Lieta C‑233/18
Zubair Haqbin
pret
Federaal Agentschap voor de opvang van asielzoekers
(Adarbeidshof te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 12. novembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji – Direktīva 2013/33/ES – 20. panta 4. un 5. punkts – Nopietni izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumi vai īpaši vardarbīga uzvedība – Dalībvalstu tiesību noteikt piemērojamās sankcijas apjoms – Nepilngadīgais bez pavadības – Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana – Nopietni izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumi vai īpaši vardarbīga uzvedība – Sankcijas – Iespējas izmantot uzņemšanas materiālos nosacījumus, kuri attiecas uz mājokli, pārtiku vai apģērbu, atteikšana – Nepieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 20. panta 4. un 5. punkts)
(skat. 43., 47.–50. un 56. punktu un rezolutīvo daļu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana – Nopietni izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumi vai īpaši vardarbīga uzvedība – Sankcijas – Robežas – Nepilngadīgais bez pavadības – Pienākums ņemt vērā bērna interešu prioritāti
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. un 24. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 8.–11. pants un 20. panta 4. un 5. punkts)
(skat. 51., 52., 55. un 56. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kas ir vainīgs izmitināšanas centra, kurā viņš ir ievietots, noteikumu nopietnā pārkāpumā vai īpaši vardarbīgā uzvedībā, nedrīkst sodīt, atņemot iespēju izmantot uzņemšanas materiālos nosacījumus, kuri attiecas uz mājokli, pārtiku vai apģērbu
Spriedumā Haqbin (C‑233/18), kas ir pasludināts 2019. gada 12. novembrī, Tiesas virspalāta pirmo reizi sprieda par to tiesību apjomu, kas ar Direktīvas 2013/33 (1) 20. panta 4. punktu ir piešķirtas dalībvalstīm, lai noteiktu sankcijas, kuras ir piemērojamas, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir vainojams izmitināšanas centra, kurā viņš ir ievietots, noteikumu nopietnā pārkāpumā vai īpaši vardarbīgā uzvedībā. Tiesa nosprieda, ka ar šo tiesību normu, lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. panta gaismā, dalībvalstīm šajos gadījumos nav ļauts piemērot sankciju, ko veido iespējas atteikšana izmantot pieteikuma iesniedzēja uzņemšanas materiālos nosacījumus, kas attiecas uz mājokli, pārtiku vai apģērbu, pat ja tā tiek paredzēta tikai uz laiku.
Z. Haqbin ir Afganistānas pilsonis, kurš ieradās Beļģijā kā nepilngadīgais bez pavadības. Pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas viņš tika uzņemts izmitināšanas centrā. Šajā centrā viņš piedalījās kautiņā starp dažādas etniskās izcelsmes iemītniekiem. Pēc šiem notikumiem izmitināšanas centra direktors nolēma izslēgt viņu uz piecpadsmit dienām no materiālā atbalsta saņemšanas tiesībām uzņemšanas struktūrā. Šajā izslēgšanas laikposmā Z. Haqbin atbilstoši viņa paša norādēm pavadīja naktis kādā Briseles parkā un pie saviem draugiem.
Šādos apstākļos iesniedzējtiesa, izskatot Z. Haqbin par pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru tā bija noraidījusi viņa prasību par izslēgšanas lēmumu, iesniegto apelācijas sūdzību, uzdeva Tiesai jautājumu par Beļģijas iestāžu iespēju atteikt vai pasliktināt tiesības izmantot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja uzņemšanas materiālos nosacījumus tādā situācijā, kādā atradās Z. Haqbin. Turklāt, ņemot vērā viņa īpašo situāciju, radās jautājums, kādos apstākļos šādu sankciju var piemērot nepilngadīgajam bez pavadības.
Tiesa vispirms precizēja, ka Direktīvas 2013/33 20. panta 4. punktā minētās sankcijas principā var attiekties uz uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem. Tomēr saskaņā ar šīs pašas direktīvas 20. panta 5. punktu šādām sankcijām ir jābūt objektīvām, taisnīgām, pamatotām un samērīgām ar pieteikuma iesniedzēja īpašo situāciju, un tām jebkādos apstākļos ir jāsaglabā cilvēka cienīgs dzīves līmenis.
Visu uzņemšanas materiālo nosacījumu vai to uzņemšanas materiālo nosacījumu, kas attiecas uz mājokli, pārtiku vai apģērbu, izmantošanas atteikšana, pat ja tiek paredzēta tikai uz laiku, būtu nesaderīga ar pienākumu nodrošināt pieteikuma iesniedzējam cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Ar šādu sankciju viņam tiktu liegta iespēja apmierināt savas viselementārākās vajadzības. Turklāt ar to netiktu ievērota samērīguma prasība.
Tiesa piebilda, ka dalībvalstīm ir pienākums pastāvīgi un nepārtraukti nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni un ka iestādēm, kas ir atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanu, ir noteikts pienākums strukturētā veidā un pašām uzņemoties atbildību nodrošināt piekļuvi tādiem uzņemšanas nosacījumiem, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu šo dzīves līmeni. Tādējādi tās nevar paļauties tikai uz to, kā paredz Beļģijas kompetentās iestādes, ka tās nodod izslēgtam pieteikuma iesniedzējam tādu privātu bezpajumtnieku aprūpes centru sarakstu, kuri var viņu uzņemt.
Runājot par sankciju, ar kuru tiek pasliktināti uzņemšanas materiālie nosacījumi, tādu kā dienasnaudas atteikšana vai ierobežošana, Tiesa precizēja, ka kompetentajām iestādēm jebkādos apstākļos ir jānodrošina, lai šāda sankcija, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja īpašo situāciju, kā arī visus lietas apstākļus, būtu atbilstoša samērīguma principam un neapdraudētu šī pieteikuma iesniedzēja cilvēka cieņu. Šajā ziņā tā atgādināja, ka Direktīvas 2013/33 20. panta 4. punktā paredzētajos gadījumos dalībvalstis var paredzēt citus pasākumus, nevis tos, kas ir saistīti ar uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, tādus kā pieteikuma iesniedzēja ievietošana nošķirtā izmitināšanas centra daļā vai viņa pārvietošana citā izmitināšanas centrā. Kompetentās iestādes turklāt var nolemt aizturēt pieteikuma iesniedzēju, ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus.
Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgais bez pavadības un tātad – mazāk aizsargāta persona Direktīvas 2013/33 izpratnē, dalībvalstu iestādēm, piemērojot sankcijas saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 4. punktu, ir sevišķi lielā mērā jāņem vērā nepilngadīgā īpašā situācija, kā arī samērīguma princips. Šīm sankcijām, ņemot vērā it īpaši Pamattiesību hartas 24. pantu, ir jābūt pielāgotām, lai īpaši ņemtu vērā bērna labākās intereses. Turklāt Direktīva 2013/33 neliedz šīm iestādēm nolemt uzticēt nepilngadīgo par jauniešu aizsardzību atbildīgajiem dienestiem vai tiesību piemērošanas iestādēm.