VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2019. gada 19. decembrī (*)
ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Starp vairākiem valsts uzraudzības iestāžu apmeklējumiem piemērojamie termiņi – Uz vietas veicamo pārbaužu izziņošana – Netiešs iepriekšējs paziņojums – Īstenošanas regulas (ES) Nr. 809/2014 25. un 26. pants – Vienotas likmes finanšu korekcija
Lietā T‑509/18
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, J. Pavliš, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Lewis, A. Sauka un K. Walkerová, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 152, 29. lpp.), ciktāl ar to ir izslēgti Čehijas Republikas saistībā ar ELFLA veiktie maksājumi 151 116,65 EUR apmērā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši A. Markulli [A. Marcoulli] un A. Kornezovs [A. Kornezov] (referents),
sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 3. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Izmeklēšanu, kas ir šīs tiesvedības pamatā, Eiropas Komisija veica laikā no 2015. gada 23. līdz 27. novembrim. Šī izmeklēšana ar atsauces numuru RD 2/2015/023/CZ attiecās uz to, kā Čehijas Republika īsteno ELFLA lauku attīstības programmas 2. prioritāro virzienu (2007–2013, platībatkarīgie pasākumi) saistībā ar Čehijas Republikā izmantoto vadības un kontroles sistēmu lauku attīstības agrovides pasākumos vai ar mērķi novērst nelabvēlīgus dabas apstākļus. Tā sekoja Komisijas iepriekš veiktajai izmeklēšanai Čehijas Republikā 2011. gadā ar atsauces numuru RD 2/2011/013/CZ.
2 Piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp., un kļūdu labojums – OV 2016, L 130, 13. lpp.) un Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 809/2014 (2014. gada 17. jūlijs), ar ko paredz noteikumus par to, kā Regulu Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz integrēto administrācijas un kontroles sistēmu, lauku attīstības pasākumiem un savstarpējo atbilstību (OV 2014, L 227, 69. lpp.), ar tajā izdarītajiem grozījumiem, Komisija 2016. gada 16. februāra vēstulē darīja zināmus Čehijas Republikai savus apsvērumus par 2015. gadā veikto izmeklēšanu, tostarp uzsverot, ka pārbaudēm uz vietas, ko dažādi dalībvalsts dienesti veic attiecībā uz vienu un to pašu atbalsta saņēmēju, ir jābūt saskaņotām tādā veidā, lai intervāls starp dažādajiem viena un tā paša atbalsta saņēmēja apmeklējumiem uz vietas būtu, cik vien īss iespējams, un katrā ziņā nepārsniegtu 14 dienas, un šis termiņš ir samazināts līdz 48 stundām tostarp saistībā ar ganāmpulka atbalsta pieteikumiem veiktajām pārbaudēm uz vietas vai maksājuma pieprasījumiem ar dzīvniekiem saistītu atbalsta pasākumu satvarā (turpmāk tekstā – “ganāmpulka atbalsta pieteikumi”), kā paredzēts tobrīd spēkā esošajā Komisijas Regulas (ES) Nr. 65/2011 (2011. gada 27. janvāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 attiecībā uz pārbaudes kārtību, kā arī savstarpējo atbilstību saistībā ar lauku attīstības atbalsta pasākumiem (OV 2011, L 25, 8. lpp.), 4. panta 7. punktā. Čehijas Republika uz to atbildēja 2016. gada 14. aprīlī, un pēc tam Komisija 2016. gada 18. maijā atkārtoti nosūtīja savas piezīmes Čehijas Republikai.
3 2016. gada 21. jūnijā notika divpusēja sanāksme, kuras protokolu Komisija nosūtīja Čehijas Republikai 2016. gada 22. jūlijā. Čehijas Republikas šajā ziņā sniegtajos apsvērumos, kas Komisijai tika nosūtīti 2016. gada 22. septembrī, tā tostarp informēja Komisiju, ka, lai gan nepiekrīt Komisijai, tā no 2016. gada 8. augusta ir pieņēmusi jaunu metodoloģisku instrukciju saskaņā ar Komisijas prasīto.
4 Turpinājumā notika apjomīga sarakste starp Komisiju un Čehijas Republiku, pēc kuras Komisija nolēma veikt papildu izmeklēšanu (turpmāk tekstā – “papildu izmeklēšana”), par ko tā paziņoja Čehijas Republikai 2017. gada 13. oktobrī. Papildu izmeklēšana notika no 2017. gada 30. oktobra līdz 2017. gada 3. novembrim.
5 Pēc papildu izmeklēšanas Komisija 2018. gada 14. marta vēstulē nosūtīja Čehijas Republikai oficiālu paziņojumu, kas paredzēts tās Īstenošanas regulas (ES) Nr. 908/2014 (2014. gada 6. augusts), ar ko paredz noteikumus par to, kā Regulu Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, noteikumiem par pārbaudēm, nodrošinājumu un pārredzamību (OV 2014, L 255, 59. lpp., un kļūdu labojums – OV 2015, L 114, 25. lpp.) (turpmāk tekstā – “oficiālais paziņojums”), 34. panta 3. punkta trešajā daļā un 40. panta 1. punktā. Tajā tā apstiprināja iepriekš pausto nostāju, saskaņā ar kuru, ja Čehijas Republikas iestādes veic vairākas viena un tā paša atbalsta saņēmēja pārbaudes uz vietas, pirmā pārbaude ir jāuzskata par “netiešu iepriekšēju paziņojumu” par nākamajām pārbaudēm, kas nozīmē, ka šīm pēdējām minētajām pārbaudēm bija jānotiek vēlākais 14 dienu laikā vai pat 48 stundu laikā, ja ir runa par ganāmpulka atbalsta pieteikumiem, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 65/2011 4. panta 7. punktā un Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā. Šī noteikuma neievērošana esot uzskatāma par pamatpārbaudē pieļautu nepilnību. Tomēr Komisija neierosināja veikt finanšu korekciju par 2014. un 2015. gadu, pamatojoties uz to, ka šajā laikposmā Čehijas Republikas iestādēm varēja pastāvēt tiesiskā paļāvība par to, ka valsts režīms atbilst Eiropas Savienības tiesībām. Savukārt, runājot par 2016. gadu, tā novērtēja Savienības līdzekļu apdraudējuma risku 151 116,65 EUR apmērā, piemērojot vienotas likmes finanšu korekciju 5 % apmērā, ņemot vērā pamatpārbaudē pieļautu nepilnību (skat. oficiālā paziņojuma 2. lappusi).
6 Čehijas Republika 2018. gada 24. aprīlī iesniedza samierināšanas lūgumu, kuru samierināšanas iestāde noraidīja kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka attiecīgā summa nepārsniedza vienu miljonu euro un ka Čehijas Republika nav pierādījusi, ka runa ir par principiālu jautājumu, kas saistīts ar Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanu.
7 Komisija 2018. gada 13. jūnijā pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/873, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 152, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
8 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Komisija saistībā ar Čehijas Republiku no Savienības finansējuma tostarp izslēdza kopējo summu 151 116,65 EUR apmērā saistībā ar pasākumiem, kas ietilpst integrētajā administrācijas un kontroles sistēmā (IAKS) saistībā ar ELFLA lauku attīstības programmu (2014.–2020. gads) un kuras ietvaros tika veikti maksājumi par 2017. un 2018. finanšu gadu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 24. augustā, Čehijas Republika cēla šo prasību.
10 Iebildumu raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 29. novembrī. 2019. gada 23. janvārī tajā tika veikti labojumi.
11 Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2019. gada 3. oktobra tiesas sēdē.
12 Čehijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā Komisija ir izslēgusi no Savienības finansējuma summu 151 116,65 EUR apmērā kā tās veiktos izdevumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
14 Savas prasības pamatojumam Čehijas Republika ir izvirzījusi trīs pamatus par, pirmkārt, Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punkta pārkāpumu, otrkārt, – par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un, treškārt, par Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu saistībā ar Komisijas noteikto finanšu korekcijas apmēru.
15 Saistībā ar pirmo pamatu Čehijas Republika atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktu Komisija var noteikt summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu, tikai ar nosacījumu, ka attiecīgie izdevumi nav veikti atbilstīgi Savienības tiesībām. Būtībā tā uzskata, ka Komisija ir kļūdaini norādījusi, ka pirmā pārbaude uz vietas bija pielīdzināma “netiešam iepriekšējam paziņojumam” par gaidāmajām pārbaudēm un ka līdz ar to šīs pārbaudes joprojām bija jāveic Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos iepriekšēja paziņojuma termiņos, proti, 14 dienu vai 48 stundu laikā atkarībā no konkrētā gadījuma.
16 Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.
17 Vispirms ir jānorāda, kā Komisija ir atgādinājusi iebildumu rakstā un kā tā ir norādījusi oficiālajā paziņojumā, ka Regula Nr. 65/2011 ir atcelta no 2015. gada 1. janvāra. Līdz ar to Īstenošanas regulu Nr. 809/2014 piemēro no 2015. pieprasījumu gada. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka šajā lietā strīds ir tikai par 2016. pieprasījumu gadu, jo attiecībā uz 2014. un 2015. pieprasījumu gadu Komisija nav veikusi finanšu korekcijas (skat. 5. punktu iepriekš). Līdz ar to šis strīds ir jāizskata, ņemot vērā atbilstošos Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 noteikumus.
18 Turklāt ir jāatgādina, ka lauksaimniecības fondu grāmatojumu noskaidrošanas jomā lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz kopsavilkuma ziņojumu, kā arī uz korespondenci starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Šajos apstākļos šādu lēmumu pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu, ja valsts, kurai lēmums ir adresēts, ir bijusi cieši iesaistīta šo lēmumu sagatavošanas procesā un ir zinājusi par iemesliem, kuru dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka strīdīgā summa nav jāfinansē no Savienības fondiem (skat. spriedumu, 2002. gada 21. marts, Spānija/Komisija, C‑130/99, EU:C:2002:192, 126. punkts un minētā judikatūra; spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Portugāle/Komisija, C‑335/03, EU:C:2005:231, 84. punkts). Līdz ar to apstrīdētā lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā tostarp oficiālā paziņojuma saturu.
19 Šajā lietā no tā izriet, ka, pēc Komisijas domām, izdevumi, kas attiecas uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), attiecībā uz 2016. pieprasījumu gadu Čehijas Republikā nav veikti atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantam, kādēļ Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktu, noteica vienotas likmes finanšu korekciju, kas ir šī strīda priekšmets.
20 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts – ja ELFLA izdevumi nav veikti atbilstīgi Savienības tiesībām, Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu.
21 Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā “Uz vietas veicamo pārbaužu izziņošana”, kura neievērošana šajā gadījumā tiek pārmesta Čehijas Republikas iestādēm, savukārt ir noteikts, ka “pārbaudes uz vietas var izziņot iepriekš, ja tas neapdraud to mērķi vai rezultativitāti”, un ka “izziņošanas termiņš ir ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam un nepārsniedz 14 dienas” vai 48 stundas saistībā ar ganāmpulka atbalsta pieteikumu pārbaudes uz vietas izziņošanas termiņu, izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus.
22 Runājot par uz vietas veicamo pārbaužu laika grafiku, to regulē Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 26. pants, kura 2. punktā ir precizēts, ka “attiecībā uz lauku attīstības pasākumiem, kas ietilpst integrētās sistēmas darbības jomā, pārbaudes uz vietas veic visa gada garumā, pamatojoties uz to risku analīzi, kurus rada dažādas saistības katra pasākuma satvarā”. Saskaņā ar minētā panta 4. punktu, ja konkrētus atbilstības kritērijus, saistības un citus pienākumus var pārbaudīt tikai īpašā laikposmā, pārbaudēm uz vietas var būt nepieciešami papildu apmeklējumi vēlākā datumā. Tādā gadījumā pārbaudes uz vietas koordinē tā, lai viena saņēmēja apmeklējumu skaits un ilgums nepārsniegtu nepieciešamo minimumu. Šī paša punkta pēdējā daļā ir precizēts, ka “gadījumos, kad ir vajadzīgi papildu apmeklējumi, katram papildu apmeklējumam piemēro 25. pantu”.
23 Šajā lietā, pirmkārt, nav apstrīdēts, ka visas Čehijas Republikas iestāžu veiktās pārbaudes, apskatītas atsevišķi, ir veiktas vai nu bez iepriekšēja paziņojuma, vai arī ar attiecīgu paziņojumu, kas sniegts Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos termiņos.
24 Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Čehijas Republika ir nolēmusi ieviest “horizontālu” pārbaudes sistēmu, kas ļauj vairākām pārbaudes iestādēm vienlaicīgi veikt vairāku atbalsta veidu un vairāku atbilstības vai savstarpējās atbilstības nosacījumu pārbaudi, nevis tikai viena konkrēta pasākuma “vertikālu” pārbaudi. Komisija neapstrīd šādas pārbaudes sistēmas atbilstību Savienības tiesībām un līdz ar to atzīst, ko tā ir apstiprinājusi tiesas sēdē, ka pārbaudes funkciju deleģēšana vairākām struktūrvienībām nav pretrunā Savienības tiesībām.
25 Treškārt un līdz ar to, Komisija neapstrīd arī to, ka šādā pārbaudes sistēmā attiecībā uz vienu un to pašu saņēmēju var tikt veiktas vairākas pārbaudes no dažādu valsts iestāžu puses.
26 Tomēr Komisija uzskata, ka šādā pārbaudes sistēmā pirmais apmeklējums ir jāuzskata par “netiešu iepriekšēju paziņojumu” par viena un tā paša saņēmēja vēlākiem apmeklējumiem, un tādējādi visi šie apmeklējumi ir jāveic Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos iepriekšēja paziņojuma termiņos. Kā Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, tā uzskata, ka pirmajam apmeklējumam “ir tādas pašas sekas” kā iepriekšējam paziņojumam minētā panta izpratnē, līdz ar to tajā paredzētie termiņi ir jāuzskata par maksimāli piemērojamiem, tai skaitā iepriekšēja paziņojuma neesamības gadījumā. Pēc Komisijas domām, šīs regulas 25. pants pēc analoģijas būtu piemērojams tad, ja nav iepriekšēja paziņojuma, kā tā ir norādījusi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka, vairāku pārbaužu gadījumā neveicot tās visas minētās regulas 25. pantā paredzētajos iepriekšējas paziņošanas termiņos, proti, pieļaujot, ka laikposms starp pirmo un pēdējo pārbaudi pārsniedz 14 dienas vai 48 stundas attiecībā uz ganāmpulka atbalsta pieteikumu pārbaudēm uz vietas, Čehijas Republika esot pārkāpusi šo tiesību normu.
27 Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskajā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedumi, 2017. gada 9. marts, Polija/Komisija, C‑105/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:191, 38. punkts; 2018. gada 7. augusts, Ministru kabinets, C‑120/17, EU:C:2018:638, 35. punkts, un 2019. gada 15. maijs, Grieķija/Komisija, C‑341/17 P, EU:C:2019:409, 46. punkts).
28 Pirmkārt, runājot par Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. panta formulējumu, ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā nav paredzēts, ka pirmā pārbaude uz vietas ir jāuzskata par “iepriekšēju paziņojumu” par turpmākajām pārbaudēm. Tajā arī nav paredzēts, ka gadījumā, ja ir vairākas pārbaudes, tās vienmēr ir jāveic 14 dienu laikā, sākot no pirmās pārbaudes, vai attiecīgā gadījumā 48 stundu laikā attiecībā uz ganāmpulka atbalsta pieteikumiem. Šāds noteikums nav ietverts arī nevienā citā Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 tiesību normā, kā Čehijas Republika to ir pamatoti norādījusi.
29 Attiecībā uz Komisijas argumentu par iespēju pēc analoģijas piemērot Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantu ir jānorāda, ka šajā pantā ir regulēta iespēja pirms pārbaudes uz vietas sniegt “iepriekšēju paziņojumu”. Kā norādījusi Čehijas Republika, termins “iepriekšējs paziņojums” nozīmē, ka atbalsta saņēmējs, attiecībā uz kuru tiks veikta pārbaude, tiek iepriekš brīdināts par šo pārbaudi. Tātad iepriekšējs paziņojums tiek veikts pirms konkrētā pārbaudes datuma, kā tas skaidri izriet no šīs tiesību normas formulējuma, saskaņā ar kuru “pārbaudes uz vietas var izziņot iepriekš”. Turklāt iepriekšējā paziņojumā parasti ir jānorāda atbalsta saņēmējam pārbaudes datums un elementi, kas ir tās priekšmets, lai nodrošinātu minētā atbalsta saņēmēja iepriekšēju iesaistīšanos, ja šāda iesaistīšanās ir nepieciešama pārbaudes efektivitātes nodrošināšanai (skat. arī tālāk 37. un 38. punktu). Tikai ar to vien, ka attiecībā uz atbalsta saņēmēju ir tikusi veikta pirmā pārbaude, atbalsta saņēmējs netiek informēts par to, ka attiecībā uz viņu katrā ziņā tiks veiktas papildu pārbaudes, jo atkarībā no konkrētā gadījuma var būt pietiekami tikai ar vienu pārbaudi vien, nedz arī viņš tiek informēts par vēlāko pārbaužu precīzo datumu, nedz arī par elementiem, kas jāpārbauda to rašanās laikā. Līdz ar to, pat pieņemot, ka iepriekšējs paziņojums var būt “netiešs”, pirmā pārbaude nevar tikt automātiski pielīdzināta “netiešam iepriekšējam paziņojumam”, ar kuru var sākties šajā pašā 25. pantā paredzētie termiņi.
30 Turklāt Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. panta piemērošana pēc analoģijas tādējādi, ka visas turpmākās pārbaudes ir jāveic 14 dienu laikā vai attiecīgi 48 stundu laikā saistībā ar ganāmpulka atbalsta pieteikumiem, kā to iesaka Komisija, expressis verbis ir atspēkota šīs regulas 26. panta 4. punkta beigu daļā, atbilstoši kurai gadījumos, kad ir vajadzīgi papildu apmeklējumi, “katram papildu apmeklējumam piemēro” 25. pantu. Tādējādi, pat pieņemot, ka pirmā pārbaude uz vietas ir uzskatāma par “netiešu iepriekšēju paziņojumu”, šāds paziņojums, ieskaitot tam piemērojamo termiņu, attiecas tikai uz katru papildu apmeklējumu, nevis, kā to apgalvo Komisija, uz visiem šāda veida apmeklējumiem tādējādi, ka visas pārbaudes būtu jāveic Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos termiņos. Līdz ar to Komisijas izvirzītā šī panta piemērošana pēc analoģijas nav pamatota.
31 Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kurā iekļaujas Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pants, un šīs regulas struktūru ir svarīgi norādīt, ka tiesību norma, kas reglamentē pārbaužu uz vietas laika grafiku, ir Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 26. pants, kura 2. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz lauku attīstības pasākumiem, kas ietilpst integrētās sistēmas darbības jomā, pārbaudes uz vietas veic visa gada garumā, pamatojoties uz to risku analīzi, kurus rada dažādas saistības katra pasākuma satvarā. Tādējādi valsts uzraudzības iestādēm ir tiesības noteikt vienu vai vairākus gada brīžus, kas ļauj vislabāk īstenot šīs pārbaudes un nodrošināt to efektivitāti. Atkarībā no pārbaudāmo elementu rakstura vai attiecīgā lauksaimniecības cikla apmeklējums uz vietas var būt iespējams vai efektīvs tikai konkrētā gada laikposmā. Tieši šī iemesla dēļ minētās regulas 26. panta 4. punktā tieši ir atļauti papildu apmeklējumi vēlākā datumā.
32 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Čehijas Republika kā prasības pieteikuma A 9. pielikumu ir iesniegusi detalizētu tabulu, kurā ir apkopoti optimālie laikposmi, lai veiktu pārbaudes uz vietas, ņemot vērā pārbaudāmo elementu raksturu un attiecīgo lauksaimniecības ciklu, no kuras izriet, ka faktiski vairāku pārbaužu efektivitāti var nodrošināt tikai tad, ja tās tiek īstenotas konkrētā gada laikposmā, dažreiz vairāk kā pēc vairākiem mēnešiem pēc optimālā laikposma, lai pārbaudītu citu elementu, kas var būt attiecībā uz vienu un to pašu atbalsta saņēmēju veiktas pārbaudes priekšmets. Iztaujāta šajā ziņā tiesas sēdē, Komisija apstiprināja, ka tā neapstrīd šo datu pareizību.
33 No tā ir jāsecina, ka Komisijas tēze, saskaņā ar kuru visas dažādās pārbaudes ir jāveic Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos iepriekšēja paziņojuma termiņos, proti, attiecīgi 14 dienu un 48 stundu laikā, jo pirmā pārbaude ir “netiešs iepriekšējs paziņojums” par nākamajām pārbaudēm, ir pretrunā arī kontekstam, kurā iekļaujas minētais 25. pants, un šīs regulas struktūrai.
34 Treškārt, Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. panta mērķis apstiprina šo secinājumu. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 24. panta 1. punktu pārbaudes uz vietas ir jāveic tā, lai nodrošinātu faktisku verifikāciju attiecībā uz pārbaudes priekšmetu veidojošajiem elementiem. Tādējādi iepriekšējs paziņojums var tikt sniegts tikai tad, ja tas neapdraud pārbaudes uz vietas (minētās regulas 27. apsvērums) un “ja tas neapdraud [pārbaužu] mērķi [un] rezultativitāti” (minētās regulas 25. panta pirmā daļa). Tādējādi šo noteikumu mērķis ir nodrošināt pārbaužu efektivitāti, privileģējot pārsteiguma efektu, veicot negaidītas pārbaudes (bez iepriekšēja paziņojuma), vai, ja tas ir nepieciešams, ar iepriekšēju paziņojumu, kas tomēr ir samērā īss (14 dienas vai 48 stundas attiecībā uz ganāmpulka atbalsta pieteikumiem).
35 Ir svarīgi atzīmēt, tāpat kā to dara Čehijas Republika, ka tas vien, ka par vienu un to pašu atbalsta saņēmēju tiek veiktas vairākas pārbaudes dažādās iestādēs dažādos gada brīžos un tātad obligāti neaptverot visas pārbaudes iepriekšēja paziņojuma termiņos, kas paredzēti Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā, pats par sevi nevar apšaubīt pārbaužu efektivitāti.
36 Pirmkārt, atbalsta saņēmējs, attiecībā uz kuru tika veikta pirmā pārbaude, nepastāvot skaidram iepriekšējam paziņojumam, nevar būt drošs, ka attiecībā uz to noteikti tiks veiktas citas pārbaudes no attiecīgo iestāžu puses, nedz arī a fortiori zināt, kādā tieši datumā un kādi elementi tiks pārbaudīti turpmāk. Tādējādi šāda pirmā pārbaude noteikti neizslēdz iepriekš 34. punktā minētajās tiesību normās izvirzīto pārsteiguma efektu. Faktiski, kā ir uzsvērusi Čehijas Republika, Komisijas ieteiktā interpretācija varētu izraisīt negatīvas sekas, ka turpmākajām pārbaudēm tiktu atņemts jebkāds pārsteiguma efekts, jo, ja pirmā pārbaude vienmēr būtu jāuzskata par netiešu iepriekšēju paziņojumu, atbalsta saņēmējs būtu pārliecināts, ka papildu apmeklējumi tiks veikti nākamo 14 dienu laikā (vai 48 stundu laikā atkarībā no konkrētā gadījuma), tādējādi ļaujot tam sagatavoties šim nolūkam.
37 Otrkārt, Komisijas ieteiktā interpretācija nav arī piemērota, lai nodrošinātu Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētā iepriekšēja paziņojuma lietderīgo iedarbību. Šajā ziņā lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka iepriekšējs paziņojums var būt nepieciešams tostarp tad, ja efektīvai pārbaužu norisei ir nepieciešama atbalsta saņēmēja iepriekšēja iesaistīšanās (piemēram, pirms apmeklējuma uz vietas savācot vienkopus visus dzīvniekus). Ja pirmā pārbaude būtu uzskatāma par “netiešu iepriekšēju paziņojumu”, kā to apgalvo Komisija, tas nenodrošinātu atbalsta saņēmēja iepriekšēju iesaistīšanos, jo, tā kā šis apgalvotais “iepriekšējais paziņojums” ir “netiešs”, atbalsta saņēmējs nevarēs zināt, kādā tieši datumā un attiecībā uz kādiem elementiem tas vēl tiks pārbaudīts, lai vajadzības gadījumā varētu nodrošināt kompetentajām iestādēm iepriekšēju iesaistīšanos.
38 Protams, nevar izslēgt, ka, ņemot vērā gūto pieredzi, atbalsta saņēmējs pēc pirmās pārbaudes var paredzēt, vai, kad un attiecībā uz ko tas varētu vēl tikt pārbaudīts. Tomēr šajā lietā Komisija nepārmet Čehijas Republikai, ka tā noteiktos konkrētos gadījumos ir veikusi pārbaudes uz vietas tādā veidā, ka tas atbalsta saņēmējiem ļauj ar pārliecību noteikt vēlāko pārbaužu laika grafiku un apjomu un sagatavoties tām, tādējādi traucējot pārbaužu efektivitātei, vēl jo vairāk, tā šajā ziņā nav sniegusi nekādus pierādījumus. Vienīgā neatbilstība Savienības tiesībām Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punkta izpratnē, kuras dēļ tika piemērota šajā lietā apstrīdētā vienotas likmes korekcija, kā tas izriet no oficiālā paziņojuma un kā to tiesas sēdē apstiprināja Komisija, ir tas, ka Čehijas Republika nav veikusi visas pārbaudes laikposmā, kas ietilpst Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos iepriekšējā paziņojuma termiņos.
39 Vispārīgāk, kā tas ir precizēts iepriekš 31. punktā un kā to atzīst arī Komisija, var būt tā, ka visas vajadzīgās pārbaudes nav iespējams veikt vienlaikus vai īsā termiņā, jo noteiktas pārbaudes var tikt veiktas tikai konkrētā gada posmā, atkarībā no to elementu rakstura, kas ir jāpārbauda, vai attiecīgā lauksaimniecības cikla saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 26. panta 2. un 4. punktu. Ja šādas pārbaudes obligāti būtu jāveic minētās regulas 25. pantā paredzētajos iepriekšēja paziņojuma termiņos, kā to iesaka Komisija, tas varētu kaitēt to efektivitātei, jo šādi noteikts pārbaudes periods varētu nebūt piemērots, lai veiktu šādas pārbaudes.
40 Ceturtkārt, ir jāuzsver, ka dalībvalstīm uzliktajam pienākumam, kam var būt finansiālas sekas attiecībā uz dalībvalstīm, ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai tās varētu saprast šī pienākuma piemērojamību un nodrošināt atbilstību tam. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās noteiktības princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, paredz, ka tiesību normām ir jābūt skaidrām, precīzām un ar paredzamu iedarbību, lai tādējādi ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko reglamentē Savienības tiesību sistēma (skat. spriedumu, 2015. gada 5. maijs, Spānija/Komisija, C‑147/13, EU:C:2015:299, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā lietā pienākums, kuru Komisija vēlas uzlikt dalībvalstīm, proti, veikt visas atbilstošās pārbaudes Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. pantā paredzētajos iepriekšēja paziņojuma termiņos, skaidri, precīzi un ar paredzamu iedarbību neizriet no piemērojamajām tiesību normām, kā tas ir prasīts atbilstoši tiesiskās noteiktības principam, lai ļautu dalībvalstīm saprast tā piemērojamību un nodrošināt atbilstību tam. Tā tas ir vēl jo vairāk saistībā ar tiesību normu, kurā ir paredzēti termiņi, jo tiem pēc definīcijas ir jābūt skaidri un iepriekš definētiem tādējādi, lai gan dalībvalstis, gan lauksaimniecības fondu atbalsta saņēmēji varētu nepārprotami izprast minētās normas piemērojamību.
42 Tādējādi Komisijas apgalvojums, ka pirmā pārbaude ir uzskatāma par “netiešu iepriekšēju paziņojumu” un visas vēlākās pārbaudes līdz ar to ir jāveic 14 dienu laikā vai saistībā ar ganāmpulka atbalsta pieteikumiem – 48 stundu laikā, ir pretrunā gan Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. panta formulējumam un mērķim, gan kontekstam, kurā iekļaujas šī tiesību norma, kā arī minētās regulas struktūrai un tiesiskās noteiktības principam.
43 No tā izriet, ka Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 25. panta pārkāpums, kas ir vienīgais Savienības tiesību pārkāpums Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punkta izpratnē, uz ko Komisija ir atsaukusies kā uz finanšu korekcijas veikšanas iemeslu par 2016. pieprasījumu gadu, kas ir šīs tiesvedības priekšmets, nav ticis izdarīts.
44 Līdz ar to, neizvērtējot otro un trešo pamatu, ir jāapmierina pirmais pamats un tātad jāatceļ apstrīdētais lēmums daļā, kurā Komisija tajā ir izslēgusi Čehijas Republikas ELFLA ietvaros veiktos maksājumus 151 116,65 EUR apmērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
46 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Čehijas Republikas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), ciktāl Eiropas Komisija tajā ir izslēgusi Čehijas Republikas ELFLA ietvaros veiktos maksājumus 151 116,65 EUR apmērā.
2) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Tomljenović | Marcoulli | Kornezov |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 19. decembrī.
[Paraksti]