Language of document : ECLI:EU:F:2013:31

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2013. gada 6. martā (*)

Civildienests – Pagaidu darbinieks – Pagaidu darbinieka līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšana – Attaisnojošs iemesls

Lieta F‑41/12

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu,

Séverine Scheefer, bijusī Eiropas Parlamenta pagaidu darbiniece, ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga), ko pārstāv R. Adam un P. Ketter, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv V. Montebello-Demogeot un M. Ecker, pārstāves,

atbildētājs.

CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents), tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un R. Barentss [R. Barents],

sekretārs J. Tomaks [J. Tomac], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 10. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 21. martā, S. Scheefer būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. jūnija lēmumu izbeigt prasītājas pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku un, otrkārt, piespriest Parlamentam atlīdzināt zaudējumus.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 29. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Iecēlējinstitūcija var pieņemt citu kārtību, kas nav konkursa kārtība, vecāko ierēdņu iecelšanai amatā (ģenerāldirektori vai tiem līdzvērtīgi AD 16 vai AD 15 pakāpē un direktori vai to līdzvērtīgi AD 15 vai AD 14 pakāpē) un, izņēmuma gadījumos, arī iecelšanai amatos, kuros nepieciešama īpaša kvalifikācija.”

3        Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. pants ir izteikts šādi:

“Šajā nodarbināšanas kārtībā “pagaidu darbinieki” ir:

a)      darbinieki, kas pieņemti darbā, lai ieņemtu amatu, kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un kuru budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatu;

[..].”

4        PDNK 47. pantā ir noteikts:

“Pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas, izņemot nāves iestāšanās gadījumus:

[..]

c)      ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku:

i)      līgumā paredzētā paziņošanas termiņa beigās; paziņošanas termiņš ir vismaz viens mēnesis par katru pilnu dienesta gadu, bet ne īsāks kā trīs mēneši un ne ilgāks kā desmit mēneši. Tomēr paziņošanas termiņā neieskaita grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai slimības atvaļinājumu ar noteikumu, ka slimības atvaļinājums nepārsniedz trīs mēnešus. Turklāt dzemdību atvaļinājuma vai slimības atvaļinājuma laikā atkarībā no iepriekšminētā ierobežojuma to aptur;

[..].”

5        Ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) ir ieviests Pamatnolīgums par darba līgumiem uz noteiktu laiku, ko 1999. gada 18. martā savā starpā noslēdza vispārējā mērķa starpprofesionālās organizācijas (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”).

6        Saskaņā ar pamatnolīguma 3. klauzulu:

“1.      Šajā nolīgumā jēdziens “noteikta laika darba ņēmējs” ir persona, kurai ir darba līgums vai darba attiecības, ko savā starpā tieši noslēguši darba devējs un darba ņēmējs, kur darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu nosaka tādi objektīvi apstākļi kā noteikta termiņa iestāšanās, konkrēta uzdevuma izpilde vai konkrēta gadījuma iestāšanās;

[..].”

7        Iekšējo noteikumu par ierēdņu un pārējo darbinieku pieņemšanu darbā, kurus 2004. gada 3. maijā pieņēma Parlamenta Prezidijs (turpmāk tekstā – “iekšējie noteikumi”), 7. panta 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2.      Neskarot noteikumus, ko piemēro ierēdņiem, pagaidu darbiniekus pieņem darbā, ņemot vērā atlases rezultātus, no kandidātiem, kas izturējuši [..] Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktā noteikto konkursu vai darbā pieņemšanas procedūru.

3.      Ja nav pieejami atlasi izturējuši kandidāti, pagaidu darbiniekus pieņem darbā šādā kārtībā:

–        tos pagaidu darbiniekus, kas minēti PDNK 2. panta a) apakšpunktā, pēc tam, kad atlasi ir veikusi ad hoc komisija, kurā ir iekļauts Personāla komitejas pārstāvis;

–        tos pagaidu darbiniekus, kas minēti PDNK 2. panta b) apakšpunktā, pēc konsultācijām ar apvienoto komisiju.

4.      Atkāpjoties no iepriekš minētajiem noteikumiem, PDNK 2. panta a) apakšpunktā minētie pagaidu darbinieki var tikt pieņemti darbā saskaņā ar šā panta 3. punkta otrajā ievilkumā paredzēto procedūru, ja minētās amata vietas ir paredzēts aizpildīt vienīgi uz pagaidu laiku, līdz brīdim, kad tās varēs aizpildīt atbilstoši šā panta 3. punkta pirmajā ievilkumā minētajiem noteikumiem.”

 Tiesvedības rašanās fakti

8        Ar līgumu, kuru Parlaments un prasītāja attiecīgi parakstīja 2006. gada 29. martā un 4. aprīlī, Parlaments prasītāju pieņēma pagaidu darbinieka statusā saskaņā ar PDNK 2. panta a) punktu uz laika periodu no 2006. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 31. martam un norīkoja darbā par ārsti ārstu praksē Luksemburgā (Luksemburga).

9        Ar 2007. gada 23. februāra papildvienošanos un 2008. gada 26. marta papildvienošanos prasītājas līgums tika pagarināts līdz 2009. gada 31. martam.

10      Attiecībā uz prasītājas lūgumu par iespēju turpināt sadarbību ar iestādes medicīnas dienestu, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku, Parlamenta ģenerālsekretārs 2009. gada 12. februārī atbildēja prasītājai, ka šādas iespējas nav, un apstiprināja, ka viņas darba līgums tikšot izbeigts 2009. gada 31. martā.

11      Ar 2011. gada 13. aprīļa spriedumu lietā F‑105/09 Scheefer/Parlaments (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Scheefer”) Civildienesta tiesa atcēla lēmumu, kas ietverts 2009. gada 12. februāra vēstulē. Šajā spriedumā Civildienesta tiesa būtībā nosprieda, ka, ņemot vērā PDNK 8. panta pirmo daļu, prasītājas darba līgums bija jāuzskata par tādu, uz kuru attiecas divas atjaunošanas, tāpēc otrā papildvienošanās, kas noslēgta 2008. gada 26. martā, ar likumdevēja gribu bija automātiski jāpārkvalificē nenoteikta laika darba līgumā un attiecīgi minētajā papildvienošanās noteiktā termiņa beigas nevarēja izraisīt darba attiecību izbeigšanu ar ieinteresēto personu.

12      Pa to laiku Parlaments 2007. gada 18. oktobrī bija publicējis Paziņojumu par vakanci Nr. PE/95/S, ar kuru tika izziņota atlases procedūra, pamatojoties uz kvalifikāciju un pārbaudēm, lai aizpildītu pagaidu darbinieka ārsta administratora amata vietu un lai izveidotu piemērotu kandidātu sarakstu, kurā iekļauti četri labākie kandidāti (OV 2007 C 244 A, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “atlases procedūra PE/95/S”). Prasītāja bija pieteikusi savu kandidatūru šajā konkursā, bet viņas kandidatūra 2008. gada 28. janvārī tika noraidīta, pamatojot ar to, ka viņai nav vajadzīgās pieredzes. Saskaņā ar šo procedūru izveidoto piemēroto kandidātu sarakstu apstiprināja 2008. gada 16. maijā, un darbā tika pieņemti divi ārsti – viens – 2009. gada 1. maijā, otrs – 2009. gada 1. jūnijā.

13      Parlaments 2011. gada 24. maijā informēja prasītāju, ka saskaņā ar spriedumu lietā Scheefer viņas pagaidu darbinieka līgums ir pārkvalificēts par darba līgumu uz nenoteiktu laiku un tāpēc viņas darba līguma pārtraukšana 2009. gada 31. martā nav spēkā, kas viņai dod tiesības saņemt atalgojumu, sākot no 2009. gada 1. aprīļa, atskaitot šajā spriedumā minētās izmaksātās kompensācijas, ko viņa ir saņēmusi, sākot no minētā datuma.

14      Prasītāja savā 2011. gada 14. jūnija vēstulē informēja Parlamentu, ka viņa ir Parlamenta rīcībā, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos darbā.

15      Ar 2011. gada 20. jūnija vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs prasītājai darīja zināmu, ka Parlaments izbeidz viņas pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku, norādot, ka “[viņas] darba līgumam vairs nav pamatojuma, ņemot vērā apstākli, ka [tā] rīcībā tagad ir tādu kandidātu saraksts [..], kuri ir izpildījuši [..] iekšējo noteikumu 7. panta 2. punkta prasības, un tas [ir] aizpildījis visas vakantās to ārstu konsultantu amata vietas, kuri norīkoti darbā Luksemburgā, pamatojoties uz šo sarakstu”.

16      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kas piemērojams pagaidu darbiniekiem atbilstoši PDNK 46. pantam, prasītāja 2011. gada 5. augustā iesniedza sūdzību par lēmumu par atlaišanu no darba, kas ietverts iepriekšējā punktā minētajā vēstulē. Iestāde, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “AHCC”), ar 2011. gada 21. decembra lēmumu noraidīja šo sūdzību.

 Lietas dalībnieku prasījumi

17      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu, tādējādi:

–        prioritāri – atcelt lēmumu par atlaišanu no darba, kas ietverts Parlamenta ģenerālsekretāra 2011. gada 20. jūnija vēstulē, “atzīstot visas sekas, tostarp finansiālās, kas no tā izriet”;

–        tiktāl, cik nepieciešams, atcelt 2011. gada 21. decembra lēmumu, ar kuru noraidīta prasītājas sūdzība;

–        “attiecīgi pieņemt lēmumu par prasītājas atkārtotu pieņemšanu darbā Parlamentā”;

–        pakārtoti – piespriest Parlamentam, pirmkārt, atlīdzināt prasītājai tai nodarītos materiālos zaudējumus EUR 288 000 apmērā, “kas atbilst 36 mēnešalgām [..], neatsakoties no precīzas summas, kas jāaprēķina, ņemot vērā vajadzīgos pielāgojumus [..], un neskaitot jebkādu citu summu, par kuru Civildienesta tiesa lemj ex æquo et bono vai ņemot vērā ekspertu viedokli”, un, otrkārt, atlīdzināt viņai nodarīto morālo kaitējumu EUR 15 000 apmērā;

–        piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18      Parlaments lūdz Civildienesta tiesu:

–        prasību noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasījumiem atcelt sūdzības noraidījumu un prasījumiem attiecībā uz rīkojuma izdošanu

19      Ar atsevišķu prasījumu prasītāja lūdz atcelt Parlamenta 2011. gada 21. decembra lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņas sūdzība.

20      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedums lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; spriedums lietā Scheefer, 21. punkts). Šajā lietā 2011. gada 21. decembra sūdzības noraidīšana apstiprina 2011. gada 20. jūnija vēstulē ietverto sākotnējo lēmumu izbeigt prasītājas darba līgumu uz nenoteiktu laiku, sniedzot papildu precizējumus, ņemot vērā minēto sūdzību. Šādos apstākļos ir jāizskata nelabvēlīgā lēmuma tiesiskums, ņemot vērā pamatojumu, kas izriet no kopīgas lēmuma un sūdzības noraidījuma interpretācijas. Līdz ar to prasījumiem atcelt sūdzības noraidījumu nav autonoma satura un prasība ir jāuzskata par formāli vērstu pret lēmumu, kas ietverts 2011. gada 20. jūnija vēstulē (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kā precizēts 2011. gada 21. decembra lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā T‑258/01 Eveillard/Komisija, 31. un 32. punkts).

21      Turklāt prasītāja lūdz Civildienesta tiesu “pieņemt lēmumu par viņas atkārtotu pieņemšanu darbā Parlamentā”.

22      Iepriekš minētais prasījums ir jāuzskata par tādu, kas ir vērsts uz to, lai Civildienesta tiesa izdotu rīkojumu administrācijai atjaunot prasītāju darbā tās dienestos, īstenojot iespējamu apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Tomēr, izskatot prasību, kas celta atbilstoši PDNK 46. pantam un Civildienesta noteikumu 91. pantam, Civildienesta tiesa nevar izdot rīkojumus Eiropas Savienības iestādēm. Gadījumā, ja tiek atcelts tiesību akts, attiecīgajai iestādei saskaņā ar LESD 266. pantu ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 4. maija spriedumu lietā T‑398/03 Castets/Komisija, 19. punkts).

23      No tā izriet, ka prasījumi par rīkojuma izdošanu nav pieņemami.

 Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

24      Prasītāja izvirza trīs pamatus, kas saistīti ar:

–        pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un pārskatāmības pienākuma pārkāpumu;

–        otrkārt, juridiskā pamata neesamību, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un “PDNK 2., 3., 8., 29. un 47. panta” neievērošanu, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu;

–        treškārt, pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses pārkāpumu, tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī labas pārvaldības principa un principa, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā, neievērošanu.

 Par pirmo pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un pārskatāmības principa pārkāpumu

25      Prasītāja apgalvo, ka jebkurš lēmums vienpusēji izbeigt pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku ir jāpamato. Turklāt viņa uzsver, ka apstrīdēto lēmumu pieņēma pēc sprieduma lietā Scheefer, neilgi pēc Parlamenta 2011. gada 24. maija vēstules, kurā tika apstiprināts, ka viņas darba līguma izbeigšana 2009. gada 31. martā nav spēkā, un pēc izteiktajiem mutvārdu solījumiem, ka viņa ātri atgriezīsies darbā. Visbeidzot viņa norāda, ka, lai gan bija īpaši lietas apstākļi, viņas augstākā vadība nav organizējusi nevienu tikšanos, lai prasītājai izskaidrotu viņas atlaišanu.

26      Šajā kontekstā apstrīdētā lēmuma pamatojumam par to, ka viņas darba līgums uz nenoteiktu laiku vairs nav pamatots, jo visas vakantās ārstu amata vietas Luksemburgā ir tikušas aizpildītas ar kandidātiem, kas izturējuši atlases procedūru PE/95/S un ir izpildījuši iekšējo noteikumu 7. panta 2. punkta prasības, būtu jābūt plašākam. Apstrīdētajā lēmumā Parlaments “nesniedzot nekādu informāciju [..]” par šo darbā pieņemšanu “detaļām”, it īpaši par datumiem un veidu. Turklāt Parlaments neesot ņēmis vērā apstākli, ka prasītājai “(no 2008. gada 31. marta) bija darba līgums uz nenoteiktu laiku” un viņas pieredze bija pietiekama, lai viņu pieņemtu darbā kādā no attiecīgajām amata vietām.

27      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka apstrīdētais lēmums ir formulēts šādi:

“[..] Piemērojot [..] iekšējo noteikumu 7. panta 2. punktu, pagaidu darbinieki, kas minēti [PDNK] 2. panta a) apakšpunktā, tiek pieņemti darbā no kandidātiem, kas izturējuši Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktā paredzēto konkursu vai darbā pieņemšanas procedūru. Ir jānorāda, ka Jūs tikāt pieņemta darbā 2006. gada 1. aprīlī kā pagaidu darbiniece, uz kuru attiecas PDNK 2. panta a) apakšpunkts, saskaņā ar izņēmuma procedūru, kas paredzēta [iekšējo noteikumu] tā paša [7.] panta [4.] punktā, lai kompensētu tādu kandidātu trūkumu, kas izturējuši konkursu vai citas darbā pieņemšanas procedūras.

Tomēr kopš tā laika Parlaments ir organizējis atlases procedūru [..] PE/95/S [..]. Ir jākonstatē, ka Jūs neesat izturējusi šo procedūru, jo Jūsu kandidatūra nebija pieņemama tādēļ, ka tajā laikā Jums nebija tādas profesionālās pieredzes, kāda prasīta paziņojumā par vakanci.

Civildienesta tiesa [sprieduma lietā Scheefer] 58. punkta beigu daļā ir norādījusi, ka Parlaments jebkurā brīdī var izbeigt darba līgumu uz nenoteiktu laiku attaisnojoša iemesla dēļ, ievērojot PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktā noteikto uzteikuma termiņu.

Šādos apstākļos Parlaments izbeidz Jūsu pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku, jo Jūsu darba līgums vairs nav pamatots, ņemot vērā, ka tagad Parlamenta rīcībā ir tādu atlasi izturējušu kandidātu saraksts, kuri ir izpildījuši [..] iekšējo noteikumu 7. panta 2. punkta prasības, un Parlaments ir aizpildījis visas vakantās ārstu konsultantu amata vietas [..] Luksemburgā, pamatojoties uz šo sarakstu.

[..].”

28      Šāds pamatojums šķiet pietiekams, pat ņemot vērā īpašo situāciju, kādā, kā apgalvo prasītāja, viņa atradās, jo tajā ir skaidri un precīzi norādīts prasītājas pagaidu darbinieka līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanas iemesls.

29      Konkrētāk, prasītāja nepamatoti pārmet Parlamentam, ka nav ņemts vērā apstāklis, ka viņai bija noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku un viņas profesionālā pieredze bija pietiekama, lai varētu ieņemt kādu no vakantajām ārstu amata vietām. Parlaments gan apstrīdētajā lēmumā, gan sūdzības noraidījumā uzsvēra, ka prasītāja tika pieņemta darbā izņēmuma gadījumā, lai uz laiku aizpildītu ārsta amata vietas vakanci un kompensētu tādu kandidātu trūkumu, kurus varētu pieņemt darbā atbilstoši iekšējiem noteikumiem. Parlaments arī norādīja, ka tas esot organizējis atlases procedūru PE/95/S tieši šīs vakances aizpildīšanai un ka prasītāja neesot izturējusi šo procedūru, jo viņas kandidatūra tika atzīta par nepieņemamu. Ir jāatgādina, ka pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajai personai ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju savas pārbaudes veikšanai (skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, 46. punkts; pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑304/06 Reber/ITSB – Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (“Mozart”), 55. punkts; Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 13. aprīļa spriedumu lietā T‑262/09 Safariland/ITSB – DEF‑TEC Defense Technology (“FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”), 92. punkts). Līdz ar to, tā kā Parlaments nevarēja neņemt vērā šī sprieduma 27. punktā minēto atlases procedūru, apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apsvērumi paši par sevi ir pietiekami, jo tie netieši, bet tomēr skaidri nepieļauj iespēju turpināt darba attiecības ar prasītāju kādā no attiecīgajām amata vietām neatkarīgi no viņas darba līguma rakstura un profesionālās pieredzes.

30      Turklāt apstrīdēto lēmumu nevar uzskatīt par nepilnīgu, pamatojot ar to, ka “Parlaments [neesot sniedzis] [..] nekādu informāciju” attiecībā uz “detaļām” par ārstu “pieņemšanu darbā” vakantajās amata vietās, it īpaši attiecībā uz precīziem šo darba līgumu datumiem un veidu. Kā norāda pati prasītāja, šeit runa ir tikai par detaļām. Līdz ar to Parlamentam nebija tās jānorāda apstrīdētajā lēmumā. Pamatojums ir pietiekams, ja tajā ir izklāstīti fakti un juridiski apsvērumi, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē, tādēļ administrācijai nav pienākuma sniegt sava pamatojuma pamatojumu (Civildienesta tiesas 2011. gada 29. septembra spriedums lietā AJ/Komisija, F‑80/10, 117. punkts). Turklāt Parlaments sūdzības noraidījumā uzsvēra, ka “no 2009. gada 1. jūnija visas ārstu konsultantu amata vietas ir aizpildītas”.

31      Turklāt ir jāatgādina, ka saistībā ar iespējamo pamatojuma nepietiekamību uz to var attiecināt paskaidrojumus, kas sniegti tiesas sēdē Civildienesta tiesā. Šajā gadījumā Parlaments savā iebildumu rakstā precizēja, ka pirmais ārsts tika pieņemts darbā 2009. gada 1. maijā un otrais – 2009. gada 1. jūnijā saskaņā ar pagaidu darbinieku līgumiem uz nenoteiktu laiku. Turklāt pati prasītāja tiesas sēdē norādīja, ka visi iespējamie pamatojumi esot ietverti šajā iebildumu rakstā.

32      Visbeidzot prasītāja tāpat nepamatoti pārmet Parlamentam, ka tas nav organizējis tikšanos ar viņu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Judikatūrā šajā ziņā ir noteikts, ka pienākums paziņot nelabvēlīga akta iemeslus ir izpildīts, ja ieinteresētā persona ir pienācīgi informēta par šiem iemesliem tikšanās laikā ar tās augstāko vadību (Civildienesta tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā F‑1/05 Landgren/EIF, 79. punkts). Tomēr šīs judikatūras vienīgais mērķis ir apzināt apstākli, kas neitralizē nepietiekamu pamatojumu, bet neuzliek nekādu pienākumu, kā, šķiet, to ierosina prasītāja, organizēt iepriekšēju tikšanos ar augstāko vadību atbilstoši pienākumam norādīt pamatojumu vai pārskatāmības pienākumam, ja, kā šajā gadījumā, atlaišanas akts ir pietiekami pamatots.

33      Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu saistībā ar juridiskā pamata neesamību, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un PDNK 2., 3., 8., 29. un 47. panta neievērošanu, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu

34      No otrā pamata nosaukuma un tajā ietvertajiem apsvērumiem izriet, ka to var sadalīt trīs daļās, kuras ir jāizskata secīgi. Turklāt no šiem pašiem apsvērumiem izriet, ka atsauce uz PDNK 29. pantu acīmredzami ir iekļauta neuzmanības dēļ, jo šis pants nekādi nav saistīts ar šo lietu, jo tas attiecas uz bērna piedzimšanas pabalstiem, un prasītāja no tā negūst nevienu konkrētu argumentu. Tāpēc ir jāuzskata, ka drīzāk viņa norāda Civildienesta noteikumu 29. pantu, ciktāl uz to ir atsauce iekšējo noteikumu 7. pantā.

–       Par otrā pamata pirmo daļu saistībā ar juridiskā pamata neesamību

35      Prasītāja uzskata, ka Parlaments nevarēja atsaukties uz “ekonomisko iemeslu”, aizbildinoties ar to, ka visas ārstu amata vietas bija aizpildītas, jo šāds pamatojums kā attaisnojošs iemesls darba līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanai neesot paredzēts ne PDNK, ne viņas līgumā.

36      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar PDNK 47. panta c) punktu AHCC ir piešķirta plaša rīcības brīvība, lai izbeigtu pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā T‑404/06 P EIF/Landgren, 162. punkts un tajā minētā judikatūra; Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 7. jūlija spriedumu lietā T‑283/08 P Longinidis/Cedefop, 84. punkts).

37      Tālab, atbildot uz Parlamenta argumentu, ka iekšējo noteikumu 7. panta 4. punkts to kavēja noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kaut arī bija jānodrošina Luksemburgas ārstu prakses pakalpojumu nepārtrauktība, Civildienesta tiesa spriedumā lietā Scheefer nosprieda, ka ar šo pantu “netiek aizliegta darba līgumu uz nenoteiktu laiku izmantošana, ja pagaidu situācija var, kā šajā gadījumā, ilgt nenosakāmu laika posmu un ja šāds darba līgums darba ņēmējam nepiedāvā to stabilitāti, ko sniedz iecelšana darbā par ierēdni, jo minēto līgumu var izbeigt jebkurā brīdī pamatota iemesla dēļ, ievērojot PDNK 47. panta c) punkta i) daļā noteikto uzteikuma termiņu” (spriedums lietā Scheefer, 56. punkts).

38      Attiecībā uz to, vai šajā gadījumā apstāklis, ka visas Parlamenta ārstu prakses vakantās ārstu amata vietas Luksemburgā bija aizpildītas, varēja būt attaisnojošs iemesls atlaišanai, ir jāatgādina, ka darbinieks, kas pieņemts darbā, pamatojoties uz PDNK 2. panta a) apakšpunktu, kā prasītāja, tiek pieņemts darbā, “lai ieņemtu amatu, kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un kuru budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatu”.

39      Līdz ar to pamatojums saistībā ar “ekonomisko iemeslu”, kā to apraksta prasītāja, proti, saistībā ar to, ka nav vakantas amata vietas iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā, ir attaisnojošs iemesls, kuru ņemot vērā Parlaments varēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz PDNK 47 panta c) punkta i) daļu.

40      Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata otro daļu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā, kas izriet no PDNK 2., 3., 8. un 47. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 29. panta neievērošanas

41      Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un kļūda tiesību piemērošanā, jo tajā neesot ievērots PDNK 1., 3., 8. un 47. pants, kā arī Civildienesta noteikumu 29. pants. Viņa apgalvo, ka Parlaments esot mēģinājis apiet PDNK, prettiesiski noslēdzot ar viņu vairākus pagaidu darbinieka līgumus uz noteiktu laiku, un ka atbilstoši principam nemo turpitudinem suam allegans auditur tas nevarēja balstīties uz šo paņēmienu, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu. Precīzāk, pamatojums, ar ko attaisnoja viņas atlaišanu, t.i., ka nebija pieejamas ārstu amata vietas, varot tikt vērtēts, vienīgi ņemot vērā lietas apstākļus un it īpaši to, ka Civildienesta tiesa spriedumā lietā Scheefer konstatēja, ka viņas pagaidu darbinieka līgums uz noteiktu laiku no “2008. gada 31. marta” bija pārvērsts par darba līgumu uz nenoteiktu laiku. Prasītāja uzskata, ka tad, ja Parlaments būtu ievērojis PDNK, tas, sākot ar šo datumu, būtu noslēdzis darba līgumu uz nenoteiktu laiku un pēc tam piešķīris vakanto ārsta amata vietu. Turklāt šī iecelšana atbilstu dienesta interesēm, ņemot vērā prasītājas gūto pieredzi iestādē. Visbeidzot arguments, kas izklāstīts sūdzības noraidījumā, ka prasītāja nebija iekļauta atlases procedūru PE/95/S izturējušo kandidātu sarakstā un ka tādēļ nebija iespējams saglabāt viņas darba līgumu, esot nepieņemams, jo pirmo reizi tika iesniegts pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Arguments esot arī kļūdains, jo šajā gadījumā būtu jānosoda nevis tas, ka viņa netika iekļauta atlases procedūru PE/95/S izturējušo kandidātu sarakstā, bet gan apstāklis, ka Parlaments atsaucas uz visu ārstu prakses ārsta amata vietu nepieejamību Luksemburgā, aizmirstot, ka šo nepieejamību esot izraisījusi paša Parlamenta nelikumīgā rīcība.

42      Tomēr Civildienesta tiesa norāda, ka, apstrīdētajā lēmumā konstatējot, ka “[prasītājas] darba līgums vairs nav pamatots, ņemot vērā faktu, ka Parlamenta rīcībā tagad ir tādu kandidātu saraksts [..], kuri ir izpildījuši [..] iekšējo noteikumu 7. panta 2. punkta prasības, un tas ir aizpildījis visas vakantās ārstu konsultantu amata vietas [..] Luksemburgā, pamatojoties uz šo sarakstu”, Parlaments nav atsaucies pats uz “savu nelikumīgo rīcību”, bet ir balstījies uz objektīvu faktu neatkarīgi no paša pieļautā prettiesiskuma, ar 2008. gada 26. marta papildvienošanos atjaunojot prasītājas darba līgumu tikai uz noteiktu laiku.

43      Turklāt pamatojums, ka Parlamentam nebija iespējams saglabāt prasītāju amatā tādēļ, ka viņa nebija izturējusi atlases procedūru PE/95/S, jo viņas kandidatūra tika noraidīta nepietiekamas profesionālās pieredzes dēļ, nav ne nepieņemams, ne kļūdains.

44      Minētais pamatojums nav nepieņemams, jo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, uz kuriem ir atsauce PDNK 46. pantā, un ņemot vērā ar minētajiem pantiem noteiktās pirmstiesas procedūras attīstības raksturu administrācijai sūdzības noraidīšanas laikā var nākties papildināt vai pat mainīt iemeslus, uz kuriem pamatojoties tā bija pieņēmusi apstrīdēto aktu (šajā ziņā skat. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2009. gada 9. decembra spriedumu lietā T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, 55.–60. punkts; Civildienesta tiesas 2011. gada 13. aprīļa spriedumu lietā F‑30/09 Chaouch/Komisija, 35. punkts).

45      Apstrīdētajā lēmumā Parlaments jau bija norādījis prasītājai, ka viņa tika pieņemta darbā “saskaņā ar izņēmuma procedūru”, kas paredzēta iekšējo noteikumu 7. pantā, “lai kompensētu kandidātu, kas izturējuši konkursu vai citas darbā pieņemšanas procedūras, trūkumu”, un ka viņa nebija izturējusi atlases procedūru PE/95/S, kas tika organizēta, lai aizpildītu vakantās ārstu amata vietas. Šajā kontekstā AHCC sūdzības noraidījumā tikai sīkāk precizēja šo norādījumu, uzsverot, ka “šādos apstākļos, nepārkāpjot kandidātiem piemērojamo vienlīdzīgas attieksmes principu, Parlamentam nebija iespējams pieņemt viņu darbā”.

46      Turklāt minētais pamatojums nav arī kļūdains, jo no iekšējo noteikumu 7. panta 2. un 3. punkta tiešām izriet, ka gadījumā, ja nav pieejami konkursu izturējuši kandidāti, pagaidu darbinieki, kas pieņemti darbā saskaņā ar PDNK 2. panta a) apakšpunktu, var tikt pieņemti darbā ilgstoši tikai pēc atlases pārbaudījumu izturēšanas. Ir jāuzskata, ka attiecīgā darbā pieņemšanas procedūra, lai gan tā nav noteikta PDNK, ir formalitāšu neatņemama sastāvdaļa, kas Parlamentam kā darba devējam vai kā nākamajam darba devējam ir jāievēro (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 28. janvāra spriedumu lietā T‑45/90 Speybrouck/Parlaments, 68. punkts). Šī procedūra Parlamentam bija jāņem vērā vēl jo vairāk tādēļ, ka tam bija jāievēro vienlīdzīga attieksme pret atlases procedūras PE/95/S kandidātiem, it īpaši attiecībā uz šīs procedūras veiksmīgajiem kandidātiem, ar kuriem, izturot šo procedūru, bija paredzēts aizpildīt vakantās ārstu amata vietas ārstu praksē Luksemburgā. Tāpat, lai gan bija prasītājas darba līguma pārkvalificēšana par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kas notika 2008. gada 26. martā saskaņā ar PDNK 8. panta pirmo daļu, Parlamentam, kas 2007. gada 18. oktobrī bija uzsācis atlases procedūru PE/95/S, principā bija pienākums no kandidātiem, kas izturējuši atlases procedūru PE/95/S, pieņemt darbā ne tikai ārstu, kas uzsāka darbu 2009. gada 1. maijā, lai aizpildītu pirmo vakanto amata vietu, bet arī ārstu, kurš tika pieņemts darbā tā paša gada 1. jūnijā, lai aizpildītu otro vakanci. Lai gan iepriekš minētā atlases procedūra tika organizēta, “lai aizpildītu pagaidu darbinieka ārsta administratora amata vietu [..]”, paziņojumā, kurā izsludināta procedūra, bija paredzēts arī izveidot piemērotu kandidātu sarakstu, kurā iekļauti četri labākie kandidāti.

47      No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, fakts, ka viņa nebija iekļauta atlases procedūru PE/95/S izturējušo kandidātu sarakstā un viņa nevarēja tikt pieņemta darbā kādā no vakantajām amata vietām saskaņā ar iekšējo noteikumu 7. panta 2. punktu vai 7. panta 3. punkta pirmo ievilkumu, bija izšķirošs elements, ko Parlaments nevarēja neņemt vērā neatkarīgi no tā pagātnē pieļautās kļūdas attiecībā uz ieinteresētās personas darba līguma kvalifikāciju, sākot no 2008. gada 26. marta.

48      Turklāt ir atzīts, ka iestāde var izbeigt pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku, pamatojot ar to, ka viņš, kā šajā gadījumā, nav iekļauts tādu kandidātu sarakstā, kas izturējuši konkursu vai citu atlases pārbaudījumu (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 5. decembra spriedumu lietā T‑70/00 Hoyer/Komisija, 44. punkts).

49      Ar prasītājas tiesas sēdē paustajiem argumentiem nevar juridiski nozīmīgi apstrīdēt iepriekš minētos konstatējumus.

50      Lai gan Civildienesta noteikumi un PDNK ir pārāki par iekšējiem noteikumiem, [iekšējo] noteikumu 7. pants nav pretrunā nevienam to noteikumam, paredzot, ka pagaidu darbinieki ir jāpieņem darbā no kandidātiem, kas izturējuši konkursu vai atlases procedūras, un ka kandidāts, kurš neatbilst šīm formalitātēm, var tikt pieņemts darbā par pagaidu darbinieku tikai izņēmuma gadījumā un uz pagaidu laiku.

51      Prasītāja tomēr norāda, ka pēc 2008. gada 26. marta papildvienošanās viņa tika pieņemta darbā, noslēdzot darba līgumu uz nenoteiktu laiku saskaņā ar PDNK 8. panta pirmo daļu, un tas notika laikā, kad no 2008. gada 28. janvāra jau bija zināms, ka viņa nevar piedalīties atlases procedūrā PE/95/S. Šajā kontekstā norādot, ka darba līgumi uz nenoteiktu laiku garantē darba ņēmējiem zināmu darba stabilitāti un ka saskaņā ar pamatnolīguma 3. klauzulu darba līgumu uz noteiktu laiku mērķis, gluži pretēji, ir aizpildīt darba vietas līdz konkrēta gadījuma iestāšanās brīdim, prasītāja apgalvo, ka darba līguma uz nenoteiktu laiku, kas ar viņu tad tika noslēgts, mērķis nevarēja būt ārsta vietas aizpildīšana uz pagaidu laiku un ka vairs nebija iespējams iebilst pret viņas pieņemšanu darbā saskaņā ar iekšējo noteikumu 7. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

52      Ir skaidrs, ka saskaņā ar pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktu darba līguma ilgumu var noteikt ne tikai “noteikta termiņa iestāšanās”, bet arī “konkrēta gadījuma iestāšanās” (skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 15. septembra spriedumu lietā F‑102/09 Bennett u.c./ITSB, 85. punkts). Gluži tāpat ir skaidrs, ka kandidātu, kuri izturējuši atlases procedūru PE/95/S, pieņemšana darbā bija “konkrēts gadījums”, kuru gaidot un uz kā pamata varētu noslēgt nevis vairākus darba līgumus uz noteiktu laiku, katrā ietverot noteiktu beigu termiņu, bet vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, kura termiņu noteiktu šī atlases procedūra. Civildienesta tiesa, kā tas atgādināts iepriekš 37. punktā, jau minēja šo iespēju sava sprieduma lietā Scheefer 56. punktā.

53      Tomēr 2008. gada 26. marta papildvienošanās pārkvalificēšana par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, pieļaujot apstākli, ka Parlaments atbilstoši PDNK 8. panta pirmajai daļai ar prasītāju ir noslēdzis secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku ar konkrētu beigu termiņu, pēdējam neliedza iespēju izbeigt šo darba līgumu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti PDNK 47. panta c) punkta i) daļā. Ir būtiski atgādināt, ka darba līgumu uz nenoteiktu laiku izmantošana nepiedāvā darba ņēmējiem to stabilitāti, ko sniedz iecelšana darbā par ierēdni.

54      Apstāklis, ka kopš 2008. gada 26. marta ar prasītāju tika noslēgts darba līgums uz nenoteiktu laiku, vēl jo mazāk varēja viņu pasargāt no atlaišanas pēc atlases procedūru PE/95/S izturējušo kandidātu pieņemšanas darbā, jo minētajā datumā pastāvēja būtisks nenoteiktības elements, ņemot vērā to, ka piemēroto kandidātu saraksts vēl nebija apstiprināts, kā arī apstākli, uz kuru tiesas sēdē norādīja Parlaments, – nebija skaidrs, vai ārsti, kurus atzīs par minētās atlases procedūras uzvarētājiem, noteikti pieņems amata vietas, atsakoties no privātās prakses.

55      Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata trešo daļu saistībā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu

56      Prasītāja apgalvo, ka Parlaments izmantoja pilnvaras, kas tam piešķirtas ar PDNK 47. panta c) punkta i) daļu, lai izvairītos no grūtībām, ko izraisīja pret viņu vērstā negodīgā rīcība, nepiedāvājot viņai noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku 2008. gadā.

57      Šo trešo daļu nevar atbalstīt, jo prasītāja nesniedz objektīvus, precīzus un saskanīgus pierādījumus tam, ka Parlaments šajā nolūkā būtu ļaunprātīgi izmantojis PDNK 47. pantu.

58      Turklāt šī sprieduma 46. un 47. punktā tika izklāstīts, ka neatkarīgi no Parlamenta pieļautās kļūdas pagātnē tas nevarēja neņemt vērā savu iekšējo noteikumu 7. pantu un faktu, ka prasītāja nebija iekļauta piemēroto kandidātu sarakstā atlases procedūras PE/95/S beigās.

59      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ir jānoraida viss otrais pamats.

 Par trešo pamatu saistībā ar pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses pārkāpumu, tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī labas pārvaldības principa un principa, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā, neievērošanu

60      Prasītāja apgalvo, ka Parlaments nav ņēmis vērā ne viņas intereses, ne arī dienesta intereses. Tā Parlaments neesot mēģinājis rast risinājumu, vienojoties ar viņu. Pat viņu neuzklausot, tas apstrīdētajā lēmumā esot izmantojis paņēmienu, par kuru Civildienesta tiesa jau tam bija piemērojusi sodu spriedumā lietā Scheefer. Piemērojot labas pārvaldības principu, iestādei esot pienākums ņemt vērā visu informāciju, kas varētu ietekmēt tās lēmumu. Turklāt, ja Parlaments būtu ievērojis PDNK un būtu noslēdzis ar prasītāju darba līgumu uz nenoteiktu laiku, Parlamenta paša interesēs būtu saglabāt prasītāju darbā, jo viņas kvalifikācija nebija pasliktinājusies un viņa, gluži pretēji, bija guvusi noteiktu pieredzi Parlamenta ārstu praksē Luksemburgā. Norādot pamatojumu, kas izriet no paša pieļautās kļūdas, un nemēģinot rast risinājumu, kurš būtu juridiski pieņemams gan Parlamentam, gan prasītājai, Parlaments turklāt esot pārkāpis principu, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā, un esot ļaunprātīgi izmantojis tiesības.

61      Tomēr tika nospriests, ka apstāklis, ka kandidāts kā pagaidu darbinieks izpilda pienākumus, kas līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem tika organizēts konkurss, nekavē iestādi ņemt vērā ieinteresētās personas neveiksmi šajā konkursā, lai izbeigtu tās darba līgumu (skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Hoyer/Komisija, 47. punkts). Attiecīgi tāpat var pieņemt, ka apstāklis, ka prasītāja pildīja ārsta pienākumus saskaņā ar pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu, bet pagaidu laiku, gaidot atlases procedūras PE/95/S rezultātus, ļauj Parlamentam ņemt vērā faktu, ka viņa nebija iekļauta minētās atlases procedūras piemēroto kandidātu sarakstā, lai izbeigtu viņas darba līgumu, pamatojot ar to, ka visas vakantās ārstu amata vietas tagad bija aizpildītas ar kandidātiem, kas izturējuši šo atlases procedūru.

62      Turklāt ir jāatgādina, ka iekšējo noteikumu 7. panta mērķis ir organizēt pagaidu darbinieku pieņemšanu darbā Parlamenta dienestiem, pagaidu darbinieku ilglaicīgu pieņemšanu darbā pakārtojot atlases procedūrai labas pārvaldības interesēs, un, kā tas ir norādīts iepriekš, ka Parlamentam principā bija jāņem vērā šī tiesību norma, kā arī tas, ka prasītāja nebija iekļauta atlases procedūras PE/95/S piemēroto kandidātu sarakstā. Līdz ar to, pat ja Parlaments no 2008. gada 26. marta būtu piešķīris prasītājai pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku, tas nevarētu viņai piešķirt vakanto ārsta amata vietu, nepārkāpjot atlases procedūras kandidātiem piemērojamo vienlīdzīgo attieksmi, it īpaši kaitējot atlasi izturējušajiem kandidātiem.

63      Turklāt Parlaments apgalvo, ka pirms prasītājas atlaišanas no darba tas atbilstoši pienākumam ņemt vērā darbinieku intereses vērtēja, vai prasītāja varētu tikt iecelta citā ārsta amata vietā ārstu praksē, bet izrādījās, ka šāda iecelšana citā amatā nebija iespējama viņas specifiskās kvalifikācijas dēļ. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja patiešām lūdza saglabāt vienīgi viņas ārsta darba vietu ārstu praksē Luksemburgā.

64      Tāpat prasītāja apgalvo, ka Parlaments nav mēģinājis rast risinājumu, vienojoties ar viņu, un tas atbrīvoja viņu no darba, pat neuzklausot, un tas atbilst patiesībai.

65      Šī pēdējā kritika, šķiet, attiecas uz iebildumu saistībā ar pienākumu ņemt vērā darbinieku intereses pārkāpumu, uz kuru jau ir atbildēts.

66      Pieņemot, ka prasītāja tomēr ir vēlējusies izvirzīt iebildumu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu vai labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Parlaments neesot ļāvis tai paust savu nostāju, būtu jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam var izraisīt pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja procedūrai būtu bijis atšķirīgs iznākums, ja šīs tiesības nebūtu pārkāptas (skat. Tiesas 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑294/95 P Ohja/Komisija, 67. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 18. janvāra spriedumu lietā T‑290/97 Mehibas Dordtselaan/Komisija, 47. punkts, un 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T‑372/00 Campolargo/Komisija, 39. punkts; Civildienesta tiesas 2011. gada 8. marta spriedumu lietā F‑59/09 De Nicola/EIB, 182. punkts, kas ir pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑264/11 P). Šajā gadījumā, ņemot vērā iekšējo noteikumu 7. pantu un pienākumu ievērot vienlīdzību attiecībā pret atlases procedūras PE/95/S kandidātiem, ņemot vērā faktu, ka prasītāja nebija iekļauta šīs procedūras beigās izveidotajā piemēroto kandidātu sarakstā, un ņemot vērā apstākli, ka AHCC bija jāaizpilda vairākas vakantas amata vietas, nešķiet, ka varētu tikt pieņemts lēmums, kas atšķirtos no apstrīdētā lēmuma, pat ja prasītājai būtu ļauts sniegt savus apsvērumus.

67      Tādējādi ir jāsecina, ka trešais pamats nav pamatots, un, tā kā nav neviena pamatota pamata, atcelšanas prasījumi ir jānoraida.

 Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai Civildienesta tiesa lemj par visām sekām, tostarp finansiālajām, kas izrietētu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas, un par prasījumiem izmaksāt zaudējumu atlīdzību

68      Īstenojot Civildienesta tiesas neierobežoto kompetenci, prasītāja tai lūdz atjaunot viņu situācijā, kādā viņa būtu atradusies apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā, proti, joprojām būtu nodarbināta Parlamenta ārstu praksē Luksemburgā.

69      Gadījumā, ja nebūtu iespējams lemt par viņas atjaunošanu amatā, prasītāja lūdz Civildienesta tiesu piespriest Parlamentam viņai samaksāt naudas summu EUR 288 000 apmērā, kas atbilst 36 mēnešalgām, kā zaudējumu atlīdzību. Turklāt prasītāja lūdz piespriest Parlamentam viņai samaksāt naudas summu EUR 15 000 apmērā kā atlīdzību par viņai nodarīto morālo kaitējumu. Šis kaitējums izrietot no necienīgā rīcības veida, kura dēļ neesot ievērotas viņas sociālās tiesības, no sajūtas, ka viņa ir maldināta par savas karjeras perspektīvām, un tā, ka viņai bija jāuzsāk otrā tiesvedība, lai aizstāvētu savas tiesības.

70      Šie prasījumi iekļaujas prasījumos par atcelšanu, un tie ir jānoraida, ņemot vērā, ka ir noraidīti prasījumi par atcelšanu.

71      Pat pieņemot, ka prasītāja, lai pamatotu atlīdzību par morālo kaitējumu, balstās uz Parlamenta rīcību, kas nav saistīta ar lēmumu pieņemšanu, proti, ka tas, iespējams, viņu maldinājis attiecībā uz viņas karjeras perspektīvām un necienīgo rīcības veidu, kura dēļ neesot ievērotas viņas sociālās tiesības, būtu jākonstatē, ka prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir nepieņemami, jo pirms tam nebija iesniegts pieteikums, pamatojoties uz PDNK 46. pantu un Civildienesta noteikumu 90. pantu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

72      Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

73      No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Parlaments savos prasījumos ir tieši lūdzis piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošana nav attaisnota, prasītājai ir jāsedz savi un jāatlīdzina Parlamenta tiesāšanās izdevumi.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      S. Scheefer sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus.

Van Raepenbusch

Boruta

Barents

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. martā.

Sekretārs

 

       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

       S. Van Raepenbusch


* Tiesvedības valoda – franču.