Lieta C‑460/18 P
HK
pret
Eiropas Komisiju
Tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 19. decembra spriedums
Apelācija – Civildienests – Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi – 1.d pants – Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 17. panta pirmā daļa – Apgādnieka zaudējuma pensija – Piešķiršanas nosacījumi – Jēdziens “Savienības ierēdņa pārdzīvojušais laulātais” – Laulība un partnerattiecības, kas nav laulība – Kopdzīve – Nediskriminācijas princips – Salīdzināma situācija – Neesamība – Nosacījums attiecībā uz laulības ilgumu – Krāpšanas apkarošana – Pamatojums
1. Tiesvedība – Spriedumu pamatojums – Apjoms
(Tiesas statūtu 36. pants un 53. panta pirmā daļa)
(skat. 38., 50.–53. punktu)
2. Ierēdņi – Pensijas – Apgādnieka zaudējuma pensija – Piešķiršanas nosacījumi – Laulība – Reģistrētu partnerattiecību, kas nav laulība, pielīdzināšana laulībai pie noteiktiem nosacījumiem – Kopdzīves pielīdzināšana laulībai – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punkta otrā daļa, VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkts un VIII pielikuma 17. panta pirmā daļa)
(skat. 68.–78. punktu)
3. Ierēdņi – Vienlīdzīga attieksme – Apgādnieka zaudējuma pensija – Kopdzīve un laulība – Situācijas, kas nav salīdzināmas
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 1.d pants un VIII pielikuma 17. panta pirmā daļa; Padomes Direktīvas 2000/78 2. pants)
(skat. 84. un 85. punktu)
4. Ierēdņi – Apgādnieka zaudējuma pensija – Piešķiršanas nosacījumi – Laulība – Laulības minimālais ilgums – Nediskriminējošs nosacījums, kurš kalpo cīņai pret ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 1.d pants un VIII pielikuma 17. panta pirmā daļa; Padomes Direktīvas 2000/78 2. pants)
(skat. 89. un 90. punktu)
5. Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu – Prasības atcelt tiesību aktu noraidīšana, kā rezultātā tiek noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzību
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
(skat. 93. punktu)
Rezumējums
Tiesa apstiprina, ka, lai saņemtu apgādnieka zaudējuma pensiju, Eiropas Savienības ierēdņa pārdzīvojušajam laulātajam ir jābūt bijušam laulībā ar pēdējo minēto vai, pie noteiktiem nosacījumiem, reģistrētās partnerattiecībās, kas nav laulība, ilgāk par vienu gadu
Ar 2019. gada 19. decembrī pasludināto spriedumu HK/Komisija (C‑460/18 P) Tiesa atcēla Vispārējās tiesas 2018. gada 3. maija spriedumu HK/Komisija (1) un, pieņemot galīgo nolēmumu par strīdu, noraidīja gan prasītāja prasību atcelt tiesību aktu pret Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru viņam tika atteikts piešķirt apgādnieka zaudējuma pensiju kā ierēdnes pārdzīvojušajam laulātajam, gan arī viņa prasību atlīdzināt iespējami nodarīto mantisko un morālo kaitējumu.
Šī lieta bija par prasītāja prasību saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju kā 2015. gada 11. aprīlī mirušās Eiropas Savienības ierēdnes pārdzīvojušajam laulātajam, ar kuru viņš bija laulībā kopš 2014. gada 9. maija. Pāris dzīvoja kopā jau no 1994. gada. Prasītājs regulāri saņēma naudu no savas partneres, jo viņam bija veselības problēmas, kas neļāva strādāt vai mācīties.
Vispirms Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru bija noraidīta prasītāja prasība, tādēļ, ka Vispārējā tiesa nebija ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojumā nav skaidri un saprotami norādīta Vispārējās tiesas argumentācija attiecībā uz to personu noteikšanu, kuras var saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VIII pielikuma 17. panta pirmo daļu, kam ir nozīme saistībā ar to situāciju salīdzināmību, kuras tiek izvērtētas, lai pārbaudītu šīs Civildienesta noteikumu normas atbilstību vispārējam nediskriminācijas principam.
Uzskatot, ka tiesvedības stadija ļauj izlemt lietu, Tiesa pēc tam uzskatīja, ka Komisija varēja pamatoti atteikties piešķirt prasītājam apgādnieka zaudējuma pensiju, pamatojoties uz to, ka viņš neizpildīja Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 17. panta pirmajā daļā paredzēto nosacījumu par minimālo viena gada laulības ilgumu ar mirušo ierēdni.
Tiesa norādīja, ka ne tas, ka minētais noteikums no savas piemērošanas jomas izslēdz de facto dzīvesbiedrus, ne tas, ka tajā noteikts šāds minimālais laulības ilgums, lai pārdzīvojušais laulātais saņemtu apgādnieka zaudējuma pensiju, nav acīmredzami neatbilstoši, ņemot vērā apgādnieka zaudējuma pensijas mērķi, un ar to arī netiek pārkāpts vispārējais nediskriminācijas princips.
Tiesa uzskata, ka apgādnieka zaudējuma pensija nav saistīta ar iespējamo laulātā finansiālo atkarību no mirušā. Turpretī šīs pensijas saņēmējam jābūt bijušam civiltiesiskā savienībā ar mirušo ierēdni, kas dod pamatu savstarpēju tiesību un pienākumu kopumam, kāda ir laulība, vai – pie noteiktiem nosacījumiem – reģistrētas partnerattiecības, ka nav laulība.
Tiesa precizēja, ka šo nosacījumu vidū ir arī tas, ka pārdzīvojušais partneris iesniedz oficiālu dokumentu, ko par tādu atzinusi dalībvalsts vai jebkura dalībvalsts kompetentā iestāde un kas apliecina viņu statusu kā partneriem, kuri nav laulātie, un ka pārim nav bijis pieejas civiltiesiskai laulībai šajā valstī.
Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka de facto savienība, tāda kā kopdzīve, kas principā nav likumā noteiktā statusa priekšmets, neatbilst pieprasītajiem noteikumiem un ka līdz ar to apgādnieka zaudējuma pensijas sakarā de facto dzīvesbiedri nav salīdzināmā situācijā nedz ar laulātām personām, nedz ar tiem partneriem, kuri ir noslēguši reģistrētas partnerattiecības atbilstoši prasītajiem nosacījumiem, lai varētu saņemt minēto pensiju.
Turklāt Tiesa nosprieda, ka nolūkā cīnīties pret ļaunprātīgu izmantošanu, proti, krāpšanu, Savienības likumdevējam bija novērtēšanas brīvība, ieviešot tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, un ka mērķis nosacījumam, ka laulībai bija jābūt vismaz vienu gadu ilgai, lai pārdzīvojušais laulātais varētu saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju, ir nodrošināt attiecību starp konkrētajām personām patiesumu un stabilitāti.
Tiesa ir secinājusi, ka prasījumi par nodarītā mantiskā vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida kā nepamatoti, ja šie prasītāja prasījumi šajā sakarā ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu, kuri paši ir noraidīti kā nepamatoti.