Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2024. gada 29. maijā (*)

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par 2021. gada ex ante iemaksu aprēķinu – Iebilde par prettiesiskumu – Regulas Nr. 806/2014 juridiskais pamats – LESD 114. pants – Vienlīdzīga attieksme – Komisijas rīcības brīvība – VNV novērtējuma brīvība – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑360/21

Portigon AG, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv D. Bliesener, V. Jungkind un C. van Kampen, advokāti,

prasītāja,

pret

Vienoto noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv J. Kerlin un D. Ceran, pārstāvji, kam palīdz B. Meyring, T. Klupsch un S. Ianc, advokāti,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv U. Rösslein, M. Menegatti un G. Bartram, pārstāvji,

un

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv J. Bauerschmidt, J. Haunold un A. Westerhof Löfflerová, pārstāvji,

un

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Triantafyllou un A. Steiblytė, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov], tiesneši G. De Bāre [G. De Baere], D. Petrlīks [D. Petrlík] (referents), K. Kečmārs [K. Kecsmár] un S. Kingstone [S. Kingston],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu,

pēc 2023. gada 1. marta tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums (1)

[..]

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītāja ir Vācijā reģistrēta kredītiestāde, kura atrodas likvidācijas procesā. Tai joprojām ir atsevišķas darbības atļaujas veikt bankas darījumus un sniegt finanšu pakalpojumus, piemēram, noguldījumu un kredīta darījumus un maksājumu pakalpojumus. Tomēr tās rīcībā šīs darbības atļaujas ir tikai, lai pienācīgi pabeigtu tās likvidāciju.

3        No darījumiem, kas veikti šajā nolūkā, uz šo lietu it īpaši attiecas darījumi, kuros iesaistīta Erste Abwicklungsanstalt (turpmāk tekstā – “EAA”).

4        EAA tika izveidota saskaņā ar 2008. gada 17. oktobra Finanzmarktstabilisierungsfondsgesetz (Likums par finanšu tirgu stabilizācijas fonda izveidi) (BGBl. 2008 I, 1982. lpp.), lai likvidētu un aizsargātu daļu no prasītājas banku darījumiem.

5        Likvidācijas nolūkā prasītāja lielu daļu savu aktīvu un saistību nodeva EAA. Daļa no šiem aktīviem un saistībām faktiski tika nodoti EAA sadalīšanas ceļā. Šī aktīvu un saistību daļa vairs netiek iekļauta prasītājas bilancē.

6        Vēl cita prasītājas aktīvu un saistību daļa nav šādi sadalīta, bet ir veikta tikai to tā sauktā “saimniecisko līdzekļu” nodošana vai sniegta EAA garantija. Šajā nolūkā prasītāja ar EAA noslēdza vienošanos, paredzot nodot pēdējai minētai riskus, lai gan pati saglabāja šīs aktīvu un saistību daļas faktiskās īpašumtiesības.

7        Prasītājas aktīvi un saistības, kas EAA tika nodoti tikai kā saimnieciskie līdzekļi, tostarp ietver ārpusbiržas atvasināto instrumentu portfeļa elementus (turpmāk tekstā – “EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfelis”). Pirmkārt, to būtībā veido prasītājas tiesības un pienākumi, kas radušies no atsevišķiem atvasinātajiem instrumentiem vai ir saistīti ar tiem, un, otrkārt – nodrošinājums, kas garantē parādus, kuri radušies no šiem atvasinātajiem instrumentiem.

8        Prasītājai ir tiesiska un likumiska atbildība par to EAA portfeļa aktīvu pārvaldību, kuri sadalīšanas ceļā nav faktiski nodoti EAA. Tā kā EAA pati nevar izmantot šos aktīvus, prasītāja tos pārvalda kā pilnvarotā saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti ar EAA. Prasītāja šajā ziņā rīkojas savā vārdā, bet saskaņā ar EAA norādījumiem un tās labā.

9        EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeļa elementi līdz to izmantošanai vai nodošanai EAA ir norādīti prasītājas bilancē kā fiduciāri aktīvi vai saistības.

10      Ar apstrīdēto lēmumu VNV atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 70. panta 2. punktam noteica 2021. gada (turpmāk tekstā – “2021. gada iemaksu periods”) ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) (turpmāk tekstā – “ex ante iemaksas”) tām iestādēm, uz kurām attiecas šīs regulas 2. pants kopsakarā ar 67. panta 4. punktu (turpmāk tekstā – “iestādes”), tostarp prasītājai.

11      Ar 2021. gada 21. aprīļa paziņojumu par iemaksām Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (BaFin, Federālais finanšu darījumu uzraudzības dienests, Vācija), rīkodamies kā valsts regulatīvā iestāde (turpmāk tekstā – “VRI”) Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē, lika prasītājai samaksāt tās ex ante iemaksu par 2021. gada iemaksu periodu, kā to bija noteikusi VNV.

12      Prasītāja, no vienas puses, un VNV un BaFin, no otras puses, nav vienisprātis par informāciju, kas jāņem vērā, aprēķinot prasītājas ex ante iemaksu. Konkrēti – prasītāja uzskata, ka šajā ziņā nav jāņem vērā saistības, kas ietvertas EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfelī, un ka tā neietilpst grupā, kurā veikta pārstrukturēšana pēc tam, kad saņemts valsts atbalsts vai līdzvērtīgs finansējums Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.), 6. panta 8. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Savukārt VNV un BaFin uzskata, ka prasītājas ex ante iemaksa jāaprēķina, pamatojoties uz tās kopējo bilanci, un ka prasītāja ir iestāde, kura atrodas pārstrukturēšanas procesā.

[..]

IV.    Juridiskais pamatojums

[..]

A.      Par iebildēm par Regulas Nr. 806/2014, Direktīvas 2014/59 un Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu

1.      Par pirmo pamatu, ciktāl tas ir balstīts uz iebildēm par prettiesiskumu

34      Pirmajā pamatā prasītāja, pirmkārt, izvirza iebildes par Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 prettiesiskumu, otrkārt – iebildumus par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu un, treškārt – trīs iebildes par Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu.

35      Vispirms jāizvērtē iebildes par prettiesiskumu, bet iebildumi par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tiks izvērtēti šī sprieduma 337.–351. punktā.

a)      Par pirmo pamatu, ciktāl ar to tiek izvirzītas iebildes par Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 prettiesiskumu

36      Prasītāja izvirza iebildes par Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 prettiesiskumu, jo Savienības likumdevējs esot kļūdaini izvēlējies LESD 114. panta 1. punktu kā juridisko pamatu to pieņemšanai.

37      No vienas puses, minētajiem aktiem neesot nekādas saiknes ar iekšējo tirgu, jo, ja ex ante iemaksas būtu paredzētas dalībvalstu līmenī, tās nebūtu šķērslis pakalpojumu brīvai apritei un neradītu arī jūtamus konkurences izkropļojumus.

38      No otras puses, Savienības likumdevējs neesot tiesīgs ex ante iemaksu sistēmu balstīt uz LESD 114. panta 1. punktu, jo uz šīm iemaksām attiecoties “fiskālie noteikumi” LESD 114. panta 2. punkta izpratnē. It īpaši no LESD 114. panta 2. punkta angļu un franču valodas versijām izrietot, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma pārsniedzot jēdzienu “nodoklis”. Tāpēc Savienības likumdevējam, lai ieviestu pienākumu veikt ex ante iemaksas, esot bijis jābalstās uz LESD 113. vai 115. pantu.

39      VNV, Parlaments, Padome un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

40      Vispirms jāatgādina, ka Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīviem tiesā pārbaudāmiem elementiem, kuru vidū ir tiesību akta mērķis un saturs (skat. Atzinumu 1/15, (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 76. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 36. punkts).

41      Leģislatīvajos aktos, kuri pieņemti, pamatojoties uz LESD 114. panta 1. punktu, pirmkārt, ir jābūt paredzētiem pasākumiem dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanai un, otrkārt, tiem jābūt vērstiem uz iekšējā tirgus izveidi un darbību (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 100. punkts).

42      Pirmām kārtām, jāatgādina, ka LESD 114. pantu var izmantot kā juridisko pamatu tikai tad, ja no tiesību akta objektīvi un faktiski izriet, ka tā mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus (skat. spriedumu, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Šajā gadījumā konkrēti no Regulas Nr. 806/2014 1. un 3. apsvēruma, kā arī no Direktīvas 2014/59 1. apsvēruma izriet, ka šī regula tika pieņemta ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā, kad Savienības mērogā tika atklāts tādu instrumentu trūkums, kuri ļautu efektīvi novērst risku, ko rada finansiālās grūtībās nonākušas iestādes, kas lika dalībvalstīm izmantot valsts finanšu līdzekļus, lai atbalstītu minētās iestādes.

44      No Regulas Nr. 806/2014 1. apsvēruma un Direktīvas 2014/59 3. apsvēruma izriet arī, ka šī krīze parādīja, ka banku pakalpojumu iekšējā tirgus darbība ir apdraudēta un palielinās finansiālās sadrumstalotības risks. Tas rada patiesas bažas iekšējā tirgū, kurā bankām vajadzētu būt spējīgām veikt nozīmīgas pārrobežu darbības, bet tika konstatēta šo darbību samazināšanās, kas saistīta ar bažām par kaitīgas ietekmes izplatību.

45      Turklāt Regulas Nr. 806/2014 2.–4. un 12. apsvērumā un Direktīvas 2014/59 4. un 5. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka atšķirības dalībvalstu noregulējuma noteikumos un attiecīgajā administratīvajā praksē, kā arī vienota lēmumu pieņemšanas procesa trūkums attiecībā uz noregulējumu banku savienībā veicina uzticēšanās trūkumu citu dalībvalstu nacionālajām banku sistēmām, tostarp to dalībvalstu, kuras nepiedalās VNM, un sekmē tirgus nestabilitāti, jo tie nenodrošina paredzamību par to, kāds būs bankas iespējamās maksātnespējas iznākums. Šīs atšķirības atsevišķām bankām un klientiem varēja arī radīt lielākas aizņemšanās izmaksas tikai to darījumdarbības vietas dēļ, neatkarīgi no to faktiskās maksātspējas.

46      Bez tam Regulas Nr. 806/2014 9. un 19. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris – kamēr noregulējuma noteikumi un prakse, kā arī sloga sadales nosacījumi tiks izstrādāti tikai valsts līmenī un noregulējuma procedūru finansēšanai nepieciešamie finanšu līdzekļi tiks iegūti un tērēti valsts līmenī, saikne starp dalībvalstīm un banku nozari netiks pilnībā sarauta un iekšējais tirgus paliks sadrumstalots. Šāda situācija ierobežojot banku pārrobežu darbību, radot šķēršļus pamatbrīvību īstenošanai un izkropļojot konkurenci iekšējā tirgū.

47      Visbeidzot, kā izriet no Direktīvas 2014/59 9. un 10. apsvēruma, tās mērķis ir novērst, ka valsts iestādēm nav vienāds iestāžu kontroles līmenis vai vienāda spēja veikt to noregulējumu, kas var atšķirīgi ietekmēt iestāžu finansēšanas izmaksas dažādās dalībvalstīs, tādējādi traucējot tām īstenot iekšējā tirgū piešķirto brīvību veikt darījumdarbību.

48      Ņemot vērā šos apsvērumus, Regulas Nr. 806/2014 mērķis ir vājināt saikni starp katras dalībvalsts plānoto budžeta situāciju un tajā esošo banku un iestāžu finansēšanas izmaksām, kā arī uzlikt atbildību par finanšu sistēmas stabilizācijas apmaksāšanu finanšu sektoram kopumā.

49      Tādējādi, kā norādīts Regulas Nr. 806/2014 1. pantā, tajā tostarp tiek izveidoti vienoti noteikumi un vienota procedūra iestāžu noregulējumam, ko VNV piemēro šī sprieduma 43.–46. punktā minēto draudu novēršanai.

50      Tāpat Direktīvā 2014/59 tostarp ir paredzēti saskaņoti noteikumi un saskaņota procedūra iestāžu noregulējumam, lai kliedētu Savienības likumdevēja bažas, kas izklāstītas šī sprieduma 43.–45. un 47. punktā.

51      VNF un valstu finansēšanas mehānismi ir šo noteikumu un šīs procedūras būtiski elementi, kuri – kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 67. un 76. panta un 107. apsvēruma, kā arī no Direktīvas 2014/59 100. un 101. panta un 103., 104. un 108. apsvēruma – ļauj nodrošināt noregulējuma pilnvaru efektīvu īstenošanu un dot ieguldījumu noregulējuma instrumentu finansēšanā, nodrošinot to efektīvu piemērošanu.

52      Lai VNF un valsts finansēšanas mehānismiem nodrošinātu pietiekamus finanšu līdzekļus, tie, ņemot vērā šī sprieduma 43.–46. un 48. punktā izklāstītos apsvērumus, tiek finansēti tostarp no iestāžu veiktajām ex ante iemaksām.

53      Tāpēc šo iemaksu veikšana nodrošina vienotu un saskaņotu noteikumu un vienotas un saskaņotas procedūras efektīvu piemērošanu iestāžu noregulējumam. Savukārt noteikumi, ar kuriem tiek noteiktas minētās iemaksas, kā tas izriet no Regulas Nr. 806/2014 12. un 19. apsvēruma un Direktīvas 2014/59 9. un 10. apsvēruma, ļauj izvairīties, ka atšķirīga valstu prakse traucē pamatbrīvību īstenošanu vai izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus.

55      Turklāt attiecībā uz LESD 114. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, ka attiecīgajā Savienības aktā jāietver pasākumi dalībvalstu tiesību normu tuvināšanai, pirmkārt, it īpaši no Regulas Nr. 806/2014 2. apsvēruma un Direktīvas 2014/59 4. apsvēruma izriet, ka Savienībā nepastāv vienots lēmumu pieņemšanas process iestāžu noregulējuma jomā un, otrkārt, ka pastāv būtiskas saturiskas un procesuālas atšķirības starp normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kuri reglamentē iestāžu maksātnespējas procesu dalībvalstīs.

56      Šajā kontekstā Savienības likumdevējs banku savienības līmenī ir izstrādājis vienotus un saskaņotus noteikumus un procedūru iestāžu noregulējumam dalībvalstu līmenī, kā arī vienotu procedūru ex ante iemaksu iekasēšanai, lai nodrošinātu šo noteikumu un procedūru efektīvu piemērošanu, kā tas izklāstīts šī sprieduma 49.–53. punktā.

57      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regula Nr. 806/2014 un Direktīva 2014/59 atbilst LESD 114. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

58      Otrām kārtām, jāizvērtē prasītājas arguments, ka Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 tiesību normas, ar kurām iestādēm noteikts pienākums veikt ex ante iemaksas, esot jāuzskata par “fiskāliem noteikumiem”, un tāpēc uz tām neattiecoties Savienības likumdevēja saskaņošanas kompetence atbilstoši LESD 114. panta 2. punktam.

59      LESD 114. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs tiesību normas 1. punktu nepiemēro tostarp “fiskāliem noteikumiem”.

60      Attiecībā uz termina “fiskālie noteikumi” interpretāciju jākonstatē, ka LESD nav ietverta to definīcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/Padome, C‑338/01, EU:C:2004:253, 63. punkts).

61      Ņemot to vērā, no Tiesas judikatūras izriet, ka noteiktai summai, ko maksā konkrētas nozares ekonomikas dalībnieki, nav fiskāla rakstura tad, kad tā ir tieši paredzēta vienīgi šīs nozares izdevumu finansēšanai un šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares funkcionēšanai, tostarp lai to stabilizētu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1989. gada 11. jūlijs, Schräder HS Kraftfutter, 265/87, EU:C:1989:303, 9. un 10. punkts).

62      Šī argumentācija ir piemērojama arī ex ante iemaksām, kuras atbilst apdrošināšanā balstītai loģikai un kuras konkrētas nozares ekonomikas dalībnieki veic, lai finansētu tikai šīs nozares izdevumus.

63      Tādējādi attiecībā uz ex ante iemaksu būtību šī sprieduma 43. punktā jau ir norādīts, ka Regula Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 tika pieņemtas ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā, kad Savienības mērogā tika atklāts tādu instrumentu trūkums, kuri ļautu efektīvi novērst risku, ko rada finansiālās grūtībās nonākušas iestādes, un tas lika dalībvalstīm izmantot valsts finanšu līdzekļus, lai atbalstītu šādas iestādes. Kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 8. un 12. apsvēruma, VNM mērķis ir izvairīties no kaitējošām sekām, ko rada iestāžu maksātnespēja šādu krīžu laikā, jo iestāžu maksātnespēja vienā dalībvalstī var apdraudēt finanšu tirgu stabilitāti kopumā. Kā tas izriet no tās 3. un 5. apsvēruma, tas pats attiecas uz Direktīvu 2014/59.

64      Šajā kontekstā Savienības likumdevējs uzskatīja, ka finanšu nozarei kopumā ir jāfinansē finanšu sistēmas stabilizācija, kā tas it īpaši izriet no Regulas Nr. 806/2014 100. apsvēruma un Direktīvas 2014/59 103. apsvēruma.

65      Kā apstiprināts Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvērumā un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērumā, no šī skatu punkta raugoties, ex ante iemaksu īpašais raksturs nozīmē, ka tās garantē, ka finanšu nozare atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai VNM nodrošina pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

66      Tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 2. un 4. punktu un 61. apsvērumu, kā arī Direktīvas 2014/59 101. un 103. pantu un 49. apsvērumu ex ante iemaksas tiek iekasētas no finanšu sektora ekonomikas dalībniekiem, lai uzturētu VNF, ko var izmantot tikai noregulējuma instrumentu efektīvai piemērošanai un noregulējuma pilnvaru efektīvai īstenošanai, ja šādi pasākumi ir nepieciešami, lai sasniegtu šīs nozares finanšu stabilitātes mērķi.

67      Kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 1. panta un Direktīvas 2014/59 1. panta, šajā ziņā jānorāda, ka šī sprieduma 66. punktā minētie pasākumi tiek piemēroti tikai tām iestādēm, kuras veic ex ante iemaksas.

68      Regulā Nr. 806/2014 un Direktīvā 2014/59 gan nav noteikta automātiska saikne starp ex ante iemaksu veikšanu un attiecīgās iestādes noregulējumu. Šī iemesla dēļ nevar uzskatīt, ka ex ante iemaksas ir kā apdrošināšanas prēmijas, kuras var veikt katru mēnesi un kuras var tikt atmaksātas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 70. un 73. punkts).

69      Tomēr iestādes gūst divējādu labumu no VNF un valstu finansēšanas mehānismiem, kas tiek finansēti tieši no to ex ante iemaksām.

70      Pirmkārt, ja iestādes kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, to finansiālo stāvokli var nostabilizēt ar noregulējuma procedūru, ko attiecībā uz iestādēm var sākt, ja ir izpildīti arī pārējie Regulas Nr. 806/2014 18. pantā un Direktīvas 2014/59 32. pantā paredzētie nosacījumi. Tādējādi šī procedūra ļauj šādām iestādēm izmantot VNF finanšu līdzekļus vai valstu finansēšanas mehānismus, jo šie līdzekļi tika iegūti no minēto iestāžu iemaksām.

71      Otrkārt, visas iestādes gūst labumu no savām ex ante iemaksām, pateicoties finanšu sistēmas stabilitātei, ko nodrošina VNF un valsts finansēšanas mehānismi.

72      Proti, VNF un valsts finansēšanas mehānismu segtais risks ir risks, ko finanšu sektors kopumā rada finanšu sistēmas stabilitātei (skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 72. punkts).

73      No tā izriet, ka VNF un valsts finansēšanas mehānismu mērķis, raugoties no apdrošināšanā, nevis nodokļos balstīta viedokļa, ir garantēt finanšu sektora stabilitāti kopumā, visam iestādēm nodrošinot aizsardzību pret iekšējo krīzi.

74      Šis apdrošināšanā balstītais mērķis atspoguļojas arī ex ante iemaksu aprēķinā, jo tās tiek aprēķinātas nevis, piemērojot konkrētu likmi pamata summai, bet gan saskaņā ar Direktīvas 2014/59 102. un 103. pantu un Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantu, nosakot galīgo mērķapjomu un pēc tam gada mērķapjomu, kas tad tiek sadalīts starp iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts). Turklāt, kā izriet no šīs direktīvas 107. apsvēruma un šīs regulas 109. apsvēruma, šis gada mērķapjoma sadalījums, tostarp ir balstīts uz risku, ko katra iestāde rada finanšu sistēmas stabilitātei, un tas mudina iestādes izmantot mazāk riskantus darbības veidus.

75      No iepriekš minētā izriet, ka iestādes ex ante iemaksas veic atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai, ņemot vērā, ka šīs iemaksas ir tieši paredzētas tikai tās finanšu nozares izdevumu finansēšanai, kurā ietilpst šīs iestādes, un ka šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares darbībai, lai to stabilizētu atsevišķu iestāžu maksātnespējas gadījumā un ierobežotu negatīvas ietekmes izplatīšanās sekas.

76      Tālab Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 tiesību normas, ar kurām iestādēm noteikts pienākums veikt ex ante iemaksas un precizēta to aprēķināšanas kārtība nav “fiskāli noteikumi” LESD 114. panta 2. punkta izpratnē.

77      Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka atbilstoši dažām LESD 114. panta 2. punkta valodu redakcijām jēdzienam “fiskālie noteikumi” būtu jābūt plašākam.

78      Proti, visas Savienības tiesību akta valodu redakcijas principā ir atzīstamas par līdzvērtīgām. Tāpēc, lai saglabātu Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, ir svarīgi šo redakciju atšķirību gadījumos attiecīgo noteikumu interpretēt saistībā ar to ietverošā regulējuma vispārējo uzbūvi un mērķi (skat. spriedumu, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79 , 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Tādējādi vienā no tiesību akta valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt nedz vienīgais pamats šī akta interpretācijai, nedz šajā sakarā būt pārāks par pārējo valodu redakcijām. Šāda nostāja nebūtu saderīga ar prasību par Savienības tiesību piemērošanas vienveidīgumu (skat. spriedumu, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto pirmais pamats, ciktāl tas ir balstīts uz iebildēm par Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 prettiesiskumu, jānoraida.

b)      Par pirmo pamatu, ciktāl tas attiecas uz iebildēm par Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu

81      Attiecībā uz Deleģēto regulu 2015/63 prasītāja izvirza trīs iebildes par prettiesiskumu.

82      Vispirms jānorāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 4. pantā paredzēts, ka VNV katrai iestādei veicamo ex ante iemaksu aprēķina proporcionāli iestādes riska profilam, pamatojoties uz tās sniegto informāciju un piemērojot šīs deleģētās regulas 4.–13. pantā norādīto metodi.

83      Deleģētās regulas 2015/63 5. pantā “Gada pamata iemaksas riska korekcija” tostarp ir norādītas saistības, kas izslēgtas no šo iemaksu aprēķina. Šīs deleģētās regulas 6. pantā ir uzskaitīti riska pīlāri un rādītāji, kas VNV jāņem vērā, izvērtējot iestāžu riska profilu, savukārt minētās deleģētās regulas 7. pantā precizēts katra riska pīlāra un riska rādītāja relatīvais svērums, kas VNV jāpiemēro, novērtējot katras iestādes riska profilu.

84      Savukārt Deleģētās regulas 2015/63 8. pants attiecas uz riska rādītāju piemērošanu konkrētos gadījumos.

85      Turklāt Deleģētās regulas 2015/63 9. pantā “Riska korekcijas piemērošana gada pamata iemaksai” paredzēts, ka VNV aprēķina korekcijas koeficientu, pamatojoties uz šīs deleģētās regulas 6. pantā minētajiem riska rādītājiem atbilstoši minētās deleģētās regulas I pielikumā izklāstītajai formulai un procedūrām, un ka tā aprēķina katras iestādes gada iemaksu par katru iemaksu periodu, reizinot gada pamata iemaksu ar šo korekcijas koeficientu atbilstoši šīs deleģētās regulas I pielikumā izklāstītajai formulai un procedūrām.

86      Visbeidzot Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā ir noteikta iestāžu gada iemaksu aprēķināšanas procedūra vairākos soļos.

1)      Par pirmo iebildi par prettiesiskumu, ka ar Deleģēto regulu 2015/63 esot pārsniegtas pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas ar Direktīvu 2014/59

87      Prasītājas ieskatā, ar Deleģēto regulu 2015/63 esot pārsniegtas Direktīvā 2014/59, kura ir tās deleģējošais akts, noteiktās robežas. Tā kā šīs direktīvas ietvars ir noteikts LESD 114. panta 1. punktā, ar deleģēto aktu ir aizliegts atkāpties no šajā pēdējā minētajā tiesību normā noteiktā ietvara un piemērot to iestādēm, kurām nav saiknes ar iekšējo tirgu. Tā tas esot prasītājas gadījumā, kura atrodas likvidācijas procesā.

88      VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

89      Jānorāda, ka šī iebilde par prettiesiskumu ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka prasītājai “nav saiknes ar iekšējo tirgu”.

90      Proti, lai gan prasītāja atrodas likvidācijas procesā, tā saskaņā ar tās sniegto informāciju tomēr turpina veikt bankas darījumus un sniegt finanšu pakalpojumus. Šādos apstākļos tā šajā ziņā piedalās tirdzniecībā iekšējā tirgū.

91      Turpinājumā, pieņemot, ka prasītājas iebilde jāsaprot tādējādi, ka Komisijai no Deleģētās regulas 2015/63 piemērošanas jomas bija jāizslēdz iestādes ar nelielu darījumu apjomu iekšējā tirgū, jānorāda sekojošais.

92      Valsts līmenī aprēķinātās ex ante iemaksas tiek apliktas ar nodokli, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktu.

93      No minētās tiesību normas izriet, ka šīs iemaksas jāveic iestādēm Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 23. apakšpunkta izpratnē.

94      No Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 23. apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, izriet, ka pie šīm iestādēm pieder arī tās kredītiestādes Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.) 4. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, kuras nav Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 2. panta 5. punktā minēto iestāžu skaitā.

95      Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktu “kredītiestāde” ir uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus, un tas tā ir neatkarīgi no šo darījumu nozīmīguma.

96      Tāpat, lai gan Direktīvas 2013/36 2. panta 5. punktā atsevišķas iestādes ir izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas, tajā nav izslēgtas iestādes ar nelielu darījumu apjomu iekšējā tirgū, piemēram, iestādes, kuras atrodas likvidācijas procesā.

97      No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktā visām iestādēm, uz kurām tas attiecas, ir paredzēts veikt ex ante iemaksas neatkarīgi no to darījumu apjoma iekšējā tirgū.

98      Turklāt Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā, kas ir Deleģētās regulas 2015/63 juridiskais pamats, Komisijai nav noteikts pienākums atbrīvot atsevišķas iestādes no pienākuma veikt ex ante iemaksas, ņemot vērā to nelielo darījumu apjomu iekšējā tirgū dēļ tā, ka tās atrodas likvidācijas procesā.

99      Šādos apstākļos prasītājas arguments, ka ar Regulu 2015/63 esot pieļauts Direktīvas 2014/59 pārkāpums dēļ tā, ka ar to šādas iestādes nav atbrīvotas no tās piemērošanas jomas, jānoraida.

100    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka no Direktīvas 2014/59 un Deleģētās regulas 2015/63 sistēmas un mērķa, kā arī no to interpretācijas, ņemot vērā LESD 114. pantu, izrietot, ka ar šiem aktiem nav noteikts pienākums veikt ex ante iemaksas iestādēm, kuras atrodas likvidācijas procesā un kuras nekonkurē ar citām iestādēm, kas darbojas iekšējā tirgū.

101    Pirmkārt, šajā ziņā jānorāda, ka šī sprieduma 93., 94. un 98. punktā minēto tiesību normu formulējums, attiecībā uz šī pienākuma piemērojamību personām, un to, ka Komisijai nav pienākuma atbrīvot no šīs piemērojamības atsevišķas iestādes, ir skaidrs un precīzs. Otrkārt, no šī sprieduma 90. punkta izriet, ka prasītāja joprojām veic darījumus iekšējā tirgū.

102    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šī iebilde par prettiesiskumu jānoraida.

2)      Par otro iebildi par prettiesiskumu, jo ar Deleģēto regulu 2015/63 pieļauts Direktīvas 2014/59 būtisko elementu pārkāpums

103    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Deleģētajā regulā 2015/63, izstrādājot ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, neesot pietiekami ņemts vērā attiecīgo iestāžu riska profils. Tādējādi ar šīs deleģētās regulas 6. pantu esot pieļauts būtiskas Direktīvas 2014/59 tiesību normas, proti, tās 103. panta 7. punkta pārkāpums.

104    Šis pārkāpums tostarp izrietot no tā, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā neesot paredzēts nekāds ex ante iemaksu samazinājums vai atbrīvojums tādām iestādēm kā prasītāja, kuras pakļautība riskam, noregulējuma varbūtība vai nozīme finanšu tirgu stabilitātei ir ļoti zema vai nepastāv nemaz.

105    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

106    Vispirms, jāatgādina, ka deleģētu pilnvaru kontekstā LESD 290. panta izpratnē Komisijai, īstenojot tai piešķirtās pilnvaras, ir plaša rīcības brīvība, ja tai jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Tā tas ir gadījumā, kad tiek noteikti kritēriji ex ante iemaksu koriģēšanai proporcionāli riska profilam saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu.

108    Šajā ziņā jāatgādina, ka šo iemaksu īpašais raksturs, kā izriet no Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvēruma un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvēruma, nozīmē, ka tās garantē, ka finanšu nozare atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai VNM nodrošina pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas, vienlaikus mudinot attiecīgās iestādes izmantot mazāk riskantus darbības veidus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

109    Šajā kontekstā un kā izriet no Direktīvas 2014/59 114. apsvēruma, Savienības likumdevējs ir uzdevis Komisijai ar deleģēto aktu precizēt, kā noregulējuma finansēšanas mehānismos koriģēt iestāžu iemaksas proporcionāli to riska profilam.

110    No šī paša skatupunkta šīs direktīvas 107. apsvērumā ir precizēts: lai valsts finansēšanas mehānismos nodrošinātu ex ante iemaksu taisnīgu aprēķināšanu un radītu stimulu darboties saskaņā ar mazāk riskantu modeli, šīm iemaksām vajadzētu būt proporcionālām kredītu, likviditātes un tirgus riska pakāpei, kuru iestādes uzņēmušās.

111    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai bija jāizstrādā noteikumi par ex ante iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam, īstenojot divus saistītus mērķus, proti, pirmkārt, nodrošināt, ka tiek ņemti vērā dažādie riski, ko rada iestāžu darbības, neatkarīgi no tā, vai tās ir banku vai vispārīgākas finanšu darbības, un, otrkārt, mudināt šīs pašas iestādes izmantot mazāk riskantus darbības veidus.

112    Kā izriet no dokumentiem, kas saistīti ar Deleģētās regulas 2015/63 pieņemšanu, it īpaši tādiem dokumentiem kā JRC technical work supporting Commission second level legislation on risk based contributions to the (single) resolution fund [JRC tehniskais pētījums, lai atbalstītu Komisijas otrā līmeņa tiesību aktus attiecībā uz riskiem balstītām iemaksām (vienotajā) noregulējuma fondā] (turpmāk tekstā – “JRC tehniskais pētījums”) un Commission Staff Working Document: estimates of the application of the proposed methodology for the calculation of iemaksas to resolution financing arrangements [Komisijas dienestu darba dokuments: aplēses par ierosinātās metodes piemērošanu, lai aprēķinātu iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismos], Komisijai, izstrādājot šos noteikumus, bija jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi, jo tai bija jāizvērtē dažādi faktori, saskaņā ar kuriem tika apzināti dažādi riska veidi banku un finanšu sektoros.

113    Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijai bija plaša rīcības brīvība, lai saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu pieņemtu noteikumus, kuros precizēts jēdziens “ex ante iemaksu koriģēšana proporcionāli iestāžu riska profilam”.

114    Šādos apstākļos attiecībā uz gada pamata iemaksu koriģēšanas metodi saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu Savienības tiesai ir tikai jāpārbauda, vai Komisija, īstenojot tai piešķirto rīcības brīvību, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vai nepareizi izmantojusi pilnvaras, un vai tā nav acīmredzami pārsniegusi šīs rīcības brīvības robežas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine, C‑15/10, EU:C:2011:504, 60. punkts).

115    Tāpēc prasītājai jāpierāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā pieļauti šādi pārkāpumi.

116    Vispirms šajā ziņā no šī sprieduma 92.–97. punkta izriet, ka Direktīvā 2014/59 nav paredzēts atbrīvojums no pienākuma veikt ex ante iemaksas iestādēm, kuru pakļautība riskam, noregulējuma varbūtība vai nozīme finanšu tirgu stabilitātei ir zema. Regulā Nr. 806/2014 arī nav paredzēts neviens līdzīgs atbrīvojums.

117    Tāpat papildus pašu kapitālam un segtajiem noguldījumiem nedz Direktīvā 2014/59, nedz Regulā Nr. 806/2014 atsevišķām iestāžu saistībām, piemēram, fiduciārajām saistībām, aprēķinot ex ante iemaksas, nav paredzēts atbrīvojums.

118    Tādējādi atbilstoši Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktam un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktam visām iestādēm principā ir pienākums veikt ex ante iemaksas, un, aprēķinot šīs iemaksas, papildus pašu kapitālam un segtajiem noguldījumiem, principā jāņem vērā visas šo iestāžu saistības.

119    Šāda pieeja atbilst ex ante iemaksu sistēmas apdrošināšanā balstītai loģikai, saskaņā ar kuru finanšu nozare kopumā nodrošina VNM pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts). Proti, atbilstoši šai loģikai visas iestādes, tostarp tās, kuru noregulējuma varbūtība, ņemot vērā to saistības, iespējams ir zemāka, gūst labumu no savām ex ante iemaksām, pateicoties VNF nodrošinātās finanšu sistēmas stabilitātei.

120    Šādos apstākļos prasītāja nevar apgalvot, ka Komisijai no ex ante iemaksu sistēmas bija jāizslēdz iestādes, kurām ir fiduciāras saistības, vai ka tai bija jāizslēdz šādas saistības no minētās sistēmas tikai tādēļ, ka tās rada zemāku risku vai ka iestādei, kurai ir minētās saistības, ir zemāka noregulējuma varbūtība vai mazāka nozīme finanšu tirgu stabilitātē.

121    Turpinājumā – saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktu un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktu ex ante iemaksa tiek koriģēta proporcionāli iestāžu riska profilam. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu Komisija ir pilnvarota ar deleģēto aktu precizēt šo ex ante iemaksu koriģēšanas kārtību proporcionāli minēto iestāžu riska profilam.

122    Šajā nolūkā Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā ir paredzēti astoņi elementi, kas Komisijai jāņem vērā, veicot šādu koriģēšanu. Lai gan starp šiem elementiem ir “iestādes pakļautība riskam”, “varbūtība, ka iestādei tiks piemērots noregulējums”, un “iestādes nozīme vienas vai vairāku dalībvalstu vai Savienības finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitātei”, un Komisijai ir pienākums tos ņemt vērā, pieņemot tādu deleģēto aktu kā Deleģētā regula 2015/63, tie ir tikai trīs no astoņiem elementiem, kuri Komisijai jāņem vērā, sagatavojot šādu aktu.

123    Turklāt nekas Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā nenorāda, ka Komisijai būtu jāpiešķir lielāka nozīme vienam vai vairākiem no minētajiem elementiem.

124    Visbeidzot trīs prasītājas norādītie elementi attiecībā uz iestādēm, kas ir salīdzināmā situācijā ar prasītāju, proti, to pakļautība riskam, to noregulējuma varbūtība vai to nozīme finanšu tirgu stabilitātei, katrā ziņā ir ņemti vērā dažādos riska pīlāros un rādītājos, kas paredzēti Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā, un tādējādi šādu iestāžu īpašā situācija ir atspoguļota ex ante iemaksu aprēķinā.

125    Šādos apstākļos prasītāja nav pierādījusi, ka, Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vai nepareizi izmantotas pilnvaras vai ka, to pieņemot Komisija būtu acīmredzami pārsniegusi savu rīcības brīvību dēļ tā, ka šajā tiesību normā nav paredzēts nekāds ex ante iemaksu samazinājums vai atbrīvojums tādām iestādēm kā prasītāja, kuras pakļautība riskam, noregulējuma varbūtība vai nozīme finanšu tirgu stabilitātei ir iespējams ļoti zema vai pat nepastāv nemaz.

126    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka Deleģētajā regulā 2015/63 neesot paredzēts nekāds mehānisms, kurā tiktu ņemts vērā īpaši zema riska darījumdarbības modelis, ko parādot fakts, ka saskaņā ar šīs deleģētās regulas 6. panta 6. punkta a) apakšpunktu VNV, lai palielinātu attiecīgās iestādes ex ante iemaksu, var ņemt vērā tikai iestādes “vispārējo darījumdarbības modeli”.

127    Proti, saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu Komisijai, pieņemot deleģētos aktus šīs tiesību normas īstenošanai, jāņem vērā minētās tiesību normas a)–h) apakšpunktā uzskaitītie elementi, lai precizētu jēdzienu “ex ante iemaksu koriģēšana proporcionāli iestāžu riska profilam”. Taču nekas šīs direktīvas 103. panta 7. punktā tai neuzliek pienākumu paredzēt riska pīlāru vai rādītāju, kura kontekstā iestādes darījumdarbības modelis pats par sevi varētu sekmēt tās ex ante iemaksas samazinājumu.

128    Turklāt Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā paredzētie dažādie riska pīlāri un rādītāji katrā ziņā ļauj mērķorientēti ņemt vērā dažādas zema riska darījumdarbības modeļa iezīmes, un tādējādi iestādei, kurai ir šāds modelis, tiek noteikta mazāka ex ante iemaksa.

129    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šī iebilde par prettiesiskumu jānoraida.

3)      Par trešo iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz pilnvaru tālāku deleģēšanu VNV

130    Prasītāja apgalvo, ka ar Deleģēto regulu 2015/63 esot pieļauts LESD 290. panta 1. punkta pārkāpums dēļ tā, ka ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu VNV ir piešķirtas pilnvaras noteikt papildu riska rādītājus. Tomēr no LESD 290. panta 1. punkta un Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta d) apakšpunkta izrietot, ka Komisijai kārtība, kādā iestādes koriģē ex ante iemaksas, jānosaka, ņemot vērā to noregulējuma varbūtību, un Komisija nevar šīs pilnvaras deleģēt tālāk.

131    Šo Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu nevar novērst nedz ar šīs pašas deleģētās regulas 6. panta 5.–8. punktu, kuros ir noteiktas detaļas attiecībā uz dažādu riska apakšrādītāju noteikšanu, nedz ar minētās deleģētās regulas 7. panta 4. punktu, kurā ir paredzēta riska apakšrādītāju svēršanas sistēma.

132    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

133    Vispirms jānoraida Komisijas arguments, ka šī iebilde esot neefektīva dēļ tā, ka Deleģētā regula 2015/63, aplūkota atsevišķi, neesot adresēta VNV, bet tikai valstu regulatīvajām iestādēm, un VNV esot saistošas Deleģētās regulas 2015/63 tiesību normas tikai saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktā paredzēto noteikumu.

134    Taisnība, ka Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, un šīs deleģētās regulas 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts tādējādi vispirms ir adresēts tikai VRI. Šī tiesību norma tika attiecināta uz VNV tikai ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktu un 5. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem deleģētie akti, kas pieņemti atbilstoši minētajam 103. panta 7. punktam, tiek piemēroti arī ex ante iemaksu noteikšanai saskaņā ar Regulu Nr. 806/2014, un VNV Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 piemērošanas nolūkos tiek uzskatīta par VRI, ja tā pilda uzdevumus un īsteno pilnvaras, kas VRI piešķirtas ar šo direktīvu.

135    Šādos apstākļos Komisijas argumentāciju var saprast tādējādi, ka pilnvaras, kas minētas Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ir uzticētas VNV nevis ar Komisijas lēmumu, kas ietverts Deleģētajā regulā 2015/63, bet gan ar Savienības likumdevēja lēmumu, kas ietverts Regulā Nr. 806/2014. Tādējādi runa neesot par Komisijas pilnvaru tālāku deleģēšanu VNV, bet gan par tiešu Savienības likumdevēja deleģējumu VNV leģislatīvā aktā.

136    Tomēr šāds secinājums nav saderīgs ar aplūkoto aktu pieņemšanas hronoloģiju, it īpaši ņemot vērā faktu, ka Regula Nr. 806/2014 tika pieņemta pirms Deleģētās regulas 2015/63. Proti, Regula Nr. 806/2014 tika pieņemta 2014. gada 15. jūlijā, t.i., divus mēnešus pēc Direktīvas 2014/59 pieņemšanas, bet Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta tikai 2014. gada 21. oktobrī, t.i., vairāk nekā trīs mēnešus vēlāk.

137    Pirmkārt, no tā izriet, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Regulu Nr. 806/2014, nevarēja apstiprināt, ka VRI ar Deleģēto regulu 2015/63 varētu tikt piešķirtas atsevišķas pilnvaras, kas Komisijai deleģētas ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu. Otrkārt, Komisija, pieņemdama Deleģēto regulu 2015/63, noteikti zināja, ka saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu uzticēdama atsevišķas pilnvaras “regulatīvajām iestādēm”, tā attiecībā uz dalībvalstīm, kurām adresēta Regula Nr. 806/2014, šīs pilnvaras piešķīra VNV.

138    Turklāt faktu, ka Komisija ļoti labi apzinājās šo apstākli, apstiprina Deleģētās regulas 2015/63 7. apsvēruma formulējums, saskaņā ar kuru “jēdzienā “noregulējuma [regulatīvā] iestāde” [šajā deleģētajā] regulā būtu jāietver arī [VNV]”.

139    Tātad lēmums piešķirt VNV atsevišķas pilnvaras saistībā ar riska pīlāru “Papildu riska rādītāji, ko nosaka noregulējuma [regulatīvā] iestāde” (turpmāk tekstā – “IV riska pīlārs”) – neatkarīgi no to iedabas – izriet no Komisijas lēmuma, un šis lēmums tika pieņemts, kad tā pieņēma Deleģēto regulu 2015/63.

140    Turpinājumā jāanalizē VNV piešķirto pilnvaru raksturs, lai izvērtētu, vai Komisija tai ir deleģējusi pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu.

141    Atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta d) apakšpunktam IV riska pīlāru veido papildu riska rādītāji, ko nosaka VRI.

142    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta pirmo daļu IV riska pīlāru veido trīs riska rādītāji, proti, pirmkārt, “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, otrkārt, “[iestādes iespējamā] dalība institucionālajā aizsardzības shēmā” un, treškārt, “pasākums, kurā iestāde jau ir saņēmusi ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem”.

143    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta otro daļu VNV, nosakot šos riska rādītājus, jāņem vērā “ka attiecīgā iestāde varētu kļūt noregulējama un no tā izrietošo varbūtību, ka varētu tikt izmantots noregulējuma finansēšanas mehānisms, ja iestāde tiktu noregulēta”.

144    No Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta otrās daļas formulējuma izriet, ka ar šo tiesību normu VNV ir piešķirta novērtējum brīvība attiecībā uz veidu, kādā tai, nosakot minētos riska rādītājus, “jāņem vērā” “ka attiecīgā iestāde varētu kļūt noregulējama un no tā izrietošo varbūtību, ka varētu tikt izmantots noregulējuma finansēšanas mehānisms, ja iestāde tiktu noregulēta”, jo minētajā tiesību normā norādītie kritēriji VNV ir jāprecizē, lai tos varētu piemērot konkrētā gadījumā.

145    Attiecībā uz pirmo riska rādītāju, kurš saistīts ar IV riska pīlāru un attiecas uz tirdzniecības darbībām, ārpusbilances riska darījumiem, atvasinātajiem instrumentiem, iestādes sarežģītību un noregulējamību, Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punktā ir paredzēti vairāki elementi, kas VNV jāņem vērā, nosakot šo rādītāju, no kuriem daži var palielināt attiecīgās iestādes riska profilu un citi var to samazināt.

146    Tādējādi elementi, kas var izraisīt šī riska profila palielinājumu, ir četri, proti, pirmkārt, “tirdzniecības darbību nozīme attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni, riska darījumu riska līmeni un vispārējo darījumdarbības modeli”, otrkārt, “ārpusbilances riska darījumu nozīme attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni un riska darījumu riska līmeni”, treškārt, “atvasināto instrumentu summas nozīme attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni, riska darījumu riska līmeni un vispārējo darījumdarbības modeli” un, ceturtkārt, “apmērs, kādā [..] iestādes darījumdarbības modeli un organizatorisko struktūru uzskata par sarežģītu”.

147    Elementi, kas var izraisīt minētā riska profila samazināšanos, ir divi, proti, “tādu atvasināto instrumentu relatīvā summa, kam tiek veikta tīrvērte, izmantojot centrālo darījumu partneri”, un “apmērs, kādā [..] iestāde var tikt ātri noregulēta bez juridiskiem šķēršļiem”.

148    No Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta formulējuma izriet, ka ar šo tiesību normu VNV ir piešķirta novērtējuma brīvība attiecībā uz “nozīmi”, kas VNV jāpiešķir “tirdzniecības darbībām”, “ārpusbilances riska darījumiem” un “atvasināto instrumentu summai”, un saikni starp šajā tiesību normā minētajiem dažādajiem elementiem.

149    Tādējādi, lai gan no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta izriet, ka saskaņā ar šajā tiesību normā minēto pirmo riska apakšrādītāju “tirdzniecības darbību” nozīme jāsalīdzina ar bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni, riska darījumu riska līmeni un vispārējo darījumdarbības modeli, minētajā tiesību normā nav ietverti precizējumi par šī salīdzinājuma konkrētu veikšanu.

150    Tas pats attiecas uz Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) punktā paredzēto otro un trešo riska apakšrādītāju.

151    Turklāt attiecībā uz riska rādītāja noteikšanu “[iestādes iespējamā] dalība institucionālajā aizsardzības shēmā” no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 7. punkta izriet, ka VNV jāņem vērā vai to līdzekļu summa, kas bez kavēšanās ir pieejami ir pietiekami liela, “lai nodrošinātu ticamu un efektīvu [attiecīgās iestādes] atbalstu”, un juridiskās vai līgumiskās noteiktības līmeni saistībā ar to, ka šie līdzekļi “tiks pilnībā izmantoti pirms publiskā sektora ārkārtas atbalsta lūgšanas”.

152    No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka VNV ir novērtējuma brīvība attiecībā uz minētajā tiesību normā paredzēto nosacījumu ievērošanu, kuri ir saistīti ar attiecīgās institucionālās aizsardzības shēmas pieejamo līdzekļu pietiekamību ar līdzekļiem, kas nepieciešami attiecīgās iestādes finansēšanai, un ar šiem fondiem saistīto tiesiskās vai līgumiskās drošības līmeni.

153    Tas pats attiecas uz dažādu riska rādītāju svērumu saistībā ar IV riska pīlāru, kas paredzēts Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā.

154    Proti, lai gan Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā expresis verbis norādīts to trīs riska rādītāju relatīvais svērums, kuri veido IV riska pīlāru un minēti šī sprieduma 142. punktā, no šīs tiesību normas neizriet, kādā veidā jāveic dažādu riska apakšrādītāju svērums pirmajos divos riska rādītājos. Konkrēti – minētajā tiesību normā nav precizēts, vai šis svērums jāsadala starp šiem riska apakšrādītājiem proporcionāli. Tādējādi Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā VNV ir piešķirta novērtējuma brīvība noteikt to dažādo riska apakšrādītāju svērumu, kuri veido šos riska rādītājus un kuri jāņem vērā atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktam.

155    No iepriekš minētā izriet, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktā un 7. panta 4. punktā ietvertās tiesību normas saistībā ar IV riska pīlāru piešķir VNV novērtējuma brīvību.

156    Tomēr šādas novērtējuma brīvības piešķiršana nav pielīdzināma Komisijas pilnvaru deleģēšanai VNV LESD 290. panta 1. punkta izpratnē.

157    Šajā ziņā jānošķir LESD 290. panta 1. punktā paredzētās pilnvaras, proti, pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus, un pilnvaras piemērot vispārēji piemērojamus – leģislatīvus vai neleģislatīvus – aktus personām vai situācijām, kas ietilpst šādu aktu piemērošanas jomā.

158    Pirmkārt, Deleģētajā regulā 2015/63 nav nevienas tiesību normas, ar kuru Komisija būtu piešķīrusi VNV deleģējumu pieņemt vispārēji piemērojamus aktus, kas papildinātu vai grozītu atsevišķus Direktīvas 2014/59, Regulas Nr. 806/2014 vai šīs deleģētās regulas elementus. Gluži pretēji – vairākās minētās deleģētās regulas tiesību normās, piemēram, tās 4. un 6.–9. pantā, ir apstiprinātas pilnvaras, kuras VNV piešķirtas ar Direktīvu 2014/59 un Regulu Nr. 806/2014, piemērot šos vispārēji piemērojamos aktus, aprēķinot iestāžu, kuras ietilpst to piemērošanas jomā, ex ante iemaksas.

159    Otrkārt, neraugoties uz Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto IV riska pīlāra nosaukumu, proti, “Papildu riska rādītāji, ko nosaka noregulējuma [regulatīvā] iestāde”, galvenos principus attiecībā uz šī riska pīlāra piemērošanu Komisija pati ir precizējusi šīs deleģētās regulas 6. panta 5.–8. punktā. Tāpat Komisija minētās deleģētās regulas 7. panta 4. punktā ir paredzējusi noteikumus par riska rādītāju relatīvo svērumu šajā riska pīlārā.

160    No tā izriet, ka ar Deleģēto regulu 2015/63 VNV nav piešķirtas pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus aktus LESD 290. panta 1. punkta izpratnē.

161    Ņemot vērā iepriekš minēto, šī iebilde par prettiesiskumu un līdz ar to pirmais pamats, ciktāl tas ir balstīts uz iebildēm par prettiesiskumu, jānoraida.

2.      Par otro pamatu attiecībā uz iebildi par Regulas Nr. 806/2014, Direktīvas 2014/59 un Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu dēļ tā, ka ar tām esot pieļauts Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 47. panta pārkāpums

162    Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Deleģētā regula 2015/63 liedzot VNV pietiekami pamatot savus lēmumus un tālab Regula Nr. 806/2014, Direktīva 2014/59 un šī deleģētā regula esot prettiesiskas Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta un Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpuma dēļ.

[..]

b)      Par lietas būtību

170    Otrajam pamatam būtībā ir divas daļas.

1)      Par pirmo daļu attiecībā uz Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu

171    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētā regula 2015/63 liedzot VNV pietiekami pamatot savus lēmumus, un tālab šī deleģētā regula esot prettiesiska Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpuma dēļ. Konkrēti – ar šo deleģēto regulu ieviestā ex ante iemaksu aprēķināšanas metode nozīmē dažādu iestāžu, kurām ir jāveic šīs iemaksas, salīdzinošu novērtējumu, un tālab prasītāja nevar pārbaudīt savas ex ante iemaksas aprēķina pareizību, bez piekļuves citu iestāžu datiem, kas tai tomēr ir liegta.

172    Turklāt, atsaucoties uz citu iestāžu komercnoslēpuma aizsardzību, tiesības uz pamatotu lēmumu zaudētu jēgu. Sniedzot apkopotus datus, VNV neesot izveidojusi atbilstošu līdzsvaru starp prasītājas pamattiesībām un citu iestāžu komercnoslēpumu aizsardzību.

173    Visbeidzot, ja Vispārējā tiesa konstatētu, ka Direktīvā 2014/59 un Regulā Nr. 806/2014 ir noteikta Deleģētajā regulā 2015/63 paredzētā aprēķināšanas metode, arī ar šo direktīvu un regulu šajā ziņā būtu pieļauts Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums.

174    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

175    Vispirms jāatgādina, ka Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pantā, kā izriet no šī sprieduma 82.–86. punkta, ir paredzēti noteikumi, kas VNV jāpiemēro, lai noteiktu gada pamata iemaksu un to koriģētu proporcionāli iestāžu riska profilam. Pēc tam šie noteikumi konkrētāk tiek izmantoti šīs deleģētās regulas I pielikumā.

176    Atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma “2. solim”, VNV, pirmām kārtām, jāaprēķina intervālu skaits, lai salīdzinātu iestādes, ņemot vērā dažādus riska rādītājus un apakšrādītājus. Otrām kārtām, VNV principā katrā intervālā jāiedala vienāds iestāžu skaits, vispirms pirmajā intervālā iedalot iestādes, kurām bruto rādītāja vērtības ir viszemākās. Trešām kārtām, VNV visām attiecīgajā intervālā iekļautajām iestādēm jāpiešķir vienāds punktu skaits – tā sauktais “diskretizētais rādītājs”, kas jāņem vērā, turpmāk aprēķinot to korekcijas koeficientu.

177    LESD 296. panta otrajā daļā noteikts, ka tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums. Tāpat Hartas 41. pantā nostiprinātajās tiesībās uz labu pārvaldību ir paredzēts Savienības iestāžu un struktūru pienākums pamatot savus lēmumus.

178    Savienības iestādes vai struktūras lēmuma pamatojums ir ļoti svarīgs, jo tas dod ieinteresētajai personai iespēju, zinot visus apstākļus, izlemt, vai tā vēlas celt prasību par šo lēmumu, kā arī kompetentajai tiesai – iespēju veikt pārbaudi, un tātad tas ir viens no Hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā iedarbīguma nosacījumiem (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

179    Šāds pamatojums jāpielāgo aplūkotā akta būtībai un tā pieņemšanas kontekstam. Šajā ziņā netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu, un it īpaši personu, uz kurām attiecas akts, iespējamās intereses saņemt skaidrojumus. Tādēļ nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmos apstākļos, kas dod tai iespēju izprast attiecībā uz to noteiktā pasākuma tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    Lai pārbaudītu, vai šis pamatojums ir pietiekams attiecībā uz lēmumu, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, jāatgādina: pirmkārt – no Tiesas judikatūras nevar secināt, ka jebkura Savienības iestādes vai struktūras lēmuma, ar kuru privātam tirgus dalībniekam uzlikts pienākums maksāt kādu naudas summu, pamatojumā noteikti būtu jāiekļauj visi elementi, kas tā adresātam dotu iespēju pārliecināties par šīs naudas summas aprēķina precizitāti (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

181    Otrkārt, Savienības iestādēm un struktūrām atbilstoši komercnoslēpuma aizsardzības principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips un tostarp konkretizēts LESD 339. pantā, principā ir pienākums neizpaust konkurentiem privāta tirgus dalībnieka sniegtu konfidenciālu informāciju (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

182    Treškārt, uzskatīt, ka VNV lēmuma, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, pamatojumam obligāti ir jābūt tādam, kas ļauj iestādēm pārbaudīt to ex ante iemaksu aprēķina precizitāti, katrā ziņā nozīmētu, ka Savienības likumdevējam tiktu aizliegts ieviest tādu šo iemaksu aprēķināšanas veidu, kurā izmantojami dati, kuru konfidencialitāti aizsargā Savienības tiesības, un līdz ar to tiktu pārmērīgi ierobežota plašā rīcības brīvība, kāda šajā nolūkā piemīt šim likumdevējam, tostarp liedzot tam izvēlēties metodi, kas varētu nodrošināt VNF finansējuma dinamisku pielāgošanu finanšu sektora attīstībai, it īpaši, salīdzinoši ņemot vērā katras iestādes, kura saņēmusi atļauju VNF iesaistītās dalībvalsts teritorijā, finansiālo stāvokli (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 118. punkts).

183    Ceturtkārt, lai gan no iepriekš minētā izriet, ka VNV pienākums norādīt pamatojumu, ņemot vērā VNF finansēšanas sistēmas loģiku un Savienības likumdevēja ieviesto aprēķināšanas metodi, ir jālīdzsvaro ar VNV pienākumu ievērot attiecīgo iestāžu komercnoslēpumu, tomēr pēdējais minētais pienākums nav interpretējams tik plaši, ka tas sagrozītu pienākuma norādīt pamatojumu būtību (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 120. punkts).

184    Tomēr, līdzsvarojot pienākumu norādīt pamatojumu ar komercnoslēpuma aizsardzības principu, nevar uzskatīt, ka tad, ja lēmuma, ar kuru privātam tirgus dalībniekam ir uzlikts pienākums maksāt kādu naudas summu, pamatojumā netiktu sniegta visa informācija, kas tam dotu iespēju precīzi pārbaudīt šīs naudas summas apmēra aprēķinu, katrā ziņā tiktu skarta pienākuma norādīt pamatojumu būtība (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 121. punkts).

185    Pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz VNV lēmumu, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, ir uzskatāms par izpildītu, ja personām, uz kurām attiecas šis lēmums, lai gan tām nav sniegti dati, ko aizsargā komercnoslēpums, ir zināma VNV izmantotā aprēķināšanas metode un pietiekama informācija, lai pēc būtības saprastu, kā, aprēķinot to ex ante iemaksas, ir ņemta vērā to individuālā situācija attiecībā pret visu citu attiecīgo iestāžu situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).

186    Šādi šīs personas var pārbaudīt, vai to ex ante iemaksas nav noteiktas patvaļīgi, proti, neņemot vērā to faktisko ekonomisko stāvokli vai izmantojot tādus datus par finanšu sektoru kopumā, kuri nav ticami. Tādējādi minētās personas var saprast lēmuma, ar kuru noteiktas to ex ante iemaksas, pamatojumu un izvērtēt, vai ir lietderīgi celt prasību par šo lēmumu, un tāpēc būtu pārmērīgi lūgt, lai VNV sniegtu visu skaitlisko informāciju, uz kuras ir balstīts katras attiecīgās iestādes ex ante iemaksu aprēķins (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 123. punkts).

187    No iepriekš minētā izriet, ka VNV tostarp nav jāsniedz iestādei dati, kas tai pilnībā ļauj pārbaudīt, cik precīza ir korekcijas koeficienta vērtība, jo šāda pārbaude nozīmētu, ka būtu jābūt pieejamiem datiem par visu pārējo attiecīgo iestāžu ekonomisko stāvokli, ko aizsargā komercnoslēpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 135. punkts).

188    Šādos apstākļus, jānorāda, ka Deleģētā regula 2015/63 nav šķērslis tam, lai VNV varētu apkopotā un anonimizētā veidā izpaust pietiekamu informāciju, lai iestāde varētu saprast, kādā veidā tās ex ante iemaksu aprēķinā ir ņemta vērā tās individuālā situācija attiecībā pret visu pārējo attiecīgo iestāžu situāciju (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 139. punkts).

189    Konkrēti – Deleģētā regula 2015/63 ļauj VNV izpaust katra intervāla robežlielumus un ar to saistītos rādītājus, vienlaikus ievērojot savu pienākumu aizsargāt komercnoslēpumu, lai tostarp dotu attiecīgajai iestādei iespēju pārliecināties, ka klasifikācija, kas tai piešķirta, veicot šīs deleģētās regulas I pielikumā izklāstīto rādītāju diskretizāciju, faktiski atbilst tās ekonomiskajam stāvoklim un ka šī diskretizācija, balstoties uz ticamiem datiem, ir veikta veidā, kas atbilst šajā deleģētajā regulā izklāstītajai metodei, un ka ir ievēroti visi riska faktori, kuri jāņem vērā, piemērojot Regulu Nr. 806/2014, kā arī minēto Deleģēto regulu 2015/63 (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 137. punkts).

190    No iepriekš minētā izriet, ka Deleģētā regula 2015/63 neliedz VNV pildīt savu pienākumu norādīt pamatojumu, ļaujot tai sniegt attiecīgajām iestādēm pietiekamu informāciju, lai tās varētu saprast pamatojumu lēmumiem, ar kuriem noteiktas ex ante iemaksas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 141. punkts).

191    Tas pats attiecas uz Direktīvu 2014/59 un Regulu Nr. 806/2014, kurās ir noteikti ex ante iemaksu aprēķināšanas principi. Attiecībā uz šo direktīvu tajā paredzētie principi pēc tam tika īstenoti ar Deleģēto regulu 2015/63, kas tika pieņemta saskaņā ar minētās direktīvas 103. panta 7. punktu. Visbeidzot ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktu šīs deleģētās regulas sistēma tika padarīta par piemērojamu, lai aprēķinātu uz šīs regulas pamata iekasētās ex ante iemaksas.

192    Prasītājas argumenti neatspēko šos secinājumus.

193    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisija esot varējusi noteikt aprēķināšanas metodi, saskaņā ar kuru katras iestādes ex ante iemaksas netiek padarītas atkarīgas no visu pārējo iestāžu veiktajām ex ante iemaksām, jānorāda, ka šāda ex ante iemaksu savstarpējā atkarība izriet no likumdošanas izvēles, kas pausta Direktīvas 2014/59 102. un 103. pantā, kā arī Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantā.

194    Savienības likumdevējs šādu metodi ir izvēlējies likumīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 116. punkts), un to grozīt ar deleģēto aktu nebija Komisijas ziņā.

195    Otrkārt, prasītāja nevar apstrīdēt Deleģētās regulas 2015/63 tiesiskumu, pamatojoties uz citu finanšu iestāžu, it īpaši Eiropas Banku iestādes (EBI), praksi, kas liecinot, ka ir iespējama cita lēmumu, ar kuriem tiek noteiktas ex ante iemaksas, pamatojuma sistēma.

196    Proti, kā konstatēts šī sprieduma 107.–113. punktā, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai ar Deleģēto regulu 2015/63 precizētu noteikumus par ex ante iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam, un tālab Vispārējai tiesai nav jānosaka, vai Komisijas izvēlētā pieeja bija vienīgā vai labākā iespējamā, bet gan, vai tā bija acīmredzami nepiemērota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 12. jūlijs, Jippes u.c., C‑189/01, EU:C:2001:420, 83. punkts). Tāpēc tas vien, ka pastāv alternatīvas pieejas, nenozīmē, ka šī deleģētā regula ir prettiesiska.

197    Treškārt, prasītājas arguments, ka iestāžu komercnoslēpums būtu jāaizsargā vājāk noilguma dēļ, jānoraida.

198    Taisnība – no Tiesas judikatūras izriet – ja informācija, kas varēja būt komercnoslēpums, noteiktā brīdī ir piecus vai vairāk gadus veca, noilguma dēļ tā principā tiek uzskatīta par vēsturisku un tāpēc zaudējusi savu konfidencialitāti, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šādu raksturu, nepierāda, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskus elementus par tā vai attiecīgo trešo personu komerciālo stāvokli (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

199    Tomēr dati, kas tiek izmantoti, lai aprēķinātu ex ante iemaksas par konkrētu iemaksu periodu, ir jaunāki par pieciem gadiem. Proti, saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 1. punktu un 14. panta 1.–4. punktu VNV ir jāņem vērā iestāžu dati, kas pieejami uz 31. decembri tajā gadā, kurš ir pirms iemaksu perioda.

200    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata pirmā daļa jānoraida.

[..]

3.      Par sesto pamatu attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu

219    Sestajā pamatā prasītāja būtībā ir formulējusi četrus iebildumus. Ar diviem pirmajiem iebildumiem prasītāja izvirza iebildes par Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu. Ar pārējiem diviem iebildumiem tā apstrīd paša apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

220    Vispirms jāizvērtē iebildes par prettiesiskumu, jo iebildumi par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tiks izvērtēti šī sprieduma 403.–420. punktā.

a)      Par iebildumu par Deleģētās regulas 2015/63 neatbilstību Direktīvas 2014/59 103. panta 2. un 7. punktam

221    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā Komisijai, pieņemot deleģētos aktus šīs tiesību normas īstenošanai, noteikts pienākums no ex ante iemaksu aprēķina izslēgt saistības, kas nav pakļautas riskam, piemēram, tās fiduciārās saistības. Tā kā Deleģētajā regulā 2015/63 šāda izslēgšana nav paredzēta, ar to tiekot pārkāpts minētās direktīvas 103. panta 7. punkts.

222    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

223    Kā izklāstīts šī sprieduma 116.–118. punktā, lai aprēķinātu ex ante iemaksas saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktu un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktu, papildus pašu kapitālam un segtajiem noguldījumiem principā ir jāņem vērā visas iestāžu saistības.

224    Turklāt nekas Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā neuzliek Komisijai pienākumu no ex ante iemaksu aprēķina izslēgt noteiktas saistības, kurām, iespējams, nav riska. Pirmkārt, kā izklāstīts šī sprieduma 122. un 123. punktā, šīs tiesību normas a) apakšpunktā paredzētais elements “iestādes pakļautība riskam” ir tikai viens no elementiem, kas Komisijai jāņem vērā, pieņemot deleģētos aktus minētās tiesību normas īstenošanai. Otrkārt, no minētās tiesību normas neizriet, ka Komisijai lielāka nozīme būtu jāpiešķir vienam vai vairākiem no minētajiem elementiem.

225    Šādos apstākļos prasītāja nav pierādījusi, ka Deleģētā regula 2015/63 neatbilst Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktam.

226    Tāpēc šis iebildums jānoraida.

b)      Par iebildumu par Deleģētās regulas 2015/63 neatbilstību LESD 114. pantam, jo Komisijai esot bijis jāņem vērā atšķirīgie valstu noteikumi par Direktīvas 86/635 īstenošanu

227    Prasītāja apgalvo, ka ar Deleģēto regulu 2015/63 esot pieļauts LESD 114. panta pārkāpums, ciktāl ar to no saistībām, kas izmantotas, lai aprēķinātu ex ante iemaksas, netiek izslēgti līdzekļi, kurus iestāde pārvalda savā vārdā, bet par labu trešām personām, jo tajā nav ņemti vērā atšķirīgie valstu noteikumi, saskaņā ar kuriem tiek īstenots Padomes Direktīvas 86/635/EEK (1986. gada 8. decembris) par banku un citu finanšu iestāžu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem (OV 1986, L 372, 1. lpp.) 10. panta 1. punkta trešais teikums.

228    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

229    Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktu un Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktu VNV katrai iestādei aprēķina gada pamata iemaksu. Šī iemaksa attiecībā uz tās daļu, kas aprēķināta ES līmenī, ir proporcionāla attiecīgās iestādes neto saistību summai, salīdzinājumā ar visu iestāžu, kuras saņēmušas atļauju iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējām neto saistībām, un attiecībā uz tās daļu, kas aprēķināta valsts līmenī– visu iestāžu, kuras saņēmušas atļauju dalībvalsts teritorijā vai kurā atrodas attiecīgās iestādes juridiskā adrese.

230    Attiecībā uz to saistību noteikšanu, kuras jāņem vērā, lai veiktu šo aprēķinu, jānorāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 3. panta 1. punkta 11. apakšpunktā “pasīvu [saistību] kopsumma” raksturota kā “pasīvu [saistību] kopsumma, kā tā definēta [..] Direktīvas 86/635/[..] 3. iedaļā, vai kā tā definēta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1606/2002 [(2002. gada 19. jūlijs) par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (OV 2002, L 243, 1. lpp.)] minētajiem Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem”.

231    Turklāt saskaņā ar Direktīvas 86/635 10. panta 1. punktu, kas ietilpst šīs direktīvas 3. iedaļā, līdzekļi, ko iestāde pārvalda savā vārdā, bet par labu trešām personām, parasti jānorāda šīs iestādes bilancē, ja tai ir īpašumtiesības uz attiecīgajiem aktīviem.

232    Taču Direktīvas 86/635 10. panta 1. punkta trešajā teikumā ir noteikts, ka dalībvalstis attiecīgajām iestādēm var atļaut šādus līdzekļus atstāt ārpus bilances, ar nosacījumu, ka ir īpaši noteikumi, saskaņā ar kuriem minētos līdzekļus nošķir no līdzekļiem, kas pieejami prasību apmierināšanai iestādes darbības izbeigšanas gadījumā.

233    Šajā ziņā lietas dalībnieki apstiprināja, ka saskaņā ar noteikumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika pieņēmusi, lai izpildītu Direktīvas 86/635 10. pantu, prasītājas fiduciāro darbību saistības būtu jāiekļauj tās bilancē.

234    Turklāt lietas dalībnieki kā piemēru norādīja, ka Austrijas Republika ir izmantojusi Direktīvas 86/635 10. panta 1. punkta trešajā teikumā paredzēto iespēju ļaut iestādēm ārpus bilances atstāt līdzekļus, ko tās pārvalda savā vārdā, bet par labu trešām personām.

235    Prasītājas ieskatā no tā izriet: ja iestādes juridiskā adrese ir tādā dalībvalstī kā Austrijas Republika, nevis Vācijas Federatīvajā Republikā, tā var atstāt fiduciāro darbību saistības ārpus bilances, un tādējādi šīs saistības netiek ņemtas vērā, lai aprēķinātu tās gada pamata iemaksu.

236    Šajā kontekstā prasītāja apgalvo, ka Komisija, Deleģētajā regulā 2015/63 neņemot vērā šo atšķirību starp dažādu dalībvalstu grāmatvedības noteikumiem attiecībā uz fiduciārajām darbībām, ir radījusi konkurences izkropļojumus, kas ir pretrunā LESD 114. pantam.

237    Ciktāl prasītājas iebilde par prettiesiskumu ir balstīta uz LESD 114. pantu, jānorāda, ka ar šo tiesību normu Parlamentam un Padomei ir radīts juridiskais pamats, lai tie varētu pieņemt leģislatīvus aktus, kuru mērķis ir novērst šķēršļus tirdzniecībai, kas rodas dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu atšķirību dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 8. septembris, Brunswick Bowling Products/Komisija, T‑152/19, EU:T:2021:539, 37. punkts (nav publicēts)).

238    Savukārt LESD 114. pants nedod Komisijai tiesības, pieņemot deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, rīkoties ārpus deleģējuma, ko Savienības likumdevējs piešķīris, pamatojoties uz šo pēdējo minēto tiesību normu. Tāpēc Komisijai nav jānovērš atšķirīgi valsts noteikumi par Savienības tiesību īstenošanu, ja vien tai šajā ziņā nav piešķirts pilnvarojums ar leģislatīvu aktu.

239    Šajā gadījumā nedz ar Direktīvu 2014/59, nedz ar Regulu Nr. 806/2014 Komisijai nav piešķirtas pilnvaras saskaņot valstu grāmatvedības noteikumus, kas attiecas uz līdzekļiem, kurus iestāde pārvalda savā vārdā, bet par labu trešām personām.

240    Šādos apstākļos prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā pieļāvusi LESD 114. panta pārkāpumu dēļ tā, ka, iespējams, ir radījusi konkurences izkropļojumus, kas ir pretrunā šai tiesību normai Deleģētās regulas 2015/63 pieņemšanas dēļ.

241    No tā izriet, ka šis iebildums jānoraida.

B.      Par pamatiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu

1.      Par gada mērķapjoma pamatojumu

242    Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

243    Procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros un tiesas sēdē Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes iztaujāja lietas dalībniekus par iespējamām nepilnībām apstrīdētajā lēmumā norādītajā pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.

244    Lai izvērtētu vai apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas šādas nepilnības, jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam sākotnējā astoņu gadu perioda, skaitot no 2016. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “sākotnējais periods”), beigās VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem ir jāsasniedz galīgais mērķapjoms, kas atbilst vismaz 1 % no segto noguldījumu summas visās iestādēs, kuras saņēmušas atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

245    Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā periodā ex ante iemaksas ir jāsadala laikā iespējami vienādi, līdz sasniegts šī sprieduma 244. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet ir pienācīgi jāņem vērā darījumdarbības cikla fāze un prociklisko iemaksu ietekme uz iestāžu finansiālo stāvokli.

246    Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā ir precizēts, ka katru gadu iemaksas, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, nedrīkst pārsniegt 12,5 % no galīgā mērķapjoma.

247    Runājot par ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka VNV to summu nosaka, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, un pamatojoties uz iepriekšējā gada segto noguldījumu vidējās summas, kas aprēķināta reizi ceturksnī visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

248    Līdzīgi saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu VNV ex ante iemaksas katrai iestādei aprēķina, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ko nosaka, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, un atbilstoši Deleģētajā regulā 2015/63 izklāstītajai metodei.

249    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 48. apsvēruma, šajā gadījumā VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11 287 677 212,56 EUR apmērā.

250    Apstrīdētā lēmuma 36. un 37. apsvērumā VNV būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjomu nosaka, pamatojoties uz analīzi par segto noguldījumu izmaiņām iepriekšējos gados, visām attiecīgajām izmaiņām ekonomiskajā situācijā, kā arī uz analīzi par darbības cikla fāzes rādītājiem un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli. Pēc tam VNV uzskatīja par piemērotu noteikt koeficientu, kas balstīts uz šo analīzi un VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem (turpmāk tekstā – “koeficients”). Lai sasniegtu gada mērķapjomu, VNV šo koeficientu piemēroja vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās summas 2020. gadā.

251    Apstrīdētā lēmuma 38.–47. apsvērumā VNV ir izklāstījusi pieeju koeficienta noteikšanai.

252    Apstrīdētā lēmuma 38. punktā VNV konstatēja pastāvīgu segto noguldījumu pieauguma tendenci visās iesaistīto dalībvalstu iestādēs. Konkrēti, šo noguldījumu vidējā summa, kas aprēķināta reizi ceturksnī, 2020. gadā sasniedza 6689 miljardus EUR.

253    Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. apsvērumā VNV iepazīstināja ar segto noguldījumu prognozētajām izmaiņām sākotnējā perioda trīs atlikušajos gados, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Tā lēsa, ka segto noguldījumu gada pieauguma līmenis līdz sākotnējā perioda beigām būšot no 4 % līdz 7 %.

254    Apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērumā VNV sniedza darbības cikla fāzes un ex ante iemaksu iespējamās procikliskās ietekmes uz iestāžu finansiālo stāvokli novērtējumu. Lai to paveiktu, tā norādīja, ka ir ņēmusi vērā vairākus rādītājus, piemēram, Komisijas prognozi par iekšzemes kopprodukta izaugsmi un ECB prognozes šajā nolūkā vai par privātā sektora kredītu plūsmu procentos no iekšzemes kopprodukta.

255    Apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā VNV secināja, ka, lai gan banku savienībā ir pamatoti sagaidīt turpmāku segto noguldījumu pieaugumu, šī pieauguma temps būs lēnāks, nekā 2020. gadā. Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā norādīja, ka tā ir izmantojusi “piesardzīgu pieeju” attiecībā uz segto noguldījumu pieauguma līmeni nākamajos gados līdz 2023. gadam.

256    Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā VNV noteica koeficienta vērtību 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā reizinādama ar šo koeficientu un šī aprēķina rezultātu dalīdama ar astoņi atbilstoši šādai matemātiskai formulai, kas ietverta minētā lēmuma 48. apsvērumā:

“Mērķis0 [gada mērķapjoma summa] = Segto noguldījumu kopsumma2020 * 0,0135 * ⅛ = 11 287 677 212,56 EUR”.

257    No VNV skaidrojumiem tiesas sēdē būtībā izriet, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā noteica šādi.

258    Pirmkārt, VNV noteica segto noguldījumu summu visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, par pamatu ņemdama nākotnē vērstu analīzi, un prognozēja, ka sākotnējā perioda beigās tā sasniegs aptuveni 75 miljardus EUR. Lai iegūtu šo summu, VNV ņēma vērā segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā, proti, 6689 miljardus EUR, segto noguldījumu gada pieauguma līmeni 4 % apmērā, kā arī atlikušo iemaksu periodu skaitu līdz sākotnējā perioda beigām, proti, trīs.

259    Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu VNV aprēķināja 1 % no šiem 75 miljardiem EUR, lai iegūtu plānoto galīgo mērķapjomu, kas jāsasniedz līdz 2023. gada 31. decembrim, proti, aptuveni 75 miljardi EUR.

260    Treškārt, no šīs pēdējās minētās summas VNV atskaitīja finanšu līdzekļus, kas jau bija pieejami VNF 2021. gadā, proti, aptuveni 42 miljardus EUR, lai iegūtu summu, kas jāiekasē līdz sākotnējā perioda beigām atlikušajos iemaksu periodos, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Šī summa bija aptuveni 33 miljardi EUR.

261    Ceturtkārt, VNV šo pēdējo minēto summu izdalīja ar trīs, lai to vienādi sadalītu starp minētajiem trim atlikušajiem iemaksu periodiem. Tādējādi gada mērķapjoms 2021. gada iemaksu periodam tika noteikts šī sprieduma 249. punktā minētajā apmērā, proti, aptuveni 11,287 miljardi EUR.

262    VNV tiesas sēdē arī apgalvoja, ka tā ir publiskojusi informāciju, uz kuru bija balstīta šī sprieduma 258.–261. punktā aprakstītā metode, kas esot ļāvusi prasītājai saprast, kā tika noteikts gada mērķapjoms. Tā tostarp precizēja, ka 2021. gada maijā, t. i., pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas, tā savā tīmekļa vietnē bija publicējusi faktu lapu “Fact Sheet 2021” (turpmāk tekstā – “faktu lapa”), kurā bija norādīta plānotā galīgā mērķapjoma summa. Tāpat VNV apgalvoja, ka VNF pieejamo finanšu līdzekļu apmērs arī bija redzams tās tīmekļa vietnē, kā arī citos publiskos avotos jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

263    Lai pārbaudītu, vai VNV ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu, vispirms jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc Vispārējā tiesa var ņemt vērā un tai pat ir jāņem vērā arī citas nepilnības pamatojumā papildus tām, uz kurām atsaucas prasītāja, it īpaši tad, ja tās atklājas tiesvedības laikā.

264    Šāds pamatojums jāpielāgo aplūkotā akta būtībai un tā pieņemšanas kontekstam. Šajā ziņā netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jautājumu, un it īpaši ņemot vērā interesi saņemt skaidrojumus, kāda var būt personām, uz kurām attiecas akts. Tādēļ nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmos apstākļos, kas dod tai iespēju izprast attiecībā uz to noteiktā pasākuma tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

265    Turklāt šajā pamatojumā noteikti nedrīkst būt pretrunas, lai ieinteresētās personas varētu saprast šī lēmuma patieso pamatojumu un aizstāvēt savas tiesības kompetentajā tiesā un pēdējā minētā varētu veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 20. un 45.–47. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Grieķija/Komisija, T‑241/13, EU:T:2015:982, 56. punkts).

266    Tāpat, ja apstrīdētā lēmuma autors tiesvedības laikā Savienības tiesā sniedz konkrētus skaidrojumus par tā pamatojumu, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 45.–47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 54. un 55. punkts).

267    Proti, ja apstrīdētajā lēmumā minētie apsvērumi neatbilst tiesvedības laikā sniegtajiem skaidrojumiem, attiecīgā lēmuma pamatojums nepilda šī sprieduma 178. un 179. punktā atgādinātās funkcijas. Šāda neatbilstība liedz, pirmkārt, ieinteresētajām personām pirms prasības celšanas uzzināt apstrīdētā lēmuma patieso pamatojumu un sagatavot savu aizstāvību saistībā ar to, un, otrkārt, Savienības tiesai identificēt pamatojumu, uz kura patiesībā juridiski ir balstīts šis lēmums, un pārbaudīt tā atbilstību piemērojamajam regulējumam.

268    Visbeidzot, jāatgādina – kad VNV pieņem lēmumu, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, tai attiecīgajām iestādēm ir jādara zināma šo iemaksu aprēķināšanas metode (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).

269    Tas pats attiecas uz gada mērķapjoma noteikšanas metodi, jo šai summai ir būtiska nozīme šāda lēmuma sistēmā. Proti, kā izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 4. panta, ex ante iemaksas aprēķina, dalot minēto summu starp visām attiecīgajām iestādēm, un šīs summas palielināšana vai samazināšana pati par sevi katrai no šīm iestādēm rada attiecīgu ex ante iemaksu palielinājumu vai samazinājumu.

270    No iepriekš minētā izriet – kad apstrīdētajā lēmumā VNV ir jāsniedz iestādēm skaidrojumus par gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst skaidrojumiem, ko VNV sniegusi tiesvedības laikā, un jāatteicas uz faktiski izmantoto metodi.

271    Tomēr šajā lietā tas tā nav.

272    Proti, vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā ir ietverta matemātiska formula, kuru tā ir norādījusi kā pamatu gada mērķapjoma noteikšanai. Tomēr izrādās, ka šajā formulā nav ietverti VNV faktiski izmantotās metodes elementi, kā tika skaidrots tiesas sēdē. Proti, kā izriet no šī sprieduma 258.–261. punkta, VNV ar šo metodi ir aprēķinājusi gada mērķapjoma summu, no galīgā mērķapjoma atskaitīdama VNF pieejamos finanšu līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā perioda beigām vēl iekasējamo summu, un izdalīdama pēdējo minēto summu ar trīs. Tomēr šie divi aprēķināšanas soļi neparādās minētajā matemātiskajā formulā.

273    Turklāt šo konstatējumu nevar atspēkot VNV apgalvojums, ka 2021. gada maijā tā bija publicējusi faktu lapu, ietverot diapazonu, kurā norādītas iespējamās galīgā mērķapjoma summas, un savā tīmekļa vietnē – VNF pieejamo finanšu līdzekļu summu. Proti, neatkarīgi no tā, vai prasītāja faktiski zināja par šīm summām, tās pašas par sevi nevarēja tai ļaut saprast, ka VNV patiešām bija veikusi abas šī sprieduma 272. punktā minētās darbības, turklāt ir precizēts, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā paredzētajā matemātiskajā formulā tās pat nebija minētas.

274    Līdzīgas neatbilstības ir saistītas arī ar veidu, kādā noteikts 1,35 % koeficients, kam tomēr ir galvenā nozīme matemātiskajā formulā, kura minēta šī sprieduma 256. punktā. Proti, šo koeficientu varētu saprast tādējādi, ka bez citiem parametriem tas ir balstīts uz prognozēto segto noguldījumu pieaugumu sākotnējā perioda atlikušajos gados. Tomēr tas nesaskan ar VNV tiesas sēdē sniegtajiem skaidrojumiem, no kuriem izriet, ka šis koeficients tika noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma summas aprēķināšanas rezultātu, t.i., pēc tam, kad VNV aprēķināja šo summu, piemērodama šī sprieduma 258.–261. punktā izklāstītos četrus soļus un tostarp izdalīdama ar trīs summu, kas iegūta, no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finanšu līdzekļus. Taču šī pieeja nav atspoguļota apstrīdētajā lēmumā.

275    Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar faktu lapu plānotā galīgā mērķapjoma summa bija diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR. Taču šis diapazons neatbilst apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā minētā segto noguldījumu 4 % līdz 7 % pieauguma līmeņa diapazonam. Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjoma noteikšanas nolūkā tā ir ņēmusi vērā segto noguldījumu 4 % pieauguma līmeni, kas bija zemākais līmenis otrajā diapazonā, un tā ieguvusi plānoto galīgo mērķapjoma līmeni 75 miljardu EUR apmērā, kas bija augstākā vērtība pirmajā diapazonā. Tādējādi izrādās, ka šie divi diapazoni ir savstarpēji pretrunīgi. Proti, no vienas puses, segto noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazons ietver arī vērtības, kuras ir lielākas par 4 % līmeni un kuru piemērošanas rezultātā aplēstā galīgā mērķapjoma summa tomēr būtu lielāka par to, kas iekļauta šī mērķapjoma diapazonā. No otras puses, prasītāja nesaprot, kālab VNV minētā mērķapjoma diapazonā iekļāva summas, kas ir mazākas par 75 miljardiem EUR. Proti, lai to panāktu, būtu bijis jāpiemēro līmenis, kas ir zemāks par 4 % un kas tomēr neietilpst segto noguldījumu pieauguma līmeņa diapazonā. Šādos apstākļos prasītāja nevarēja identificēt veidu, kādā VNV izmantoja šo noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazonu, lai nonāktu pie plānotā galīgā mērķapjoma aprēķina.

276    No tā izriet, ka VNV gada mērķapjoma noteikšanai faktiski izmantotā metode, kā tā izskaidrota tiesas sēdē, neatbilst apstrīdētajā lēmumā aprakstītajai metodei, jo nedz iestādes, nedz Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, nevarēja identificēt patieso pamatojumu, kura dēļ tika noteikts šis mērķapjoms.

277    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas nepilnības pamatojumā saistībā ar gada mērķapjoma noteikšanu.

278    Tomēr, ņemot vērā šīs lietas juridiskos un ekonomiskos aspektus, pareizas tiesvedības interesēs jāturpina izskatīt prasītājas izvirzītos pamatus.

2.      Par ceturto pamatu attiecībā uz būtisku procedūras noteikumu un Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkta pārkāpumu

279    Ceturtajam pamatam ir četras daļas, kas savukārt ir iedalītas vairākos iebildumos.

a)      Par pirmo daļu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma autentifikācijas neveikšanu

1)      Par pirmo iebildumu par Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkta pārkāpumu

280    Prasītāja apgalvo, ka VNV esot pieļāvusi Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkta, kurā ir prasīts, lai VNV paziņo VRI “savus lēmumus par [..] gada iemaksas aprēķināšanu”, pārkāpumu. VNV neesot izpildījusi šo prasību, jo tā esot vienīgi nosūtījusi BaFin šāda lēmuma projektu, nevis galīgo lēmumu. Tas izriet no fakta, ka apstrīdētais lēmums, par kuru paziņoja BaFin, pie prasītājas bija nonācis tikai neparakstītā versijā, proti, bez paraksta ar roku un bez norādes par elektronisko parakstu, un tam nebija numura, kas iegūts no dokumentu sistēmas “Advanced Records System” (turpmāk tekstā – “ARES”).

281    VNV apstrīd šo argumentāciju.

282    Vispirms jāprecizē, ka saistībā ar šo iebildumu prasītāja atsaucas tikai uz vienu Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkta pārkāpumu.

283    Taču šajā tiesību normā ir vienīgi noteikts, ka VNV tās lēmumi par ex ante iemaksu aprēķinu jāpaziņo attiecīgajām iesaistīto dalībvalstu VRI. Tajā nav prasīts, lai VNV šīm VRI paziņo šī lēmuma versiju, kas būtu parakstīta un kam būtu numurs, kurš atbilst tādas dokumentu sistēmas numuram kā ARES numurs. Tāpat tajā nav noteikts pienākums VNV nodrošināt, lai VRI šādu versiju nosūtītu iestādēm.

284    No tā izriet, ka prasītāja nevar pārmest VNV, ka tā būtu pieļāvusi Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkta pārkāpumu, nosūtīdama BaFin apstrīdētā lēmuma versiju, kas nebija parakstīta un kurai nebija ARES numura.

285    Turklāt katrā ziņā jāprecizē, ka Vispārējā tiesā izskatītajos lietas materiālos ir divas apstrīdētā lēmuma versijas. Pirmā ir šī lēmuma versija, kas nav parakstīta un kuru saskaņā ar prasītājas norādēm VNV nosūtīja BaFin un pēc tam tai. Uz minētā lēmuma otrās versijas, kuru prasītāja saņēma tieši no VNV pēc lūguma piekļuvei lietas materiāliem, tā pirmajā lappusē ir VNV priekšsēdētājas elektroniskais paraksts, kā arī ARES numurs un precīzs datums un laiks.

286    Taču prasītāja nav atradusi nekādu atšķirību starp šīm divām versijām attiecībā uz to būtisko saturu, tālab tā nevar apgalvot, ka versija, kas tika nosūtīta BaFin, nebija apstrīdētā lēmuma galīgā versija.

287    Tāpēc ceturtā pamata pirmās daļas pirmais iebildums jānoraida.

2)      Par otro iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma nepareizu autentifikāciju

288    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neesot pareizi autentificēts, un VNV to apstrīd.

289    Prasītāja būtībā izvirza divus argumentus.

290    Pirmām kārtām, lai gan uz dokumentiem, kurus prasītāja ieguvusi pēc tās lūguma piekļuvei lietas materiāliem, ir elektronisks paraksts un ARES numurs, šie elementi neesot uzskatāmi par apstrīdētā lēmuma autentifikāciju.

291    Šajā ziņā jāatgādina, ka akta autentifikācijas – kas ir būtiska formas prasība – mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, fiksējot tā autora sagatavoto tekstu, un apstrīdēšanas gadījumā ļaujot pārbaudīt nosūtītā teksta pilnīgu atbilstību tam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 152. punkts un tajā minētā judikatūra).

292    Iebildumu rakstā VNV paskaidroja, ka apstrīdētais lēmums tika autentificēts, izmantojot informācijas tehnoloģiju rīku “EU Sign”. Ar šo rīku VNV priekšsēdētāja uz dokumenta, kurā ietverts šis lēmums, uzlika elektronisku parakstu, precīzu datumu un laiku, kā arī ARES numuru.

293    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka uz šādas sistēmas izmantošanu balstīta autentifikācijas metode, atbilst šī sprieduma 291. punktā atgādinātajām autentifikācijas prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 157.–161. punkts).

294    Tāpēc prasītājas pirmais arguments jānoraida.

295    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka no tās rīcībā esošajiem dokumentiem izriet, ka VNV priekšsēdētājas paraksts attiecas tikai uz apstrīdētā lēmuma tekstu. Tāpēc prasītājas rīcībā joprojām neesot parakstītas apstrīdētā lēmuma I pielikuma versijas.

296    Tomēr apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā, kāds tas ir ietverts šī lēmuma teksta 51. lappusē vācu valodas redakcijā, ir noteikts, ka “tiek apstiprināts I pielikumā izklāstītais aprēķins individuālajām gada ex ante iemaksām [VNF] par 2021. gada iemaksu periodu”. No tā izriet, ka šis I pielikums ir minētā lēmuma neatņemama daļa. Šādos apstākļos VNV nav pienākuma šādu pielikumu autentificēt atsevišķi no minētā lēmuma teksta.

297    Tāpēc prasītājas otrais arguments un līdz ar to otrais iebildums kopumā jānoraida.

3)      Par trešo iebildumu attiecībā uz VNV lēmumu pieņemšanas procesu

298    Prasītāja apgalvo, ka neesot “acīmredzami”, ka VNV lēmusi par ex ante iemaksu aprēķināšanas rezultātiem. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā esot noteikts, ka VNV apstiprina šī lēmuma I pielikumā ietvertos aprēķinus. Lēmums, kas pieņemts ar atsauci uz pielikumu, neesot pietiekams, jo tas neesot lēmums par ex ante iemaksu faktisko aprēķināšanu. Proti, apstrīdētā lēmuma I pielikumā esot ietverti tikai noapaļoti starpposma rezultāti, neiekļaujot pilnas vērtības, un tas esot tikai instruments, kas nodrošina iemaksu aprēķina attiecībā uz iestādēm publiskošanu. Tomēr VNV lēmumu pieņemšanas procesā galvenā uzmanība būtu jāpievērš “lēmumam pēc būtības, kas reproducēts tā publiskošanai izmantotajos instrumentos”. Lēmums, kas attiecas tikai uz tā paziņošanas kārtību, neesot pietiekams, ja netiek pieņemts lēmums pēc būtības.

299    VNV apstrīd šo argumentāciju.

300    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta izriet, ka VNV izpildsesijas, kas ir tās lēmējinstance attiecībā uz ex ante iemaksu noteikšanu, dalībnieki lēma par katras iestādes 2021. gada iemaksu perioda individuālajām ex ante iemaksām, kādas tās izklāstītas minētā lēmuma I pielikumā.

301    Turklāt, kā izriet no prasības pieteikuma A.20. pielikuma, izvilkumā no apstrīdētā lēmuma I pielikuma, kas attiecas uz prasītāju un ko BaFin tai nosūtīja, ietverta detalizēta informācija par tās ex ante iemaksas aprēķinu un datiem, kas ir šī aprēķina pamatā.

302    Attiecībā uz šo datu pietiekamību, lai informētu VNV izpildsesijas dalībniekus, kuri pieņēma apstrīdēto lēmumu, prasītāja vienīgi pārmet VNV, ka šī lēmuma I pielikumā ietvertie skaitliskie dati ir noapaļoti.

303    Visi skaitliskie dati, kas ir daļa no šī pielikuma un ietver skaitļus aiz komata, tiek noapaļoti līdz četriem cipariem aiz komata, izņemot skaitliskos datus, kas attiecas uz korekcijas koeficientu, kas tiek noapaļoti līdz divpadsmit cipariem aiz komata.

304    Šāds detalizācijas līmenis bija pietiekams, lai VNV izpildsesijas dalībnieki, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, varētu pieņemt apstrīdēto lēmumu.

305    Šādos apstākļos ceturtā pamata pirmās daļas trešais iebildums un līdz ar to šī pirmā daļa kopumā jānoraida.

b)      Par otro daļu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu

306    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ievērotas prasības attiecībā uz pamatojumu, jo neesot iespējams pilnībā pārrēķināt ex ante iemaksas, kas tai jāmaksā.

307    VNV apstrīd šo argumentāciju.

308    Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi – uzskatīt, ka lēmuma, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, pamatojumam obligāti ir jābūt tādam, kas ļauj iestādēm pārbaudīt to ex ante iemaksu aprēķina precizitāti, katrā ziņā nozīmētu, ka Savienības likumdevējam tiktu aizliegts ieviest tādu šo iemaksu aprēķināšanas veidu, kurā izmantojami dati, kuru konfidencialitāti aizsargā Savienības tiesības, un līdz ar to tiktu pārmērīgi ierobežota plašā rīcības brīvība, kādai šajā nolūkā ir jāpiemīt šim likumdevējam, tostarp liedzot tam izvēlēties metodi, kas varētu nodrošināt VNF finansējuma dinamisku pielāgošanu finanšu sektora attīstībai, it īpaši, salīdzinoši ņemot vērā katras iestādes, kura saņēmusi atļauju VNF iesaistītās dalībvalsts teritorijā, finansiālo stāvokli (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 118. punkts).

309    No tā izriet – prasītāja nevar apgalvot, ka VNV pieļāvusi pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu dēļ tā, ka nav iespējams pilnībā pārrēķināt ex ante iemaksas, kas tai jāmaksā.

310    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka apstrīdētajā lēmumā nav paskaidrots pamatojums, kāpēc tās korekcijas koeficienti palielinājušies, lai gan tās bilances kopsumma un tās atvasināto instrumentu apjoms atsauces datumā, kas ir izšķirošs 2021. gada ex ante iemaksu aprēķināšanai, samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo ciklu.

311    Proti, to, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, nevar novērtēt, ņemot vērā VNV lēmumu par citu iemaksu periodu.

312    Katrā ziņā, kā norādījusi VNV un kā izriet no šī sprieduma 308. punktā minētās judikatūras, ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes sistēma nozīmē, ka iestādes gada riska novērtējuma rezultāts ir atkarīgs no tās uzņemtā riska līmeņa salīdzinājumā ar citu iestāžu riska līmeni. Tomēr šo iestāžu riska līmenis dažādos gadu var samazināties. Tādējādi kopējās bilances un atvasināto instrumentu apjoma samazināšanās automātiski neuzlabo iestādes korekcijas koeficientu.

313    Tāpēc ceturtā pamata otrā daļa jānoraida.

[..]

3.      Par pirmo pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas, Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta f) apakšpunkta un Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta tiesību normu pārkāpumu

337    Prasītāja apgalvo, ka VNV, uzlikdama tai pienākumu veikt iemaksas VNF, esot pieļāvusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas kopsakarā ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta f) apakšpunktu un Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu tiesību normu pārkāpumu.

338    Taisnība, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 formulējumu visām iestādēm, kurām ir bankas darbības licence, tostarp prasītājai, principā esot pienākums veikt iemaksas VNF. Tomēr tiesību normas formulējums pats par sevi nenozīmē tā patieso saturu. No vienas puses, interpretējot sekundāros tiesību aktus, noteikti jāņem vērā principi, kas reglamentē primāro tiesību normas. No otras puses, tiesību normas patieso saturu varot noteikt, tikai ņemot vērā tās jēgu un mērķi, kā arī tās sistēmisko korelāciju ar citām tiesību normām.

339    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

340    Šajā ziņā no šī sprieduma 93.–97. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka visām iestādēm Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 23. apakšpunkta izpratnē, lasot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta 2. apakšpunktu un Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktu, jāveic ex ante iemaksas, kas aprēķinātas valsts līmenī atbilstoši Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktam.

341    Tas pats attiecas uz ex ante iemaksām, kas aprēķinātas Savienības līmenī. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 13. apakšpunktu kopsakarā ar šīs pašas regulas 3. panta 2. punktu un Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, visām iestādēm šo tiesību normu izpratnē šādas iemaksas jāveic atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktam.

342    Tomēr prasītāja neapstrīd, ka tā ir iestāde šo tiesību normu izpratnē.

343    Tāpēc uz prasītāju kā uz iestādi, kurai jāveic ex ante iemaksas, attiecas Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 piemērojamība personām.

344    Prasītājas argumenti neatspēko šo secinājumu.

345    Pirmām kārtām, ņemot vērā šī sprieduma 101. punktā izklāstītos apsvērumus, prasītāja nevar apgalvot, ka no LESD 114. panta, kas ir juridiskais pamats gan Regulai Nr. 806/2014, gan Direktīvai 2014/59, izriet, ka iestādēm, kuras atrodas likvidācijas procesā, principā nebūtu jāveic ex ante iemaksa.

346    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 67. panta 2. punkta pirmajā teikumā, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir ierobežota jēdziena “iestāde, kurai jāveic ex ante iemaksas”, definīcija, jo nevienu no šajā 14. pantā minētajiem noregulējuma mērķiem vairs nevar sasniegt tādas iestādes, kura atrodas likvidācijas procesā, kā prasītāja gadījumā. Tā tas it īpaši esot attiecībā uz šīs regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto mērķi, proti, garantēt kritiski svarīgo funkciju nepārtrauktību, un minētās regulas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā norādīto mērķi, proti, izvairīties no ievērojami negatīvas ietekmes uz finanšu stabilitāti, it īpaši novērst kaitīgas ietekmes izplatīšanos.

347    Šajā ziņā jānorāda, ka tiesību normās, uz kurām atsaucas prasītāja, nav precizēti Regulas Nr. 806/2014 mērķi kā tādi, bet gan noregulējuma mērķi. Tomēr, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 16. panta 1. punktu, VNV var veikt noregulējuma darbību tikai tad, ja ir izpildīti trīs šīs regulas 18. pantā paredzētie nosacījumi. No tā izriet, ka to iestāžu kategorija, kurām iespējami tiks veikts noregulējums, var būt šaurāka nekā to iestāžu kategorija, kurām jāveic ex ante iemaksas. Tādējādi noregulējuma mērķi nav noteicoši Regulas Nr. 806/2014 piemērojamības personām tvērumam attiecībā uz pienākumu veikt ex ante iemaksas.

348    Trešām kārtām, pretēji prasītājas apgalvotajam, tās izslēgšana no pienākuma veikt iemaksas VNF piemērojamības personām nevar tikt izsecināta arī no Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a), d) un g) apakšpunktā ietvertajiem elementiem.

349    Proti, no Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta, kā arī šīs pašas direktīvas 103. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka minētās direktīvas 103. panta 7. punkta mērķis nav noteikt pienākuma veikt ex ante iemaksas piemērojamību personām. Šajā tiesību normā ir tikai uzskaitīti elementi, kuri Komisijai jāņem vērā, pieņemot deleģētos aktus, lai precizētu Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktā minēto jēdzienu “iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam”.

350    Visbeidzot – prasītāja neizklāsta nekādu autonomu un mērķorientētu argumentāciju attiecībā uz Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kura pārsniegtu iepriekš izvērtēto argumentāciju. Tāpēc iebildums par šīs tiesību normas pārkāpumu jānoraida.

351    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iebildums par Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas, Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta f) apakšpunkta un Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta tiesību normu pārkāpumu un līdz ar to pirmais pamats kopumā jānoraida.

4.      Par trešo pamatu attiecībā uz Hartas 20. un 16. panta pārkāpumu

352    Trešajam pamatam būtībā ir divas daļas.

a)      Par pirmo daļu attiecībā uz Hartas 20. panta pārkāpumu

353    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts Hartas 20. pantā nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma princips, jo attieksme pret to ir tāda pati kā pret iestādēm, kuras neatrodas likvidācijas procesā. Šajā ziņā tā uzsver, pirmkārt, ka tā izmanto savas bankas darbības atļaujas vienīgi likvidācijas nolūkiem un, otrkārt, ka tās pakļautība riskam, tās noregulējuma varbūtība un nozīme finanšu tirgu stabilitātei ir ļoti zema vai nepastāv nemaz.

354    Nevienlīdzīgu attieksmi neizslēdzot fakts, ka ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes rezultātā dažādām iestādēm tiek noteiktas atšķirīgas ex ante iemaksas. Proti, ja pienācīgi tiktu ņemta vērā prasītājas īpašā situācija, tās iemaksa būtu jāsamazina līdz nullei, kas neesot iespējams Deleģētās regulas 2015/63 9. panta 3. punkta dēļ, kurā ir paredzēts, ka korekcijas koeficients jānosaka diapazonā no 0,8 līdz 1,5.

355    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

356    Hartas 20. pantā nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips nosaka, ka salīdzināmās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama (spriedums, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr, C‑555/19, EU:C:2021:89, 95. punkts).

357    Šajā ziņā, pirmkārt, jāpārbauda, vai tāda iestāde, kura atrodas likvidācijas procesā, kā prasītāja atrodas salīdzināmā situācijā ar citām iestādēm, kurām jāveic ex ante iemaksas.

358    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādu situāciju salīdzināmība tiek vērtēta, ņemot vērā visus to raksturojošos faktorus. Šie faktori, tostarp, jānosaka un jāvērtē, ņemot vērā tiesību akta, kurā paredzēta aplūkotā atšķirība, priekšmets un mērķis. Bez tam jāņem vērā arī jomas, kurā ietilpst šis akts, principi un mērķi (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr, C‑555/19, EU:C:2021:89, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

359    Attiecībā uz mērķi, kas tika izvirzīts ar tiesību aktiem, kuros ietilpst apstrīdētais lēmums, jāatgādina, ka šie akti ietilpst VNM jomā, kura izveides mērķis saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 12. apsvērumu ir nodrošināt neitrālu pieeju iestādēm, kuras kļuvušas maksātnespējīgas, palielināt iestāžu stabilitāti iesaistītajās dalībvalstīs, un novērst iespējamu krīžu izplatīšanos šajā mehānismā neiesaistītajās dalībvalstīs, lai atvieglotu iekšējā tirgus darbību kopumā.

360    Lai nodrošinātu VNM darbības finansēšanu, ar Direktīvu 2014/59, Regulu Nr. 806/2014 un Deleģēto regulu 2015/63 ir ieviestas ex ante iemaksas, kuru īpašais raksturs, kā izriet no šīs direktīvas 105.–107. apsvēruma un šīs regulas 41. apsvēruma, nozīmē, ka tās garantē, ka finanšu nozare atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai VNM nodrošina pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas, vienlaikus mudinot attiecīgās iestādes izmantot mazāk riskantus darbības veidus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

361    Ņemot vērā šos principus un mērķus, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka iestādes, kuras atrodas likvidācijas procesā, šīs likvidācijas dēļ atrodas situācijā, kas atšķiras no citu iestāžu, kurām jāveic ex ante iemaksas, situācijas.

362    Pirmkārt, jānorāda – kā tas izriet no Regulas Nr. 806/2014 102. apsvēruma – ka ex ante iemaksas tiek iekasētas no iestādēm pirms jebkādas noregulējuma darbības veikšanas un neatkarīgi no tās.

363    Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punktu un 70. pantu, kā arī Direktīvas 2014/59 103. pantu pienākums veikt ex ante iemaksas attiecas uz visām iestādēm, kurām ir bankas darbības licence kā iestādēm šīs regulas 2. panta izpratnē kopsakarā ar 3. panta 1. punkta 13. apakšpunktu, kā arī šis direktīvas 2. panta 1. punkta 2. apakšpunktu.

364    Taču šajā gadījumā prasītāja neapstrīd, ka attiecīgajā iemaksu periodā tā bija iestāde, kas darbojās ar bankas darbības licenci šī sprieduma 363. punktā minēto tiesību normu izpratnē, neskatoties uz tās likvidāciju.

365    No tā izriet, ka prasītāja varēja veikt bankas darbības, ar kuru palīdzību tā varēja pakļaut finanšu sistēmu noteiktam riskam.

366    Treškārt, ex ante iemaksu aprēķināšanas metode, kāda tā ieviesta ar Deleģēto regulu 2015/63, var – līdzīgi kā pārējo iestāžu gadījumā – atspoguļot likvidācijas procesā esošo iestāžu riska profila īpatnības.

367    Proti, ex ante iemaksu aprēķināšanas metodē tiek ņemts vērā iestāžu lielums, aprēķinot gada pamata iemaksu, kas ir balstīta uz attiecīgās iestādes neto saistību proporcionālu summu salīdzinājumā ar visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, neto saistībām. Tādējādi, ja iestāde likvidācijas procesa laikā samazina neto saistību apmēru, šīs iestādes gada pamata iemaksa salīdzinājumā ar citu iestāžu iemaksām samazinās un atspoguļo tās īpašo situāciju. Turklāt Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā paredzētie dažādie riska pīlāri un rādītāji ļauj mērķorientēti ņemt vērā dažādas iestāžu iezīmes, tostarp iestādes, kura atrodas likvidācijas procesā, un tālab šādai iestādei, ja tās riska profils šīs likvidācijas dēļ samazinās, tiek piemērota mazāka ex ante iemaksa.

368    Ceturtkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, iestādēm, kuras atrodas likvidācijas procesā, nav liegti jebkādi ieguvumi, ko sniedz VNF esamība.

369    Proti, kā norādīts šī sprieduma 71. punktā, tas vien, ka šis fonds pastāv, jau sekmē finanšu sektora stabilitāti, un dod labumu visām attiecīgajām iestādēm, tostarp iestādēm, kuras atrodas likvidācijas procesā.

370    Šajā ziņā jāuzsver, ka iespēja ne tikai ierosināt iestādes, kura kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, noregulējumu, bet arī to atvieglot atbilst VNF izveides mērķim. Finanšu nozares stabilitāte palīdz atvieglot šādu noregulējumu, jo tā palielina tā paredzamību un efektivitāti.

371    Šādos apstākļos prasītāja nav pierādījusi, ka, ņemot vērā šī sprieduma 359. un 360. punktā izklāstītos principus un mērķus, tās situācija atšķiras no to iestāžu situācijas, kuras neatrodas likvidācijas procesā.

372    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka ex ante iemaksas esot “bankas nodoklis”, ar kuru netiekot ievērota “Hartas 20. pantā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes likuma priekšā prasība”.

373    Pirmkārt, šajā ziņā, jānorāda, ka prasītāja neprecizē nedz “Hartas 20. pantā noteiktās vienlīdzīgās attieksmes likuma priekšā prasības” saturu, nedz tvērumu. Otrkārt, pieņēmums, uz kuru pamatojas prasītāja, proti, ka ex ante iemaksas ir “nodokļi” vai fiskāli noteikumi, ir kļūdaina šī sprieduma 59.–76. punktā izklāstītā pamatojuma dēļ.

374    Ņemot vērā iepriekš izklastīto, trešā pamata pirmā daļa jānoraida.

b)      Par otro daļu attiecība uz Hartas 16. panta pārkāpumu

375    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauts Hartas 16. pantā nostiprinātās darījumdarbības brīvības pārkāpums, jo ar šo lēmumu tai tiek radīts neizdevīgs stāvoklis, kas nav samērīgs ar mērķiem, kurus ar šo lēmumu ir paredzēts sasniegt. Proti, it īpaši esot liegts, ka ex ante iemaksas kādreiz varētu izmantot tās vai līdzīgā situācijā esošu iestāžu labā, jo noregulējuma instrumentu izmantošanas nosacījumi tās gadījumā neesot izpildīti.

376    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

377    Ar Hartas 16. pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību nodarboties ar saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci (skat. spriedumu, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

378    Tomēr darījumdarbības brīvība nav absolūta prerogatīva. Tā var tikt pakļauta plaša mēroga valsts varas iejaukšanās pasākumiem, kuri vispārējās interesēs var radīt ierobežojumus ekonomiskās darbības īstenošanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 45. un 46. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 80. un 81. punkts un tajos minētā judikatūra).

379    Šis apstāklis it īpaši atspoguļojas veidā, kādā jāizvērtē Savienības akti, ņemot vērā Hartas 52. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 47. punkts, un 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 82. punkts).

380    Saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu visiem Hartā nostiprināto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, un, ievērojot samērīguma principu, tiem jābūt nepieciešamiem un patiešām jāatbilst vispārīgo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (spriedumi, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 48. punkts, un 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 83. punkts).

381    Šajā gadījumā, pieņemot, ka prasītājai noteiktais pienākums veikt ex ante iemaksas ir iejaukšanās tās darījumdarbības brīvībā, vispirms jānorāda, ka šis pienākums tostarp izriet no Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. panta un Direktīvas 2014/59 102. un 103. panta, un tādējādi tas ir noteikts likumā.

382    Turklāt pienākumam veikt ex ante iemaksas ir vispārīgu interešu mērķis. Proti, kā izriet no Deleģētās regulas 2015/63 1. apsvēruma, noregulējuma finansēšanas mehānismiem jāparedz pietiekami finanšu līdzekļi, lai nodrošinātu noregulējuma sistēmas efektīvu darbību. Tāpēc VNV ir tiesīga iekasēt ex ante iemaksas no attiecīgajām iestādēm, lai finansētu minētā mehānisma ieviešanu, kura mērķis ir stiprināt šo iestāžu stabilitāti iesaistītajās dalībvalstīs un novērst iespējamu krīžu izplatīšanos neiesaistītajām dalībvalstīs, kā tas norādīts šī sprieduma 43.–53. punktā.

383    Turklāt prasītāja Vispārējai tiesai nav iesniegusi nekādu informāciju, kas ļautu konstatēt, ka, ņemot vērā šo mērķi, pienākums veikt iemaksas VNF būtu pārmērīga vai nepieņemama iejaukšanās, kas apdraud tās darījumdarbības brīvības pašu būtību.

384    Visbeidzot runājot par samērīguma principu, prasītāja konkrēti nepierāda, ka pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi nekā ex ante iemaksu veikšana, lai ļautu tikpat efektīvi sasniegt tādus Regulā Nr. 806/2014 un Direktīvā 2014/59 izvirzītos mērķus kā tostarp nodrošināt, ka finanšu nozare sniedz VNM pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas, mudinot attiecīgās iestādes izmanto mazāk riskantus darbības veidus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

385    Šādos apstākļos prasītāja nevar pārmest, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērots Hartas 16. pants.

386    Tādējādi trešā pamata otrā daļa jānoraida.

387    Tāpat jānoraida trešajā pamatā izvirzītais iebildums, ka fakts, ka VNV savu lēmumu balsta uz Deleģēto regulu 2015/63 un tajā nav paredzēts atbrīvojums ex ante iemaksām tādām iestādēm kā prasītāja, nevar novērst, ka ar apstrīdēto lēmumu pieļauts Hartas 20. un 16. panta pārkāpums, jo arī ar šo deleģēto regulu esot pārkāptas šīs tiesību normas prasītājai uzliktā pienākuma veikt ex ante iemaksas dēļ.

388    Proti, tā kā šāda atsauce uz Deleģēto regulu 2015/63 jāsaprot tādējādi, ka prasītāja izvirza iebildi par šīs deleģētās regulas prettiesiskumu Hartas 20. un 16. panta pārkāpuma dēļ, minētā iebilde par prettiesiskumu šī sprieduma 357.–363. un 378.–384. punktā izklāstītā pamatojuma dēļ jānoraida.

389    Tāpēc trešais pamats jānoraida kopumā.

[..]

6.      Par sesto pamatu attiecībā uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a) apakšpunkta tiešo piemērojamību, kā arī Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta piemērošanu pēc analoģijas

403    Sestais pamats ietver divus iebildumus, kuri attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

a)      Par iebildumu par Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a) apakšpunkta tiešo piemērojamību

404    Prasītāja apgalvo, ka, atteikdamās no ex ante iemaksu aprēķina izslēgt EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeli, VNV neesot ievērojusi Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, kurā noteikti kritēriji gada pamata iemaksu koriģēšanai proporcionāli iestāžu riska profilam. Tādi fiduciārie darījumi kā šī portfeļa, kas ir prasītājas turējumā fiduciārā veidā EAA labā, pārvaldīšana nerada tai risku. Lai saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a) apakšpunktu aprēķinātu ex ante iemaksas, esot jāņem vērā šāda riska neesamība. Šī tiesību norma esot piemērojama minēto iemaksu aprēķināšanai saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

405    VNV apstrīd šo argumentāciju.

406    Taisnība, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēts, ka katras iestādes ex ante iemaksas aprēķins balstās uz iemaksu, kas koriģēta proporcionāli attiecīgās iestādes riska profilam un pamatojas uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā noteiktajiem kritērijiem.

407    Tomēr šajā tiesību normā nav norādīts, ka VNV būtu pienākums ex ante iemaksu koriģēt, tieši ievērojot šos kritērijus.

408    Gluži pretēji, no paša Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta formulējuma, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrajā daļā un kurā ir paredzēta deleģētā akta pieņemšana, lai īstenotu 103. panta 7. punktā paredzētos kritērijus, izriet, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies, lai šie pēdējie minētie kritēriji būtu tieši piemērojami tādām VRI kā VNV.

409    Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktā ir noteikts, ka Komisijas saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu pieņemtie deleģētie akti, kuros precizēts jēdziens “iemaksu pielāgošana [koriģēšana] proporcionāli iestāžu riska profilam”, tiek piemēroti ex ante iemaksu aprēķinam, pamatojoties uz šo regulu.

410    No iepriekš minētā izriet, ka VNV nebija jākoriģē prasītājas ex ante iemaksa, tieši ņemot vērā Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā paredzētos kritērijus, bet tai tas bija jādara, pamatojoties uz precīzākiem kritērijiem, kuri paredzēti Deleģētajā regulā 2015/63 un ar kuriem tiek īstenoti šie pirmie kritēriji.

411    Tomēr Deleģētās regulas 2015/63 5. pantā ir izsmeļoši uzskaitītas saistības, kuras VNV jāizslēdz no iestāžu gada pamata iemaksas aprēķina, ņemot vērā, ka šajā tiesību normā nav minētas fiduciārās saistības.

412    Tāpēc prasītāja nevar apgalvot, ka VNV, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a) apakšpunktu un neatkarīgi no Deleģētās regulas 2015/63 5. pantā minētajiem gadījumiem, aprēķinot tās gada pamata iemaksu, bija jāizslēdz prasītājas fiduciāro darbību saistības, jo šīs saistības nerada risku.

413    Tāpēc šis sestā pamata iebildums jānoraida.

b)      Par pakārtoti izvirzīto iebildumu par analoģiju ar attīstību veicinošiem aizdevumiem

414    Prasītāja pakārtoti apgalvo, ka VNV pēc analoģijas esot bijis jāpiemēro Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunkts attiecībā uz tās fiduciāro EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeli. Proti, tāpat kā starpniecības iestāde attīstību veicinošo aizdevumu jomā, fiduciārais pilnvarnieks fiduciāro saistību likvidācijas nolūkā esot vienkāršs solis starp atvasināto instrumentu līguma sākotnējo partneri un trasta dibinātāju.

415    VNV un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

416    Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā no ex ante iemaksu aprēķina ir izslēgtas atsevišķas saistības, kas pastāv tādu iestāžu gadījumā, kuras pārvalda attīstību veicinošos aizdevumus.

417    Deleģētās regulas 2015/63 3. panta 28. punktā jēdziens “attīstību veicinošs aizdevums” ir definēts kā ir aizdevums, kuru piešķir attīstību veicinoša banka vai caur starpniekbanku bez konkurences un nevis peļņas gūšanai, bet lai veicinātu dalībvalsts centrālās valdības vai pašvaldības sabiedriskās kārtības mērķu sasniegšanu.

418    Tomēr, no vienas puses, no prasītājas rakstveida apsvērumiem izriet, ka tā nepārvalda šādus aizdevumus, un tālab tā nav Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā minētā iestāde.

419    No otras puses, VNV Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu nevar pēc analoģijas piemērot fiduciāro darbību saistībām. Proti, minētā tiesību norma nepiešķir VNV rīcības brīvību izslēgt noteiktas saistības no gada pamata iemaksām, kad tā veic korekcijas proporcionāli iestāžu riska profilam, bet gan tajā ir precīzi uzskaitīti nosacījumi, atbilstoši kuriem atsevišķas saistības var izslēgt (skat spriedumu, 2019. gada 3. decembris, Iccrea Banca, C‑414/18, EU:C:2019:1036, 93. punkts).

420    Tādējādi sestā pamata otrais iebildums un līdz ar to sestais pamats kopumā jānoraida.

7.      Par septīto pamatu attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. un 4. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktu, pārkāpumu, jo nav ņemta vērā ar atvasināto instrumentu līgumiem saistīto saistību neto vērtība

421    Pirms septītā pamata izskatīšanas jāatgādina attiecīgo Deleģētās regulas 2015/63 tiesību normu saturs.

422    Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktā, kas ietilpst minētās deleģētās regulas 2. iedaļā, ir uzskaitīti seši gadījumi, kad no ex ante iemaksu aprēķina izslēdz saistības.

423    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. punkta pirmo daļu šīs iedaļas vajadzībām šīs deleģētās regulas 5. panta 1. punktā minēto saistību, kuras izriet no atvasināto instrumentu līgumiem, gada vidējā summa, kas aprēķināta reizi ceturksnī, tiek novērtēta saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 429., 429.a un 429.b pantu.

424    Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. punkta otrajā daļā noteikts, ka tomēr noteiktā vērtība tām saistībām, kuras izriet no atvasināto instrumentu līgumiem, nedrīkst būt mazāka kā 75 % no to pašu saistību vērtības, kas iegūta, piemērojot attiecīgajai iestādei finanšu pārskatu vajadzībām piemērojamos grāmatvedības noteikumus (turpmāk tekstā – “grāmatvedības vērtība”).

425    Visbeidzot Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzēts, ka šīs deleģētās regulas 2. iedaļas vajadzībām no minētās deleģētās regulas 5. panta 1. punktā paredzēto saistību summas izslēdz to saistību grāmatvedības vērtību, kas izriet no atvasināto instrumentu līgumiem, un ietver atbilstošo vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar šīs pašas deleģētās regulas 5. panta 3. punktu.

426    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauts Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. un 4. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktu, pārkāpums dēļ tā, ka VNV aprēķinājusi savu ex ante iemaksu, pamatojoties uz tās atvasināto līgumu, kurus tā dēvē par “bruto vērtību”, vērtību, nevis šo līgumu vērtību, ko tā dēvē par “neto vērtību”.

427    No tās procesuālajiem rakstiem izriet, ka prasītāja ar šo jēdzienu “neto vērtība” saprot savu pasīvu vērtību, no kuras izslēgtas saistības, kuras nerada risku, savukārt “bruto vērtība” ietver šādas saistības. Prasītāja uzskata, ka saistības, kuram nav riska, it īpaši ir tās, kas saistītas ar EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeli, ņemot vērā, ka tam ir pilnīga un efektīva aizsardzība pret riskiem, kas izriet no šīm saistībām.

428    Šī aizsardzība izrietot no vienošanās par kompensāciju, kura noslēgta starp prasītāju un EAA un ar kuru pēdējā minētā uzņemas ar EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeli saistītos riskus.

429    Šajā kontekstā neesot nozīmes tam, kādā veidā Regulas Nr. 575/2013 tiesību normas attiecas uz dažādām EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeļa saistībām. Šai regulai esot cits mērķis nekā Direktīvai 2014/59 un Regulai Nr. 806/2014. Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. punktā gan esot noteikts, ka attiecībā uz to saistību veidiem, kas izslēdzamas no iestādes saistībām saskaņā ar šīs deleģētās regulas 5. panta 1. punktu, to saistību summa, kuras izriet no atvasināto instrumentu līgumiem, ir jāvērtē saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 429., 429.a un 429.b pantu. Taču pēdējās minētās tiesību normas reglamentējot tā saucamā sviras rādītāja aprēķināšanu, kas, kā izrietot no Regulas Nr. 575/2013 91.–94. apsvēruma, ir parametrs, kas nav saistīts ar risku, kuru rada prudenciālās tiesības.

430    Savukārt ex ante iemaksu, kas koriģētas proporcionāli iestāžu riska profilam, aprēķinā, ievērojot samērīguma principu, it īpaši būtu jāņem vērā darījumu pakļautība riskam. No tā izrietot – lai saistības iekļautu ex ante iemaksu aprēķina pamata summā, nebūs iespējams saglabāt saistības, uz kurām attiecas vienošanās par kompensāciju, ko prasītāja noslēgusi ar EAA. Šādos apstākļos Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. punktā ietvertā atsauce uz Regulas Nr. 575/2013 tiesību normām nevarot attiekties uz visām saistībām, kas izriet no atvasinātajiem instrumentiem, bet gan tikai uz saistībām, kas rada vismaz kādu risku.

431    VNV apstrīd šo argumentāciju.

432    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 4. punktu šīs deleģētās regulas 2. iedaļas, kurā ir iekļauts minētais 5. pants, mērķiem šī 5. panta “1. punktā minētā pasīvu [saistību]” summa neietver to saistību grāmatvedības vērtību, kuras izriet no atvasināto instrumentu līgumiem, un ietver attiecīgo vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar šī paša panta 3. punktu.

433    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. punkta pirmo daļu šī 5. panta “1. punktā minētajām saistībām” gada vidējo summu, kas aprēķināta reizi ceturksnī un izriet no atvasināto instrumentu līgumiem, novērtē atbilstoši Regulas Nr. 575/2013 429., 429.a un 429.b pantam.

434    Tādējādi no paša Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. un 4. punkta formulējuma izriet, ka šīs tiesību normas tiek piemērotas tikai šī panta 1. punktā minētajām saistībām.

435    Taču no šī sprieduma 419. punkta izriet, ka EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeļa saistības, neietilpst Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta piemērošanas jomā.

436    Turklāt prasītāja nepaskaidro, kurš cits Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktā paredzētais gadījums būtu piemērojams EAA‑OTC atvasināto instrumentu portfeļa saistībām.

437    No tā izriet, ka prasītājas argumentācija saistībā ar septīto pamatu, kas balstīts uz apgalvoto Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. un 4. punkta pārkāpumu, ir neefektīva un tāpēc septītais pamats jānoraida.

8.      Par astoto pamatu attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktu, pārkāpumu dēļ tā, ka prasītāja kvalificēta kā iestāde pēdējās minētās tiesību normas izpratnē

438    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punktam kopsakarā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunktu, jo prasītāja šajā lēmumā kvalificēta kā iestāde, kura atrodas pārstrukturēšanas procesā pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, kas palielina tās korekcijas koeficientu.

439    Tā kā Deleģētā regula 2015/63 esot pieņemta saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. un 8. punktu un ar to Savienības līmenī esot izveidots pirmais vienotais banku atveseļošanas un noregulējuma režīms, Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunktā minētais valsts atbalsts vai līdzvērtīgs finansējums attiecoties tikai uz atbalstu, kas sniegts saskaņā ar Direktīvu 2014/59 vai sākot no tās stāšanās spēkā. Šo interpretāciju apstiprinot minētās direktīvas 41. un 55. apsvēruma, 2. panta 1. punkta 28. apakšpunkta un 31. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējums.

440    Tomēr atbalsts, ko prasītājai izmaksājusi EAA, tolaik tai esot piešķirts no valsts līdzekļiem saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu un pirms Direktīvas 2014/59 stāšanās spēkā, nevis no VNF līdzekļiem saskaņā ar šo direktīvu vai Regulu Nr. 806/2014. Tāpēc VNV tai neesot vajadzējis piemērot riska rādītāja “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs” maksimālo vērtību.

441    VNV apstrīd šo argumentāciju.

442    Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka IV riska pīlāra riska rādītāju skaitā ir riska radītājs “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs”.

443    Saskaņā ar Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 28. apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar Deleģētās regulas 2015/63 3. panta pirmo daļu, “ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem” ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē vai jebkāds cits finansiāls atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem pārnacionālā līmenī – kas, ja tiktu sniegts valsts līmenī, tiktu uzskatīts par valsts atbalstu –, kuru sniedz, lai saglabātu vai atjaunotu iestādes dzīvotspēju, likviditāti vai maksātspēju.

444    Šajā gadījumā, pirmkārt, nav strīda par to, ka prasītāja tika pārstrukturēta pēc tam, kad tā bija saņēmusi šādu valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

445    Otrkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, tas, ka šis atbalsts tika piešķirts pirms Direktīvas 2014/59 stāšanās spēkā, neietekmē apstākli, ka uz to attiecas Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta c) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 28. apakšpunktu.

446    Proti, nedz Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 28. apakšpunkta, nedz Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkta formulējumā nav norāžu, kas ierobežotu šīs pēdējās minētās tiesību normas piemērošanu laikā tādā nozīmē, kādu apgalvo prasītāja.

447    Šādu secinājumu apstiprina Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkta mērķis. Proti, kā būtībā apgalvoja VNV, risku, ka iestāde, kurai sākta pārstrukturēšana pēc ārkārtas finansiālā atbalsta no publiskā sektora līdzekļiem saņemšanas, atkal nonāks finansiālās grūtībās, nemazina tas vien, ka šis atbalsts tika piešķirts pirms Direktīvas 2014/59 stāšanās spēkā.

448    Šādos apstākļos VNV pamatoti uzskatīja, ka prasītāja ietilpst Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā, un saskaņā ar šo tiesību normu tai piemēroja riska rādītāja “pasākums, kurā iestāde jau ir saņēmusi ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem” maksimālo vērtību.

449    Šo secinājumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2014/59 55. apsvērumu un 31. panta 2. punkta c) apakšpunktu, jo Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkts attiecoties tikai uz laikposmu pēc Direktīvas 2014/59 stāšanās spēkā.

450    Saskaņā ar Direktīvas 2014/59 55. apsvērumu “noregulējuma instrumenti vienmēr būtu jāpiemēro pirms publiskā sektora kapitāla iepludināšanas vai līdzvērtīga ārkārtas finansiālā atbalsta sniegšanas iestādei no publiskā sektora līdzekļiem”. Atbilstoši šīs direktīvas 31. panta 2. punkta c) apakšpunktam viens no noregulējuma mērķiem ir “aizsargāt publiskā sektora līdzekļus, samazinot paļaušanos uz ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem”.

451    Tomēr pietiek norādīt, ka Direktīvas 2014/59 55. apsvērums un 31. panta 2. punkta c) apakšpunkts attiecas uz Direktīvā 2014/59 noteikto noregulējuma instrumentu iespējamās piemērošanas kārtību, nevis uz ex ante iemaksu aprēķināšanu. Tādējādi no tā nevar izdarīt nekādus secinājumus par Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta c) apakšpunkta interpretāciju.

452    Tāds pats secinājums jāizdara attiecībā uz prasītājas argumentiem, kas izriet no Direktīvas 2014/59 41. apsvēruma, saskaņā ar kuru “iestādi nevajadzētu uzskatīt par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, pamatojoties tikai uz to, ka pirms [šīs] direktīvas stāšanās spēkā tai tika sniegts ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem”.

453    Šajā ziņā prasītāja balstās uz daļēju šī apsvēruma tekstu. Kā izriet no minētā apsvēruma pirmā teikuma (proti, “noregulējuma sistēmai būtu jāparedz savlaicīga noregulējuma uzsākšana, pirms finanšu iestāde nav kļuvusi maksātnespējīga saskaņā ar bilanci un pirms pilnībā nav iztērēts viss pašu kapitāls”), tas attiecas uz noregulējuma procedūras sākšanas kārtību. Tāpēc no tā nevar izdarīt nekādus secinājumus par Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta c) apakšpunkta interpretāciju Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 28. apakšpunkta gaismā, kuri attiecas uz ex ante iemaksu aprēķināšanu.

454    Tāpat prasītāja nevar pamatoties uz to, ka daļa no Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 28. apakšpunkta formulējuma (proti, “kuru sniedz, lai saglabātu vai atjaunotu iestādes [..] dzīvotspēju, likviditāti vai maksātspēju”), ir formulēta īstenības izteiksmes tagadnes formā.

455    Kā Savienības tiesa jau ir konstatējusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. marts, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Abpusēja sodāmība)), C‑717/18, EU:C:2020:142, 20. punkts), īstenības izteiksmes tagadnes formu Savienības tiesību aktos parasti izmanto, lai izteiktu tiesību normas obligāto raksturu. No tā izriet, ka no šī formulējuma nevar izsecināt nekādas norādes par tās iedarbību laikā.

456    Visbeidzot jānoraida prasītājas arguments, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunkta piemērošana atbalsta pasākumiem, kas veikti pirms Direktīvas 2014/59 stāšanās spēkā, apdraudot pārstrukturēšanas procesu, un tādējādi atņemot šai direktīvai lietderīgo iedarbību.

457    Pirmkārt, šajā ziņā jānorāda, ka šīs direktīvas 103. panta 7. punkta e) apakšpunktā paredzēts, ka, aprēķinot ex ante iemaksas, jāņem vērā tas, kādā apmērā iestāde jau ir saņēmusi ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem, neprecizējot, ka šim atbalstam ir jābūt piešķirtam pēc tās stāšanās spēkā.

458    Otrkārt, kā atgādināts šī sprieduma 71. un 370. punktā, viens no Direktīvas 2014/59 mērķiem ir stiprināt finanšu tirgu stabilitāti, kas palīdz tādām iestādēm kā prasītāja pabeigt to likvidāciju neatkarīgi no tā, vai šis process sācies pirms vai pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

459    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, astotais pamats jānoraida.

C.      Secinājumi

460    Pēc pārbaudes, ko Vispārēja tiesa veikusi pēc savas ierosmes, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā pieļautas nepilnības pamatojumā saistībā ar gada mērķapjoma noteikšanu. Tā kā ar šīm nepilnībām pašām par sevi var pamatot šī lēmuma atcelšanu, minētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, jāatceļ.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu, ciktāl tas attiecas uz Portigon AG.

2)      Lēmuma SRB/ES/2021/22 iedarbība, ciktāl tas attiecas uz Portigon AG, tiek saglabāta līdz brīdim, kad saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus no šī sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar kuru nosaka šīs iestādes ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā par 2021. gada iemaksu periodu.

3)      VNV sedz savus un atlīdzina Portigon AG tiesāšanās izdevumus.

4)      Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

Kornezov De Baere Petrlík

Kecsmár       Kingston

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 29. maijā.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.

1      Ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.