ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ ELEANOR SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 12. oktobrī(1)
Lieta C‑664/15
Protect Natur-, Arten- und Landschaftschutz Umweltorganisation
pret
Bezirkshauptmannschaft Gmünd
(Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vide – Orhūsas konvencija – Iespēja vērsties tiesu iestādēs – Vides aizsardzības nevalstisko organizāciju tiesības – Šādu organizāciju tiesības pārsūdzēt tiesā kompetento iestāžu lēmumus – Šādu organizāciju lietas dalībnieces statuss administratīvajā procesā – Lietas dalībnieces statusa zaudēšana administratīvajā procesā, ja šāda organizācija minētā procesa laikā savlaicīgi neiesniedz iebildumus
1. AršolūgumusniegtprejudiciālunolēmumuVerwaltungsgerichtshof(Augstākāadministratīvātiesa,Austrija)lūdznorādījumusparvidesaizsardzībasorganizācijas tiesībāmvērstiestiesu iestādēs,pamatojotiesuzOrhūsaskonvenciju(turpmāk tekstā – “Orhūsaskonvencija”) (2).Jautājumirodassaistībāarpieteikumupar atļaujas piešķiršanu ūdens ieguvei no upes, lai ražotu mākslīgo sniegu slēpošanaskūrortam(turpmāk tekstā – “atļaujuizsniegšanasprocedūra”) (3).Videsjautājumi,kassaistītiarkonkrētoprocedūru,attiecas uz Direktīvu 2000/60/EK (4)(turpmāk tekstā – “Ūdenspamatdirektīva”).
2. Delikātaisjautājumsparvides aizsardzības organizāciju procesuālo statusuvidesatļaujuizsniegšanasprocedūrāsirradījisbagātīgujudikatūru,kuraskulminācijas punkts ir lieta Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15 (5).
3. ŠajālietāTiesaibūs jāizskatašādijautājumi.VaiŪdenspamatdirektīvā, lasot tokopsakarāarOrhūsaskonvenciju,vides aizsardzības organizācijai tiek atzītas tiesībasapstrīdētadministratīvoslēmumusadministratīvajāvaitiesasprocedūrā,itīpaši,jatiekpieprasītaatļaujaūdensieguveimākslīgā sniega pūtējam?Vaiattiecīgajaiorganizācijai lietas dalībniecesstatuss būtu jāpiešķirprocesastadijā iestādē vaipietiekarto,kataiirtiesībaspārsūdzēttiesā kompetentoiestāžupiešķirtoatļauju?Vai valstsprocesuālajāsnormāsvar liegt vides aizsardzības organizācijaipārsūdzēt tiesā šāduadministratīvulēmumu,jatānav “savlaicīgi” iesniegusisavusiebildumuspret šo atļaujuadministratīvajāprocesāsaskaņāarvalststiesībuaktiem?
Orhūsas konvencija
4. Orhūsas konvencijas mērķi tostarp ir apstiprināt vajadzību aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides stāvokli (6), atzīt, ka katrai personai ir pienākums gan individuāli, gan sadarbībā ar citiem aizsargāt un uzlabot vidi pašreizējo un nākamo paaudžu labā (7), atzīt turklāt nevalstisko organizāciju nozīmi vides aizsardzībā (8) un rūpēties, lai sabiedrībai, tostarp organizācijām, būtu pieejama efektīva tiesvedības sistēma, kas nodrošinātu likumos noteikto interešu aizsardzību un likumību (9).
5. Konvencijas 1. pantā ir paredzēts, ka, “lai tagad un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem”.
6. Termins “sabiedrība” saskaņā ar 2. panta 4. punktu “ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas”. Saskaņā ar 2. panta 5. punktu lēmumu pieņemšanā vides jomā “par ieinteresētām uzskata tādas nevalstiskās organizācijas, kas veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām”, un tādējādi uz tām attiecas minētās normas termina “ieinteresētā sabiedrība” piemērošanas joma.
7. Konvencijas 6. panta nosaukums ir “Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām”. Šī panta 1. punkta a) apakšpunktā ir norādīts, ka sabiedrības dalību reglamentējošās normas jāpiemēro attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas I pielikumā (10). 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir norādīts, ka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem šā panta noteikumus piemēro arī attiecībā uz lēmumiem par darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Attiecīgajai valstij jānosaka, vai uz ierosināto darbību attiecas 6. panta piemērošanas joma. 6. panta 2.–10. punktā ir tostarp paredzētas sabiedrības tiesības jau sākumā piedalīties vides lēmumu pieņemšanas procedūrā un iesniegt jebkādus komentārus, informāciju, vērtējumus vai atzinumus, ko tā uzskata par saistītiem ar ierosināto darbību.
8. Konvencijas 9. panta 2. punktā ir noteikts:
“Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem,
a) kuriem ir pamatota interese vai arī
b) kuri uzskata, ka noticis tiesību aizskārums, ja šādu priekšnosacījumu paredz attiecīgās Puses administratīvā procesa normas,
ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.
To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt ieinteresētajai sabiedrībai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. Tādēļ a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par pamatotu uzskata ikvienas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura atbilst 2. panta 5. punktā minētajām prasībām. Šādas organizācijas uzskata arī par tādām, kam ir tiesības, attiecībā uz kurām ir iespējams tiesību aizskārums, kā paredzēts b) apakšpunktā.
[..]”
9. Konvencijas 9. panta 3. punktā ir norādīts:
“Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.”
10. Konvencijas 9. panta 4. punktā ir papildināts:
“[..] neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, atbrīvošana no amata [darbības pārtraukšana], un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī saistītām ar nelielām izmaksām. Šajā pantā paredzētos lēmumus noformē vai reģistrē rakstiski. Tiesu un, ja iespējams, citu institūciju lēmumi ir publiski pieejami.”
Savienības tiesības
Dzīvotņu direktīva
11. Dzīvotņu direktīvas (11) mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Savienības teritorijā (12). Saskaņā ar šo direktīvu ir izveidots saskaņots Eiropas īpaši aizsargājamu dabas teritoriju (turpmāk tekstā – “ĪADT”) tīkls, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā (13). Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās dalībvalstīm ir jānovērš dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanās, kā arī jānovērš traucējumi, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija. Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Kompetentajai valsts iestādei jāpiekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli (14).
Ūdens pamatdirektīva
12. Ūdens pamatdirektīvas preambulas apsvērumos ir ietverti šādi apgalvojumi. Ūdens nav tāda prece kā jebkura cita, bet ir mantojums, kas jāaizsargā, jāaizstāv un pret kuru jāizturas kā pret mantojumu (15). Kā izklāstīts Līgumos, Savienības politika attiecībā uz vidi ir veicināt vides kvalitātes saglabāšanas, aizsardzības un uzlabošanas mērķu sasniegšanu, saprātīgi un racionāli izmantojot dabas resursus, un tās pamatā jābūt piesardzības principam, kā arī principam, ka jāveic preventīvi pasākumi (16). Ūdens pamatdirektīvas centienu pamatā ir cieša sadarbība un saskaņota rīcība Eiropas Savienībā, dalībvalstī un vietējā līmenī, kā arī sabiedrības, tostarp lietotāju, informēšana, apspriešanās ar tiem, kā arī to iesaistīšana (17). Šīs direktīvas mērķis ir saglabāt un uzlabot ūdens vidi Eiropas Savienībā (18). Lai nodrošinātu plašas sabiedrības, tostarp ūdens resursu lietotāju, līdzdalību upes baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē un koriģēšanā, ir jāsniedz pienācīga informācija par plānotajiem pasākumiem un jāziņo par panākumiem to īstenošanā, lai iesaistītu plašu sabiedrību, pirms tiek pieņemti galīgie lēmumi par vajadzīgajiem pasākumiem (19).
13. Ūdens pamatdirektīvas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir nodrošināt tostarp iekšējo virszemes ūdeņu aizsardzību, kas: a) novērš turpmāku ūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, aizsargā un nostiprina to, kā arī aizsargā sauszemes ekosistēmas un mitrzemes, kas tieši atkarīgas no ūdens ekosistēmām, ciktāl tas attiecas uz to vajadzībām pēc ūdens, b) veicina ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu, pamatojoties uz pieejamo ūdens resursu ilglaicīgu aizsardzību, un c) ir vērsta uz ūdens vides pastiprinātu aizsardzību un uzlabošanu.
14. Saskaņā ar 2. pantā minētajām definīcijām “virszemes ūdeņi” ir iekšējie ūdeņi, izņemot gruntsūdeņus, pārejas ūdeņi un piekrastes ūdeņi, bet attiecībā uz to ķīmisko stāvokli – arī teritoriālie ūdeņi, savukārt bet “iekšējie ūdeņi” ir viss stāvošais vai tekošais ūdens zemes virspusē un visi gruntsūdeņi krasta virzienā no bāzes līnijas, no kuras mēra teritoriālo ūdeņu platumu (20). Saskaņā ar 3. panta 1. punktu dalībvalstis identificē atsevišķus upju baseinus, kuri atrodas to teritorijā, un iekļauj tos atsevišķos upju baseinu apgabalos.
15. Ar 4. panta (“Vides aizsardzības mērķi”) 1. punktu ir noteikti konkrēti vides aizsardzības mērķi “ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos”. It īpaši “dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos”. Tās “aizsargā, stiprina un atjauno” šādus ūdens objektus.
16. Saskaņā ar 11. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka katrā upju baseinu apgabalā (vai starptautiska upju baseina daļā, kas atrodas tās teritorijā) tiek īstenota pasākumu programma atbilstoši šī panta 2.–4. punktam. It īpaši šādiem pasākumiem būtu jāietver “virszemes saldūdens [..] ieguves [..] kontroles pasākumi, tostarp [..] attiecībā uz ieguvi [..] iepriekšējas atļaujas ieviešana” (21). Saskaņā ar 13. panta 1. punktu dalībvalstīm jānodrošina upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrāde katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas vienīgi to teritorijā. Saskaņā ar 14. panta 1. punktu dalībvalstīm jāveicina visu ieinteresēto pušu efektīva iesaiste Ūdens pamatdirektīvas īstenošanā, jo īpaši upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē, pārskatīšanā un koriģēšanā. Dalībvalstis nodrošina to, ka par katru upes baseinu tiek publicēti un sabiedrībai, tostarp lietotājiem, novērojumu sniegšanai ir pieejami attiecīgie dokumenti.
17. Šīs direktīvas V pielikuma 1.1. punktā ir uzskaitīti dažādi kvalitātes faktori virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikācijai. Tā 1.2. punktā ir ietvertas detalizētas ekoloģiskās kvalitātes rādītāju klasifikāciju normatīvās definīcijas: “ļoti laba” vai “maksimālā”, “laba” un “vidēja”.
IVN direktīva
18. IVN direktīvā (22) ir prasīts, lai, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to tiešo un netiešo ietekmi (23) uz vidi (turpmāk tekstā – “ietekmes novērtējums”), tostarp to ietekmi uz faunu, floru un ūdeni (24). Sabiedrība ir tiesīga piedalīties procedūrās, kas ir saistītas ar šādu ietekmes novērtējumu, un var apstrīdēt to rezultātu likumību gan tad, ja minētais novērtējums tiek veikts atsevišķi, gan tad, ja tas ir iekļauts atļauju piešķiršanas projektiem procedūrās (25). IVN direktīvas I pielikumā ir uzskaitīti projekti, par kuriem a priori uzskatāms, ka tiem ir ievērojama ietekme uz vidi. Šādiem projektiem obligāti jāveic ietekmes novērtējums. II pielikumā ir uzskaitīti projekti, kuriem dalībvalstij, pamatojotiesuz konkrētā gadījuma pārbaudi,minētās dalībvalsts paredzētiem limitiem vai kritērijiem, ir “jānolemj”, vai tiem jāveic ietekmes novērtējums (26). IVN direktīvā netiek pieprasīts veikt ietekmes novērtējumu projektiem, kuri nav minēti kādā no šiem pielikumiem.
Austrijas tiesības
Allgemeines Verwaltungsverfahrensgesetz
19. Allgemeines Verwaltungsverfahrensgesetz (Vispārējais administratīvā procesa likums, turpmāk tekstā – “AVG”) 41. un 42. pantā ir noteikts:
“41. pants. (1) Sēde ir jāsasauc, personīgi informējot zināmos procesa dalībniekus. Ja procesa dalībnieki var būt vēl citas personas, par sēdi ir arī jāpaziņo, izvietojot paziņojumu uz pašvaldības oficiālā ziņojumu dēļa vai izsludinot to iestādes oficiāliem paziņojumiem paredzētā laikrakstā vai iestādes elektroniskajā oficiālajā vēstnesī.
(2) [..] Paziņojumā par sēdes sasaukšanu ir jābūt ietvertai attiecībā uz uzaicinājumiem paredzētajai informācijai, ieskaitot norādi uz 42. pantā paredzētajām sekām. [..]
42. pants. (1) Ja par sēdi ir paziņots atbilstoši 41. panta 1. punkta otrajam teikumam un administratīvajos noteikumos paredzētajā īpašajā formā, minētā sekas ir tādas, ka persona zaudē savu lietas dalībnieces statusu, ja tā neceļ iebildumus vēlākais dienā pirms sēdes sākuma iestādē tās darba laikā vai sēdes laikā. Ja administratīvajos noteikumos nekas nav noteikts par paziņojuma formu, pirmajā teikumā paredzētās tiesiskās sekas iestājas, ja par sēdi ir ticis paziņots 41. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētajā veidā un atbilstošā formā.
[..]”
Wasserrechtsgesetz
20. Lai transponētu Ūdens pamatdirektīvu un tās 4. panta 1. punktā noteikto pasliktināšanās aizliegumu, Wasserrechtsgesetz‑Novelle 2003 (2003. gada Likums par grozījumiem Wasserrechtsgesetz (Likums par ūdens resursiem, turpmāk tekstā – “WRG 1959”)) tika jaunā redakcijā izteiktas vairākas WRG 1959 tiesību normas un tas tika papildināts ar jaunām tiesību normām. Materiāltiesiskās normas par ūdens resursu tiesībās noteiktu atļaujas piešķiršanas procedūru ir ietvertas it īpaši WRG 1959 12. panta 2. punktā, 15. panta 1. punktā, 21. panta 3. punktā, 32. un 38. pantā. Saskaņā ar ūdens ieguves atļaujas piešķiršanu reglamentējošiem valsts tiesību aktiem administratīvajā procesā tās iegūšanai dalībnieku tiesības vērsties tiesā tiek noteiktas saskaņā ar WRG 1959 102. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu (27). Vides aizsardzības organizācijām, kurām nav subjektīvu publisku tiesību, nav lietas dalībnieču statusa. Saskaņā ar WRG 1959 102. panta 3. punktu tikai procesa dalībniekiem ir atļauts iesniegt iebildumus procesa gaitā. Ar 145.b panta 3. punktu ir norādīts, ka WRG 1959 ir paredzēts Ūdens pamatdirektīvas normu transponēšanai.
Bundes‑Verfassungsgesetz
21. Bundes‑Verfassungsgesetz (Federālais Konstitucionālais likums) 132. panta 1. punktā ir paredzēts, ka administratīvās iestādes lēmumu tā prettiesiskuma dēļ var apstrīdēt persona, kura apgalvo, ka ar lēmumu tiek pārkāptas tās tiesības. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka šādu tiesību pārkāpumu pārsūdzēt tiesā var tikai fiziskās vai juridiskās personas, kurām administratīvajā procesā, kas ir norisinājies iepriekš, bija tiesības uz lietas dalībnieka statusu vai tām tāds tika atzīts.
Faktiskie apstākļi, procedūra un prejudiciālie jautājumi
22. Aichelberglift Karlstein GmbH (turpmāk tekstā – “Aichelberglift”) tika piešķirta atļauja ūdens ieguvei no tuvējās upes (Einsiedelbach) mākslīgā sniega pūtējam slēpošanas kūrortā Austrijā. Aichelberglift lūgums sākotnēji tika izskatīts, balstoties uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzēto procedūru. Kompetentā valsts iestāde nolēma, ka nav pamata šī lūguma noraidīšanai, ņemot vērā projekta nelielo ietekmi uz apkārtējo vidi (turpmāk tekstā – “nihil obstat”) (28).
23. Pēc tam Aichelberglift pieteikums par atļaujas piešķiršanu tika izskatīts atsevišķā administratīvā procesā saskaņā ar WRG 1959 (29). Vides aizsardzības organizācija Protect Natur-, Arten- und Landschaftsschutz Umweltorganisation (turpmāk tekstā – “Protect”) lūdza atzīt to par procesa dalībnieci, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu un Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu.
24. Šajā procesā Bezirkshauptmannschaft Gmünd (Gmindas iecirkņa pārvaldes iestāde) rīkoja sēdi saskaņā ar AVG 41. un 42. pantu. Protect cēla iebildumus par šo projektu, kas tika noraidīti, jo tā neesot norādījusi uz WRG 1959 paredzētu tiesību aizskārumu un tādēļ saskaņā ar valsts noteikumiem tai neesot tiesības uz procesa dalībnieces statusu. Bezirkshauptmannschaft Gmünd ar 2013. gada 4. novembra lēmumu piešķīra Aichelberglift atļauju.
25. Šo lēmumu Protect nesekmīgi pārsūdzēja Landesverwaltungsgericht Niederösterreich (Lejasaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa), kas uzskatīja, ka Protect nav tiesību uz lietas dalībnieces statusu administratīvajā procesā tādēļ, ka tā laikus neesot iesniegusi iebildumus, tas ir, vai nu pēdējā dienā pirms sēdes, vai šīs sēdes laikā (30). Tādēļ Protect esot zaudējusi savu lietas dalībnieces statusu atbilstoši AVG 42. pantam.
26. Protect pārsūdzēja minēto lēmumu iesniedzējtiesā. Protect būtībā apgalvoja, ka saskaņā ar Orhūsas konvencijas 2. panta 4. un 5. punktu un 9. panta 3. punktu tai esot tiesības uz lietas dalībnieces statusu administratīvajā procesā saistībā ar WRG 1959 un tai esot tiesiska interese uz Savienības normu vides tiesību jomā ievērošanas nodrošināšanu.
27. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa jautā:
“1) Vai [Ūdens pamatdirektīvas] 4. pants vai [minētā direktīva] kopumā piešķir vides aizsardzības organizācijai procedūrā, kurā nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar [IVN direktīvu], tiesības, kuru aizsardzībai tai saskaņā ar [Orhūsas konvencijas] 9. panta 3. punktu ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai no Orhūsas konvencijas tiesību normām izriet prasība nodrošināt šo tiesību izmantošanas iespēju jau procesā pārvaldes iestādē vai arī pietiek ar iespēju nodrošināt tiesību aizsardzību tiesā pret pārvaldes iestādes lēmumu?
3) Vai ir pieļaujami tas, ka valsts procesuālajās tiesībās (AVG 42. pants) vides aizsardzības organizācija – tāpat kā arī citi procesa dalībnieki – tiek mudināta celt laicīgi savus iebildumus nevis tikai prasībā administratīvajā tiesā, bet gan jau procedūrā pārvaldes iestādēs, jo pretējā gadījumā tā zaudē savu lietas dalībnieces statusu un arī vairs nevar celt prasību administratīvajā tiesā?”
28. Tādi paši jautājumi radās lietā C‑663/15 Umweltverband WWF Österreich, kurā tā pati iesniedzējtiesa iesniedza lūgumu Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 20. janvāra rīkojumu abas lietas tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai. Umweltverband WWF Österreich, Protect, Ötztaler Wasserkraft GmbH (cita lietas dalībniece lietā C‑663/15), Austrijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija iesniedza rakstiskus apsvērumus attiecībā uz abām lietām. Kopīgā sēdē 2017. gada 15. martā visi minētie lietas dalībnieki izteica mutvārdu apsvērumus.
29. Ar 2017. gada 27. aprīļa spriedumu iesniedzējtiesa atcēla Landesverwaltungsgericht Tirol (Tiroles federālās zemes Administratīvā tiesa) 2015. gada 8. janvāra lēmumu lietā C‑663/15 Umweltverband WWF Österreich. Ar 2017. gada 30. maija rīkojumu iesniedzējtiesa atzina, ka WWF tiesvedības priekšmets minētajā lietā vairs nepastāv un tiesvedība ir jāizbeidz. Ar 2017. gada 28. jūnija rīkojumu iesniedzējtiesa nolēma atsaukt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑663/15. Tiesai par šo rīkojumu tika paziņots 2017. gada 10. jūlijā. Lietas C‑663/15 un C‑664/15 tika atdalītas ar Tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 11. jūlija rīkojumu, un lieta C‑663/15 tika attiecīgi izslēgta no Tiesas reģistra ar 2017. gada 14. jūlija rīkojumu.
30. Atklātisakot,žēl,kaTiesa agrāk nebijainformēta,kalietaC‑663/15 ir jāizslēdz.Detalizētam darbam ar šo lietu no2017. gada27. aprīļalīdz2017. gada10. jūlijam tika ziedots laiks unpūles,kovarētulietderīgākveltītdarbam arcitām,“aktuālām”lietām.Tāpatkāsaskaņāarsadarbībasgaru,kasir pamatā prejudiciālunolēmumuprocedūraisaskaņāarLESD267. pantu,Tiesaiirātriunefektīvijāizskata tai lūgto prejudiciālo nolēmumulietas,taspatssadarbībasgarsnozīmēto,kaiesniedzējtiesaiirnoteiktas saistībasinformēt Tiesuparjebkurāmbūtiskāmizmaiņāmapstākļos,kasvarietekmētlūgumasniegtprejudiciālunolēmumuuzturēšanu Tiesā.
Ievada apsvērumi
31. Iesniedzējtiesanorāda,kaattiecīgaisprojektspamatlietāirsaistītsarūdensieguvinovietējāsupes.Tāpēc es saprotu,katasietvervirszemessaldūdensieguvi Ūdenspamatdirektīvas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta izpratnē.Notāizriet,ka par šo projektu irjāsaņemiepriekšējaatļaujasaskaņāarvalststiesību aktiem,arkuriemtransponētaminētātiesībunorma,un jāievēro minētāsdirektīvas4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā paredzētais aizliegumspasliktinātvirszemesūdens objektustāvokli.
32. Turklātnavstrīda par to,kaProtectatbilst“ieinteresētās sabiedrības” nosacījumiem Orhūsaskonvencijas 2. panta 5. punkta nozīmēunatbilstarīplašākam“sabiedrības” jēdzienam tās 6. panta izpratnē.
Par Tiesas kompetenci atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem
33. Komisija rakstveidaapsvērumosnorādīja,kaTiesas kompetencē ietilpst atbildētuzprejudiciālajiemjautājumiem.Es tam piekrītuuntikai īsi apskatīšu šoproblēmu.
34. Orhūsaskonvencijairjauktsnolīgums,konoslēgusiSavienība,pamatojotiesuzkompetenci, kas tai ir kopīga ar tās dalībvalstīm.ŠīskonvencijasnoteikumiirSavienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa (31). Tiesa jau agrāk ir atzinusi savu kompetenci interpretēt Orhūsas konvencijas (32) noteikumus, un šajā ziņā prejudiciālo nolēmumu sniegšanas un valsts pienākumu neizpildes procedūru ietvaros ir taisījusi vairākus būtiskus spriedumus (33).
35. Konkrētāk,spriedumāBrūnie lāči IsaistībāarDzīvotņudirektīvas12. panta 1. punktu Tiesa nosprieda,kaattiecīgotiesībujomu“lielā mērā regulē Savienības tiesības”, tāpēcTiesaskompetencē bijainterpretētOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktu (34).
36. ŠajālietāProtectapgalvo,ka tā tiesībaspiedalītiesprocedūrāattiecībāuzlūgumupiešķirtatļaujuiegūtūdeniun uz pārskatīšanu tiesā iegūst noŪdenspamatdirektīvas4. panta, to lasot kopsakarāarOrhūsaskonvencijas 9. pantu.Uz virszemesūdens ungruntsūdens ieguvidalībvalstīs attiecasatļaujuprocedūra(šīs direktīvas11. panta 3. punkta e) apakšpunkts);šādasatļaujaspiešķiršanā tostarppiemēroaizliegumupasliktinātūdens objektu stāvokli(4. panta 1. punkts);atkāpesnošāaizliegumavaratļauttikaisaskaņāarstingriemnosacījumiem,kasnorādītiminētāsdirektīvas4. panta 7. punktā.
37. NospriedumāBrūnie lāči I paredzēto noteikumutiešaspiemērošanasizriet,kaTiesairkompetentasniegtskaidrojumuparOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punkta interpretācijukopsakarāarŪdenspamatdirektīvas 4. pantu.
KurasirOrhūsaskonvencijas atbilstošās normas?
38. Orhūsaskonvencijas sistēmas pamatāirdoma,kasabiedrībasiesaistīšanas intensitāte unsabiedrībastiesību tvērumsadministratīvajosprocesosirsamērīgiar attiecīgo projektu iespējamoietekmiuzvidi.
39. Tādējādi uz tiemprojektiem,kuriemvarbūtnozīmīgaietekmeuzvidi,attiecas6. panta 1. punkts (35)unlīdzartoOrhūsaskonvencijas9. panta 2. punkts.Pamatojotiesuzšīmdivām tiesību normām,vides aizsardzības organizācijāmirtiesībaspiedalītiesadministratīvāsprocedūrās,kassaistītas aršādiemprojektiem,unvēlāktiesības vērsties tiesā par jebkuru pieņemto lēmumu.
40. Japrojektamnav paredzamanozīmīgaietekmeuzvidi, tad 6. pantu unlīdzarto 9. panta 2. punktu nepiemēro. Uz šāduprocedūruattiecastikai9. panta 3. punkts,kurupiemēro“turklāt, neskarot [9. panta] 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras”.Tādēļ sabiedrībaslocekļiem9. panta 3. punkts irrezerves norma,kuruvarizmantot,laiiegūtuiespēju vērsties tiesu iestādēs,janevarizmantot 9. panta 1. un2. punktu (36).
41. Ar9. panta 3. punktuparedzēts, kasabiedrībai ir“pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā”.Tādējādi tas ietverpieejuprocedūrai nolūkāapstrīdētlēmumu(valstsiestādes aktu), kaspieņemts pēc administratīvāsprocedūras, kura pieteikumaiesniedzējaieskatā varētubūtpretrunāŪdenspamatdirektīvas 4. pantam. Tas, vaipati procedūra,arkurutiekapstrīdētsvalstsiestādesakts,iradministratīvāvaitiesasprocedūra,būsatkarīgsnovalststiesībuaktiem – šītiesvedībanorāda,kaAustrijāattiecībāuzlēmumiemsaskaņāarWRG 1959tāirtiesasprocedūra.
42. 9. panta 3. punktā atšķirībāno6. pantanav paredzētastiesībasuzlīdzdalībuadministratīvajāprocedūrā, kuras rezultātā tiek izdots lēmums.Atšķirībāno9. panta 2. punktatajānetiekīpašiapskatītsvidesaizsardzībasorganizāciju locus standi.Manuprāt, pēdējā ticamsizskaidrojumsir tāds,kaOrhūsaskonvencijas izstrādātājs,apdomīgiizskaidrojis(9. panta 2. punktā),kaattiecībāuz pārskatīšanu tiesā 2. panta 5. punktaprasībām atbilstošas videsaizsardzībasorganizācijasbūtujāuzskata par atbilstošāmprocesuālajaiprasībai“kuri ir pietiekami ieinteresēti”vai“kuru tiesības ir aizskartas”(atkarībānotā,kasbijaattiecīgāsPuses locus standi kritērijs),uzskatīja,katasjauirdevispietiekamusnorādījumusparšokonkrētojautājumu.
43. Iesniedzējtiesanorāda uz Orhūsaskonvencijas9. panta 3. punktu kā uz normu,kasattiecasuzšolietu.Šajā ziņā tā skaidri norāda,kaIVNdirektīvānav paredzētsietekmesnovērtējumsprojektiem ūdens ieguvei mākslīgā sniegapūtējamunkatādēļ Aichelbergliftlūgumsatļaujassaņemšanai jāpārbaudavienīgi,pamatojotiesuzvalsts tiesībunormām ūdens resursu politikas jomā(tasir,WRG 1959).UzklausīšanaslaikāganNīderlandesvaldība,ganProtectierosināja,kavismazdaļēji būtu jāuzskata,ka9. panta 2. punkts ir piemērojamspamatlietā.
44. No Tiesas rīcībā esošajiem lietasmateriāliem ir redzams,kaAichelbergliftprojektsneietilpstOrhūsaskonvencijas (37)I pielikumavaiIVNdirektīvas (38)I pielikuma piemērošanas jomā,tādējāditam nebija jāveicobligātaisietekmesnovērtējumssaskaņāaršodirektīvu.Iesniedzējtiesa lūgumāsniegtprejudiciālunolēmumu apstiprina šo analīzi.Tādēļ Orhūsaskonvencijas6. panta 1. punkta a) apakšpunktsnav piemērojams.
45. Attiecībāuz6. panta 1. punkta b) apakšpunktuPusēmirjānosaka,vaikonkrētajamprojektam“ varbūtnozīmīgaietekmeuzvidi”(mans izcēlums) (39).Šajāziņā“patiespējamānozīmīgāietekmerada[šo]pienākumu” (40).Projektaiespējamāsnozīmīgāsietekmesuzvidiapjoms,vietaunraksturojumsirbūtiskifaktori,kasjāņemvērā (41).
46. Tiesas rīcībā esošie materiālinavpietiekami,lainoteiktu,vaiAichelbergliftprojektsietilpstOrhūsaskonvencijas6. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā.Itīpaši noiesniedzējtiesaslēmumanavskaidrs, vaiprojektspamatlietā tika pārbaudītsvai to vajadzēja pārbaudīt,laisaskaņāarIVN direktīvas4. panta 2. punktuvaiOrhūsaskonvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktunoteiktu, vaitam bija jāveicietekmesnovērtējums (42) unvaiProtectvarēja (vai nevarēja)apstrīdētšīsnoteikšanas rezultātus (43).Navarīskaidrs,vaiunkādā apmērā šis projektsatrodasĪADTDzīvotņudirektīvas3. panta1. punkta nozīmēunvai šī projektaietekmeuzūdens resursiem tika(vainetika)pārbaudītaietekmesnovērtējumā,kasveikts,pamatojotiesuzminētāsdirektīvas6. panta3. punktu.Visbeidzot,precīzaattiecībastarpšonovērtējumuunatļaujuizsniegšanasprocesupamatlietānavpilnīgiskaidra,betfakts,katāsir(iespējami)savstarpējisaistītas, var būt nozīmīgs Orhūsaskonvencijas9. panta 2. punkta piemērojamībai (44).
47. Iesniedzējtiesaiir jāturpinanepieciešamo faktu vākšana,lainoteiktu,vaiAichelbergliftprojektsietilpstOrhūsaskonvencijas6. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā.Ja ietilpst,tadtiešāmbūtupiemērojams 9. panta 2. punkts.Šādāgadījumāatbildesuziesniedzējtiesasuzdotajiemjautājumiemjauiratrodamasbagātīgajājudikatūrā parOrhūsaskonvencijas9. panta 2. punktu (45),kasitīpaši izstrādāta saistībā ar IVNdirektīvas 11. pantu,kurāatspoguļotsvairums 9. panta 2. punktanormu.
48. Turpinājumā es pamatošos uzpieņēmumu,kaOrhūsas konvencijas6. pantsuntādējādiarī9. panta 2. punktsnav piemērojamiunkaprocedūra, kurāierosinātslūgumssniegtprejudiciālunolēmumu,kurProtectapgalvo,kaatļaujaspiešķiršanaAichelbergliftūdens ieguvei mākslīgā sniega pūtējam ir Ūdenspamatdirektīvas 4. pantapārkāpums,irjāizskatatikaiunvienīginoOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punkta viedokļa.
Par pirmo jautājumu
49. Arpirmojautājumuiesniedzējtiesabūtībāvēlasnoskaidrot,vaivides aizsardzības organizācijavaratsauktiesuz Ūdenspamatdirektīvas 4. pantuvaiminētodirektīvukopumā,kopāarOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktu, lai administratīvajāiestādēapstrīdētu vaitiesā pārsūdzētu kompetentāsiestādes darbības vaibezdarbības tiesiskumuadministratīvajāprocedūrā,uzkuruneattiecasIVNdirektīva,piemēram,kātasirpamatlietā.
50. Šisjautājumsirformulētsvispārīgi.AdministratīvoprocedūrušajālietāveicakompetentāiestādesaskaņāarWRG 1959,kasirparedzēts Ūdenspamatdirektīvastransponēšanai.Pamatlietāapstrīdētaisaktsiratļauja,kaspiešķirta,pamatojotiesuzWRG 1959.Iesniedzējtiesapaskaidro,kašāduatļaujuvarpārsūdzētLandesverwaltungsgericht(federālās zemes administratīvā tiesa).
51. Tādēļ galvenaisjautājums,kasjārisina,izskatotšojautājumu,ir vides aizsardzības organizācijulocus standišādasatļaujaspārsūdzībaitiesāsaistībāar Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu.Pirmsanalizējujautājumuparvidesaizsardzībasorganizāciju tiesībāmpārsūdzētšāduatļauju tiesiskumu, es vispirms izskatīšu minētāsdirektīvas 4. panta nozīmi.
Ūdens pamatdirektīvas 4. panta nozīme
52. Austrijasvaldībaapgalvo,kaŪdenspamatdirektīvas4. pantam navtiešasiedarbības, jo tajānavnorādītinekādiadresāti,betNīderlandesvaldībaunProtect apgalvo, ka atzītāmvides aizsardzības organizācijāmbūtujāļauj izmantotšo tiesību normu.
53. Ūdenspamatdirektīvā ir norādīts uzūdenikāmantojumu, kas jāaizsargā, jāaizstāv un pret ko jāizturas kā pret mantojumu (preambulas1. apsvērums).Aršodirektīvu irnoteiktsregulējumsūdensvidespasliktināšanās novēršanai,pastiprinātai aizsardzībaiunuzlabošanaiEiropasSavienībā(preambulas 19. apsvērums un 1. pants).TāveicinaLīgumavidesaizsardzības mērķus(preambulas 11. apsvērums).
54. Ūdenspamatdirektīvas 4. pantam,kurānoteiktsdirektīvas vispārīgaisvidesaizsardzībasmērķis,irgalvenā nozīme ar minētodirektīvu iedibinātajāūdensaizsardzībassistēmākopumā.
55. Neskatotiesuzto,kaŪdenspamatdirektīvairpamatdirektīva,principiālajāspriedumāBundfürUmweltundNaturschutzDeutschland Tiesa nosprieda,kaminētās direktīvas “4. panta 1. punkta a) apakšpunkts neaprobežojoties tikai ar programmatisku formulējumu noteiktiem vienkāršiem plānošanas un pārvaldes mērķiem, bet gan tas rada saistošas sekas” (46).Ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktaredakciju,kurānoteikts,ka“dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos”,dalībvalstīmir paredzētspienākumsrīkotiesšādāveidā (47).Šispienākumsitīpaši ir jāievēro,apstiprinotatsevišķusprojektussaskaņāartiesiskoregulējumu,kasreglamentēūdensaizsardzību,īpašiatsakotatļauju projektiem, kas varētu pasliktināt noteikta ūdens objekta stāvokli, izņemot, ja ir jāuzskata, ka minētajiem projektiem ir piemērojams izņēmums saskaņā ar 4. panta 7. punktu (48).
56. Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietverto virszemes ūdens objekta “stāvokļapasliktināšanās”jēdzienu Tiesairinterpretējusiplaši.Tādējādi pasliktināšanās ir tad, ja vismaz viens no kvalitātes elementiem šīs direktīvas V pielikuma izpratnē ir pasliktinājies par vienu klasi, pat ja šī pasliktināšanās neizpaužas kā pazemināšana klasifikācijā attiecībā uz virszemes ūdens objektu, to ņemot kopumā (49).
57. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai visos gadījumos, kuros kādas direktīvas noteikumi pēc to satura šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzi, ja noteiktajā termiņā nav pieņemti ieviešanas pasākumi, uz šiem noteikumiem var atsaukties, lai atspēkotu ikvienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā direktīvai, vai ja šie noteikumi paredz tiesības, uz kurām indivīdi ir tiesīgi atsaukties attiecībā pret valsti (50).
58. Pasliktināšanāsaizliegums,manuprāt,ir noteikts, beznosacījumaunpietiekamiprecīzs,laitam būtutiešaiedarbība (51).
59. Saistībā ar vides aizsardzības direktīvāmTiesavairākāslietāsirnospriedusi,kapietiekamiprecīzāmnormāmparkopīgādabasmantojumaaizsardzībuirtiešaiedarbība,neraugotiesuzto,ka ar tāmnetiektiešipiešķirtastiesībasindivīdiem (52). Pavisam nesen Tiesaatzina Dzīvotņudirektīvas6. panta 3. punktatiešoiedarbību (53),kurānoteiktspienākumsveiktietekmesnovērtējumu,pirms tiek piešķirta atļaujaprojektam,kam var būt būtiskaietekme uzaizsargājamoteritoriju.Tiesairarīnospriedusi,kavisos tajos gadījumos, kad direktīvās paredzēto pasākumu neizpilde var apdraudēt cilvēku veselību, tiemvajadzētuvarētatsauktiesuzimperatīvajām normām,laiīstenotusavastiesības (54).
60. Minētajāslietās,tostarp spriedumā Brūnielāči II,Tiesairnospriedusi,ka, būtībā izslēdzot to, ka atzītas vides aizsardzības organizācijas var atsaukties uz direktīvā noteiktajiem pienākumiem, netiktu ievērots direktīvas saistošais spēks, kas tai ir piešķirts LESD 288. pantā. JaSavienībaslikumdevējsardirektīvudalībvalstīmir noteicispienākumuveiktkonkrētasdarbības,šādapienākumaefektivitāti varētuvājināt,jaindivīdinevarētuatsauktiesuztosavasvalststiesās. Tās lietderīgā iedarbībatāpatbūtuapdraudēta,jaattiecīgāsvalststiesāmtiktuliegtsņemttovērākā Savienības tiesību elementu,lainoteiktu,vaivalstslikumdevējs,veicotiespējamo izvēlipartāsieviešanas formuunmetodēm,irievērojis šajādirektīvānoteiktās rīcības brīvības robežas (55).
61. Iespējaatsauktiesuz Ūdenspamatdirektīvas 4. pantuizrietnorīcības(pretējiSavienībastiesībām),kasir jāaizliedz.Vides aizsardzības organizācijastādēļ,manuprāt,var atsauktiesuz4. pantu,ciktāltām valsts tiesībuaktosirpieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļurisinājumi (56).
Vaivides aizsardzības organizācijai ir tiesības atsaukties uz Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu?
62. Austrijasvaldībaapgalvo,ka,izņemot daļu 14. pantanormu,Ūdenspamatdirektīvā nav paredzētadalībapārbaudētiesā vaitiesības lūgt pārbaudi tiesā.Tasirpretstatādažāmcitāmvides aizsardzības direktīvām (57),nokurāmdažastika īpaši grozītas,laiīstenotuOrhūsaskonvencijas 9. pantāparedzētāstiesības (58).Tāpiebilst,kaminētāskonvencijas9. panta 3. punktam kā normai,uz kuru atsaucas Protect,laipamatotusavastiesības,navtiešasiedarbības.
Vispārīgas piezīmes par Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta interpretāciju
63. Ar9. panta 3. punktuparedzēts,kakatrai Pusei jānodrošina tas, ka sabiedrības pārstāvjiem (kas, pamatojoties uz 2. panta 4. punktu, ietver vides aizsardzības organizācijas) ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas ir pretrunā attiecīgās valsts tiesību aktiem vides jomā.Tādējāditajāparedzētas tostarp tiesībasapstrīdētadministratīvajāprocesā pieņemtus administratīvuiestāžuaktus.
64. Irskaidrs,kašajākontekstā nav piemērojama nevienaSavienībastiesībunorma,kas īpaši pieņemta,laiīstenotuOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktu.ItīpašiŪdenspamatdirektīvā ir noteiktstiesiskaisregulējums,neparedzottāīstenošanai nepieciešamus sīkiizstrādātusprocesuālosnoteikumus. Ar 4. pantu kā tādu videsaizsardzībasorganizācijām nav piešķirtastiesībasrosinātadministratīvasvaitiesā veiktaspārbaudes.Vienīgābūtiskā tiesību normašķiet14. panta (“Sabiedrībasinformēšanaunapspriešanās”)1. punkts,kurānoteikts,kadalībvalstis“veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti [minētās] direktīvas īstenošanā” (59).Manšķiet,kašīnormairpārākabstrakta, lai uz to atsauktostieši kā uzprocesuālotiesībuavotu.
65. Tiesairnospriedusi,kaOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktamnavtiešasiedarbības (60).Tādējādi vides aizsardzības organizācijasnevartiešiatsauktiesuzšonormu, lai pretendētu uzlocus standivalstsiestāžutiesību aktu,piemēram,Aichelberglift piešķirtās atļaujas, apstrīdēšanai.
66. Ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas noteiktas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, šajā gadījumā ‑ Ūdenspamatdirektīvā, lasot to kopsakarā ar Orhūsas konvenciju, un dalībvalstīm ir pienākums katrā atsevišķā gadījumā nodrošināt šo tiesību efektīvu aizsardzību (61).
67. Dalībvalstuprocesuālāautonomijanavabsolūta.Tāirjāīsteno,ievērojotOrhūsaskonvencijasunŪdenspamatdirektīvas mērķusun uzdevumus.
68. Jāapstājas,laiatgādinātu,ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī LES 3. panta 3. punktā noteiktais princips par “vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu” ir kļuvis par Savienības tiesību aktu galveno mērķi. TādspatsprincipsirnostiprinātsarīEiropasSavienībasPamattiesībuhartas (62)37. pantā,kas – arī līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā –irdaļanoSavienībasprimārajiemtiesībuaktiemunirjāuzskataparsekundārotiesību aktu interpretācijaslīdzekli (63).
69. NoŪdenspamatdirektīvas izriet,kadalībvalstisuzņemasatbildībuparšīsdirektīvasvidesaizsardzībasmērķu īstenošanu,kānoteiktsīpaši1. un4. pantā,unkašīsdirektīvas centienu pamatā itīpaši ir sabiedrības informēšana, apspriešanās ar to, kā arī tās iesaistīšana(preambulas 14. apsvērums) (64).Turklātsaskaņāar 14. panta1. punktudalībvalstīm ir jāveicinavisuieinteresētopušuefektīvaiesaiste Ūdenspamatdirektīvasīstenošanā.
70. Šienoteikuminorāda,kādāveidāir jāinterpretē Orhūsaskonvencijas9. panta 3. punkts.Sabiedrībasiesaistīšanaiadministratīvasprocedūrassākumposmossaskaņāar Ūdenspamatdirektīvas14. panta 1. punktulielāmērā nebūtunozīmes,janebūtuiespējamsvismazdažiemsabiedrībaspārstāvjiem iegūt locus standivēlākprocesagaitā,itīpaši,laipārsūdzētušajāprocedūrā pieņemtolēmumuatbilstībuminētajaidirektīvai.
Kritēriji, ko dalībvalstis var noteikt saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu
71. Jāatzīst,kasaistībāarOrhūsaskonvencijudalībvalstīm ir diezgan plaša rīcības brīvība.Itīpašitiesībasuzadministratīviem un tiesas ceļā īstenojamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Orhūsaskonvencijas9. panta 3. punktāvarpiešķirttikaitiemsabiedrībaspārstāvjiem,kas“atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi ir”.
72. Tomēr, paredzotprocesuālosnoteikumus Orhūsaskonvencijas9. panta 3. punktaīstenošanai,dalībvalstīmjāatceras,kašīskonvencijasmērķisirrūpēties, lai “sabiedrībai, tostarp organizācijām būtu pieejama efektīva tiesvedības sistēma,kas nodrošinātu likumos noteikto interešu aizsardzību un likumību”(preambulas 18. apsvērums).
73. Frāzi“kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi ir”,nevarizmantot“kā attaisnojumu tam, lai ieviestu vai paturētu spēkā tik stingrus kritērijus, ka tie faktiski liedz visām vai gandrīz visām vides aizsardzības organizācijām iespēju apstrīdēt darbības vai bezdarbību, kas ir pretrunā valsts tiesību aktiem vides jomā”;minētāfrāze “norāda Pusēm uzpašierobežojumu nenoteiktpārākstingruskritērijus.Šāduprocedūrupieejamībai tādējādi vajadzētubūtprezumējamai,nevisizņēmumam”;un“visiemšādiemkritērijiemvajadzētu atbilstKonvencijasmērķiemattiecībāuz tiesas pieejamībasnodrošināšanu” (65). Tādēļ šīs frāzes visloģiskākāinterpretācija,manuprāt,irnorādeuzalternatīvāmprocesuālajāmprasībām“kuri ir pietiekami ieinteresēti”vai“kuru tiesības ir aizskartas” 9. panta 2. punktā.
74. Savossecinājumos lietā Djurgården‑Lilla Värtans Miljöskyddsförening (66) es analizēju, kādusnosacījumusdalībvalstisvar paredzēt,pamatojotiesuzDirektīvas 85/337(tagadaizstātaarIVNdirektīvu) 1. panta 2. punktu,kasatsaucasuz“visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām” (67).Manis rakstītaisirpiemērojamsšajākontekstā.Manuprāt,vides aizsardzības organizācijām,kasveicinavidesaizsardzībuunatbilstobjektīvipamatotām,pārredzamām un nediskriminējošām prasībām,veicinottiesupieejamībusaskaņāarvalststiesību aktiem,irjābūt tiesīgāmatsauktiesuzOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktu.
75. Notāizriet,kavalststiesībuaktos vispārējinevarizslēgtvisāmvidesaizsardzības organizācijām no9. panta 3. punkta izrietošās tiesības, ieviešot valsts tiesību aktos šotiesībuizmantošanas “kritērijus” (68). Lietā Trianel (69) es ierosināju,ka,tāpat kā Ferrari markas automašīna ar aizslēgtām durvīm, arī rūpīga kontroles sistēma nav īpaši noderīga, ja tā ir pilnībā nepieejama atsevišķām prasību kategorijām.
76. Šādai frāzes “kritērijiem, ja tādi ir,”interpretācijai tiešāmbūtunegatīvassekas.Procesuālasistēma,kurapraktiskiizslēgtujebkurasvides aizsardzības organizācijastiesībasapstrīdētadministratīvosaktus,kaspieņemti,pamatojotiesuzvalstsnoteikumiem,arkuriemīstenotaŪdenspamatdirektīva,varētunopietniapdraudēt4. pantā noteiktā aizlieguma lietderīgo iedarbību (70)unkopumānopietniapdraudētHartas37. pantā paredzētā augstavidesaizsardzības līmeņa mērķasasniegšanu.
Vides organizāciju loma
77. Dabasvidepiedermumsvisiem,untāsaizsardzībairmūsukolektīvāatbildība.Tiesairatzinusi,kaSavienības tiesību normas vides jomālielākoties irsabiedrībasinteresēs,nevis tikai privātpersonu individuālo interešu aizsardzībai (71).Nedzūdens,nedz tajā peldošās zivis nevarvērstiestiesā.Tāpatkokiemnavtiesību celt prasību (72).
78. Ganiesniedzējtiesalēmumāparlūgumusniegtprejudiciālunolēmumu,ganAustrijasvaldība tiesas sēdē paskaidroja,kaAustrijastiesībās pieteicējamir tiesības iesniegt pieteikumu administratīvāsvaitiesasprocedūrās tikai tādā mērā, kādā tampiemīt subjektīvasmateriālāstiesības, par kuru pārkāpumu viņšiesniedz pieteikumu.Vides aizsardzības organizācijas pēcbūtībasnevaratbilstnosacījumamparmateriālajāmtiesībām.Tasšādaiorganizācijaipadarapraktiskineiespējamuadministratīvulēmumuapstrīdēšanuadministratīvāiestādēvai pārsūdzēšanu tiesā,neatkarīginotā,cikcentīgi tā darbojasuncikvērtīgas irpiezīmes,kotāvēlasiesniegt.
79. Kāsaprotu,patatsevišķitiesībusubjekti nevarētuiesniegtpieteikumu,apgalvojot,kapārkāpta tādanorma,kasparedzēta vides kā tādas aizsardzībai, vai arīnorma,ar kuruaizsargātassabiedrībasintereses,piemēram,Ūdenspamatdirektīvas 4. pantā noteiktais pasliktināšanās aizliegums.Notāizriet,ka,ja vien indivīdu materiālāstiesības nejauši nesakrītarsabiedrībasinteresēmunjašie indivīdi nenolemjkompetentāiestādēvaitiesā uzsākt procedūru nolūkā šo tiesību ievērošanu,neviensnevarrīkoties,laiaizsargātuvidi (73).
80. Savos secinājumos lietā Djurgården‑Lilla Värtans Miljöskyddsförening (74) es paskaidroju, ka vides aizsardzības organizācijas pauž tādas kolektīvāsunsabiedrībasintereses,kurasnevienscitscitādinevarētuaizstāvēt.Tāsapvienodaudzupersonuprasījumusvienāpieteikumā,darbojaskāfiltrsunsniedz specializētas zināšanas,tādējādinostādot tiesu labākā situācijā, lai pieņemtu galīgo nolēmumu.Tādējādiilgtermiņātās liek videsprocedūrāmlabākdarboties.Todarot,vides aizsardzības organizācijāmirizšķirošanozīme,aizsargājotmūsukopīgāsvidesmantojumu.
81. Orhūsaskonvencijasautorineizvēlējāsieviestactio popularisvidesjautājumos.Tāvietāviņiizvēlējāsstiprinātvidesaizsardzībasorganizāciju lomu.Todarot,viņimeklēja vidusceļu, kas izlīdzinātu maksimālistu pieeju (actio popularis)un minimālistu pieeju (individuālās prasījuma tiesības, kas ir tikai tiem, kuri ir tieši ieinteresēti) (75).Manuprāt,tasbijasaprātīgsunpragmatiskskompromiss.
82. Tiesairatzinusi,kaindivīdiem un apvienībām ir piešķirta aktīva loma vides aizsardzībā (76).Orhūsaskonvencijas preambulas 7.,13. un17. apsvērumāiruzsvērtavides aizsardzības organizāciju nozīme.KāpamatotinorādījusiģenerāladvokāteJ. KokotesecinājumoslietāBrūnielāči II (77),Orhūsaskonvencijas2. panta 5. punktā irparedzēta tādu konkrētu apvienību ieinteresētības vides aizsardzībā atzīšana, kuras atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām.EiropasCilvēktiesībutiesaarīiruzsvērusinevalstiskoorganizācijulomu,konstatējot,kapublisko tiesībujautājumostāsvarraksturotkāsabiedrības“sargsuņus” (78).
83. Kopumā es uzskatu,kalēmumu pieņēmējamadministratīvajāvaitiesas procedūrābūtu jābūt vairāk,nevismazākinformācijasparierosinātāprojektaietekmiuzvidi.Tas pārliecina par locus standiatzīšanuvidesaizsardzības organizācijām, kuras atbilstvalststiesībuaktos noteiktajiem attiecīgajiemkritērijiempartopastāvēšanuundarbību (79).Ņemotvērātolomuvidesjautājumos,šoorganizācijustatussīpašilabiļauj piedāvātbūtiskuinformāciju.
84. Manuprāt, Orhūsaskonvencijas 2. panta 5. punktā un 9. panta 3. punktāir ieskicētaizpratne par attieksmi pret vides aizsardzības organizācijāmkāvides pārstāvēm.Ja ar Savienībasvidesdirektīvām ir noteiktisaistošipienākumidalībvalstīm, tad videsaizsardzībasorganizācijām,kurasatbilstOrhūsaskonvencijas2. panta 5. punktā minētajiem kritērijiem,principā ir jābūt iespējaitiesāiesniegt pieteikumu paršo pienākumupārkāpumusaskaņāar šīs konvencijas 9. panta 3. punktu.
85. Protams,vidiietekmējošā projektā ieinteresētajāmpersonāmirlocus standi,laiaizsargātusavuīpašumuvaicitasinteresesnoiespējamākaitējuma,kovarradīt projekts.Javidesaizsardzības organizācijāmirliegtastiesībasvērstiestiesā,lai lūgtu pārbaudīt,vaiadministratīvslēmumsatbilstno Ūdenspamatdirektīvas 4. panta izrietošajiem dalībvalstijsaistošajiempienākumiem,tadvide,tasir,sabiedrībasintereses, nebūspienācīgipārstāvētasunaizstāvētas.Tasnovestupieabsurdarezultāta,kaprivātīpašumsunpersonuinteresespretiespējamāmadministrācijas kļūdāmbūtulabākaizsargātaskāsabiedrībasintereses. Nevar būt, ka Savienībaslikumdevējanodomsirbijisradītšāduneatbilstību.
Hartas 47. panta ietekme
86. Turklāt Ūdenspamatdirektīvas4. pantsirjāinterpretē,ņemotvērāHartas47. pantu (80).
87. Minētajā Savienībasprimāro tiesībunormā atkārtoti apstiprinātsefektīvastiesiskāsaizsardzībasprincips.Tajā ir prasīts, lai ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas, būtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti minētajā tiesību normā (81).
88. Hartas51. panta 1. punktā ir paredzēts,katā attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (82). Ja dalībvalsts ievieš procesuālo tiesību normas, kas ierobežo vides aizsardzības organizācijas iespēju celt prasību sabiedrības interesēs par iespējamu Ūdenspamatdirektīvas 4. panta pārkāpumu, tā īsteno pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (83).TurklātHartas47. pants ir nozīmīgsnetikaigadījumos,kadSavienībasmateriālo tiesībunormairsaistītaarprocesuālonormu, kas piešķirtiesībasuzefektīvutiesiskoaizsardzību (84).
89. Tāda procesuālanorma,kasprincipāunpraktiskiārkārtīgiapgrūtinavides aizsardzības organizācijasOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktā paredzētā uzdevuma izpildi un tāda administratīvālēmuma tiesiskumu apstrīdēšanu,kuru tāuzskata par pieņemtu,pārkāpjot Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu,noteiktiirpretrunāSavienībastiesībuaktos paredzētajām pamattiesībām uzefektīvutiesisko aizsardzību tiesā (85).
90. Tas,kakādadalībvalstssavasvalststiesiskajāregulējumā irizvēlējusiesartiesībām pamatotulocus standi,nevis arinteresēm pamatotulocus standi,navpietiekami,laipadarītutāduvispārīguizslēgšanu par likumīgu.Orhūsaskonvencijas9. pantaredakcija, to skatot kopumā, liecina,kaminētās konvencijas autoripilnībāapzinājāsPušu locus standi noteikumuatšķirības.Tierūpīgiizstrādājakārtību9. pantā,kurreglamentētasvides aizsardzības organizāciju tiesības tā,laitiesu pieejamībanebūtuatkarīganokonkrētāsPušu izvēles.
Nobeiguma piezīmes
91. Atzītvides aizsardzības organizāciju tiesības saskaņāarOrhūsas konvencijas9. panta 3. punktušajosapstākļosnenozīmē aplinkus šai normai piešķirttiešuiedarbību.Tasdrīzākirloģiskassekastam,kajānodrošinaŪdenspamatdirektīvas 4. pantalietderīgā iedarbība,ņemotvērāpamattiesībasuzefektīvutiesību aizsardzību tiesā.
92. Tiesavairākkārtirbijusi gatavaapstiprinātSavienības videstiesībuaktu plašu, teleoloģiskuinterpretāciju (86). Manisierosinātā pieejatikai apkopo to,koTiesajauir nolēmusispriedumāBrūnielāči II.
93. Visbeidzot,Tiesas rīcībā esošāinformācijavedinadomāt,kanavpretrunustarpmanisierosināto interpretācijuunBundes‑Verfassungsgesetz132. panta 1. punktu(kasirdaļanoVII nodaļas“Konstitucionālāsunadministratīvāsgarantijas”).Kā paskaidroiesniedzējtiesa,ņemotvērāšonormu,tikaifiziskavaijuridiskapersona,kuraapgalvo,ka ar administratīvasiestādeslēmumuirpārkāptastāstiesībasunkurapati ir piedalījusies iepriekšējāadministratīvāprocedūrā,varizvirzīt prasījumu paršotiesībupārkāpumu,pārsūdzotadministratīvātiesāšoadministratīvo lēmumu.Kāsaprotu, šķiet, šīsprasībasneradašķēršļusvides aizsardzības organizācijulocus standi atzīšanai,laiapstrīdētuadministratīvoslēmumussaskaņāarOrhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu.
94. Tādēļuzpirmojautājumuirjāatbild,kaŪdenspamatdirektīvas 4. pants,to lasot kopsakarā arOrhūsas konvencijas9. panta 3. punktuunHartas47. pantu,irjāinterpretētādējādi,katam pretrunā ir valstsprocesuālo tiesību normas, atbilstoši kurāmpienācīgiizveidotaividesaizsardzības organizācijai, kasdarbojassaskaņāarattiecīgāsvalststiesībuaktuprasībām,nav pieejamasadministratīvasvaitiesasprocedūras Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktanozīmē, laiapstrīdētukompetentāsiestādesaktu, kurš pieņemtsadministratīvāprocedūrā,koveic,pamatojotiesuzvalststiesībuaktu normām,arkurāmīstenošodirektīvu.
95. Tākā uz iesniedzējtiesaspirmojautājumuesmuatbildējusiapstiprinoši,jāizskataarī otraisuntrešaisjautājums.
Par otro jautājumu
96. Arotrojautājumuiesniedzējtiesabūtībāvēlasnoskaidrot,vaiOrhūsas konvencijā ir pieprasīts,laividesaizsardzībasorganizācijavarētuadministratīvāiestādē norādīt uzŪdenspamatdirektīvas 4. pantapārkāpumu,vaiarīpietiekarto,ka lēmumu, ko administratīvāiestāde pieņēmusišīsprocedūrasbeigās, šādaiorganizācijaiiriespējapārsūdzēttiesā.
97. Nomanisierosinātāsatbildesuzpirmojautājumu izriet,kavides aizsardzības organizācijaiir jāļaujatsaukties uz Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu,to lasot kopsakarā arOrhūsas konvencijas9. panta 3. punktu,laiapstrīdētuadministratīvāsiestādes lēmumu,kaspieņemtsadministratīvasprocedūrasbeigās,kura veikta,pamatojotiesuzŪdenspamatdirektīvu transponējošo valststiesībuaktu normām.
98. Paliek jautājums,vaiOrhūsas konvencijā ir arī pieprasīts,laividesaizsardzībasorganizācijaibūtu atļautsatsauktiesuzŪdenspamatdirektīvas4. pantušādasadministratīvāsprocedūras laikā.Citiemvārdiemsakot,vai tai jāpiešķirtiesībaspiedalītiesšādāprocedūrā? Uz šo jautājumu atbildēšu divos posmos: vispirms vispārīgi un pēc tam – ņemot vērā Austrijas tiesību īpašo kontekstu.
Tiesības piedalīties – vispārīgas piezīmes
99. Orhūsas konvencijas9. panta 3. punktā paredzētastiesībasadministratīvā iestādē vaitiesā pārskatīt“valsts iestāžu darbību”.Tasietvertuadministratīvuslēmumus, kaspieņemtiadministratīvāsprocedūrasbeigās. Minētās konvencijas9. panta 3. punktā atšķirībāno6. panta nav paredzētastiesībaspiedalītiesadministratīvāsprocedūrās.Šīstiesībasirjāanalizē,ņemotvērā 6. pantu.Tomērmanisiepriekšizklāstīto iemesludēļ (87) turpināšu, pamatojotiesuzpieņēmumu,kaOrhūsas konvencijas6. pantsun9. panta 2. punktsšajā lietā nav piemērojams.
100. Fakts,kavidesaizsardzībasorganizācijaiirtiesībasapstrīdētadministratīvulēmumu,patsparsevinenozīmētiesībaspiedalītiesprocedūrā,kurasrezultātāpieņemšolēmumu.Tiesairnospriedusi,kalīdzdalībavideslēmumupieņemšanasprocedūrāiratsevišķano pārskatīšanastiesā un tai ir atšķirīgs mērķis (88).
101. AtšķirībānodažāmcitāmvidesdirektīvāmŪdenspamatdirektīvā (89) nav skaidriparedzētasabiedrībaslīdzdalība.Atšķirībā noDzīvotņudirektīvastajā arīnetiek pieprasīts,kaprojektsjāsaskaņotikai tad, kad iestāde“vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli”.
102. TomērŪdenspamatdirektīvas14. panta “Sabiedrībasinformēšanaunapspriešanās”1. punktā ir paredzēts,kadalībvalstis“veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti [minētās] direktīvas īstenošanā” (90),un preambulas 14. apsvērumā ir norādīts,kaminētās direktīvas centienu pamatā it īpaši ir sabiedrības informēšana, apspriešanās ar to, kā arī tās iesaistīšana.AtļaujaspiešķiršanasprocedūrapamatojotiesuzWRG 1959ir jāuzskataparminētāsdirektīvasīstenošanu (91).
103. Manuprāt,ja ar dalībvalsts organizētu sabiedrības “iesaistīšanu”saskaņāarŪdenspamatdirektīvas14. panta 1. punktunavsaistītasprocesuālāstiesības,kasļaujsabiedrībaspārstāvjiempaustsavuviedokliunpieprasīt,laikompetentāiestādešoviedokli ņemtu vērā,tadnebūtuievērotsminētāsnormasmērķis.Šādaveidasabiedrības “iesaistīšana”nebūtu raksturojama kā “apspriešanās”.Tābūtuvairāklīdzīgakompetentāsiestādes veiktam “paziņojumamparnodomiem”sabiedrībai.
104. Tiesajau ir paskaidrojusi,ka lietas dalībniecesstatussadministratīvajāprocesāvidesaizsardzības organizācijaiļaujaktīvākiesaistītieslēmumupieņemšanasprocesā,sīkākunpiemērotākāveidāizklāstotsavusargumentus,kasattiecasuzrisku,kaplānotajamprojektamvarbūtnelabvēlīgaietekmeuzvidi.Kompetentajāmiestādēmšieargumenti jāņem vērāpirmsattiecīgāprojektaatļaušanas.Bezšādasiesaistīšanasargumenti attiecībā uz vides aizsardzību nekad netiktu izvirzīti vai ņemti vērā, kā rezultātā Ūdens pamatdirektīvas 14. panta 1. punktāminētais procesa galvenais mērķis,proti,nodrošinātaugstuvidesaizsardzībaslīmeni,varētunetiktsasniegts (92).
105. Turklātadministratīvāprocesavides,tostarparūdens resursiem saistītos,jautājumos mērķis irpieņemtlēmumu,kurāpieteikumaiesniedzējainteresessaņemt atļauju irsaskaņotasarierobežojumiem attiecībā uz apkārtējovidi.Efektīvaprocedūrairtāda,kurāvidesaizsardzības organizācijavar tikt iesaistīta jau sākumā,lai izteiktu nozīmīgus arvidisaistītusapsvērumus.Tasveicinalīdzsvarotu procesu unvarsamazinātturpmākāstiesvedības iespējamību.Tiesavienmērirapzinājusiesnepieciešamībusekmētprocesuāloekonomijudažāda veidaprocesos (93).
106. Notāizriet,ka lietas dalībnieces statusapiešķiršana administratīvajāprocesā vides aizsardzības organizācijām,laiatsauktos uz tiešipiemērojamāmSavienībastiesībunormām videsjomā,piemēram, Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu (94),veicinaūdensvidessaglabāšanuunuzlabošanuSavienībāun,vispārīgākrunājot,Savienībasvidestiesībumērķu sasniegšanu (95).
107. Iztrūkstot Savienības tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā,iesniedzējtiesaisaskaņāar atbilstīgas interpretācijas principu ir jāinterpretē savas valsts procesuālās tiesības, cik vien iespējams, ņemot vērā šos mērķus, lai nodrošinātu to efektīvu īstenošanu (96).
Tiesības piedalīties, ņemot vērā Austrijas tiesību kontekstu
108. Iesniedzējtiesapaskaidro,kasaskaņāarBundes‑Verfassungsgesetz 132. panta 1. punktu lēmumu,kaspieņemtsadministratīvāprocesa rezultātā, tiesāvaiadministratīvajātiesā(šajāgadījumā –konkrētasfederālās zemesVerwaltungsgericht) varpārsūdzēt tikai tāda fiziskavaijuridiskapersona,kuraipirms tam ir bijis lietas dalībnieka statussšajāprocesā.Tāpēc irtieša savstarpējasaistība starp lietas dalībnieka statusuadministratīvajāprocesāuntiesībāmpārsūdzēt lēmumu.Tādējādi, ja nav vai tiek zaudēts lietas dalībnieka statussprocesā administratīvajāiestādē,zūdtiesībaspārsūdzētminētāsadministratīvāsiestādeslēmumu.
109. Principā šķiet, kašādaprasībapariepriekšējupiedalīšanosadministratīvajāprocesā neapdraud OrhūsaskonvencijāvaiŪdenspamatdirektīvā garantētāstiesības.Tiesībasuzefektīvu tiesību aizsardzību saskaņāarHartas47. pantu, kā arī efektivitātes princips neliedz piemērot šādu prasību kā nosacījumu pirms vēršanās tiesā, ja šā tiesību aizsardzības līdzekļa noteikumi nesamērīgi neietekmē tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti (97).
110. Tomēr,atbilstoši manaiizpratnei par Austrijastiesībām,vides aizsardzības organizācijaiirpraktiskineiespējamiiegūt lietas dalībnieka statusušādāadministratīvāprocedūrā,laiveicinātuŪdenspamatdirektīvas 4. pantā noteikto Savienībasvidestiesībuobligātomērķu īstenošanu (98).
111. Ja nostāja saskaņāarvalststiesībuaktiemtiešām atbilstiepriekš aprakstītajai – kasirjāpārbaudatikaiiesniedzējtiesai –, tad atteiktvides aizsardzības organizācijai lietas dalībnieka statusu administratīvajāprocesābūtulīdzvērtīgi kāliegttiesībasuzefektīvutiesisko aizsardzību tiesā,kasšādaiorganizācijaizrietnoOrhūsaskonvencijas9. panta 3. punktasaistībāar Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu.Nomanas piedāvātās atbildesuzpirmojautājumu izriet,ka,jaminētāstiesības piedalīties irnepieciešamas,laiveicinātuŪdenspamatdirektīvas 4. pantā noteikto Savienībasvidestiesībuaktu obligātomērķu īstenošanu,tadnavpieļaujamsvidesaizsardzības organizācijailiegt šīstiesības.
112. Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka:
– valststiesaisavasvalsts procesuālās tiesības,kasattiecasuzlietas dalībnieces statusu tādā administratīvajāprocesāatļaujaspiešķiršanai, kas tiek veikts, pamatojotiesuzvalststiesībuaktiem,arkuriemtransponēŪdenspamatdirektīvu,kādsirpamatlietā, ir jāinterpretē pēc iespējas atbilstošiŪdenspamatdirektīvā(itīpaši tās 4. pantāun14. panta 1. punktā) noteiktajiem mērķiem,laiļautuvidesaizsardzības organizācijām atsaukties uzšīm normām administratīvāprocesalaikāvalstsiestādē;
– javidesaizsardzības organizācijas, kura ir atbilstīgi izveidotaundarbojassaskaņāarvalststiesībuaktu prasībām,tiesības apstrīdēt administratīvāiestādē vai pārsūdzēttiesā kompetentāsvalstsiestādes administratīvajāprocesā pieņemtosaktus,pamatojotiesuz Ūdenspamatdirektīvas 4. pantu,iratkarīgasnoiepriekšējaspiedalīšanāsšādāprocesā, tad minētaispants,lasot tokopsakarāar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktuunHartas47. pantu,irjāinterpretētādējādi,ka tam pretrunā ir tādas valstsprocesuālāsnormas,kasneļaujšādaiorganizācijaiiegūt lietas dalībnieka statusu šādāprocesā.
Par trešo jautājumu
113. Artrešojautājumuiesniedzējtiesabūtībāvēlasnoskaidrot,vaivalstsprocesuālajāstiesībās, piemēram,AVG 42. pantā,var tikt pieprasītsvidesaizsardzībasorganizācijāmlaicīgi celt iebildumusatļaujasizsniegšanasprocesa stadijā,jopretējā gadījumā tāszaudēsavu lietas dalībnieces statusu šajā procesā un kompetentoiestāžupieņemto aktu arī vairs nevar pārsūdzēt kompetentajā tiesā (99).
114. Atzīšos,ka uzskatu šo jautājumu parneparastiformulētu.Loģiskivarētudomāt,kaAVG42. pantuvarpiemērottikaipersonai,kurajauirlietas dalībniece.Tomēriesniedzējtiesa paskaidro,kasaskaņāarAustrijasprocesuālajāmtiesībām( WRG 1959 102. panta 1. punkts)videsaizsardzības organizācijas,piemēram,Protectnevariegūtlietas dalībnieka statusušādāprocesā (100).Tādēļvarētu uzskatīt,kaAVG42. pantuvai nunevarpiemērotProtect, vaiarī, jatasbūtujāpiemēro,tasneietekmētupamatlietasiznākumu.Šādosapstākļostrešaisjautājumsšķistuhipotētisks (101).
115. Tomērnoiesniedzējtiesaspaskaidrojumiem varsecināt,kaProtectlūgumskļūtparlietas dalībnieci tika noraidītskopāartāsiebildumiempretšoprojektu,pamatojotiesuzAVG 42. pantu,balstoties uz to,kaProtectiebildumussaistībāarūdeni laicīgi neiesniedza(pamatojotiesuzWRG 1959)administratīvajāprocesā (102).Tasliecinātu,kaProtectvarētuiegūt lietas dalībnieces statusu,jalaikus būtu iesniegusišādusiebildumus.
116. Tiesassēdēšīmīkla netikaatrisināta.
117. Turpmākpieņemu,kaProtectvarētuiegūtadministratīvāprocesadalībnieces statusu, laikus iesniedzotnepieciešamos iebildumus.
118. Austrijasvaldībaapgalvo(domājams,pamatojotiesuzsavuinterpretāciju parvalststiesībuaktiem),kasProtectbūtubijisjāiesniedziebildumus,negaidotpielaišanu lietas dalībnieces statusā.
119. NoTiesas rīcībā esošajiem materiāliemman nepavisam nešķiet acīmredzams,kasaskaņāarAustrijastiesībuaktiemvides aizsardzības organizācijaivajadzētusaprast,katāvariegūtadministratīvāprocesadalībniecesstatusu lietā parlūgumupiešķirtatļaujuūdensieguvei mākslīgā sniega pūtējam,vienkāršiiesniedzotiebildumussaskaņāar AVG 42. pantu.Drīzāk šķiet, ka WRG 1959 102. panta 3. punktā ir saglabātaiespējaiesniegtšosiebildumustikailietas dalībniekiem,lai ganWRG 1959 102. panta1. punktāvides aizsardzības organizācijai,kurainav nekādu subjektīvopubliskotiesību, nav atļautsiegūtlietas dalībnieces statusu.
120. Es uzskatu,kašādāsituācijāprasībavides aizsardzības organizācijaitomērmēģinātiesniegtiebildumus(gandrīzpamatojoties uz pieņēmumiem)būtunegodīgaunmaldinoša.AVG 42. pantapiemērošanaunlietas dalībnieces statusa atņemšana Protect šādāsituācijānozīmētusodītparto,kovalststiesībuaktos,šķiet,tai netiek ļautsdarīt.Manuprāt,šādsprocesuālaisnoteikumsneatbilstuOrhūsas konvencijas9. panta 4. punktā minētajiem godīguma un objektivitātes kritērijiem.TasdīvainiatgādinaFranca Kafkas stāsta “Likuma priekšā” situācijuarmirstošovīru,kuršvisumūžumēģinājaizietcaurivārtiem,kastagadtiekslēgti, bet šim vīram tiekpateikts,ka tie visulaiku viņambijušiplaši atvērti.
121. Iesniedzējtiesaiirjāpārbauda,vaivalststiesiskais regulējums tiešāmšādi darbojas.Jatā ir,tad,atsakotProtect lietas dalībniecesstatusu administratīvajāprocesā untādējādiliedzottaitiesaspieejamību, tiktu noraidītasProtecttiesībasuzefektīvu tiesību aizsardzību tiesā,kuras tai kāvides aizsardzības organizācijaiizrietno Ūdenspamatdirektīvas 4. panta,to lasot kopsakarā ar Orhūsas konvencijas9. panta 3. punktu (103).Nomanisierosinātās atbildesuzpirmojautājumu izriet,ka,jašīstiesībasirnepieciešamas,laiveicinātuŪdenspamatdirektīvas 4. pantā minēto Savienībasvidestiesību aktu obligātomērķu sasniegšanu,tadnavpieļaujamaminētotiesību atņemšana vides aizsardzības organizācijai.
122. Ja,nootraspuses,iesniedzējtiesakonstatē,kavarētupamatotigaidīt, ka tāda videsaizsardzībasorganizācija kāProtect,pamatojotiesuztaisnīgiemunobjektīviemprocesuālajiemnoteikumiem,laikus iesniedzsavusiebildumusadministratīvajāprocesā,nešķiet, ka AVG 42. pantānoteiktais procesuālaistermiņš kaitējebkādāmOrhūsaskonvencijasvaiŪdenspamatdirektīvas garantētajām tiesībām.Principā ar valststiesībuaktosnoteiktotermiņulietas dalībniekuiebildumu iesniegšanaibūtībāirievērotastiesībasuzefektīvutiesību aizsardzību tiesā un,šķiet, tas nepārsniedzto,kas ir vajadzīgs,laisasniegtulikumīgosadministratīvā procesa tiesiskāsnoteiktības, ātruma un ekonomijas mērķus.TādējādiTiesairatzinusi,kasaprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai tiesiskās noteiktības interesēs, vienlaikus aizsargājot konkrēto indivīdu un administratīvo iestādi, ir saderīga ar Savienības tiesībām. Itīpaši Tiesa irsecinājusi,kašāditermiņinav tādi, kas padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu (104).Patiešām, pašā Orhūsaskonvencijas9. panta4. punktā irparedzēts,kaprocedūrāmjābūt“taisnīgām, objektīvām un ātrām”.Tā kāar AVG 42. pantu lietas dalībniecei ir liegtaiespējaiesniegtiebildumus par projektupēc noteiktatermiņa,kuru lietas dalībniecenavievērojusi,šķiet,ka tas atbilstšiemkritērijiem (105).
123. Tādējādi uztrešojautājumuirjāatbild,kaŪdenspamatdirektīvas4. pants, lasot to kopsakarāarOrhūsas konvencijas9. panta 3. punktuunHartas47. pantu,irjāinterpretētādējādi,ka tam pretrunā ir tādas valstsprocesuālo tiesību normas, atbilstoši kurām vides aizsardzības organizācija zaudē lietas dalībniecesstatusuadministratīvajāprocesā tādēļ, ka tā šajā procesā nav savlaicīgi iesniegusi iebildumus, ciktāl šienoteikumineatbilstOrhūsas konvencijas9. panta 4. punktā minētajiem taisnīgumaunobjektivitāteskritērijiem.
Secinājumi
124. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
– EiropasParlamentaunPadomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK,ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā,4. pants,to lasot kopsakarā ar Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā parakstītās un ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK Eiropas Kopienas vārdā apstiprinātās Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem 9. panta 3. punktu, kā arīEiropas Savienības Pamattiesību hartas47. pantu,irjāinterpretētādējādi,katam pretrunā ir tādas valstsprocesuālo tiesību normas, atbilstoši kurāmpienācīgiizveidotaividesaizsardzības organizācijai, kasdarbojassaskaņāarattiecīgāsvalststiesībuaktuprasībām,nav pieejamasadministratīvasvaitiesasprocedūras minētās konvencijas 9. panta 3. punktanozīmē, laiapstrīdētukompetentāsiestādesaktu, kurš pieņemtsadministratīvāprocedūrā,koveic,pamatojotiesuzvalststiesībuaktu normām,arkurāmīstenošodirektīvu;
– valststiesaisavasvalsts procesuālās tiesības,kasattiecasuz lietas dalībnieces statusu tādā administratīvajāprocesāatļaujaspiešķiršanai, kas tiek veikts, pamatojotiesuzvalststiesībuaktiem,arkuriemtransponēDirektīvu 2000/60,kādsirpamatlietā, ir jāinterpretēpēc iespējas atbilstošiminētajā direktīvā(itīpaši tās 4. pantāun14. panta 1. punktā) noteiktajiem mērķiem,laiļautuvidesaizsardzības organizācijām atsaukties uzšīm normām administratīvāprocesalaikāvalstsiestādē;
– javidesaizsardzības organizācijas, kura ir atbilstīgi izveidotaundarbojassaskaņāarvalststiesībuaktu prasībām,tiesības apstrīdēt administratīvāiestādē vai pārsūdzēttiesā kompetentāsvalstsiestādes administratīvajāprocesā pieņemtosaktus,pamatojotiesuz Direktīvas 2000/60 4. pantu,iratkarīgasnoiepriekšējaspiedalīšanāsšādāprocesā, tad minētaispants,lasot tokopsakarāar attiecīgās konvencijas 9. panta 3. punktuun Eiropas Savienības Pamattiesību hartas47. pantu,irjāinterpretētādējādi,ka tam pretrunā ir tādas valstsprocesuālāsnormas,kasneļaujšādaiorganizācijaiiegūt šādaprocesa dalībnieka statusu;
– Direktīvas 2000/60 4. pants, lasot to kopsakarāar attiecīgās konvencijas 9. panta 3. punktuunEiropas Savienības Pamattiesību hartas47. pantu,irjāinterpretētādējādi,ka tam pretrunā ir tādas valstsprocesuālo tiesību normas, atbilstoši kurām vides aizsardzības organizācija zaudē lietas dalībniecesstatusuadministratīvajāprocesā tādēļ, ka tā šajā procesā nav savlaicīgi iesniegusi iebildumus, ciktāl šienoteikumineatbilstOrhūsas konvencijas9. panta 4. punktā minētajiem taisnīgumaunobjektivitāteskritērijiem.