
55. Turklāt reģistrācija nav tikai formalitāte, bet ir saistīta ar ievērojamu slogu. Tādējādi saskaņā ar REACH regulas 10. pantu un dažādiem pielikumiem reģistrētājam ir jāiesniedz apjomīga dokumentācija par vielu un ķīmiskās drošības ziņojums. Turklāt pēc reģistrācijas saskaņā ar 22. pantu uz to attiecas turpmāki informēšanas pienākumi.
56. Līdz ar to efektīva atbildības un reģistrācijas pienākuma uzņemšanās paredz vismaz importā iesaistīto personu tiesisko paļāvību, ka personai, kas uzņemas atbildību, ir nepieciešamās zināšanas un resursi, lai izpildītu minētos pienākumus. Šīs personas, it īpaši vielas pasūtītājs, nedrīkst uz to akli paļauties, bet gan tām ir jāievēro nepieciešamā rūpība, veicot izvēli, un vismaz pirms importēšanas jāsaņem pierādījumi, ka reģistrētājs vielas daudzumu patiešām ir reģistrējis ECHA.
57. Ja persona, kas uzņemas atbildību par importu, tomēr, kā šajā gadījumā, faktiski ir izpildījusi importētāja pienākumus, t.i., it īpaši ir reģistrējusi piegādi ECHA, kā arī citādi būtiskā apmērā ir organizējusi piegādes fizisku ievešanu Savienībā, un ja nepastāv nekādu norāžu par REACH regulā noteikto pienākumu apiešanu vai pārkāpšanu, tad šķiet saprātīgi akceptēt atbildības uzņemšanos. Turpretim, pretēji Beļģijas viedoklim, nav izšķiroša nozīme tam, vai šī [atbildības] uzņemšanās ir balstīta uz līgumu ar preču pircēju vai uz citiem apstākļiem – šajā gadījumā vienošanos starp Dreymoor un Belor.
58. REACH regulas 8. pantā ir pat skaidri paredzēta iespēja noslēgt vienošanos ar personu, kas reģistrēta ārpus Savienības, īpašā gadījumā, proti, ja vielas ražotājs, kas reģistrēts ārpus Savienības, savstarpēji vienojoties, ieceļ personu, kas ir reģistrēta Savienībā, un kura kā tā vienīgais pārstāvis pilda importētāja pienākumus. Tādējādi importētājus ir paredzēts atbrīvot no reģistrācijas pienākuma, jo šajā gadījumā tos uzskata par pakārtotiem lietotājiem.
59. Kā tiesas sēdē norādīja arī Komisija, šie noteikumi par vienīgo pārstāvi neizslēdz reģistrācijas pienākuma uzņemšanos citos gadījumos. Ir gan taisnība, ka regulā nav ietverts REACH regulas 8. pantam pielīdzināms noteikums attiecībā uz iespēju importā iesaistītajām personām vienoties par to, kura pildīs reģistrācijas pienākumu. Taču, tā kā regulā nav skaidri noteikts, kurai personai šis pienākums ir uzlikts, tomēr vienlaikus tajā tiek pieņemta viena vienīga importēto vielu daudzumu reģistrācija, ir jābūt iespējai vienoties par to, kurš šo pienākumu uzņemas.
60. Turklāt šādai REACH regulas 3. panta 11. punkta un 6. panta interpretācijai ir tā priekšrocība, ka tā attiecas arī uz gadījumu, kad ārpus Savienības reģistrēts komercuzņēmums, kāds ir Dreymoor, Savienībā importē cita ražotāja saražotas vielas daudzumu, kam Savienībā vēl nav pircēju. Proti, šādā gadījumā neviens nevarētu reģistrēt piegādi, līdz ar to imports būtu juridiski nepieļaujams. Šāds komercuzņēmums nebūtu vielas ražotājs, un tādēļ nevarētu iecelt vienīgo pārstāvi saskaņā ar 8. pantu. Tāpat tas nevarētu pats reģistrēt piegādi, ja tam Savienībā nav juridiskās adreses. Un, ja pircēji vēl nav zināmi, tad arī tie nevar uzņemties atbildību par importu. Tāpēc, lai atļautu šādu importu, ir jābūt iespējai atbildību par importu uzņemties Savienībā reģistrētai personai.
61. Pamatlietā šāds risinājums būtu nepieciešams vismaz attiecībā uz daudzumiem, kurus Triferto iegādājās tikai pēc importa, iespējams, arī attiecībā uz to kravas daļu, proti, 2000 tonnām, par kuru atrašanās vietu Tiesa netika informēta. Tas tādēļ, ka saskaņā ar atbildi uz otrā jautājuma pirmo daļu, vismaz daudzumi, kas vēlāk tika pārdoti Triferto, jau bija importēti, pirms bija zināms pircējs.
62. Līdz ar to uz pirmo jautājumu un otrā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka saskaņā ar REACH regulas 3. panta 10. un 11. punktu un 6. pantu tādas Savienībā importētas vielas pircējam, kuras daudzums pārsniedz vienu tonnu, nav pienākuma pašam reģistrēt šo vielu, ja cita Savienībā reģistrēta persona ir uzņēmusies atbildību par šīs vielas importu un ir veikusi reģistrāciju un ja nav norāžu, ka ar vielas reģistrāciju saistītie pienākumi ir apieti.
V. Secinājumi
63. Tādēļ ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams tikai tad, ja uz konkrētajām vielām attiecas viens no tajā minētajiem īpašajiem muitas režīmiem, proti, pagaidu uzglabāšana (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas [ES] Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 5. panta 11. un 17. punkts, kā arī 144.–152. pants), uzglabāšana brīvajās zonās, lai atkārtoti eksportētu (Muitas kodeksa 5. panta 14. punkts, kā arī 243.–249. pants, bet ne 270. pants), vai tranzīts (Muitas kodeksa 226.–236. pants) un šīs vielas tajos netiek nedz apstrādātas, nedz pārstrādātas.
2) Saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 10. un 11. punktu un 6. pantu tādas Savienībā importētas vielas pircējam, kuras daudzums pārsniedz vienu tonnu, nav pienākuma pašam reģistrēt šo vielu, ja cita Savienībā reģistrēta persona ir uzņēmusies atbildību par šīs vielas importu un ir veikusi reģistrāciju un ja nav norāžu, ka ar vielas reģistrāciju saistītie pienākumi ir apieti.