Lietas T‑200/22 un T‑314/22
Polijas Republika
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 29. maija spriedums
Vide – Brūnogļu ieguves darbība atklātās raktuvēs – Turovas (Polija) brūnogļu raktuves – Institucionālās tiesības – Tāda Tiesas rīkojuma neizpilde, ar ko izteikti norādījumi – Kavējuma nauda – Parādu piedziņa ar ieskaitu – Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 101. panta 1. punkts un 102. pants – Pamatlietas izslēgšana no reģistra – Atpakaļejoša spēka neesamība attiecībā uz pagaidu pasākumiem – Pienākums norādīt pamatojumu
Pagaidu noregulējums – Pagaidu pasākumi – Kavējuma naudas piemērošana gadījumā, ja attiecīgais lietas dalībnieks nav ievērojis pasludināto rīkojumu – Izlīgums un pamatlietas izslēgšana no reģistra – Izslēgšanas ietekme uz summu, kura jāmaksā kā kavējuma nauda
(LES 2. pants; LESD 279. pants; Tiesas Reglamenta 160. panta 1. un 2. punkts un 162. panta 3. punkts)
(skat. 31.–42. un 47.–49. punktu)
Rezumējums
Izskatot lietu paplašinātā sastāvā, Vispārējā tiesa noraida atcelšanas prasības, kuras Polijas Republika cēlusi par vairākiem Eiropas Komisijas lēmumiem, ar ko minētā iestāde ir piedzinusi summas, kuras jāmaksā kā Tiesas piemērota kavējuma nauda. Šajā gadījumā – lietā, kurā bija strīds starp Čehijas Republiku un Poliju – Tiesa kā pagaidu noregulējuma tiesvedībā noteica pagaidu pasākumus ar mērķi garantēt tā nolēmuma iedarbīgumu, kuru tā pieņems vēlāk. Tā kā Polija šos pagaidu pasākumus neievēroja, tai tika piespriests maksāt dienas kavējuma naudu līdz brīdim, kad minētie pagaidu pasākumi tiks izpildīti. Pēc tam, kad puses panāca izlīgumu, pamatlieta tika izslēgta no reģistra. Savā spriedumā Tiesa izskaidro sekas, ko šāda izslēgšana rada attiecībā uz Polijas pienākumu samaksāt summu, kura tai piemērota kā kavējuma nauda.
2021. gada 26. februārī Čehijas Republika cēla atcelšanas prasību pret Poliju saistībā ar to, ka Čehijas un Vācijas robežas tuvumā esošajās Turovas [Turów] virszemes raktuvēs ir izvērstas un pagarinātas brūnogļu ieguves darbības. Vienlaikus tā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā lūdza nekavējoties izbeigt minētās ieguves darbības un kuru Tiesa apmierināja 2021. gada 21. maijā (1).
Tā kā Čehijas Republika uzskatīja, ka Polija šo rīkojumu nepilda, tā 2021. gada 7. jūnijā iesniedza vēl vienu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā lūdza Polijas Republikai piemērot dienas kavējuma naudu. 2021. gada 20. septembrī (2) Polijai tika piespriests, sākot no šā datuma, maksāt Komisijai kavējuma naudu 500 000 EUR dienā līdz šī dalībvalsts izpildīs lēmumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.
Komisija brīdināja Polijas Republiku, ka tai jāmaksā summas, kuras tai piemērotas kā kavējuma nauda, un ka nemaksāšanas gadījumā Komisija, pamatojoties uz Finanšu regulu (3), tās piedzīs ar ieskaitu.
Tā kā Polija neveica šos maksājumus, Komisija pieņēma piecus apstrīdētos lēmumus (4), ar kuriem tā veica parāda ieskaitu no dažādiem Polijas prasījumiem pret Savienību par kopējo summu aptuveni 68 500 000 EUR par laikposmu no 2021. gada 20. septembra līdz 2022. gada 3. februārim.
2022. gada 3. februārī Čehijas Republika un Polija noslēdza izlīgumu un lūdza izslēgt lietu no reģistra.
Pēc lietas izslēgšanas no reģistra (5) Polija iesniedza pieteikumu, kurā tā lūdza atcelt 2021. gada 20. septembra rīkojumu, ar ko tai piemērota kavējuma nauda. Tā arī lūdza Komisijai izbeigt kavējuma naudas piedziņas procedūru un atcelt apstrīdētos lēmumus, kuri šajā datumā jau bija pieņemti. Komisija norādīja, ka, kamēr 2021. gada 20. septembra rīkojums nav “atcelts”, tā ieskaita veidā turpinās to summu piedziņu, kuras bija jāmaksā līdz izlīguma noslēgšanas datumam. Pieteikums par minētā rīkojuma atcelšanu tika noraidīts ar 2022. gada 19. maija rīkojumu (6).
Ar divām atsevišķām prasībām Polija, ņemot vērā izlīgumu, kura rezultātā pamatlieta tika izslēgta no Tiesas reģistra, lūdz Vispārējo tiesu atcelt Komisijas pieņemtos lēmumus.
Vispārējās tiesas vērtējums
Ar pirmo pamatu Polija būtībā apgalvo, ka izlīgums un lietas C‑121/21 izslēgšana no reģistra esot radījusi tādas sekas, ka šajā lietā noteiktie pagaidu pasākumi ir zaudējuši savu iedarbību un tādējādi piedzenamais parāds esot neesošs un tā iekasēšana pārkāptu Finanšu regulas 101. un 102. pantu.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka, ņemot vērā pagaidu noregulējuma procesa pakārtotību pamattiesvedībai, 2021. gada 21. maija rīkojums, kurā uzdots pārtraukt brūnogļu ieguves darbības Turovas raktuvēs, un 2021. gada 20. septembra rīkojums, kurā šajā saistībā ir piemērota kavējuma nauda, vairs nav piemērojami no datuma, kurā pamatlieta ir izslēgta no reģistra, proti, no 2022. gada 4. februāra.
Attiecībā uz sekām, kuras pamatlietas izslēgšana no reģistra rada Polijas parāda esamībai, Vispārējā tiesa norāda, ka, pirmkārt, rīkojumā par lietas izslēgšanu no reģistra nav minēti nedz 2021. gada 21. maija rīkojumā noteiktie pagaidu pasākumi, nedz dienas kavējuma nauda. Otrkārt, Polijas lūgums atcelt 2021. gada 20. septembra rīkojumu, ar ko piemērota minētā kavējuma nauda, tika noraidīts. Treškārt, rīkojumā, ar ko šis lūgums noraidīts, expressis verbis ir norādīts, ka dienas kavējuma nauda vairs nav iekasējuma no 2022. gada 4. februāra. Tādējādi dienas kavējuma nauda faktiski ir uzkrājusies laikposmā no 2021. gada 20. septembra rīkojuma paziņošanas līdz datumam, kad pamatlieta tika izslēgta no reģistra, proti, 2022. gada 4. februārim.
Cits secinājums būtu pretrunā kavējuma naudas mērķim, proti, nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, kas ir nesaraujami saistīta ar LES 2. pantā nostiprināto tiesiskuma vērtību.
Šo secinājumu nevar atspēkot Polijas argumentācija, ka pagaidu pasākumu izpildes turpināšana, kaut arī pamatlieta ir izslēgta no reģistra, pārsniegtu vienīgo šo pasākumu mērķi, proti, nodrošināt, lai spriedums lietā pēc būtības būtu efektīvs. Proti, Savienības tiesu piemērotās kavējuma naudas mērķis ir ne vien nodrošināt sprieduma lietā pēc būtības efektivitāti, bet arī panākt, ka tiek ievēroti pagaidu pasākumi un atturēt – šajā gadījumā Poliju – no kavēšanās rīkoties atbilstoši šim rīkojumam. Polijas argumentācija atņemtu jebkādu jēgu kavējuma naudas mehānismam, jo tiktu akceptēts, ka kāda puse apzināti neievēro pienākumu izpildīt pagaidu noregulējuma tiesvedībā noteiktos pagaidu pasākumus līdz pamattiesvedības beigām un tādējādi apdraud Savienības tiesību efektivitāti.
Tāpat nevar piekrist Polijas Republikas argumentam, ka kavējuma naudas piedziņa izlīguma noslēgšanu padara mazāk pievilcīgu, ņemot vērā kavējuma naudas mērķi un apstākli, ka pamatlietas izslēgšana no reģistra ir labvēlīgi ietekmējusi Polijas Republiku, jo dienas kavējuma nauda beidza uzkrāties 2022. gada 4. februārī, nevis datumā, kad pasludināts Tiesas spriedums.
Visbeidzot Vispārējā tiesa atzīst, ka Finanšu regulas 101. pantā – pretēji Polijas apgalvotajam – nav paredzēts nekāds Komisijas pienākums dzēst konstatēto parādu. Turklāt jāatgādina, ka bija izpildīti nosacījumi, lai veiktu piedziņu ieskaita veidā, jo Komisija bija pārbaudījusi Polijas Republikas parāda esamību un noteikusi tā apmēru.
Tāpēc Vispārējā tiesa noraida pirmo pamatu. Tā kā arī otrais pamats, ar kuru apgalvots, ka nav ticis ievērots pienākums norādīt pamatojumu, tiek noraidīts kā nepamatots, Vispārējā tiesa noraida prasību kopumā.