Lieta T‑40/15

Plásticos Españoles, SA (ASPLA)
un
Armando Álvarez, SA

pret

Eiropas Savienību Eiropas Savienības Tiesas personā

Ārpuslīgumiskā atbildība – Prasības pieteikuma precizitāte – Noilgums – Pieņemamība – Pamattiesību hartas 47. pants – Saprātīgs lietas izspriešanas termiņš – Materiālais kaitējums – Procenti par nesamaksātā naudas soda summu – Bankas garantijas izdevumi – Cēloņsakarība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 17. februāra spriedums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasības pieteikums, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, ko esot radījusi Savienības iestāde

(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. panta pirmā daļa un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Noilguma termiņš – Termiņa sākums – Atbildība, kas rodas, Savienības tiesai neievērojot saprātīgu lietas izspriešanas termiņu – Attiecīgā sprieduma pasludināšanas diena

(LESD 340. panta otrā daļa un Tiesas statūtu 46. pants un 53. panta pirmā daļa)

3.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Kumulatīvi nosacījumi – Viena no nosacījumiem neesamība – Prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana pilnībā

(LESD 340. panta otrā daļa)

4.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām – Jēdziens – Savienības tiesas pienākuma ievērot saprātīgu lietas izspriešanas termiņu neizpilde – Iekļaušana – Vērtēšanas kritēriji

(LESD 340. panta otrā daļa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punkts)

5.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Pierādīšanas pienākums

(LESD 340. panta otrā daļa)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un noteikts naudas sods – Izpildāmība – Lēmuma apstrīdēšana Savienības tiesā – Izpildāmības neapstrīdēšana

(LESD 101., 263., 278. pants un 299. panta pirmā daļa)

7.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Cēloņsakarība – Pārrāvums prasītāja vai citu personu nepareizas rīcības dēļ

(LESD 340. panta otrā daļa)

8.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Cēloņsakarība – Jēdziens – Izdevumi par bankas garantiju, kas radušies, uzņēmumam izvēloties nemaksāt Komisijas noteikto naudas sodu – Savienības tiesas pienākuma ievērot saprātīgu lietas izspriešanas termiņu neizpilde saistībā ar minētā uzņēmuma prasību – Cēloņsakarības esamība – Nosacījumi

(LESD 340. panta otrā daļa)

9.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Savienības tiesas kompetence – Robežas – Aizliegums lemt ultra petita – Pienākums ievērot lietas dalībnieku noteiktos strīda ietvarus – Savienības tiesas iespēja pēc savas ierosmes izlemt atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts no prasības pieteikumā norādītā laikposma atšķirīgā laikposmā – Izslēgšana

(LESD 268. pants; Tiesas statūtu 21. pants un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkts)

10.    Ārpuslīgumiskā atbildība – Kaitējums – Atlīdzinājums – Naudas vērtības samazināšanās ņemšana vērā – Kompensācijas un nokavējuma procenti – Aprēķināšanas kārtība

(LESD 340. panta otrā daļa un Komisijas Regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 111. panta 4. punkta a) apakšpunkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 33. punktu)

2.      Noilguma termiņš sāk ritēt, līdzko ir izpildīti nosacījumi, kuriem ir pakārtots LESD 340. panta otrajā daļā noteiktais zaudējumu atlīdzināšanas pienākums. Šos nosacījumus un tādējādi arī noteikumus par noilgumu, kas piemērojami prasībām par minēto zaudējumu atlīdzību, var pamatot tikai un vienīgi ar objektīviem kritērijiem. Tāpēc, nosakot prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņa sākuma brīdi, nevar tikt ņemts vērā zaudējumus cietušās personas subjektīvais vērtējums par zaudējumu īstumu.

Gadījumā ar kaitējuma atlīdzinājuma prasību, kurā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas esot nodarīts ar to, ka iespējami nav ticis ievērots saprātīgs lietas izspriešanas termiņš, fakts, kura dēļ ir celta prasība Tiesas statūtu 46. panta izpratnē, ir procesuāls pārkāpums, kas esot izdarīts, Savienības tiesai neievērojot saprātīgu lietas izspriešanas termiņu. Tāpēc šis apstāklis ir jāņem vērā, nosakot šajā 46. pantā noteiktā noilguma termiņa sākuma brīdi. Konkrēti noilguma termiņš nevar sākt ritēt dienā, kamēr aizskārumu izraisošais fakts turpinās, un šā noilguma ritējuma sākuma brīdis ir jānosaka dienā, kad aizskārumu izraisošais fakts ir pilnībā konkretizējies. Tādējādi specifiskajā gadījumā ar kaitējuma atlīdzinājuma prasību, kurā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas esot nodarīts ar to, ka iespējami nav ticis ievērots saprātīgs lietas izspriešanas termiņš, Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa ritējuma sākuma brīdis – gadījumā, kad strīdīgais lietas izspriešanas termiņš ir pabeigts ar lēmumu, – ir jānosaka ar minētā lēmuma pieņemšanas dienu. Proti, tas ir saskaņā ar objektīviem kritērijiem nešaubīgi noteikts datums. Ar to tiek garantēta tiesiskās noteiktības principa ievērošana un nodrošināta prasītāju tiesību aizsardzības iespēja.

(skat. 45.–49. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 54. un 55. punktu)

4.      Ar tiesvedību, kas Vispārējā tiesā tika rīkota divās konkurences lietās un kuras ilgums ir aptuveni 5 gadi un 9 mēneši un nav attaisnojams ne ar kādiem šīm lietām piemītošajiem īpašajiem apstākļiem, ir pārkāpta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa, jo tās ilgums pārsniedza saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, un tas savukārt ir pietiekami būtisks tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām tiek piešķirtas tiesības.

Proti, laikā no tiesvedības rakstveida daļas beigām, ko iezīmē atbildes uz repliku iesniegšana, līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākšanai, tika tostarp veiktas lietas dalībnieku argumentu rezumēšana, lietu sagatavošana iztiesāšanai, strīdu faktisko apstākļu un tiesisko aspektu izvērtēšana un tiesvedības mutvārdu daļas sagatavošana. Tādējādi šā laikposma ilgums ir atkarīgs konkrēti no strīda komplicētības, kā arī no lietas dalībnieku izturēšanās un procesuālo jautājumu rašanās.

Pirmkārt, jautājumā par strīda komplicētību ir redzams, ka prasības saistībā ar to, kā Komisija piemēro konkurences tiesības, ir komplicētākas par citu veidu lietām, ņemot vērā tostarp apstrīdētā lēmuma garumu, lietas materiālu apjomu un vajadzību sīki izvērtēt daudzus un sarežģītus faktus, kas bieži vien ir izkaisīti gan laikā, gan telpā. Tādējādi 15 mēnešus ilgs laikposms no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākšanai principā ir pienācīgs ilgums, kādā izskatāmas ar konkurences tiesību piemērošanu saistītās lietas. Turklāt prasības, kas ir celtas par vienu un to pašu lēmumu, ko Komisija pieņēmusi, piemērodama Savienības konkurences tiesības, principā ir jāizskata līdztekus, un tas darāms pat tad, ja šīs prasības nav apvienotas. Šo līdztekus veicamo izskatīšanu attaisno tostarp minēto prasību saistība, kā arī vajadzība nodrošināt saskaņotību šo prasību izvērtējumā un atbildē uz tām. Tādējādi saistīto lietu līdztekus veicamas izskatīšanas vajadzības dēļ var attaisnot no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tās mutvārdu daļas sākumam pagājušā laikposma paildzināšanu par vienu mēnesi saistībā ar katru jaunu saistīto lietu. Visbeidzot, aplūkojamās lietas, kurās gan meitasuzņēmums, gan tā mātesuzņēmums katrs ceļ prasību par lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar konkurences tiesībām un ar kuru tiem kopīgi un solidāri ir uzlikts naudas sods, ir ārkārtīgi cieši saistītas, un šī saikne attaisno, ka tās tiek izskatītas kopīgi un vienā ritmā. Tātad šajā gadījumā ir attaisnoti, ka tiesvedības mutvārdu daļa abās lietās tiek uzsākta vienā dienā, lai arī tiesvedības rakstveida daļa vienā no tām ir noslēgusies agrāk.

Otrkārt, ir jāņem vērā, ka laikposmu, kas pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam, nevienā no šīm lietām nekādi neiespaidoja nedz lietas dalībnieku izturēšanās, nedz procesuālo jautājumu rašanās.

Tāpēc 46 mēnešus ilgais laikposms, kas pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam pirmajā lietā, kā arī 50 mēnešus ilgais laikposms, kas pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam otrajā lietā, liecina par 20 mēnešu ilgu neattaisnota bezdarbīguma laikposmu katrā no šīm lietām.

(skat. 62., 63., 66., 68., 69.,71., 72., 76.–78., 80., 81. un 83. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 84. un 85. punktu)

6.      Atbilstoši LESD 299. panta pirmajā daļā noteiktajam Komisijas lēmums par LESD 101. panta piemērošanas procedūru ir izpildu dokuments, jo tas adresātiem uzliek finansiālas saistības. Turklāt prasības celšana par šā lēmuma atcelšanu saskaņā ar LESD 263. pantu nav pamats, lai apšaubītu minētā lēmuma izpildāmību, jo LESD 278. pantā ir noteikts, ka lietas izskatīšana Eiropas Savienības Tiesā neaptur attiecīgā akta piemērošanu.

(skat. 93. punktu)

7.      LESD 340. pantā izvirzītais nosacījums par cēloņsakarību paģērē, lai pārmestā rīcība būtu kaitējuma pamatcēlonis. Citiem vārdiem sakot, pat tad, ja pastāv iespēja, ka iestādēm ir saistība ar kaitējumu, kuru ir lūgts atlīdzināt, minētā saistība varētu būt pārāk attāla, ņemot vērā atbildību, kas ir citām personām, attiecīgā gadījumā – prasītājam.

(skat. 108. punktu)

8.      Kaitējums, kas bankas garantijas izdevumu formā ir nodarīts kādai sabiedrībai, kas sodīta ar kādu Komisijas lēmumu, kuru vēlāk atcēlusi Savienības tiesa, patiešām tieši neizriet no šā lēmuma prettiesiskuma, jo šis kaitējums izriet no pašas šīs sabiedrības izvēles noformēt bankas garantiju, lai nepildītu pienākumu samaksāt naudas sodu strīdīgajā lēmumā atvēlētajā termiņā. Tomēr citādi ir gadījumā, ja Savienības tiesā notiekoša tiesvedība ir pārsniegusi saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, jo, pirmkārt, bankas garantijas noformēšanas brīdī saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums nebija paredzams un prasītājs varēja tiesiski paļauties, ka tā attiecīgā prasība tiks izskatīta saprātīgā termiņā. Otrkārt, minētā termiņa pārsniegums ir noticis pēc prasītāja sākotnējās izvēles noformēt bankas garantiju.

No tā izriet, ka ir pietiekami tieša cēloņsakarība starp, no vienas puses, Savienības tiesas izdarīto saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu un, no otras puses, kaitējumu, kas nodarīts prasītājam līdz attiecīgā sprieduma pasludināšanai un kas izpaužas kā bankas garantijas izdevumu maksāšana šā saprātīgā termiņa pārsniegumam atbilstošajā laikposmā. Šajā ziņā bankas garantijas izdevumu maksāšana pēc tam, kad tika pasludināts minētais spriedums, ar kuru tika izbeigts saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums attiecīgajā lietā, nav pietiekami tiešā cēloņsakarībā ar šo pārkāpumu, jo šo izdevumu maksāšana izriet no prasītāja personiskas un autonomas izvēles, kas izdarīta pēc šā pārkāpuma, nemaksāt naudas sodu, nelūgt apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi un iesniegt apelācijas sūdzību par iepriekš minēto spriedumu.

(skat. 109.–111., 119. un 120. punktu)

9.      No tiesvedību Savienības tiesās reglamentējošajām tiesību normām, konkrēti Tiesas statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta, izriet, ka strīda priekšmetu principā nosaka un tā apmēru ierobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita. Tādējādi Savienības tiesa nedrīkst novirzīties no prasītāja prasītā un pēc savas ierosmes nolemt atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts laikposmā, kas hronoloģiski atšķiras no tā, kura laikā tas apgalvo esam cietis kaitējumu.

(skat. 127. un 128. punktu)

10.    Tā kā ir izpildīti Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi, nevar neņemt vērā nelabvēlīgās sekas, kas radušās saistībā ar laikposmu no kaitējumu izraisījušā notikuma brīža līdz atlīdzinājuma aprēķinam, jo ir jāņem vērā naudas vērtības samazināšanās. Šajā ziņā kompensācijas procentu mērķis ir kompensēt par laiku, kas pagājis līdz kaitējuma apmēra novērtējumam tiesā, neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams parādnieks. Laikposma, par kuru rodas tiesības veikt šo naudas vērtības pārvērtēšanu, beigām principā ir jāatbilst dienai, kad tiek pasludināts spriedums, kurā ir konstatēts pienākums atlīdzināt prasītājam nodarīto kaitējumu. Gadījumā, ja prasītājs nespēj pierādīt, ka ar pagājušo laiku saistītās nelabvēlīgās sekas var tikt aprēķinātas, pamatojoties uz Eiropas Centrālas bankas kapitāla refinansēšanas operācijām piemēroto likmi, to palielinot par vairākiem procentpunktiem, naudas vērtības samazināšanās laikā ir atspoguļota ikgadējās inflācijas likmē, ko Eurostat par attiecīgo laikposmu konstatē prasītāja reģistrācijas vietas dalībvalstī.

(skat. 138., 139., 143. un 145. punktu)