VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2020. gada 13. maijā (*)

Valsts atbalsts – Aviācijas nozare – Atbalsts, ko Itālija ir piešķīrusi Sardīnijas lidostām – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par daļēji saderīgu un daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts vainojamība – Atgūšana – Saņēmēji – Priekšrocība līgumslēdzējām aviosabiedrībām – Privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos princips – Selektivitāte – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Atgūšana – Tiesiskā paļāvība – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑607/17

Volotea, SA, Barselona (Spānija), ko pārstāv M. Carpagnano un M. Nordmann, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Recchia, D. Grespan un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1861 (2016. gada 29. jūlijs) par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), V. Valančus [V. Valančius], Z. Čehi [Z. Csehi] un P. Niuls [P. Nihoul],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 2. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Par strīdīgajiem pasākumiem

1        Sardīnijas salā (Itālija) ir piecas lidostas, tostarp Algēro [Alghero], Kaljāri‑Elmasas [Cagliari‑Elmas] un Olbijas [Olbia] lidostas.

2        Algēro lidostu apsaimnieko So.Ge.A.Al SpA (turpmāk tekstā – “SOGEAAL”), kuras kapitālu pilnībā ir parakstījušas pašvaldības iestādes un kuras lielākā daļa pieder Regione autonoma della Sardegna (Sardīnijas autonomais reģions, Itālija; turpmāk tekstā – “autonomais reģions”), tostarp – netieši – ar Società Finanziaria Industriale Regione Sardegna (SFIRS) starpniecību. Savukārt Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimnieko So.G.Aer SpA (turpmāk tekstā – “SOGAER”), sabiedrība, kuras kapitāldaļu vairākums pieder Kaljāri Tirdzniecības un rūpniecības palātai, savukārt Olbijas lidostu apsaimnieko GEASAR SpA (turpmāk tekstā – “GEASAR”), Olbijā reģistrēta sabiedrība, kuras akciju vairākums pieder privātam uzņēmumam Meridiana SpA.

1.      Par autonomā reģiona pieņemtajiem noteikumiem

a)      Par Likuma Nr. 10/2010 3. pantu

3        2010. gada 13. aprīlī autonomais reģions pieņēma legge regionale n. 10 – Misure per lo sviluppo del trasporto aereo (Reģionālais likums Nr. 10 – Pasākumi gaisa pārvadājumu attīstībai) (2010. gada 16. aprīļa Bollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna Nr. 12; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 10/2010”).

4        Likuma Nr. 10/2010 3. pants “Stimuli salas gaisa satiksmes maršrutu sezonalitātes novēršanai” (Incentivi alla destagionalizzazione dei collegamenti aerei isolani) ir šāds:

“1. Atbilstoši Komisijas paziņojumam 2005/C 312/01 par Kopienas vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām, salas lidostu finansēšanai, lai stiprinātu un attīstītu gaisa pārvadājumus kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp novēršot gaisa satiksmes maršrutu sezonalitāti, tiek atļauti izdevumi 19 700 000 [EUR] apmērā 2010. gadam un 24 500 000 [EUR] apmērā par 2011.–2013. gadu.

2. Pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju sabiedrību darbības plānu izstrādei, kurās tiek ņemti vērā pasākumi saistībā ar 2. pantā paredzēto teritoriālo nepārtrauktību, tiek noteikti ar reģionālās izpildvaras lēmumu, kas ir jāpieņem pēc transporta reģionālā padomnieka priekšlikuma, to saskaņojot ar plānošanas, budžeta, kredīta un reģionālās attīstības, tūrisma, amatniecības un rūpniecības, lauksaimniecības un ganību reformas, kultūras priekšmetu, informācijas, vaļasprieku un sporta padomniekiem.

3. Šā panta 2. punktā norādīto lēmumu un darbības plānus, tostarp tos, kurus lidostu apsaimniekošanas sabiedrības jau ir izstrādājušas šī likuma spēkā stāšanās brīdī, tiem pievienojot atbilstošos dokumentus un līgumus, finansē tad, ja tie ir izstrādāti atbilstoši 2. punktā norādītajiem pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam, ilgumam un vadlīnijām un ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentajai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.”

b)      Par Likuma Nr. 10/2010 īstenošanas aktiem

5        Atbilstoši Likuma Nr. 10/2010 3. panta 2. punktam autonomā reģiona izpildvara pieņēma vairākus tiesību aktus par šajā 3. pantā paredzēto pasākumu īstenošanu (turpmāk tekstā – “īstenošanas akti”), tostarp 2010. gada 29. jūlija deliberazione della Giunta regionale n. 29/36 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 29/36; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 29/36”), 2010. gada 6. decembra deliberazione della Giunta regionale n. 43/37 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 43/37; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 43/37”) un 2011. gada 23. decembra deliberazione della Giunta regionale n. 52/117 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 52/117; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 52/117”) (turpmāk tekstā kopā ar Likuma Nr. 10/2010 3. pantu – “strīdīgie pasākumi”).

6        Šajos īstenošanas aktos ir definētas triju veidu “darbības”, par kurām lidostu apsaimniekotāji var saņemt kompensāciju no autonomā reģiona par 2010.–2013. gadu, proti:

–        aviosabiedrības intensificē gaisa satiksmi (turpmāk tekstā – “1. darbība”);

–        aviosabiedrības popularizē Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi (turpmāk tekstā – “2. darbība”);

–        papildu veicināšanas pasākumi, kurus lidostu apsaimniekotāji autonomā reģiona vārdā uztic trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem, kas nav aviosabiedrības (turpmāk tekstā – “3. darbība”).

7        Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, pirmkārt, tika precizēts, ka, īstenojot Likuma Nr. 10/2010 3. pantu, gaisa satiksmes maršrutu sezonalitātes samazināšanas mērķis izpaužas kā lidojumu biežuma palielināšana vidējas intensitātes tūrisma sezonā un ziemas sezonā, kā arī jaunu gaisa satiksmes maršrutu atvēršana. Otrkārt, šajā lēmumā tika norādīts, ka Likuma Nr. 10/2010 3. pantā paredzēto gaisa pārvadājumu reģionālās politikas veicināšanas pasākumu galīgais mērķis ir nostiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī attīstīt vietējo ekonomiku, Sardīnijas salas tūrismu un kultūru.

8        Šajā ziņā Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 tika noteikti to pārvadājumu pakalpojumu kritēriji, raksturs un ilgums, par kuriem 2010.–2013. gada laikposmā varēja tikt piešķirta kompensācija, kā arī pamatnostādnes lidostu apsaimniekotāju sagatavoto “darbības plānu” izstrādei un izvērtēšanai.

9        Konkrētāk, lai saņemtu Likumā Nr. 10/2010 paredzēto finansējumu, lidostas apsaimniekotājam bija jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam detalizēts darbības plāns. Šajā plānā bija jānorāda, kuras no šīm trim darbībām lidostas apsaimniekotājs plāno īstenot, lai sasniegtu Likuma Nr. 10/2010 mērķus. Šis plāns, iespējams, bija jākonkretizē ar īpašiem nolīgumiem starp lidostas apsaimniekotāju un aviosabiedrībām.

10      Ja lidostas apsaimniekotājs vēlējās saņemt finansējumu 1. darbībai, darbības plānā, kuru tas iesniedza autonomajam reģionam, bija jānorāda (valsts un starptautiskie) “stratēģiskas nozīmes gaisa satiksmes maršruti” un jānosaka gada mērķi lidojumu biežuma, jaunu gaisa satiksmes maršrutu un pasažieru skaita ziņā.

11      Itālijas iestādes uzskata, ka šādu stratēģiski nozīmīgu gaisa satiksmes maršrutu apsaimniekošana līdz ar to ir uzskatāma par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (turpmāk tekstā – “SGEI”), kuru aviosabiedrības sniedz apmaiņā pret kompensāciju.

12      Darbības plānā, ar kuru īsteno 2. darbību, bija jānosaka konkrētas mārketinga un reklāmas darbības, kuru mērķis ir pasažieru skaita palielināšana un lidostas apkalpošanas zonas popularizēšana.

13      Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēts, ka darbības plāni ir jāpamato ar tajos noteikto darbību rentabilitātes perspektīvām.

14      No Reģionālā lēmuma Nr. 29/36 izriet, ka darbības plānos bija jāievēro noteikti principi:

–        plānos noteiktie stratēģiski nozīmīgie gaisa satiksmes maršruti nedrīkst pārklāties ar maršrutiem, kas jau tiek nodrošināti saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu saistību shēmu;

–        katram subsidētajam gaisa satiksmes maršrutam piešķirtais finansējums ar laiku ir jāsamazina;

–        ar aviosabiedrībām noslēgtajā finanšu nolīgumā ir jāiekļauj teritorijas popularizēšanas plāns.

15      Ja autonomais reģions ir konstatējis pretrunas starp lidostu apsaimniekotāju iesniegtajiem darbības plāniem, no vienas puses, un Likuma Nr. 10/2010 un tā īstenošanas aktu noteikumiem, no otras puses, tas var pieprasīt šo darbības plānu grozīšanu.

16      Apstiprinājis dažādos darbības plānus, kurus tam bija iesnieguši lidostu apsaimniekotāji, autonomais reģions starp lidostu apsaimniekotājiem sadalīja pieejamos finanšu līdzekļus 2010.–2013. gadam.

17      Šo kompensāciju apmērs tika aprēķināts, pamatojoties uz starpību starp aplēstajām izmaksām, kas rodas aviosabiedrībām, nodrošinot stratēģiskos gaisa satiksmes maršrutus un izpildot mērķi saistībā ar pasažieru skaitu attiecīgajā gadā, no vienas puses, un faktiskajiem vai plānotajiem ieņēmumiem no pasažieriem pārdotajām biļetēm, no otras puses.

18      Ja lidostu apsaimniekotāju pieprasītā kompensāciju summa pārsniedza Likumā Nr. 10/2010 paredzēto apmēru, Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēti preferenciāli piešķiršanas kritēriji.

19      Visbeidzot, īstenošanas aktos bija paredzēts, ka lidostu apsaimniekotājiem ir jānodrošina aviosabiedrību darba uzraudzība. Konkrētāk, tajos bija noteikts, ka īpašajos nolīgumos, kas tiek noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, ir jāparedz sankciju piemērošana aviosabiedrībām iepriekš noteikto mērķu neievērošanas gadījumā, tostarp lidojumu biežuma un pasažieru skaita ziņā.

2.      Par strīdīgo pasākumu īstenošanu

20      Prasītāja Volotea SA ir Spānijā reģistrēta aviosabiedrība, kura nodrošina īso lidojumu maršrutu tīklu uz un no Eiropas Savienības lidostām, tostarp arī Algēro, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostām.

a)      Likuma Nr. 10/2010 īstenošana attiecībā uz Olbijas lidostu

21      Olbijas lidostas apsaimniekotājs savā tīmekļvietnē publicēja uzaicinājumu uz konkursu, lai noslēgtu mārketinga un reklāmas līgumus.

22      Atbildot uz šo uzaicinājumu uz konkursu, prasītāja iesniedza gaisa maršrutu attīstības biznesa plānu uz Olbiju un no tās, kā arī mārketinga un reklāmas programmu. Aviosabiedrība aicināja GEASAR piedalīties ieguldījumā, kas bija nepieciešams mārketinga un reklāmas programmas īstenošanai.

23      GEASAR izvērtēja prasītājas biznesa plānu un iesniedza pats savu biznesa plānu, no kura izriet, ka prasītājas piedāvātā dalība ieguldījumā būtu rentabla lidostas apsaimniekotājam.

24      GEASAR iesniedza autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un trīsgadu laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam kopā ar attiecīgajiem finansējuma pieprasījumiem. Autonomais reģions ar Reģionālajiem lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117 apstiprināja šos darbības plānus un noteica summas, kas jāpiešķir GEASAR par 2010. gadu un par laikposmu no 2011. līdz 2013. gadam.

25      2012. gada 4. aprīlī un 2013. gada 31. martā GEASAR un prasītāja noslēdza divus nolīgumus par to, ka prasītāja nodrošina gaisa satiksmes maršrutus ar galamērķi Bordo (Francija), Dženova (Itālija), Nante (Francija), Palermo (Itālija) un Venēcija (Itālija), kā arī sniedz mārketinga un reklāmas pakalpojumus saistībā ar jaunu gaisa satiksmes maršrutu izveidi un pasažieru vietu skaita kapacitātes palielināšanu.

b)      Likuma Nr. 10/2010 īstenošana attiecībā uz Kaljāri‑Elmasas lidostu

26      Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs SOGAER savā tīmekļvietnē publicēja uzaicinājumu aviosabiedrībām iesniegt tam biznesa plānus gaisa satiksmes maršrutiem uz šo lidostu un no tās, kā arī pieteikties mārketinga līgumu noslēgšanai, lai popularizētu Sardīnijas reģionu.

27      Prasītāja iesniedza SOGAER biznesa plānu un gaisa satiksmes maršrutu attīstības plānu uz Kaljāri‑Elmasas lidostu un no tās, kā arī mārketinga un reklāmas programmu.

28      SOGAER iesniedza autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un trīsgadu laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam kopā ar attiecīgajiem finansējuma pieprasījumiem. Šie plāni tika apstiprināti, un SOGAER piešķiramās summas par 2010. gadu un 2011.–2013. gada laikposmu attiecīgi tika noteiktas ar Reģionālajiem lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117.

29      Prasītāja un SOGAER 2012. gada 26. februārī noslēdza nolīgumu par mārketinga darbībām saistībā ar jaunu gaisa satiksmes maršrutu izveidi un pasažieru vietu skaita kapacitātes palielināšanu.

c)      Likuma Nr. 10/2010 īstenošana saistībā ar Algēro lidostu

30      Attiecībā uz Algēro lidostu Itālijas aviosabiedrība iesniedza sūdzību par līgumiem, kas starp SOGEAAL un sabiedrību Ryanair Ltd tika noslēgti jau 2003. gadā un starplaikā pagarināti. Tā rezultātā Eiropas Komisija 2007. gada 12. septembrī sāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru par iespējamo valsts atbalstu, [ko piešķīrusi un] kas piešķirts Algēro lidostai, Ryanair un citiem gaisa pārvadātājiem (OV 2008, C 12, 7. lpp.). 2012. gada 27. jūnijā šī procedūra tika paplašināta, iekļaujot papildu pasākumus, kurus bija veikusi Itālijas Republika un kuri nebija sākotnējās sūdzības priekšmets (OV 2013, C 40, 15. lpp.), to vidū bija “visi pasākumi, kas piešķirti Ryanair un tās meitasuzņēmumam AMS, kā arī citām aviosabiedrībām, kas izmantoja lidostu pēc 2000. gada [..], jo īpaši ietver[ot] finanšu ieguldījumus, kurus SOGEAAL tieši piešķīra vai kurus piešķīra ar SOGEAAL starpniecību, proti, pēc 2000. gada noslēdzot ar Ryanair un citiem gaisa pārvadātājiem vairākus nolīgumus par lidostas pakalpojumiem un tirdzniecības pakalpojumiem”.

31      Minētās procedūras rezultātā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2015/1584 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.23098 (C 37/07) (ex NN 36/07), ko Itālija bija piešķīrusi Società di Gestione dell’Aeroporto di Alghero So.Ge.A.AL S.p.A. un dažādiem gaisa pārvadātājiem, kas darbojas Algēro lidostā (OV 2015, L 250, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums “Algēro””), kurā Komisija, piemērojot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, tostarp uzskatīja, ka autonomā reģiona īstenotie pasākumi, tostarp SOGEAAL, kuru kontrolē minētais reģions, noslēgtie līgumi ar atsevišķām aviosabiedrībām par jaunu gaisa maršrutu popularizēšanu vai atvēršanu uz Algēro lidostu un no tās, kā arī par mārketinga un reklāmas darbībām nav uzskatāmi par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

B.      Par apstrīdēto lēmumu

32      2011. gada 30. novembrī Itālijas Republika saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja Komisijai Likumu Nr. 10/2010, un šis pasākums tika izvērtēts atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), III nodaļai.

33      Komisija ar 2013. gada 23. janvāra vēstuli informēja Itālijas Republiku par lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru par paziņoto shēmu (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”). Publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2013. gada 30. maijā (OV 2013, C 152, 30. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par apgalvoto atbalsta shēmu.

34      Itālijas iestādes, kā arī ieinteresētās personas, tostarp prasītāja un Algēro, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, iesniedza rakstveida apsvērumus.

35      Ar 2014. gada 24. februāra vēstulēm Komisija informēja ieinteresētās personas par paziņojuma “Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām” (OV 2014, C 99, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada pamatnostādnes”) publicēšanu 2014. gada 20. februārī un par faktu, ka šīs pamatnostādnes šajā lietā esot piemērojamas no to publicēšanas dienas Oficiālajā Vēstnesī. 2014. gada 15. aprīlī Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums, kurā dalībvalstis un ieinteresētās personas tika aicinātas viena mēneša laikā pēc minēto pamatnostādņu publicēšanas dienas iesniegt apsvērumus par 2014. gada pamatnostādņu piemērošanu šajā lietā (OV 2014, C 113, 30. lpp.).

36      2016. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2017/1861 par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

1. Shēma, ko Itālija izveidoja ar [Likumu Nr. 10/2010,] neietver valsts atbalstu [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē par labu SOGEAAL [..], SOGAER [..] un GEASAR [..].

2. Shēma, ko Itālija izveidoja ar Likumu [Nr.] 10/2010, ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē par labu Ryanair/AMS, easyJet, Air Berlin, Meridiana, Alitalia, Air Italy, [prasītājai], Wizzair, Norwegian, JET2.COM, Niki, Tourparade, Germanwings, Air Baltic un Vueling, ciktāl tas attiecas uz šo aviosabiedrību darbību Kaljāri‑Elmasas lidostā un Olbijas lidostā.

3. Valsts atbalstu, kas minēts 2. punktā, Itālija īstenojusi, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu.

4. Šā panta 2. punktā minētais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

2. pants

1. Itālija atgūst 1. panta 2. punktā minēto valsts atbalstu no tā saņēmējiem.

2. Ņemot vērā to, ka Ryanair un AMS šā lēmuma nolūkos ir viena saimnieciska vienība, tie ir solidāri atbildīgi par valsts atbalsta, ko katrs no tiem saņēmis, atmaksāšanu.

3. Atgūstamajām summām pieskaita procentus, ko aprēķina, sākot no dienas, kad tās ir nodotas atbalsta saņēmēju rīcībā, līdz to faktiskai atgūšanai.

[..]

5. Itālija atceļ visus nesamaksātos 1. panta 2. punktā minētos atbalsta maksājumus, sākot no šā lēmuma pieņemšanas dienas.

3. pants

1. Lēmuma 1. panta 2. punktā minētā atbalsta atgūšana ir tūlītēja un efektīva.

2. Itālija nodrošina šā lēmuma īstenošanu četru mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

4. pants

1. Divos mēnešos pēc šā lēmuma paziņošanas dienas Itālija iesniedz šādu informāciju [Komisijai]:

–        to atbalsta saņēmēju sarakstu, kuri saņēmuši atbalstu saskaņā ar 1. panta 2. punktā minēto shēmu, kā arī kopējo atbalsta summu, kuru katrs no tiem ir saņēmis saskaņā ar šo shēmu,

–        kopējo no katra atbalsta saņēmēja atgūstamo summu (pamatsummu ar atgūšanas procentiem),

–        veikto un plānoto pasākumu sīku aprakstu, lai nodrošinātu šā lēmuma izpildi,

–        dokumentus, kas apliecina, ka saņēmējam ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

2. Itālija informē Komisiju par to valsts pasākumu norisi, kas ir pieņemti šā lēmuma īstenošanai, līdz 2. pantā minētā atbalsta atgūšana ir pabeigta. Pēc Komisijas vienkārša pieprasījuma tā nekavējoties iesniedz informāciju par veiktajiem un plānotajiem pasākumiem šā lēmuma izpildei. Tā arī sniedz sīku informāciju par atbalsta summām un atgūšanas procentiem, kas jau ir atgūti no saņēmējiem.

5. pants

Šis lēmums ir adresēts Itālijas Republikai.”

37      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma piemērojamību Komisija šī lēmuma 344.–346. apsvērumā norādīja, ka tas neaptver atbalsta pasākumus, kuri jau ir atsevišķas izmeklēšanas priekšmets, kas norādīta šī sprieduma 30. punktā. Lai gan ne visi SOGEAAL maksājumi par 1. un 2. darbību, kuri bija paredzēti atbilstoši Likumam Nr. 10/2010, tika veikti saskaņā ar līgumiem, kas tiek pārbaudīti atsevišķā izmeklēšanā, kura attiecas vienīgi uz Algēro lidostu, Komisija uzskata, ka lielākā daļa no tiem tika izvērtēti šajā citā lietā. Turklāt Komisija norāda, ka “nav tik vienkārši visās lietās tos skaidri nodalīt, jo finansiālās attiecības starp SOGEAAL un konkrētu aviosabiedrību attiecīgajā periodā var regulēt dažādi līgumi un tikai daži no tiem tiek apskatīti [minētajā citā lietā]”. Tādējādi tā uzskatīja, ka no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas ir jāizslēdz visi nolīgumi, kas saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu ir noslēgti starp aviosabiedrībām un SOGEAAL, proti, citiem vārdiem sakot, strīdīgo pasākumu daļa, kas attiecas uz Algēro lidostu.

38      Visbeidzot, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šajā gadījumā iesāktā procedūra attiecas vienīgi uz to potenciālo atbalstu, ko lidostu apsaimniekotāji ir piešķīruši pakalpojumu sniedzējiem, kuri bija aviosabiedrības, un kas attiecās uz 3. darbību. Līdz ar to tā apstrīdētā lēmuma 346. apsvērumā norādīja, ka nevar paust nostāju šajā jautājumā.

39      2016. gada 4. augustā autonomais reģions nodeva prasītājai izvilkumus no apstrīdētā lēmuma, kuru Komisija bija paziņojusi Itālijas Republikai, lai prasītāja varētu iesniegt savus apsvērumus par konkrētu datu konfidencialitāti, kurus tā iesniedza 2016. gada 21. augustā.

40      2016. gada 11. oktobrī prasītāja lūdza Komisijai piekļuvi lietas materiāliem saistībā ar apstrīdēto lēmumu. 2016. gada 27. oktobrī Komisija šo lūgumu noraidīja, norādot prasītājai, ka, ņemot vērā, ka šis lēmums vēl nebija publicēts Oficiālajā Vēstnesī, vēl nebija sācies termiņš, kurā prasītāja varētu celt prasību atcelt minēto lēmumu.

41      2017. gada 30. jūnijā prasītāja Tribunale amministrativo regionale per la Sardegna (Sardīnijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) apstrīdēja autonomā reģiona 2017. gada 5. jūnija lēmumu, ar kuru tai tika piespriests atmaksāt summu 262 297,54 EUR apmērā. Saistībā ar šo prasību iesniegtais pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts ar 2017. gada 7. augusta lēmumu, kurā minētā tiesa norādīja, ka autonomais reģions 2017. gada 5. jūnijā apstrīdēto lēmumu esot nosūtījis prasītājai. Tā iesniedza apelāciju par šo nolēmumu Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

42      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 6. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

43      Pēc otrreizējas procesuālo rakstu apmaiņas tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2018. gada 18. aprīlī.

44      2018. gada 18. maijā Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, nolēma apturēt tiesvedību, līdz tiks pabeigta tiesvedības rakstveida daļa saistītajās lietās Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑833/17) un easyJet Airline/Komisija (T‑8/18); tas šajās lietās notika attiecīgi 2018. gada 21. septembrī un 23. jūlijā.

45      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa tad nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šim nolūkam prasītāja un Komisija tika lūgtas iesniegt dokumentus un rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kā arī paust nostāju par iespēju pievienot šo lietu lietai easyJet Airline/Komisija (T‑8/18) – galu galā Vispārējā tiesa izlēma neveikt šo apvienošanu to jautājumu dēļ, kuri ir saistīti ar konkrētas informācijas konfidencialitāti. Prasītāja un Komisija šos pasākumus izpildīja noteiktajā termiņā.

46      2019. gada 19. jūnijā Vispārējās tiesas plēnums, pamatojoties uz pirmās palātas un priekšsēdētāja vietnieka priekšlikumu, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu pirmajai palātai paplašinātā piecu tiesnešu sastāvā.

47      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 2. oktobra tiesas sēdē, pēc kuras tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta.

48      2019. gada 7. novembrī Vispārējā tiesa nolēma atsākt tiesvedības mutvārdu daļu. 2019. gada 12. novembrī tā lūdza Komisiju iesniegt konkrētus dokumentus, un tā to izdarīja noteiktajā termiņā. 2019. gada 20. decembrī prasītāja iesniedza apsvērumus šajā saistībā. 2020. gada 22. janvārī Vispārējā tiesa līdz ar to pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.

49      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl:

–        tā 1. panta 2. punktā Komisija konstatē, ka ar Likumu Nr. 10/2010 ieviestā shēma ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas piešķirts prasītājai par tās darbībām Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostās;

–        tā 1. panta 3. punktā Komisija konstatē, ka ar Likumu Nr. 10/2010 ieviestā shēma ir uzskatāma par valsts atbalstu prasītājas interesēs, kurš ir prettiesisks LESD 108. panta 3. punkta izpratnē;

–        tā 1. panta 4. punktā Komisija konstatē, ka minētais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu;

–        tā piespriež Itālijas Republikai atgūt aplūkoto atbalstu no prasītājas;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

50      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

51      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus apstrīdētā lēmuma atcelšanai saistībā attiecīgi ar:

–        pirmkārt, kļūdu, interpretējot valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē;

–        otrkārt, kļūdu attiecībā uz iespēju attaisnot strīdīgo atbalstu;

–        treškārt, tiesību kļūdu rīkojumā atgūt strīdīgo atbalstu;

–        ceturtkārt, nepareizu izmeklēšanas vadību;

–        piektkārt, pamatojuma neesamību un pretrunīgu pamatojumu.

A.      Par pirmo pamatu attiecībā uz kļūdu, interpretējot valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē

52      Ar pirmo pamatu, ko veido četras daļas, prasītāja apstrīd strīdīgā atbalsta shēmas kvalificēšanu kā tās interesēs piešķirtu “valsts atbalstu” saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu.

53      Komisija lūdz noraidīt pamatu kā nepamatotu.

1.      Par atsevišķu argumentu pieņemamību

54      Komisija uzskata, ka prasītājas pirmajā pamatā norādītie argumenti nolūkā pierādīt, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētajā lēmumā konstatējot, ka lidostu apsaimniekotāji nebija valsts atbalsta saņēmēji, nav pieņemami un katrā ziņā nav efektīvi. Prasība esot vērsta pret apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju. Turklāt tā secinājuma pamatā, saskaņā ar kuru šī pēdējā minētā esot saņēmusi valsts atbalstu, neesot fakts, ka lidostu apsaimniekotāji nebūtu tikuši uzskatīti par strīdīgā atbalsta saņēmējiem. Tādējādi prasītāja nevar apstrīdēt apstrīdētā lēmuma 7.2.2. iedaļā ietvertos konstatējumus.

55      Prasītāja iebilst, ka tā esot apzināti ierobežojusi savas prasības atcelt apstrīdēto lēmumu priekšmetu ar tiem aspektiem, kas attiecas tikai uz viņu. Šādā perspektīvā tai esot tiesības pierādīt, ka lidostu apsaimniekotāji esot bijuši autonomā reģiona atbalsta saņēmēji, jo apstrīdētā lēmuma pamatā esot tieši fakts, ka autonomā reģiona finansējums esot iedalīts aviosabiedrībām ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību. Tādējādi šī lēmuma apstrīdēšanai neapšaubāmi ir nepieciešams pierādīt, ka minētie apsaimniekotāji nav rīkojušies kā autonomā reģiona “marionetes”, bet gan, gluži pretēji, tie ir saņēmuši atbalstu, ar kuru tika samazinātas mārketinga izmaksas, kādas tiem parasti bija jāsedz.

56      Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā prasītāja ir norādīta kā strīdīgā atbalsta saņēmēja. Līdz ar to šis 2. punkts, kā arī minētā lēmuma 1. panta 3. un 4. punkts to skar tieši un individuāli. Turklāt, piemērojot šī lēmuma 2. pantu, tai ir jāatmaksā Itālijas valsts iestādēm summas, kuras tā saņēma saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu. Tādējādi arī šis 2. pants to skar tieši un individuāli.

57      Šādos apstākļos, ciktāl šīs prasības mērķis ir attiecībā uz prasītāju atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2.–4. punktu, kā arī 2. pantu, tā ir pieņemama, ņemot vērā LESD 263. panta ceturto daļu.

58      Šajā prasībā savu prasījumu atcelt minētās divas tiesību normas atbalstam prasītāja var norādīt jebkuru pamatu nolūkā pierādīt, ka tā nav strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēja, tostarp – šajā saistībā – argumentus nolūkā pierādīt, ka lidostu apsaimniekotāji, nevis aviosabiedrības, kāda ir prasītāja, ir faktiskie minētā strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji.

59      Šajos apstākļos ir jānoraida Komisijas izvirzītie argumenti par nepieņemamību, tomēr precizējot, ka prasījumos (petitum) prasība neattiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta atcelšanu un katrā ziņā, tā kā prasītāja savā aviosabiedrības statusā nekonkurē ar lidostu apsaimniekotājiem un tādējādi šis 1. panta 1. punkts to neskar tieši un individuāli, prasītājai nevar būt locus standi, lai lūgtu atcelšanu.

2.      Par pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar kļūdainu strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēju noteikšanu un par pirmā pamata otro daļu saistībā ar priekšrocības prasītājai neesamību

60      Pirmā pamata pirmās daļas atbalstam prasītāja apgalvo, ka vienīgie strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji ir lidostu apsaimniekotāji, savukārt šī paša pamata otrajā daļā tā vēlas pierādīt, ka nav saņēmusi priekšrocības LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

61      Komisija lūdz noraidīt abas pirmā pamata daļas kā nepamatotas.

62      Ciktāl abās pirmā pamata daļās norādītie argumenti daļēji pārklājas, tie ir jāizskata kopā.

63      Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka vispirms, apstrīdot, ka tā būtu varējusi būt strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēja, un apgalvojot, ka lidostu apsaimniekotāji bija vienīgie saņēmēji, prasītāja apstrīd, ka summas, kuru pamatā ir valsts, šajā gadījumā – autonomā reģiona, līdzekļi, tiklīdz tās tiek piešķirtas minētajiem lidostu apsaimniekotājiem, var joprojām tikt kvalificētas kā valsts līdzekļi, ja minētie apsaimniekotāji tās vēlāk izmanto atlīdzības izmaksāšanai prasītājai. Turklāt tā apstrīd, ka lidostu apsaimniekotāju vienīgā loma ir būt par starpnieku starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām. Šādi rīkojoties, tā apstrīd lidostu apsaimniekotāju komerciālo lēmumu attiecināmību uz autonomo reģionu.

a)      Par lidostu apsaimniekotāju īstenotu “valsts līdzekļu” izmantošanu

64      Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai kas jebkādā citā veidā tiek piešķirts no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi “valsts atbalsta” kvalifikācijai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai būtu izpildīti četri nosacījumi, proti, būtu valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar to tiktu sniegta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un ar to tiktu izkropļota konkurence vai tiktu radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Attiecībā uz pirmo nosacījumu saistībā ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām, izmantojot valsts līdzekļus, un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. punkts un tajā minētā judikatūra), abi šie apakšnosacījumi ir kumulatīvi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 48. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Šajā ziņā valsts vai no valsts līdzekļiem finansēts pasākums nav obligāti jāievieš attiecīgās valsts centrālajai valsts pārvaldei. To tikpat labi var veikt arī administratīvi teritoriāla iestāde, kāda ir autonomais reģions. Teritoriālo kopienu, nevis centrālās pārvaldes veikti pasākumi var būt atbalsts, ja ir izpildīti LESD 107. panta 1. punktā minētie nosacījumi (spriedumi, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 17. punkts, un 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 55. punkts). Citiem vārdiem, pasākumi, kurus īsteno dalībvalstu administratīvi teritoriālās iestādes, decentralizētas, federatīvas, reģionālas un citas struktūras, lai arī kāds būtu to juridiskais statuss un mērķis, tāpat kā pasākumi, kurus īsteno federālā vai centrālā vara, ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja ir izpildīti šajā tiesību normā minētie nosacījumi (spriedumi, 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, T‑92/00 un T‑103/00, EU:T:2002:61, 57. punkts, un 2011. gada 12. maijs, Région Nord‑Pas‑de‑Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 108. punkts).

67      Turklāt ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jomā valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā netiek veikta [pasākumu] nošķiršana pēc valsts iesaistīšanās cēloņiem vai mērķiem, bet [šie pasākumi] tiek definēti atkarībā no to ietekmes (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 84. un 85. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedums, 2015. gada 26. novembris, Spānija/Komisija, T‑461/13, EU:T:2015:891, 39. punkts).

68      Tādējādi priekšrocība, kas ir tiešā veidā piešķirta konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, var būt netieša priekšrocība un attiecīgi valsts atbalsts citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts; 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 38. un 60.–66. punkts, un 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233).

69      Šajā gadījumā saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu nav šaubu par to, ka autonomais reģions ir piešķīris lidostu apsaimniekotājiem, kuri Likumā Nr. 10/2010 un īstenošanas pasākumos ir norādīti kā “saņēmēji”, finansējumu vairāku gadu garumā, lai tie īstenotu darbības nolūkā popularizēt Sardīnijas reģionu kā tūrisma galamērķi, ietverot vienlaikus gan mērķu sasniegšanu gaisa satiksmes pakalpojumu jomā uz un no dažādām salas lidostām, gan mārketinga pakalpojumu sniegšanu. Prasītāja neapstrīd, ka šis finansējums, kuru ir piešķīris autonomais reģions un kurš sākotnēji tika izmaksāts lidostu apsaimniekotājiem, ir valsts līdzekļi un ka lēmums piešķirt šo finansējumu minētajiem lidostu apsaimniekotājiem ir attiecināms uz Itālijas valsti. Tomēr rodas jautājums, vai, kā apgalvo prasītāja, summām, kuras tā saņēma no minētajiem apsaimniekotājiem, izpildot ar tiem noslēgtos līgumus, bija vai joprojām ir “valsts līdzekļu” raksturs un vai tās ir attiecināmas uz Itālijas valsti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

70      Šajā ziņā gan no mehānisma, kuru izveidojis autonomais reģions, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, gan no tā praktiskas īstenošanas izriet, ka finansējums, kuru minētais reģions izmaksāja lidostu apsaimniekotājiem, ir tas, kuru pēdējie minētie izmantoja, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja.

71      Pirmkārt, jānorāda, ka strīdīgā atbalsta shēmā bija paredzēts sava veida grāmatojumu mehānisms. Konkrētāk, Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēts, ka norādītie lidostu apsaimniekotāji saņem avansā 20 % no finansējuma, kas pienākas par atsauces gadu, to papildinot ar otrās daļas samaksu 60 % apmērā, to veicot pa daļām un atkarībā no ceturkšņa atskaišu iesniegšanas, un, visbeidzot, ar pēdējo daļu 20 % apmērā, iesniedzot dokumentus, kas ļauj autonomajam reģionam pārbaudīt, ka darbība ir izpildīta pareizi, ka ir sasniegti mērķi un ka radušās izmaksas ir pareizas. Tādējādi šī kontroles mehānisma mērķis bija nepieļaut, ka katram lidostas apsaimniekotājam tiek atmaksātas summas, kuras tas nebija izmantojis, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, un kuras ir apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētā atgūšanas pienākuma priekšmets. Šāda mehānisma esamība arī apstiprina, ka minēto aviosabiedrību pakalpojumus finansēja šis reģions, jo summas, kuras lidostu apsaimniekotāji izmaksāja kā atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, atbilda finansējumam, kuru tie procesa beigās saņēma no autonomā reģiona.

72      Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 242.–246., kā arī no 313., 314. un 317. apsvēruma, kuros ir norādīti apsvērumi, ko lidostu apsaimniekotāji bija iesnieguši administratīvajā procedūrā Komisijā, paši Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimniekotāji paskaidroja, ka faktiski viņi bija izmaksājuši summas, kas atbilst samaksai tām līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kuras sniedz autonomā reģiona pieprasītos pakalpojumus, lai veicinātu Sardīnijas tūrismu, un ka tie vēlāk minētajam autonomajam reģionam iesniedza savas grāmatvedības atskaites, kurās bija uzrādītas faktiski radušās izmaksas, lai saņemtu atmaksu no minētā reģiona. Šajā saistībā pats Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs apstiprina, ka autonomais reģions tam ir pieprasījis pierādīt, ka aviosabiedrības pakalpojumu sniedzējas ir saņēmušas visus reģionālos maksājumus un ka līdz ar to tas bija vienīgi starpnieks, kurš aviosabiedrībām nodeva no autonomā reģiona saņemtās summas. Turklāt pati Itālijas Republika apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 340. apsvēruma, ka būtībā Olbijas lidostas apsaimniekotājs aviosabiedrībām bija pārskaitījis visu finansējuma summu, kuru šis apsaimniekotājs bija saņēmis no autonomā reģiona.

73      Tādējādi ir skaidrs, ka tā finansējuma pamatā, kuru lidostu apsaimniekotāji izmanto, lai izmaksātu atlīdzību prasītājai saskaņā ar līgumiem, kurus tie bija ar prasītāju noslēguši, bija autonomā reģiona budžets un līdz ar to tas ir uzskatāms par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr pretēji prasītājas norādītajam šī atbilstība – kas ļauj pierādīt, ka summas, ko saņēma prasītāja, ir uzskatāmas par valsts līdzekļiem, – ir būtisks apstāklis, izvērtējot, vai tā ir saņēmusi atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

74      Turklāt attiecībā uz prasītājas norādīto faktu, ka 2013. gadā lidostu apsaimniekotāji esot turpinājuši tai izmaksāt atlīdzību, lai gan tie vairs nesaņēma autonomā reģiona finansējumu, ir jākonstatē, kā to paskaidroja Komisija, ka, tiklīdz autonomais reģions pārtrauca maksājumus sava lēmuma apturēt strīdīgā atbalsta shēmu dēļ, lidostu apsaimniekotāji vienīgi izpildīja līgumsaistības, ja aplūkotajos līgumos nebija paredzēta šo līgumu atcelšana gadījumā, ja tiek zaudēts autonomā reģiona finansējums. Katrā ziņā, pat ja noteiktos gadījumos tiem bija jāsedz izmaksas par naudas izmaksāšanu avansā, tostarp – veicot izmaksu ar SFIRS palīdzību, par summām, kuras autonomais reģions vēlāk atmaksāja, tas nekādi nemaina faktu, ka saskaņā ar viņu pašu paziņojumiem un atbilstoši tam, kas bija paredzēts strīdīgā atbalsta shēmā, lidostu apsaimniekotāji visu finansējumu, ko tiem bija piešķīris minētais autonomais reģions, izmantoja, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, un ka šis finansējums ir vienīgi apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētā atmaksāšanas pienākuma priekšmets.

75      Papildus Itālijas valdības un pašu lidostas apsaimniekotāju paziņojumiem administratīvajā procedūrā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kā arī apstrīdētajā lēmumā ietvertajām tabulām – atbilstību starp finansējumu, ko autonomais reģions ir nodevis lidostu apsaimniekotājiem, un finansējumu, ko pēdējie minētie ir izmantojuši, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, īpaši prasītājas gadījumā un pretēji tās norādītajam, apstiprina pats to nolīgumu saturs, kurus tā noslēdza ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem.

76      Līguma, kuru tā 2012. gada 26. februārī noslēdza ar SOGAER, preambulā bija skaidri norādīts, ka autonomais reģions bija nolēmis palielināt savas investīcijas mārketingā transporta un tūrisma industrijās, ka, paturot prātā šādu mērķi, tas katru gadu piešķīra SOGAER summu, kas šim lidostas apsaimniekotājam bija jāiztērē šī mērķa sasniegšanai, un ka, ņemot vērā autonomā reģiona vēlmes, SOGAER publicēja sludinājumu savā tīmeklī, lai ieguldītu mārketinga darbībās tūrisma objektu popularizēšanai Sardīnijas dienvidos. Attiecībā uz līgumu, kas 2013. gada 31. martā tika noslēgts starp prasītāju un GEASAR, tajā tika norādīts, ka šis lidostas apsaimniekotājs, vienojoties ar autonomo reģionu, aktīvi popularizē Olbiju un Sardīniju kā brīvdienu galamērķi, īstenojot visas piemērotās mārketinga, reklāmas un komunikācijas darbības, un ka šajā nolūkā autonomais reģions katru gadu GEASAR piešķir summu, kas šim lidostas apsaimniekotājam ir jātērē šo mērķu sasniegšanai.

77      Līdz ar to ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru būtībā lidostu apsaimniekotāji tai neesot izmaksājuši atlīdzību no autonomā reģiona līdzekļiem.

78      Prasītāja arī iebilst, ka apgalvotā atbilstība starp abām finanšu plūsmām neesot pietiekams pierādījums, lai izslēgtu to, ka maksājumi tās labā esot veikti kā faktiska atlīdzība par pakalpojumiem, kurus tā ir sniegusi lidostu apsaimniekotājiem.

79      Šajā ziņā no jauna ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jomā valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā netiek veikta [pasākumu] nošķiršana pēc valsts iesaistīšanās cēloņiem vai mērķiem, bet [šie pasākumi] tiek definēti atkarībā no to ietekmes (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 84. un 85. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedums, 2015. gada 26. novembris, Spānija/Komisija, T‑461/13, EU:T:2015:891, 39. punkts).

80      Tomēr, ņemot vērā, ka, izvērtējot pasākumu, Komisijai var nākties pārbaudīt, vai priekšrocību var uzskatīt par netieši piešķirtu tirgus dalībniekiem, kuri nav tūlītēji valsts resursu iedalīšanas saņēmēji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 61. un 62. punkts), ir jāuzskata – ciktāl var tikt pierādīts, kā tas ir šajā gadījumā, ka priekšrocību no valsts līdzekļiem tūlītējais saņēmējs ir nodevis galasaņēmējam, nav nozīmes tam, ka saņēmējs šo nodošanu ir veicis atbilstoši komercdarbības loģikai vai, gluži pretēji, ka šī nodošana ir atbildusi vispārējo interešu mērķim.

81      To apstiprina judikatūra, kurā ir norādīts, ka priekšrocība, kas ir tiešā veidā piešķirta konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, var būt netieša priekšrocība un attiecīgi valsts atbalsts citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts; 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 38. un 60.–66. punkts; 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija, T‑445/05, EU:T:2009:50, 127. punkts, un 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233). Lietās, kurās tika pasludināti šie spriedumi, priekšrocības nodošana, ko veica fiziskas vai juridiskas personas, kas ir tūlītējās valsts līdzekļu saņēmējas, ietilpa komercattiecībās, apstiprinot – tas, ka nodošanas pamatā ir komerciāli iemesli, neietekmē plūsmas, kāda ir bijusi valsts izcelsmes līdzekļiem līdz pat galasaņēmējam, izvērtējumu atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam.

82      Šādos apstākļos Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka maksājumi, kurus lidostu apsaimniekotāji veica aviosabiedrībām atbilstoši 1. un 2. darbībai, atbilst valsts līdzekļiem.

b)      Par lēmumu un maksājumu, kurus lidostu apsaimniekotāji veica prasītājai, attiecināmību uz autonomo reģionu

83      Attiecībā uz to, vai lidostu apsaimniekotāju lēmumus noslēgt ar prasītāju strīdīgos līgumus var attiecināt uz autonomo reģionu, prasītāja apgalvo, ka minētajiem apsaimniekotājiem esot bijusi vienīgi starpnieka loma. Lai gan autonomajā reģionā pastāv kārtība, kādā tiek apstiprināti to darbības plāni, lidostu apsaimniekotāji esot saglabājuši plašu rīcības brīvību savos lēmumos saistībā ar veidu, kādā tiek piešķirts no autonomā reģiona saņemtais finansējums.

84      Šajā ziņā, pat ja judikatūra attiecas uz lietām, kurās aplūkotais finansējums atšķirībā no šīs lietas neizrietēja tieši no valsts budžeta vai netika novirzīts caur valsts budžetu, tajā attiecībā uz LESD 107. panta 1. punkta nosacījumu saistībā ar tādas priekšrocības esamību, kas ir piešķirta tieši vai netieši, izmantojot valsts līdzekļus, ir apstiprināts, ka izšķirošais kritērijs ir valsts veiktās kontroles līmenis par priekšrocības piešķiršanu, īpaši šīs priekšrocības nodošanas kanālā (spriedumi, 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija, C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts; 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 37. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 33. punkts), un ka tas tā ir arī tad, ja minētās priekšrocības piešķiršana nenozīmē oficiālu valsts līdzekļu nodošanu (skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Lai gan tās kontroles līmenis, kuru valsts veic pār priekšrocības piešķiršanu, ļauj novērtēt, vai to var uzskatīt par tādu, ar kuru tiek piesaistīti “valsts līdzekļi”, lai pārbaudītu apakšnosacījumu saistībā ar aplūkotā pasākuma attiecināmību uz valsti, kas ir paredzēts LESD 107. panta 1. punktā, ir jāņem vērā arī šīs kontroles līmenis, izvērtējot jautājumu, vai valsts iestādes ir uzskatāmas par iesaistītām minētā pasākuma pieņemšanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52. punkts, un 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 49. punkts un tajā minētā judikatūra), šādu iesaisti var secināt no norāžu kopuma, kas izriet no lietas apstākļiem, un konteksta, kādā šis pasākums ir noteikts, un – it īpaši – tā apmēra, satura vai nosacījumiem, kurus tas ietver (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52.–56. punkts, un 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland, C‑242/13, EU:C:2014:2224, 31.–33. punkts).

86      Šajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka finansējums, kuru autonomais reģions bija nodevis lidostu apsaimniekotāju rīcībā, bija jāizmanto un tas faktiski tika izmantots atbilstoši minētā reģiona paredzētajām norādēm, šajā gadījumā – atlīdzinot aviosabiedrību sniegtos pakalpojumus, proti, jaunu gaisa satiksmes maršrutu atklāšanu, to biežuma pieaugumu, pasažieru skaita mērķu sasniegšanu un esošo maršrutu nodrošināšanas laikposmu paplašināšanu, kā arī mārketinga pakalpojumu sniegšanu.

87      Attiecībā uz to, ka prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma 357.–359. apsvērumā ietvertos Komisijas konstatējumus, saskaņā ar kuriem lidostu apsaimniekotāju rīcību autonomais reģions esot noteicis ar Likuma Nr. 10/2010 un darbības plānu palīdzību, kuri pirms to spēkā stāšanās bija jāapstiprina autonomajam reģionam, ir jākonstatē, ka Likumā Nr. 10/2010 lidostu apsaimniekotāji neapstrīdami ir norādīti kā oficiāli šajā likumā paredzēto maksājumu saņēmēji.

88      Tomēr Likuma Nr. 10/2010 3. panta 2. punktā bija skaidri paredzēts, ka pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju darbības plānu izstrādei bija jāpieņem ar reģionālās izpildvaras rīkojumiem, savukārt šī likuma 3. panta 3. punktā arī bija skaidri paredzēts, ka lidostu apsaimniekotāju sagatavotajiem darbības plāniem ir jāpievieno atbilstoši akti un līgumi un tie tiks finansēti vienīgi tad, ja tie ir sagatavoti atbilstoši pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam un ilgumam un reģionālās izpildvaras noteiktajām vadlīnijām, kā arī vienīgi tad, ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.

89      Šajā ziņā no mehānisma, kas tiek īstenots ar Lēmumu Nr. 10/2010, izriet, ka tā noteikumi noteikti ir jālasa kopā ar dokumentiem, kuri, kā paredzēts šajā likumā, bija jāpieņem reģionālajai izpildvarai, un no kuriem bija atkarīgi maksājumi, ko autonomais reģions veica šajā lietā aplūkotajiem lidostu apsaimniekotājiem. Tajos, īpaši Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, bija skaidri paredzēts, ka lidostu apsaimniekotājiem to darbības plāni ir jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam un šie plāni, lai tie varētu saņemt minētā autonomā reģiona paredzēto finansējumu, ir jāizstrādā atbilstoši pārvadājuma piedāvājuma kritērijiem, raksturam un ilgumam, kā arī reģionālās izpildvaras noteiktajām vadlīnijām.

90      Turklāt lidostu apsaimniekotāju izdevumu atmaksāšanas mehānisms ļāva autonomajam reģionam kontrolēt lidostu apsaimniekotāju iniciatīvas, jo vienīgi tām iniciatīvām, kuras tika izveidotas atbilstoši to vadlīnijām un kuras pamatoja atbilstošo līguma un grāmatvedības dokumentu iesniegšana, varēja saņemt strīdīgā atbalsta shēmā paredzēto finansējumu. Papildu tam, ka pirms procesa sākšanas darbības plāni bija jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam, lidostu apsaimniekotājiem bija arī jāiesniedz ceturkšņa atskaites, lai tiktu saņemti 60 % no atbalsta, un pēdējo maksājuma daļu 20 % apmērā tie varēja saņemt vienīgi pēc tam, kad tie bija pierādījuši, ka ir ievērotas autonomā reģiona norādes.

91      Autonomā reģiona kontroli pār lidostu apsaimniekotāju iniciatīvu saturu un apmēru apstiprina paši lidostu apsaimniekotāji. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 237. apsvēruma, GEASAR norādīja, ka tas ir apspriedis mārketinga darbības piedāvājumus ar aviosabiedrībām, kuras atbildēja uz uzaicinājumu uz konkursu, ko šis lidostas apsaimniekotājs bija publicējis savā tīmekļvietnē, ņemot vērā tūrisma mārketinga plānu, kuru autonomais reģions bija izstrādājis kā vienu no saviem plānošanas dokumentiem. Savukārt SOGAER apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 313. apsvēruma, ka saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu minētais reģions ir sniedzis kompensāciju, kuru lidostas apsaimniekotājs vienkārši nodeva tālāk “tāda plāna ietvaros, ko pieņēmis, finansējis un pārraudzījis [autonomais] reģions”.

92      Protams, Likumā Nr. 10/2010 nav minēta konkrēta rīcība, kas lidostu apsaimniekotājiem būtu jāpiedāvā darbības plānos, tāpat tajā nav arī norādīts, pie kurām aviosabiedrībām būtu jāvēršas. Turklāt iniciatīva iesniegt darbības plānus autonomajam reģionam, lūdzot finansējumu, kas ir paredzēts saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, kā arī, kā norāda prasītāja, līgumslēdzēju aviosabiedrību izraudzīšanās formāli ir lidostu apsaimniekotājiem, tostarp – ciktāl Likumā Nr. 10/2010 un tā īstenošanas pasākumos nav norādīti to aviosabiedrību nosaukumi, ar kurām tiem būtu obligāti jāveido komercattiecības. To ņemot vērā, lidostu apsaimniekotājiem pieņemot lēmumu piedalīties autonomā reģiona īstenotajā finansēšanas programmā, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, to rīcības brīvību, nosakot savus apsaimniekošanas plānus un izraugoties līgumslēdzējus pakalpojuma sniedzējus, ievērojami samazināja autonomā reģiona noteiktie kritēriji un vadlīnijas.

93      Konkrētāk, Likuma Nr. 10/2010 3. panta 3. punktā ietvertā atsauce uz līgumiem, kuri ir jāiesniedz lidostu apsaimniekotājiem, un atsauce Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 uz gadījumiem, kuros aviosabiedrības īsteno darbības plānus, pretēji prasītājas apgalvotajam apstiprina, ka autonomais reģions ir mudinājis lidostu apsaimniekotājus izmantot aviosabiedrības, jo tās ir vienīgās struktūras, kuras var uzņemties saistības ar aviosabiedrībām, atverot vai saglabājot gaisa satiksmes maršrutus, to biežumu un mērķus pasažieru skaita ziņā, un ka minētais reģions ir nolēmis, kurus gaisa maršrutus uzskatīt par atbilstīgiem. Turklāt attiecībā uz mārketinga darbībām autonomais reģions nošķir tās, kuras piedāvā aviosabiedrības, apstiprinot, ka lidostu apsaimniekotājiem ir noteikti jāizmanto šīs sabiedrības, no tām, kuras piedāvātu citi pakalpojumu sniedzēji, kas nav aviosabiedrības, kuras, kā norāda Komisija, šajā lietā netiek aplūkotas un kuru esamība katrā ziņā nevar ietekmēt jautājumu, vai prasītājas saņemtā finansējuma pamatā ir autonomā reģiona budžets un vai tas uz to ir attiecināms.

94      Iepriekš cieši kontrolējot lidostu apsaimniekotāju iesniegtos darbības plānus, proti, attiecīgos gaisa satiksmes maršrutus un paredzētos mārketinga pakalpojumus, kā arī vēlāk kontrolējot summas, kuras lidostu apsaimniekotāji ir izlietojuši, atlīdzinot par minētajiem pakalpojumiem, kurus sniegušas aviosabiedrības, popularizējot Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi, autonomais reģions nodrošināja pietiekamu kontroli pār to lidostu apsaimniekotāju līgumisko rīcību, kuri bija nolēmuši lūgt saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu paredzētos finansēšanas pasākumus, izlemjot, ka minētā rīcība ir uz to attiecināma.

95      Turklāt autonomā reģiona Lēmumos Nr. 300 un Nr. 322, kuri attiecīgi tika pieņemti 2014. gada 16. jūnijā un 2013. gada 13. jūnijā, nosakot galīgās ikgadējās summas, pats autonomais reģions uzskatīja, ka “Likumā [Nr. 10/2010] paredzētā intervence tika īstenota ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību, kuriem bija starpnieka un priekšgājēja loma, nododot līdzekļus aviosabiedrībām atbilstoši paša reģiona noteiktajai kārtībai, kāda tika paredzēta iepriekš minētajā Likumā [Nr. 10/2010] un piemērošanas pasākumos” (che l’intervento di cui alla LR. n. 10/2010 si realizza attraverso le societa di gestione aeroportuale, che fungono da tramiti operativi e da soggetti anticipatori del trasferimento di risorse a favore dei vettori, secondo il percorso dalla Regione stessa disegnato con la sopraccitata legge regionale n. 10/2010 e con e delibere di attuazione della stessa), un ka “aviosabiedrības būtu jāuzskata par faktiskajiem un vienīgajiem finanšu līdzekļu plūsmas saņēmējiem atbilstoši Likumam [Nr. 10/2010]” (che i vettori debbano considerarsi i reali ed unici destinatari dei flussi delle risorse di cui alla predetta legge regionale).

96      Turklāt, kā norāda Komisija, līguma, kas 2012. gada 26. februārī tika noslēgts starp prasītāju un Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotāju, preambula skaidri pierāda autonomā reģiona veiktās kontroles apmēru, jo tajā ir precizēts, ka “atbilstoši [autonomā] reģiona[, kā arī] SOGAER publicētajām vadlīnijām tika izstrādāts darbības plāns, kurā tika aprakstīta stratēģija un rīcība, kas bija jāīsteno, lai sasniegtu satiksmes attīstības mērķi”; ka “darbības plāna finansēšana tika nodota apstiprināšanai Reģionālās padomes komitejai atbilstoši Likuma [Nr. 10/2010] 3. panta 3. punktam”; ka “autonomais reģions un SOGAER sagaidīja Kaljāri, lidostas un Sardīnijas dienvidu vispārējās publicitātes pieaugumu[; un ka] šo mārketinga pakalpojumu rezultātā gan [autonomais] reģions, gan SOGAER sagaidīja pasažieru skaita pieaugumu un pozitīvu ekonomisko atdevi Kaljāri lidostai un tās areālam”.

97      Attiecībā uz faktu, ka minētie apsaimniekotāji esot kontrolējuši darbības plānu īstenošanu, tā neizpaužas kā to autonomija, īstenojot strīdīgā atbalsta shēmu. Soda noteikumu iekļaušanu ar partnera aviosabiedrībām noslēgtajos līgumos galvenokārt izskaidro lidostu apsaimniekotāju vēlme ievērot savas Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 paredzētās saistības, lai nodrošinātu, ka tie patiešām saņems finansējumu, kuru tie pieprasīja no autonomā reģiona un kuru tie bija iemaksājuši avansā, izpildot minētos līgumus. Autonomā reģiona intereses un arī, kā to norāda Komisija, lidostu apsaimniekotājiem noteiktā pienākuma paredzēt sankciju mehānismu mērķis bija aizsargāt valsts investīcijas, garantējot, ka piešķirtais finansējums tiek izmantots pareizi un dod pamatu pakalpojumiem, kas tiek sagaidīti, lai popularizētu tūrismu Sardīnijā. Tas pats attiecas uz pārraudzības mehānismu attiecībā uz to, ka lidostu apsaimniekotājiem ir jāiesniedz autonomajam reģionam gan ceturkšņa atskaites, gan pamatojošu grāmatvedības un līgumu dokumentu kopums pēdējo minētā reģiona piedāvātā finansējuma samaksas daļu saņemšanai.

98      Ņemot vērā šo apstākļu kopumu, prasītājas argumentācija attiecībā uz apgalvoto lidostu apsaimniekotāju lēmumu pieņemšanas autonomiju, nosakot savas līgumattiecības ar līgumslēdzējām sabiedrībām atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, ir jānoraida kā nepamatota. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma 355.–361. apsvērumā norādot, ka lidostu apsaimniekotājus var uzskatīt par starpniekiem starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām, jo tie ir pilnībā pārskaitījuši no autonomā reģiona saņemto finansējumu un tādējādi rīkojušies atbilstoši instrukcijām, kuras tie bija saņēmuši no minētā reģiona, izmantojot tā apstiprinātos darbības plānus.

c)      Par kļūdainu strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēju noteikšanu un priekšrocības neesamību aviosabiedrībām

99      Prasītāja apgalvo, ka lidostu apsaimniekotāji esot bijuši strīdīgā atbalsta saņēmēji, ciktāl ar to esot samazinātas izmaksas, kādas tiem parasti būtu radušās, saņemot pakalpojumus, kas ir strīdīgo līgumu priekšmets, gan attiecībā uz gaisa satiksmes maršrutu biežuma un pasažieru skaita mērķiem, gan attiecībā uz mārketinga pakalpojumiem. Līdz ar to strīdīgā atbalsta shēma esot lidostu apsaimniekotāju subsidēšanas mehānisms, lai tie no aviosabiedrībām varētu saņemt ar 1. un 2. darbību saistītos pakalpojumus. Šis mehānisms samazinot izmaksas, kādas lidostu apsaimniekotājiem parasti rastos, attīstot pašiem savu darbību. Tādējādi minētie lidostu apsaimniekotāji esot ieguvuši peļņu, noslēdzot nolīgumus ar prasītāju, tostarp attiecībā uz to apkalpošanas zonas paplašināšanu un pasažieru skaita palielināšanu.

100    Tas, ka prasītāja kā aviosabiedrība, izpildot minētos līgumus, veica mārketinga darbības, popularizējot tās nodrošinātos gaisa maršrutus, neatņem lidostu apsaimniekotājiem ekonomisko ieinteresētību saņemt šādus pakalpojumus līguma ceļā. Līgumi, kas tika noslēgti starp pēdējiem minētajiem un prasītāju, esot atklājuši to patieso ieinteresētību saņemt strīdīgos pakalpojumus, šo ieinteresētību Komisija esot atzinusi agrākos lēmumos, un tas esot licis daudzām lidostām izmantot analogus aviosabiedrību pakalpojumus. Visbeidzot, šie nolīgumi esot vispārpieņemti aeronautikas jomā, kā to apstiprinot fakts, ka šajā lietā aplūkotie lidostu apsaimniekotāji esot šos līgumus daļēji finansējuši ar savu pašu kapitālu. Tādējādi tās sniegtie pakalpojumi, izpildot minētos līgumus, esot bijuši faktiski, un, pat ja tajos norādītās darbības atbilda tās pašas ekonomiskajām interesēm, tas, ka tā varēja gūt ekonomisku priekšrocību no minētajiem komerciālajiem nolīgumiem, nepierādot, ka prasītāja būtu saņēmusi prettiesisku valsts atbalstu no autonomā reģiona.

101    Katrā ziņā prasītāja uzskata, ka Komisija nevarēja izslēgt, ka lidostu apsaimniekotāji ir strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji, ja tie bija tiešie autonomā reģiona maksājumu saņēmēji, vēl jo mazāk, pamatojoties uz neloģisku argumentu, saskaņā ar kuru minētā shēma neesot tikusi radīta, lai novirzītu tā sekundāro ietekmi uz lidostām.

102    Šajā ziņā lidostu apsaimniekotājiem kā starpniekiem nenoliedzami bija interese piedalīties strīdīgā atbalsta shēmas īstenošanā, jo, aviosabiedrībām īstenojot to saistības lidojumu biežuma jomā un mērķus pasažieru skaita ziņā, kā arī sniedzot to mārketinga pakalpojumus, pieauga attiecīgo lidostu apmeklētība un, neapšaubāmi, to apsaimniekotāju lidostu un ārpuslidostas ieņēmumi.

103    Tomēr, kā norāda Komisija, īpaši tiesas sēdē, nav ticams, ka bez autonomā reģiona finansējuma lidostu apsaimniekotājiem būtu bijis pietiekams finansējums, šajā gadījumā vairāku desmitu miljonu euro apmērā, lai no aviosabiedrībām iegādātos šāda mēroga saistības atvērt gaisa satiksmes maršrutus un sasniegtu pasažieru plūsmas, kā arī mārketinga pakalpojumu mērķus, nedz arī – ka tie atbilstoši savai paplašināšanās stratēģijai būtu noslēguši šāda veida nolīgumus. Turpretī šķiet, ka minētie apsaimniekotāji ir stājušies līgumiskās saistībās ar aviosabiedrībām vienīgi ar autonomā reģiona garantiju, ka tie no tā saņems atbilstošo finansējumu.

104    To apstiprina fakts, ka šajā lietā Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji neizmantoja prasītājas mārketinga pakalpojumus, nedz noslēdza nolīgumus par gaisa satiksmes biežumu vai pasažieru skaita mērķiem pirms strīdīgā atbalsta shēmas īstenošanas un ka pēc tam, kad minētā shēma tika apturēta, minētie apsaimniekotāji, nepastāvot autonomā reģiona finansējumam, nenolēma noslēgt jaunus līgumus ar prasītāju attiecībā uz analogiem pakalpojumiem. Visbeidzot, kā norāda Komisija, minēto pakalpojumu iegāde nebija tik daudz lidostu apsaimniekotāju komerciāla vajadzība kā drīzāk to lēmums piedalīties autonomā reģiona izveidotās atbalsta shēmas īstenošanā. Tādējādi prasītāja nevar norādīt, ka autonomais reģions ar strīdīgā atbalsta shēmas palīdzību būtu samazinājis parastās Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju izmaksas.

105    Šo konstatējumu neliek apstrīdēt prasītājas pieņēmums, ka lidostu apsaimniekotāji esot izmaksājuši atlīdzību aviosabiedrībām, arī izmantojot pašu kapitālu. Pirmkārt, prasītāja nepierāda, kādas summas lidostu apsaimniekotāji esot izmaksājuši no sava pašu kapitāla, vēlāk nesaņemot vai nelūdzot atmaksu no autonomā reģiona saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu, lai gan Komisija uzskata, un prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par pretējo, ka lidostu apsaimniekotāji pašu kapitālu esot izmantojuši vienīgi ļoti nelielos apmēros un vienīgi, lai izpildītu savas atlikušās līgumsaistības pēc tam, kad autonomais reģions apturēja strīdīgā atbalsta shēmu. Otrkārt, jāatgādina, ka katrā ziņā šīs apgalvotās lidostu apsaimniekotāju pašu investīcijas neietilpst apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētajā atmaksāšanas pienākumā un neizpaužas kā būtiska komercriska uzņemšanās saistībā ar autonomā reģiona izcelsmes finansējuma izmantošanu.

106    Attiecībā uz pakalpojumiem, kas ir strīdīgo līgumu priekšmets, papildus faktam, kas tiks pārbaudīts, izvērtējot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, ka līgumslēdzējas aviosabiedrības netika izraudzītas tādas procedūras rezultātā, kas varētu garantēt, ka autonomais reģions ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību tām izmaksā atlīdzību atbilstoši tirgus cenai, jākonstatē, ka prasītāja, kuru Vispārējā tiesa lūdza šajā ziņā iesniegt dokumentus ar pierādījuma spēku, iesniedza reklāmas un līguma materiālus, apstiprinot, ka – atbilstoši Komisijas norādītajam apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā – noteiktu prasītājas apkalpotu pilsētu un reģionu popularizēšana tās tīmekļvietnē ir nesaraujami saistīta ar tās pašas apsaimniekoto lidojumu reklamēšanu. Tādējādi pretēji tās norādītajam nav izslēgts, ka, nepastāvot ar SOGAER un GEASAR parakstītiem mārketinga līgumiem, prasītāja tomēr tik un tā būtu rīkojusi savu gaisa maršrutu uz Sardīniju un no tās reklamēšanu, tāpat nav pierādīts, ka, izpildot minētos līgumus, prasītāja būtu izstrādājusi būtiski plašākas publicitātes darbības par tām, kas tiek parasti izmantotas, lai tieši popularizētu tās pašas lidojumus.

107    Līdz ar to Komisija nav kļūdījusies, apstrīdētajā lēmumā norādot, ka aplūkotie lidostu apsaimniekotāji ir iegādājušies mārketinga pakalpojumus, šajā gadījumā izmantojot finansējumu, kuru to rīcībā nodeva autonomais reģions, lai veicinātu līgumslēdzēju aviosabiedrību nodrošinātā maršruta vai maršrutu izmantošanu, kā arī lai atvērtu vai uzturētu tos maršrutus, par kuriem tās saņēma atlīdzību atbilstoši 1. darbībai.

108    Tāpat Komisija arī varēja secināt, ka autonomais reģions ir izmaksājis atlīdzību aviosabiedrībām, lai reklamētu savus kā aviosabiedrību pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑53/16, nav publicēts, EU:T:2018:943, 271. punkts; 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/16, nav publicēts, EU:T:2018:952, 167. punkts; 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/15, nav publicēts, EU:T:2018:953, 230. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑111/15, nav publicēts, EU:T:2018:954, 232. punkts), lai arī runa ir par tādām mārketinga un reklāmas izmaksām, kas principā ir jāsedz aplūkotajām aviosabiedrībām, tostarp prasītājai.

109    Tādā pašā veidā Komisija varēja secināt, ka lidostu apsaimniekotāji nebija strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji. Tas, ka līgumslēdzējas sabiedrības sniedza pieprasītos autonomā reģiona finansētos pakalpojumus, nenoliedzami varēja palielināt gaisa satiksmi un pasažieru skaitu uz un no attiecīgajām lidostām, izraisot to apsaimniekotāju lidostas un ārpuslidostas līdzekļu palielināšanos. Tomēr, kā apgalvo Komisija, runa ir par strīdīgā atbalsta shēmas sekundāro ietekmi, no kuras labumu guva visa Sardīnijas tūrisma nozare, tostarp arī prasītāja, kura arī zināmā mērā saņēma šādu sekundāru priekšrocību, palielinoties piedāvāto pakalpojumu tirdzniecībai uz to gaisa kuģu klāja. Tomēr tūlītējo priekšrocību, kas ir strīdīgā atbalsta shēmas priekšmets un kas netika iegūta parastos tirgus apstākļos, joprojām veidoja aviosabiedrībām veiktie maksājumi.

110    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida prasītājas argumentācija saistībā ar apgalvoto Komisijas kļūdu, nosakot strīdīgā atbalsta shēmas saņēmējus un konstatējot priekšrocības esamību prasītājas interesēs.

d)      Par privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu

111    Prasītāja pārmet, ka Komisija neesot pareizi izvērtējusi strīdīgā atbalsta shēmu, jo tā neesot piemērojusi privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, kas tai bija jādara gan autonomā reģiona, gan lidostu apsaimniekotāju līmenī. Tāpat tā Komisijai pārmet pamatojuma neesamību. Šajā ziņā prasītāja konstatē, ka tās veiktās darbības ir būtiski veicinājušas Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu attīstību un katrā ziņā, ņemot vērā, ka lidostu apsaimniekotāji 2013. gadā turpināja finansēt aplūkotajos līgumos norādītās darbības, tas pierādot, ka arī 2012. finanšu gads atbilst privāta ieguldītāja kritērijam.

112    Komisija uzskata, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir ņēmusi vērā privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu gan autonomā reģiona, gan lidostu apsaimniekotāju līmenī. Tomēr šī principa, kurš ir atvasināts no LESD 345. panta, piemērošana nenoliedzami pieprasot, lai aplūkotā valsts iestāde būtu iesaistīta saimnieciskā darbībā un lai tā būtu saistīta ar saņēmēju kā īpašniece, akcionāre vai daļu turētāja šajā struktūrā.

113    Pirmkārt, Komisija norāda, ka administratīvajā procedūrā Itālijas Republika nav ierosinājusi piemērot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu autonomā reģiona līmenī un katrā ziņā esot bijis skaidrs, ka minētais reģions nav vēlējies gūt peļņu, bet gan sasniegt valsts politikas mērķus, proti, vispārēju ekonomikas nostiprināšanu, piesaistot vairāk tūristu. Tomēr šādu mērķi neņemtu vērā privāts uzņēmējs, kurš veic investīcijas. Katrā ziņā autonomo reģionu nevarot uzskatīt par lidostas apsaimniekotāju, kurš vēlētos ieguldīt, īpaši tādēļ, ka tas kontrolēja vienīgi Algēro lidostu, kura šajā lietā netiek aplūkota. Tādējādi strīdīgā atbalsta shēmas pieņemšanu nevar uzskatīt par tādu, kas izriet no valsts lēmuma ieguldīt tās akcionāra statusā.

114    Otrkārt, attiecībā uz lidostu apsaimniekotājiem Komisija uzskata, ka neesot attaisnota arī privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošana, jo, noslēdzot dažādos nolīgumus ar aviosabiedrībām, tie vienīgi esot īstenojuši autonomā reģiona izveidoto strīdīgā atbalsta shēmu, lai intensificētu to, ka salu apmeklē tūristi, kuri izvēlas lidot. Tādējādi tie neesot piesaistījuši savu pašu kapitālu, lai apmaksātu minētajos nolīgumos paredzētos pakalpojumus, bet gan esot izmantojuši autonomā reģiona sniegto finansējumu, nododot valsts līdzekļus atbilstoši minētā autonomā reģiona gribai un vadlīnijām. Līdz ar to šie darījumi nebūtu notikuši parastos tirgus apstākļos, bez valsts iesaistīšanās šajā ziņā, turklāt ņemot vērā to, ka šajā lietā aplūkotie lidostu apsaimniekotāji nepieder valsts varai.

1)      Par privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu līgumattiecībām starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām

115    Apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoja privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa nepiemērojamību tādu darījumu līmenī, kas tiek veikti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, būtībā pamatojoties uz to, ka pārbaudītie pasākumi veidoja atbalsta shēmu, ko valsts iestāde ir izveidojusi valsts politikas iemeslu dēļ un kas attiecas uz vairākām lidostām, no kurām tikai viena pieder autonomajam reģionam, nevis individuālu nolīgumu starp lidostu un aviosabiedrību. Turklāt Komisijai bija skaidrs, ka lidostu apsaimniekotāji nerīkojās kā uzņēmēji tirgus ekonomikas apstākļos, slēdzot dažādus līgumus ar aviosabiedrībām. Tie vienīgi īstenoja strīdīgo autonomā reģiona izstrādāto atbalsta shēmu, lai intensificētu gaisa pārvadājumus Sardīnijas salas teritorijas vispārējam labumam.

116    Šajā ziņā, runājot par prasītājas argumentāciju saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu, ņemot vērā lidostu apsaimniekotāju autonomiju autonomā reģiona nodrošinātā finansējuma izmantošanā un līgumattiecību ar aviosabiedrībām definēšanā, tā ir jānoraida šī sprieduma 102.–110. punktā jau norādīto iemeslu dēļ.

117    Turklāt jākonstatē, kā to atzīst prasītāja un pretēji tam, kā tas bija iepriekšējos Komisijas lēmumos, uz kuriem tā atsaucas, ka abi šajā lietā aplūkotie lidostu apsaimniekotāji, proti, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, katrā ziņā nepieder autonomajam reģionam. Kā to pamatoti norāda Komisija, lai varētu paredzēt privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu finanšu darījumam starp diviem uzņēmumiem nolūkā uzzināt, vai, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punktu, lasot to kopā ar LESD 345. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 21. marts, Beļģija/Komisija, C‑142/87, EU:C:1990:125, 29. punkts; 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 20. punkts, un 1996. gada 12. decembris, Air France/Komisija, T‑358/94, EU:T:1996:194, 70. punkts), šis darījums atbilst ekonomiskajai jēgai, izslēdzot to, ka pirmais uzņēmums piešķir priekšrocību otram uzņēmumam, vēl ir nepieciešams, lai pirmais uzņēmums piederētu valstij un lai varētu uzskatīt, ka tas rīkojas kā ieguldītājs, gaidot ekonomisko atdevi īsākā vai garākā tā investīciju termiņā.

118    Šādos apstākļos neatkarīgi no tā, vai aviosabiedrības ir izveidojušas biznesa plānus un/vai iepriekš ir veikta lidostu apsaimniekotāju veikto ieguldījumu rentabilitātes analīze, uz kuru norāda prasītāja, šķiet, ka, pirmkārt, minētie apsaimniekotāji nepieder autonomajam reģionam un, otrkārt un katrā ziņā, tie vienīgi izmantoja naudu, kuru autonomais reģions bija nodevis to rīcībā, lai iegādātos pakalpojumus atbilstoši autonomā reģiona norādēm.

119    No tā izriet, kā to apstrīdētajā lēmumā pamatoti norāda Komisija, ka lidostu apsaimniekotāji galvenokārt vienkārši īstenoja strīdīgā atbalsta shēmu. Turklāt, ņemot vērā, ka minētie apsaimniekotāji nepiederēja valstij, darījumi, kas tika veikti starp aviosabiedrībām un lidostu apsaimniekotājiem, nebija jāizvērtē, ņemot vērā privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos kritēriju, pat ja šie darījumi tika īstenoti, izmantojot valsts, šajā gadījumā – autonomā reģiona, resursus.

120    Šo konstatējumu neliek apstrīdēt fakts – pat ja to uzskatītu par pierādītu –, ka lidostu apsaimniekotāji esot izmaksājuši atlīdzību aviosabiedrībām, arī izmantojot pašu kapitālu. Pirmkārt, prasītāja nepierāda, kādas summas lidostu apsaimniekotāji esot izmaksājuši no sava pašu kapitāla, vēlāk nesaņemot vai nelūdzot atmaksu no autonomā reģiona saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu, lai gan Komisija uzskata, un prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par pretējo, ka lidostu apsaimniekotāji pašu kapitālu esot izmantojuši vienīgi ļoti nelielos apmēros un vienīgi, lai izpildītu savas atlikušās līgumsaistības pēc tam, kad autonomais reģions apturēja strīdīgā atbalsta shēmu. Otrkārt, jāatgādina, ka šīs apgalvotās lidostu apsaimniekotāju pašu investīcijas katrā ziņā neietilpst apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētajā atmaksāšanas pienākumā un neizpaužas kā būtiska komercriska uzņemšanās saistībā ar autonomā reģiona izcelsmes finansējuma izmantošanu.

121    Tādējādi ir jānoraida prasītājas argumentācija saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu lidostu apsaimniekotāju līmenī.

2)      Par privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu autonomā reģiona līmenī

122    Apstrīdētā lēmuma 380.–388. apsvērumā Komisija vispirms norāda, ka Itālijas Republika nebija izvirzījusi argumentu par privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu; nekas nenorādīja uz to, ka autonomais reģions būtu rīkojies atbilstoši šim principam, ieviešot strīdīgā atbalsta shēmu, un bija skaidrs, ka, īstenojot minēto shēmu, tas vēlējās sasniegt valsts politikas mērķus, jo īpaši nostiprināt reģiona ekonomiku, piesaistot vairāk tūristu, nevis gūt peļņu kā īpašnieks. Turklāt Komisija izvērtēja šī principa piemērojamību lidostu apsaimniekotāju un autonomā reģiona līmenī, lai secinātu, ka tas nav piemērojams šajā lietā.

123    Prasītāja uzskata, ka Komisijas secinājums apstrīdētā lēmuma 380. apsvērumā, saskaņā ar kuru autonomais reģions neesot rīkojies kā privātais ieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos, ir kļūdains.

124    Tomēr šajā lietā, ņemot vērā, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostas, vienīgās, kuras tiek aplūkotas šajā lietā, nepieder autonomajam reģionam, nevar uzskatīt, ka tas būtu rīkojies kā ieguldītājs. Gluži pretēji, šķiet, ka autonomais reģions īstenoja strīdīgā atbalsta shēmu vienīgi Sardīnijas salas ekonomiskās attīstības nolūkā.

125    Šādos apstākļos Komisija ir pamatoti secinājusi, īpaši apstrīdētā lēmuma 380.–384. apsvērumā, ka tai nebija jāanalizē, vai ar finansējumu, kas ir strīdīgā atbalsta shēmas priekšmets, autonomais reģions ir veicis investīciju, kas ir salīdzināma ar privātā ieguldītāja investīciju. Līdz ar to tā varēja uzskatīt, ka pakalpojumu sniegšanas līgumu, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un prasītāju, ekonomiskās rentabilitātes iepriekšēja analīze nebija svarīga, jo šajā lietā autonomais reģions, kurš darbojas vienīgi kā valsts vara, nevarēja sagaidīt dividendes, peļņu vai kapitālu, vai jebkāda cita veida ienākumus, kas būtu salīdzināmi ar tiem, kurus gūtu privāts ieguldītājs.

126    Šajā jautājumā pretēji prasītājas norādītajam iespējama valsts struktūras, kāds ir autonomais reģions, nodokļu resursu palielināšanās, veicot valsts politikas pasākumus, nevar tikt nedz pielīdzināta, nedz salīdzināta ar peļņu, kādu privātais ieguldītājs sagaida no savām investīcijām, jo tai nav tāda paša rakstura kā finansiālai priekšrocībai, kuru sagaida tirgus dalībnieks no kādas savas investīcijas. Šeit runa ir par makroekonomiskiem labumiem, kuri tiek sagaidīti no valsts iejaukšanās ekonomikas politikas ietvaros, kas neattiecas uz privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, bet gan valsts izdevumu racionalizācijas principiem.

127    Tādējādi ir jānoraida prasītājas argumentācija nolūkā uzskatīt – tas, ka autonomais reģions saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, kas īstenota atbilstoši vispārējai ekonomikas politikai, esot rīkojies kā ieguldītājs, attaisnojot privāta ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu.

128    To ņemot vērā, jānorāda – apstrīdētā lēmuma 377. apsvērumā Komisija uzskata, ka autonomā reģiona maksājumi aviosabiedrībām ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību saistībā ar 1. un 2. darbību ir jāuzskata par subsīdijām aviosabiedrībām par lielāka lidojumu skaita veikšanu uz Sardīniju un no tās.

129    Tāpat jānorāda – ņemot vērā, ka autonomajam reģionam nepieder visas Sardīnijas salas lidostas, kas ir vienīgās struktūras, kuras var līgumiski vienoties par to apsaimniekoto lidostu infrastruktūras izmantošanu, tostarp par jaunu gaisa maršrutu atklāšanu, autonomais reģions kā valsts iestāde nevarēja iegādāties šāda veida pakalpojumus tieši no aviosabiedrībām. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 312. un 314. apsvēruma, Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs apstiprināja, ka, pirmkārt, autonomais reģions, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, ir pasūtījis pakalpojumus, atlasot aviosabiedrības, kas spētu sasniegt norādītos ikgadējos mērķus attiecībā uz reisu biežumu un pasažieru skaitu stratēģiski nozīmīgajos gaisa satiksmes maršrutos uz Kaljāri‑Elmasas lidostu un no tās, un, otrkārt, šo pakalpojumu sniedza līgumslēdzējas aviosabiedrības, kuras bija izraudzījušies lidostu apsaimniekotāji.

130    Tāpat no strīdīgā atbalsta shēmas izriet, ka aviosabiedrību sniegto mārketinga pakalpojumu mērķis bija popularizēt Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi.

131    Tādējādi, lai gan nevar piekrist, ka, pieņemot strīdīgā atbalsta shēmu, autonomais reģions būtu rīkojies kā ieguldītājs, tomēr jāpiekrīt, ka minētais reģions ir rīkojies kā pakalpojumu, īpaši mārketinga pakalpojumu, pircējs. Turklāt to ir uzsvērusi arī prasītāja, īpaši replikā, norādot, ka autonomais reģions “lika iesaistīt uz tirgu orientētu sabiedrību, lai saņemtu pakalpojumus tirgū, proti, mārketinga pakalpojumus un pasažieru vietu skaita pakalpojumus”.

132    Pirmkārt, prasītājas saņemtās summas atbilda pakalpojumu sniegšanai, atbildot uz autonomā reģiona pasūtījumu, kurā lidostu apsaimniekotājiem bija vienīgi starpnieka loma starp līgumslēdzēju iestādi un šo pakalpojumu sniedzējiem. Otrkārt, kā norāda prasītāja, neatkarīgi no tā, vai runa ir par saistībām gaisa maršrutu un pasažieru skaita ziņā vai mārketingu, aviosabiedrības sniedza pakalpojumus, kuri var tikt piedāvāti lidostu apsaimniekotājiem gaisa pārvadājumu jomā.

133    Šajā ziņā valsts pasākumu kāda uzņēmuma interesēs tikai tādēļ, ka puses apņemas sniegt savstarpējus pakalpojumus, nevar a priori izslēgt no LESD 107. pantā norādītā valsts atbalsta jēdziena (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑14/96, EU:T:1999:12, 71. punkts).

134    Konkrētāk, attiecībā uz valsts varas veiktu pakalpojumu iegādi tai principā ir jānotiek, ievērojot atvasinātajās Savienības tiesībās paredzētos publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumus. Šādā gadījumā šādas iepirkumu procedūras esamība, kas ir veikta, pirms dalībvalsts valsts iestāde ir iegādājusies pakalpojumus, parasti tiek uzskatīta par pietiekamu, lai izslēgtu, ka šī dalībvalsts var piešķirt tādu priekšrocību izmantotajam uzņēmumam – pakalpojumu sniedzējam, ko tas nebūtu varējis iegūt citā veidā atbilstoši parastiem tirgus nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 5. augusts, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, T‑116/01 un T‑118/01, EU:T:2003:217, 118. punkts).

135    Šajā lietā aplūkotos pakalpojumus neiegādājās pats autonomais reģions, kurš kā valsts iestāde būtu bijis pakļauts Savienības noteikumiem saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām. Šī iegāde tika veikta ar citu subjektu, šajā gadījumā – lidostu apsaimniekotāju, starpniecību, kuri šajā situācijā nav pakļauti minētajiem noteikumiem un kuriem bija dots uzdevums iegūt tirgū autonomā reģiona pieprasīto pakalpojumu sniegšanu, kurus pēdējais minētais finansēja.

136    Šādā situācijā ar pašu faktu, ka dalībvalsts iegādājas pakalpojumus, kuri, kā norāda prasītāja, iepriekš, iespējams, tika piedāvāti atbilstoši tirgus nosacījumiem, nepietiek, lai šis darījums būtu uzskatāms par komercdarījumu, kas ir veikts tādos apstākļos, kuriem būtu piekritis privāts uzņēmējs, vai, citiem vārdiem sakot, par parastu komercdarījumu. Šāda veida situācijā, pirmkārt, vajag, lai valstij patiešām vajadzētu šādus pakalpojumus un, otrkārt, lai šo pakalpojumu iegāde tiktu veikta, izmantojot atvērtu, pārredzamu un nediskriminējošu procedūru nolūkā nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi starp pakalpojumu sniedzējiem, kas spēj piedāvāt aplūkotos pakalpojumus un garantēt, lai aplūkoto pakalpojumu sniegšanas iegāde notiktu atbilstoši tirgus cenai, jo šī cena nodrošina, ka minēto pakalpojumu iegādes gadījumā valsts vara nepiešķir priekšrocību izraudzītajam pakalpojumu sniedzējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 5. augusts, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, T‑116/01 un T‑118/01, EU:T:2003:217, 112.–120. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 93. un 94. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 32. punkts).

137    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka finansējums, kas tika sniegts ar strīdīgā atbalsta shēmu, nebija uzskatāms par atlīdzību par produktiem vai pakalpojumiem, kas atbilst autonomā reģiona patiesajām vajadzībām, un ka aviosabiedrībām sniegtais finansiālais atbalsts neatbilda atklātai un pārredzamai iepirkuma procedūrai.

138    Šajā ziņā pretēji Komisijas norādītajam autonomais reģions kā valsts vara, kas īsteno ekonomiskās politikas mērķus, varēja uzskatīt, ka tam bija nepieciešams popularizēt Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi, lai veicinātu salas ekonomisko attīstību.

139    Tomēr, pirmkārt, kā norāda Komisija, nepieredzēta mēroga mārketinga pakalpojumi, kas tika finansēti saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, var likt apšaubīt faktu, ka šie pakalpojumi samērīgā veidā, ņemot vērā valsts izdevumu racionalizācijas principus, atbilst autonomā reģiona patiesajām vajadzībām nolūkā īstenot tā mērķus ekonomiski attīstīt Sardīnijas salu.

140    Otrkārt un katrā ziņā, apstrīdētajā lēmumā tika aplūkots jautājums par iepirkuma organizēšanu, lai lidostu apsaimniekotāji noslēgtu nolīgumus, jo šādu iepirkumu organizēšana būtu varējusi pierādīt tirgus nosacījumu esamību un līdz ar to priekšrocības neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

141    Šajā ziņā jākonstatē, kā norāda Komisija, ka, lai iegūtu gaisa satiksmes palielināšanas un mārketinga pakalpojumus, nedz autonomais reģions, nedz lidostu apsaimniekotāji, kuri darbojas kā starpnieki, nav organizējuši atklātas un pārredzamas iepirkuma procedūras, lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu starp pakalpojumu sniedzējiem un to, lai autonomais reģions, iegādājoties minētos pakalpojumus par valsts līdzekļiem, kas ir nodoti lidostu apsaimniekotāju rīcībā, to darītu par tirgus cenām.

142    Neapšaubāmi, nav strīda par to, ka lidostu apsaimniekotāji savās attiecīgajās tīmekļvietnēs publicēja uzaicinājumus uz konkursu, kuros aviosabiedrības, kas bija ieinteresētas atvērt konkrētus to gaisa maršrutus vai novērst sezonalitāti tiem, kuri vēl nav valsts pakalpojumu saistības priekšmets, un sniegt mārketinga pakalpojumus, varēja piedāvāt savus pakalpojumus lidostu apsaimniekotājiem.

143    Tomēr šos uzaicinājumus uz konkursu nevar uzskatīt par līdzvērtīgiem iepirkuma procedūrām. Prasītāja, kuru Vispārējā tiesa lūdza iesniegt šos uzaicinājumus uz konkursu, kā arī piedāvājumus, kurus tā bija iesniegusi Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, tos tā arī neiesniedza, paskaidrojot, ka tā šos dokumentus neesot saglabājusi. Arī Komisija nevarēja iesniegt minētos uzaicinājumus uz konkursu. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka līgumslēdzēju aviosabiedrību izvēlei būtu noteikti precīzi kritēriji. Gluži pretēji, šķiet, ka visas aviosabiedrības, kas bija iesniegušas piedāvājumus, tika aicinātas noslēgt līgumattiecības ar attiecīgajiem lidostu apsaimniekotājiem un ka attiecībā uz sniegto pakalpojumu tarifu noteikšanu aviosabiedrību piemērotie tarifi bija dažādi. Lai gan tie šķiet esam vispārēji un noapaļoti finanšu aprēķini, aviosabiedrību finansiālās prasības tomēr radīja pamatu tam, ka autonomais reģions apsaimniekotājiem, kuri maksājumus par minētajiem pakalpojumiem bija izmaksājuši avansā, tos atmaksāja gandrīz pilnībā.

144    Attiecībā uz sniegto pakalpojumu patiesumu prasītāja faktiski nav pierādījusi, cik lielā mērā tā konkrēti ir sniegusi aplūkotos pakalpojumus, īpaši mārketinga pakalpojumus, kas ir konkrēti saistīti ar līgumiem, kuri ir noslēgti ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem. Reklāmas materiāli, kas tika iesniegti pēc Vispārējās tiesas lūguma, neattiecas konkrēti uz aplūkotajām reklāmas kampaņām, bet gan uz 2015. gada kampaņām attiecībā uz Itālijas dienvidu lidostām. Runājot par trešā pakalpojumu sniedzēja rēķiniem, pie kura, kā tā norāda, tā vērsās, lai izstrādātu piedāvājumus nolūkā panākt līgumus ar minētajiem lidostu apsaimniekotājiem, ikmēneša summas, par kurām šis pakalpojumu sniedzējs ir izrakstījis rēķinus, ir vien dažu tūkstošu euro apmērā un līdz ar to ir pieticīgas salīdzinājumā ar to finansējumu, kas saņemts no autonomā reģiona, un katrā ziņā neļauj pierādīt, ka tās attiecas uz pakalpojumiem, kas būtu sniegti vienīgi Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem.

145    Šādos apstākļos apstrīdētā lēmuma 7.2.1.3. iedaļā “Ekonomiska priekšrocība” Komisija varēja konstatēt, ka maksājumus, kurus saņēma līgumslēdzējas aviosabiedrības, kāda ir prasītāja, nevarēja uzskatīt par īstu atlīdzību par sniegtajiem mārketinga pakalpojumiem.

146    Turklāt papildus faktam, ka līgumslēdzējas aviosabiedrības netika izraudzītas tādas procedūras rezultātā, kas varētu garantēt, ka autonomais reģions ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību tām izmaksā atlīdzību atbilstoši tirgus cenai, ir jākonstatē, ka prasītāja, kuru Vispārējā tiesa lūdza šajā ziņā iesniegt dokumentus ar pierādījuma spēku, iesniedza reklāmas un līguma materiālus, apstiprinot, ka – atbilstoši Komisijas norādītajam apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā – noteiktu prasītājas apkalpotu pilsētu un reģionu popularizēšana tās tīmekļvietnē ir nesaraujami saistīta ar tās pašas apsaimniekoto lidojumu reklamēšanu.

147    Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir norādījusi, ka aplūkotie lidostu apsaimniekotāji ir iegādājušies mārketinga pakalpojumus atbilstoši 2. darbībai, šajā gadījumā ar finansējumu, kuru to rīcībā nodeva autonomais reģions, lai veicinātu līgumslēdzēju aviosabiedrību nodrošinātā maršruta vai maršrutu izmantošanu, kā arī lai atvērtu vai uzturētu tos maršrutus, par kuriem tās saņēma atlīdzību atbilstoši 1. darbībai.

148    Šādos apstākļos Komisija varēja secināt, ka autonomais reģions ir izmaksājis atlīdzību aviosabiedrībām, lai veicinātu to kā aviosabiedrību veiktos pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑53/16, nav publicēts, EU:T:2018:943, 271. punkts; 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/16, nav publicēts, EU:T:2018:952, 167. punkts; 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/15, nav publicēts, EU:T:2018:953, 229. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑111/15, nav publicēts, EU:T:2018:954, 232. punkts), lai arī runa ir par tādām mārketinga un reklāmas izmaksām, kas principā ir jāsedz aplūkotajām aviosabiedrībām, tostarp prasītājai. Visbeidzot, sasniedzot mērķus gaisa maršrutu biežuma un pasažieru skaita ziņā, kas ir 1. darbības mērķis, kā arī sniedzot mārketinga pakalpojumus atbilstoši 2. darbībai, tika intensificēta prasītājas saimnieciskā darbība.

149    Turklāt arī jākonstatē, kā to apgalvo Komisija, ka, nepastāvot atbilstošam autonomā reģiona sniegtajam finansējumam, nav teikts, ka lidostu apsaimniekotāji atbilstoši savai paplašināšanās stratēģijai būtu noslēguši šāda mēroga nolīgumus, tie pat to nebūtu varējuši finansiāli veikt. To apstiprina fakts, ka šajā lietā lidostu apsaimniekotāji neizmantoja prasītājas mārketinga pakalpojumus pirms strīdīgā atbalsta shēmas īstenošanas un ka, to apturot, minētie apsaimniekotāji nenolēma noslēgt jaunus līgumus par analogiem pakalpojumiem bez autonomā reģiona finansējuma.

150    Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 388. apsvērumā varēja pamatoti secināt, ka finansējums, ko autonomais reģions izmaksāja aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību, lai finansētu 1. un 2. darbību atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, radīja ekonomisku priekšrocību attiecīgajām aviosabiedrībām, šajā gadījumā – atlīdzību, kuru tās nebūtu saņēmušas parastos tirgus apstākļos.

151    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumentācija saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos piemērošanu autonomā reģiona līmenī ir jānoraida kā nepamatota.

3)      Par iespēju ar Olbijas lidostu saistīto finansējumu uzskatīt par atbalstu mārketinga darbībām, ieguldījumiem vai reģionālajām lidostām

152    Prasītāja vaicā par iemesliem, kuru dēļ “netiešs valsts atbalsts mārketingam caur [to]” kļūstot par prettiesisku atbalstu, savukārt “tiešs valsts atbalsts mārketingam lidostu apsaimniekotājam nav prettiesisks, ņemot vērā jaunākos grozījumus” Komisijas Regulā (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.). Turklāt tā uzskata, ka aplūkoto atbalstu varot uzskatīt par atbalstu ieguldījumiem, ņemot vērā, ka Olbijas lidosta uzņemot mazāk par trim miljoniem pasažieru gadā.

153    Komisija, uzskatot prasītājas argumentu par tādu, kas attiecas uz iespēju atbrīvot atbalstu mārketinga darbībām atbilstoši Regulai Nr. 651/2014, apgalvo, pirmkārt, ka šāda iespēja attiecas vienīgi uz lidostām, kuras uzņem mazāk par 200 000 pasažieru gadā, bet tas tā neesot Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu gadījumā, un, otrkārt, ka runa ir par lidostu apsaimniekotājiem, nevis, kā šajā gadījumā, aviosabiedrībām piešķirtu atbalstu. Visbeidzot, summas, kas tiek izmaksātas par mārketinga darbībām, nevarot tikt kvalificētas par “ieguldījumu atbalstu”, jo to mērķis nav finansēt pamatlīdzekļus, un katrā ziņā iebildums neesot pieņemams, jo prasītāja to pirmo reizi ir norādījusi replikā.

154    Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 408. apsvērumā Komisija konstatē, ka uz strīdīgā atbalsta shēmu neattiecas nekādi noteikumi par grupu atbrīvojumu, tostarp – tādējādi – prasītājas norādītā Regula Nr. 651/2014.

155    Turklāt no Regulas Nr. 651/2014 14. panta 1.–3. punkta neapšaubāmi izriet, ka reģionālā ieguldījuma atbalsta pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē un ir atbrīvoti no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma, ja ir izpildīti šajā pantā paredzētie nosacījumi, tostarp prasība, ka atbalstam ir jābūt piešķirtam atbalstāmiem apgabaliem, proti, atbilstoši minētās regulas 2. panta 27. punktam: “apgabaliem, kas saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu norādīti apstiprinātajā reģionālā atbalsta plānā laikposmam no 2014. gada 1. jūlija līdz 2020. gada 31. decembrim”. Attiecībā uz Itāliju Komisijas paziņojumā “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam” (OV 2013, C 209, 1. lpp.) ir norādīti vienīgi Kampānijas, Puljas, Bazilikatas, Kalabrijas un Sicīlijas reģioni. Tā kā aplūkotajā laikposmā Sardīnijas reģions nav ietverts reģionu atbalsta kartē, prasītāja nevarot atsaukties uz Regulas Nr. 651/2014 14. pantu.

156    Tāpat uz aplūkoto atbalstu nevar attiekties Regulas Nr. 651/2014 51. pants, jo šī tiesību norma attiecas vienīgi uz atbalstu lidostām attālos reģionos, kas ne vienmēr ir Sardīnijas lidostu gadījums, un tajā ir paredzēts, ka minētajam atbalstam pilnībā ir jābūt par labu galapatērētājiem, kuru parastā dzīvesvieta ir attālā reģionā, tomēr strīdīgā atbalsta shēma acīmredzami to neparedz.

157    Pat ja līdzīgi Komisijai tiktu uzskatīts, ka prasītāja ir vēlējusies atsaukties uz Regulas Nr. 651/2014 56.a pantu, jākonstatē, ka tas tika ieviests ar Komisijas Regulu (ES) 2017/1084 (2017. gada 14. jūnijs), ar ko Regulu (ES) Nr. 651/2014 groza attiecībā uz atbalstu ostu un lidostu infrastruktūrai, paziņošanas robežvērtībām atbalstam kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un atbalstam sporta un multifunkcionālai atpūtas infrastruktūrai un reģionālā darbības atbalsta shēmām tālākajos reģionos un ar ko Regulu (ES) Nr. 702/2014 groza attiecībā uz attiecināmo izmaksu aprēķinu (OV 2017, L 156, 1. lpp.), un ka līdz ar to tā nav piemērojama laikā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Katrā ziņā, kā norāda Komisija, strīdīgo atbalsta shēmu nevar kvalificēt par ieguldījumu atbalstu, jo tā neattiecas uz lidostu apsaimniekotāju pamatlīdzekļiem, bet gan sniedz labumu aviosabiedrībām.

158    Tādējādi, neraugoties uz tās neskaidrību, kas attaisnotu tās noraidīšanu kā nepieņemamu, jāsecina, ka, pat mēģinot to padarīt saprotamu, prasītājas argumentācija tomēr ir jānoraida kā acīmredzami nepamatota, jo pretēji prasītājas izmantotajai premisai tāda veida atbalstu, kāds tiek aplūkots šajā lietā, nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši Regulai Nr. 651/2014, pat ja tiktu uzskatīts, ka tas ir ticis piešķirts lidostu apsaimniekotājiem.

159    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida kā nepamatotas.

3.      Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar atbalsta pasākuma selektivitātes neesamību

160    Pirmā pamata trešajā daļā, pieņemot, ka to var uzskatīt par aplūkotā atbalsta pasākuma saņēmēju, prasītāja apstrīd, ka šo pasākumu varētu kvalificēt kā “selektīvu”. Aviosabiedrības, kuras nodrošina lidojumus no vai uz Algēro, Kaljāri‑Elmasu un Olbiju, esot salīdzināmās situācijās un konkurē cita ar citu. Tām esot bijusi vienāda piekļuve autonomā reģiona finansējumam, lai veicinātu gaisa pārvadājumus, un tās visas esot varējušas ar lidostu apsaimniekotājiem apspriest līgumus par lidostu pakalpojumiem un mārketingu. Turklāt aviosabiedrības, kuras nav saņēmušas atbalstu, esot izvēlējušās nepiedalīties, un tādējādi pret tām neesot piemērota diskriminējoša attieksme. To aviosabiedrību gadījumā, kuras ir noslēgušas līgumus ar lidostu apsaimniekotājiem, pēdējie minētie tās esot izvēlējušies atkarībā no to piedāvājumu lietderības, nevis ņemot vērā autonomā reģiona prasības. Tādējādi Komisija neesot pierādījusi atbalsta selektivitāti.

161    Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata trešo daļu kā nepamatotu, apgalvojot, ka tāda veida argumentācija, kādu norāda prasītāja, vairākkārt esot judikatūrā noraidīta (spriedums, 2012. gada 13. septembris, Itālija/Komisija, T‑379/09, nav publicēts, EU:T:2012:422, 47. un 48. punkts). Tā kā aviosabiedrības, kuras darbojas Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostās, nav noslēgušas nolīgumus ar attiecīgajiem lidostu apsaimniekotājiem, kuri nesaņem strīdīgā atbalsta shēmu, esot pierādīts, ka minētā shēma ir selektīva. Šajā ziņā neesot nozīmes apstāklim, ka saņēmējas aviosabiedrības tika izraudzītas, pamatojoties uz tīmekļvietnē publicētiem uzaicinājumiem uz konkursu. Fakts, ka pasākums ir pieejams ikvienam uzņēmumam, kurš var no tā gūt labumu, pats par sevi nav pietiekams, lai radītu šķērsli tam, ka šim pasākumam ir selektīvs raksturs, jo šādā gadījumā LESD 107. pantam tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība. Katrā ziņā šajā lietā strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji neesot noteikti, balstoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem. Nosacījums pasākuma saņemšanai esot bijušas pārrunas ar lidostu apsaimniekotājiem, tādējādi ar to netika garantēts nedz tas, ka ieinteresētās aviosabiedrības saņems priekšrocību, nedz arī tās apmērs, tāpat ar to netika nodrošināta sabiedrību izraudzīšanās nediskriminējošā veidā.

162    Iesākumam ir jāatgādina, ka valsts pasākuma specifiskums – proti, šī pasākuma selektivitāte – ir uzskatāms par vienu no valsts atbalsta jēdziena iezīmēm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Lai pārbaudītu, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir jānoskaidro, vai konkrētā juridiskā režīma ietvaros valsts pasākums sniedz priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas ir tādā pašā faktiskā un juridiskā situācijā attiecībā uz šī pasākuma izvirzīto mērķi, precizējot, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju starp uzņēmumiem un tādējādi a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no tās sistēmas rakstura vai uzbūves, kurā tie ietilpst (skat. spriedumu, 2009. gada 30. novembris, Francija un France Télécom/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, EU:T:2009:474, 228. un 229. punkts un tajos minētā judikatūra).

163    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 389. apsvērumā Komisija pamatoja strīdīgā atbalsta shēmas selektivitāti ar to, ka to nevar uzskatīt par vispārēji piemērojamu shēmu, un ar to, ka tā tika izstrādāta un īstenota vienīgi dažu uzņēmumu vai dažu darbības nozaru labā, proti, aviosabiedrībām, kuras autonomais reģions finansēja ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību. Tādējādi tā norādīja, ka aviosabiedrības, kuras nodrošina lidojumus uz un no Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostām un kuras nebija noslēgušas nolīgumus ar lidostu apsaimniekotājiem, nesaņēma tādu pašu autonomā reģiona atbalstu vai vismaz to nesaņēma atbilstoši Likumā Nr. 10/2010 paredzētajiem nosacījumiem. Komisija uzskata – ņemot vērā, ka aplūkotās ekonomiskās priekšrocības saņemšana bija paredzēta atsevišķiem konkrētiem zināmas nozares, proti, gaisa pārvadājumu nozares, uzņēmumiem, strīdīgā atbalsta shēma ir selektīva.

164    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ne visas aviosabiedrības, kas nodrošina lidojumus uz un no Sardīnijas lidostām, tostarp Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostām, uzskatīja par vajadzīgu iesniegt pakalpojumu piedāvājumu lidostu apsaimniekotājiem saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmas īstenošanu. Turklāt, pat ja prasītāja šo apstākli nav apstiprinājusi, norādot uz attiecīgo aviosabiedrību komercnoslēpumu, nav izslēgts, ka gaisa satiksmes maršrutos, kurus ar tiešiem lidojumiem nodrošina prasītāja no Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostām uz Eiropas lidostām un pretējā virzienā, citas aviosabiedrības varēja vai var nodrošināt līdzvērtīgus pārvadājumus, izmantojot gaisa satiksmes maršrutus citās Eiropas lidostās, un tas nozīmē, ka tās konkurē ar prasītāju. Tāpat pēdējā minētā konkurē ar aviosabiedrībām, kuras nodrošina gaisa satiksmes maršrutus, kas ietilpst sabiedrisko pakalpojumu saistībās, uz un no Sardīnijas lidostām, jo šie gaisa satiksmes maršruti ir izslēgti no strīdīgā atbalsta shēmas.

165    Tomēr šīs sabiedrības – prasītājas konkurentes –, tā kā tās nav noslēgušas līgumus ar lidostu apsaimniekotājiem vai nevarēja noslēgt šādus līgumus, pamatojoties uz to, ka tās apsaimnieko gaisa maršrutus, kas ir izslēgti no strīdīgā atbalsta shēmas, nesaņēma apgalvoto priekšrocību, lai gan, ņemot vērā strīdīgā atbalsta shēmas priekšmetu un pasākumus, kas tika veikti atbilstoši 1. un 2. darbībai, šīs aviosabiedrības, kas nesaņēma atbalstu, konkurēja tikpat lielā mērā, nodrošinot gaisa satiksmes maršrutus tūristiem, īpaši no kontinentālās Eiropas, kuri vēlējās apmeklēt Sardīnijas salu.

166    Tādējādi, turklāt ņemot vērā, ka pasākuma selektīvais raksturs ir jāvērtē salīdzinājumā ar visiem uzņēmumiem, nevis salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas saņem tādu pašu priekšrocību vienas un tās pašas grupas ietvaros (spriedums, 2009. gada 11. jūnijs, Itālija/Komisija, T‑222/04, EU:T:2009:194, 66. punkts), jākonstatē, ka strīdīgā atbalsta shēma deva priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri ir salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā, ņemot vērā attiecīgā pasākuma mērķi.

167    Turklāt attiecībā uz apstākli, ka aviosabiedrības saņēmējas tika izraudzītas, pamatojoties uz tīmekļvietnē publicētiem uzaicinājumiem uz konkursu, tam katrā ziņā nav nozīmes. Attiecīgā gadījumā dalībvalstīm būtu izdevīgi izmantot šādus uzaicinājumus, izraugoties atbalsta saņēmējus, lai izvairītos no LESD 107. panta piemērošanas jomas, un tas apdraudētu šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību.

168    Turklāt šī iemesla dēļ fakts pats par sevi, ka pasākumu var izmantot jebkurš saimnieciskās darbības subjekts, kurš atbilst paredzētajiem nosacījumiem, proti, tā piemērošanas joma ir noteikta, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, pats par sevi nepadara to par vispārīga rakstura pasākumu un nenozīmē, ka tam nevar būt selektīvs raksturs (skat. spriedumu, 2012. gada 13. septembris, Itālija/Komisija, T‑379/09, nav publicēts, EU:T:2012:422, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

169    Turklāt, īstenojot strīdīgā atbalsta shēmu, lidostu apsaimniekotāji, rīkojoties kā to valsts līdzekļu pārvaldītāji, kurus to rīcībā ir nodevis autonomais reģions, individuāli vienojās par finansiālu pamudinājumu, kuri ir saistīti ar pārvadājumu mērķi, summu, kā arī mārketinga pakalpojumu cenu, kuru minētais reģions tiem pēc tam atmaksāja. Tāpat, autonomajam reģionam to kontrolējot, tie noteica to pakalpojumu apmēru, kuri ir jāiegādājas no aviosabiedrībām atbilstoši šiem tarifa nosacījumiem. Šāda rīcības brīvība, līguma ceļā modulējot individuālas summas, kas tika šādi samaksātas autonomā reģiona nodrošinātā finansējuma apsaimniekotājiem, vēl jo vairāk apstiprina strīdīgā atbalsta shēmas selektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 26. septembris, Francija/Komisija, C‑241/94, EU:C:1996:353, 23. un 24. punkts, un 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99, EU:T:2002:59, 154. punkts).

170    No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

4.      Par pirmā pamata ceturto daļu saistībā ar konkurences izkropļošanas un ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību

171    Pirmā pamata ceturtajā daļā prasītāja apgalvo, ka maksājumi, kas veikti Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju interesēs, nav nedz izraisījuši konkurences izkropļošanu, nedz ietekmējuši tirdzniecību starp dalībvalstīm. Konkrētāk, tie ietilpst Komisijas Regulā (ES) Nr. 360/2012 (2012. gada 25. aprīlis) par [LESD] 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi [SGEI] (OV 2012, L 114, 8. lpp.), īpaši tādēļ, ka tie atrodas zem šīs regulas 2. pantā paredzētā 500 000 EUR sliekšņa.

172    Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata ceturto daļu kā nepamatotu.

173    Ņemot vērā pirmā pamata ceturtās daļas nosaukumu, jāsaprot, ka prasītāja uzskata – ciktāl strīdīgais atbalsts, kurš to skar, ir mazāks par šo Regulā Nr. 360/2012 paredzēto 500 000 EUR slieksni, un tas ir jāpārbauda vispirms, šis atbalsts nevarēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, nedz radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus, un tas tiks pārbaudīts vēlāk.

a)      Par iespēju uzskatīt, ka strīdīgais atbalsts, kurš skar prasītāju, ietilpst Regulā Nr. 360/2012 paredzētajā “de minimis” slieksnī

174    Iesākumam ir jāatgādina, ka 26. protokola par sabiedriskiem pakalpojumiem, kas pievienots LES un LESD (OV 2010, C 83, 308. lpp.), 1. pantā ir atzīta valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot SGEI, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības. Šajā ziņā LESD 106. panta 2. punktā ir īpaši paredzēts, ka uz uzņēmumiem, kam uzticēti SGEI, attiecas Līgumos ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērošana de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.

175    Tādējādi LESD 106. panta 2. punktā, ievērojot zināmus nosacījumus, ir pieļautas atkāpes no vispārējiem Līguma noteikumiem, un tā mērķis ir saskaņot dalībvalstu intereses izmantot noteiktus uzņēmumus, it īpaši valsts sektorā, kā ekonomiskās vai sociālās politikas instrumentus, ar Savienības interesēm nodrošināt atbilstību konkurences noteikumiem un saglabāt vienotu kopējo tirgu. Paturot prātā šādi noteiktās dalībvalstu intereses, izlemjot, kādu SGEI sniegšanu tās uzticēs konkrētiem uzņēmumiem, tām nevar tikt aizliegts ņemt vērā mērķus, kas saistīti ar to nacionālajām interesēm, kā arī tas, ka tās cenšas tos īstenot, izmantojot saistības un ierobežojumus, kurus tās nosaka šādiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 23. oktobris, Komisija/Francija, C‑159/94, EU:C:1997:501, 55. un 56. punkts, un 1999. gada 21. septembris, Albany, C‑67/96, EU:C:1999:430, 103. un 104. punkts).

176    Šajā ziņā, tostarp neietekmējot regulu, kas tiktu pieņemta jomā atbilstoši LESD 14. pantam, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, vispārēji nosakot, ko tās uzskata par SGEI, proti, pakalpojumus, kam ir īpašas iezīmes salīdzinājumā ar vispārējām ekonomikas interesēm, kādas ir citām ekonomiskās jomas darbībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 10. decembris, Merci convenzionali porto di Genova, C‑179/90, EU:C:1991:464, 27. punkts, un 1998. gada 18. jūnijs, Corsica Ferries France, C‑266/96, EU:C:1998:306, 45. punkts), un – it īpaši – uzdevumus, kurus tās uztic šādiem SGEI (spriedums, 2012. gada 7. novembris, CBI/Komisija, T‑137/10, EU:T:2012:584, 191. punkts). Tādējādi Komisija var apšaubīt dalībvalsts definīciju attiecībā uz šiem pakalpojumiem tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā (spriedumi, 2005. gada 15. jūnijs, Olsen/Komisija, T‑17/02, EU:T:2005:218, 216. punkts, un 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 166. un 169. punkts), tostarp, ja dalībvalsts šīs pilnvaras īsteno patvaļīgi tikai tādēļ, lai izvairītos no konkurences noteikumu piemērošanas konkrētai nozarei (spriedums, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 168. punkts).

177    Līdz ar to attiecībā uz atkāpēm no Līguma pamatnoteikumiem dalībvalstij, kura atsaucas uz LESD 106. panta 2. punktu, ir jāpierāda, ka ir izpildīti nosacījumi šīs tiesību normas piemērošanai (spriedums, 1997. gada 23. oktobris, Komisija/Francija, C‑159/94, EU:C:1997:501, 94. punkts). Pirmais no šiem nosacījumiem ir tāds, ka uzņēmējam saņēmējam faktiski ir jābūt uzliktām sabiedrisko pakalpojumu pildīšanas saistībām un šīm saistībām jābūt skaidri definētām (spriedums, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 89. punkts).

178    Ar Regulu Nr. 360/2012, uz kuru atsaucas prasītāja, tiek vienīgi īstenots šis judikatūras pienesums. Regulas Nr. 360/2012 2. panta 1. punktā tādējādi ir atgādināts, ka “atbalstu, kas piešķirts uzņēmumiem, lai sniegtu [SGEI], uzskata par neatbilstošu visiem Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem un tādēļ uz to neattiecas Līguma 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas prasība”.

179    Apstrīdētajā lēmumā, konkrētāk, 379. un 411. apsvērumā, Komisija norāda, ka maršruti, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija) (OV 2008, L 93, 3. lpp.), kas eksistē Sardīnijā, ir nepārprotami izslēgti no Likuma Nr. 10/2010 piemērošanas jomas, kas ir skaidri apzīmēta kā shēma, kura ir paralēla sabiedrisko pakalpojumu saistību shēmai saskaņā ar Regulu Nr. 1008/2008. Turklāt Komisija konstatē, ka saistības atbilstoši SGEI var piemērot vienīgi konkrētiem maršrutiem vai maršrutu grupām un nevis vispārēji maršrutiem, kuru sākumpunkts ir noteikta lidosta, pilsēta vai reģions.

180    Šajā ziņā ir jākonstatē – prasītāja nav pierādījusi, ka tai būtu uzdots SGEI saistībā ar katru no gaisa satiksmes maršrutiem, kas tika izmantoti un finansēti, īstenojot strīdīgā atbalsta shēmu.

181    Pirmkārt, kā apstrīdētajā lēmumā norāda Komisija, pašā Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 ir izslēgts, ka stratēģiski nozīmīgi maršruti, kas ir noteikti darbības plānos, kuri tika iesniegti saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, var pārklāties ar maršrutiem, kas jau tiek apkalpoti saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu saistību shēmu. Otrkārt, LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu attaisno īpašu uzdevumu, kas uzticēti uzņēmumiem, kuriem ir piešķirti SGEI, kas ir precizēti ar tai noteiktiem sabiedrisko pakalpojumu pienākumiem, izpildes apdraudēšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 23. oktobris, Komisija/Francija, C‑159/94, EU:C:1997:501, 95. punkts).

182    Šajā lietā saistībā ar gaisa maršrutiem, kurus apsaimnieko prasītāja un kuri tiek finansēti saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu, prasītāja nevar pamatoti norādīt, ka tai ir noteiktas sabiedrisko pakalpojumu saistības vai ka tai būtu uzticēti konkrēti uzdevumi LESD 106. panta 2. punkta izpratnē, vēl jo vairāk tādēļ, ka netiek apstrīdēts tas, ka lielākā daļa no šiem gaisa maršrutiem laikposmā, uz kuru attiecas strīdīgā atbalsta shēma, jau tika piedāvāti, tostarp prasītājas piedāvāti atbilstoši parastiem tirgus apstākļiem, kas ir atbrīvoti no valsts varas iejaukšanās. Tādējādi nepietiek ar apstākli, ka strīdīgā atbalsta shēmā autonomais reģions uzskatīja, ka šo gaisa satiksmes maršrutu, kuri ir kvalificēti kā stratēģiskas nozīmes, apsaimniekošana ir uzskatāma par SGEI, īpaši – minētajam reģionam precīzi nedefinējot prasītājai noteiktās sabiedriskā pakalpojuma saistības.

183    Tā kā prasītājai un pārējām aviosabiedrībām, kuras saņēma strīdīgā atbalsta shēmu, nav uzticēti SGEI, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti nav aplūkojusi Regulas Nr. 360/2012 piemērošanu šajā lietā. Pakārtoti ir jākonstatē, ka – atbilstoši strīdīgajiem līgumiem, kas tika noslēgti ar lidostu apsaimniekotājiem, un arī kā to apstiprināja prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas lēmumu, – tai bija jāsaņem summa 580 000 EUR apmērā un, tos izpildot, tā saņēma summu 670 298,75 EUR apmērā, tādējādi pārsniedzot minētajā regulā paredzēto 500 000 EUR slieksni.

b)      Par konkurences izkropļošanu un strīdīgā atbalsta shēmas ietekmi uz tirdzniecību Kopienas iekšienē

184    Vispirms ir jāatgādina – lai valsts pasākums varētu tikt atzīts par valsts atbalstu, ir nevis jāpierāda, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucē konkurencei, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un draudēt izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 111. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 134. punkts).

185    It īpaši, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Savienības iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, Ministerio de Defensa un Navantia, C‑522/13, EU:C:2014:2262, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

186    Turklāt atbalsta shēmas gadījumā Komisija var vienīgi izpētīt aplūkotās shēmas īpašības, lai lēmuma pamatojumā novērtētu, vai sakarā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī shēma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu shēmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar minēto shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 18. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts).

187    Apstrīdētajā lēmumā, šajā gadījumā 390.–392. apsvērumā, Komisija pienācīgi izskaidro, ka aviosabiedrības, kas saņēma maksājumus, kurus lidostu apsaimniekotāji izmaksāja atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, darbojas nozarē, kurai ir raksturīga intensīva konkurence starp tirgus dalībniekiem no dažādām dalībvalstīm, un tādējādi tās piedalās tirdzniecībā Savienības iekšienē.

188    Pretēji prasītājas norādītajam šāds pamatojums pats par sevi ir pietiekams, ņemot vērā Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija, C‑310/99, EU:C:2002:143, 88. un 89. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 114. un 121. punkts).

189    Turklāt Komisija ir ievērojusi LESD 107. panta 1. punktā noteikto valsts atbalsta jēdzienu, norādot, ka acīmredzamais aplūkoto darbību, proti, pasažieru gaisa pārvadājumu pakalpojumu, raksturs nozīmē, ka strīdīgā atbalsta shēma var radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, nostiprinot to aviosabiedrību pozīciju tirgū, kuras gūst labumu no minētās shēmas. Gaisa pārvadātāji, kāda ir prasītāja, ir konkurences attiecībās Eiropas līmeņa gaisa satiksmes tirgū, līdz ar to atbalsta piešķiršana tādām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, kuras ir noslēgušas līgumus ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, nostiprina šo uzņēmumu konkurētspējas stāvokli salīdzinājumā ar citu konkurējošu gaisa satiksmes uzņēmumu stāvokli neatkarīgi no tā, vai tiem ir vai nav tieši gaisa satiksmes maršruti ar Sardīnijas salu.

190    Katrā ziņā, pirmkārt, kā atzīst prasītāja, tā šajos gaisa satiksmes maršrutos uz un no Sardīnijas lidostām ir konkurences attiecībās ar Eiropas aviosabiedrībām, kuras nodrošina ceļotāju pārvadāšanu uz un no šīm pašām kontinentālajām lidostām, izmantojot pārsēšanos citās lidostās. Tomēr šīs aviosabiedrības attiecībā uz šiem gaisa satiksmes maršrutiem ar pārsēšanos, kas konkurē ar prasītājas tiešajiem maršrutiem, nebija saņēmējas strīdīgā atbalsta shēmā, kura attiecās vienīgi uz tiešajiem maršrutiem (point‑to‑point), katrā ziņā vismaz ne attiecībā uz tiem gaisa satiksmes segmentiem, kas tika nodrošināti ārpus pārsēšanās lidostas, tādējādi saņēmēju, kāda ir prasītāja, konkurētspējas stāvoklis neapšaubāmi tika nostiprināts salīdzinājumā ar šādu aviosabiedrību, kuras nebija saņēmējas, konkurētspējas stāvokli.

191    Saistībā ar prasītājas argumentu attiecībā uz faktu, ka atsevišķas sabiedrības, īpaši regulāro lidojumu aviosabiedrības, nebija saņēmējas strīdīgā atbalsta shēmā vienīgi tādēļ, ka tās nebija iesniegušas sadarbības piedāvājumus pēc uzaicinājumiem uz konkursu, kurus bija publicējuši lidostu apsaimniekotāji, arī to nevar atbalstīt. Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē šajā lietā nevar būt atkarīga no jautājuma, vai visas aviosabiedrības ir guvušas labumu vai arī tām bija iespēja gūt labumu no aplūkotā pasākuma. Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts – tas šajā lietā nav pierādīts –, ka visas Eiropas aviosabiedrības, kas nodrošina tiešos lidojumus uz un no Sardīnijas lidostām, varēja pretendēt uz strīdīgā atbalsta shēmu, šis apstāklis saistībā ar strīdīgo pasākumu selektivitāti nekādi neietekmētu Komisijas konstatējumu par to, ka minētā shēma ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, ciktāl tā nostiprina šo aviosabiedrību konkurētspējas stāvokli salīdzinājumā ar to konkurentiem Eiropas tirgū, kas neapkalpo Sardīnijas salu.

192    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

B.      Par otro pamatu attiecībā uz kļūdu saistībā ar iespēju attaisnot strīdīgo atbalstu

193    Otrā pamata atbalstam prasītāja vispirms apgalvo, ka tai uzticētie pakalpojumi ietilpst Komisijas paziņojumā “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011)” (OV 2012, C 8, 15. lpp.). Tādējādi aplūkoto shēmu varētu uzskatīt par tādu, kas ir attaisnota kā SGEI. Neanalizējot šo jautājumu apstrīdētajā lēmumā, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu vai vismaz šajā lēmumā neesot norādīts pamatojums.

194    Ciktāl šī argumentācija ir analoģiska tai, kas tika izstrādāta saistībā ar pirmā pamata ceturto daļu, tā to pašu iemeslu dēļ, kas attiecas uz prasītājai ticamā veidā uzticēta SGEI neesamību, un kā to arī secinājusi Komisija, ir jānoraida kā nepamatota.

195    Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka strīdīgā atbalsta shēma ietilpst Komisijas paziņojumā 2005/C 312/01 par Kopienas vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (OV 2005, C 312, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada pamatnostādnes”), un tās, nevis 2014. gada pamatnostādnes, esot piemērojamas ratione temporis. Minētā shēma atbilstot dažādiem 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem. Autonomā reģiona paredzētais finansējums esot samazinājies, no 21 miljona EUR 2012. gadā nokrītot līdz 17,5 miljoniem EUR 2013. gadā. Tāpat darbības plānos un ar aviosabiedrībām noslēgtajos līgumos esot paredzēts, ka finanšu ieguldījumam katrai subsidētajai aviosabiedrībai ar laiku bija jāsamazinās. Turklāt finansējumā, kas tika piešķirts atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, esot ņemti vērā mārketinga un reklāmas izdevumi saistībā ar jaunu gaisa satiksmes maršrutu atvēršanu. Turklāt šajā lietā “gandrīz” esot izpildīts 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta f) apakšpunktā norādītais nosacījums. Attiecībā uz minēto pamatnostādņu 79. punkta h) apakšpunktā norādīto reklāmas nosacījumu, arī tas esot izpildīts, jo, lai noslēgtu nolīgumus ar aviosabiedrībām, lidostu apsaimniekotāju tīmekļvietnēs tika publicēti uzaicinājumi uz konkursu. Visbeidzot, prasītāja apstrīd Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru 2005. gada pamatnostādņu 81. punktā paredzēto atbrīvojumu nevar piemērot, ja nav iespējams atbrīvojums atbilstoši 79. punktam.

196    Komisija lūdz noraidīt šo argumentāciju kā nepamatotu, apgalvojot, ka attiecībā uz prasītāju strīdīgā atbalsta shēmu nevar atzīt par saderīgu kā atbalstu darbības sākšanai nedz saskaņā ar 2005. gada pamatnostādņu 79. punktu, nedz saskaņā ar to 81. punktu.

197    Šajā ziņā saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu par saderīgu ar iekšējo tirgu tostarp var atzīt atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm, šis nosacījums ir jānovērtē atbilstoši nepieciešamības un samērīguma kritērijiem (spriedums, 2015. gada 26. februāris, Orange/Komisija, T‑385/12, nav publicēts, EU:T:2015:117, 80. punkts).

198    Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 107. panta 1. punktā noteiktais vispārējais princips ir princips par valsts atbalsta aizliegumu un atkāpes no šī principa, kas ir norādītas minētā 107. panta 3. punktā, ir jāinterpretē šauri (spriedumi, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 20. punkts; 2006. gada 23. februāris, Atzeni u.c., C‑346/03 un C‑529/03, EU:C:2006:130, 79. punkts, un 2015. gada 26. februāris, Orange/Komisija, T‑385/12, nav publicēts, EU:T:2015:117, 81. punkts).

199    Turklāt tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, lai piemērotu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana ietver sarežģītus ekonomiska vai sociāla rakstura vērtējumus. Tiesas kontrole, kas tiek piemērota šīs rīcības brīvības izmantošanai, līdz ar to ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kā arī par konstatēto faktu saturisko pareizību un tiesību kļūdas, acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību (spriedumi, 2002. gada 26. septembris, Spānija/Komisija, C‑351/98, EU:C:2002:530, 74. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑372/97, EU:C:2004:234, 83. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Abertis Telecom Terrestre un Telecom Castilla‑La Mancha/Komisija, T‑37/15 un T‑38/15, nav publicēts, EU:T:2016:743, 160. punkts).

200    Kā tostarp izriet no 2005. gada pamatnostādņu 24. punkta, to nolūks ir precizēt gadījumus, kad valsts finansējums lidostām un aviosabiedrībām ir uzskatāms par valsts atbalstu, un, ja patiešām ir runa par atbalstu, paredzēt nosacījumus, kādos tas var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

201    Šajā ziņā, kā apgalvo prasītāja un kā norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 412.–414. apsvērumā, strīdīgā atbalsta shēma, ja pieņem, ka to var analizēt kā tādu, kas sniedz atbalstu jaunu gaisa maršrutu atvēršanai, faktiski ietilpst 2005. gada pamatnostādnēs. Saskaņā ar 2014. gada pamatnostādņu 174. punktā paredzēto – atbalstu, kas tika paziņots pirms šo pēdējo pamatnostādņu stāšanās spēkā, principā pēc 2014. gada 4. aprīļa var izvērtēt, ņemot vērā šīs pamatnostādnes. Tomēr atbalsts neatkarīgi no tā, vai tas ir paziņots vai nav, ja tas ir īstenots, kā tas ir šajā gadījumā, pirms Komisija ir lēmusi par Itālijas Republikas paziņotajiem pasākumiem, un tādējādi ir izrādījies prettiesisks, ņemot vērā LESD 108. panta 3. punktā noteikto apturēšanas pienākumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā 2005. gada pamatnostādnes.

202    Attiecībā uz 2005. gada pamatnostādņu 79. punktu, kam ir nozīme šajā lietā, tas ir šāds:

“Ņemot vērā minētos mērķus un traucējumus, kurus var radīt jaunu maršrutu atklāšana, Komisija varēs apstiprināt atbalstus, kas atbilst turpmāk uzskaitītajiem nosacījumiem:

[..]

d)      ilgtermiņa dzīvotspēja un atbalsta pakāpeniska samazināšana: [jaunajam] maršrutam, kam piešķirts atbalsts, jābūt dzīvotspējīgam, proti, tam vismaz jāsedz savas izmaksas, neizmantojot valsts finansējumu. Tāpēc atbalstam darbības uzsākšanai pakāpeniski ir jāsamazinās un tā termiņam ir jābūt ierobežotam;

e)      kompensācija par darbības uzsākšanas papildu izmaksām: atbalsta lielumam jābūt strikti saistītam ar darbības uzsākšanas papild[u] izmaksām, kas attiecas uz jaunu maršrutu vai biežumu un ko attiecīgais gaisa transporta uzņēmējs ir sedzis pirms adaptācijas perioda beigām. Šajās izmaksās ir iekļautas konkrēti mārketinga un reklāmas izmaksas, kas jāveic, lai iepazīstinātu ar jaunu maršrutu; tajās var būt iekļautas dibināšanas izmaksas, kuras uzņēmusies aviosabiedrība attiecīgās reģionālās lidostas teritorijā, lai atklātu maršrutu, ja maršruts tiks veikts no C vai D kategorijas lidostas un ja par tā izmaksām jau netika saņemts atbalsts. Savukārt atbalsts nevar skart regulāras operatīvās izmaksas, piemēram, par lidmašīnu izīrēšanu vai amortizāciju, degvielu, apkalpes algām, lidostas maksājumiem, pārtikas piegādi. Attaisnotajām izmaksām jāatbilst patiesajām izmaksām, kas pastāv parastajos tirgus apstākļos;

f)      intensitāte un ilgums: pakāpeniski samazināto atbalstu var piešķirt uz laiku, kas nepārsniedz 3 gadus. Katru gadu atbalsta apjoms nevar pārsniegt 50 % no attiecīgā gada attaisnotajām izmaksām un vidēji 30 % no visa atbalsta darbības perioda attaisnotajām izmaksām.

Attiecībā uz maršrutiem no mazāk labvēlīgajiem reģioniem, proti, no attālākajiem reģioniem, reģioniem, kas ir minēti [EK līguma] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā, un mazāk apdzīvotajiem reģioniem, pakāpeniski samazināto atbalstu var piešķirt uz laiku, kas nepārsniedz 5 gadus. Katru gadu atbalsta apjoms nevar pārsniegt 50 % no attiecīgā gada attaisnotajām izmaksām un vidēji 40 % no visa atbalsta darbības perioda attaisnotajām izmaksām. Ja atbalsts faktiski ir piešķirts uz 5 gadiem, pirmajos trijos gados atbalsta apjoms var būt līdz 50 % no gada attaisnotajām izmaksām.

Jebkurā gadījumā periodam, uz kuru uzņēmumam piešķir atbalstu darbības uzsākšanai, jābūt ievērojami īsākam salīdzinājumā ar periodu, kura laikā uzņēmējs ir uzņēmies veikt darbību no konkrētas lidostas, kas ir norādīta [79. punkta i) apakš]punktā minētajā biznesa plānā. Turklāt atbalsta darbība jāpārtrauc, tiklīdz mērķi pasažieru skaita ziņā ir sasniegti vai attiecīgais maršruts nes peļņu, pat ja tas tiek sasniegts pirms atbalsta darbības termiņa beigām;

[..]

h)      nediskriminējošā atbalsta piešķiršana: jebkuram valsts tiesību subjektam, kas plāno ar lidostas starpniecību vai bez tās piešķirt atbalstu darbības uzsākšanai jaunajā maršrutā kādam uzņēmumam, laikus jāpublicē sludinājums par attiecīgu projektu, nodrošinot pienācīgu reklāmu, lai ļautu visām ieinteresētajām aviosabiedrībām piedāvāt savus pakalpojumus. Šajā sludinājumā jo īpaši jāiekļauj maršruta apraksts, kā arī objektīvie kritēriji attiecībā uz atbalsta apjomu un darbības termiņu. Vajadzības gadījumā jāievēro noteikumi un principi par valsts iepirkumiem un koncesijām;

[..].”

203    Apstrīdētajā lēmumā, šajā gadījumā 410.–421. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka finansiālā kompensācija, kas ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību izmaksāta aviosabiedrībām saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu, nevar tikt uzskatīta par saderīgu ar iekšējo tirgu, jo nav izpildīti minētajā 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā norādītie saderības kritēriji.

204    Ar savu otro izvirzīto pamatu prasītāja galvenokārt vēlas pierādīt, ka tās individuālajā gadījumā tās saņemtais atbalsts, kuru veido summas, ko Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji tai izmaksāja, izpildot ar to noslēgtos līgumus, atbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā norādītajiem nosacījumiem un ka pretējā gadījumā to tomēr var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši minēto pamatnostādņu 81. punktam vai – neatkarīgi no šīm pamatnostādnēm – kā atbalstu tūrisma attīstībai saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

205    Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, kā apgalvo Komisija, ka prasītājas norādītie argumenti nevar atspēkot tās apstrīdētajā lēmumā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru strīdīgā atbalsta shēma neatbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem, kuri ir kumulatīvi, un tas nozīmē, ka ar viena no tiem neievērošanu pietiek, lai izslēgtu atbalsta kvalificēšanu par “atbalstu attiecībā uz darbības uzsākšanu”, kas saskaņā ar šīm pamatnostādnēm ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

206    Vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 410. apsvēruma, ka pati Itālijas Republika uzskata, ka strīdīgā atbalsta shēma netika radīta kā shēma nolūkā atbalstīt jaunu gaisa maršrutu atvēršanu un ka tā neatbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā norādītajiem nosacījumiem.

207    Turklāt attiecībā uz 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta d) apakšpunktā ietverto nosacījumu, pat ja tiktu uzskatīts – kas nav pierādīts –, ka komerciālie nolīgumi starp lidostu apsaimniekotājiem un lidostām tika noslēgti, paredzot ekonomisku rentabilitāti, kas tiek novērtēta, izmantojot iepriekšēju aviosabiedrību iesniegto biznesa plānu dzīvotspējas un rentabilitātes novērtējumu un lidostu apsaimniekotāju sniegto ekonomisko analīzi, strīdīgā atbalsta shēma neizveidoja tādu atbalsta sistēmu, kas ar laiku samazinātos katrai aviosabiedrībai, kura ir līguma, kas noslēgts starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, priekšmets, un tās katrā ziņā visas nav “jaunas” šo pamatnostādņu izpratnē. Konkrētāk, katra aviosabiedrība saņēma kopējo apjomu, kas atbilst darbības laikposmiem, bet atbilstoši faktiskajiem apstākļiem finansējums netika noteikts individuāli katram attiecīgajam gaisa maršrutam, ierodoties un izlidojot no katras attiecīgās lidostas. Šajā ziņā apgalvojums, ka atbalsts, kas tika piešķirts par 2012. un 2013. gadu, esot samazinājies, no 21 miljona EUR nokrītot līdz 17,5 miljoniem EUR, nav efektīvs, jo samazināšanās 2005. gada pamatnostādņu izpratnē tiek izvērtēta attiecībā uz katru attiecīgo aviosabiedrību.

208    Prasītāja savā konkrētajā gadījumā neapstrīd to, ka atbalsts, kuru tā saņēma par visiem gaisa satiksmes maršrutiem, kurus tā nodrošina no Olbijas lidostas, nesamazinājās saistībā ar šo lidostu, jo atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai tā no šīs lidostas apsaimniekotāja saņēma atlīdzību, kas, gluži pretēji, ar laiku palielinājās, šajā gadījumā tā bija summa 280 000 EUR apmērā par laikposmu no 2012. gada maija līdz 2013. gada martam un summa 300 000 EUR apmērā par laikposmu no 2013. gada jūnija līdz decembrim. Attiecībā uz Kaljāri‑Elmasas lidostu tika paredzēts, ka tā saņem summu 74 450 EUR apmērā par laikposmu no 2012. gada decembra līdz 2013. gada janvārim. To ņemot vērā, no strīdīgā atbalsta shēmas vai prasītājas iesniegtajiem dokumentiem neizriet, ka gaisa maršruti, kas globāli ir šo summu priekšmets, būtu rentabli bez aplūkotā finansējuma, nedz arī – ka atbalstu varētu individualizēt attiecībā uz katru no šiem maršrutiem, lai katrā no tiem konstatētu, ka atbilstošais atbalsts attiecīgajam maršrutam ir samazinājies.

209    Attiecībā uz autonomā reģiona izveidoto maksājumu, kuri veikti atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, pārraudzības mehānismu nešķiet, ka, ņemot vērā 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta e) apakšpunktā norādīto kritēriju, tas garantētu to, ka sniegtais valsts finansējums bija nepieciešams, lai segtu daļu no attiecīgo gaisa maršrutu atvēršanas izmaksām, kas atspoguļo vienīgi faktiskās izmaksas, kuras radās lidostu apsaimniekotājiem, un kas attiecās vienīgi uz šīm izmaksām. Tas vēl jo mazāk tā ir, ņemot vērā to, ka katrai aviosabiedrībai sniegtais atbalsts netika sadalīts par katru nodrošināto gaisa maršrutu uz katru no attiecīgajām Sardīnijas lidostām un no tās.

210    Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka lidostu apsaimniekotāji, kā apgalvots, esot ar savu pašu kapitālu, turklāt nezināmā apmērā, uzņēmušies papildu izmaksas vai ka prasītāja neesot atvērusi vai saglabājusi attiecīgos gaisa maršrutus, nesaņemot finansiālu atbalstu no Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem. Turklāt strīdīgā atbalsta shēma un līgumi, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, attiecībā uz konkrētajiem gaisa maršrutiem neprecizē, kādas katrai no tām ir papildu izmaksas darbības sākšanai.

211    Tāpat, runājot par 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta f) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, ir skaidrs, ka tas nav izpildīts, ciktāl ir acīmredzams, ka strīdīgā atbalsta shēmā un līgumos, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, nav norādītas attiecināmās izmaksas. Bez norādes uz attiecināmām izmaksām nav iespējams novērtēt nosacījuma par maksimālo finansējumu 50 % apmērā no attiecināmo izmaksu summas gadā ar vidējo maksimālo finansējumu 30 % apmērā ievērošanu. Gluži pretēji, no lietas materiāliem izriet, ka autonomais reģions pēc pieprasījuma ir atmaksājis lidostu apsaimniekotāju veiktos maksājumus aviosabiedrībām un šīs summas bija noteiktas iepriekš, bieži vien noapaļojot, neveicot nekādus citus precizējumus un katrā ziņā tādā veidā, kas individuāli nenoteica katru no attiecīgajiem gaisa maršrutiem.

212    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Sardīnija ir Savienības ekonomiski mazāk attīstīts reģions 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta f) apakšpunkta otrās daļas izpratnē, jākonstatē, kā norāda Komisija, ka šis reģions neatbilst nosacījumiem, kas ir paredzēti Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (OV 2006, C 54, 13. lpp.).

213    Runājot par 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta h) apakšpunktā norādīto nosacījumu un saistībā ar nediskriminējošu atbalsta darbības sākšanai piešķiršanu, to iemeslu dēļ, kas jau tika minēti šajā spriedumā, lai pamatotu pirmā pamata otrās daļas noraidīšanu, ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru lidostu apsaimniekotāji esot organizējuši procedūru, kas garantē konkurenci aviosabiedrību vidū, nodrošina pārredzamību, pietiekamu publicitāti, diskriminācijas neesamību un ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu izraudzīšanos.

214    Tādējādi ir acīmredzams, ka strīdīgā atbalsta shēma, tostarp attiecībā uz prasītājas individuāli saņemto atbalstu, neatbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem.

215    Šādos apstākļos, ņemot vērā Komisijas rīcības brīvību šajā jomā, kā arī nepieciešamību izņēmumus no valsts atbalsta aizlieguma principa interpretēt šauri, Komisija, neraugoties uz lūgumu, kuru šajā ziņā izteica Itālijas Republika administratīvās procedūras laikā, varēja izlemt, ka nebija pamata arī atkāpties no kritērijiem, kas ir norādīti 2005. gada pamatnostādnēs, ievērojot minēto pamatnostādņu 81. punktu, saskaņā ar kuru Komisija var “veikt atbalsta vai shēmas novērtējumu katrā gadījumā atsevišķi, ja tā ne visā pilnībā atbilst kritērijiem[, kas minēti 79. punktā], bet tās gala rezultāts varētu būt saderīgs”. Katrā ziņā strīdīgo atbalsta shēmu, kas neatbilst lielākajai daļai no 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem, nevar uzskatīt par tādu, kura rada situāciju, kas būtu saderīga ar atbalstu, ar kuru minētās prasības būtu ievērotas.

216    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, kas pirmo reizi tika norādīts replikā un kas tādējādi katrā ziņā nav pieņemams, lai strīdīgā atbalsta shēma neatkarīgi no 2005. gada pamatnostādnēm tiktu atļauta atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, ciktāl tās nolūks ir veicināt tūrismu Sardīnijā un Sardīnijas lidostu apsaimniekotāju komercdarbību, pirmkārt, Itālijas Republika nav lūgusi piemērot šo atkāpi, kura ir jāpiemēro šauri, administratīvās procedūras laikā. Otrkārt, ir maz ticams, ka aplūkotā strīdīgā atbalsta shēmai, ņemot vērā tās sniegtā finansējuma apmēru, nebūtu tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

217    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

C.      Par trešo pamatu attiecībā uz tiesību kļūdu, nosakot strīdīgā atbalsta atgūšanu

218    Trešajā pamatā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā tās likumīgās intereses, apstrīdētajā lēmumā piespriežot Itālijas Republikai atgūt strīdīgo atbalstu no prasītājas. Ņemot vērā nelielo atbalsta skaitu, kas tika atzīti par netieši piešķirtiem, un pašas Komisijas šaubas par to, kā izskatīt šo gadījumu, prasītāja varot atsaukties uz tiesisko paļāvību saistībā ar faktu, ka mehānismu, kas ieviests ar Likumu Nr. 10/2010, nevar kvalificēt par aviosabiedrībām piešķirtu “valsts atbalstu”. Šajā ziņā tā norāda, ka tā nevarēja zināt, ka līgumos, kuri to saista ar lidostu apsaimniekotājiem, bija iesaistīts atbalsts LESD 107. panta izpratnē.

219    Komisija lūdz noraidīt trešo pamatu kā nepamatotu. Konkrētāk, apstāklis, ka netieša atbalsta jēdziena izvērtējums, kā uzskata prasītāja, valsts atbalsta tiesībās neesot skaidrs, nekādā ziņā neesot tāds apstāklis, kas varētu radīt šķērsli tam, lai Komisija piespriestu atgūt atbalstu, it īpaši tādēļ, ka šajā gadījumā atbalsts ir acīmredzami prettiesisks, ņemot vērā to, ka Itālijas Republika nebija sākotnēji paziņojusi strīdīgā atbalsta shēmu un ka prasītāja apstrīdētajā lēmumā esot tikusi uzskatīta par tiešu strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēju. Katrā ziņā šaubas par atbalsta esamību neradot tiesisko paļāvību tā saņēmējam.

220    Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Turpretī neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nav bijis precīzu garantiju, ko sniegusi administrācija (skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Vācija/Komisija, C‑506/03, nav publicēts, EU:C:2005:715, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Arī gadījumā, ja rūpīgs un pieredzējis uzņēmējs var paredzēt tāda Savienības pasākuma veikšanu, kas var skart tā intereses, tas uz šo principu nevar atsaukties, kad minētais pasākums tiek īstenots (skat. spriedumus, 1987. gada 11. marts, Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/Komisija, 265/85, EU:C:1987:121, 44. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

221    Ņemot vērā paziņošanas pienākuma būtisko nozīmi, lai ļautu Komisijai efektīvi veikt valsts atbalsta kontroli, kurai ir obligāts raksturs, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru, un rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka minētā procedūra ir ievērota. Īpaši gadījumā, kā norāda Komisija, ja atbalsts ir piešķirts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai vai, kā tas ir šajā lietā, nesagaidot Komisijas lēmumu par procedūras izbeigšanu, un tādējādi tas saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir nelikumīgs, atbalsta saņēmējam principā nevar būt tiesiskās paļāvības par tā piešķiršanas likumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Producteurs de légumes de France/Komisija, T‑328/09, nav publicēts, EU:T:2012:498, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).

222    Šajā lietā, kā norāda Komisija, tā nevienā brīdī neesot sniegusi garantijas prasītājai saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Itālijas Republika minēto shēmu īstenoja, nesagaidot Komisijas lēmumu par to atbilstoši LESD 108. pantam, un tas attiecīgi izraisa minētās shēmas prettiesiskumu.

223    Saistībā ar apgalvoto prasītājas tiesisko paļāvību attiecībā uz tās līgumattiecību ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem stingri komerciālo raksturu, kas neesot varējusi izraisīt aizdomas par minēto apsaimniekotāju rīcības un izmantotā finansējuma valstisko izcelsmi, ir jākonstatē – pirmkārt, nešķiet, ka lidostu apsaimniekotāju iegūtā finansējuma valstiskā izcelsme būtu slēpta uzaicinājumos uz konkursu, kurus tie publicēja savās tīmekļvietnēs, un, otrkārt un katrā ziņā, līgumā, kurš saista prasītāju ar Kaljāri‑Elmasas apsaimniekotāju, ļoti tiešā veidā ir izskaidrots, ka minētā līguma izpildi finansē autonomais reģions, tieši tāpat, kā tas bija norādīts līgumā, kas 2013. gada 31. martā tika noslēgts ar Olbijas [lidostas] apsaimniekotāju.

224    Turklāt, tā kā Likums Nr. 10/2010 bija publicēts Bollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna, prasītāja, būdama pieredzējusi uzņēmēja, kas darbojas Itālijas gaisa transporta tirgū, nevarēja nezināt par šo likumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 20. novembris, Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods Trading/Komisija, C‑38/07 P, EU:C:2008:641, 61. punkts), ne – attiecīgi – par tajā paredzētajiem finansējuma mehānismiem, kā arī risku, pirmkārt, ka to var uzskatīt par atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē un, otrkārt, ka aviosabiedrības tiktu uzskatītas par minētās shēmas faktiskajiem saņēmējiem.

225    Šajā ziņā prasītājas argumentācija attiecībā uz grūtībām saprast valsts atbalsta netiešu saņēmēju vai galasaņēmēju jēdzienu nevar tikt atbalstīta. Pirmkārt, divos no trim līgumiem, kurus tā noslēdza ar lidostu apsaimniekotājiem, bija skaidri minēts, ka šo apsaimniekotāju pasūtītos pakalpojumus finansē autonomais reģions. Otrkārt, prasītājai kā jebkuram rūpīgam uzņēmējam bija jāzina, ka atbalsta netiešais raksturs nekādi neietekmē tā atgūšanu (spriedums, 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233, 177. punkts), līdz ar to tas nekādā ziņā neveido ārkārtas apstākli, kas tai ļautu izvairīties no LESD 107. panta 1. punktā ietvertā aizlieguma tiešas iedarbības. Turklāt 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta h) apakšpunktā, uz kuru atsaucas prasītāja, ir skaidri minēta iespēja, ka valsts iestāde var piešķirt atbalstu aviosabiedrībai “ar lidostas starpniecību”, tādējādi apstiprinot, ka līgumattiecību esamība pati par sevi nerada šķērsli iespējai kvalificēt strīdīgā atbalsta shēmu par valsts atbalstu, kas ir piešķirts aviosabiedrību interesēs un nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

226    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

D.      Par ceturto pamatu attiecībā uz nepareizu izmeklēšanas vadību

227    Ceturtajā pamatā prasītāja pārmet Komisijai rūpības un objektivitātes trūkumu, virzot izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. To īpaši pierādot Komisijas atteikums detalizēti pārbaudīt privāta ieguldītāja kritērija piemērošanu.

228    Komisija lūdz noraidīt pamatu kā nepieņemamu, norādot, ka, neievērojot Reglamenta 76. panta d) punktu, tas esot izklāstīts vienā vienīgā prasības pieteikuma punktā. Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka Komisija neesot pareizi piemērojusi privāta ieguldītāja principu, tas nepierādot to, ka administratīvā izmeklēšana nebūtu veikta pareizi.

229    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā ir piemērojama saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, un atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam prasības pieteikumā tostarp ir jānorāda tiesvedības priekšmets un kopsavilkums par pamatiem, ar kuriem ir pamatots prasības pieteikums. No judikatūras izriet, ka šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, loģiskā un saprotamā veidā ir jānorāda pašā prasības pieteikumā. Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst Reglamenta prasībām (skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Itālija/Komisija, T‑267/06, nav publicēts, EU:T:2012:69, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 13. jūnijs, Strabag Belgium/Parlaments, T‑299/18, nav publicēts, EU:T:2019:411, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

230    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja nekādi nav pamatojusi tās norādīto ceturto pamatu un tam ir veltīts tikai viens punkts prasības pieteikumā.

231    Tādējādi tas ir jānoraida kā nepieņemams, pakārtoti norādot, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija jautājumu par privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu strīdīgā atbalsta shēmai ir analizējusi pietiekami detalizēti.

E.      Par piekto pamatu attiecībā uz pamatojuma neesamību un pretrunām tajā

232    Piektajā pamatā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā vairākkārt ir pieļauta pamatojuma neesamība, kā arī pamatojums ir pretrunīgs.

233    Komisija lūdz noraidīt pamatu kā nepamatotu, norādot, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir ievērojusi judikatūras prasības attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu. Patiesībā ievērojams skaits prasītājas formulēto iebildumu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi vairāk attiecas uz lēmuma pamatotību dažādos aspektos, kas tika norādīti iepriekšējos pamatos.

234    Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesību akta pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta veidam, tam ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta tās iestādes pamatojums, kura to ir pieņēmusi, lai, pirmkārt, ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar pamatojumu un – vajadzības gadījumā – apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā un, otrkārt, lai tiesa varētu kontrolēt tā pamatojumu, tomēr nepieprasot, lai iestāde norādītu visas attiecīgās faktu un tiesību detaļas, jo, ciktāl jānoskaidro akta pamatojuma atbilstība LESD 296. panta prasībām, tas jāvērtē ne tikai saistībā ar tā redakciju, bet arī ar tā tiesisko un faktisko kontekstu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 15. jūlijs, Spānija/Komisija, C‑501/00, EU:C:2004:438, 73. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Regione autonoma della Sardegna/Komisija, T‑200/04, nav publicēts, EU:T:2005:460, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

235    Turklāt uz pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību vērstā pamata ietvaros norādītajiem iebildumiem un argumentiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatotības apstrīdēšanu, nav nekādas nozīmes (skat. spriedumu, 2005. gada 15. jūnijs, Corsica Ferries France/Komisija, T‑349/03, EU:T:2005:221, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

236    Šajā lietā pretēji prasītājas norādītajam Komisija ir detalizēti izvērtējusi jautājumu par ekonomiskās priekšrocības esamību, šajā gadījumā – apstrīdētā lēmuma 362.–388. apsvērumā.

237    Runājot par pasākuma selektivitāti, Komisija neapšaubāmi tai ir veltījusi tikai vienu apstrīdētā lēmuma apsvērumu, proti, 389. apsvērumu, saistībā ar jautājumu, vai šis LESD 107. panta 1. punktā norādītais nosacījums ir izpildīts. Tomēr pretēji prasītājas norādītajam šāds pamatojums pats par sevi ir pietiekams, ņemot vērā Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija, C‑310/99, EU:C:2002:143, 88. un 89. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 114. un 121. punkts), īpaši tādēļ, ka prasītāja katrā ziņā spēja saprast Komisijas argumentāciju un to apstrīdēt pirmā pamata trešajā daļā.

238    Tas pats attiecas uz konkurences izkropļošanas esamību, kas ir apstrīdētā lēmuma 390.–392. apsvēruma priekšmets.

239    Attiecībā uz de minimis sliekšņa piemērojamību, kas tostarp Regulā Nr. 360/2012 ir paredzēts SGEI, Komisijai šis jautājums nebija jāaplūko, jo 379.–411. apsvērumā tā pretēji prasītājas norādītajam, norādot šajā ziņā nepieciešamo pamatojumu, konstatēja, ka prasītājai nebija uzticēts SGEI, ņemot vērā pirmo LESD 106. panta piemērošanas nosacījumu un judikatūru, kas izriet no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415).

240    Attiecībā uz apgalvojumu, ka nav ņemta vērā prasītājas tiesiskā paļāvība attiecībā uz, iespējams, prettiesiskā atbalsta atgūšanu, ir jākonstatē, ka Komisijai šis jautājums nebija jāizskata, jo, pirmkārt, prasītāja nebija iesniegusi apsvērumus administratīvajā procedūrā un līdz ar to tā nebija izvirzījusi šo jautājumu un, otrkārt, Komisija vērtēja prettiesisku atbalsta shēmu, jo tā tika īstenota, pirms Komisija bija lēmusi par tās saderību ar iekšējo tirgu. Saskaņā ar iepriekš trešā pamata noraidīšanas ietvaros atgādināto judikatūru strīdīgā atbalsta shēmas prettiesiskuma dēļ saņēmēji katrā ziņā nevarēja atsaukties uz tiesisko paļāvību.

241    Attiecībā uz privāta ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritērija piemērošanu pretēji prasītājas norādītajam šis jautājums ir ticis pārbaudīts. Apstrīdētā lēmuma 380.–387. apsvērumā Komisija nepārprotami ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā ir noraidījusi privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa, tostarp privāta ieguldītāja kritērija, piemērošanu un uzskata, ka prasītāja ir saņēmusi ekonomisku priekšrocību. Šajos apsvērumos tā tostarp ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka nav veikta nekāda iepirkuma procedūra, lidostu apsaimniekotājiem piešķirot pakalpojumu līgumus aviosabiedrībām. Kā norāda Komisija, no šī apsvēruma var secināt, ka cenas, kuras lidostu apsaimniekotāji maksāja aviosabiedrībām par mārketinga pakalpojumiem, nebija tirgus cenas. Tāpat pretēji prasītājas norādītajam Komisija apstrīdētā lēmuma 382. apsvērumā ir izskaidrojusi, kādēļ tā uzskata, ka autonomais reģions, īstenojot strīdīgā atbalsta shēmu, nevarēja gaidīt atdevi, kas būtu salīdzināma ar atdevi, ko sagaidītu ieguldītājs.

242    Attiecībā uz jautājumu, vai sniegtie pakalpojumi atbilst autonomā reģiona patiesajām vajadzībām, Komisija, šajā gadījumā – apstrīdētā lēmuma 386. un 387. apsvērumā, ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ strīdīgā atbalsta shēma neatbilst autonomā reģiona patiesajām vajadzībām, lai arī, to darot, tā ir nonākusi pie kļūdaina secinājuma, uz kuru Vispārējā tiesa norādīja, izvērtējot pirmā pamata otro daļu. Tāpat apstrīdētā lēmuma 7.2.1.3. iedaļā Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka aviosabiedrībām veiktos maksājumus nevar uzskatīt par patiesu atlīdzību par mārketinga pakalpojumiem, jo, kā uzskata Komisija, šo mārketinga pakalpojumu mērķis ir galvenokārt popularizēt aviosabiedrību gaisa satiksmes maršrutus.

243    Attiecībā uz to soda noteikumu apjomu, kuri iekļauti ar lidostu apsaimniekotājiem noslēgtajos līgumos, Komisija apstrīdētā lēmuma 359. apsvērumā uzskatīja, ka īstenotais pārraudzības mehānisms, kurš aprakstīts minētā lēmuma 2.7.3. iedaļā un ar kuru – šā lēmuma 80. apsvērumā – ir paredzēta sankciju piemērošana aviosabiedrībām, nodrošināja to, ka tiek izpildītas autonomā reģiona noteiktās saistības lidostu apsaimniekotājiem. Tā kā Komisija uzskatīja, ka šis mehānisms, tostarp soda noteikumi, kurus lidostu apsaimniekotāji iekļāva, lai panāktu atbilstību Reģionālajam lēmumam Nr. 29/36, veicināja to, ka lidostu apsaimniekotāju līgumiskā rīcība tiek piedēvēta autonomajam reģionam, tai šis jautājums nebija jāizskata no jauna, pārbaudot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu, vēl jo vairāk Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju līmenī, jo šie pēdējie minētie nepieder autonomajam reģionam.

244    Runājot par iespēju atzīt strīdīgā atbalsta shēmu par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Komisijai tā nebija jāizvērtē pēc savas ierosmes, jo Itālijas Republika nebija vēlējusies pamatot strīdīgā atbalsta shēmu atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajai atkāpei.

245    Attiecībā uz to, vai strīdīgā atbalsta shēma ir uzskatāma par atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē, Komisija apstrīdētā lēmuma 349. apsvērumā varēja uzskatīt, ka tā tas bija no brīža, kad neviens no individuālajiem uzņēmējiem, kurus tā uzskatīja par saņēmēju – šajā gadījumā aviosabiedrība –, netika norādīts apstrīdētā lēmuma 2. iedaļā aprakstītajā tiesiskajā regulējumā, kuru tā uzskatīja par strīdīgā atbalsta shēmu. Šis pamatojums ir pietiekams, lai ļautu prasītājai saprast, ka šajā iedaļā iekļautais shēmas apraksts saskaņā ar Komisijas viedokli atbilst nosacījumiem, kas ir ietverti pirmajā gadījumā, uz kuru attiecas Regulas 2015/1589 1. panta d) punktā ietvertā atbalsta shēmas definīcija.

246    Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka tā nav izskaidrojusi, kādēļ šajā gadījumā nav piemērojama 2014. gada pamatnostādņu 61.–66. punktā norādītā iepriekšējā papildu rentabilitātes analīze. Tomēr šis iebildums ir jānoraida. Apstrīdētā lēmuma 381.–384. apsvērumā Komisija pamato minētajā 61.–66. punktā norādītās iepriekšējās analīzes nepiemērotību ar to, ka, pirmkārt, Itālijas Republika nav veikusi iepriekšēju papildu rentabilitātes analīzi un, otrkārt, autonomajam reģionam pieder tikai viena no aplūkotajām trim lidostām, proti, Algēro lidosta. Turklāt, ņemot vērā, ka tā uzskatīja, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji ir vienīgi īstenojuši strīdīgā atbalsta shēmu, šāda veida analīzes piemērotības neesamība attiecas arī uz principa par privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos piemērošanu minēto apsaimniekotāju līmenī.

247    Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisija neesot pierādījusi, ka finansējums, kuru aviosabiedrības saņēma no lidostu apsaimniekotājiem, ir no autonomā reģiona, nedz arī to, kādēļ lidostu apsaimniekotāji esot vienīgi starpnieki, nododot autonomā reģiona finansējumu aviosabiedrībām kā saņēmējām, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 357.–360. apsvērumā Komisija ir skaidri izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka lidostu apsaimniekotājiem ir starpnieka loma, nododot autonomā reģiona finansējumu aviosabiedrībām. Turklāt, kā jau tika konstatēts, izskatot pirmo pamatu, ir skaidrs, ka līdzekļus, kurus lidostu apsaimniekotāji izmantoja atlīdzībai aviosabiedrībām, minēto apsaimniekotāju rīcībā nodeva autonomais reģions.

248    Attiecībā uz pārmetumu Komisijai, ka tā neesot pienācīgi ņēmusi vērā sabiedrību Ryanair un easyJet izvirzītos argumentus administratīvajā procedūrā, īpaši tos, kas norādīti apstrīdētā lēmuma 116., 118., 131., 136., 145., 152., 166., 172., 177. un 199. apsvērumā, papildus tam, ka tie galvenokārt attiecās uz šo aviosabiedrību īpašo situāciju un līdz ar to šīs aviosabiedrības var labāk izvērtēt tā pamatojuma pietiekamību, kuru savā atbildē sniedza Komisija, ir jākonstatē, ka prasītājas pārmetumam trūkst faktiskā pamatojuma, jo Komisija ir atbildējusi uz minētajiem argumentiem apstrīdētajā lēmumā. Turklāt, ņemot vērā, ka tā lēma par atbalsta shēmas esamību, Komisijai pretēji prasītājas norādītajam nebija pienākuma detalizēti izvērtēt visu to līgumu saturu, kurus lidostu apsaimniekotāji ir noslēguši ar visām aviosabiedrībām.

249    Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas arī pretrunas pamatojumā, īpaši attiecībā uz 2005. un 2014. gada pamatnostādņu piemērojamību un attiecībā uz mārketinga pakalpojumu, kurus aviosabiedrības piedāvā lidostu apsaimniekotājiem, mērķiem.

250    Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 414. apsvērumā ir izskaidrojusi, kādēļ strīdīgajai atbalsta shēmai, ciktāl tā ir uzskatāma par atbalstu aviosabiedrībām, ir piemērojamas 2005. gada, nevis 2014. gada pamatnostādnes. Tādējādi tā minētā lēmuma 407.–420. apsvērumā ir pārbaudījusi šī atbalsta likumību, ņemot vērā 2005. gada pamatnostādnes. Neapšaubāmi, apstrīdētā lēmuma 379.–387. apsvērumā attiecībā uz priekšrocības esamību Komisija atsaucas uz atsevišķiem metodoloģijas elementiem saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu, kurus šī iestāde jau ir norādījusi 2014. gada pamatnostādnēs. Tomēr, to darot, Komisija vienīgi ir piemērojusi jēdzienus, kurus katrā ziņā varēja piemērot arī minēto pamatnostādņu neesamības gadījumā. Šādos apstākļos atsauce uz 2014. gada pamatnostādnēm, pārbaudot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu, nav pretrunā nepieciešamībai pārbaudīt atbalstu par labu aviosabiedrībām 2005. gada pamatnostādņu gaismā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Transavia Airlines/Komisija, T‑591/15, EU:T:2018:946, 157.–163. punkts).

251    Attiecībā uz mārketinga pakalpojumu, kurus aviosabiedrības sniedz lidostu apsaimniekotājiem, mērķiem prasītāja norāda uz pretrunu šajā ziņā. Tomēr šī iebilduma formulējums neļauj Vispārējai tiesai to izprast, tādējādi tas ir jānoraida kā nepieņemams.

252    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta nedz pamatojuma neesamība, nedz pretrunas pamatojumā un pārējā daļā iebildumi un argumenti nolūkā apstrīdēt apstrīdētā lēmuma pamatotību nav efektīvi un tiem nav nozīmes šī pamata ietvaros.

253    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu par to, ka Komisijai, pieprasot atbalsta atgūšanu, esot pastiprināts pienākums norādīt pamatojumu, tas ir jānoraida. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar judikatūru nelikumīga valsts atbalsta atcelšana, atgūstot līdzekļus, ir loģiskas sekas konstatējumam, ka atbalsts ir nelikumīgs. Ar šādu atbalsta atmaksu, ko nevar uzskatīt par sodu, saņēmējs zaudē priekšrocības, kas tam bija salīdzinājumā ar konkurentiem tirgū, un tas ļauj atjaunot situāciju, kāda bija pirms atbalsta piešķiršanas (spriedums, 1999. gada 17. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑75/97, EU:C:1999:311, 64. un 65. punkts). No tā izriet, ka pēc tam, kad apstrīdētā lēmuma 421. apsvērumā tika konstatēts, ka valsts atbalsts, kuru autonomais reģions ir piešķīris aviosabiedrībām, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, ar apstrīdētā lēmuma 422.–426. apsvērumā ietverto pamatojumu bija pietiekami, lai pieprasītu atbalsta atgūšanu, tostarp prasītājas gadījumā.

254    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

255    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Volotea, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas Svenningsen Valančius

Csehi       Nihoul

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 13. maijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.