EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2014. gada 12. martā (*)
Civildienests – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Nolūks maldināt administrāciju – Pierādījumi – Piecu gadu termiņa, lai iesniegtu prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu, nepiemērojamība administrācijai – Iebilde par prettiesiskumu – Pirmstiesas procedūra – Savstarpējas atbilstības prasība – Iebilde par prettiesiskumu, kas pirmo reizi celta prasības laikā – Pieņemamība
Lieta F‑128/12
par prasību, kas celta saskaņā LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEKL atbilstoši tā 106.a pantam,
CR, Eiropas Parlamenta ierēdnis, ar dzīvesvietu M. (Francija), ko pārstāv A. Salerno un B. Cortese, avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv V. Montebello-Demogeot un E. Taneva, pārstāves,
atbildētājs,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bauer un A. Bisch, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā.
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch], tiesneši R. Barentss [R. Barents] un K. Brādlijs [K. Bradley] (referents),
sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 29. oktobrī, CR iesniedza šo prasību atcelt Eiropas Parlamenta lēmumu par nepamatotu maksājumu, kas saņemti kā apgādājamā bērna pabalsts, atgūšanu pēc piecu gadu noilguma termiņa beigām.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 67. pantā ir noteikts:
“1. Ģimenes pabalsti ir šādi:
[..]
b) pabalsts attiecībā uz apgādājamu bērnu;
[..].
2. Ierēdņiem, kas saņem šajā pantā minētos ģimenes pabalstus, ir pienākums deklarēt līdzīga rakstura pabalstus, kurus tie saņem no citiem avotiem, un šādus pabalstus atskaita no pabalstiem, kuri izmaksāti saskaņā ar [Civildienesta noteikumu] VII pielikuma 1., 2. un 3. pantu.
[..]”
3 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85. pantu:
“Jebkuru nepamatoti pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka nav pienācīga iemesla tās samaksai, vai arī ja fakts par pārmaksāto summu nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt.
Atmaksas pieprasījums jāiesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā no dienas, kurā summa ir samaksāta. Ja iecēlējinstitūcija var konstatēt, ka saņēmējs ar nodomu maldinājis administrāciju, lai iegūtu attiecīgo summu, atmaksas pieprasījumu neatzīst par spēkā neesošu, pat ja šis laikposms ir pagājis.”
Tiesvedības rašanās fakti
4 Prasītājs, AD 12 pakāpes ierēdnis, uzsāka darbu Parlamentā 1983. gada 1. jūlijā un kopš šī datuma tajā ieņēma dažādus administratīvus amatus. Tostarp no 2004. gada 1. janvāra līdz 2008. gada maijam viņš bija nodarbināts juridiskajā dienestā, kurā no 2005. gada 1. februāra līdz 2008. gada 30. aprīlim viņš ietilpa nodaļā, kura strādāja ar Civildienesta noteikumos noteiktajām tiesībām.
5 Kā četru bērnu tēvs prasītājs kopš 1991. gada oktobra saņēma Civildienesta noteikumu 67. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto apgādājamā bērna pabalstu.
6 Ar 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Parlamenta Personāla ģenerāldirektorāta Personāla administratīvās dzīves vadības direkcijas Individuālo tiesību un atalgojuma nodaļas vadītājs paziņoja prasītājam to, ka Parlamenta rīcībā esošie dati liek uzskatīt, ka viņam ir bijušas tiesības saņemt Francijas iestāžu izmaksājamo apgādājamā bērnu pabalstu, un lūdza viņam iesniegt viņa dzīvesvietas Caisse d’allocations familiales [Ģimenes pabalstu izmaksas iestādes] (turpmāk tekstā – “CAF”) apliecinājumu par viņa situāciju, proti, vai nu izmaksas apliecinājumu, vai izmaksas atteikumu. Pēc tam tika norādīts, ka gadījumā, ja šāds apliecinājums netiks iesniegts līdz 2011. gada 31. oktobrim, pirmkārt, līdz tam izmaksātais apgādājamā bērna pabalsts tiks samazināts par summu, kādu prasītājs bija tiesīgs saņemt no CAF, un, otrkārt, administrācija veiks detalizētu viņa lietas materiālu izvērtējumu, kā arī attiecīgā gadījumā sāks visu nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu.
7 Pēc 2011. gada 13. oktobra paziņojuma saņemšanas prasītājs sazinājās ar CAF, lūdzot izsniegt Parlamenta prasīto apliecinājumu, un informēja Parlamenta administrāciju, ka, pēc viņa ieskata, viņam nebūs iespējams šo apliecinājumu saņemt noteiktajā termiņā.
8 Ar 2011. gada 11. novembra vēstuli Individuālo tiesību un atalgojuma nodaļas vadītājs informēja prasītāju, ka, tā kā noteiktajā termiņā viņš nav iesniedzis prasīto apliecinājumu, Parlamenta izmaksājamais apgādājamā bērna pabalsts pēc tā iniciatīvas ar 2011. gada decembri tiek samazināts par summu, kas atbilst summai, kādu viņš bija tiesīgs saņemt no CAF. Paziņojumā tika piebilsts, ka šis samazinājums tiks piemērots ar atpakaļejošu datumu no prasītāja otrā bērna piedzimšanas 1996. gada janvārī, kas deva tiesības uz CAF izmaksājamo pabalstu.
9 Ar 2011. gada 9. decembra paziņojumu Personāla administratīvās dzīves vadības direkcijas direktors (turpmāk tekstā – “direktors”) informēja prasītāju, ka viņa lietas materiālu pārbaudē ir secināts, ka viņš ir saņēmis CAF izmaksātus ģimenes pabalstus “no 1999. gada septembra pēc otrā bērna piedzimšanas”. Direktors uzskata, ka prasītājs bija “apzināti maldinājis administrāciju, lai panāktu ģimenes pabalstu izmaksu bez to summu atskaitījuma, kas atbilst līdzīga rakstura saņemtajām summām no citiem avotiem”, jo viņš nebija informējis administrāciju par viņa saņemtajiem valsts pabalstiem un nebija aktualizējis savus datus pēdējās divās ikgadējās informācijas veidlapās. Tādēļ, uzskatot, ka ir izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma nosacījumi, direktors informēja prasītāju, ka tas, rīkojoties kā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), ir nolēmis uzsākt nepamatoti samaksāto summu atgūšanu ne vien par pēdējiem pieciem gadiem, bet par visu laika posmu no 1999. gada septembra, veicot ieturējumus no viņa atalgojuma laika posmā no 2012. gada janvāra līdz 2014. gada janvārim (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
10 Ar 2012. gada 5. janvāra vēstuli CAF atbildēja uz prasītāja informācijas pieprasījumu un nosūtīja viņam izrakstu par viņa saņemtajiem pakalpojumiem no tās laika posmā no 1998. gada 1. aprīļa līdz 2011. gada 31. decembrim, tostarp pakalpojumu ar nosaukumu “ģimenes pabalsts”, kas tika izmaksāts no 1999. gada septembra. Turklāt CAF norādīja prasītājam, ka nav iespējams iegūt apliecinājumu par laika posmu no 1996. gada janvāra.
11 2012. gada 7. martā prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu vienīgi, ciktāl ar to bija nolemts atgūt nepamatoti samaksātās summas par ilgāku laiku nekā pieci gadi. Faktiski prasītājs neapstrīdēja pēdējos piecos gados nepamatoti samaksāto summu atgūšanu.
12 Ar 2012. gada 2. jūlija lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs, rīkojoties kā iecēlējinstitūcija, noraidīja sūdzību, vienlaikus informējot prasītāju, ka kompetentais dienests ir pārrēķinājis atgūstamo summu apmēru atbilstoši CAF 2012. gada 5. janvāra vēstulē norādītajai informācijai.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
13 Ar 2013. gada 1. martā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto procesuālo rakstu Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā Parlamenta prasījumu atbalstam. Ar Civildienesta tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 8. maija rīkojumu tika apmierināts gan šis lūgums, gan attiecīgi prasītāja un Parlamenta pieteikumi par konfidencialitāti attiecībā uz prasības pieteikumam un iebildumu rakstam pievienotajiem pielikumiem.
14 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to, piemērojot Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otro teikumu, ir nolemts atgūt visu no 1999. gada septembra nepamatoti saņemto summu, nevis tikai to summu, kas nepamatoti saņemta pēdējo piecu gadu laikā;
– tiktāl, cik nepieciešams, atcelt 2012. gada 2. jūlija lēmumu par sūdzības noraidīšanu;
– piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
15 Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Padomes prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt izvirzīto iebildi par prettiesiskumu attiecībā pret Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otro teikumu par nepamatotu;
– noraidīt prasību kā nepamatotu.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība
17 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tie prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts).
18 Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka ar 2012. gada 2. jūlija lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja sūdzība, ir apstiprināts apstrīdētais lēmums, precizējot šī lēmuma pamatā esošo argumentāciju. Taču šādā gadījumā ir jāizvērtē tieši sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskums, ņemot vērā lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība, ietverto pamatojumu, pieņemot, ka šis pamatojums sakrīt ar šo aktu (Civildienesta tiesas 2012. gada 18. aprīļa spriedums lietā F‑50/11 Buxton/Parlaments, 21. punkts, un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to prasījumiem, kas vērsti pret lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība, nav autonoma satura, un tādējādi tie ir jāuzlūko kā formāli vērsti pret apstrīdēto lēmumu, kāds tas precizēts lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā T‑258/01 Eveillard/Komisija, 32. punkts).
Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu
19 Prasības pieteikums ir jāsaprot tā, ka, pamatojot prasījumus atcelt apstrīdēto lēmumu, tajā būtībā tiek izvirzīti divi pamati, kuros tiek norādīts, pirmkārt, uz Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma pārkāpumu un, otrkārt, iebilde par Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas prettiesiskumu.
20 Civildienesta tiesa vispirms izvērtēs iebildi par Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma prettiesiskumu, jo gadījumā, ja šī iebilde par prettiesiskumu ir jāapmierina, vairs nebūs vajadzīgs izvērtēt pirmo pamatu.
Par pamatu – iebilde par Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma prettiesiskumu
21 Prasītājs uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tādēļ, ka tas ir pamatots ar Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otro teikumu – tiesību normu, kas pati esot prettiesiska. Proti, pēc prasītāja ieskata, ar šo tiesību normu tiekot pārkāpts tiesiskās noteiktības princips un samērīguma principu, jo tajā nav paredzēts noilguma termiņš administrācijas rīcībai gadījumā, kad ierēdnis apzināti ir to maldinājis.
– Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību
22 Vispirms jākonstatē, ka iebilde par Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma prettiesiskumu nekādā veidā nav tikusi izvirzīta pirmstiesas procedūras ietvaros.
23 Protams, atbildētājs un lietā iestājusies persona tiešām nav izvirzījuši pret prasītāju iebildi par nepieņemamību. Gluži pretēji – atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumiem tiesas sēdē par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību kontekstā par sūdzības un vēlāka prasības pieteikuma savstarpējas atbilstības prasību, tie abi bija vienisprātis par to, ka iebildes par prettiesiskumu, uz kurām savstarpējas atbilstības prasība nebūtu jāattiecina, ir jānodala no citiem pamatiem, kuriem savstarpējas atbilstības prasība ir jāpiemēro veidā, kā to sava 2013. gada 25. oktobra sprieduma lietā T‑476/11 P Komisija/Moschonaki 70.–80. un 82. punktā atgādinājusi Vispārējā tiesa, un līdz ar to nelūdz Civildienesta tiesu atzīt izvirzīto iebildi par prettiesiskumu par nepieņemamu.
24 Tomēr sūdzības un prasības savstarpējā atbilstība, no kuras ir atkarīga pēdējās pieņemamība, ir sabiedriskās kārtības jautājums, kas tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes (Civildienesta tiesas 2012. gada 17. jūlija spriedums lietā F‑54/11 BG/Ombuds, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑406/12 P).
25 Šajā ziņā jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienības tiesās prasība ir pieņemama tikai tad, ja vispirms iecēlējinstitūcijai ir iesniegta sūdzība.
26 Saskaņā ar judikatūru savstarpējas atbilstības prasība starp sūdzību šīs tiesību normas izpratnē un tai sekojošo prasības pieteikumu izriet no Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkta. Šī norma pieprasa – tās neizpildes gadījumā nozīmējot prasības nepieņemamību –, ka Savienības tiesās izvirzītajam pamatam ir jābūt norādītam jau pirmstiesas procedūras laikā, lai iecēlējinstitūcija varētu uzzināt ieinteresētās personas kritiku par apstrīdēto lēmumu. Savstarpējas atbilstības prasība tiek attaisnota ar pirmstiesas procedūras mērķi, proti, ļaut panākt izlīgumu par strīdiem, kas radušies starp ierēdņiem un administrāciju (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Moschonaki, 71. un 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Turklāt judikatūrā ir precizēts, ka savstarpējas atbilstības prasības starp prasības pieteikumu un sūdzību īstenošanai un tās kontrolei Savienības tiesās vienlaikus ir jāgarantē, ka tiek ievērots, pirmkārt, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ar mērķi, lai ieinteresētā persona varētu efektīvi apstrīdēt viņai nelabvēlīgu iecēlējinstitūcijas lēmumu, un, otrkārt, tiesiskās noteiktības princips, lai jau sūdzības stadijā iecēlējinstitūcija varētu uzzināt ieinteresētās personas kritiku par apstrīdēto lēmumu (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Moschonaki, 82. punkts).
28 Visbeidzot, judikatūrā savstarpējas atbilstības prasība ir attiecināta uz prasību, kuras ietvaros ir izvirzīta iebilde par prettiesiskumu, apstiprinot, ka, lai šāda iebilde būtu pieņemama, tai jābūt norādītai sūdzībā (Civildienesta tiesas 2008. gada 11. decembra spriedums lietā F‑136/06 Reali/Komisija, 44.–51. punkts, kas tika apstiprināts ar Vispārējās tiesas 2010. gada 27. oktobra spriedumu lietā T‑65/09 P Reali/Komisija, 46.–49. punkts).
29 Taču Civildienesta tiesa uzskata, ka kopš iepriekš minētā 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Reali/Komisija judikatūra par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu Hartas 47. panta kontekstā (skat., piemēram, Tiesas 2012. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑199/11 Otis u.c., 54.–63. punkts, un 2013. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑40/12 P Gascogne Sack Deutschland (agrāk – Sachsa Verpackung)/Komisija, 75. un 76. punkts, kā arī Vispārējās tiesas 2011. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑234/07 Koninklijke Grolsch/Komisija, 39. un 40. punkts) ir attīstījusies, kas attaisno to, ka tā pārskata iespēju piemērot savstarpējas atbilstības prasību gadījumā, kad iebilde par prettiesiskumu pirmo reizi ir izvirzīta prasībā tiesā.
30 It īpaši iepriekš minētajā spriedumā lietā Koninklijke Grolsch/Komisija Vispārējā tiesa, vispirms konstatējusi, ka nevienā Savienības tiesību normā nav noteikts, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam administratīvajā procesā būtu pienākums apstrīdēt dažādos šajā paziņojumā iekļautos faktiskos vai tiesiskos apstākļus, pretējā gadījumā tam būtu liegts to darīt vēlāk tiesvedības stadijā, noraidīja Eiropas Komisijas argumentu, ar kuru tika apšaubīta pamata pieņemamība tādēļ, ka tas skaidri un precīzi nebija izvirzīts administratīvā procesa laikā (37. un 39. punkts). Faktiski Vispārējā tiesa nosprieda, ka aprakstītajos apstākļos šāds arguments nozīmētu ierobežot prasītājas iespēju vērsties tiesā un it īpaši tās tiesības uz savas lietas izskatīšanu tiesā. Taču, kā to atgādināja Vispārējā tiesa, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un piekļuvi objektīvai tiesai ir garantētas Hartas 47. pantā (40. punkts).
31 Kaut gan patiešām šī sprieduma 27. un 28. punktā minētā judikatūra ir attīstīta no civildienesta atšķirīgās jomās, iepriekš minētais spriedums lietā Koninklijke Grolsch/Komisija attiecas uz iespējas vērsties tiesā ierobežojuma, kuru likumdevējs nav tieši paredzējis, atbilstību Hartas 47. pantam. Tātad ir runa par situāciju, kas ir analoģiska savstarpējas atbilstības prasības piemērošanai iebildes par prettiesiskumu gadījumā, kas ir prasība, kura, lai arī tās pamats ir Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts, ir judikatūras izcelsmes norma.
32 Taču Civildienesta tiesa uzskata, ka apsvērumi, kas skar attiecīgi pirmstiesas procedūras mērķi, iebildes par prettiesiskumu raksturu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, nepieļauj to, ka iebilde par prettiesiskumu, kura pirmo reizi ir izvirzīta prasībā, tiek atzīta par nepieņemamu vienīgi tā iemesla dēļ, ka tā nav bijusi izvirzīta pirms prasības celšanas iesniegtajā sūdzībā.
33 Pirmkārt, attiecībā uz pirmstiesas procedūras mērķi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šai procedūrai nav jēgas, ja iebildumi tiek vērsti pret lēmumu, kuru iecēlējinstitūcija vairs nevar mainīt (Tiesas 1978. gada 16. marta spriedums lietā 7/77 Ritter von Wüllerstorff un Urbair/Komisija, 7. punkts, un 1983. gada 14. jūlija spriedums lietā 144/82 Detti/Tiesa, 16. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. janvāra spriedums lietā T‑386/00 Gonçalves/Parlaments, 34. punkts). Tāpat judikatūrā ir izslēgta nepieciešamība iesniegt sūdzību par konkursu atlases komisiju pieņemtajiem lēmumiem (Civildienesta tiesas 2012. gada 20. jūnija spriedums lietā F‑66/11 Cristina/Komisija, 34. punkts) vai par novērtējuma ziņojumu (Tiesas 1980. gada 3. jūlija spriedums apvienotajās lietās 6/79 un 97/79 Grassi/Padome, 15. punkts).
34 Tāpat arī pienākums izvirzīt iebildi par prettiesiskumu sūdzībā, lai to vēlāk neatzītu par nepieņemamu, neatbilstu pirmstiesas procedūras mērķim, kas atgādināts šā sprieduma 24. punktā.
35 Proti, ņemot vērā Eiropas Savienības iestāžu izdoto aktu tiesiskuma prezumpcijas principu, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības tiesiskais regulējums ir uzskatāms par pilnā mērā spēkā esošu līdz brīdim, kad tā nelikumību ir konstatējusi kompetentā tiesa (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 101/78 Granaria, 4. punkts; 1988. gada 7. jūnija spriedums lietā 63/87 Komisija/Grieķija, 10. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑475/01 Komisija/Grieķija, 18. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. septembra spriedums lietā T‑13/97 Losch/Tiesa, 99. punkts; 1998. gada 30. septembra spriedums lietā T‑154/96 Chvatal u.c./Tiesa, 112. punkts; 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑120/99 Kik/ITSB (“Kik”), 55. punkts, un 2008. gada 17. septembra spriedums lietā T‑218/06 Neurim Pharmaceuticals (1991)/ITSB – Eurim‑Pharm Arzneimittel (“Neurim PHARMACEUTICALS”), 52. punkts), iecēlējinstitūcija nevar izvēlēties nepiemērot spēkā esošu vispārēju aktu, kas, tāsprāt, ir pretrunā tiesību normai ar augstāku juridisko spēku, tikai tādēļ, lai atrisinātu strīdu ārpustiesas ceļā (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 7. jūnija spriedumu lietā F‑64/10 Mantzouratos/Parlaments, 22. punkts).
36 Tāda izvēle a fortiori ir izslēgta, ja iecēlējinstitūcija rīkojas saistošās kompetences situācijā, kā tas ir gadījumā, kad ir izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanas nosacījumi un kad administrācijai ir pienākums atgūt kādam no tās darbiniekiem nepamatoti izmaksātās summas. Saistošās kompetences īstenošanas ietvaros iecēlējinstitūcijai nav tiesību atcelt vai grozīt darbinieka apstrīdēto lēmumu, pat ja tā uzskatītu, ka izvirzītā iebilde par prettiesiskumu pret tiesību normu, uz kuras pamata ir pieņemts apstrīdētais lēmums, ir pamatota.
37 Turklāt tas, ka iebilde par prettiesiskumu tiek izvirzīta pirmo reizi prasībā, nedrīkst ietekmēt tiesiskās noteiktības principu, jo, pat ja kopš sūdzības stadijas iecēlējinstitūcijai būtu bijusi zināma iebilde par prettiesiskumu, tā nevarētu uz šo apstākli atsaukties, lai atrisinātu strīdu ar savu darbinieku izlīguma ceļā.
38 Otrkārt, attiecībā uz iebildes par prettiesiskumu raksturu – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 277. pantā ir nostiprināts vispārējs princips, ar kuru ikvienam lietas dalībniekam tiek nodrošinātas tiesības, – lai panāktu tiesību akta, par kuru tas var celt prasību, atcelšanu, ar blakus prasību apstrīdēt tāda Savienības iestāžu iepriekš pieņemta tiesību akta spēkā esamību, kas ir apstrīdētā tiesību akta juridiskais pamats, ja šim lietas dalībniekam nav bijis tiesību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, celt tiešu prasību pret šādu aktu, kurš tam ir radījis sekas, nebūdams tiesīgs lūgt tā atcelšanu (Tiesas 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, 39. punkts, un 1984. gada 19. janvāra spriedums lietā 262/80 Andersen u.c./Parlaments, 6. punkts). Tādējādi LESD 277. panta mērķis ir aizsargāt personu no prettiesiska normatīvā akta piemērošanas, ievērojot to, ka spriedumam, ar kuru tiek konstatēta nepiemērojamība, ir iedarbība tikai uz konkrētās lietas dalībniekiem un ka ar šo spriedumu netiek apstrīdēts pats akts, kas ir kļuvis neapstrīdams (Pirmās instances tiesas 2006. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑173/04 Carius/Komisija, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Taču, pieņemot, ka pienākums izvirzīt iebildi par prettiesiskumu sūdzībā, lai to vēlāk neatzītu par nepieņemamu, varētu atbilst pirmstiesas procedūras mērķim, Civildienesta tiesa uzskata, ka pašas iebildes par prettiesiskumu raksturs ir līdzsvarot tiesiskuma principu un tiesiskās noteiktības principu.
40 Visbeidzot, no LESD 277. panta redakcijas izriet, ka lietas dalībnieks var apstrīdēt vispārpiemērojamu aktu pēc prasības celšanai paredzētā termiņa beigām vienīgi tiesvedības ietvaros Savienības tiesās. Tātad šāda izņēmuma iedarbība nevar pilnībā izpausties administratīvas sūdzības procedūras ietvaros.
41 Visbeidzot treškārt, Civildienesta tiesa atgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas šobrīd ir nostiprināts Hartas 47. panta otrajā daļā, saskaņā ar kuru “ikvienai personai ir tiesības uz [..] lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā”. Šī daļa atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECTK”), 6. panta 1. punktam (Tiesas 2013. gada 28. februāra spriedums lietā C‑334/12 RX‑II (pārskatīšana) Arango Jaramillo u.c./EIB, 40. un 42. punkts).
42 No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attiecībā uz ECTK 6. panta 1. punkta interpretāciju, uz kuru ir jāatsaucas atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, izriet, ka tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā nav absolūtas. Šo tiesību īstenošana ir pakļauta ierobežojumiem, tostarp nosacījumiem attiecībā uz prasības pieņemamību. Lai arī ieinteresētajām personām ir jārēķinās, ka ir piemērojami attiecīgie tiesību akti, to piemērošana nedrīkst kavēt tās izmantot pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus (šajā ziņā skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 6. decembra spriedumu lietā Anastasakis pret Grieķiju, pieprasījums Nr. 41959/08, Recueil des arrêts et décisions vēl nav publicēts, 24. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā (pārskatīšana) Arango Jaramillo u.c./EIB, 43. punkts, un Tiesas 2010. gada 16. novembra rīkojumu lietā C‑73/10 P Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija, 53. punkts).
43 Konkrēti Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir precizējusi, ka ar prasības pieņemamību saistītie tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā ierobežojumi nevar ierobežot indivīda iespēju vērsties tiesā tādā veidā vai tādā apmērā, ka tiktu apdraudēta tā tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā būtība. Šādi ierobežojumi atbilst ECTK 6. panta 1. punktam vienīgi tad, ja tiem ir leģitīms mērķis un ja pastāv saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamajiem mērķiem (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 24. maija spriedumu lietā Liakopoulou pret Grieķiju, pieprasījums Nr. 20627/04, Recueil des arrêts et décisions nav publicēts, 17. punkts; 2008. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Kemp u.c. pret Luksemburgu, pieprasījums Nr. 17140/05, Recueil des arrêts et décisions nav publicēts, 47. punkts, un 2014. gada 9. janvāra spriedumu lietā Viard pret Franciju, pieprasījums Nr. 71658/10, 29. punkts). Proti, tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā ir apdraudētas, kad to tiesiskais regulējums pārstāj kalpot tiesiskās noteiktības un pareizas tiesvedības mērķiem, radot sava veida barjeru, kas kavē indivīda iespējas panākt savas lietas izskatīšanu pēc būtības kompetentajā tiesā (skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] viedokli iepriekš minētajā lietā (pārskatīšana) Arango Jaramillo u.c./EIB, 58.–60. punkts, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 24. februāra spriedumu lietā L’Erablière pret Beļģiju, pieprasījums Nr. 49230/07, Recueil des arrêts et décisions vēl nav publicēts, 35. punkts).
44 Taču iebildes par prettiesiskumu, kas pirmo reizi norādīta prasības pieteikumā, nepieņemamība kā sankcija ir uzskatāma par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierobežojumu, kas ir nesamērīgs ar savstarpējas atbilstības prasības sasniedzamo mērķi, proti, ļaut panākt izlīgumu strīdos, kas radušies starp konkrēto ierēdni un administrāciju (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Liakopoulou pret Grieķiju, 20. punkts).
45 Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiek uzskatīts, ka ikviens parasti rūpīgs ierēdnis pārzina Civildienesta noteikumus (Pirmās instances tiesas 1999. gada 19. maija spriedums apvienotajās lietās T‑34/96 un T‑163/96 Connolly/Komisija, 168. punkts un tajā minētā judikatūra) un it īpaši viņa atalgojumu regulējošās normas (skat. Civildienesta tiesas 2013. gada 21. novembra spriedumu apvienotajās lietās F‑72/12 un F‑10/13 Roulet/Komisija, 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt iebilde par prettiesiskumu var likt Civildienesta tiesai izvērtēt to normu likumību, kuras ierēdņiem ir pienākums zināt, ņemot vērā vispārējos principus vai augstāka juridiskā spēka tiesību normas, kas var pārsniegt Civildienesta noteikumu normās noteikto. Tā kā iebildei par prettiesiskumu ir tāds raksturs, kā arī tādēļ, ka argumentācija, kas liek ieinteresētajai personai meklēt un izvirzīt šādu iebildi, no ierēdņa vai darbinieka, kurš iesniedz sūdzību un kuram ne vienmēr ir atbilstoša juridiska kompetence, nevar pieprasīt, lai tas noformulētu šādu iebildi pirmstiesas procedūras stadijā, pretējā gadījumā draudot ar vēlāku tās nepieņemamību. Tāds atzinums par nepieņemamību ir uzskatāms par nesamērīgu un netaisnīgu sodu attiecībā pret konkrēto darbinieku.
46 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir jāatzīst par pieņemamu.
– Par iebildes par prettiesiskumu pirmo daļu par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
47 Prasītājs pēc būtības apgalvo, ka noilguma termiņa neesamība administrācijas rīcībai uz Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma pamata ļaujot iecēlējinstitūcijai bezgalīgi novilcināt savu pilnvaru īstenošanu nepamatotu maksājumu atgūšanas jomā. Tādēļ šī tiesību norma neatbilstot tiesiskās noteiktības principam, un tāpēc konkrētajā gadījumā tās piemērošana esot jānoraida ārpus piecu gadu noilguma termiņa.
48 Civildienesta tiesa atgādina, pirmkārt, ka noilgums, liedzot bezgalīgi apšaubīt laika gaitā jau nostabilizējušās situācijas, stiprina tiesisko noteiktību, taču tas var arī pieļaut, ka nostabilizējas situācijas, kuras vismaz sākotnēji bija pretlikumīgas. Tātad tas, kādā mērā to izmanto, izriet no strīda izšķiršanas starp tiesiskās noteiktības prasībām un likumīguma prasībām, ievērojot vēsturiskos un sociālos apstākļus, kas valda sabiedrībā kādā noteiktā laikā. Šā iemesla dēļ tas, kādu izvēli izdarīt, ir tikai likumdevēja ziņā. Tāpēc izvēles dēļ, kādu Savienības likumdevējs izdarījis attiecībā uz noilguma noteikumu ieviešanu un attiecīgu termiņu noteikšanu, to nevar pakļaut Savienības tiesu kontrolei (Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 82. un 83. punkts).
49 Fakts, ka administrācijas pilnvaru īstenošanai, kas ļauj administrācijai veikt darbības nepamatotu maksājumu atgūšanai gadījumos, nav paredzēts piemērot piecu gadu noilguma termiņu, ja tā var pierādīt, ka ieinteresētā persona to ir apzināti maldinājusi, pats par sevi nevar būt prettiesisks no tiesiskās noteiktības principa ievērošanas viedokļa (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 83. punkts).
50 Turklāt prasītāja arguments, ka, nepastāvot noilguma termiņam, administrācija var bezgalīgi vilcināt rīcību, nav nekā juridiski pamatots. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tad, ja Savienības likumdevējs nav noteicis noilguma termiņu, tiesiskās noteiktības pamatprasība nepieļauj to, ka administrācija bezgalīgi var atlikt savu pilnvaru īstenošanu (attiecībā uz valsts atbalsta atmaksāšanu skat. Tiesas 2008. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑408/04 P Komisija/Salzgitter, 100. punkts). Šādā situācijā attiecīgajai administrācijai ir pienākums rīkoties saprātīgā termiņā pēc tam, kad tā ir uzzinājusi par faktiem (attiecībā uz nepamatoti izmaksāta apgādnieka pabalsta atgūšanu skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 5. novembra spriedumu lietā T‑205/01 Ronsse/Komisija, 52. punkts, tāpat attiecībā uz disciplinārlietas uzsākšanu skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā T‑307/01 François/Komisija, 48. un 49. punkts, un Civildienesta tiesas 2012. gada 8. marta spriedumu lietā F‑12/10 Kerstens/Komisija, 124. un 125. punkts).
51 No tā izriet, ka iebildes par prettiesiskumu pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota, turklāt Civildienesta tiesai nav jāizlemj jautājums, vai šajā lietā administrācija ir rīkojusies saprātīgā termiņā, jo prasītājs nav formulējis pārmetumus administrācijai šajā ziņā.
– Par iebildes par prettiesiskumu otro daļu par samērīguma principa pārkāpumu
52 Prasītājs uzskata, ka izņēmums no Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrajā teikumā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa ir pretrunā samērīguma principam.
53 It īpaši prasītājs apgalvo, ka judikatūrā konkurences tiesību jomā ir atzīti noilguma termiņi no trīs līdz pieciem gadiem. Savukārt Tiesa esot nolēmusi, ka samērīguma princips neļauj piemērot 30 gadu noilguma termiņu strīdos par nepamatoti saņemtu eksporta kompensāciju atgūšanu Savienības finanšu interešu aizsardzības kontekstā.
54 Turklāt prasītājs norāda, ka Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2006. gada 13. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1995/2006 (OV L 390, 1. lpp.), 73.a pantā ir paredzēts piecu gadu noilguma termiņš “[Savienības] tiesībām [prasījumiem] attiecībā pret trešām personām un trešo personu tiesībām [prasījumiem] attiecībā pret [Savienību]”.
55 Taču šajā lietā nepamatoti samaksāto maksājumu atgūšana tiek veikta par laika posmu, kas pārsniedz 12 gadus un kas prasītāju esot pakļāvis ilgam tiesiskas nenoteiktības periodam un riskam, ka viņš vairs nespēs pierādīt savas rīcības likumīgumu.
56 Vispirms Civildienesta tiesa secina, ka ir jānoraida prasītāja arguments, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai noilguma termiņš 30 gadi pats par sevi esot neatbilstošs samērīguma principam un ka līdz ar to jebkāda noilguma termiņa neesamība viennozīmīgi esot prettiesiska.
57 Faktiski Tiesas 2011. gada 5. maija spriedums apvienotajās lietās C‑201/10 un C‑202/10 Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading, uz kuru prasītājs atsaucas sava apgalvojuma pamatojumam, attiecas uz Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.), kurā ir regulētas administratīvās pārbaudes, veicamie pasākumi un sodi par saimnieciskās darbības subjektu izdarītajiem pārkāpumiem, interpretāciju (Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. novembra spriedums lietā T‑282/04 Itālija/Komisija, 83. punkts) un tādējādi tam nav nozīmes tiesiskajās attiecībās starp Savienības iestādēm un to darbiniekiem.
58 Katrā ziņā iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading nepamato prasītāja apgalvojumu. Proti, šā sprieduma 41. un 43. punktā Tiesa nosprieda, ka “nav noliegts, ka šāds civiltiesībās paredzēts noteikums par 30 gadu noilguma termiņu varētu būt vajadzīgs un samērīgs [..] minētā noteikuma sasniedzamā un valsts likumdevēja definētā mērķa saistībā”, bet ka šajā lietā šis termiņš pārsniedza to, kāds bija nepieciešams, “ņemot vērā Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķi, kuram Savienības likumdevējs uzskatīja, ka noilguma termiņš četri gadi, pat trīs gadi jau ir pietiekams”.
59 Tātad izņēmuma piemērošana administrācijai no Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrajā teikumā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa pati par sevi nav pretrunā samērīguma principam. Tomēr ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 85. pantā noteikto mērķi, likumdevējs nav pārkāpis samērīguma principu konkrētajā gadījumā.
60 Vispirms Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar judikatūru atbilstoši samērīguma principam Savienības tiesiskā regulējuma tiesiskums ir pakļauts nosacījumam, ka pasākumi, kas ar to tiek īstenoti, ir piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi noteikto mērķu īstenošanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs to sasniegšanai, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, principā ir jāizmanto mazāk ierobežojošais (Civildienesta tiesas 2012. gada 28. marta spriedums lietā F‑36/10 Rapone/Komisija, 50. punkts).
61 Civildienesta noteikumu 85. pantā izvirzītais mērķis viennozīmīgi ir Savienības finanšu interešu aizsardzība specifiskajā attiecību kontekstā starp Savienības iestādēm un to darbiniekiem, proti, personām, kuras ar šīm iestādēm saista Civildienesta noteikumu 11. pantā tieši paredzētais uzticības pienākums, kas it īpaši prasa, lai ierēdnis rīkotos “tikai Savienības interesēs” un lai viņam uzticētos pienākumus viņš izpildītu, “atbilstoši tā uzticības pienākumam pret Savienību”.
62 Taču jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrais teikums paredz administrācijas pienākumu pilnībā atgūt nepamatoti samaksātās summas konkrētā situācijā, kad tā var pierādīt, ka konkrētais darbinieks to ir apzināti maldinājis, tādējādi pārkāpjot savu iepriekš minēto uzticības pienākumu.
63 Šādos apstākļos Civildienesta tiesa secina, ka izņēmums no piecu gadu noilguma termiņa nav nesamērīgs ar sasniedzamo mērķi.
64 Turklāt izņēmuma no piecu gadu noilguma termiņa piemērošana administrācijai, kad tā veic darbības nepamatoti samaksāto summu atgūšanai Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrajā teikumā paredzētajā situācijā, atbilst Finanšu regulas 73.a pantam, kurā ir noteikts piecu gadu noilguma termiņš, “neskarot īpašu regulu [īpaša regulējuma] noteikumus”. Faktiski Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrais teikums ir tieši šāds “īpašs regulu [īpaša regulējuma] noteikums”, kas attiecas uz specifisko gadījumu, kad darbinieks apzināti maldinājis savu administrāciju.
65 Tādējādi iebildes par prettiesiskumu otrā daļa un līdz ar to arī iebilde par prettiesiskumu kopumā ir jānoraida kā nepamatota.
Par pamatu par Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma pārkāpumu
66 Prasītājs norāda, ka, lai būtu iespējams piemērot Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otro teikumu, administrācijai ir jāpierāda konkrētā darbinieka nolūks maldināt to, un uzskata, ka šajā lietā šo tiesību normu iecēlējinstitūcija ir piemērojusi, nesniedzot šādu pierādījumu. It īpaši prasītājs uzskata, ka apstrīdētais lēmums esot pamatots ar “vienkāršiem konstatējumiem”, kuri, ņemot vērā to, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrais teikums jāinterpretē “ļoti šauri”, neesot pietiekami, lai pierādītu viņa vēlmi maldināt administrāciju.
67 Civildienesta tiesa vispirms atgādina, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 85. panta otrajai daļai pieprasījums atmaksāt nepamatoti saņemtu summu jāiesniedz vēlākais piecu gadu laikā no dienas, kad summa tika izmaksāta. Tomēr šis piecu gadu termiņš attiecībā uz iecēlējinstitūciju nav piemērojams, ja tā var pierādīt, ka ieinteresētā persona ir apzināti maldinājusi administrāciju, lai panāktu šīs summas samaksu.
68 Tādējādi no Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma skaidri izriet, ka administrācijai ir jāpierāda konkrētā darbinieka nolūks maldināt to, ko turklāt lietas dalībnieki neapšauba.
69 Šajā lietā prasītājs lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu vienīgi, ciktāl ar to nolemts atgūt nepamatoti samaksātās summas par laika posmu pirms minētajiem pieciem gadiem. Tātad, pirmkārt, jāsecina, ka prasītājs neapstrīd ne to, ka viņš zināja par ģimenes pabalsta izmaksas prettiesiskumu, ne to, ka šis prettiesiskums bija tik acīmredzams, ka viņš nevarēja par to nezināt.
70 Otrkārt, jāatzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā iecēlējinstitūcija ir norādījusi, ka prasītājs administrācijai nav uzrādījis no CAF saņemtos pabalstus, lai gan sakarā ar saviem dažādajiem amatiem Parlamentā viņš atradās sevišķi privileģētā stāvoklī, lai zinātu, ka viņam tas ir jādara. Iecēlējinstitūcija pieminējusi arī to, ka prasītājs nav atbildējis uz lūgumu aktualizēt savus datus ikgadējās informācijas veidlapās 2009. gadā un 2010. gadā.
71 Treškārt, lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība, iecēlējinstitūcija norāda uz to, ka prasītājs “vairākkārt sniedzis nepatiesas ziņas, gan aizpildot ikgadējās informācijas veidlapas no 1996. gada līdz 2005. gadam, gan aizpildot iesniedzamās informācijas veidlapas [..] sakarā ar [viņa] bērnu piedzimšanu”, un attiecībā uz ikgadējām informācijas veidlapām, ka laika posmā no 1996. gada līdz 1998. gadam viņš vienmēr norādīja, ka ne viņš, ne viņa sieva “ārpus Kopienām” nav saņēmuši ar viņu bērniem saistītus ģimenes pabalstus. Tāpat laika posmā no 1999. gada līdz 2005. gadam prasītājs ar savu parakstu apliecināja, ka viņš nav saņēmis pabalstus no citiem avotiem, jo viņš nebija ar krustiņu atzīmējis attiecīgo kvadrātiņu, kas norādīja uz šiem pabalstiem. Turklāt pretēji ikgadējās informācijas veidlapās esošajām instrukcijām viņš saviem paziņojumiem nekad nepievienoja CAF apliecinājumus. Turklāt iecēlējinstitūcija konstatē arī to, ka “pēc [viņa] otrā, trešā un ceturtā bērna piedzimšanas [prasītājs] katrā reizē aizpildāmajā informācijas veidlapā sniedza nepatiesas ziņas, lai panāktu apgādājamā bērna pabalstu saņemšanu”. Visbeidzot iecēlējinstitūcija norādīja, pirmkārt, ka prasītājs neapstrīdēja nepamatoti samaksāto summu atgūšanu par pēdējiem pieciem gadiem un, otrkārt, ka sakarā ar savu augsto amata līmeni, jurista izglītību un faktu, ka viņš strādāja civildienestā, prasītājs atradās sevišķi labā stāvoklī, lai zinātu no Civildienesta noteikumu 67. panta 2. punkta izrietošo pienākumu deklarēt tāda paša rakstura pabalstus kā apgādājamā bērna pabalsts.
72 Tātad jākonstatē, ka apstrīdēto lēmumu iecēlējinstitūcija ir balstījusi nevis uz “vienkāršiem konstatējumiem”, kā to apgalvo prasītājs, bet gan uz apstākli, ka šis pēdējais kā ierēdnis ar augstu amata līmeni un jurista pieredzi civildienesta jomā vairākkārt bija sniedzis administrācijai nepatiesas deklarācijas, neapstrīdot ne to, ka viņam bija zināms, ka maksājumi ir prettiesiski, ne to, ka viņam bija pienākums to zināt.
73 Civildienesta tiesa secina, ka iepriekš minētie apstākļi tiesiski pietiekami pierāda prasītāja gribu maldināt administrāciju un ka tātad ir izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma piemērošanas priekšnosacījumi.
74 Šo secinājumu neietekmē prasītāja apgalvojums, ka pēc viņa otrā bērna piedzimšanas viņš telefoniski esot sazinājies ar Parlamenta administrāciju, kas viņam esot norādījusi, ka viņam nav jādeklarē CAF maksātie pabalsti. Faktiski prasītājs ne vien nav iesniedzis Civildienesta tiesai pierādījumus šāda apgalvojuma pamatojumam, bet arī no tā nav atvasinājis nekādus secinājumus vai argumentus.
75 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā juridiski nepamatots.
76 No iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
77 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījusi otra puse. Saskaņā ar šā panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
78 No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Parlaments savos prasījumos ir skaidri lūdzis piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošana nav attaisnota, prasītājam ir jāsedz savi un jāatlīdzina Parlamenta tiesāšanās izdevumi.
79 Atbilstoši Reglamenta 89. panta 4. punktam persona, kas iestājas lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) CR sedz pats savus un atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Savienības Padome, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Van Raepenbusch | Barents | Bradley |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 12. martā.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |