TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 11. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ķimikāliju reģistrēšana, vērtēšana un licencēšana, kā arī šīm vielām piemērojamie ierobežojumi – Regula (EK) Nr. 1907/2006 (REACH regula) – 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Piemērošanas joma – 3. panta 10. un 11. punkts – Jēdzieni “imports” un “importētājs” – 6. pants – Reģistrācijas pienākums – Persona, kas uzņemas atbildību par reģistrāciju – Regula (ES) Nr. 952/2013 – Eiropas Savienības Muitas kodekss – Glabāšana muitas noliktavā
Lietā C‑654/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Beļģija) iesniegusi ar 2022. gada 17. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 19. oktobrī, tiesvedībā
FOD Volksgezondheid, Veiligheid van de voedselketen & Leefmilieu
pret
Triferto Belgium NV,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] (referents) un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre: A. Lamote [A. Lamote], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 12. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Triferto Belgium NV vārdā – E. Vermeulen, advocaat, un S. A. Gawronski, advocate,
– Beļģijas valdības vārdā – S. Baeyens, P. Cottin un C. Pochet, pārstāvji, kuriem palīdz M. Rysman, avocate,
– Eiropas Komisijas vārdā – E. Mathieu, K. Mifsud‑Bonnici, F. Moro un G. Wils, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023 gada 16. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp.; labojums OV 2007, L 136, 3. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 (OV 2008, L 353, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “REACH regula”) 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta, 3. panta 10. un 11. punkta, kā arī 6. panta 1. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp FOD Volksgezondheid, Veiligheid van de voedselketen & Leefmilieu (Federālais valsts veselības, pārtikas aprites drošības un vides dienests, Beļģija; turpmāk tekstā – “Federālais sabiedrības veselības dienests”) un Triferto Belgium NV (turpmāk tekstā – “Triferto”), kas reģistrēta Ģentē [Gent] (Beļģija), par naudas sodu, kas pēdējai minētajai uzlikts par REACH regulas 6. panta 1. punktā paredzētā vielu reģistrācijas pienākuma neizpildi.
Atbilstošās tiesību normas
REACH regula
3 Atbilstoši REACH regulas 10., 16., 17. un 19. apsvērumam:
“(10) Vielas, kas ir muitas uzraudzībā un atrodas pagaidu glabāšanā brīvajās zonās vai brīvajās noliktavās un ko paredzēts atkārtoti eksportēt vai kas ir tranzītā, nelieto šīs regulas izpratnē, un tādēļ tās būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. Bīstamu vielu un bīstamos maisījumos iekļautu bīstamu vielu dzelzceļa, sauszemes, iekšzemes ūdensceļu, jūras vai avio pārvadāšana arī būtu jāizslēdz no tās darbības jomas, jo uz šādiem pārvadājumiem jau attiecas īpaši tiesību akti.
[..]
(16) Šī regula nosaka īpašus pienākumus un saistības vielu, to maisījumu vai izstrādājumu ražotājiem, importētājiem un pakārtotajiem lietotājiem. Šīs regulas pamatā ir princips, ka industrija ražo, importē vai lieto vielas, vai laiž tās tirgū ar visu nepieciešamo atbildību un rūpēm, lai nodrošinātu, ka vispārēji paredzamos apstākļos netiks negatīvi ietekmēta cilvēku veselība un vide.
(17) Būtu jāsavāc visa pieejamā un attiecināmā informācija par vielām, to maisījumiem vai izstrādājumiem, lai palīdzētu kaitīgu īpašību identificēšanā, kā arī, ja nepieciešams, sistemātiski ar piegādes ķēžu palīdzību būtu jānovirza ieteikumi par riska pārvaldības pasākumiem, lai novērstu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi. [..]
[..]
(19) Tādēļ reģistrēšanas noteikumos būtu jāparedz no ražotājiem un importētājiem iegūt datus par vielām, ko viņi ražo vai importē, izmantot šos datus, lai novērtētu ar šīm vielām saistīto risku, izstrādāt un ieteikt atbilstīgus apdraudējuma pārvaldības pasākumus. Lai nodrošinātu šo pienākumu izpildi, kā arī pārskatāmību, tiem reģistrējoties būtu jāiesniedz [Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA)] dokumentācija ar visu šo informāciju. Reģistrētām vielām būtu jāatļauj aprite iekšējā tirgū.”
4 Šīs regulas 1. panta “Mērķis un darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šīs regulas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa cilvēku veselības aizsardzību un vides aizsardzību, ieskaitot alternatīvu metožu attīstību vielu risku novērtēšanai, kā arī vielu brīvu apriti iekšējā tirgū, reizē veicinot konkurenci un novatorismu.”
5 Minētās regulas 2. panta “Piemērošana” 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:
“Šo regulu nepiemēro:
[..]
b) pašām vielām, to preparātiem vai izstrādājumiem, kas ir muitas uzraudzībā, ar nosacījumu, ka tās nekādi neapstrādā vai nepārstrādā, un ir pagaidu uzglabāšanā vai brīvā zonā, vai brīvā noliktavā, lai tos varētu atkārtoti eksportēt – vai ir tranzītā.”
6 Šīs pašas regulas 3. panta “Definīcijas” 10.–14. un 24. punktā ir paredzēts:
“Šajā regulā:
[..]
10) imports: fiziska preču ievešana Kopienas muitas teritorijā;
11) importētājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par importu;
12) laišana tirgū: darbība, ar ko par samaksu vai bez maksas trešai personai piegādā vai dara pieejamu. Importu uzskata par laišanu tirgū;
13) pakārtots lietotājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas nav ražotājs vai importētājs un kas rūpnieciskām vai profesionālām darbībām izmanto vai nu pašu vielu vai tās preparātu. [..];
14) izplatītājs: jebkura Kopienā reģistrēta fiziska vai juridiska persona, arī mazumtirgotājs, kas vielu vai tās preparātu tikai uzglabā un laiž tirgū trešām personām;
[..]
24) lietošanas veids: jebkāda pārstrāde, ražošana saskaņā ar formulu, patērēšana, uzglabāšana, glabāšana, apstrāde, iepilde konteineros, pārvietošana no viena konteinera uz citu, iejaukšana, izstrādājumu ražošana vai jebkāds citāds izmantošanas veids.”
7 REACH regulas 5. pants “Ja nav datu, nav tirgus” ir formulēts šādi:
“Saskaņā ar 6., 7., 21. un 23. pantu, Kopienā neražo vai nelaiž tirgū vielas, vielas maisījumos vai izstrādājumos, ja tās, neievērojot prasības, nav reģistrētas saskaņā ar attiecīgiem šīs sadaļas noteikumiem.”
8 Šīs regulas 6. panta “Vispārējs pienākums reģistrēt vielas vai vielas maisījumos” 1. punktā ir noteikts:
“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, visi kādas vielas ražotāji vai importētāji, kas gadā veic vielas vai vielas vienā vai vairākos maisījumos ražošanu vai importēšanu vienas tonnas vai lielākā apjomā, iesniedz [ECHA] reģistrācijas pieteikumu.”
9 Atbilstoši minētās regulas 10. pantam “Informācija, ko iesniedz vispārējām reģistrācijas vajadzībām”:
“Atbilstīgi 6. panta vai 7. panta 1. vai 5. punkta prasībām veiktā reģistrācijā ietver šādu informāciju:
a) tehnisko dokumentāciju, arī:
[..]
[..]
b) ķīmiskās drošības pārskatu, ja tas ir vajadzīgs saskaņā ar 14. pantu, I pielikumā noteiktajā nepieciešamajā formātā. Ja reģistrētājs to uzskata par pareizu, pārskata attiecīgajās iedaļās var ietvert svarīgākās lietošanas veida un iedarbības kategorijas.”
10 REACH regulas 21. panta “Vielu ražošana un imports” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Reģistrētājs var sākt vai turpināt vielas ražošanu vai importu, vai arī izstrādājuma izgatavošanu vai importu, ja saskaņā ar 20. panta 2. punktu, neskarot 27. panta 8. punktu, trīs nedēļās pēc reģistrācijas datuma no [ECHA] nav saņemta pretēja norāde.”
11 Šīs regulas 22. panta “Turpmāki reģistrētāju pienākumi” 1. punktā ir paredzēts:
“Reģistrētājs pēc reģistrācijas ir atbildīgs par to, lai bez liekas kavēšanās pēc paša ierosmes atjauninātu reģistrācijas dokumentāciju ar jaunu informāciju un iesniegtu to [ECHA], ja:
[..].”
Muitas kodekss
12 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 5. panta “Definīcijas” 3., 11. un 17. punktā ir paredzēts:
“Piemērojot Kodeksu, izmanto šādas definīcijas:
[..]
3) “muitas kontrole” ir īpašas darbības, ko veic muitas dienesti, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem muitas jomā un citiem tiesību aktiem, kas reglamentē tādu preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu, uzglabāšanu un galapatēriņu, kuras pārvietotas starp Savienības muitas teritoriju un valstīm vai teritorijām ārpus minētās teritorijas, kā arī ārpussavienības preču un galapatēriņa procedūrai pakļauto preču atrašanos un pārvietošanu Savienības muitas teritorijā;
[..]
11) “pagaidu uzglabāšanas deklarācija” ir darbība, ar kuru persona noteiktā veidā un kārtībā paziņo, ka preces ir pagaidu uzglabāšanā;
[..]
17) “pagaidu uzglabāšana” ir ārpussavienības preču pagaidu uzglabāšana muitas uzraudzībā laikposmā starp to uzrādīšanu muitai un muitas procedūras piemērošanu tām vai reeksportu.”
13 Procedūra preču pagaidu uzglabāšanai ir reglamentēta Muitas kodeksa 144.–152. pantā, kas ietverti šī kodeksa IV sadaļas 2. nodaļas 3. iedaļā. Saskaņā ar šo procedūru preces, kuru izcelsme nav Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “ārpussavienības preces”), atrodas pagaidu uzglabāšanā brīdī, kad tās tiek uzrādītas muitai. Šīm precēm var piemērot minēto procedūru ne ilgāk kā 90 dienas.
14 Uz tranzīta muitas procedūru attiecas minētā kodeksa 226.–236. pants, kas ietilpst tā paša kodeksa VII sadaļas 2. nodaļas 1. iedaļā un ietver, pirmkārt, ārējā tranzīta procedūru, kas ļauj ārpussavienības preces pārvietot no viena punkta uz citu Savienības muitas teritorijā, nepiemērojot šīm precēm nedz ievedmuitas nodokļus, nedz citus maksājumus vai tirdzniecības politikas pasākumus. Otrkārt, tajā ir ietverta iekšējā tranzīta procedūra, kas ļauj pārvietot Savienības preces no viena punkta uz citu šajā muitas teritorijā, šķērsojot valsti vai teritoriju ārpus šīs muitas teritorijas, nemainoties preču muitas statusam.
15 Uzglabāšana muitas noliktavā ir reglamentēta Muitas kodeksa 240.–242. pantā, kas ietverti VII sadaļas 3. nodaļas 2. iedaļā. Šī procedūra ļauj uzglabāt ārpussavienības preces telpās vai jebkurā citā vietā, ko muitas dienesti ir atļāvuši izmantot šai procedūrai, sauktas par “muitas noliktavām”, un kas ir muitas uzraudzībā. Muitas noliktavas var būt pieejamas preču uzglabāšanai muitā jebkurai personai (publiska muitas noliktava) vai muitas noliktavas atļaujas turētāja preču uzglabāšanai (privāta muitas noliktava).
16 Minētā kodeksa VII sadaļas 3. nodaļas 3. iedaļā ir ietverts tā 243.–249. pants, kas attiecas uz brīvās zonas muitas procedūru, saskaņā ar kuru precēm tiek piemērota tostarp ievedmuitas nodokļu un citu nodevu atlikšana.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
17 2019. gadā Triferto pasūtīja Dreymoor Fertilizers Overseas PTE LTD (turpmāk tekstā – “Dreymoor”), kas reģistrēta Singapūrā, vairāk nekā vienu tonnu karbamīda. Šīs preces izcelsmes valsts bija trešā valsts, un nolīgtā piegādes vieta bija Ģente. Pēc pēdējās minētās sabiedrības lūguma Belor‑Eurofert Gmbh (turpmāk tekstā – “Belor”), kas reģistrēta Bambergā [Bamberg] (Vācija), fiziski ieveda Savienībā pamatlietā aplūkoto karbamīda kravu un uzglabāja to muitas noliktavā Ģentē. Iepriekš Belor kā importētājs REACH regulas 6. panta 1. punkta izpratnē bija iesniedzis ECHA pamatlietā aplūkotā karbamīda reģistrācijas pieteikumu un šīs preces muitas deklarāciju.
18 Pēc kontroles, lai pārbaudītu atbilstību REACH regulai, kas notika 2020. gada 11. februārī, Federālais sabiedrības veselības dienests secināja, ka par importētāju REACH regulas 3. un 6. panta tiesību normu, skatot tās kopsakarā, izpratnē jāuzskata Triferto, nevis Belor. Uzskatīdams, ka Triferto bija jālūdz reģistrēt pamatlieta aplūkoto karbamīdu, Federālais sabiedrības veselības dienests tai uzlika naudas sodu 32 856 EUR.
19 Ar kopīgu prasības pieteikumu, kas iesniegts 2022. gada 10. februārī, Triferto un Federālais sabiedrības veselības dienests vērsās rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa.
20 Atgādinot atbilstošās Savienības tiesību normas, šī tiesa šaubās par jēdziena “importētājs” REACH regulas 3. panta 11. punkta izpratnē interpretāciju, jo, pēc tās domām, šim jēdzienam ir izšķiroša nozīme minētās regulas 6. panta 1. punkta pareizā piemērošanā.
21 Turklāt minētajai tiesai ir šaubas par REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, saskaņā ar kuru to nepiemēro pašām vielām, vielām maisījumos vai izstrādājumos, kas ir muitas uzraudzībā, ar nosacījumu, ka tās nekādi neapstrādā vai nepārstrādā, tās ir pagaidu uzglabāšanā vai brīvā zonā, vai brīvā noliktavā, lai tās varētu atkārtoti eksportēt – vai ir tranzītā.
22 Iesniedzējtiesa norāda, ka Federālā sabiedrības veselības dienesta ieskatā jēdziens “importētājs” REACH regulas izpratnē jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz personu, kura ir tieši iegādājusies vielu trešajā valstī, nevis uz personu, kas šo vielu ir fiziski ievedusi Savienībā un/vai transportējusi uz Savienību. Federālais sabiedrības veselības dienests šajā ziņā balstoties uz ECHA interneta vietnē ietvertajām norādēm.
23 Iesniedzējtiesa norāda, ka Triferto savukārt apgalvo: uzņēmums, kas ir atbildīgs par attiecīgās vielas fizisku ievešanu, jāuzskata arī par tās importētāju neatkarīgi no personas, kas to nopirkusi. Šī sabiedrība arī apgalvojot, ka attiecīgie uzņēmumi var vienoties vai nu par to, ka uzņēmums, kas iesniedz muitas deklarāciju, ir importētājs REACH regulas izpratnē un tātad atbildīgs par reģistrāciju ECHA, vai arī ka galīgā atbildība par importu gulstas uz citu uzņēmumu, nevis nosūtītāju vai loģistikas pakalpojumu sniedzēju, un tādā gadījumā šis uzņēmums ir importētājs šīs regulas izpratnē. Triferto šajā ziņā balstoties uz faktu lapu par minēto regulu un importētājiem, ko Nīderlandes iestādes ir publicējušas tiešsaistē.
24 Šādos apstākļos rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai REACH regulas 6. panta 1. punkts un 3. panta 10. un 11. punkts jāinterpretē tādējādi, ka reģistrācijas pienākums gulstas uz personu, kura pasūta vai iegādājas vielu no ārpus Eiropas Savienības reģistrēta ražotāja, pat ja visas formalitātes, kas saistītas ar vielas fizisko ievešanu Savienības muitas teritorijā, faktiski veic trešā persona, kura arī skaidri apliecina, ka ir par to atbildīga?
Vai, atbildot uz šo jautājumu, ir nozīme tam, vai pasūtītais vai iegādātais daudzums ir tikai daļa (noteikti vairāk nekā viena tonna) no lielākas tā paša ārpus Eiropas Savienības reģistrētā ražotāja sūtītas tās pašas vielas partijas, kuru minētā trešā persona fiziski ieved Savienības muitas teritorijā, lai to tur uzglabātu muitas noliktavā?
2) Vai REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka arī vielas, kuras (piemērojot procedūru J, ar kodu 71 00 ierakstītas vienotā administratīvā dokumenta 37. ailē) tiek uzglabātas muitas noliktavā, neietilpst REACH regulas piemērošanas jomā, līdz tās vēlākā posmā tiek izņemtas un tām tiek piemērota cita muitas procedūra (piemēram, laišana brīvā apgrozībā)?
Ja tas ir tā – vai REACH regulas 6. panta 1. punkts un 3. panta 10. un 11. punkts jāinterpretē tādējādi, ka reģistrācijas pienākums šajā gadījumā gulstas uz personu, kas vielu ir tieši iegādājusies ārpus Savienības un lūdz to piegādāt (šo vielu iepriekš fiziski neievedusi Savienības muitas teritorijā), pat ja vielu jau ir reģistrējis trešās personas uzņēmums, kurš to iepriekš ir fiziski ievedis Savienības muitas teritorijā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par otrā jautājuma pirmo daļu
25 Ar otrā jautājuma pirmo daļu, kas jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana no šīs regulas piemērošanas jomas attiecas tikai uz vielām, kuras pašas par sevi vai maisījumos, vai izstrādājumos ir muitas uzraudzībā un kuras netiek nekādā veidā apstrādātas vai pārstrādātas, ja uz šīm vielām tiek attiecināta kāda no šajā tiesību normā tieši paredzētajām situācijām.
26 Atbilstoši REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktam šo regulu nepiemēro vielām, “kas ir muitas uzraudzībā, ar nosacījumu, ka tās nekādi neapstrādā vai nepārstrādā, un ir pagaidu uzglabāšanā vai brīvā zonā, vai brīvā noliktavā, lai t[ās] varētu atkārtoti eksportēt – vai ir tranzītā”.
27 No tā izriet, ka REACH regula nav piemērojama muitai uzrādītām vielām, kuras atbilst diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ka šīs vielas netiek nekādā veidā apstrādātas vai pārstrādātas un, otrkārt, ka uz tām tiek attiecināta kāda no šajā tiesību normā paredzētajām situācijām.
28 Šajā gadījumā no precizējuma, ko iesniedzējtiesa sniegusi otrajā prejudiciālajā jautājumā, izriet, ka pamatlietā aplūkotā viela bija muitas uzraudzībā, kuras laikā tā, piemērojot procedūru J, ar kodu 71 00 ierakstīta vienotā administratīvā dokumenta 37. ailē. Šis kods norāda, ka šai vielai ir piemērota muitas noliktavas procedūra (71) un pirms tam tai nav piemērota neviena [cita] muitas procedūra (00).
29 Kā norādīts šī sprieduma 27. punktā, lai būtu piemērojama REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā izslēgšana no šīs regulas piemērošanas jomas, nepieciešams, lai uz konkrēto vielu tiktu attiecināta kāda no šajā tiesību normā minētajām situācijām, proti, pagaidu uzglabāšana, uzglabāšana brīvā zonā vai brīvā noliktavā, lai tās varētu atkārtoti eksportēt, vai tranzīts.
30 Ņemot vērā, ka muitas noliktavas procedūra nav viena no šīm situācijām, jāuzskata, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai muitas noliktavas procedūra, uz ko attiecas Muitas kodeksa 240.–242. pants un kas ietverta šī kodeksa VII sadaļas 3. nodaļas 2. iedaļā, REACH regulas piemērošanas jomas noteikšanas nolūkā tomēr var tikt pielīdzināta kādai no minētajām situācijām.
31 Pirmām kārtām, runājot par pagaidu uzglabāšanu, tā ir norādīta Muitas kodeksa 5. panta 11. un 17. punktā un reglamentēta šī kodeksa 144.–152. pantā, kas ietilpst minētā kodeksa IV sadaļas 2. nodaļas 3. iedaļā. Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 34. punktā, runa ir par alternatīvu situāciju muitas procedūras piemērošanai un tātad arī uzglabāšanai muitas noliktavā, tādēļ šī pēdējā minētā procedūra nevar tikt pielīdzināta pagaidu uzglabāšanai.
32 Otrām kārtām, attiecībā uz REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto procedūru saistībā ar preču uzglabāšanu brīvajā zonā, lai gan uz šo procedūru tāpat kā uz uzglabāšanu muitas noliktavā attiecas Muitas kodeksa VII sadaļas 3. nodaļā ietvertās uzglabāšanas procedūras, tā tomēr ir reglamentēta citā šīs nodaļas iedaļā, proti, tās 3. iedaļā, kurā ietverts šī kodeksa 243.–249. pants. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 35. punktā, šīs abas muitas procedūras ir savstarpēji izslēdzošas.
33 Trešām kārtām, attiecībā uz REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto uzglabāšanu brīvā noliktavā pietiek norādīt, ka atbilstoši ģenerāladvokātes secinājumu 36. punktā norādītajam pamatlietas faktu rašanās laikā šī procedūra vairs nebija paredzēta Muitas kodeksā.
34 Visbeidzot, ceturtām kārtām, tranzīta procedūra, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 38. punktā, ir īpaša muitas procedūra, kas nav uzglabāšanas procedūras, kas ietilpst Muitas kodeksa VII sadaļas 2. nodaļā un kas tādējādi arī nevar tikt pielīdzināta muitas noliktavas procedūrai.
35 No tā izriet, ka muitas noliktavas procedūra ir īpaša muitas procedūra, ko nevar pielīdzināt kādai no REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā uzskaitītajām situācijām.
36 Līdz ar to, tā kā šī tiesību norma nav piemērojama vielām, uz kurām attiecas muitas noliktavas procedūra, jo šīs vielas ietilpst REACH regulas piemērošanas jomā, tās jāuzskata par importētām šīs regulas 3. panta 10. punkta izpratnē no brīža, kad tās fiziski pirmo reizi ievestas Savienības muitas teritorijā.
37 Šī sprieduma 35. punktā izdarīto secinājumu apstiprina REACH regulas mērķi, kā arī šīs regulas 5. pantā ietvertais noteikums “Ja nav datu, nav tirgus”.
38 Šajā ziņā, pirmkārt, no REACH regulas 1. panta 1. punkta izriet, ka tās “mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa cilvēku veselības aizsardzību un vides aizsardzību, ieskaitot alternatīvu metožu attīstību vielu bīstamības novērtēšanai, kā arī vielu brīvu apriti iekšējā tirgū, reizē veicinot konkurenci un inovācijas”. Otrkārt, šīs regulas 5. pantā principā ir aizliegts laist tirgū vielu, kas nav reģistrēta saskaņā ar atbilstošajām minētās regulas normām, ja tas tiek prasīts. Atbilstoši šīs pašas regulas 3. panta 12. punktam ikviens imports tiek pielīdzināts laišanai tirgū.
39 Saskaņā ar Tiesas judikatūru REACH regulā nav paredzēts reglamentēt vielu eksportu, bet gan ir ieviests tiesiskais regulējums, kas piemērojams ražotājiem, importētājiem un pakārtotiem lietotājiem, kad tie ražo, importē, laiž tirgū vai lieto vielas, lai nodrošinātu preču brīvu apriti, kā arī augstu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni iekšējā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, Pinckernelle, C‑535/15, EU:C:2017:315, 43. punkts). Ja vien ir izpildīts šīs regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums par apstrādes un pārstrādes neesamību, jāuzskata – kā izriet no minētās regulas 10. apsvēruma –, ka vielas, kas atrodas kādā no šajā tiesību normā minētajām situācijām, šajā posmā netiek izmantotas Savienībā. Tādēļ minētajā tiesību normā paredzētā izslēgšana no piemērošanas jomas ir balstīta uz apstākli, ka ir maz ticams, ka ar šīm vielām saistītie riski īstenosies Savienībā.
40 Tātad uz otrā jautājuma pirmo daļu jāatbild, ka REACH regulas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana no šīs regulas piemērošanas jomas attiecas tikai uz vielām, kuras pašas par sevi vai maisījumos vai izstrādājumos ir muitas uzraudzībā un kuras netiek nekādā veidā apstrādātas vai pārstrādātas, ja uz šīm vielām tiek attiecināta kāda no šajā tiesību normā tieši paredzētajām situācijām.
41 Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz otrā jautājuma pirmo daļu, uz šī jautājuma otro daļu nav jāatbild.
Par pirmo jautājumu
42 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai REACH regulas 3. panta 10. un 11. punkts un 6. pants jāinterpretē tādējādi, ka Savienībā importētas un šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošas vielas pircējam, kura pirkums pārsniedz vienu tonnu gadā, nav pienākuma pašam iesniegt šīs vielas reģistrācijas pieteikumu, ja cita Savienībā reģistrēta persona ir uzņēmusies atbildību par minētās vielas importu Savienībā.
43 Saskaņā ar REACH regulas 6. panta 1. punktu importētājs, kas gadā vielu importē vismaz vienas tonnas apjomā, iesniedz reģistrācijas pieteikumu ECHA.
44 Šajā ziņā no REACH regulas 3. panta 10. un 11. punkta formulējuma izriet, ka šajā regulā, pirmkārt, “imports” ir “fiziska [vielas] ievešana [Savienības] muitas teritorijā” un, otrkārt, “importētājs” ir “jebkura [Savienībā] reģistrēta fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par importu”.
45 Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 48. un 49. punktā, lai gan nevar izslēgt, ka atbildība par vielu fizisku ievešanu Savienības muitas teritorijā var tikt piedēvēta vairākām fiziskām vai juridiskām personām, kas reģistrētas Savienībā, šāds apstāklis tomēr nevar izraisīt tādu REACH regulas 3. panta 11. punkta un 6. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru katrai no šīm personām jāiesniedz reģistrācijas pieteikums par šīm vielām.
46 Protams, ņemot vērā šīs regulas 17. apsvērumu, šo tiesību normu mērķis ir nodrošināt, lai visa pieejamā atbilstošā informācija par vielām, kurām ir piemērojama minētā regula, tiktu savākta, lai palīdzētu identificēt šo vielu kaitīgās īpašības. Tādējādi ir jāreģistrē jebkurš šādas vielas daudzums, kas pārsniedz vienu tonnu gadā un tiek ražots vai importēts Savienībā. Tomēr, lai sasniegtu šo mērķi, nav nepieciešams, lai vairākas personas, kuras var kvalificēt par importētāju, viena un tā paša importa ietvaros iesniegtu pieteikumu par attiecīgās vielas reģistrāciju. Ja reģistrācijas pieteikums ir pilnīgs, pietiek, ka tikai viena no šīm personām izpilda no šīs pašas regulas 6. panta 1. punkta izrietošo pienākumu.
47 Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka jēdziens “importētājs” REACH regulas 3. panta 11. punkta izpratnē var attiekties tikai uz sabiedrībām Belor un Triferto.
48 Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan ECHA reģistrācijas vadlīnijām, saskaņā ar kurām importētājs jāidentificē, ņemot vērā katra gadījuma apstākļus, praksē var būt zināma lietderība, sniedzot norādes, kas ļauj identificēt “atbildīgo par importu” REACH regulas 3. panta 11. punkta izpratnē, tomēr šīs vadlīnijas nav saistošas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, FCD un FMB, C‑106/14, EU:C:2015:576, 29. punkts).
49 Turklāt, kā ģenerāladvokāte būtībā uzsvērusi secinājumu 51.–53. punktā, no minētajām vadlīnijām izriet, ka, lai gan par vielas importu atbildīgā persona bieži ir tās adresāte, nevar izslēgt, ka šādu atbildību uzņemas persona, kas organizē šo importu, vai pat šīs vielas pārdevējs.
50 Līdz ar to uz šīm pašām vadlīnijām nevar lietderīgi atsaukties, lai izslēgtu iespēju, ka persona piegādes ķēdē noteiktos apstākļos uzņemas atbildību par vielas importu un reģistrāciju saskaņā ar REACH regulu.
51 Tomēr atbildību par importētas vielas importu un reģistrāciju nevar uzņemties, lai apietu no REACH regulas izrietošos pienākumus, sadalot šīs vielas daudzumu starp dažādiem importētājiem tā, ka katram no tiem piešķirtais daudzums ir mazāks par reģistrēšanas pienākuma slieksni vai vienu no sliekšņiem, kas prasa sniegt plašāku informāciju.
52 Turklāt no REACH regulas 10. panta izriet, ka vielas reģistrācijas pieteikumam jāpievieno pilnīga un detalizēta dokumentācija par šo vielu, kā arī minētās vielas ķīmiskās drošības pārskats, bet no šīs regulas 22. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka reģistrētājam noteiktos apstākļos ir pienākums bez liekas kavēšanās pēc paša ierosmes atjaunināt reģistrācijas dokumentāciju, tai pievienojot jaunu atbilstošu informāciju, kas tam ir jāiesniedz ECHA.
53 No tā izriet, kā secinājumu 56. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, ka atbildības par vielas importu REACH regulas 3. panta 10. punkta izpratnē uzņemšanās nozīmē, ka visiem šajā importā iesaistītajiem saimnieciskās darbības subjektiem ir tiesiskā paļāvība, ka personai, kas uzņemas atbildību par šīs vielas reģistrāciju, ir nepieciešamās zināšanas un spējas, lai izpildītu pienākumus, kas izriet no šīs regulas 10. un 22. panta. Tādējādi šiem saimnieciskās darbības subjektiem ir jāizrāda nepieciešamā rūpība, pirms minētā importa pārliecinoties, ka minētā persona faktiski ir reģistrējusi attiecīgās vielas daudzumu ECHA.
54 Šajā gadījumā, tā kā neviens no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neliecina, ka Belor būtu uzņēmusies atbildību par pamatlietā aplūkotās vielas importu, lai apietu REACH regulā paredzētos pienākumus, un pieņemot, ka ir pierādīts, ka šīs sabiedrības iesniegtais reģistrācijas pieteikums pilnībā attiecas uz šo vielu tādu, kāda tā tika importēta – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, nevar atzīt, ka Triferto pašai bija jāreģistrē minētā viela.
55 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka REACH regulas 3. panta 10. un 11. punkts un 6. pants jāinterpretē tādējādi, ka Savienībā importētas un šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošas vielas pircējam, kura pirkums pārsniedz vienu tonnu gadā, nav pienākuma pašam iesniegt šīs vielas reģistrācijas pieteikumu, ja cita Savienībā reģistrēta persona ir uzņēmusies atbildību par minētās vielas importu Savienībā, ja šī persona ir iesniegusi šo pieteikumu un ja nav pierādījumu, ka būtu apieti pienākumi saistībā ar minētajā regulā paredzēto reģistrācijas mehānismu.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK, kurā grozījumi izdarīti ar 2008. gada 16. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/2008, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana no Regulas Nr. 1907/2006, redakcijā ar grozījumiem, piemērošanas jomas attiecas tikai uz vielām, kuras pašas par sevi vai maisījumos, vai izstrādājumos ir muitas uzraudzībā un kuras netiek nekādā veidā apstrādātas vai pārstrādātas, ja uz šīm vielām tiek attiecināta kāda no šajā tiesību normā tieši paredzētajām situācijām.
2) Regulas Nr. 1907/2006, kas grozīta ar Regulu Nr. 1272/2008, 3. panta 10. un 11. punkts un 6. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
Eiropas Savienībā importētas un Regulas Nr. 1907/2006, redakcijā ar grozījumiem, piemērošanas jomā ietilpstošas vielas pircējam, kura pirkums pārsniedz vienu tonnu gadā, nav pienākuma pašam iesniegt šīs vielas reģistrācijas pieteikumu, ja cita Savienībā reģistrēta persona ir uzņēmusies atbildību par minētās vielas importu Savienībā, ja šī persona ir iesniegusi šo pieteikumu un ja nav pierādījumu, ka būtu apieti pienākumi saistībā ar šajā regulā paredzēto reģistrācijas mehānismu.
[Paraksti]