Lieta T‑395/22
Hypo Vorarlberg Bank AG
pret
Vienoto noregulējuma valdi
Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 29. maija spriedums
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par ex ante iemaksu aprēķinu 2022. gada iemaksu periodam – VNF gada mērķapjoma noteikšana – Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā noteiktais maksimālais apjoms – LESD 291. panta 2. punkts – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts – Īstenošanas regula (ES) 2015/81 – Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras – Īpaši attiecīgi pamatoti gadījumi – Īstenošanas pilnvaru apjoms – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana
1. Iestāžu akti – Regulas – Pamatregulas un īstenošanas regulas – Tādu īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei, kuras noteiktas pamatregulā – Pamatojuma neesamība minētajā regulā – Prettiesiskums
(LESD 291. panta 2. punkts un 296. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts; Padomes Regula 2015/81)
(skat. 27., 28., 32., 34., 37., 39.–42. punktu)
2. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – “Ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras – Minēto iemaksu aprēķināšanas metode, kura paredzēta Padomes īstenošanas regulā – Pamatregulā paredzētās aprēķināšanas metodes grozīšana ar īstenošanas regulu – Pilnvaru pārsniegšana – Prettiesiskums
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punkts un 2. punkta otrā daļa; Padomes Regulas 2015/81 8. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59 103. pants)
(skat. 61., 65., 66., 69.–72., 76., 77., 79., 82., 84. punktu)
3. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – “Ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Individuālo iemaksu VNF kopējās summas gada maksimālais apjoms, kas noteikts 12,5 % apmērā no galīgā mērķapjoma – Piemērošanas joma – Piemērošana sākotnējā periodā
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmā un ceturtā daļa)
(skat. 98., 106. punktu)
4. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – “Ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Individuālo iemaksu VNF kopējās summas gada maksimālais apjoms, kas noteikts 12,5 % apmērā no galīgā mērķapjoma – Tvērums – Apstāklis, ka Vienotā noregulējuma valde (VNV) nav pārkāpusi šo maksimālo apjomu – Vērtēšanas kritēriji – Dinamiska pieeja galīgajam mērķapjomam
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts un 70. panta 2. punkta pirmā un ceturtā daļa)
(skat. 109., 113.–116. punktu)
Rezumējums
Vispārējā tiesa, izskatījusi pret Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmumu, ar kuru noteiktas 2022. gada ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) (1), vērstu atcelšanas prasību, ko tā apmierina, apmierina arī iebildi par Regulas Nr. 806/2014 (2) 70. panta 7. punkta prettiesiskumu, jo šajā regulā nav norādīts pamatojums, kura dēļ šajā tiesību normā paredzētā īstenošanas pilnvaru piešķiršana Eiropas Savienības Padomei attiecībā uz minēto iemaksu aprēķināšanas kārtību ir attiecīgi pamatots gadījums LESD 291. panta 2. punkta izpratnē. Tā arī izskaidro minēto pilnvaru apjomu, apmierinādama iebildi par Īstenošanas regulas 2015/81 (3) 8. panta 1. punkta g) apakšpunkta prettiesiskumu.
Prasītāja Hypo Vorarlberg Bank AG ir Austrijā reģistrēta kredītiestāde. 2022. gada 11. aprīlī VNV pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā noteica (4) kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību, tostarp prasītājas, 2022. gada ex ante iemaksas VNF. Prasītāja lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas uz to attiecas.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka Regulā Nr. 806/2014 (5) nav noteikts nekāds pamatojums, kura dēļ Savienības likumdevējs nolēma Padomei piešķirt īstenošanas pilnvaras attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes piemērošanu (turpmāk tekstā – “attiecīgās pilnvaras”). Proti, šajā regulā ir tikai minēts pieņemamo īstenošanas aktu mērķis un saturs, kā arī lēmums piešķirt Padomei pilnvaras tos pieņemt, nesniedzot ne mazāko norādi par pamatojumu, kura dēļ īstenošanas pilnvaras šajā nolūkā tika piešķirtas Padomei, nevis Komisijai.
Turpinot – Vispārējā tiesa uzsver, ka Regulā Nr. 806/2014 nav ietverti citi pamatojuma elementi, kuri varētu atklāt īpašo pamatojumu, kas attaisno šo piešķiršanu. Turklāt, lai gan noteiktos apstākļos šo piešķiršanu ir iespējams pamatot ar kontekstu, kādā tā iekļaujas, Vispārējā tiesa konstatē, pirmkārt, ka lietas dalībnieki nav norādījuši ne uz vienu konkrētu elementu, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014 pieņemšanas konteksta un kas varētu atklāt šo pamatojumu. Otrkārt, nedz Regulā Nr. 806/2014, nedz kādā citā Savienības leģislatīvajā aktā nav neviena pamatojuma elementa, kas liecinātu, ka šo pilnvaru piešķiršanu Padomei pamatoja īpašā loma, kas šai iestādei esot jāuzņemas ex ante iemaksu aprēķināšanas jomā. Visbeidzot Vispārējā tiesa noraida argumentu par “politiskiem iemesliem” kā pamatojumu šo pilnvaru piešķiršanai. Šāds pamatojums neizriet no Regulas Nr. 806/2014 un vispārīgā rakstura dēļ neatbilst no judikatūras izrietošajām prasībām, jo tas nav nedz detalizēts, nedz saistīts ar Regulas Nr. 806/2014 būtību vai saturu. Tādējādi Vispārējā tiesa secina, ka Regulā Nr. 806/2014 nav norādīts nekāds pamatojums attiecīgo pilnvaru piešķiršanai Padomei, nevis Komisijai, un apmierina iebildi par prettiesiskumu, saskaņā ar LESD 277. pantu atzīdama, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts nav piemērojams šajā lietā. Līdz ar to arī Īstenošanas regula 2015/81, kuru Padome pieņēmusi, pamatojoties uz šo tiesību normu, un kuras īstenošanas pasākums ir apstrīdētais lēmums, šajā lietā nav piemērojama.
Otrām kārtām, kas attiecas uz iebildi par Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta prettiesiskumu, Vispārējā tiesa konstatē, pirmkārt, ka no Regulas Nr. 806/2014 (6) formulējuma izriet, ka attiecīgo iestāžu gada pamata iemaksas aprēķināšanas metode ir balstīta uz katras attiecīgās iestādes neto saistību proporcionālu noteikšanu attiecībā pret visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas “visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā”, kopējām neto saistībām. Tādējādi visu iestāžu dati tiek ņemti vērā, aprēķinot katras iestādes ex ante iemaksu, vismaz attiecībā uz pirmo šīs iemaksas komponentu, proti, gada pamata iemaksu. Un aprēķināšanas metode, kas ieviesta ar Regulu Nr. 806/2014, un it īpaši noteikums, kurš reglamentē datubāzi, kas jāņem vērā šīs metodes vajadzībām, pilnībā attiecas uz katru sākotnējā perioda gadu, tostarp 2022. gada iemaksu periodu.
Taču pats “koriģētās metodoloģijas”, kas ieviesta ar Īstenošanas regulu 2015/81 (7), mērķis ir paredzēt, ka gandrīz visā sākotnējā periodā daļa ex ante iemaksu tiek aprēķinātas, ņemot vērā datubāzi, kas atšķiras no tās, kura paredzēta Regulā Nr. 806/2014. Tādējādi atbilstoši Īstenošanas regulai 2015/81, lasot to kopsakarā ar Direktīvu 2014/59 (8), lai aprēķinātu daļu ex ante iemaksu par šo periodu, tiek ņemti vērā tikai iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas attiecīgās iesaistītās dalībvalsts teritorijā, paziņotie dati, izslēdzot datus, ko paziņojušas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļaujas citu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, savukārt Regulā Nr. 806/2014 noteiktā aprēķināšanas metodē, lai aprēķinātu gada pamata iemaksas, tieši tiek ņemti vērā pēdējie minētie dati. No tā izriet, ka ar Īstenošanas regulu 2015/81 tiek grozīts pats Regulā Nr. 806/2014 paredzētās ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes pamats, mainot šajā metodē vērā ņemamo datubāzi. No tā izriet, ka iestāžu ex ante iemaksu summas, kas aprēķinātas saskaņā ar “koriģēto metodoloģiju”, noteikti atšķiras no summām, kuras būtu aprēķinātas, izmantojot Regulā Nr. 806/2014 paredzēto metodi. Šo grozījumu apmēru pastiprina fakts, ka tas attiecas uz septiņiem no sākotnējā perioda astoņiem gadiem, un tālab minētajai metodei gandrīz visā šajā periodā ir atņemta pilna iedarbība.
Otrkārt, Vispārējā tiesa uzsver, ka tad, ja attiecīgā iestāde pieņem īstenošanas pasākumus, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu, tai jāaprobežojas ar pamatakta precizēšanu, nemainot tā normatīvo saturu. Tādējādi, pieņemot, ka Padome, ieviesdama “koriģēto metodoloģiju”, ir vēlējusies novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām (9), tai bija jāievēro tai piešķirtās īstenošanas pilnvaras, tikai precizējot Regulā Nr. 806/2014 paredzēto aprēķināšanas metodi.
Treškārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka ex ante iemaksu, ar kurām tiek finansēts VNF, aprēķins ir reglamentēts Regulas Nr. 806/2014 70. pantā, nevis Direktīvas 2014/59 103. pantā, kas attiecas uz ex ante iemaksām, ar kurām tiek finansēti valsts noregulējuma finansēšanas mehānismi. Taisnība, ka atbilstoši minētajai regulai korekcija proporcionāli ex ante iemaksu riska profilam jābalsta uz Direktīvā 2014/59 noteiktajiem kritērijiem. Turklāt, kā noteikts šajā regulā, Padome pieņem īstenošanas aktus “deleģēto aktu satvarā”, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar Direktīvu 2014/59, lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam. Tomēr Regulā Nr. 806/2014 ir tikai norāde uz Direktīvā 2014/59 paredzēto konceptu par ex ante iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam. Šajā kontekstā, pat ja Padomei būtu jāņem vērā minētais koncepts par iemaksu koriģēšanu proporcionāli riska profilam un deleģētie akti, kurus Komisija pieņēmusi, lai precizētu šo konceptu, nedz no Regulas Nr. 806/2014, nedz no Direktīvas 2014/59, nedz arī no minētajiem deleģētajiem aktiem neizriet, ka tai bija tiesības ieviest koriģētu aprēķināšanas metodoloģiju, saskaņā ar kuru daļa no gada pamata maksājumiem tiek aprēķināta valsts līmenī (10) proti, pamatojoties uz Direktīvā 2014/59 definēto.
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka nedz Regulas Nr. 806/2014, nedz Direktīvas 2014/59 tiesību normās nav paredzēts, ka Padome ievieš ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, kas būtu balstīta uz pakāpenisku valsts līmenī izmantotās aprēķināšanas metodes atcelšanu un tās aizstāšanu ar Savienības līmenī izmantotu metodi (11). Lai gan tādējādi Padome varēja īstenot leģitīmo mērķi – novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām – un lai gan nav izslēgts, ka koriģētā metodoloģija ir nepieciešama šim nolūkam, tomēr Savienības likumdevējam bija jāparedz pakāpeniska valsts līmenī izmantotās aprēķināšanas metodes aizstāšana ar Savienības līmenī izmantoto metodi un attiecīgā gadījumā jāpilnvaro Padome īstenošanas aktā precizēt piemērošanas noteikumus. Tādējādi Padome nevarēja paredzēt šādu pāreju, nepārsniegdama īstenošanas pilnvaras.
Tāpēc Vispārējā tiesa norāda, ka Īstenošanas regula 2015/81 groza Regulas Nr. 806/2014 normatīvo saturu attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, un atzīst, ka Padome, pieņemdama Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, ir pārsniegusi īstenošanas pilnvaras, kas piešķirtas ar Regulu Nr. 806/2014, lasot to kopsakarā ar LESD 291. panta 2. punktu.
Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju. Tomēr šādos apstākļos tā lemj saglabāt minētā lēmuma iedarbību, līdz brīdim, kad saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt divpadsmit mēnešus no šī sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā pasākumi, kas nepieciešami šī sprieduma izpildei.