Lieta T‑412/10
(publikācija izvilkumu veidā)
Roca
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Beļģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Austrijas vannas istabu aprīkojuma tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenas paaugstinājumu saskaņošana un konfidenciālas komercinformācijas apmaiņa – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Ekonomikas krīze – 2002. gada paziņojums par sadarbību – Naudas soda apmēra samazināšana – Būtiska pievienotā vērtība
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedums
1. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi – Attiecīga uzņēmuma sniegto pierādījumu būtiska pievienotā vērtība – Piemērojamība – Sadarbības hronoloģijas ņemšana vērā – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Apjoms
(LESD 101. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. un 23. pants; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 20.–23. punkts)
2. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Naudas soda samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību ārpus paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas – Nosacījumi
(LESD 101. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 1. punkts un Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkta ceturtais ievilkums)
1. Konkurences jomā Komisija Paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos ir definējusi apstākļus, kādos uzņēmumi, kuri ar to sadarbojas izmeklēšanā par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts naudas sods, kas tiem būtu jāmaksā.
No pašas minētā paziņojuma loģikas izriet, ka vēlamais efekts ir radīt nenoteiktības klimatu aizliegtās vienošanās iekšienē, veicinot ziņošanu par to Komisijai. Šī nenoteiktība izriet tieši no tā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki zina, ka tikai viens no tiem varēs iegūt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, paziņojot par citiem pārkāpuma dalībniekiem, tādējādi pakļaujot tos naudas sodu piemērošanas riskam. Šīs sistēmas ietvaros un saskaņā ar to pašu loģiku ir uzskatāms, ka uzņēmumi, kuri visātrāk sniedz savu ieguldījumu sadarbībā, ir pelnījuši saņemt lielākus naudas sodu, kas tiem pretējā gadījumā tiktu uzlikti, samazinājumus nekā tie uzņēmumi, kuri ir mazāk naski uz sadarbību. Tātad karteļa dalībnieku piedāvātās sadarbības hronoloģiskā secība un ātrums ir ar minēto paziņojumu par sadarbību ieviestās sistēmas pamatelementi.
Šajā ziņā, lai gan Komisijai ir pienākums pamatot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pierādījumi, ko uzņēmumi ir iesnieguši atbilstoši paziņojumam par sadarbību, ir ieguldījums, kas pamato vai nepamato uzliktā naudas soda samazinājumu, uzņēmumiem, kuri vēlas apstrīdēt šajā ziņā Komisijas lēmumu, savukārt ir pienākums pierādīt, ka šo uzņēmumu brīvprātīgi sniegtai informācijai ir bijusi izšķiroša nozīme, lai Komisija varētu pierādīt pārkāpuma galvenos elementus un līdz ar to pieņemt lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodus. Ņemot vērā samazināšanas jēgu, Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas noderīgumu, kas noteikti ir atkarīgs no tiem pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā.
Ja uzņēmums sadarbības ietvaros tikai apstiprina, turklāt mazāk precīzi un skaidri, daļu no informācijas, kuru sadarbības ietvaros jau ir sniedzis kāds cits uzņēmums, šī uzņēmuma sadarbības pakāpi, kaut arī tā zināmā mērā var būt Komisijai noderīga, nevar uzskatīt par līdzīgu tai, kādā ir sadarbojies pirmais uzņēmums, kurš sniedza minēto informāciju. Paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina Komisijas rīcībā jau esošo paziņojumu, būtiski neatvieglo Komisijas uzdevumu. Tādējādi šī sadarbība nevar būt pietiekama, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu par sadarbību. Tomēr uzņēmuma, ko apsūdz par dalību aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, kura patiesumu ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu minēto uzņēmumu izdarītā pārkāpuma esamībai, ja to neapstiprina citi pierādījumi.
Visbeidzot, lai gan ir jāatzīst, ka, izvērtējot Komisijai atbilstoši paziņojumam par sadarbību iesniegtās informācijas pievienotās vērtības būtiskumu, tai ir zināma rīcības brīvība, tomēr Vispārējā tiesa nevar atsaukties uz minēto rīcības brīvību, lai atteiktos veikt šajā ziņā faktisko un tiesisko Komisijas vērtējuma elementu detalizētu pārbaudi.
Lai gan paziņojums par sadarbību neierobežo Savienības tiesas veicamo naudas soda samazinājuma novērtēšanu tad, ja tā lemj, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa var uzskatīt par lietderīgu, veicot naudas soda apmēra pārrēķināšanu, pamatoties uz šo paziņojumu, tostarp tādēļ, ka tas ļauj ņemt vērā visus elementus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā, un uzlikt visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies attiecīgajā pārkāpumā, samērīgus naudas sodus.
(sal. ar 176., 182.–188. un 233. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 221.–223. punktu)