VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 6. septembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasījumu pielāgošanas termiņš – Pieņemamība – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā
Lieta T‑110/12
Iranian Offshore Engineering & Construction Co., Teherāna (Irāna), ko pārstāv J. Viñals Camallonga, L. Barriola Urruticoechea un J. Iriarte Ángel, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv P. Plaza García un V. Piessevaux un G. Ramos Ruano, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, pirmkārt, atcelt Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 319, 71. lpp.), un, otrkārt, Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 319, 11. lpp.), kā arī Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents),
sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 5. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 27. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
9 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 1. februārī, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai tiktu apturēta apstrīdēto tiesību aktu piemērošana, ciktāl tie uz to attiecas, līdz Vispārējā tiesa būs lēmusi par pamatprasību. Ar 2013. gada 11. marta rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja (lieta T‑110/12 R Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome).
10 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa aicināja Padomi rakstveidā sniegt atbildi uz vairākiem jautājumiem. Padome šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
11 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmuma 2011/783 1. pantu un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 1. pantu, ciktāl tie uz to attiecas;
– svītrot tās nosaukumu no pielikumiem, uz kuriem attiecas minētie panti;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Prasītāja 2012. gada 19. jūlija replikā lūdza atļauju pielāgot prasījumus, lūdzot Vispārējai tiesai atcelt arī Regulu Nr. 267/2012, ciktāl tā uz to attiecas.
13 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka tās prasījumu otrā daļa faktiski sakrītot ar pirmo daļu. Turklāt Vispārējā tiesa bija atļāvusi prasītājai iesniegt vairākus jaunus dokumentus, kuru kopijas saņēma Padome. Pēdējā minētā neiebilda pret šo dokumentu pievienošanu lietas materiāliem. Vispārējā tiesa nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu par minēto dokumentu pievienošanu lietas materiāliem līdz galīgā sprieduma taisīšanai.
Juridiskais pamatojums
Par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu
15 Savā replikā prasītāja lūdz atļauju pielāgot tās sākotnējos prasījumus, lai tās prasība attiektos arī uz Regulas Nr. 267/2012, kas pieņemta pēc prasības celšanas, atcelšanu, ciktāl tā uz to attiecas.
16 Saskaņā ar judikatūru, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar kādu privātpersonu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai atbildētu uz kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu grozīt apstrīdēto aktu vai aizstāt to ar citu aktu un procesa laikā atsaukties uz šiem grozījumiem vai akta aizstāšanu, nedodot iespēju otram lietas dalībniekam attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāk pieņemto aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt papildu pamatus (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Tomēr, lai tas būtu pieņemams, pieteikumam par prasījumu pielāgošanu ir jābūt iesniegtam LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā tiesvedības uzsākšanas termiņā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis termiņš prasības celšanai ir saistīts ar sabiedrisko kārtību un Savienības Tiesai tas ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko drošību un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 101. punkts). Tiesai tādējādi nepieciešamības gadījumā pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai šis termiņš ir ticis ievērots (Vispārējās tiesas 2012. gada 11. janvāra rīkojums lietā T‑301/11 Ben Ali/Padome, Krājumā nav publicēts, 16. punkts).
18 Attiecībā uz prasības celšanas termiņa aprēķināšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu atkarībā no apstākļiem ir jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgai personai vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktu, ja termiņš, kas atvēlēts tiesvedības uzsākšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas, šo termiņu skaita no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Atbilstoši šī paša Reglamenta 102. panta 2. punktam šis termiņš turklāt ir jāpagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu.
19 Turklāt saskaņā ar judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Savienības iestādei, kura attiecībā uz kādu personu vai struktūru pieņem individuālus ierobežojošus pasākumus, kā tas ir šīs lietas gadījumā, vai nu šo pasākumu pieņemšanas brīdī, vai vismaz, cik ātri vien iespējams, pēc tā pieņemšanas ir jāpaziņo to pamatojums, lai šīs personas vai struktūras varētu izmantot savas pārsūdzēšanas tiesības (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome, Krājums, I‑11381. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Šajā gadījumā šis princips turklāt ir konkretizēts Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā, paredzot, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai personu vai vienību, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, sarakstā, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, tādējādi dodot šādai personai vai vienībai iespēju paust savus komentārus.
21 No tā izriet, ka termiņš prasības celšanai par prasību atcelt tiesību aktu, ar kuru nosaka ierobežojošus pasākumus attiecībā uz personu vai vienību, sākas vienīgi no datuma, kurā tas ir paziņots individuāli ieinteresētajai personai, ja adrese ir zināma, vai pretējā gadījumā – no publicēšanas brīža Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tāpat termiņš pieteikuma par prasījumu un pamatu paplašināšanu attiecībā uz tiesību aktu, ar ko atceļ un aizstāj apstrīdēto aktu, kurā bija noteikti ierobežojoši pasākumi, un saglabā šos pasākumus, sākas vienīgi no datuma, kurā tas ir paziņots individuāli ieinteresētajai personai, ja adrese ir zināma, vai no publicēšanas brīža Oficiālajā Vēstnesī, ja individuāla paziņošana ir neiespējama.
22 Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka tai netika paziņots par Regulu Nr. 267/2012 nekavējoties pēc tās pieņemšanas 2012. gada 23. martā, ko Padome neapstrīd. Tiesas sēdes laikā Padome tomēr, prasītājai neiebilstot, precizēja, ka Regula Nr. 267/2012 tika paziņota pēdējai minētajai 2012. gada 11. decembrī, pēc tam, kad pēc saraksta vērtēšanas saskaņā ar šīs regulas 46. panta 6. punktu Padome bija nolēmusi saglabāt ierakstu par prasītāju sarakstā par personām un vienībām, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi.
23 Šādos apstākļos LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais divu mēnešu termiņš tiesvedības uzsākšanai par lēmumu saglabāt ierakstu par prasītāju Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, piemērojot Reglamenta 102. panta 2. punktu, sākās 2012. gada 12. decembrī un beidzās 2013. gada 21. februārī.
24 Tā kā prasītāja ir uzzinājusi par Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanu, pirms tai par to ticis paziņots, un iesniegusi savu pieteikumu par prasījumu pielāgošanu jau 2012. gada 19. jūlijā, šis pieteikums nav uzskatāms par novēlotu.
25 Tiesas sēdē Padome tomēr izvirzīja iebildi par šī pieteikuma nepieņemamību, jo tas bijis balstīts uz jaunu pamatu par acīmredzamu kļūdu faktu novērtējumā, kas grozītu iepriekš prasības pieteikumā definēto strīda priekšmetu un ietvarus.
26 Tā kā pieteikums par prasījumu pielāgošanu tika iesniegts noteiktajā termiņā, tas ir pieņemams, lai gan pamats attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uz kuru ir balstīts šis pieteikums, ir jauns, kā to apgalvo Padome.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, ciktāl Iranian Offshore Engineering & Construction Co. nosaukums ir iekļauts Lēmuma 2010/413/KĀDP II pielikumā;
2) atcelt Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, ciktāl Iranian Offshore Engineering & Construction Co. nosaukums ir iekļauts Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007, VIII pielikumā;
3) atcelt Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu IX pielikumu, ciktāl tas attiecas uz Iranian Offshore Engineering & Construction Co.;
4) Lēmuma 2010/413, kas grozīts ar Lēmumu 2011/783, sekas, ciktāl tās attiecas uz Iranian Offshore Engineering & Construction Co., tiek saglabātas kopš tā stāšanās spēkā – 20. dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī –, līdz stājas spēkā daļēja Regulas Nr. 267/2012 atcelšana.
5) Eiropas Savienības Padome sedz savus un atlīdzina Iranian Offshore Engineering & Construction Co. tiesāšanās izdevumus šajā instancē un pagaidu noregulējuma tiesvedībā.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. septembrī.
[Paraksti]