VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2023. gada 12. jūlijā (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – OLAF izmeklēšanas par EAF finansēta pakalpojumu līguma izpildi galīgais ziņojums – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību – Vispārēja prezumpcija – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑377/21
Eurecna SpA, Venēcija (Itālija), ko pārstāv R. Sciaudone, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Ehrbar un A. Spina, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši R. Frendo [R. Frendo] un T. Perišina [T. Perišin] (referente),
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā, ka puses trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēmusi, ka prasība ir izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Eurecna SpA lūdz atcelt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) 2021. gada 26. aprīļa lēmumu, ar kuru tas izmeklēšanas OC/2019/0766/B4 beigās tai ir atteicis piekļuvi tā galīgajam ziņojumam un tā pielikumiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir sabiedrība, kas nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu informācijas tehnoloģiju jomā.
3 2014. gada aprīlī Eiropas Savienības Aizjūras zemju un teritoriju asociācija (OCTA) ar prasītāju kā sabiedrību koordinatori ir parakstījusi pakalpojumu līgumu FED/2014/341‑873 “Teritoriālās stratēģijas, kas sekmē inovācijas (STI)” (turpmāk tekstā – “līgums”) par sākotnējo summu 2 900 600 EUR apmērā un kura izpilde bija paredzēta no 2014. gada 29. aprīļa līdz 2020. gada 28. aprīlim. Šis līgums tika finansēts no Eiropas Attīstības fonda (EAF), un tā vispārējie mērķi bija stiprināt ilgtspējīgu attīstību un ekonomikas dažādošanu, izmantojot inovatīvus risinājumus, kā arī uzlabot aizjūras zemju un teritoriju konkurētspēju reģionālā un pasaules līmenī.
4 Lai izpildītu līgumu, prasītāja nolīga darbā vairākus līdzstrādniekus, tostarp 1. galveno ekspertu–grupas vadītāju.
5 2019. gada 25. aprīlī šis grupas vadītājs nosūtīja vēstuli OCTA un Eiropas Komisijai, tās informēdams, ka prasītāja viņam nav samaksājusi atlīdzību par darbu laikposmā no 2015. līdz 2018. gadam, proti, summu 430 326,23 EUR apmērā.
6 2019. gada augustā Komisija iecēla revīzijas uzņēmumu (turpmāk tekstā –“neatkarīgais revidents”), lai veiktu neatkarīgu pārbaudi par laikposmā no 2014. gada 29. aprīļa līdz 2019. gada 30. aprīlim prasītājas iesniegto ziņojumu patiesumu un likumību. Tā arī vērsās ar lūgumu OLAF, lai tas veiktu pārbaudes, kas ietilpst tā kompetencē saistībā ar iespējamu krāpšanu, korupciju vai jebkādu citu nelikumīgu darbību, kas varētu apdraudēt Eiropas Savienības finanšu intereses.
7 2020. gada 15. jūnijā neatkarīgais revidents sniedza galīgo ziņojumu, kurā tika norādīts, ka summa 504 434,68 EUR apmērā nav attiecināma uz EAF finansējumu. Šo summu veidoja, pirmkārt, 2034,68 EUR par dažādiem izdevumiem, par kuriem nebija iesniegti atbilstoši attaisnojuma dokumenti vai tie bija neatbilstoši, un, otrkārt, 502 400 EUR par prasītājas darbiniekiem nesamaksātajiem honorāriem un atšķirībām starp šo līdzstrādnieku OCTA norādīto darba stundu skaitu un to, ko norādījusi prasītāja.
8 2020. gada 1. jūlijā OLAF paziņoja par izmeklēšanas ar atsauces numuru OC/2019/0766/B4 attiecībā uz prasītāju par iespējamiem pārkāpumiem līguma izpildē sākšanu.
9 Ar 2020. gada 4. decembra vēstuli OLAF informēja prasītāju, ka izmeklēšana OC/2019/0766/B4 ir pabeigta un šīs izmeklēšanas galīgais ziņojums ir nosūtīts Venēcijas prokuratūrai (Itālija) un Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātam (ĢD), lai veiktu šādus pasākumus: no vienas puses, sāktu pirmstiesas izmeklēšanu par iespējamu krāpšanu, kas izdarīta, iesniedzot nepareizus izdevumu apstiprinājuma ziņojumus nepamatotu maksājumu saņemšanai no OCTA, un, no otras puses, atgūtu summu 504 434,68 EUR apmērā, iekļautu prasītāju agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē (EDES) un izvērtētu ekonomisko sankciju pamatotību atbilstoši līgumam piemērojamo vispārējo noteikumu 10. pantam.
10 2021. gada 22. janvārī prasītāja nosūtīja OLAF pieteikumu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 6. pantu, lai saņemtu piekļuvi OLAF izmeklēšanas OC/2019/0766/B4 galīgajam ziņojumam un tā pielikumiem (turpmāk tekstā – “pieprasītie dokumenti”).
11 2021. gada 3. martā OLAF atteica piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.
12 2021. gada 10. martā prasītāja, pamatodamās uz Regulas Nr. 1049/2001 7. pantu, iesniedza atkārtotu piekļuves pieteikumu pieprasītajiem dokumentiem.
13 Ar 2021. gada 11. marta iepriekšēju informatīvu vēstuli Komisija informēja prasītāju ka, pamatojoties uz neatkarīgā revidenta galīgo ziņojumu, ir sākta atgūšanas procedūra par summu 417 234,68 EUR apmērā, un aicināja to attiecīgā gadījumā 30 dienu laikā sniegt apsvērumus.
14 2021. gada 26. aprīlī OLAF pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tas noraidīja šī sprieduma 12. punktā minēto atkārtoto pieteikumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– uzdot Komisijai iesniegt pieprasītos dokumentus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par atcelšanas prasījumiem
17 Prasības pamatošanai prasītāja būtībā ir izvirzījusi sešus pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, tiesību kļūdu saistībā ar sekām, kādas rada piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, otrkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu attiecībā uz izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību, treškārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu attiecībā uz izņēmumu saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, kā arī samērīguma principa pārkāpumu, ceturtkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu attiecībā uz daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, piektkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, sestkārt, tiesību kļūdu, kas izriet no tā, ka OLAF nav atzinis tās tiesības uz aizstāvību kā sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta izpratnē.
18 Tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa attiecīgā gadījumā var izvirzīt pēc savas ierosmes (skat. spriedumus, 2017. gada 15. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑279/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:461, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 3. maijs, Malta/Komisija, T‑653/16, EU:T:2018:241, 47. punkts un tajā minētā judikatūra), ir jāizvērtē piektais pamats, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
19 Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots, ciktāl šī lēmuma 4. un 5. punktā OLAF atsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu saistībā ar iestādes lēmumu pieņemšanas procesu, nepaskaidrojot šī konkrētā izņēmuma piemērotību OLAF ziņojuma saturam. Tādējādi prasītāja nevarot īstenot tiesības apstrīdēt šī izņēmuma piemērotību, tāpat kā Vispārējā tiesa nevarot veikt pārbaudi par iemesliem, kuru dēļ OLAF ir atsaucies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu.
20 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
21 Šajā ziņā saskaņā ar iedibinātu judikatūru LESD 296. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā prasītais pamatojums Savienības iestāžu aktiem ir jāpielāgo konkrētā akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda tās iestādes argumentācija, kura ir izdevusi aktu, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa varētu veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā visus lietas apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteiktajām prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesību normu, kuras reglamentē attiecīgo jomu, kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 4. jūnijs, Ungārija/Komisija, C‑456/18 P, EU:C:2020:421, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 3. maijs, Malta/Komisija, T‑653/16, EU:T:2018:241, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Tomēr pamatojuma neesamību var konstatēt pat tad, ja konkrētajā lēmumā ir ietverti noteikti pamatojuma elementi. Tādējādi pretrunīgs vai nesaprotams pamatojums ir līdzvērtīgs pamatojuma neesamībai. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad konkrētajā lēmumā ietvertie pamatojuma elementi ir tik nepilnīgi, ka tie nekādi neļauj tā adresātam lēmuma pieņemšanas kontekstā saprast autora argumentāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 It īpaši, ja Savienības iestāde vai struktūra, kurā ir iesniegts piekļuves pieteikums kādam dokumentam, nolemj noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, tai principā ir jāpaskaidro, kādā veidā piekļuve šim dokumentam konkrēti un faktiski varētu kaitēt ar šo izņēmumu aizsargātajām interesēm, jo šādam kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības iestāde, izskatot pieteikumu nodrošināt piekļuvi tās rīcībā esošiem dokumentiem, var ņemt vērā vairākus atteikuma pamatojumus, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā (spriedums, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 113. punkts).
25 Tādējādi ir jāatgādina, ka, pastāvot vairākiem pamatojumiem, pat ja viens no apstrīdētā akta pamatojumiem ir nepietiekams, šis trūkums nevar novest pie šī akta atcelšanas, ja pārējie pamatojumi paši par sevi ir pietiekami (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Pethke/EUIPO, T‑169/17, nav publicēts, EU:T:2019:135, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tomēr atsevišķos gadījumos konkrētā Savienības iestāde vai struktūra var pamatoties uz vispārējām prezumpcijām, ko piemēro noteiktām dokumentu kategorijām, jo uz pieteikumiem par viena veida dokumentu izpaušanu var attiekties līdzīgi vispārīgi apsvērumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA (C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Šādu prezumpciju mērķis, pamatojoties uz šādiem vispārīgiem apsvērumiem, ir sniegt iespēju konkrētajai Savienības iestādei vai struktūrai uzskatīt, ka noteiktu kategoriju dokumentu izpaušana principā kaitē interesēm, kas tiek aizsargātas ar izņēmumu, uz ko tā atsaucas, neuzliekot tai pienākumu konkrēti un individuāli izvērtēt katru pieprasīto dokumentu (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA (C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Tādējādi no judikatūras izriet, ka lēmums atteikt dokumenta izpaušanu, jo uz šo dokumentu attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, ir juridiski pietiekami pamatots, ja šī lēmuma pamatojums ļauj tā adresātam saprast, pirmkārt, ka konkrētā iestāde atsaucas uz konkrētā dokumenta konfidencialitāti, lai atteiktu tā izpaušanu, un, otrkārt, ka runa ir par dokumentu, uz kuru attiecas šī vispārējā konfidencialitātes prezumpcija (šajā nozīme skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, ECB/Espírito Santo Financial (Portugal), C‑442/18 P, EU:C:2019:1117, 55. punkts, un 2020. gada 21. oktobris, ECB/Estate of Espírito Santo Financial Group, C‑396/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:845, 62. punkts).
29 Šis pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šī sprieduma 21.–28. punktā atgādinātos principus un judikatūru.
30 Šajā gadījumā atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajam ievilkumam apstrīdētā lēmuma galvenais pamatojums ir balstīts uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, kas attiecas uz dokumentiem, kas ir saistīti ar OLAF izmeklēšanām. Proti, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka OLAF ir uzskatījis, ka uz pieprasītajiem dokumentiem attiecas šajā tiesību normā paredzētais izņēmums, saskaņā ar kuru iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušana var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai. OLAF ir arī papildus norādījis, ka uz pieprasītajiem dokumentiem attiecas izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kas ir reglamentēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā, un daļēji šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums, saskaņā ar kuru piekļuvi var atteikt, ja izpaušana var kaitēt personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzībai.
Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ciktāl tas ir balstīts uz pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību
31 Attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteikto izņēmumu šajā tiesību normā ir paredzēts, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušana varētu kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai.
32 Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka OLAF var pamatoti atsaukties uz vispārējo prezumpciju par kaitējumu izmeklēšanas, pārbaužu un revīziju mērķiem, lai atteiktos izpaust dokumentus, kuri attiecas uz vēl notiekošu vai tikko pabeigtu izmeklēšanu, ja pēdējā minētajā gadījumā kompetentās iestādes saprātīgā termiņā vēl nav pieņēmušas lēmumu par turpmākajām darbībām atbilstoši izmeklēšanas ziņojumam (skat. spriedumu, 2021. gada 1. septembris, Homoki/Komisija, T‑517/19, nav publicēts, EU:T:2021:529, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Proti, uz atsevišķiem izmeklēšanas vai pārbaužu dokumentiem joprojām var attiekties izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju aizsardzību, ja izmeklēšana vai pārbaudes turpinās, pat ja konkrētā izmeklēšana vai pārbaude, kuras rezultātā ir sagatavots ziņojums, kam ir pieprasīta piekļuve, ir pabeigta (skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tomēr atzīstot, ka uz atsevišķiem dokumentiem, kuri ir saistīti ar pārbaudēm, izmeklēšanu vai revīzijām, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, jo turpmākās šo procedūru rezultātā veicamās darbības nav pabeigtas, piekļuve minētajiem dokumentiem tiktu pakļauta nejaušam, nākotnes un, iespējams, attālam notikumam, kas ir atkarīgs no dažādu iestāžu rīcības ātruma un rūpības (spriedums, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 111. punkts).
35 Šāds risinājums būtu pretrunā mērķim garantēt sabiedrībai piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem, kuri ir izdarīti saistībā ar finanšu interešu pārvaldību, lai nodrošinātu pilsoņiem iespēju efektīvāk kontrolēt publiskās varas īstenošanas likumību (skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Tādējādi no judikatūras izriet, ka vispārējā konfidencialitātes prezumpcija attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām, ir piemērojama līdz brīdim, kad iestādes, kuras ir OLAF izmeklēšanas galīgā ziņojuma adresātes, pieņem lēmumu par turpmākajām darbībām atbilstoši ziņojumam, paužot nodomu vai nu pieņemt attiecīgajām personām nelabvēlīgus aktus, vai arī nepieņemt šādus aktus. Tomēr, ja dienā, kad iestādei, kurai ir iesniegts piekļuves pieteikums, ir jāatbild uz šo pieteikumu, šī iestāde nav paudusi nekādu nodomu, vispārējā konfidencialitātes prezumpcija attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām, nevar pārsniegt saprātīgu termiņu, sākot no dienas, kad OLAF tai ir nosūtījis šo ziņojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 26. maijs, International Management Group/Komisija, T‑110/15, EU:T:2016:322, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 1. septembris, Homoki/Komisija, T‑517/19, nav publicēts, EU:T:2021:529, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāizvērtē, vai apstrīdētais lēmums, ciktāl tas ir balstīts uz vispārēju prezumpciju atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajam ievilkumam, ir pietiekami pamatots.
38 Atbilstoši šī sprieduma 28. punktā minētajai judikatūrai it īpaši ir jānosaka, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums ļāva prasītājai saprast, ka, pirmām kārtām, Komisija atsaucas uz pieprasīto dokumentu konfidencialitāti, lai atteiktu to izpaušanu, un, otrām kārtām, runa bija par dokumentiem, uz kuriem attiecas šī vispārējā konfidencialitātes prezumpcija.
39 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts – OLAF ir uzskatījis, ka uz pieprasītajiem dokumentiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, jo judikatūrā ir atzīta vispārēja prezumpcija attiecībā uz piekļuves atteikumu dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām.
40 Tādējādi apstrīdētā lēmuma pamatojums ļāva prasītājai saprast, ka, lai atteiktu pieprasīto dokumentu izpaušanu, OLAF atsaucās uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu var attiekties uz dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām.
41 Otrkārt, lai gan apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka pieprasītie dokumenti ir OLAF izmeklēšanas lietas OC/2019/0766 daļa, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 3. punktā OLAF faktu ziņā vienīgi konstatē, ka, pirmkārt, minētā izmeklēšana ir tikusi pabeigta 2020. gada decembrī un, otrkārt, tā galīgais ziņojums ir ticis nosūtīts Venēcijas prokuratūrai un Komisijai kopā ar ieteikumiem, kuros norādītas iespējamās turpmākās darbības. Līdzīgi apstrīdētā lēmuma 5. punktā ir norādīts, ka OLAF galīgais ieteikums ir ticis nosūtīts Komisijas kompetentajām iestādēm un valsts tiesu iestādēm un, ja šīm iestādēm ir nodoms noteikt sodu personai, uz kuru attiecas izmeklēšana, tām būs jāsniedz šai personai piekļuve OLAF galīgajam ziņojumam, lai tā varētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību.
42 Tomēr, pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav minēts šī sprieduma 13. punktā atgādinātais fakts, ka pirms minētā lēmuma pieņemšanas Komisija 2021. gada 11. martā ir nosūtījusi prasītājai iepriekšēju informatīvu vēstuli, lai atgūtu summu 417 234,68 EUR apmērā, un ir to aicinājusi attiecīgā gadījumā 30 dienu laikā iesniegt apsvērumus.
43 Tomēr fakts, ka Komisija pēc OLAF ziņojuma nosūtīšanas pret prasītāju sāka procedūru, lai atgūtu lielāko daļu no summām, kas samaksātas un atzītas par neattaisnotām, pamatojoties uz neatkarīgā revidenta galīgo ziņojumu, visticamāk, ir uzskatāma par turpmāku darbību viena no OLAF ziņojumā ietvertajiem ieteikumiem izpildei un tālab par lēmumu, ar kuru tiek pabeigta izmeklēšana šī sprieduma 32. punktā minētās judikatūras izpratnē.
44 Ņemot vērā, ka apstrīdētajā lēmumā par šo jautājumu nekas nav teikts, var pieņemt, ka OLAF ir uzskatījis, ka nedz prasītājai 2021. gada 11. martā nosūtītās iepriekšējās informatīvās vēstules mērķis, nedz sekas nebija pabeigt izmeklēšanu.
45 Tomēr šādas interpretācijas iemesli neizriet no apstrīdētā lēmuma pamatojuma.
46 Tādējādi apstrīdētajā lēmumā Komisija nav precizējusi, vai tā uzskatīja, ka prasītājai nosūtītā iepriekšējā informatīvā vēstule ir turpmāka darbība atbilstoši OLAF izmeklēšanas ziņojumam, un, ja tas tā ir, iemeslus, kālab minētā ziņojuma nosūtīšana Venēcijas prokuratūrai pagarināja vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, kas attiecas uz šo ziņojumu.
47 Otrām kārtām, saskaņā ar šī sprieduma 44. punktā minēto apstrīdētā lēmuma interpretāciju ir iespējams pieņemt, ka OLAF ir uzskatījis, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā iestādes, kuras bija tā galīgā ziņojuma adresātes, vēl nebija saprātīgā termiņā izlēmušas par turpmākajām darbībām atbilstoši izmeklēšanas ziņojumam.
48 Tomēr ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā OLAF nav minējis precīzu dienu, kad tā galīgais ziņojums tika nosūtīts Komisijai un Venēcijas prokuratūrai.
49 Kā izriet no šī sprieduma 9. punkta, ir taisnība, ka prasītāja par šo nosūtīšanu ir tikusi informēta ar Komisijas 2020. gada 4. decembra vēstuli.
50 Tomēr atbilstoši šī sprieduma 32. punktā minētajai judikatūrai, uz dokumentiem, kas saistīti ar tikko pabeigtu OLAF izmeklēšanu, attiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ja kompetentās iestādes vēl nav pieņēmušas lēmumu par turpmākajām darbībām atbilstoši attiecīgajam izmeklēšanas ziņojumam, tikai ar nosacījumu, ka dienā, kad tiek pieņemts lēmums par atteikumu izpaust minētos dokumentus, laikposmu, kas pagājis no OLAF ziņojuma nosūtīšanas kompetentajām iestādēm, nevar uzskatīt par nesaprātīgu.
51 Tādējādi šajā gadījumā, lai prasītājai norādītu, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā uz pieprasītajiem dokumentiem attiecās vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, ko var piemērot dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām, tam šī lēmuma pamatojumā esot bijis jāpauž nostāja par to, vai laikposms, kas pagājis no tā ziņojuma nosūtīšanas Komisijai un Venēcijas prokuratūrai līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam, ir uzskatāms par saprātīgu.
52 Turklāt, lai gan ir iespējams pieņemt, ka šajā gadījumā OLAF ieskatā laikposms, kas pagājis kopš tā galīgā ziņojuma nosūtīšanas Komisijai un Venēcijas prokuratūrai, nav nesaprātīgs, šādas interpretācijas iemesli neizriet no apstrīdētā lēmuma pamatojuma.
53 Tālab ir jākonstatē – tā kā šī sprieduma 41.–52. punktā trūkst minētās informācijas, prasītāja, lasot apstrīdēto lēmumu, nevarēja saprast iemeslus, kuru dēļ apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā OLAF uzskatīja, ka uz pieprasītajiem dokumentiem attiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, ko var piemērot dokumentiem, kas saistīti ar tā izmeklēšanām.
54 Trešām kārtām, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā ietverto pamatojuma elementu nepilnīgumu, tas neļauj Vispārējai tiesai izvērtēt otrā pamata, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, pamatotību, nedz arī veikt tiesiskuma pārbaudi, ciktāl šī tiesību norma pamato apstrīdētā lēmuma galveno pamatu.
55 Proti, ar prasības pieteikuma otro pamatu prasītāja ir apgalvojusi, ka OLAF neesot pierādījis konfidencialitātes prezumpcijas esamību attiecībā uz pieprasītajiem dokumentiem saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu un tam esot bijis tai jāpiešķir piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, ņemot vērā Komisijas 2021. gada 11. marta iepriekšējā informatīvajā vēstulē pausto nodomu atgūt apgalvoto nelikumīgo summu 417 234,68 EUR apmērā.
56 Iebildumu rakstā Komisija ir apstrīdējusi prasītājas apgalvojumus, it īpaši norādot, ka vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz OLAF galīgajiem ziņojumiem, bija piemērojama tik ilgi, kamēr notika OLAF izmeklēšanas turpmākās darbības, un kas attiecas uz Itālijas tiesu iestādēm, tās apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā neapšaubāmi veica šādas turpmākas darbības.
57 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 41.–46. punkta, no apstrīdētā lēmuma pamatojuma neizriet, ka OLAF, pieņemot šo lēmumu, būtu uzskatījis, ka izmeklēšanas galīgā ziņojuma ieteikumi būtu izraisījuši gan Komisijas, gan Venēcijas prokuratūras turpmākas darbības. Proti, apstrīdētajā lēmumā nav minēta nedz 2021. gada 11. marta iepriekšējā informatīvā vēstule, nedz fakts, ka Venēcijas prokuratūra, iespējams, sākusi izmeklēšanu.
58 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nepastāv nedz Savienības iestāžu tiesības novērst trūkumus to nepietiekami pamatotajos lēmumos Savienības tiesā, nedz arī pēdējās minētās pienākums, izvērtējot, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, ņemt vērā papildu skaidrojumus, ko aplūkotā tiesību akta autors ir sniedzis tikai tiesvedības laikā. Proti, līdzīga tiesību situācija varētu izjaukt kompetenču sadalījumu starp administrāciju un Savienības tiesu, vājināt tiesiskuma pārbaudi un apdraudēt tiesību celt prasību īstenošanu (spriedums, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 58. punkts).
59 Turklāt, pat ja tiesvedības laikā Komisijas sniegtos papildu skaidrojumus var uzskatīt nevis par apstrīdētā lēmuma pamatojuma papildinājumu, bet gan par nepieciešamajiem skaidrojumiem, lai pilnībā saprastu OLAF argumentācijas pamatā esošo analīzi, ievērojot prasītājas argumentāciju, tomēr ir jākonstatē, ka Komisija nav nedz paudusi nostāju jautājumā par to, vai 2021. gada 11. marta iepriekšējā informatīvā vēstule ir turpmākā darbība, kas nozīmē izmeklēšanas pabeigšanu, un, ja tas tā ir, tad nav paskaidrojusi, kāpēc tikai OLAF ziņojuma nosūtīšana Venēcijas prokuratūrai izraisīja vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas pagarināšanu. Visbeidzot, Komisija procesuālajos rakstos nav arī paudusi nostāju jautājumā, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā bija pagājis saprātīgs termiņš no pieprasīto dokumentu nosūtīšanas Komisijai un Venēcijas prokuratūrai.
60 Tādējādi Vispārējā tiesa nevar izvērtēt, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā OLAF varēja likumīgi pamatoties uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, kura var attiekties uz dokumentiem, kas ir saistīti ar tā izmeklēšanām, saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
61 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, nav pietiekami pamatots.
Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ciktāl tas ir balstīts uz lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību
62 Attiecībā uz izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”.
63 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka “var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”.
64 Tādējādi tikai attiecībā uz daļu iekšējai lietošanai paredzētu dokumentu, proti, tādu dokumentu, kuros ietverts viedokļu izklāsts iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgajā iestādē, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrā daļa dod tiesības atteikt piekļuvi arī tad, kad lēmums jau ir pieņemts, ja šo dokumentu izpaušana var būtiski kaitēt lēmumu pieņemšanas procesam šajā iestādē (skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 79. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2013. gada 15. janvāris, Strack/Komisija, T‑392/07, nav publicēts, EU:T:2013:8, 235. punkts).
65 Tālab, lai iestāde, kurā iesniegts piekļuves pieteikums kādam dokumentam, piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, minētajai iestādei ir jāpaskaidro konkrētie iemesli, kālab tās ieskatā administratīvā procesa beigšana neizslēdz, ka piekļuves atteikums joprojām ir attaisnots būtiska kaitējuma riska dēļ tās lēmumu pieņemšanas procesam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Šajā gadījumā apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka nesenajā judikatūrā Vispārējā tiesa ir atzinusi vispārēju prezumpciju attiecībā uz piekļuves atteikumu dokumentiem, kas ietilpst OLAF lietas materiālos, un ir uzskatījusi, ka dokumentu, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām, izpaušana saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 var būtiski apdraudēt izmeklēšanu mērķus, kā arī Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu.
67 Tādējādi saskaņā ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu pieprasīto dokumentu izpaušana būtiski kaitētu OLAF lēmumu pieņemšanas procesam, jo tā būtiski apdraudētu tā turpmāko izmeklēšanu pilnīgu neatkarību un to mērķus, atklājot tā stratēģiju un darba metodes.
68 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav identificēts Komisijas lēmums, kas ļautu uzskatīt, ka administratīvais process, uz kuru attiecas pieprasītie dokumenti, būtu pabeigts.
69 Apstrīdētajā lēmumā tostarp nav norādīts, vai lēmums, ar kuru tiek pabeigts pieprasīto dokumentu izstrādes process, atbilst 2020. gada 4. decembra vēstulei, ar kuru OLAF ir informējis prasītāju par minēto dokumentu nosūtīšanu Venēcijas prokuratūrai un Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ĢD, vai tam, ka Komisija ir veikusi vienu no OLAF galīgajā ziņojumā ieteiktajām turpmākajām darbībām, proti, summas 504 434,68 EUR apmērā atgūšanas procedūras sākšanu vai prasītājas ierakstīšanu EDES datubāzē.
70 Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums, kas izklāstīts šī sprieduma 66. un 67. punktā, nekādi nav pamatots ar detalizētiem elementiem attiecībā uz pieprasīto dokumentu konkrēto saturu, kas ļautu saprast iemeslus, kuru dēļ to izpaušana varētu būtiski kaitēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesam.
71 Visbeidzot, var uzskatīt, ka Komisija ir vēlējusies atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas izņēmumu vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas rezultātā, kas izriet no minētās regulas 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma un kas var attiekties uz dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanas procedūrām.
72 Tomēr līdzīgā gadījumā būtu jākonstatē – tā kā apstrīdētais lēmums, ciktāl tas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, nav pietiekami pamatots, kā tas izriet no šī sprieduma 61. punkta, tas nav pietiekami pamatots arī, ciktāl tas ir balstīts uz izņēmumu, kas izriet no šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas.
73 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, ciktāl tas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu.
Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ciktāl tas ir balstīts uz personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību
74 Attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību no apstrīdētā lēmuma izriet, ka šis pamatojums ir papildinošs un ierobežots salīdzinājumā ar minētajā lēmumā ietverto galveno pamatojumu, un tas ir balstīts uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, kura var attiekties uz dokumentiem, kas saistīti ar OLAF izmeklēšanām. Tādējādi, lai gan šis pamatojums attaisno OLAF nostāju, saskaņā ar kuru pieprasītos dokumentus nevarēja izpaust pilnībā, tas liedz vērtēt iemeslu, kura dēļ OLAF atteica daļēju piekļuvi šiem dokumentiem.
75 Tālab apstrīdētā lēmuma pamatojums, kas balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem.
76 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem pamatojumiem nesniedz pietiekamu attaisnojumu, kas varētu kavēt minētā lēmuma atcelšanu, tāpēc šis pamats ir jāapmierina, neizvērtējot pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai Komisija iesniegtu pieprasītos dokumentus
77 Prasītāja saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta c) punktu un 104. pantu lūdz Vispārējo tiesu uzdot Komisijai iesniegt OLAF galīgo ziņojumu, lai it īpaši pārbaudītu, vai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums kaut vai daļēji attaisnoja piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem.
78 Šajā ziņā Reglamenta 91. panta c) punktā ir noteikts, ka pierādījumu savākšanas pasākumi tostarp pieļauj pieprasījumu iesniegt dokumentus, kuriem saistībā ar prasību par šī atteikuma tiesiskumu iestāde piekļuvi ir atteikusi.
79 Turklāt Reglamenta 104. pantā ir precizēts, ka tad, ja pēc šī paša reglamenta 91. panta c) punktā paredzētā pierādījumu savākšanas pasākuma dokuments, kuram piekļuvi ir atteikusi kāda iestāde, ir iesniegts Vispārējai tiesai lietā par šī atteikuma tiesiskumu, šo dokumentu nedara zināmu pārējiem lietas dalībniekiem.
80 Turklāt jāatgādina, ka vienīgi Vispārējā tiesa var lemt par iespējamu nepieciešamību papildināt informāciju, kas tai ir pieejama izskatāmajās lietās (skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 77. punkts un tajā minētā judikatūra), un tai ir jāizvērtē pieprasījuma par pierādījumu savākšanas pasākumiem atbilstība attiecībā pret tiesvedības priekšmetu un nepieciešamība tos veikt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. jūlijs, PT/EIB, T‑573/16, EU:T:2019:481, nav publicēts, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Ir taisnība, ka gadījumā, ja prasītājs apstrīd tā lēmuma tiesiskumu, ar kuru tam ir atteikta piekļuve kādam dokumentam atbilstoši vienam no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, apgalvojot, ka attiecīgās iestādes norādītais izņēmums nav piemērojams pieprasītajam dokumentam, Vispārējai tiesai principā ir jāuzdod iesniegt šo dokumentu un tas jāpārbauda, lai nodrošinātu minētās puses tiesību uz aizsardzību tiesā ievērošanu. Proti, ja Vispārējā tiesa pati neiepazīstas ar šo dokumentu, tā nespēs konkrēti izvērtēt, vai minētajai iestādei bija pamats atteikt piekļuvi šim dokumentam saskaņā ar norādīto izņēmumu, un tālab izvērtēt tā lēmuma tiesiskumu, ar kuru atteikta piekļuve minētajam dokumentam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Jurašinović/Padome, C‑576/12 P, EU:C:2013:777, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Tomēr šajā gadījumā no prasītājas sniegtās argumentācijas izriet, ka Vispārējai tiesai būtu jāizdod rīkojums par pierādījumu savākšanas pasākumiem, lai pārbaudītu, vai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attaisno kaut vai daļējas piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu.
83 Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam, ja tajā paredzētais izņēmums vai izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas izpauž.
84 Tomēr no judikatūras izriet, ka tad, ja uz noteiktām dokumentu kategorijām attiecas vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas, dokumenti, uz kuriem tās attiecas, ir atbrīvoti no pienākuma pilnībā vai daļēji izpaust to saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 13. marts, AlzChem/Komisija, C‑666/17 P, nav publicēts, EU:C:2019:196, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 26. aprīlis, Strack/Komisija, T‑221/08, EU:T:2016:242, 168. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Tādējādi tikai gadījumā, ja prasītāja būtu pierādījusi otrā pamata, kurš attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, pamatotību, Vispārējai tiesai būtu jārisina jautājums, vai minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attaisno kaut vai daļējas piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem.
86 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 60. punkta, ievērojot apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu, Vispārējā tiesa nevar novērtēt, vai OLAF bija vai nebija pamats izmantot vispārējo konfidencialitātes prezumpciju saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
87 Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa nevar atrisināt jautājumu, vai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attaisnoja kaut vai daļēju piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem, prasītājas pieprasītā pierādījumu savākšanas pasākuma noteikšana bija nepamatota un šie prasījumi ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
88 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
89 Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) 2021. gada 26. aprīļa lēmumu, ar kuru Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas OC/2019/0766/B4 beigās ir atteicis Eurecna SpA piekļuvi tā galīgajam ziņojumam un tā pielikumiem, atcelt.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 12. jūlijā.
[Paraksti]