VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2019. gada 3. decembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Novērtējuma ziņojums – Novērtējuma procedūras un apelācijas instances novērtējuma procedūras likumība – Apelācijas instances novērtētāja objektivitātes pienākums
Lietā T‑808/17
Ralph Pethke, ar dzīvesvietu Alikantē [Alicante] (Spānija), ko pārstāv H. Tettenborn, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv A. Lukošiūtė, pārstāve, kam palīdz B. Wägenbaur, advokāts,
atbildētājs,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt prasītāja novērtējuma ziņojumu par 2016. gadu, kā arī, ciktāl nepieciešams, atcelt EUIPO valdes 2017. gada 18. oktobra lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītāja sūdzība,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši K. Iliopuls [C. Iliopoulos] un I. Reine (referente),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 43. pantu:
“Par katra ierēdņa spējām, efektivitāti un rīcību dienestā reizi gadā sagatavo ziņojumu, kā to noteikusi katras iestādes iecēlējinstitūcija saskaņā ar 110. pantu. Minētajā ziņojumā norāda, vai ierēdņa darba izpildes līmenis ir vai nav apmierinošs. Katras iestādes iecēlējinstitūcija paredz noteikumus, kas piešķir apstrīdēšanas tiesības saistībā ar minēto ziņojuma procedūru, kuras jāizmanto pirms sūdzības iesniegšanas, kā minēts 90. panta 2. punktā.
[..]
Ierēdni iepazīstina ar šo ziņojumu. Ierēdnis ir tiesīgs sniegt jebkādus komentārus, ko viņš uzskata par atbilstošiem.”
2 Lai īstenotu Civildienesta noteikumu 43. pantu, kas ir grozīts no 2014. gada 1. janvāra, Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) no 2014. gada 1. oktobra piemēro Komisijas Lēmumu C(2013) 8985 (2013. gada 16. decembris) par Civildienesta noteikumu 43. panta un 44. panta pirmās daļas vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “43. panta VĪN”).
3 43. panta VĪN 3. pantā “Dažādo dalībnieku uzdevumi un kategorijas” ir noteikts:
“1. Vērtētājs ir darbinieka tiešais priekšnieks un parasti pilda tā nodaļas vadītāja pienākumus atskaites perioda 1. decembrī.
[..]
2. Apelācijas instances vērtētājs ir vērtētāja tiešais priekšnieks šī priekšnieka pirmās iesaistīšanās brīdī 6. pantā minētajā novērtējuma procedūrā.
[..] Ja vērtētājs ir ģenerāldirektors, tad apelācijas instances vērtētājs ir Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors. [..]
Darbinieks, kurš ir paziņojis Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. un 2. punktā minēto informāciju, iesniedzot ziņojuma, kas paredzēts 7. panta 1. punktā, [apstiprināšanas] argumentētu atteikumu, var lūgt, lai apelācijas instances vērtētāja uzdevumu uzņemas Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors vai ģenerālsekretārs.
3. Izņēmuma gadījumos, kas pamatoti ar vēlmi rīkoties darbinieka interesēs, vai gadījumā, ja tiek grozīts dienesta vai ģenerāldirektorāta štatu saraksts, ģenerāldirektors var atkāpties no 1. un 2. punkta noteikumiem, lai ņemtu vērā īpašos apstākļus, kas attiecīgi izriet no atbilstošā gadījuma vai no izmaiņām.
[..]”
4 43. panta VĪN 7. pantā apelācijas [instances novērtējuma] procedūra tiek reglamentēta šādi:
“1. Darbinieka [novērtējuma] ziņojuma apstiprinājuma argumentēts atteikums [..] automātiski tiek nosūtīts apelācijas instances vērtētājam. [..]
2. Pēc ziņojuma argumentētajā apstiprinājuma atteikumā darbinieka izteikta lūguma desmit darba dienu laikā no ziņojuma apstiprinājuma argumentētā atteikuma datuma apelācijas instances vērtētājs organizē ar viņu dialogu. Darbinieks uz dialogu var aicināt līdzi citu darbinieku, kurš nav vērtētājs. Apelācijas instances vērtētājs var lūgt citam darbiniekam, kas nav vērtētājs, palīdzēt viņam šajā dialogā.
3. Divdesmit darba dienu laikā kopš ziņojuma apstiprinājuma argumentēta atteikuma un pēc 2. punktā paredzētā dialoga apelācijas instances vērtētājs apstiprina vai groza ziņojumu, pamatojot savu lēmumu.
[..]
Apelācijas instances vērtētāja lēmums nevar būt pamatots ar faktiem, par kuriem darbiniekam vēl nav bijusi iespēja izteikties novērtējuma vai apelācijas instances novērtējuma procedūras laikā, izņemot, ja apelācijas instances vērtētājs viņam šo iespēju sniedz savlaicīgi.
4. Pēc apelācijas instances vērtētāja lēmuma ziņojums kļūst galīgs. [..]”
5 43. panta VĪN I pielikumā ir reglamentēti īpaši gadījumi. Saskaņā ar tā 2. punktu, ja atskaites periodā, bet ne mazāk kā četrus mēnešus pēc perioda, uz kuru attiecas iepriekšējais ziņojums vai ziņojumā iekļautais vērtējums, darbinieks iestādes ietvaros tiek pārcelts citā amatā vai tiek pārcelts uz citu amata vietu Komisijā, vai tiek norīkots darbā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta a) punktu, viņa tiešais priekšnieks sagatavo vērtējumu par darbinieka darbu un tas tiek iekļauts attiecīgajā ziņojumā.
6 Pēc 43. panta VĪN pieņemšanas EUIPO pieņēma dienesta norādījumus attiecībā uz EUIPO ierēdņu un darbinieku novērtējumu dokumentā ar nosaukumu “Work Instruction: Appraisals at EUIPO” (turpmāk tekstā – “EUIPO dienesta instrukcijas”). Attiecībā uz 43. panta VĪN 3. pantu EUIPO dienesta instrukcijās ir paredzēts, ka, ja novērtētājs ir izpilddirektors, tad apelācijas instances novērtētājs ir komiteja, kurā ietilpst izpilddirektora vietnieks, Cilvēkresursu departamenta direktors un Juridiskā departamenta direktors.
Tiesvedības priekšvēsture
7 Prasītājs Ralph Pethke, pēc izglītības jurists, sāka strādāt EUIPO 2000. gadā pagaidu darbinieka statusā. 2002. gadā viņš tika iecelts ierēdņa amatā AD (administrators) kategorijā.
8 2006. gadā prasītājs kļuva par veiksmīgo kandidātu atlases procedūrā vadības jomā uz “nodaļas vadītāja” vietu. Tādēļ viņš tika iecelts par nodaļas vadītāju Preču zīmju dienestā.
9 2011. gada maijā prasītājs, kurš pa to laiku bija paaugstināts AD 11 pakāpē, tika pārcelts Starptautiskās sadarbības un tieslietu departamenta direktora vietnieka amatā. 2012. gada oktobrī viņš tika pārcelts Personāla un finanšu departamenta direktora amatā.
10 2014. gada oktobrī prasītājs tika pārcelts amatā uz Pamatdarbības departamenta direktora vietu. Viņa priekšnieks bija EUIPO izpilddirektors.
11 Prasītāja gada novērtējuma ziņojumā par 2014. gadu ir secināts, ka prasītāja spējas, efektivitāte un rīcība dienestā kopumā atbilst ieņemamajā amatā prasītajam līmenim. Prasītāja gada novērtējuma ziņojumā par 2015. gadu ir secināts, ka prasītāja spējas, efektivitāte un rīcība dienestā kopumā ir augstāki par ieņemamajā amatā prasīto līmeni. Uzskatot, ka EUIPO reorganizācijas rezultātā, kas notika 2014. un 2015. gadā, sasniegtās sekmes nav novērtētas pēc to patiesās vērtības, prasītājs tomēr atteicās parakstīt šos ziņojumus, taču neiesniedza sūdzību.
12 Ar 2016. gada 17. oktobra lēmumu EUIPO izpilddirektors prasītāju – kurš tobrīd bija Pamatdarbības departamenta direktors, pārcēla uz EUIPO Novērošanas centru par vecāko tieslietu ekspertu, saglabājot viņa funkciju grupu, 12. pakāpi un 2. līmeni. Par šo lēmumu tika celta prasība Vispārējā tiesā, kas to noraidīja ar 2019. gada 5. marta spriedumu Pethke/EUIPO (T‑169/17, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:135).
13 2017. gada 8. martā EUIPO Novērošanas centra direktors (turpmāk tekstā – “novērtētājs”), kurš bija kļuvis par prasītāja tiešo priekšnieku no 2016. gada 17. oktobra, vadīja ikgadējo novērtējuma interviju ar prasītāju par 2016. gadu.
14 2017. gada 9. martā novērtētājs parakstīja prasītāja novērtējuma ziņojumu par 2016. gadu (turpmāk tekstā – “2016. gada NZ”). No šī ziņojuma izriet, ka laikposmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim novērtētājs ir konsultējies arī ar EUIPO izpilddirektoru, kas bija prasītāja tiešais priekšnieks šajā laikposmā (turpmāk tekstā – “agrākais tiešais priekšnieks”). Pēdējais minētais sniedza savu vērtējumu rakstveidā, un tas tika iekļauts 2016. gada NZ atbilstoši 43. panta VĪN I pielikuma 2. punktam.
15 2016. gada NZ ir secināts, ka “[prasītāja] spējas, efektivitāte un rīcība dienestā principā atbilst ieņemamajā amatā prasītajam līmenim”.
16 Konkrētāk, sadaļā “Spējas” novērtētājs ir pamatojis savu prasītāja novērtējumu, pilnībā atsaucoties uz agrākā tiešā priekšnieka uzrakstīto vērtējumu. Turklāt sadaļā “Novērtētāja vērtējums” vispirms ir minēts, ka prasītājs ir pārcelts uz Novērošanas centru tikai no 2016. gada oktobra vidus. Turpinājumā novērtētājs atsaucas uz prasītāja novērtējumu par 2016. gada pirmajiem deviņiem mēnešiem, ko sniedzis viņa tiešais priekšnieks šajā laikposmā, proti, EUIPO izpilddirektors. Šis novērtējums ir formulēts šādi:
“Prasītāja darbs [Pamatdarbības departamentā] bija mazāk rezultatīvs un samazinājās produktivitāte it īpaši iebildumu izskatīšanas jomā, kā arī nebija pārskatāmības attiecībā uz sniegumu un rezultātu daļēju un nepilnīgu paziņošanu [izpilddirektoram]. Viņa rīcība tika kritizēta arī tādēļ, ka viņš nebija atbilstoši dalījies ar svarīgu informāciju.
Kā [Pamatdarbības departamenta] direktors [prasītājs] nav veicis nepieciešamos pasākumus, lai atrisinātu situāciju, kas radīja EUIPO sarežģītu situāciju uzkrāto kavējumu ziņā un izraisīja to, ka [agrākais tiešais priekšnieks] zaudēja uzticēšanos prasītājam kā direktoram. Lai gan [prasītājam] bija vadošam amatam nepieciešamās spējas un kompetence, tomēr 2016. gadā viņš nav pierādījis, ka ir spējīgs veikt pareizas darbības, lai atrisinātu šo ārkārtas situāciju.
Novērtējuma intervijas laikā (kurā klāt bija Personāla komitejas priekšsēdētājs) [prasītājs] apstrīdēja vairākus izpilddirektora novērtējumā iekļautus faktus, darba rezultātus un datus. Vienīgais neapmierinošais elements, kuram viņš piekrita, attiecās uz lēmumu pieņemšanas ātrumu iebildumu jomā.”
17 Visbeidzot, sadaļā “Novērtētāja vērtējums” novērtētājs atbild uz prasītāja izteikto kritiku par viņa vietu Novērošanas centrā. Šajā ziņā viņš norāda, ka šis centrs, ņemot vērā prasītāja lielo pieredzi un viņa kompetenci intelektuālā īpašuma jomā, ar prieku uzņēma ziņas, ka prasītājs tam pievienojas. Turklāt ir norādīts, ka prasītājam ļoti drīz tika uzticēti būtiski uzdevumi, kurus viņš uzņēmās, un ka viņa sniegums bija labs.
18 2017. gada 16. martā prasītājs norādīja, ka nepiekrīt 2016. gada NZ, un lūdza interviju ar apelācijas instances novērtētāju, proti, EUIPO izpilddirektoru, kas ir viņa agrākais tiešais priekšnieks. Šī intervija notika 2017. gada 27. martā.
19 Ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli EUIPO izpilddirektors kā apelācijas instances novērtētājs uzaicināja prasītāju rakstveidā līdz 2017. gada 30. martam darīt zināmus iemeslus, kādēļ viņš nepiekrīt 2016. gada NZ, lai varētu tos ņemt vērā, pabeidzot šo ziņojumu.
20 Ar 2017. gada 30. marta elektroniskā pasta vēstuli prasītājs paziņoja apelācijas instances novērtētājam savas papildu piezīmes par 2016. gada NZ. Prasītājs it īpaši norādīja uz novērtējuma procesuālo noteikumu pārkāpumiem. Šajā ziņā viņš uzskatīja, pirmkārt, ka EUIPO izpilddirektoram kā apelācijas instances novērtētājam novērtējuma ziņojuma iekšējās pārsūdzības gadījumā nebija tiesību atteikties pabeigt strīda izšķiršanas mutvārdu procedūru, kuru ir ieviesusi Komisija un EUIPO valde. Otrkārt, viņš norādīja, ka novērtētājs nav veicis personīgu novērtējumu par būtisku daļu no laikposma, uz kuru attiecas 2016. gada NZ.
21 Šīs prasītāja piezīmes attiecās arī uz ziņojuma sadaļu “Spējas”, jo, viņaprāt, tajā norādītie punkti nebija pamatoti. Šajā ziņā prasītājs piebilda, ka trūkumi saistībā ar “prioritāšu noteikšanu un organizāciju”, “noturību”, kā arī “darbu ar citiem” tika pieminēti bez nekādiem konkrētiem precizējumiem. Attiecībā uz “kvalitāti un rezultātiem” prasītājs norādīja, ka 2016. gada trešajā ceturksnī kvalitāte bija sasniegusi atbilstības vai izcilības līmeni. Attiecībā uz rezultātiem prasītājs norādīja, ka problēmas saistībā ar kavējumiem lēmumu par iebildumiem un lēmumu par atcelšanu pieņemšanā bija radušās tāpēc, ka 2014. un 2015. gadā 15 % no pieredzējušiem darbiniekiem tika pārcelti uz citiem EUIPO dienestiem, neraugoties uz viņa un viņa kolēģu atkārtotiem brīdinājumiem par šādas personāla samazināšanas sekām.
22 Nobeigumā prasītājs lūdza, pirmkārt, dzēst visas 2016. gada NZ ietvertās norādes uz agrākā tiešā priekšnieka vērtējumu, otrkārt, dzēst pašu šo vērtējumu, un paskaidrot, ka tas ir ticis dzēsts, ņemot vērā novērtējuma apelācijas instancē procedūras rezultātu, un, treškārt, noteikt, ka novērtētājam ir jāsniedz savs neatkarīgs novērtējums.
23 Ar 2017. gada 30. marta elektroniskā pasta vēstuli apelācijas instances novērtētājs informēja prasītāju, ka intervija apelācijas instancē ir pabeigta un ka tā tiks ņemta vērā kopā ar prasītāja papildu piezīmēm, kuras tas ir atsūtījis savā 2017. gada 30. marta elektroniskā pasta vēstulē. Attiecībā uz prasītāja lūgumu 2016. gada NZ dzēst visas norādes uz agrākā tiešā priekšnieka novērtējumu par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim pēdējais minētais paskaidroja, ka atbilstoši 43. panta VĪN I pielikuma 2. punktam un EUIPO dienesta instrukcijām iepriekšējā novērtētāja vērtējums par darbinieka darbu ir daļa no ziņojuma un ka pašreizējam novērtētājam ir jāņem vērā šis vērtējums savā novērtējumā.
24 Ar 2017. gada 10. aprīļa lēmumu EUIPO izpilddirektors kā apelācijas instances novērtētājs apstiprināja novērtētāja sagatavoto 2016. gada NZ. Viņš secināja, ka nav iemeslu, kuru dēļ būtu pamats grozīt novērtētāja sniegto vispārējo vērtējumu, saskaņā ar kuru “[prasītāja] spējas, efektivitāte un rīcība dienestā kopumā atbilst ieņemamajā amatā prasītajam līmenim”.
25 Šajā ziņā EUIPO izpilddirektors kā apelācijas instances novērtētājs vispirms norādīja, ka prasītāja novērtēšana varēja tiesiski balstīties uz personāla aptaujas, kas notika 2016. gada janvārī, rezultātiem, jo šie rezultāti bija pieejami 2016. gada februārī, ka tajā laikā prasītājs bija Pamatdarbības departamenta direktors un ka rezultāti attiecībā uz mērķi attīstīt personāla pieņemšanu darbā bija atbilstoši. Pēc tam [EUIPO izpilddirektors] apgalvoja, ka, neraugoties uz personāla mobilitāti minētajā departamentā laikposmā no 2016. gada janvāra līdz septembrim, divdesmit darbinieki bija pievienojušies šim departamentam. Attiecībā uz produktivitāti viņš konstatēja, ka šajā pašā departamentā bija uzkrājušies kavējumi lēmumu par iebildumiem pieņemšanā. Visbeidzot, viņš kritizēja prasītāja paziņojumu attiecībā uz produktivitātes datiem un attiecīgā departamenta rezultātiem.
26 2017. gada 19. jūnijā prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu EUIPO valdē kā iecēlējinstitūcijā iesniedza sūdzību par 2016. gada NZ un par apelācijas instances novērtētāja 2017. gada 10. aprīļa lēmumu. Sūdzības pamatojumam izvirzītie argumenti bija, pirmkārt, par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un, otrkārt, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas esot izraisījis faktu sagrozīšanu. Konkrētāk – attiecībā uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu prasītājs norādīja uz diviem novērtējuma procedūras noteikumu pārkāpumiem, kuri jau bija minēti viņa papildu piezīmēs par 2016. gada NZ, proti, pirmkārt, ka novērtētājs esot tieši atteicies izvērtēt agrākā tiešā priekšnieka veikto novērtējumu par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim un, otrkārt, ka apelācijas instances novērtētājs esot priekšlaikus pārtraucis interviju pie viņa notikušajā procedūrā. Turklāt prasītājs pārmeta EUIPO 2016. gada NZ neatkarīgas kontroles neesamību tādēļ, ka tā apelācijas instances novērtētājs minētajā gadā bija viņa agrākais tiešais priekšnieks, kurš bija sniedzis izšķirošu ieguldījumu 2016. gada NZ sagatavošanā, pārkāpdams EUIPO dienesta instrukcijās paredzēto procedūru. Viņš arī uzskatīja, ka apelācijas instances novērtētājs esot nepamatoti noraidījis lielu daļu kritikas, ko viņš izteicis par 2016. gada NZ.
27 Ar 2017. gada 18. oktobra lēmumu EUIPO valde kā nepamatotu noraidīja prasītāja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniegto sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”). Attiecībā uz prasītāja iebildumu par 2016. gada NZ neatkarīgas kontroles trūkumu EUIPO valde uzskatīja, ka EUIPO dienesta instrukcijām, uz kurām atsaucies prasītājs, nav nozīmes, jo tās attiecas uz gadījumu, kad agrākais tiešais priekšnieks rīkojas kā novērtētājs, bet šajā lietā tā nav. Tā arī norādīja, ka piemērojamajās normās nav paredzēts, ka apelācijas instances novērtētājs veiktu neatkarīgu pārskatīšanu, ņemot vērā, ka viņš ir novērtētāja tiešais priekšnieks un tātad – netieši prasītāja priekšnieks. [EUIPO valde] piebilda, ka prasītājs galvenokārt ir apstrīdējis vispārējo vērtējumu, kurš ir iekļauts 2016. gada NZ 3. lappusē, saskaņā ar kuru prasītāja spējas, efektivitāte un rīcība dienestā kopumā atbilst ieņemamajā amatā prasītajam līmenim. Šajā ziņā tā atgādināja, ka novērtētājs – nevis agrākais tiešais priekšnieks – šo vispārējo vērtējumu ir uzrakstījis suverēni un neatkarīgi.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
28 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 11. decembrī, prasītājs cēla šo prasību.
29 EUIPO iebildumu rakstu iesniedza 2018. gada 27. februārī.
30 Ar 2018. gada 8. marta lēmumu ceturtās palātas priekšsēdētājs aicināja prasītāju iesniegt replikas rakstu, koncentrējoties uz EUIPO apgalvojumu iebildumu raksta 121. punktā, saskaņā ar kuru pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā esot daļēji nepieņemams. Prasītājs iesniedza replikas rakstu 2018. gada 16. aprīlī, izsakoties arī par prasības pamatotību. EUIPO atbildi uz repliku iesniedza 2018. gada 28. maijā.
31 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) procesa organizatorisko pasākumu ietvaros nolēma uzdot jautājumus lietas dalībniekiem. Pēc tam, kad tie bija atbildējuši noteiktajā termiņā, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus iespējamos apsvērumus par šīm atbildēm. Lietas dalībnieki savus apsvērumus iesniedza noteiktajā termiņā. Pēc prasītāja 2019. gada 1. aprīļa apsvērumiem Vispārējā tiesa veica jaunu procesa organizatorisko pasākumu, uzdodama viņam papildu jautājumu. Ievērojot prasītāja 2019. gada 2. maijā sniegto atbildi, Vispārējā tiesa aicināja EUIPO iesniegt apsvērumus gan par prasītāja 2019. gada 1. aprīļa, gan 2019. gada 2. maija apsvērumos sniegtajām atbildēm.
32 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma pieņemt nolēmumu bez tiesvedības mutvārdu daļas.
33 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2016. gada NZ redakcijā, kas viņam paziņota 2017. gada 10. aprīlī;
– ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
35 Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza sešus pamatus, pirmkārt, par novērtētāja atteikumu personiski izskatīt datus par viņa sniegumu par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim, otrkārt, par apelācijas instances novērtētāja kompetences neesamību, treškārt, par pēdējā minētā neatkarības trūkumu, ceturtkārt, par dialoga patvaļīgu pārtraukšanu procedūrā pie apelācijas instances novērtētāja, piektkārt, par lēmuma, ar kuru ir apstiprināts 2016. gada NZ, un lēmuma par sūdzības noraidīšanu pamatojuma neesamību un, sestkārt, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā 2016. gada NZ esot balstīts uz nepilnīgiem un patvaļīgi izvēlētiem datiem par sniegumu. Replikā, atbildot uz iebildumu raksta 12. punktu, viņš turklāt apgalvo, ka esot pieļauts pārkāpums tādēļ, ka ikgadējā novērtējuma daļu par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim esot sagatavojis EUIPO izpilddirektora pārstāvis, nevis pats minētais izpilddirektors. Visbeidzot, prasītājs savos 2019. gada 1. aprīļa apsvērumos par EUIPO atbildi uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem arī sūdzas, ka EUIPO dienesta instrukciju par Civildienesta noteikumu 43. panta un 44. panta pirmās daļas īstenošanu 2016. gada 19. decembra versija 6.7 attiecībā uz viņu esot tikusi piemērota ar atpakaļejošu spēku un prettiesiski.
36 Atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdoto jautājumu, prasītājs tostarp precizēja trešā pamata par apelācijas instances novērtētāja neatkarības trūkumu apjomu, apstiprinot, ka tas ir jāsaprot kā pamats, kurš būtībā attiecas uz apelācijas instances novērtētāja objektivitātes trūkumu. Tādējādi ir jāuzskata, ka trešā pamata mērķis būtībā ir apstrīdēt apelācijas instances novērtētāja objektivitāti un ka šis pamats ir jāizskata vispirms.
37 Būtībā prasītājs norāda, ka agrākais tiešais priekšnieks nevarēja būt neatkarīgs novērtētājs novērtējuma procedūrā par 2016. gadu, jo viņš jau bija sniedzis izšķirošu ieguldījumu viņa novērtējuma ziņojuma par šo pašu laikposmu sagatavošanā. Viņš uzskata, ka ar šādu rīcību esot pārkāpts 43. panta VĪN 3. pants un EUIPO dienesta instrukcijas un tādējādi neesot bijis iespējams neatkarīgi pārbaudīt agrākā tiešā priekšnieka vērtējumu un tātad sniegt labāku novērtējumu un saņemt atbilstošu gala atzīmi. Viņaprāt, no EUIPO dienesta instrukcijām izrietot, ka par sūdzībām attiecībā uz izpilddirektora veiktajiem novērtējumiem esot jālemj Pārsūdzību izskatīšanas komitejai.
38 EUIPO apstrīd prasītāja argumentus. Tas uzskata, ka EUIPO dienesta instrukcijām, uz kurām norādījis prasītājs, nav nozīmes, jo tās attiecas uz gadījumu, kurā izpilddirektors rīkojas kā novērtētājs, bet šajā lietā tā nav. [EUIPO] arī norāda, ka piemērojamajās normās nav paredzēts, ka apelācijas instances novērtētājs veiktu neatkarīgu pārskatīšanu, ņemot vērā, ka viņš ir novērtētāja tiešais priekšnieks un tātad – netieši prasītāja priekšnieks.
Ievada apsvērumi par pārbaudes tiesā apjomu
39 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdņu novērtējuma jomā novērtētājiem ir visplašākā novērtējuma brīvība, paužot viedokli par to personu darbu, kuras tiem ir jānovērtē, un tiesai nav jāiesaistās šajā vērtējumā un jāpārbauda tā pamatotība, ja vien nav pieļauta acīmredzama kļūda vai acīmredzama pilnvaru pārsniegšana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 21. oktobris, Maurissen/Revīzijas palāta, T‑23/91, EU:T:1992:106, 40. punkts, un 2005. gada 4. maijs, Schmit/Komisija, T‑144/03, EU:T:2005:158, 70. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, novērtējuma ziņojumu satura pārbaude tiesā ir tikai pārbaude attiecībā uz procedūras tiesiskumu, faktu saturisko pareizību, kā arī to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 26. oktobris, Marcato/Komisija, T‑18/93, EU:T:1994:255, 45. punkts).
40 Kas attiecas uz šo procedūras tiesiskuma pārbaudi, Tiesa un Vispārējā tiesa vispārīgi ir nospriedušas, ka gadījumā, kad Eiropas Savienības iestādei ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā piešķirto procesuālo garantiju ievērošanai ir jo lielāka nozīme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts; 2008. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑405/07 P, EU:C:2008:613, 56. un 57. punkts, un 1995. gada 9. novembris, France-Aviation/Komisija, T‑346/94, EU:T:1995:187, 32.–34. punkts). Pie šādām garantijām tostarp pieder kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi izmeklēt visus atbilstošos konkrētās lietas apstākļus (spriedumi, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, kā arī 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 404. punkts).
41 No tā jāsecina, ka īpaši plašā novērtējuma brīvība, kāda novērtētājiem piemīt, novērtējot ierēdni, ir jālīdzsvaro ar īpaši rūpīgu to noteikumu ievērošanu, kuros ir reglamentēta šīs novērtēšanas organizēšana un tai paredzētās procedūras norise (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. septembris, Girardot/Komisija, T‑92/01, EU:T:2002:220, 24. punkts, un 2005. gada 5. aprīlis, Christensen/Komisija, T‑336/02, EU:T:2005:115, 38. punkts).
Ievada apsvērumi par ierēdņu objektivitātes pienākumu
42 Ir jāatgādina, ka ierēdņu objektivitātes pienākums ir paredzēts Civildienesta noteikumu 11. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru ierēdnis pilda tam uzticētos uzdevumus objektīvi un neatkarīgi.
43 Tāpat ir būtiski norādīt, ka Savienības iestādēm, struktūrām un organizācijām ir jāievēro Savienības tiesībās garantētās pamattiesības, kuru vidū ir tiesības uz labu pārvaldību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 154. punkts).
44 Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz jautājumu objektīvu izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās un organizācijās.
45 Šajā ziņā ir jānorāda, ka objektivitātes prasības, kura iestādēm, struktūrām un organizācijām ir noteikta uzdevumu izpildē, mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi, kas ir Savienības pamatā. Šī prasība it īpaši paredz, ka ierēdņiem un darbiniekiem, kas rīkojas iestāžu, struktūru un organizāciju vārdā, ir jāizvairās no iespējamām interešu konflikta situācijām. Ņemot vērā neatkarības un integritātes garantijas būtisko nozīmi gan attiecībā uz Savienības iestāžu, struktūru un organizāciju iekšējo darbību, gan to ārējo tēlu, objektivitātes prasība aptver visus apstākļus, kuri ierēdnim vai darbiniekam, kurš pieņem lēmumu par kādu lietu, ir saprātīgi jāsaprot kā apstākļi, kas trešo personu skatījumā, iespējams, var ietekmēt viņa neatkarību šajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 25. oktobris, Komninou u.c./Komisija, C‑167/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:633, 57. punkts).
46 Tostarp šīm iestādēm, struktūrām un organizācijām ir jāievēro objektivitātes prasība abās tās daļās, proti, pirmkārt, subjektīvā objektivitāte, atbilstoši kurai neviens attiecīgās iestādes darbinieks nedrīkst izrādīt aizspriedumus vai personīgu pieņēmumu, un, otrkārt, objektīvā objektivitāte, saskaņā ar kuru šai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Spānija/Padome, C‑521/15, EU:C:2017:982, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Pamata par apelācijas instances novērtētāja objektivitātes trūkumu pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus.
Par pamata, kurš būtībā ir par apelācijas instances novērtētāja objektivitātes trūkumu, pamatotību
48 Šajā lietā, pirmkārt, Novērošanas centra direktors, kurš bija kļuvis par prasītāja tiešo priekšnieku no 2016. gada 17. oktobra, konsultējās ar agrāko tiešo priekšnieku par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim, kas veido trīs ceturtdaļas no attiecīgā novērtējuma laikposma (skat. iepriekš 14. punktu). Otrkārt, agrākā tiešā priekšnieka vērtējums, to nemainot, tika iekļauts 2016. gada NZ (skat. iepriekš 14. punktu). Treškārt, prasītāja tiešais priekšnieks kopš 2016. gada 17. oktobra bija tas, kurš kā novērtētājs parakstīja 2016. gada NZ (skat. iepriekš 13. un 14. punktu).
49 Turklāt savās piezīmēs par 2016. gada NZ prasītājs galvenokārt kritizēja 2016. gada NZ sadaļu “Spējas” (skat. iepriekš 21. punktu), kas pilnībā balstās uz agrākā tiešā priekšnieka vērtējumu par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 16. oktobrim, kas ir atkārtota arī sadaļā “Novērtētāja vērtējumi” un kas veido tās lielāko daļu (skat. iepriekš 16. punktu).
50 Visbeidzot, procedūrā pie apelācijas instances novērtētāja 2016. gada NZ pārskatīja agrākais tiešais priekšnieks kā apelācijas instances novērtētājs, kurš pēc tam, kad bija izskatījis prasītāja kritiku – kas atgādināta iepriekš 49. punktā – par agrākā tiešā priekšnieka vērtējumu, secināja, ka nav iemeslu, kuru dēļ būtu pamats grozīt novērtētāja sniegto “vispārējo vērtējumu” (skat. iepriekš 24. punktu).
51 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka iekšējās pārsūdzības procedūra par novērtējuma ziņojumu palīdz sasniegt novērtējuma objektivitāti un novērst tiesvedības uzsākšanu tikai tad, ja tā darbiniekam, kurš apstrīd novērtējumu, sniedz garantiju, ka tiks veikta patiesa pārskatīšana (spriedums, 2019. gada 3. aprīlis, CJ/ECDC, C‑139/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:281, 44. punkts).
52 Tomēr tā tas nav šajā gadījumā, kad apelācijas instances novērtētājs, kas ir agrākais tiešais priekšnieks un 2016. gada NZ iekļautā vērtējuma autors, tika aicināts pārskatīt prasītāja vispārējo vērtējumu, pamatojoties uz tā apsvērumiem, kuri pēc būtības bija tikai kritika par paša [minētā priekšnieka] sniegto vērtējumu, kas veidoja novērtētāja vērtējuma būtisku daļu.
53 Tādējādi tāda iekšējās pārsūdzības procedūra, kāda tika īstenota īpašajos šīs lietas apstākļos, nevar sniegt pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par apelācijas instances novērtētāja objektivitāti.
54 Šādos apstākļos nav nozīmes EUIPO norādītajam faktam, ka ne jau agrākais tiešais priekšnieks ieteica prasītāja vispārējo vērtējumu un ka ne jau viņš no 2016. gada NZ 3. lappusē minētajām alternatīvām atzīmēja lodziņu, atbilstoši kuram “[prasītāja] spējas, efektivitāte un rīcība dienestā kopumā atbilst ieņemamajā amatā prasītajam līmenim”. Proti, šie apstākļi nerada šaubas par to, ka apelācijas instances novērtētājam, pārbaudot prasītāja vispārējo vērtējumu, bija jāieņem nostāja par prasītāja kritiku, kas bija izteikta tikai par to informāciju, kura bija iekļauta viņa kā agrākā tiešā priekšnieka vērtējumā, [kas ietverts] 2016. gada NZ, un uz kuru atsaucās novērtētājs.
55 Arī pārējie EUIPO argumenti nevar atspēkot iepriekš 53. punktā izklāstīto secinājumu.
56 Pirmām kārtām, EUIPO norāda, ka apelācijas instances novērtētājs veic savu uzdevumu kā persona, kura pazīst novērtējamo darbinieku, un šādā statusā pārskata novērtētāja sniegto vērtējumu, kas noteikti ietver subjektīvus elementus.
57 Protams, atbilstoši judikatūrai novērtētājus nevar uzskatīt par subjektīviem un neobjektīviem tikai tāpēc vien, ka savā tiešo priekšnieku statusā viņi ir atbildīgi par to pakļautībā strādājošo ierēdņu darbu un ka tādējādi viņi ir iesaistīti šo ierēdņu profesionālajā darbībā, it īpaši tāpēc, ka tikai šī iesaistīšanās viņiem ļauj cik vien iespējams atbilstoši novērtēt viņu vadībā strādājošo personu darbību (spriedums, 2006. gada 13. jūlijs, Andrieu/Komisija, T‑285/04, EU:T:2006:215, 68. punkts).
58 Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka prasītājs apstrīdētu pašu agrākā priekšnieka iesaistīšanos apelācijas instances novērtējuma procedūrā. Prasītājs kritizē viņa iesaistīšanos apelācijas instances procedūrā specifiska iemesla dēļ, proti, tāpēc, ka minētais priekšnieks kā agrākais tiešais priekšnieks trīs ceturtdaļas no attiecīgā laikposma ir sniedzis izšķirošu ieguldījumu 2016. gada NZ sagatavošanā un pēc tam viņš par minēto ziņojumu lēma kā apelācijas instances novērtētājs, ievērojot prasītāja apsvērumus, kuri vērsti uz šī priekšnieka paša sniegtajā vērtējumā ietverto informāciju.
59 Otrām kārtām, attiecībā uz EUIPO argumentu, saskaņā ar kuru prasītāja vispārējais vērtējums neesot bijis negatīvs, jo tas esot atbildis tam, kas tiek sagaidīts no jebkura darbinieka, katrā ziņā jautājums ir par EUIPO, nevis paša prasītāja paustajiem subjektīvajiem vērtējumiem. Šajā ziņā pietiek konstatēt, pirmkārt, ka prasītāja vispārējais vērtējums par 2016. gadu nebija labākais no visām novērtējuma veidlapā paredzētajām iespējām. Otrkārt, prasītāja vispārējais vērtējums par 2016. gadu bija zemāks nekā par 2015. gadu (skat. iepriekš 11. punktu). Treškārt, prasītājs atteicās parakstīt novērtējuma ziņojumus par 2014. un 2015. gadu, lai gan viņa vispārējais vērtējums bija tāds pats vai pat labāks nekā novērtējums, kāds izlemts 2016. gada NZ (skat. iepriekš 11. punktu).
60 Turklāt, pat ja prasītāja vispārējais vērtējums par 2016. gadu nekādā ziņā nebūtu jāuzskata par negatīvu, ir jākonstatē, ka prasītājs apstrīd agrākā tiešā priekšnieka kompetenci un viņa objektivitāti apelācijas instances novērtētāja statusā, lai pārbaudītu ne tikai 2016. gada NZ iekļauto vispārējo vērtējumu, bet arī tajā paustos vērtējumus.
61 Taču nevar tikt uzskatīts, ka 2016. gada NZ sniegtie vērtējumi nekādā ziņā nebūtu negatīvi. Proti, šie vērtējumi gandrīz pilnībā ir balstīti uz agrākā tiešā priekšnieka vērtējumu par pirmajiem deviņiem 2016. gada mēnešiem, kas attiecībā uz prasītāju ietver turpmāk minēto kritiku. Pirmkārt, prasītājam tika pārmesti viņa darba Pamatdarbības departamentā rezultāti un produktivitātes pazemināšanās iebildumu izskatīšanas jomā, kā arī pārskatāmības trūkums attiecībā uz snieguma un rezultātu daļēju un nepilnīgu paziņošanu izpilddirektoram. Otrkārt, prasītājs tika kritizēts par to, ka nebija veicis nepieciešamos pasākumus, lai atrisinātu situāciju, kas esot radījusi EUIPO sarežģītu situāciju uzkrāto kavējumu ziņā un izraisīja to, ka agrākais tiešais priekšnieks zaudēja uzticēšanos prasītājam kā direktoram. Treškārt, tika norādīts, ka, lai gan prasītājam bija vadošam amatam nepieciešamās spējas un kompetence, tomēr 2016. gadā viņš nav pierādījis, ka būtu spējīgs veikt pareizas darbības, lai atrisinātu ārkārtas situāciju.
62 Trešām kārtām, EUIPO norāda, ka šajā lietā neesot nozīmes EUIPO dienesta instrukcijām, kurās paredzēts, ka Pārsūdzību izskatīšanas komitejai ir jāpieņem lēmums par sūdzībām par izpilddirektora veiktajiem novērtējumiem.
63 Patiešām, kā uzsver EUIPO, tā izpilddirektors nebija prasītāja novērtētājs par 2016. gadu un tātad nebija jāvēršas Pārsūdzību izskatīšanas komitejā, lai pārbaudītu 2016. gada NZ, atbilstoši 43. panta VĪN 3. pantam. Turklāt, kā norāda EUIPO, EUIPO dienesta instrukcijās nav neviena tieša izņēmuma, kas reglamentētu tāda darbinieka situāciju, kurš bijis [novērtējamā] darbinieka tiešais priekšnieks attiecīgajā laikposmā un kurš iekšējās mobilitātes vai amatā paaugstināšanas kārtībā ir kļuvis par apelācijas instances novērtētāju.
64 Tomēr – kā pareizi atgādina prasītājs – 43. panta VĪN 3. panta 3. punktā ģenerāldirektoram – proti, EUIPO gadījumā tā izpilddirektoram – ir ļauts darbinieka interesēs atkāpties no procedūras, kura principā ir paredzēta, lai ņemtu vērā īpašos no konkrētās lietas izrietošos apstākļus. Objektivitātes pienākums ir uzskatāms par pamatgarantiju, kas ir jāievēro, citādi prasītāja tiesībām panākt patiesu novērtējuma ziņojuma pārskatīšanu atbilstoši iepriekš 51. punktā minētajai judikatūrai nav jēgas un jebkādas lietderīgās iedarbības. Tādējādi pienākums nodrošināt iekšējās pārsūdzības procedūras objektivitāti šajā lietā attaisno atkāpi no EUIPO dienesta instrukciju noteikumiem, kuri reglamentē apelācijas instances novērtējuma procedūru.
65 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāapmierina pamats, kurš būtībā ir par apelācijas instances novērtētāja objektivitātes trūkumu. Šis secinājums vien jau attaisno 2016. gada NZ atcelšanu tā prettiesiskuma dēļ, kura neesamības gadījumā tam varētu būt citāds saturs. Šādos apstākļos vairs nav jālemj par pārējiem argumentiem un pamatiem, ko prasītājs izvirzījis šajā prasībā.
66 Attiecībā uz prasītāja prasījumu, ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu, jākonstatē, ka šajā lietā tikai šī lēmuma pieņemšanas stadijā tika detalizēti izvērtēti prasītāja izklāstītie argumenti saistībā ar procesuālo garantiju ievērošanu attiecībā uz 2016. gada NZ iekšējās pārsūdzības procedūru, kas būtībā ir atkārtots trešajā pamatā. No tā izriet, ka šajā lietā ir jāatceļ arī lēmums par sūdzības noraidīšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
68 Šajā lietā, tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Ralph Pethke novērtējuma ziņojumu par 2016. gadu un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) valdes 2017. gada 18. oktobra lēmumu, ar ko ir noraidīta R. Pethke iesniegtā sūdzība.
2) EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina R. Pethke tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 3. decembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Ievada apsvērumi par pārbaudes tiesā apjomu
Ievada apsvērumi par ierēdņu objektivitātes pienākumu
Par pamata, kurš būtībā ir par apelācijas instances novērtētāja objektivitātes trūkumu, pamatotību
Par tiesāšanās izdevumiem