PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2009. gada 11. jūnijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi personām un organizācijām, kas ir saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasījumu pielāgošana – Pamattiesības – Tiesības uz īpašumu, tiesības tikt uzklausītam un tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā
Lieta T‑318/01
Omar Mohammed Othman, ar dzīvesvietu Londonā (Apvienotā Karaliste), ko sākotnēji pārstāvēja Dž. Volšs [J. Walsh], barrister, F. Lindslija [F. Lindsley] un S. Vudhausa [S. Woodhouse], solicitors, vēlāk – S. Kokss [S. Cox], barrister, un H. Millers [H. Miller], solicitor,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja M. Vicendzats [M. Vitsentzatos] un M. Bišops [M. Bishop], vēlāk – M. Bišops un E. Finegana [E. Finnegan], pārstāvji,
un
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja A. van Solinge [A. van Solinge] un K. Brauns [C. Brown], vēlāk – E. Pāsivirta [E. Paasivirta] un P. Ālto [P. Aalto], pārstāvji,
atbildētājas,
ko atbalsta
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja Dž. Kolinss [J. Collins], vēlāk – K. Gibsa [C. Gibbs], pēc tam – Ī. O’Nīla [E. O’Neill] un visbeidzot – I. Rao [I. Rao], pārstāvji, kuriem sākotnēji palīdzēja S. Mūra [S. Moore], vēlāk – M. Hoskinss [M. Hoskins], barristers,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kuras priekšmets sākotnēji bija, pirmkārt, Padomes 2001. gada 6. marta Regulas (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu un ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 337/2000 (OV L 67, 1. lpp.), atcelšana un, otrkārt, Komisijas 2001. gada 19. oktobra Regulas (EK) Nr. 2062/2001, ar ko trešo reizi tiek grozīta Padomes Regula (EK) Nr. 467/2001 (OV L 277, 25. lpp.), atcelšana, un vēlāk – Padomes 2002. gada 27. maija Regulas (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kuras saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV L 139, 9. lpp.), atcelšana tiktāl, ciktāl šie akti skar prasītāju.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši D. Švābi [D. Šváby] un E. Moavero Milanezi [E. Moavero Milanesi],
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 21. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas un lietas priekšvēsture
1 Šajā tiesvedībā piemērojamo atbilstošo tiesību normu izklāstam ir jāpamatojas uz Tiesas 2008. gada 3. septembra sprieduma apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I‑6351. lpp.; turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums lietā Kadi”) 3.–10. punktu.
2 Šīs lietas priekšvēstures izklāstam laikposmā no 1999. gada 15. oktobra līdz 2001. gada 8. martam, īpaši attiecībā uz Padomes 2001. gada 6. marta Regulas (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu un ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 337/2000 (OV L 67, 1. lpp.), pieņemšanu, ir jāpamatojas uz Tiesas sprieduma lietā Kadi 13.–30. punktu.
3 2001. gada 19. oktobrī Sankciju komiteja, kas tika izveidota ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) Rezolūciju 1267(1999), publicēja papildinājumu 2001. gada 8. marta apkopotajam personu un organizāciju, kurām saskaņā ar Drošības padomes rezolūcijām 1267(1999) un 1333(2000) (skat. Paziņojumu SC/7180) ir iesaldējami naudas līdzekļi, sarakstam, kurā bija minēts prasītāja vārds, kurš tika identificēts kā persona, kas ir saistīta ar Osamu bin Ladenu.
4 Ar Komisijas 2001. gada 19. oktobra Regulu (EK) Nr. 2062/2001, ar ko trešo reizi tiek grozīta Padomes Regula (EK) Nr. 467/2001 (OV L 277, 25. lpp.), prasītāja vārds kopā ar citu personu vārdiem tika pievienots minētās regulas I pielikumā.
5 2002. gada 16. janvārī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1390 (2002), kurā noteica pasākumus, kas veicami attiecībā uz Osamu bin Ladenu, organizācijas Al‑Qaida dalībniekiem, kā arī Taliban un citām sabiedrotajām personām, grupām, uzņēmumiem un organizācijām. Šīs rezolūcijas 1. un 2. punktā būtībā tika paredzēts atstāt spēkā pasākumus, īpaši līdzekļu iesaldēšanu, kas tika noteikti ar Rezolūcijas 1267 (1999) 4. punkta b) apakšpunktu un Rezolūcijas 1333(2000) 8. punkta c) apakšpunktu.
6 Uzskatot, ka ir nepieciešama Kopienas rīcība šīs rezolūcijas īstenošanai, Padome 2002. gada 27. maijā pieņēma Kopējo nostāju 2002/402/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus attiecībā uz Osamu bin Ladenu, organizācijas Al‑Qaida un Taliban locekļiem un citām privātpersonām, grupām, uzņēmumiem un vienībām, kuras saistītas ar tiem, un ar ko atceļ Kopējās nostājas 96/746/KĀDP, 1999/727/KĀDP, 2001/154/KĀDP un 2001/771/KĀDP (OV L 139, 4. lpp.). Šīs kopējās nostājas 3. pantā tika noteikts, ka tiek turpināta Sankciju komitejas saskaņā ar Drošības padomes Rezolūciju 1267(1999) un Rezolūciju 1333(2000) pieņemtajā sarakstā norādīto privātpersonu, grupu, uzņēmumu un vienību līdzekļu un citus finanšu aktīvu vai saimniecisko resursu iesaldēšana.
7 2002. gada 27. maijā Padome, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu, pieņēma Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV L 139, 9. lpp.).
8 Regulas Nr. 881/2002 1. pantā jēdzieni “līdzekļi” un “līdzekļu iesaldēšana” būtībā tiek definēti identiski tam, kā tie ir definēti Regulas Nr. 467/2001 1. pantā. Turklāt tajā tiek definēts, kas ir jāsaprot ar jēdzienu “saimnieciski resursi”.
9 Regulas Nr. 881/2002 I pielikumā ir ietverts personu, vienību un grupu saraksts, uz kurām attiecas 2. pantā noteiktā līdzekļu iesaldēšana. Šajā sarakstā ir ietverts arī prasītāja vārds.
10 2002. gada 20. decembrī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1452(2002), kas paredzēta ar cīņu pret terorismu saistīto pienākumu izpildes atvieglošanai. Šīs rezolūcijas 1. punktā ir paredzētas noteiktas atkāpes un izņēmumi no līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas, kas ir noteikta rezolūcijās 1267(1999), 1333(2000) un 1390(2002), kuras valstis var piešķirt, pamatojoties uz humanitāriem mērķiem, ar nosacījumu, ka to apstiprina Sankciju komiteja.
11 2003. gada 17. janvārī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1455(2003), kas ir paredzēta, lai uzlabotu pasākumu, kas ir noteikti Rezolūcijas 1267(1999) 4. punkta b) apakšpunktā, Rezolūcijas 1333(2000) 8. punkta c) apakšpunktā, kā arī Rezolūcijas 1390(2002) 1. un 2. punktā, īstenošanu. Saskaņā ar Rezolūcijas 1455(2003) 2. punktu šie pasākumi ir atkal jāuzlabo pēc divpadsmit mēnešiem vai vajadzības gadījumā – ātrāk.
12 Uzskatot, ka ir vajadzīga Kopienas rīcība, lai īstenotu Drošības padomes Rezolūciju 1452(2002), Padome 2003. gada 27. februārī pieņēma Kopējo nostāju 2003/140/KĀDP par atkāpēm no ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti ar Kopējo nostāju 2002/402/KĀDP (OV L 53, 62. lpp.). Šīs kopējās nostājas 1. pantā ir paredzēts, ka, īstenojot pasākumus, kas izklāstīti Kopējās nostājas 2002/402 3. pantā, Eiropas Kopiena ņem vērā atkāpes, kas atļautas ar minēto rezolūciju.
13 2003. gada 27. martā Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 561/2003, ar kuru attiecībā uz izņēmumiem līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanā groza Regulu (EK) Nr. 881/2002 (OV L 82, 1. lpp.). Šīs regulas preambulas ceturtajā apsvērumā Padome norāda, ka, ņemot vērā Drošības padomes Rezolūciju 1452(2002), ir jāpielāgo Kopienas noteiktie pasākumi.
14 2004. gada 30. janvārī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1526(2004), kas, pirmkārt, ir paredzēta, lai uzlabotu pasākumu, kas ir noteikti Rezolūcijas 1267(1999) 4. punkta b) apakšpunktā, Rezolūcijas 1333(2000) 8. punkta c) apakšpunktā, kā arī Rezolūcijas 1390(2002) 1. un 2. punktā, īstenošanu un, otrkārt, lai nostiprinātu Sankciju komitejas pilnvaras. Saskaņā ar Rezolūcijas 1526(2004) 3. punktu šie pasākumi vēl ir jāuzlabo pēc 18 mēnešiem vai vajadzības gadījumā – ātrāk.
15 2005. gada 29. jūlijā Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1617(2005). Tajā tika noteikts, ka tiek paturēti spēkā Rezolūcijas 1267(1999) 4. punkta b) apakšpunktā, Rezolūcijas 1333(2000) 8. punkta c) apakšpunktā, kā arī Rezolūcijas 1390(2002) 1. un 2. punktā noteiktie pasākumi. Saskaņā ar Rezolūcijas 1617(2005) 21. punktu šie pasākumi ir jāpārskata 17 mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā – ātrāk, lai tos, iespējams, pastiprinātu.
16 2006. gada 22. decembrī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1735(2006). Tajā tika paredzēts atstāt spēkā Rezolūcijas 1267(1999) 4. punkta b) apakšpunktā, Rezolūcijas 1333(2000) 8. punkta c) apakšpunktā, kā arī Rezolūcijas 1390(2002) 1. un 2. punktā noteiktos pasākumus. Saskaņā ar Rezolūcijas 1735(2006) 33. punktu šie pasākumi ir jāpārskata 18 mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā – ātrāk, lai tos, iespējams, pastiprinātu.
17 Ar Komisijas 2008. gada 24. aprīļa Regulu (EK) Nr. 374/2008, ar kuru 94. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002 (OV L 113, 15. lpp.), norāde uz prasītāja vārdu Regulas Nr. 881/2002 I pielikumā tika grozīta pēc tam, kad Sankciju komiteja bija veikusi attiecīgus grozījumus savā personu un vienību sarakstā, attiecībā uz kurām ir jāveic līdzekļu iesaldēšana saskaņā ar attiecīgajām Drošības padomes rezolūcijām.
18 2008. gada 30. jūnijā Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1822(2008). Tajā tika paredzēts atstāt spēkā Rezolūcijas 1267(1999) 4. punkta b) apakšpunktā, Rezolūcijas 1333(2000) 8. punkta c) apakšpunktā, kā arī Rezolūcijas 1390(2002) 1. un 2. punktā noteiktos pasākumus. Saskaņā ar Rezolūcijas 1822(2008) 40. punktu šie pasākumi ir jāizvērtē 18 mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā – ātrāk, lai tos, iespējams, pastiprinātu.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
19 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2001. gada 17. decembrī, prasītājs Omārs Muhameds Otmans [Omar Mohammed Othman] saskaņā ar EKL 230. pantu cēla prasību pret Padomi un Komisiju, lūdzot Pirmās instances tiesu atcelt Regulas Nr. 467/2001 un Nr. 2062/2001.
20 Iebildumu rakstos, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti 2002. gada 15. martā, Padome un Komisija lūdza Pirmās instances tiesu noraidīt prasības pieteikumu un piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2002. gada 1. maijā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā, atbalstot Padomi un Komisiju.
22 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesā tika iesniegts 2002. gada 27. maijā, prasītājs iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību.
23 Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2002. gada 31. maija rīkojumu pēc prasītāja lūguma, pret kuru citi lietas dalībnieki neiebilda, rakstveida process tika apturēts līdz brīdim, kad tika pasludināts spriedums, izbeidzot tiesvedību lietā T‑306/01 Yusuf un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija.
24 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi ir nodota šī lieta.
25 Rakstveida process tika atsākts 2005. gada 21. septembrī.
26 Ar Pirmās instances tiesas kancelejas 2005. gada 3. oktobra vēstuli prasītājs tika lūgts replikas rakstā sniegt viedokli par jaunatklātiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas ir radušies kopš prasības iesniegšanas un kas var ietekmēt šīs tiesvedības atrisinājumu. Īpaši viņš tika lūgts:
– iesniegt apsvērumus par sekām šīs prasības izskatīšanā, kas radušās, atceļot Regulu Nr. 467/2001 un to aizstājot ar Regulu Nr. 881/2002;
– pārskatīt savas prasības prasījumus, pamatus un argumentus, ņemot vērā Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. septembra spriedumus divās lietās, proti, lietā T‑306/01 Yusuf un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, II‑3533. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmās instances tiesas spriedums lietā Yusuf”) un lietā T‑315/01 Kadi/Padome un Komisija (Krājums, II‑3649. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmās instances tiesas spriedums lietā Kadi”).
27 Ar šo pašu kancelejas vēstuli prasītājs tika lūgts iesniegt atjaunotu pieteikumu par juridisko palīdzību.
28 Replikas rakstā, kas Pirmās instances tiesas Kancelejā tika iesniegts 2005. gada 14. novembrī, prasītājs paziņoja, ka viņš groza savu prasību, lai lūgtu atcelt Regulu Nr. 881/2002 (turpmāk tekstā – “Apstrīdētā regula”), ciktāl tā attiecas uz viņu.
29 Ar 2005. gada 2. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā Apvienotajai Karalistei Padomes un Komisijas apsvērumu atbalstam. Persona, kas iestājas lietā, iestāšanās rakstu iesniedza noteiktajā termiņā.
30 Atbildes rakstā uz repliku, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2005. gada 21. decembrī, Padome uzturēja spēkā iebildumu rakstā ietvertos prasījumus.
31 Atbildes rakstā uz repliku, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 13. janvārī, Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz Komisiju;
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Iestāšanās rakstā, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 1. martā, Apvienotā Karaliste atbalstīja Padomes un Komisijas prasījumus.
33 Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā arī tika iesniegta 2006. gada 1. martā, Apvienotā Karaliste iesniedza lūgumu, lai iestāšanās raksta pielikumos ietvertā informācija netiktu darīta zināma sabiedrībai.
34 Rakstveida process tika slēgts 2006. gada 3. aprīlī.
35 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 25. aprīlī, prasītājs iesniedza atjaunotu pieteikumu par juridisko palīdzību.
36 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
37 Lai gan tiesas sēde Pirmās instances tiesas otrajā palātā tika noteikta 2006. gada 17. oktobrī, prasītājs 2006. gada 22. septembrī iesniedza jaunu pieteikumu par tiesvedības apturēšanu līdz Tiesas sprieduma lietā Kadi pasludināšanai. Līdz ar to Pirmās instances tiesa (otrā palāta) atcēla savu lēmumu sākt mutvārdu procesu un ar Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 9. novembra rīkojumu tiesvedība bez pārējo lietas dalībnieku iebildumiem tika apturēta līdz Tiesas sprieduma lietā Kadi pasludināšanai.
38 Ar Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 27. oktobra rīkojumu prasītājam tika piešķirta juridiskā palīdzība.
39 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs atkal tika mainīts, tiesnesis referents darbojas septītajā palātā, kurai attiecīgi ir nodota šī lieta.
40 Tiesvedība atsākās 2008. gada 3. septembrī.
41 Ar Pirmās instances tiesas kancelejas 2008. gada 16. oktobra vēstuli lietas dalībnieki tika lūgti:
– sniegt viedokli par sekām, kas, viņuprāt, šīs prasības izskatīšanai ir radušās no Tiesas sprieduma lietā Kadi;
– informēt Pirmās instances tiesu par prasītāja faktiskās un juridiskās situācijas attīstību tiktāl, ciktāl lietas dalībnieki uzskata, ka tam ir nozīme šīs prasības ietvaros.
42 Uz šo lūgumu tika atbildēts ar vēstulēm, kuras Pirmās instances tiesas kancelejā attiecīgi 2008. gada 30. oktobrī iesniedza Padome un Komisija un 2008. gada 31. oktobrī – prasītājs un Apvienotā Karaliste.
43 Pēc jauna tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
44 2009. gada 21. janvāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.
45 Tiesas sēdes laikā prasītājs papildināja savus prasījumus, pieprasot, lai Padomei tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Faktiskie apstākļi
46 Prasītājs ir Jordānijas pilsonis, kurš kopš 1993. gada pastāvīgi uzturas Apvienotajā Karalistē, kur viņš 1994. gadā ieguva pagaidu politisko patvērumu. Šīs prasības iesniegšanas dienā viņa lūgums par pastāvīgo politisko patvērumu joprojām tika izskatīts. Prasītājam ir sieva un pieci bērni, kas atrodas viņa apgādībā.
47 2001. gada februārī prasītājs tika apcietināts un aizturēts nopratināšanas nolūkiem izmeklēšanas, kas tika veikta saskaņā ar Prevention of Terrorism (Temporary Provisions) Act 1989 (1989. gada likums par terorisma novēršanu (pagaidu noteikumi)), ietvaros. Kratīšanas laikā policija prasītāja dzīvesvietā atrada un izņēma ievērojamu daudzumu naudu dažādās valūtās (sterliņu mārciņas, Vācijas markas, Spānijas pesetas un Amerikas Savienoto Valstu dolārus), kuru ekvivalentā vērtība ir aptuveni 180 000 sterliņu mārciņas (GBP). Prasītājs nav sniedzis nekādu skaidrojumu par šo līdzekļu izcelsmi. Turklāt Sankciju komitejas pieņemto pasākumu īstenošanas ietvaros tika iesaldēti divi prasītāja bankas konti, kuru kredīta atlikums ir aptuveni GBP 1900.
48 Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka prasītājs 2001. gada decembrī sāka bēguļot, baidoties, ka viņš varētu tikt aizturēts un apcietināts uz nenoteiktu laiku saskaņā ar Anti‑Terrorism, Crime and Security Act 2001 (2001. gada Terorisma un noziedzības apkarošanas un drošības likums), kuru grasījās pieņemt Apvienotās Karalistes parlaments. Policija prasītāju apcietināja un aizturēšanas nolūkiem ievietoja Belmāršas [Belmarsh] (Apvienotā Karaliste) cietumā laikposmā no 2002. gada 23. oktobra līdz 2005. gada 13. martam, kad viņš, pamatojoties uz House of Lords (Lordu palāta) spriedumu, ar kuru Apvienotās Karalistes “aizturēšanas bez sprieduma” sistēma, kas tika piemērota prasītājam, tika atzīta par prettiesisku, tika atbrīvots, paturot viņu stingrā uzraudzībā. Prasītājs no jauna tika apcietināts 2005. gada 11. augustā un aizturēšanas nolūkiem tika ievietots Longlartēnas [Long Lartin] (Apvienotā Karaliste) cietumā, pamatojoties uz jauniem pretterorisma pasākumiem, kurus bija pieņēmusi Apvienotās Karalistes valdība. Šis valdības lēmums izraidīt prasītāju uz Jordāniju, līdz attiecīgajam brīdim viņu paturot apcietinājumā, kas ieinteresētajai personai tika paziņots 2005. gada 11. augustā, tika apstrīdēts kompetentā Apvienotās Karalistes tiesā, kas prasību noraidīja. Tomēr minētā valdība piekrita neveikt šī lēmuma izpildi, kamēr tiek gaidīts prasītāja iesniegtās prasības Eiropas Cilvēktiesību tiesā iznākums. Tostarp prasītājs tika nosacīti atbrīvots 2008. gada 17. jūnijā. Special Immigration Appeals Commission (Īpašā komisija imigrācijas apelācijas lietās) šo nosacīto brīvību 2008. gada 2. decembrī atsauca. Kopš tā laika prasītājs no jauna ir aizturēts.
Juridiskais pamatojums
Par Apstrīdētās regulas pieņemšanas procesuālajām sekām
Lietas dalībnieku argumenti
49 Replikā prasītājs norāda, ka viņam ir tiesības pielāgot savus prasījumus tādējādi, lai to mērķis būtu Apstrīdētās regulas atcelšana tiktāl, ciktāl tā attiecas uz viņu. Šajā sakarā viņš atsaucas uz Pirmās instances tiesas sprieduma lietā Kadi 55. punktu.
50 Atbildes rakstā uz repliku Padome un Komisija piekrīt, ka atbilstoši tam, kas tika nolemts Pirmās instances tiesas spriedumos lietās Yusuf un Kadi, prasītājam ir jāļauj vērst savu prasību pret Apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz viņu.
51 Komisija piebilst, ka šīs jaunās tiesiskās situācijas dēļ prasība vairs nav pieņemama tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Komisiju. Tomēr tā lūdz, lai procesuālās ekonomijas nolūkos un tiesas labas pārvaldības nolūkos tiktu ņemti vērā tās prasījumi, aizstāvības pamati un argumenti bez nepieciešamības tai no jauna piešķirt formālu atļauju piedalīties procedūrā kā personai, kas iestājas lietā. Komisija šajā sakarā atsaucas uz Pirmās instances tiesas spriedumiem lietās Yusuf un Kadi (attiecīgi 76. un 57. punkts).
Pirmās instances tiesas vērtējums
52 Galvenie lietas dalībnieki vienojas atzīt to, ka prasītājam ir tiesības pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus, lai atceltu Apstrīdēto regulu, kas groza un aizvieto Regulu Nr. 467/2001, kuru groza Regula Nr. 2062/2001. Replikas rakstā prasītājs paziņoja, ka viņš ir pielāgojis šajā sakarā savus sākotnēji izvirzītos prasījumus un pamatus.
53 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja tiesvedības gaitā lēmums tiek aizvietots ar citu lēmumu, kuram ir tas pats priekšmets, tas ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus un pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums no jauna iesniegt prasības pieteikumu, tiktu pārkāpts tiesas labas pārvaldības princips un netiktu ievērota procesuālās ekonomijas prasība. Turklāt nebūtu taisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš Kopienas tiesā iesniegts pret lēmumu, varētu pielāgot apstrīdēto lēmumu vai to aizvietot ar citu lēmumu un attiecīgajā instancē pamatoties uz šiem grozījumiem vai šo aizvietojumu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju paplašināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus saistībā ar vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 8. punkts; 1987. gada 29. septembra spriedums apvienotajās lietās 351/85 un 360/85 Fabrique de fer de Charleroi un Dillinger Hüttenwerke/Komisija, Recueil, 3639. lpp., 11. punkts, un 1988. gada 14. jūlija spriedums lietā 103/85 Stahlwerke Peine‑Salzgitter/Komisija, Recueil, 4131. lpp., 11. un 12. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 3. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑46/98 un T‑151/98 CCRE/Komisija, Recueil, II‑167. lpp., 33. punkts).
54 Šī judikatūra ir piemērojama gadījumā, ja regula, kas skar personu tieši un individuāli, tiesvedības laikā ir aizvietota ar regulu, kurai ir tāds pats priekšmets.
55 Tā kā šis gadījums visos punktos atbilst tādam gadījumam, ir jāapmierina prasītāja lūgums uzskatīt, ka viņa prasība attiecas uz Apstrīdētās regulas atcelšanu, ciktāl tā attiecas uz viņu, un ļaut lietas dalībniekiem pārformulēt savus prasījumus, pamatus un argumentus sakarā ar šo jauno apstākli.
56 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka prasītāja sākotnējā prasība daļēji atcelt Regulu Nr. 467/2001 ir zaudējusi priekšmetu, jo šī regula ir atcelta ar Apstrīdēto regulu. Līdz ar to vairs nav jālemj ne par šo prasību, ne arī par prasību daļēji atcelt Regulu Nr. 2062/2001, jo arī tā ir zaudējusi savu priekšmetu.
57 No iepriekš minētā izriet, ka vairs nav jāspriež par prasībām, ciktāl tās ir vērstas pret Komisiju. Šajā gadījumā esošajos apstākļos tiesas labas pārvaldības princips un procesuālās ekonomijas princips, kas ir šī sprieduma 53. punktā minētās judikatūras pamatā, tāpat attaisno to Komisijas izvirzīto prasījumu, aizstāvības pamatu un argumentu ņemšanu vērā, kas tika pārformulēti, kā tas ir minēts šā sprieduma 55. punktā, un saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 115. panta 1. punktu un 116. panta 6. punktu iestādei nav no jauna jāsniedz formāla atļauja piedalīties procesā kā personai, kas iestājusies lietā Padomes prasījumu atbalstam.
58 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka šī prasība kopš šā brīža ir vērsta tikai pret Padomi, kuru atbalsta Komisija un Apvienotā Karaliste, un ka tās vienīgais priekšmets ir atcelt Apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
59 Prasības pieteikumā prasītājs būtībā savu prasījumu par Regulas Nr. 467/2001 un Regulas Nr. 2062/2001 atcelšanu pamatojumam izvirza trīs pamatus, kas, pirmkārt, izriet no EKL 60. un 301. panta pārkāpuma, kā arī pilnvaru pārsniegšanas, otrkārt, no viņam Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “CPAK”) 3. un 8. pantā garantēto pamattiesību pārkāpuma, kā arī vispārējo samērīguma principa un subsidiaritātes principa pārkāpuma un, treškārt, no pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes.
60 Apsvērumos, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti 2008. gada 31. oktobrī, prasītājs tomēr norādīja, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā Kadi, viņš atsakās no pirmā un trešā pamata.
61 Padome un Komisija attiecīgi savos iebildumu rakstos, kā arī Apvienotā Karaliste savā iestāšanās rakstā apstrīd otro prasītāja izvirzīto atcelšanas pamatu, būtībā norādot argumentus, kas ir identiski tiem, kurus šīs iestādes un Apvienotā Karaliste izvirzīja, atbildot uz līdzīgiem atcelšanas pamatiem, kurus prasītāji bija izvirzījuši lietās, kurās Pirmās instances tiesa bija pieņēmusi spriedumu Yusuf, Kadi; 2006. gada 12. jūlija spriedumos lietā T‑253/02 Ayadi/Padome (Krājums, II‑2139. lpp.) un lietā T‑49/04 Hassan/Padome un Komisija (Krājumā nav publicēts).
62 Replikā prasītājs no jauna izvirzīja argumentus pamata, kas izriet no viņa pamattiesību pārkāpuma, ietvaros.
63 Viņš piekrīt, ka Apstrīdētās regulas 2.a pants, kas tika ieviests ar Regulu Nr. 561/2003, no šī brīža ļauj ieinteresēto personu rīcībā nodot līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir nepieciešami to iztikai un citiem pirmās nepieciešamības izdevumiem. Viņš tomēr norāda, ka šī tiesību norma ir pieņemta, nosakot ārkārtīgi ierobežojošus noteikumus, un rada ārkārtīgi smagu apdraudējumu ieinteresēto personu cieņai.
64 Pirmkārt, attiecīgā tiesību norma atņemot prasītājam iespēju gūt līdzekļus, lai baudītu civilizētas dzīves normālus aspektus.
65 Otrkārt, šī pati tiesību norma aizliedzot prasītājam piekrist jebkāda veida atalgotai nodarbei, profesijai vai amatam.
66 Treškārt, atšķirībā no Rezolūcijas 1333(2000), kas tika ieviesta ar Regulu Nr. 467/2001, Rezolūcija 1390(2002), kas tiek ieviesta ar Apstrīdēto regulu, neesot ierobežota laikā. Līdz ar to šī regula atļaujot prasītāju permanenti izslēgt no gandrīz visiem sociālās dzīves aspektiem.
67 Visbeidzot, ceturtkārt, prasītājam tiekot liegtas jebkādas tiesības vērsties tiesā pret ierobežojošiem pasākumiem, kas viņu skar. Lēmums viņu iekļaut Apstrīdētās regulas pielikumā pievienotajā sarakstā esot Drošības padomes pilnībā politisks lēmums, kas ticis pieņemts, neņemot vērā nekādus noteikumus par pierādījumu izmantošanu vai taisnīgumu, pilnībā piemērojot ārpustiesas noteikumus. Nepastāvot nekādi tiesiski līdzekļi, pat ne kvazitiesiski, kas varētu tikt izmantoti pret Drošības padomes lēmumu.
68 Padome un Komisija attiecīgi savos atbildes rakstos uz repliku un Apvienotā Karaliste savā iestāšanās rakstā apstrīdēja šos jaunos argumentus, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas spriedumiem lietās Yusuf un Kadi.
69 Apsvērumos, kas Pirmās instances tiesā tika iesniegti 2008. gada 31. oktobrī, prasītājs norādīja, ka viņš atrodoties tādā pašā situācijā kā prasītāji lietās, kurās Tiesas pasludināja spriedumu Kadi. Neviens no viņiem nekad nebija saņēmis no Padomes nekādu norādi par pierādījumiem, kas būtu tās rīcībā, lai pamatotu Apstrīdētajā regulā noteikto ierobežoto pasākumu pieņemšanu.
70 Prasītājs uzskata, ka Pirmās instances tiesai, ņemot vērā Tiesas pasludināto spriedumu lietā Kadi (336., 348., 349. un 370. punkts), ir jāatzīst, ka ar Apstrīdēto regulu tiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību, tiesības uz efektīvu prasības celšanu tiesā un īpašuma tiesības un ka līdz ar to šis tiesību akts ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
71 Apsvērumos, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti 2008. gada 30. oktobrī, Padome atzina, ka pēc Tiesas pasludinātā sprieduma lietā Kadi prasītājam esot jāiesniedz pamatojumu izklāsts, jāsniedz viņam iespēja izteikt savus apsvērumus šajā sakarā un tie jāņem vērā pirms jauna lēmuma par līdzekļu, kas ir saistīti ar prasītāju, iesaldēšanas pieņemšanas.
72 Tika uzsākti nepieciešamie soļi, lai iegūtu nepieciešamos elementus šī pamatojuma izklāsta sagatavošanai, lai gan Padome vēl nevarēja norādīt, kurā brīdī tas varētu tikt paziņots prasītājam. Padome apsolīja rīkoties pēc iespējas ātrāk, lai ievērotu prasītāja tiesības uz aizstāvību un informēt Pirmās instances tiesu par turpmāko attīstību.
73 Apsvērumos, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti 2008. gada 30. oktobrī, arī Komisija atzina, ka prasītājs atrodas identiskā situācijā kā prasītāji lietās, kurās Tiesa pasludināja spriedumu lietā Kadi tiktāl, ciktāl līdzekļi tika iesaldēti, vispirms pamatojoties uz Regulu Nr. 467/2001, vēlāk – pamatojoties uz Regulu Nr. 881/2002, lai gan šī pasākuma pamatojums prasītājam netika paziņots. Līdz ar to esot jāpārskata viņa situācija, ņemot vērā Regulu Nr. 881/2002, pēc tam, kad viņam tiks nosūtīts pamatojuma izklāsts un viņam būs tikusi dota iespēja iesniegt savus apsvērumus. Komisija norāda, ka šajā sakarā jau tiek veikti pasākumi Drošības padomē, tomēr tas var prasīt vairākas nedēļas.
74 Tomēr Komisija pievērsa Pirmās instances tiesas uzmanību faktam, ka atšķirībā no tā, kas tika norādīts lietās, kurās Tiesa pasludināja spriedumu lietā Kadi, prasītājs, izvirzot otro pamatu, neapstrīdot pašu viņa ietveršanas faktu apstrīdētajā sarakstā, bet gan vienīgi šīs iekļaušanas sekas uz viņa iztikas līdzekļiem, īpaši attiecībā uz viņa sociālā nodrošinājuma izmaksu pārtraukšanu.
75 Apsvērumos, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti 2008. gada 31. oktobrī, Apvienotā Karaliste pievienojās Padomes apsvērumiem, kas tika iesniegti, atbildot uz Pirmās instances tiesas aicinājumu.
76 Tiesas sēdes laikā Padome un Komisija, ņemot vērā Tiesas pasludināto spriedumu lietā Kadi, atzina, ka Apstrīdētā regula tika pieņemta procedūras ietvaros, kurā netika ievērotas prasītāja tiesības uz aizstāvību.
77 Šīs iestādes turklāt norādīja, ka Drošības padomes uzsāktie pasākumi, lai panāktu Kopienu procedūru līdzekļu iesaldēšanai atbilstību Tiesas noteiktajiem principiem spriedumā lietā Kadi (skat. šī sprieduma 71. un 72. punktu), prasītāja gadījumā vēl nav tikuši veikti.
78 Līdz ar to Padome un personas, kas iestājas lietā, lūdza Pirmās instances tiesu, gadījumā, ja tā atceltu Apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, uz īsu laiku atstāt spēkā tās sekas tāpat, kā to saskaņā ar EKL 231. pantu darīja Tiesa savā spriedumā lietā Kadi.
79 Apvienotā Karaliste šajā sakarā īpaši norādīja, pamatojoties uz minētā sprieduma 373. punktu, ka šāda atcelšana ar tūlītēju spēku varētu nopietni un neatgriezeniski apdraudēt šajā regulā noteikto ierobežojošo pasākumu efektivitāti un ka Kopienai jābūt tiesībām tos īstenot, lai laikposmā līdz šīs regulas aizstāšanai ar jaunu regulu prasītājs nevarētu veikt pasākumus, lai izvairītos, ka viņam atkal tiek piemēroti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi.
80 Turklāt tiktāl, ciktāl spriedums, kas tiks pieņemts par regulas atcelšanu, pamatotos uz tādiem pašiem, galvenokārt procesuālās kārtības apsvērumiem, kādi bija pamatā Tiesas spriedumam lietā Kadi, Apvienotā Karaliste atgādina, ka minētā sprieduma 374. punktā Tiesa centās norādīt, ka nevar tikt izslēgts, ka, izskatot lietu pēc būtības, šādu pasākumu noteikšana ieinteresētajām personām tomēr varētu izrādīties pamatota. Tā tas it īpaši varētu būt šajā gadījumā, kā to apstiprina vairāki lēmumi, kurus attiecībā uz prasītāju ir pieņēmušas kompetentās Apvienotās Karalistes iestādes terorisma jautājumos.
81 Prasītājs iebilst pret šo Padomes un personu, kas iestājas lietā, prasību.
Pirmās instances tiesas vērtējums
82 Nav strīda par to, ka gan attiecībā uz procedūru, kuras rezultātā tika pieņemta Apstrīdētā regula, gan attiecībā uz tās piemērojamību, sekām un iespējamu prasītāja īpašumtiesību ierobežojuma, kas izriet no šajā regulā paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, pamatojumu prasītājs atrodas tādā faktiskajā un tiesiskajā situācijā, kas visos aspektos ir salīdzināma ar situāciju, kādā atradās prasītāji lietās, kuru rezultātā Tiesa pasludināja spriedumu lietā Kadi.
83 Pirmkārt, attiecībā uz procedūru, kuras rezultātā tika pieņemta Apstrīdētā regula, jānorāda, ka Padome nevienā brīdī nav informējusi prasītāju par elementiem, kas pret viņu tika izvirzīti un kas pamatotu viņa vārda sākotnējo iekļaušanu minētās regulas I pielikumā un līdz ar to šajā regulā paredzēto ierobežojošo pasākumu noteikšanu.
84 Netiek apstrīdēts, ka prasītājam šajā sakarā nav sniegta nekāda informācija par to, ka Regulas Nr. 467/2001 redakcijā, kas tika grozīta ar Regulu Nr. 2062/2001, pirmo reizi viņa vārds tiktu minēts privātpersonu, vienību vai iestāžu sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana, nedz arī saistībā ar Apstrīdēto regulu vai jebkādā vēlākā stadijā.
85 Tā kā Padome prasītājam nav paziņojusi par elementiem, kas pret viņu tika izvirzīti un kas pamatotu tam noteiktos ierobežojošos pasākumus, nedz sniegusi tam tiesības uzzināt par minētajiem apstākļiem saprātīgā laika posmā pēc šo pasākumu piemērošanas, prasītājam nebija iespējas piemērotā veidā darīt zināmu savu viedokli šajā sakarā. Attiecīgi nav tikušas ievērotas prasītāja tiesības uz aizstāvību, īpaši tiesības tikt uzklausītam (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 348. punkts).
86 Turklāt, tā kā prasītājs netika informēts par elementiem, kas pret viņu tika izvirzīti, un, ievērojot attiecības starp tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu iespēju celt prasību tiesā, uz kurām Tiesa norādīja tās sprieduma lietā Kadi 336. un 337. punktā, prasītājs nevarēja arī aizstāvēt savas tiesības attiecībā uz minētajiem elementiem Kopienu tiesā apmierinošos apstākļos, līdz ar to ir jāatzīst arī minēto tiesību uz efektīvu iespēju celt prasību tiesā pārkāpums (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 349. punkts).
87 Visbeidzot, ir jākonstatē, ka šīs prasības ietvaros šis pārkāpums nav novērsts, līdz ar to Padome šajā sakarā nav minējusi nevienu elementu (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 350. punkts).
88 Līdz ar to Pirmās instances tiesa var vienīgi konstatēt, ka tā nevar pārbaudīt Apstrīdētās regulas tiesiskumu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, līdz ar ko ir jāsecina, ka arī šī iemesla dēļ pamattiesības uz efektīvu iespēju celt prasību tiesā šajā gadījumā nav ievērotas (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 351. punkts).
89 Līdz ar to ir jānolemj, ka Apstrīdētā regula tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, ir pieņemta, nesniedzot nekādas garantijas par pret tam izvirzīto elementu paziņošanu vai tā uzklausīšanu šajā sakarā, līdz ar to ir jāsecina, ka šī regula ir pieņemta procedūrā, kuras laikā tiesības uz aizstāvību nav ievērotas, kā rezultātā ir pārkāpts arī princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 352. punkts).
90 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja replikā (skat. šī sprieduma 67. punktu), kā arī apsvērumos, kas kancelejā tika iesniegti 2008. gada 31. oktobrī (skat. šī sprieduma 69. punktu), izvirzītie iebildumi viņa prasījumu par Apstrīdētās regulas atcelšanu pamatojumam, kas izriet no viņa tiesību uz aizstāvību, īpaši – saistībā ar pierādījumu vākšanas noteikumiem, kā arī principa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpuma, ir pamatoti (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 353. punkts).
91 Otrkārt, attiecībā uz īpašumtiesību ierobežojuma, kas izriet no Apstrīdētajā regulā paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, piemērojamību, sekām un iespējamu pamatojumu jāpiebilst, ka šī regula tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, tika pieņemta, nesniedzot prasītājam nekādas garantijas, kas tam ļautu izklāstīt savus iemeslus kompetentajās iestādēs, turklāt tādā situācijā, kad prasītāja īpašumtiesību ierobežojums ir uzskatāms par būtisku, ņemot vērā tam piemērojamo ierobežojošo pasākumu vispārējo piemērojamību un patieso ilgumu (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 369. punkts).
92 Līdz ar to ir jāsecina, ka šīs lietas apstākļos Apstrīdētajā regulā paredzēto ierobežojošo pasākumu piemērošana prasītājam sakarā ar tā iekļaušanu minētās regulas I pielikumā esošajā sarakstā ir tā īpašumtiesību nepamatots ierobežojums (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 370. punkts).
93 Līdz ar to tiktāl, ciktāl var saprast, ka vairāki prasītāja replikā norādītie iebildumi (skat. šī sprieduma 63.–66. punktu) viņa prasījumu par Apstrīdētās regulas atcelšanu pamatojumam izriet no pamattiesību uz īpašumu pārkāpumu, arī tie ir pamatoti (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā Kadi, 371. punkts).
94 No visa iepriekš minētā izriet, ka Apstrīdētā regula tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, ir jāatceļ.
95 Šīs lietas apstākļu ietvaros nav pamata apmierināt Padomes un personu, kas iestājas lietā, tiesas sēdē izvirzīto lūgumu īsu laika posmu atstāt spēkā Apstrīdētās regulas sekas atbilstoši EKL 231. pantam.
96 Laiks, kas jau ir pagājis no Tiesas sprieduma lietā Kadi pasludināšanas 2008. gada 3. septembrī, ievērojami pārsniedz maksimālo trīs mēnešu laika posmu, skaitot no šī sprieduma pasludināšanas dienas, ko Tiesa varētu uzskatīt par saprātīgu, lai ļautu Padomei novērst konstatētos pārkāpumus šajā lietā, tomēr pietiekami ņemtu vērā ierobežojošo pasākumu būtisko ietekmi uz prasītāja tiesībām un brīvībām (Tiesas spriedums lietā Kadi, 375. un 376. punkts).
97 Pat ja ir taisnība, ka šis laika posms tika noteikts, vienīgi ņemot vērā divu attiecīgo personu situāciju, par kuriem tika pasludināts Tiesas spriedums lietā Kadi, proti, Kadi un Al Barakaat International Foundation, tomēr Padome nevarēja ignorēt, ka prasītāja gadījumā, kurš visos aspektos atrodas salīdzināmā situācijā (skat. šī sprieduma 82. punktu), no Padomes puses noteikti bija jāseko tādai pašai reakcijai. Starp citu, iestādes, kas ir šīs lietas dalībnieki, apstiprināja, ka Drošības padomē tika veikti pasākumi uzreiz pēc minētā sprieduma pasludināšanas, lai panāktu Kopienu procedūru līdzekļu iesaldēšanai atbilstību minētajā spriedumā noteiktajiem principiem (skat. šī sprieduma 72. un 73. punktu).
98 Turklāt saskaņā ar Tiesas Statūtu 60. panta otro daļu, kura piemērošanu šajā lietā neviens no lietas dalībniekiem, kuriem par šo aspektu tika uzdots jautājums tiesas sēdes laikā, nav apstrīdējis, ir noteikts, ka, atkāpjoties no EKL 244. panta, Pirmās instances tiesas lēmumi, kas pasludina regulas par spēkā neesošām, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, tad pēc tam, kad apelācija noraidīta. Papildus laikam, kas ir pagājis kopš Tiesas sprieduma pasludināšanas lietā Kadi, Padomes rīcībā katrā ziņā ir vismaz divu mēnešu laikposms, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas, sākot no šī sprieduma paziņošanas, lai atlīdzinātu konstatētos pārkāpumus, nepieciešamības gadījumā pieņemot jaunu ierobežojošu pasākumu attiecībā pret prasītāju. Šis apstāklis turklāt šo gadījumu nošķir no tā, kas bija pamatā Tiesas spriedumam lietā Kadi, kam saskaņā ar EKL 244. pantu bija pilnīgs izpildes spēks.
99 Šādos apstākļos nešķiet, ka būtu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums pasākumu, kas ir paredzēti šajā regulā un kas ir jāīsteno Kopienai, efektivitātei, uz ko Tiesa norādīja tās spriedumā lietā Kadi (373. punkts), ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītāja tiesībām un brīvībām, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas Statūtu 60. pantā noteikto laikposmu.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Atbilstoši 87. panta 6. punktam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Pirmās instances tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
101 Šajā gadījumā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, jo ir pamats atcelt Regulu Nr. 881/2002 tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju atbilstoši viņa prasījumiem, turpretī vairs nav pamata lemt par sākotnējo prasību atcelt Regulu Nr. 467/2001, kas grozīta ar Regulu Nr. 2062/2001, jo tā tika vērsta pret Komisiju.
102 Prasītājs rakstveida dokumentos, kas tika iesniegti Pirmās instances tiesā, nelūdza piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr tiesas sēdē viņš norādīja, ka lūdz piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
103 Šajā sakarā no pastāvīgas judikatūras izriet, ka fakts, ka lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, to prasīja tikai tiesas sēdē, neliedz šo lūgumu apmierināt (skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑225/06, T‑255/06, T‑257/06 un T‑309/06 Budějovický Budvar/ITSB – Anheuser‑Busch (BUD), Krājums, II‑3555. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Šādos apstākļos un ņemot vērā lietas priekšmeta grozījumu, kā arī Komisijas procesuālo statusu (skat. šī sprieduma 56.–58. punktu), ir pamatoti piemērot iepriekš minētās tiesību normas, lai nolemtu, ka Padomei ir ne vien jāsedz savi izdevumi, bet arī jāatlīdzina prasītāja izdevumi, savukārt Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesvedības izdevumus pašas.
105 Saskaņā ar Reglamenta 97. panta 3. punktu, tā kā prasītājam ir piešķirta juridiskā palīdzība un Pirmās instances tiesa ir piespriedusi Padomei atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus, Padomei Pirmās instances tiesas kasē ir jāatmaksā summa, kas tika izmaksāta juridiskās palīdzības mērķiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) vairs nav pamata lemt par prasībām atcelt Padomes 2001. gada 6. marta Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu un ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 337/2000, un Komisijas 2001. gada 19. oktobra Regulu (EK) Nr. 2062/2001, ar ko trešo reizi tiek grozīta Padomes Regula (EK) Nr. 467/2001;
2) atcelt Padomes 2002. gada 27. maija Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kuras saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Omāru Muhamedu Otmanu;
3) Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Otmana izdevumus un summu, kas tika izmaksāta no Pirmās instances tiesas kases juridiskās palīdzības mērķiem;
4) Eiropas Kopienu Komisija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesvedības izdevumus pašas.
Forwood | Šváby | Moavero Milanesi |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 11. jūnijā.
[Paraksti]