ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 21. novembrī (1)
Lieta C‑360/12
Coty Germany GmbH, agrāk – Coty Prestige Lancaster Group GmbH,
pret
First Note Perfumes NV
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Starptautiskā jurisdikcija civillietās – Regula (EK) Nr. 40/94 – 93. panta 5. punkts – Jurisdikcija Kopienas preču zīmes pārkāpuma jomā – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 5. panta 3. punkts – Īpašā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību – Darbība, ko izdarījis atbildētājs citā dalībvalstī un kas ir uzskatāma par līdzdalību pārkāpumā vai neatļautā darbībā, kura izdarīta tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas lietu izskatošā tiesa
I – Ievads
1. Bundesgerichtshof [Federālās Augstākās tiesas] (Vācija) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts nospriest, vai dalībvalsts tiesas starptautiskā jurisdikcija var tikt pamatota tikai ar atbildētāja vainošanu trešās personas paveiktās, iespējams, prettiesiskās darbībās, kurās šis atbildētājs ir piedalījies netieši citā dalībvalstī un tādējādi it kā pats rīkojies lietu izskatošās tiesas teritoriālajā jurisdikcijā.
2. Šis problēmjautājums, raugoties no pilnīgi jaunas perspektīvas, ir izvirzīts, pirmkārt, saistībā ar Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (2) 93. panta 5. punktā izklāstītās normas par jurisdikciju interpretāciju sakarā ar apgalvoto atbildētāja netiešo līdzdalību trešās personas izdarītās prettiesiskās darbībās.
3. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ciktāl tas attiecas, otrkārt, uz Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3) 5. panta 3. punktu, ietilpst virknē nesen izskatītu lietu, kuras attiecās uz saiknes ar trešās personas izdarītām prettiesiskām darbībām iespējamu pieņemamību, lai noteiktu minētajā normā paredzētā jurisdikcijas pamata esamību (4). Šī lietas aspekta analīze atklāj spriedzi starp diviem judikatūras virzieniem, no kuriem viens liecina par labu šaurākai šīs normas interpretācijai nekā otrs, un tas Tiesai būs jāņem vērā.
4. Turklāt iesniedzējtiesas uzdotie divi jautājumi pārklājas, jo ar pirmo ir paredzēts cita starpā noskaidrot, cik lielā mērā – ņemot vērā, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punktā ir paredzēta šādas kompetences paplašināšana – šādu interpretāciju var attiecināt uz Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktu. Līdz ar to būs jāizvērtē arī iespējamās saiknes starp šīm divām regulām.
5. Konkrētāk runājot, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts pēc prasības, ko Vācijas tiesā cēla Vācijā reģistrēta sabiedrība pret Beļģijā reģistrētu sabiedrību sakarā ar to, ka pēdējā minētā bija piedalījusies kaitējuma nodarīšanā Kopienas preču zīmei, kas pieder pirmajai minētajai sabiedrībai, un negodīgā konkurencē pret pirmo minēto sabiedrību. Šajā kontekstā Tiesai tiek jautāts, vai Vācijas tiesu jurisdikcija var tikt pamatota ar faktu, ka atbildētāja, kas darbojās Beļģijā, iespējams, ir piedalījusies prettiesiskās darbībās Vācijā, ko veica Vācijā reģistrēts uzņēmums, pret kuru savukārt nav tikusi celta prasība tiesā.
II – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
6. Coty Germany GmbH (5) (turpmāk tekstā – “Coty Germany”) Vācijā ražo un izplata smaržas un kosmētikas preces. Cita starpā tā pārdod sieviešu smaržas flakonā, uz kura ir atveidota Kopienas trīsdimensiju preču zīme, kura tai pieder kopš šīs preču zīmes reģistrācijas.
7. First Note Perfumes N. V. (turpmāk tekstā – “First Note Perfumes”) darbojas Beļģijā kā vairumtirgotāja. 2007. gada janvārī tā pārdeva vienu no tās kataloga precēm Stefan P. Warenhandel (turpmāk tekstā – “Stefan P.”), kura uzņēmums atrodas Vācijā. Iesniedzējtiesa precizē, ka pasūtītie sieviešu smaržu flakoni tika nogādāti uz Beļģiju. Pēc tam, proti, 2007. gada augustā, saskaņā ar Coty Germany teikto Stefan P. pārdeva tālāk šīs preces uz Vāciju.
8. Uzskatot, ka smaržu izplatīšana flakonā, kas līdzinās tai piederošai Kopienas preču zīmei, ir uzskatāma par pārkāpumu, prettiesisku salīdzinošo reklāmu un neatļautu atdarināšanu, Coty Germany cēla Vācijas tiesā prasību, kas bija vērsta vienīgi pret First Note Perfumes (6), kurā tā prasīja piespriest atbildētājai, pirmkārt, sniegt informāciju par piegādātāju, otrkārt, atlīdzināt visus zaudējumus, kādi radušies vai vēl var rasties prasītājai sakarā ar šī produkta izplatīšanu Vācijā, kā arī atlīdzināt pirmstiesas stadijā radušos izdevumus.
9. Tā kā šo lūgumu noraidījums pirmajā instancē apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz to, ka Vācijas tiesām nav starptautiskas jurisdikcijas, tika apstiprināts, Coty Germany iesniedza Bundesgerichtshof kasācijas sūdzību. Tā atsaucās uz kaitējuma nodarīšanu attiecīgajai Kopienas preču zīmei un tādas prakses piekopšanu, kas ir uzskatāma par negodīgu konkurenci.
10. Attiecībā uz Kopienas preču zīmi Bundesgerichtshof norāda, ka Vācijas tiesu starptautiskā jurisdikcija atbilstoši Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktam (7) ir atkarīga no jautājuma par to, vai Coty Germany pamatoti apgalvoja, ka vienīgi atbildētāja ir izdarījusi pārkāpumu Vācijā.
11. First Note Perfumes varēja piedalīties šādā darbībā Vācijas teritorijā tikai sakarā ar Beļģijā veikto strīdīgo smaržu flakonu pārdošanu Stefan P., kurš pēc tam izdarīja preču zīmes pārkāpumu minētās regulas 9. panta 1. punkta otrā teikuma b) punkta izpratnē (8). Šajā ziņā Coty Germany apgalvo, ka First Note Perfumes ir piedalījusies apgalvotajā tās tiesību aizskaršanā Vācijā, jo, tā kā atbildētāja zināja, ka tās Vācijas klients vēlas pārdot iegādātās preces tālāk Beļģijā, tā līdz ar to līdzdarbojās, un ka tāpēc arī šī atbildētāja ir atbildīga par pārkāpuma izdarīšanu.
12. Turklāt saskaņā ar Coty Germany apgalvojumiem, kas balstīti uz Vācijas tiesību par negodīgu konkurenci pārkāpumu (9), ar Briseles I regulas (10) 5. panta 3. punktu var pamatot Vācijas tiesu starptautisko jurisdikciju attiecībā uz prasību, kas celta pret First Note Perfumes, atbilstoši vietai, kur iestājies notikums, kas radījis kaitējumu. Tāpēc šajā kontekstā mutatis mutandis būs jāizskata arī iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecībā uz Regulu par Kopienas preču zīmi.
13. Ar 2012. gada 31. jūlija lēmumu Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas [par Kopienas preču zīmi] 93. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārkāpums tiek izdarīts dalībvalstī (dalībvalstī A) Regulas [par Kopienas preču zīmi] 93. panta 5. punkta izpratnē, ja ar darbību citā dalībvalstī (dalībvalstī B) notiek līdzdalība pirmajā minētajā dalībvalstī (dalībvalstī A) izdarītajā tiesību pārkāpumā?
2) Vai [Briseles I regulas] 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kaitējumu radījušais notikums ir noticis dalībvalstī (dalībvalstī A), ja neatļautā darbība, kas ir tiesvedības priekšmets vai uz kuru attiecas prasījumi, ir izdarīta citā dalībvalstī (dalībvalstī B) un izpaužas kā līdzdalība pirmajā minētajā dalībvalstī (dalībvalstī A) izdarītajā neatļautajā darbībā (galvenais nodarījums)?”
14. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Coty Germany, First Note Perfumes, Apvienotās Karalistes un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2013. gada 19. septembra tiesas sēdē piedalījās lietas dalībnieki pamatlietā, Vācijas valdība un Komisija.
III – Analīze
A – Sākotnējie apsvērumi
15. Uzreiz precizēšu, ka, tā kā fakti pamatlietā radās 2007. gadā, tad ratione temporis ir piemērojamas vienīgi Regulas par Kopienas preču zīmi un Briseles I regulas normas, kuras minētas prejudiciālajos jautājumos, izslēdzot līdzvērtīgas normas Regulā (EK) Nr. 207/2009 (11) un Regulā (EK) Nr. 1215/2012 (12), ar kurām attiecīgi tika grozītas pirmās divas minētās regulas. Neraugoties uz iepriekš minēto, normas, kas ir atbilstošas šajā lietā, nav grozītas.
16. Piebildīšu, ka abu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu būtība ir atrodama Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, kas izriet no sprieduma lietā Bier, saukta par “Mines de Potasse d’Alsace” (13). No šīs judikatūras izriet, ka attiecībā uz jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, frāze “[tās vietas tiesā], kur kaitējums noticis”, kas ietverta Briseles konvencijas 5. panta 3. punktā (14), attiecas gan uz vietu, kur iestājies notikums, kas izraisījis kaitējumu, gan arī vietu, kur šis kaitējums ir radies, kas nozīmē, ka atbildētājs pēc prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienas vai otras minētās vietas tiesā.
17. Kaut arī ir skaidrs, ka šāda iespēja ir pieejama arī saskaņā ar Briseles I regulas, ar kuru tika aizstāta minētā konvencija, 5. panta 3. punktu (15), pastāv šaubas, kas ir atspoguļotas otrajā jautājumā, vai šī iespēja var tikt paplašināta, tajā iekļaujot saikni ar darbībām, kuras izdarījusi persona, pret kuru nav celta prasība, raugoties, konkrētāk, no zaudējumu rašanās vietas perspektīvas. Ar pirmo jautājumu Tiesa vispirms tiek aicināta noskaidrot, vai minēto judikatūru var analogi piemērot attiecībā uz Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktu, vai arī šī tiesību norma ir jāinterpretē autonomi un, katrā ziņā, vai no minētā var izrietēt jurisdikcijas pamats ikvienai tiesai, kurā celta prasība par pārkāpumu tādā situācijā kāda ir pamatlietā.
B – Par Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkta interpretāciju
– Ievada apsvērumi
18. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, vai Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj tās vietas tiesām, kur ir noticis Kopienas preču zīmes pārkāpums, kurā tiek vainots kāds no šī pārkāpuma izdarītājiem, kas nav lietas dalībnieks, atzīt jurisdikciju attiecībā pret citu iespējamo šī pārkāpuma izdarītāju, kurš savukārt nav darbojies tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcijā.
19. Konkrētāk, Bundesgerichtshof vaicā, vai šajā gadījumā pārkāpums minētā panta izpratnē tika izdarīts Vācijā tiktāl, ciktāl First Note Perfumes īstenotā strīdīgo smaržas flakonu pārdošana Stefan P., kaut arī tā notika Beļģijā, ir uzskatāma par līdzdalību Coty Germany piederošās Kopienas preču zīmes pārkāpšanā, ko Stefan P. izdarīja Vācijā, kas nozīmē, ka Vācijas tiesām ir jurisdikcija attiecībā pret First Note Perfumes.
20. Iesniedzējtiesa un Coty Germany, pretēji First Note Perfumes un Komisijai, atbalsta apstiprinošu atbildi. Vācijas valdība apgalvo, ka Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktā nav paredzēta jurisdikcija tiesām, pamatojoties uz pārkāpuma seku vietu, bet ka šis pants ļauj piešķirt jurisdikciju gadījumā, kad vairākas personas ir apzināti piedalījušās Kopienas preču zīmes pārrobežu pārkāpumā. Apvienotās Karalistes un Šveices valdības nav iesniegušas apsvērumus par šo jautājumu.
21. Savas analīzes pamatošanai iesniedzējtiesa atkāpjas no principa, ka, lai noteiktu, vai dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija, vietas, kurā ticis izdarīts pārkāpums Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkta izpratnē, noteikšanai ir jānotiek saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem, kādi tiek izmantoti, lai noteiktu kaitējuma rašanās vietu Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.
22. Tomēr iemeslu, kurus apskatīšu tālāk tekstā, dēļ es uzskatu, ka šāda veida analoģijai nedrīkst piekrist. Tāpēc pirmā no šīm normām, manuprāt, ir jāinterpretē autonomi no otrās normas.
– Par judikatūras attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju transponēšanas izslēgšanu
23. Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilde uz jautājumu par to, kurā dalībvalstī ticis izdarīts apgalvotais pārkāpums Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkta izpratnē, saskaņā ar judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā “Mines de Potasse d’Alsace”, ir atkarīga gan no notikuma, kura rezultātā ticis nodarīts kaitējums, vietas (16), gan no vietas, kurā radies kaitējums (17). Tā apgalvo, ka šī interpretācija, kas izriet no analoģijas ar alternatīvu, kāda ir atzīta attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu, tiek izmantota lielākajā daļā doktrīnas (18) un ir saderīga arī ar šo divu normu nozīmi un mērķi.
24. Pieņemot, ka šie divi piesaistes punkti patiešām ir atbilstoši, Tiesa attiecībā uz minētā panta piemērošanu uzskata, ka pēc tam būtu jāizvērtē, vai šajā gadījumā vienu no šiem elementiem var uzskatīt par konstatētu attiecībā uz First Note Perfumes, kas nozīmētu, ka pārkāpumos, ko Vācijā izdarīja apgalvotais galvenais pārkāpuma izdarītājs Stefan P., varētu vainot pirmo minēto sabiedrību tiktāl, ciktāl tā tajos netieši piedalījās. Rezultātā Vācijas tiesām būtu jurisdikcija lemt par First Note Perfumes, pat ja pret Stefan P. netiktu celta prasība.
25. Taču, manuprāt, vairāki argumenti liecina pret iespēju interpretēt Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktu, ievērojot judikatūru attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu.
26. Pirmkārt, atgādināšu, ka Regulā par Kopienas preču zīmi ir skaidri paredzētas attiecības starp šiem diviem elementiem tādējādi, ka tās 90. panta 1. punktā, kura saturs detalizētāk ir izklāstīts šīs regulas preambulas piecpadsmitajā apsvērumā, ir paredzēts princips, ka Briseles konvencija ir piemērojama gadījumos, kad tiek celta prasība par Kopienas preču zīmi, un tas attiecas arī uz Briseles I regulu (19).
27. Tomēr pastāv izņēmumi no šī principa. It īpaši Regulas par Kopienas preču zīmi 90. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir izslēgta Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošana procedūrās saistībā ar prasībām un [pretprasībām], kas paredzētas šīs pirmās minētās regulas 92. pantā (20), proti, it īpaši [saistībā ar] “visām prasībām sakarā ar pārkāpumiem” (21). Ņemot vērā šo izņēmumu, Regulas par Kopienas preču zīmi 93. pantā ir paredzēti vairāki jurisdikcijas pamati, kas ir piemērojami “rindas” kārtībā, attiecas konkrēti uz šajā normā paredzēto jomu un dažkārt būtiski atšķiras no Briseles I regulā (22), it īpaši tās 5. punktā (23), paredzētajiem pamatiem. Sākot no šīs stadijas es uzsvēršu, ka skaidrs apstiprinājums tam (24), ka Briseles konvencijas 5. panta 3. punkts – kurš ir aizstāts ar Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktu, tajā nosakot šajā jomā īpašo jurisdikciju, – nav piemērojams prasībām par pārkāpumu, manuprāt, neļauj veikt šo abu normu kopīgu interpretāciju.
28. Pretēji iesniedzējtiesas viedoklim es uzskatu, ka, it īpaši ņemot vērā, otrkārt, šīs normas rašanos, nevar tikt noliegts šīs pēdējās minētās normas savdabīgums. Šajā ziņā travaux préparatoires ir norādīts, ka pat pirms likumdošanas stadijas šaurā nozīmē uzsākšanas Regulas par Kopienas preču zīmi projekta izstrādes procesā tika ņemtas vērā Briseles konvencijā paredzētās normas par jurisdikciju un Tiesas judikatūra attiecībā uz šo normu interpretāciju (25). Komisijas darba grupa par Kopienas preču zīmi norādīja, ka šīs normas, šķiet, nav pietiekamas, lai regulētu īpašās problēmas, kādas rodas situācijā, kad tiesības uz šādu preču zīmi tiek pārkāptas vairākās dalībvalstīs. It īpaši minētā grupa uzskatīja, ka sakarā ar Kopienas preču zīmes īpatnībām ir jāgroza šīs konvencijas 5. panta 3. punkts (26). Piebildīšu, ka īpašā jurisdikcijas pamata, kas paredzēts Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktā (27), pazīmes formulējums, neraugoties uz virkni grozījumu, kas tika veikti šai regulai (28), nekad nav ticis apšaubīts.
29. Treškārt, konteksts apstiprina argumentu, saskaņā ar kuru Regulas par Kopienas preču zīmi izstrādātāji vēlējās nošķirt šo normu no normas Briseles konvencijā. Salīdzinājums ar instrumentiem, kas tikuši pieņemti līdzīgās jomās, pierāda, ka Kopienas likumdevējs apzināti izvēlējās noraidīt jurisdikcijas pamatu, kas ietverts šīs konvencijas 5. panta 3. punktā, un šo pieeju tas izvēlējās izmantot arī citos tiesību aktos attiecībā uz intelektuālo īpašumu (29), bet no šīs pieejas tas, tieši pretēji, atkāpās Regulā (EK) Nr. 2100/94 par augu šķirņu aizsardzību (30). Šo atšķirīgo pieeju nevar izskaidrot vienīgi ar pārrakstīšanās kļūdu, kā, šķiet, iesaka iesniedzējtiesa. Manuprāt, tas vēl jo vairāk liecina par to, ka šī pēdējā tiesību akta izstrāde un pieņemšana ir notikusi vienlaicīgi ar Regulas par Kopienas preču zīmi izstrādi un pieņemšanu.
30. Ceturtkārt, es uzskatu, ka virkne pamatu, kas liek Tiesai nošķirt notikuma, kas radījis kaitējumu, vietu un kaitējuma rašanās vietu, par ko ir runa Briseles I regulas 5. panta 3. punkta gadījumā, ņemot vērā lielās atšķirības, kādas pastāv attiecībā uz šo abu normu formulējumu, nav transponējami attiecībā uz Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktu.
31. No vienas puses, vietas, kurā ticis izdarīts pārkāpums, jēdziens ir šaurāks par notikuma, kas radījis kaitējumu, vietas jēdzienu (31). No otras puses, formulējums, kas izmantots minētā 93. panta 5. punktā, šķiet, liek domāt par aktīvu rīcību, kam būtu lielāka nozīme, ja tas tiktu izmantots notikuma, kas radījis kaitējumu, vietas gadījumā, nevis kaitējuma rašanās vietas gadījumā, savukārt plašu Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju, šķiet, padara iespējamu tajā izmantotā neitrālākā terminoloģija (32). Visbeidzot, uzsvēršu, ka jurisdikcijas, kas piešķirta ar vienu no šīm normām, apjoms atšķiras vairākos aspektos (33), kas a fortiori samazina to tuvināšanas lietderību.
32. Manuprāt, no 93. panta 5. punkta formulējuma īpatnībām (34), aplūkojot tās teksta izstrādes kontekstā, var izsecināt, ka šajā normā nav paredzēta jurisdikcija, pamatojoties uz kaitējuma rašanās vietu. Tāpēc ir jāizslēdz judikatūras iepriekš minētajā lietā “Mines de Potasse d’Alsace” piemērošana pēc analoģijas.
33. Neraugoties uz to, pēc iesniedzējtiesas domām, Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkts – ar kuru, atkāpjoties no šī 93. panta 1.–4. punkta, tiek ieviesta jurisdikcija, pamatojoties uz pārkāpuma izdarīšanas vietu, – ir balstīts uz tiem pašiem apsvērumiem, uz kādiem ir balstīts Briseles I regulas 5. panta 3. punkts. Šajā jautājumā tā atsaucas uz īpaši ciešas saiknes pastāvēšanu starp strīdu un notikuma, kas radījis kaitējumu, vietas tiesām; šī saikne pamatojot jurisdikcijas piešķiršanu pēdējām minētajām tiesām, pamatojoties uz pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumiem.
34. Ņemot vērā šo argumentu, paliek neatrisināts pēdējais jautājums, proti, vai, kaut arī analoģiska interpretācija nav iespējama, vadošie principi, kas piemērojami Briseles I regulas interpretācijai, būtu joprojām jāpiemēro arī Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkta interpretācijai, pat ja šajā pēdējā normā nav uz tiem atsauces. Šajos principos ietilpst arī prasība par ciešu saikni starp strīdu un tiesu, kurā celta prasība, par pareizu tiesvedību un par procesa lietderīgu organizāciju, kā arī prasība par jurisdikcijas normu paredzamību un tiesisko noteiktību.
35. Šajā ziņā norādīšu, ka šīs dažādās prasības sākotnēji izrietēja no interpretācijas principiem, kādus Tiesa izklāstīja judikatūrā attiecībā uz Briseles konvenciju un pēc tam attiecībā uz Briseles I regulu, pēdējā minētajā esot skaidrām atsaucēm uz dažiem no šiem principiem (35). Tie izriet gan no nosacījumiem, kuri [savukārt] netieši izriet no normām, kuras analizēja Tiesa, gan no vispārējiem un saprātīgiem apsvērumiem. Līdz ar to šie universālie principi var tikt piemēroti attiecībā uz citu instrumentu ar nosacījumu, ka to neaizliedz ne attiecīgās normas par jurisdikciju saturs, ne mērķis.
36. Precizēšu, ka nevarētu tikt apgalvots, ka paredzamības un tiesiskās noteiktības trūkums var izrietēt no šo divu tiesību aktu normu nevienveidīgas interpretācijas, jo to apvienošana faktiski nozīmētu noliegt, ka Regulā par Kopienas preču zīmi paredzētās normas par jurisdikciju savā ziņā ir uzskatāmas par lex specialis salīdzinājumā ar Briseles I regulā paredzētajām normām. Ir jāņem vērā arī Kopienas likumdevēja izdarītā izvēle šajā kontekstā.
37. Līdz ar to es piedāvāju Tiesai, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, autonomi interpretēt Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktu, vienlaikus ņemot vērā iepriekš minētās prasības, ciktāl šajā regulā tas ir atļauts.
– Vērtējums attiecībā uz jurisdikcijas iespējamo paplašināšanu, to attiecinot arī uz kaitējuma, ko nodarījusi trešā persona, kas nav atbildētājs, rašanās vietu
38. Tiesa tiek aicināta lemt par iespēju piešķirt judikatūru saskaņā ar piesaistes faktoru, atbilstoši kuram Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkts ļautu celt prasību pret atbildētāju tikai uz tāda pamata vien, ka tas netieši kādā dalībvalstī ir piedalījies apgalvotā pārkāpumā, ko citā dalībvalstī galvenokārt izdarījusi trešā persona, kura nav atbildētāja tiesvedībā, kas uzsākta šīs otrās dalībvalsts tiesās.
39. No Regulas par Kopienas preču zīmi 94. panta 2. punkta, manuprāt, izriet, ka norma par jurisdikciju, kas izklāstīta šīs regulas 93. panta 5. punktā, ir balstīta uz teritorialitātes principu un tā tajā ir definēta šauri (36). 94. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesa, kam ir jurisdikcija, var “lemt [..] vienīgi par faktiem, kas izdarīti vai var tikt izdarīti tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas šī tiesa”, savukārt tiesas, kuru jurisdikcija ir balstīta uz kādu no minētā 93. panta citiem četriem punktiem, var lemt arī par pārkāpumu, kas izdarīts ārpus valsts teritorijas.
40. Turklāt Regulas par Kopienas preču zīmi travaux préparatoires mudina uzskatīt, ka īpašās jurisdikcijas pamats, kāds paredzēts šīs regulas 93. panta 5. punktā, ir jāinterpretē šauri. Šī pieeja ir nepieciešama tādu ar šo instrumentu saistītu iemeslu dēļ, kuri attiecas uz grūtībām savienot aizsardzības, kas piešķirta ar Kopienas preču zīmi, vienoto raksturu (37) ar risku izdarīt pārkāpumu vairākās Savienības teritorijas vietās (38). First Note Perfumes, Vācijas valdība un Komisija pamatoti uzstāj uz to, ka Kopienas preču zīmes pārkāpuma gadījumā, ņemot vērā, ka aizsargātās tiesības attiecas uz visu Savienības teritoriju, katru dalībvalsti faktiski var uzskatīt par pārkāpuma izdarīšanas vietu.
41. Piebildīšu, ka likumdevējs sākotnēji izskatīja ideju par vienotu jurisdikciju (39) un ka galīgais lēmums par jurisdikcijas piešķiršanu valsts tiesām bija kompromiss. Tas liecina par labu interpretācijai, kas ierobežo tiesvedības attiecībā uz tiesībām uz vienotu intelektuālo īpašumu sadalīšanu. Turklāt mērķis izvairīties no tā, ka tiek pieņemti pretrunīgi nolēmumi, ir skaidri paredzēts Regulas par Kopienas preču zīmi preambulā (40).
42. Otrs šīs regulas no travaux préparatoires (41) izrietošais mērķis ir cīnīties pret “forum shopping”. Tas arī liecina pret plašu interpretāciju, saskaņā ar kuru tiesā var iesūdzēt personu, kura tiek turēta aizdomās par līdzdalību pārkāpumā, pamatojoties uz jebkādu sasaistes faktoru ar citas personas, pret kuru nav celta prasība tiesā, izdarītu prettiesisku darbību.
43. Visbeidzot, ir jānoskaidro, vai vadošie principi, kādus ir definējusi Tiesa Briseles I regulas interpretācijas kontekstā (42), pamato interpretāciju, kas ir pretrunā Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punktam. Manuprāt, ņemot vērā iepriekš aplūkotās jurisdikcijas pamata īpatnības, tā tam nevajadzētu būt šajā gadījumā. Man šķiet, ka tiesību uz vienotu intelektuālo īpašumu, kas ir Kopienas preču zīme, aizsardzības kontekstā likumdevējs ir identificējis prioritātes, kas ir saistītas galvenokārt ar tiesvedības koncentrēšanu vienas dalībvalsts tiesās, proti, tās dalībvalsts tiesās, kur ticis izdarīts vai ticis draudēts izdarīt pārkāpumu.
44. Līdz ar to es uzskatu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka, lai apgalvoto pārkāpumu varētu uzskatīt par tādu, kas izdarīts dalībvalstī Regulas par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkta izpratnē un kas līdz ar to ļauj pamatot šīs dalībvalsts tiesu jurisdikciju, nav pietiekami, ka atbildētājs, veicot darbības citā dalībvalstī, netieši ir piedalījies tiesību uz Kopienas preču zīmi pārkāpumā, ko pirmajā dalībvalstī ir izdarījusi trešā persona, kas nav atbildētāja tiesvedībā.
C – Par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju
– Ievada apsvērumi
45. Otrs jautājums ir par to, vai Briseles I regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj konstatēt tiesas jurisdikciju attiecībā pret kādu no apgalvotā kaitējuma nodarītājiem, kaut arī šis atbildētājs nav rīkojies tiesas, kas izskata strīdu, jurisdikcijā, ja apgalvotā neatļautā darbība, kurā tas tiek vainots, ir tikusi izdarīta citā dalībvalstī un ietver līdzdalību “galvenajā neatļautajā darbībā” (43), ko cita aizdomās turētā persona ir izdarījusi dalībvalstī, kur atrodas minētā tiesa.
46. Šajā ziņā iesniedzējtiesa, Coty Germany, kā arī Vācijas un Šveices valdības izteica savu atbalstu šādam jurisdikcijas pamatam, kas balstīts uz saikni ar trešās personas darbībām. Apvienotā Karaliste bija niansētāka, piedāvājot attiecināt uz šo iespēju detalizētas prasības, proti, ka šāda jurisdikcija ir pieļaujama vienīgi gadījumā, ja ir pietiekami skaidra un tieša saikne starp apgalvoto prettiesisko darbību, kas izdarīta dalībvalstī, kurā atrodas lietu izskatošā tiesa, un atbildētāja darbībām citā dalībvalstī. Turpretim First Note Perfumes un Komisija izteicās pret šo iespēju.
– No judikatūras izdarāmie secinājumi
47. Uzreiz jāatgādina, ka visas Briseles I regulas normas ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz tās sistēmu un mērķi (44).
48. Atbilstoši tās preambulas 11. apsvērumam “[minētajā regulā paredzētajām] [j]urisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru”.
49. Tādējādi, tikai atkāpjoties no pamatprincipa, kas ietverts Briseles I regulas 2. panta 1. punktā un kurš piešķir vispārēju jurisdikciju tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils, šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēts noteikts skaits piešķiramo īpašo jurisdikciju, kuru vidū ietilpst arī minētās regulas 5. panta 3. punktā ietvertā norma par jurisdikciju (45).
50. Runājot it īpaši par 5. panta 3. punktā ietverto normu par jurisdikciju, Tiesa jau ir atzinusi, ka tā ir balstīta uz īpaši ciešas saiknes pastāvēšanu starp strīdu un tās vietas tiesām, kur kaitējums noticis vai varējis notikt, kas pamato jurisdikcijas piešķiršanu šīm pēdējām minētajām tiesām, pamatojoties uz pareizu tiesvedību un tiesvedības lietderīgu organizāciju (46), saskaņā ar vadlīnijām, kas ieskicētas Briseles I regulas preambulas 12. apsvērumā. Vietas, kurā noticis kaitējumu izraisošais notikums, noteikšanai ir jāļauj konstatēt tās tiesas jurisdikciju, kura objektīvi atrodas vislabākajā situācijā, lai novērtētu, vai ir izpildīti personas atbildību nosakošie elementi (47).
51. Šī norma kā norma par īpašo jurisdikciju, kura tādējādi ir kā atkāpe, ir jāinterpretē šauri, un līdz ar to, ievērojot, ka nedrīkst grozīt vispārējo normu par to tiesu jurisdikciju, kurā atrodas atbildētāja domicils, tā nepieļauj interpretāciju, kas pārsniedz skaidri paredzētos gadījumus (48).
52. Neraugoties uz to, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kāda izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā “Mines de Potasse d’Alsace”, frāze “tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai varējis notikt”, kas ietverta Briseles I regulas 5. panta 3. punktā, attiecas gan uz kaitējuma rašanās vietu, gan uz notikuma, kas izraisījis kaitējumu, vietu (49).
53. Tiesa jau ir sniegusi daļēji negatīvu atbildi uz otro jautājumu, kas tika uzdots šajā lietā attiecībā uz vienu no diviem sasaistes faktoriem, proti, notikuma, kas izraisījis kaitējumu, vietu, attiecībā uz kuru tika izslēgta iespēja noteikt jurisdikciju, pamatojoties vienīgi uz personas vainošanu līdzdalībā. No iepriekš minētā sprieduma lietā Melzer izriet, ka “[Briseles] I regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, pamatojoties uz notikumu, kura dēļ ir radies kaitējums un kura izdarīšanā tiek vainots viens no līdzdalībniekiem, kurš nav lietas dalībnieks, neļauj noteikt jurisdikciju attiecībā pret citu iespējamo līdzdalībnieku minētā kaitējuma nodarīšanā, kurš savas darbības nav veicis tiesas, kura izskata lietu, teritoriālajā jurisdikcijā”.
54. Jāatzīst, ka, atsaucoties uz jēdzienu “notikuma, kurš radījis kaitējumu, vieta”, iesniedzējtiesa, šķiet, attiecina savu otro jautājumu gan uz notikuma, kas radījis kaitējumu, vietu, gan arī uz kaitējuma rašanās vietu. Patiesībā, ņemot vērā pamatlietas faktus, Vācijas tiesu jurisdikcija var tikt balstīta uz kādu no šiem kritērijiem, ar nosacījumu, ka attiecībā uz First Note Perfumes ir iespējams ņemt vērā darbības, ko Vācijā veicis Stefan P.
55. Tomēr jānorāda, ka iesniedzējtiesa nevarēja ņemt vērā iepriekš minētā sprieduma lietā Melzer pienesumu, jo tas tika pasludināts pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas. Tāpat, neraugoties uz vispārīgo uzdotā jautājuma formulējumu, mani tālāk izklāstītie apsvērumi aprobežosies ar jurisdikcijas pamatu, kas balstīts uz vietu, kur radies kaitējums (50), jo otru šajā lietā izvirzītās problēmas aspektu Tiesa jau aplūkoja spriedumā lietā Melzer.
56. Tāpat Tiesa arī par saikni, kas izriet no kaitējuma nodarīšanas vietas, jau ir spriedusi vēl jaunākā spriedumā, kurš attiecās uz specifisku jomu, proti, neatļautu darbību, kas ietver autortiesību pārkāpumu. Patiešām, saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Pinckney “Briseles I regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad tiek apgalvots autortiesību, kas tiek garantētas dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kas izskata lietu, pārkāpums, šī tiesa ir kompetenta izskatīt prasību par atbildību, ko cēlis darba autors pret sabiedrību, kas reģistrēta citā dalībvalstī un kas šajā citā dalībvalstī ir reproducējusi minēto darbu uz materiāla pamata, ko pēc tam sabiedrības, kas reģistrētas trešajā dalībvalstī, izmantojot interneta vietni, kas ir pieejama arī tiesas, kura izskata lietu, teritoriālajā jurisdikcijā, ir pārdevušas. Šī tiesa ir kompetenta atzīt tikai tos zaudējumus, kas nodarīti dalībvalstī, kurā tā atrodas”. Arī no šī sprieduma var izdarīt uz šo lietu attiecināmus secinājumus.
– Vērtējums attiecībā uz judikatūras iespējamo paplašināšanu atbilstoši kaitējuma, ko nodarījusi neatkarīga trešā persona, rašanās vietai
57. Ar otro prejudiciālo jautājumu, kā tas ir pārformulēts, ņemot vērā iepriekš izklāstīto judikatūru, Tiesa būtībā tiek aicināta nospriest, vai Briseles I regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj noteikt jurisdikciju saskaņā ar kaitējuma, kura nodarīšanā tiek vainots kāds no šī kaitējuma iespējamajiem izraisītājiem, rašanās vietu attiecībā uz citu minētā kaitējuma iespējamo nodarītāju, kurš kā tāds nav rīkojies tiesas, kas izskata strīdu, teritoriālajā jurisdikcijā.
58. Jāuzsver, ka, ņemot vērā autonomās interpretācijas principu, kas ir jāpiemēro attiecībā uz Briseles I regulas normām, ir skaidri jānošķir, pirmkārt, nosacījumi, saskaņā ar kādiem personu var saukt pie atbildības par neatļautu darbību, kuri pamatlietā ir jānovērtē saskaņā ar strīdam piemērojamo tiesību aktu, un, otrkārt, piesaistes faktori, kas ir atbilstoši, nosakot jurisdikciju saskaņā ar minētajā regulā ietvertajiem jēdzieniem. Atbilstoši Tiesas judikatūrai (51) neapstāv sistemātiska konsekvence starp šo divu normu grupām, kas nozīmē, ka, ja tiesai tiek atzīta jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 5. panta 3. punktu, it īpaši pamatojoties uz kaitējuma nodarīšanas vietu, nedrīkst būt pietiekami ar to, ka piemērojamais likums vai lex fori atļauj celt prasību atlīdzināt noteikta veida kaitējumu vai atļauj ievērot īpašus noteikumus, piemēram, par atbildētāja vainošanu darbībās, ko izdarījusi trešā persona, kurai atbildētājs līdzdarbojies, kā to norādīja iesniedzējtiesa.
59. Ja šāda pieeja tiktu atļauta, runājot par kaitējuma norādīšanas vietas jēdzienu Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē, tad Tiesai būtu jārada kvantitatīvs un/vai kvalitatīvs “slieksnis” atbildības noteikšanai, pamatojoties uz kuru gadījumā, kad neatļautu darbību ir izdarījuši vairāki līdzdalībnieki, vienu no viņiem varētu iesūdzēt tās vietas tiesā, kurā ir radies kaitējums cita starpā tā darbības rezultātā. Šī specifiskā problēma neradās iepriekš minētajā lietā Melzer, jo, runājot par kaitējuma rašanās vietu, katra līdzdalībnieka, kuri darbojās dažādās dalībvalstīs, darbība varēja tikt piesaistīta konkrētai vietai vieglāk nekā noteikta minētā kaitējuma rašanās vieta. Šajā ziņā, kaut arī fakti pamatlietā ļauj skaidri nošķirt galveno atbildību no pakārtotās atbildības (52), ir svarīgi neaizmirst citus apstākļus, kuri var izrādīties sarežģītāki gan no kvantitatīvā (53), gan kvalitatīvā viedokļa (54).
60. Attiecībā uz šo pēdējo aspektu atgādināšu, ka Apvienotās Karalistes valdība piedāvā pakārtot paredzēto jurisdikciju kritērijam par “pietiekami skaidras un tiešas saiknes” pastāvēšanu starp atbildētāja darbībām pirmajā dalībvalstī un apgalvoto trešās personas prettiesisko darbību dalībvalstī, kur atrodas strīdu izskatošā tiesa, tālāk iesakot piemērot šo pieeju, ņemot vērā pamatlietas apstākļus (55). Tomēr, ja problēma tiktu vērtēta no šāda aspekta, tad vispirms būtu jānosaka materiālie kritēriji, kurus var būt grūti konstatēt (56); minētais katrā konkrētajā gadījumā varētu prasīt ilgu un sarežģītu faktu vērtējumu, kas ir līdzīgs pamatlietas faktu vērtējumam. Manuprāt, tas būtu pretrunā Briseles I regulas mērķim definēt normas par jurisdikciju, kas būtu gan kopīgas visām dalībvalstīm, gan arī paredzamas lietas dalībniekiem (57) un kuru piemērošana līdz ar to būtu gan skaidra, gan ātra.
61. Turklāt man šķiet pamatoti apšaubīt, vai tik plašas Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretācijas, uz kādu atsaucas Coty Germany, rezultātā netiktu vispārināta forum actoris jurisdikcija un tādējādi veicināts forum shopping. Kā norādīja Tiesa (58), saglabājot vispārējo jurisdikciju tiesām, kur atrodas atbildētāja domicils, un acīmredzami neņemot vērā prasītāja domicila tiesas jurisdikciju, Savienības likumdevējs ir izvēlējies principu, kuram ir vismazāk iespējamo izņēmumu. Turklāt, palielinot kompetento tiesu skaitu, tiek palielināts nesavienojamu nolēmumu risks, no kā ar Briseles I regulu tieši bija paredzēts izvairīties (59); jāatgādina, ka šādos apstākļos nav iespējama nolēmumu savstarpēja atzīšana (60).
62. Šajā lietā es uzskatu, ka, pamatojoties uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesām, kur noticis kaitējumu izraisošais notikums, šādai atkāpei nav pamata. Ja Vācijas tiesām jurisdikcija tiktu piešķirta, pamatojoties vienīgi uz sasaisti ar darbībām, ko Vācijā izdarījusi trešā persona, kas, iespējams, ir galvenā apgalvotās neatļautās darbības veicēja, tas novestu pie rezultāta, kas nebūtu saderīgs ar minēto pamatojumu. Konkrētāk, šīm tiesām būtu jānovērtē atbildētāja, kurš, iespējams, ir piedalījies šajā neatļautajā darbībā ar aktivitātēm, kas veiktas vienīgi citā dalībvalstī, atbildība.
63. Ir pamats baidīties, ka šāda pārāk plaša interpretācija sekmēs strīdīgas stratēģijas, kurās iespējamie cietušie aprobežosies ar vismaksātspējīgākā atbildētāja iesūdzēšanu tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā atrodas sasaistes elementi ar citas personas darbībām, kura ir piedalījusies apgalvotā kaitējuma nodarīšanā. Šādi prasītājs varētu viegli apiet ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu speciāli ieviesto normu (61), lai konsolidētu atsevišķas tiesvedības, kurās ir vairāki atbildētāji, un izvairītos no nesavienojamu nolēmumu pasludināšanas šādā situācijā (62). Nevar neņemt vērā šādu vispārēju pasākumu risku, pat ja šajā gadījumā šķiet, ka iemesls, kāpēc prasītāja nav iesūdzējusi tiesā trešo personu, kura tiek uzskatīta par galveno neatļautās darbības veicēju, ir ar to noslēgts ārpustiesas nolīgums (63).
64. Tādējādi man šķiet, ka vietai, kurā radies kaitējums, ko izraisījušas darbības, ko brīvprātīgi veikušas personas, kas nav atbildētājs, apgalvotā cēloņsakarību virknē kā tādai nevajadzētu būt par pamatu jurisdikcijai attiecībā uz šo atbildētāju, it īpaši tāpēc, ka šīs virknes apjoms nav skaidri definēts un tādējādi var būt nenoteikts. Citiem vārdiem, ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktu, manuprāt, nebūtu atļaujams iesūdzēt personu, kura tiek uzskatīta par atbildīgu apgalvotas prettiesiskas darbības izdarīšanā, tās dalībvalsts tiesā, kurā nav tās domicils, tikai tāpēc vien, ka cita apgalvota neatļauta darbība, ko ir izdarījusi trešā persona, pret ko nav celta prasība, būtu radījusi kaitējumu šajā dalībvalstī un atbildētāja darbība atvieglotu darbības, ko vēlāk bija nolēmusi veikt šī trešā persona.
65. Šī nostāja, man šķiet, ir saderīga ar Tiesas interpretāciju iepriekš minētajā spriedumā lietā Melzer, kuras saturu, manuprāt, varētu vispārināt tādējādi, ka tiesu jurisdikcija attiecībā pret kādu no apgalvotā kaitējuma nodarītājiem, kurš nav veicis neatļautas darbības strīdu izskatošās tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, nevar tikt paplašināta ne saskaņā ar vietu, kur noticis kaitējumu izraisošais notikums, kurā tiek vainota cita iespējamā persona, pret kuru nav tikusi celta prasība tiesā, ne arī saskaņā ar kaitējuma, kas radies no minētā notikuma, rašanās vietu. Manuprāt, labāk būtu paredzēt, ka ir jāpastāv pietiekamai cēloņsakarībai attiecībā uz vienīgo atbildētāju, pret kuru ir celta prasība, lai varētu tikt atzīta tiesas jurisdikcija.
66. Neraugoties uz šiem apsvērumiem, es nevaru neatzīt, ka papildus uzskatam, ka Tiesas nesenā nostāja iepriekš minētajā spriedumā lietā Pinckney (64) ir derīga arī šajā lietā (65), tajā izklāstītais pamatojums šajā lietā var novest pie tāda rezultāta, kas būtu pretējs tam, kāds, šķiet, izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Melzer.
67. Spriedumā lietā Pinckney Tiesa pamatoti atzina, ka, “runājot par apgalvoto autortiesību pārkāpumu, kompetence izskatīt prasību par neatļautu darbību vai kvazideliktu jau tika noteikta par labu tiesai, kurā prasība celta, ja dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas šī tiesa, aizsargā autortiesības, uz kurām prasītājs atsaucas, un ja apgalvotais kaitējums var rasties tiesas, kurā celta prasība, teritoriālajā jurisdikcijā” (66).
68. Ja tiktu atzīta citu neatļautas darbības veidu ekstrapolācija (67), tad šī loģika, manuprāt, varētu novest pie rezultāta, ka tiesa būtu kompetenta, pamatojoties uz kaitējuma rašanās vietu, ja, kā tas ir šajā lietā, šis kaitējums izrietētu no fakta, ka aizdomīgā prece “var” būt pieejama patērētājiem dalībvalstī, kurā atrodas šī tiesa, un ka šāda darbība ir sodāma saskaņā ar civiltiesisko atbildību atbilstoši lex fori. Ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Pinckney, šķiet, nav nozīmes tam, ka apgalvotā prettiesiskā darbība rada sekas tiesas, kurā celta prasība, teritoriālajā jurisdikcijā, pamatojoties uz darbībām, ko neatkarīga trešā persona, pret kuru nav celta prasība, veikusi gan ārpus tās dalībvalsts, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība, gan ārpus tās dalībvalsts, kurā atrodas prasītāja domicils.
69. Tā kā faktiem, kas ir šīs lietas pamatā, ir līdzība ar faktiem lietā Pinckney (68), savukārt atšķirības starp šīm lietām, manuprāt, nav noteicošas (69), man ir grūti atrast argumentus, kas ļautu atkāpties no iedibinātās prakses identificēt kaitējuma rašanās vietu Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.
70. Līdz ar to es uzskatu, ka, ja Tiesa šajā gadījumā vēlas izmantot plašu pieeju, kāda tika izmantota iepriekš minētajā spriedumā lietā Pinckney, tad tai uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši saskaņā ar tālāk izklāstīto formulējumu. Taču, ja Tiesa uzskatīs, ka minētajā spriedumā izmantotā nostāja ir raksturīga konkrēti attiecīgajai situācijai, es izsmeļošas atbildes labad pakārtoti izteikšu arī noliedzošas atbildes priekšlikumu.
IV – Secinājumi
71. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 93. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, pamatojoties uz Kopienas preču zīmes pārkāpuma, kurā tiek vainots viens no iespējamajiem līdzdalībniekiem šajā pārkāpumā, izdarīšanas vietu, neļauj noteikt jurisdikciju attiecībā pret citu iespējamo līdzdalībnieku minētajā pārkāpumā, kurš savas darbības nav veicis tiesas, kura izskata lietu, teritoriālajā jurisdikcijā;
2) Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, pamatojoties uz kaitējuma, kura izraisīšanā tiek vainots viens no līdzdalībniekiem, kurš nav lietas dalībnieks, rašanās vietu, ļauj noteikt jurisdikciju attiecībā pret citu iespējamo līdzdalībnieku minētā kaitējuma nodarīšanā, kurš savas darbības nav veicis tiesas, kura izskata lietu, teritoriālajā jurisdikcijā.
Pakārtoti:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ne pamatojoties uz notikumu, kura dēļ ir radies kaitējums un kura izdarīšanā tiek vainots viens no līdzdalībniekiem, ne arī pamatojoties uz šī kaitējuma rašanās vietu, neļauj noteikt jurisdikciju attiecībā pret citu iespējamo līdzdalībnieku minētā kaitējuma nodarīšanā, kurš savas darbības nav veicis tiesas, kura izskata lietu, teritoriālajā jurisdikcijā.