VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2012. gada 22. maijā(*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Administratīvā lieta par procedūru aizliegto vienošanos jomā – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar trešo personu komerciālo interešu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību – Attiecīgās iestādes pienākums veikt piekļuves pieteikumā norādīto dokumentu satura konkrētu un individuālu pārbaudi

Lieta T‑344/08

EnBW Energie Baden-Württemberg AG, Karlsrūe (Vācija), ko pārstāv A. Bach un A. Hahn, advokāti,

prasītāja,

ko atbalsta

Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv K. Petkovska, S. Johannesson un A. Falk, pārstāves,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja P. Costa de Oliveira, A. Antoniadis un O. Weber, pēc tam – A. Bouquet, P. Costa de Oliveira un A. Antoniadis, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Siemens AG, Berlīne (Vācija) un Minhene (Vācija), ko pārstāv I. Brinker, C. Steinle un M. Holm-Hadulla, advokāti,

un

ABB Ltd, Cīrihe (Šveice), ko sākotnēji pārstāvēja J. Lawrence, solicitor, un E. Whiteford, barrister, pēc tam – J. Lawrence un D. Howe, solicitor,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 16. jūnija Lēmumu SG.E.3/MV/psi D (2008) 4931 atteikt piekļuvi lietas materiāliem procedūrā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas.

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 29. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja, EnBW Energie Baden-Württemberg AG, ir enerģijas izplatīšanas uzņēmums. Tā uzskata, ka to ir ietekmējusi gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”) ražotāju starpā īstenotā aizliegtā vienošanās, par kuru ar Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C (2006) 6762, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “GIS lēmums”) ir ticis noteikts sods.

2        GIS lēmumā Eiropas Kopienu Komisija konstatēja, ka vairāki uzņēmumi, būdami aizliegtas vienošanās dalībnieki GIS tirgū, kuras ietvaros tie ir manipulējuši ar konkursiem, noteikušu cenas un sadalījuši GIS projektus un tirgus Eiropā, ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. pantu. Līdz ar to Komisija šiem uzņēmumiem, kas bijuši šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki, uzlikusi naudas sodus, kuru kopējā summa sasniedz EUR 750 miljonus.

3        2007. gada 9. novembrī prasītāja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 2. panta 1. punktu lūdza Komisijai atļauju piekļūt visiem dokumentiem saistībā ar procedūru lietā COMP/F/38.899.

4        Pēc sarunām starp prasītāju un Komisiju prasītāja atsauca šo pieteikumu, kā arī atkārtoto 2007. gada 10. decembra pieteikumu un 2007. gada 13. decembrī iesniedza jaunu piekļuves pieteikumu dokumentiem saistībā ar attiecīgo lietu. Ar 2008. gada 11. janvāra faksu prasītāja precizēja, ka tā savā pieteikumā svītro trīs kategoriju dokumentus, proti, visus dokumentus, kas attiecas vienīgi uz iesaistīto uzņēmumu struktūru, visus dokumentus, kas attiecas vienīgi uz GIS lēmumu adresātu identificēšanu, un visus pilnībā japāņu valodā sagatavotos dokumentus.

5        2008. gada 30. janvārī Komisija noraidīja prasītājas sākotnējo pieteikumu, kas grozīts 2008. gada 11. janvārī.

6        Ar 2008. gada 20. februāra elektronisko pastu prasītāja iesniedza atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu.

7        2008. gada 16. jūnijā Komisija noraidīja prasītājas atkārtoto lūgumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

8        Apstrīdētā lēmuma 2. punktā Komisija dokumentus, kas iekļauti lietas materiālos lietā COMP/F/38.899, ir klasificējusi šādās piecās kategorijās:

1)      dokumenti, kas iesniegti saistībā ar atbrīvošanas lūgumu un iecietības lūgumu, proti, attiecīgo uzņēmumu paziņojumi un visi dokumenti, kurus tie iesnieguši saistībā ar atbrīvošanas vai iecietības lūgumu;

2)      informācijas pieprasījumi un lietas dalībnieku atbildes uz šiem pieprasījumiem;

3)      dokumenti, kas iegūti inspekciju laikā, proti, dokumenti, kas izņemti pārbaužu uz vietas laikā attiecīgo uzņēmumu telpās;

4)      paziņojums par iebildumiem un lietas dalībnieku atbildes;

5)      iekšējie dokumenti:

a)      dokumenti saistībā ar faktiem, proti, pirmkārt, piezīmes pēc būtības par secinājumiem, kas jāizdara no savāktajiem pierādījumiem, otrkārt, korespondence ar citām konkurences iestādēm un, treškārt, konsultācijas, kas notikušas ar citiem Komisijas dienestiem;

b)      procesuālie dokumenti, proti, inspekcijas mandāti, inspekcijas protokoli, inspekcijas ziņojumi, dokumentu, kuri iegūti inspekciju laikā, izraksti, dokumenti saistībā ar noteiktu dokumentu paziņošanu un lietas materiālu piezīmes.

9        Pēc tam apstrīdētā lēmuma 3. punktā Komisija ir norādījusi, ka uz katru no šīm kategorijām attiecas izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, un ka arī uz 5. kategorijas a) apakšpunkta dokumentiem attiecas izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā.

10      Apstrīdētā lēmuma 4. punktā Komisija ir norādījusi, ka uz dokumentiem, kas pieder pie 1.–4. kategorijas, attiecas izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā.

11      Apstrīdētā lēmuma 5. punktā Komisija ir norādījusi, ka tā nav varējusi konstatēt nevienu sabiedrisko interešu apsvērumu, kas attaisnotu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu lūgto piekļuvi dokumentiem.

12      Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 6. punktā Komisija savu atteikumu sniegt daļēju piekļuvi lietas materiāliem ir pamatojusi ar to, ka uz visiem dokumentiem, kas ietilpst lietas materiālos, attiecas Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie izņēmumi.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

13      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2008. gada 25. augustā, prasītāja cēla šo prasību.

14      Ar atsevišķu dokumentu, kas tika iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja lūdza lemt par šo prasību saskaņā ar paātrināto procesu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a panta 1. punkta pirmajai daļai. 2008. gada 11. septembrī Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu. Ar 2008. gada 1. oktobra lēmumu Pirmās instances tiesa (otrā palāta) noraidīja pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.

15      2008. gada 8. decembrī Zviedrijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Attiecīgi 2008. gada 9. un 12. decembrī Siemens AG un ABB Ltd lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

16      Ar 2009. gada 13. marta rīkojumiem Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja minētos lūgumus.

17      2009. gada 27. maijā Zviedrijas Karaliste un Siemens iesniedza savus iestāšanās rakstus. 2009. gada 28. maijā ABB iesniedza savu iestāšanās rakstu.

18      Attiecīgi 2009. gada 29. un 30. septembrī prasītāja un Komisija iesniedza savus apsvērumus par iestāšanās rakstiem.

19      2009. gada 18. novembrī pēc Pirmās instances tiesas īstenotajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Komisija iesniedza lietas materiālu inventarizāciju lietā COMP/F/38.899, saistībā ar katru tajā uzskaitīto dokumentu norādot, pie kuras iepriekš 8. punktā minētās kategorijas tas pieder, tajā pašā laikā aizkrāsojot visu informāciju par dažādo dokumentu saturu.

20      Ar 2010. gada 26. aprīļa rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apturēja tiesvedību šajā lietā līdz Vispārējās tiesas galīgajam nolēmumam lietā T‑399/07 Basell Polyolefine/Komisija. Šis galīgais nolēmums tika pieņemts 2011. gada 25. janvārī, līdz ar ko tiesvedība tika atsākta šajā datumā.

21      Tā kā Vispārējās tiesas tiesnešu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tika iekļauts ceturtajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

22      Saskaņā ar Vispārējās tiesas noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītāja iesniedza sava atkārtotā 2008. gada 20. februāra pieteikuma kopiju un Komisija atbildēja uz rakstveida jautājumiem.

23      Prasītājas, kuru atbalsta Zviedrijas Karaliste, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Komisija tai ir atteikusi daļēju piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisijas, kuru atbalsta Siemens un ABB, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

25      Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza trīs pamatus, pirmkārt, par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu, otrkārt, par minētās regulas 4. panta 2. punkta teikuma beigu daļas pārkāpumu un, treškārt, par šīs pašas regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu. Turklāt tā izvirza ceturto pamatu, ar kuru būtībā tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā saistībā ar piekļuves pieteikuma apjomu.

A –  Par iebilduma par dokumentu konkrētu un individuālu neizvērtēšanu pieņemamību

26      Zviedrijas Karaliste izvirza pamatu, kuru nav tieši izvirzījusi prasītāja un ar kuru Komisijai tiek pārmests, ka tā nav konkrēti un individuāli izvērtējusi lietas materiālus. Komisija uzskata, ka šis iebildums nav pieņemams, jo tas pārsniedz prasītājas noteikto prasības priekšmetu.

27      Atbilstoši Tiesas Statūtu 40. panta ceturtajai daļai, kas ir piemērojama Vispārējai tiesai saskaņā ar minēto statūtu 53. pantu, ar argumentiem, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai atbalstīt viena no lietas dalībniekiem prasījumus. Saskaņā ar Reglamenta 116. panta 3. punktu personai, kas iestājas lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā. Saskaņā ar judikatūru, kaut arī šīs tiesību normas neaizliedz personai, kas iestājusies lietā, sniegt argumentus, kuri atšķiras no tiem, ko iesniedzis lietas dalībnieks, kuru šī persona atbalsta, pastāv nosacījums, ka šie argumenti nedrīkst mainīt strīda ietvarus un ka iestāšanās lietā mērķis joprojām ir atbalstīt konkrētā lietas dalībnieka prasījumus (Tiesas 1961. gada 23. februāra spriedums lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde, Recueil, 1. lpp., 37. punkts, un 2002. gada 8. janvāra spriedums lietā C‑248/99 P Francija/Monsanto un Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 56. punkts; Vispārējās tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā T‑119/02 Royal Philips Electronics/Komisija, Recueil, II‑1433. lpp., 203. un 212. punkts).

28      Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka iestādes pienākums veikt piekļuves pieteikumā, kas balstīts uz Regulu Nr. 1049/2001, paredzēto dokumentu satura konkrētu un individuālu izvērtēšanu ir principiāls risinājums, kas piemērojams neatkarīgi no jomas, uz kuru attiecas pieprasītie dokumenti, pat ja šis principiālais risinājums nenozīmē, ka šāda pārbaude ir jāveic visos gadījumos (Vispārējās tiesas 2005. gada 13. aprīļa spriedums lietā T‑2/03 Verein für Konsumenteninformation/Komisija, Krājums, II‑1121. lpp., 74. un 75. punkts; turpmāk tekstā – “VKI spriedums”).

29      Līdz ar to iebilduma par šī pienākuma neizpildi izvērtēšana ir iepriekšējā stadija pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta tiesību normu pārkāpumu izvērtēšanai. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai, izvērtējot pamatus par šo tiesību normu pārkāpumu, katrā ziņā ir jāpārbauda, vai Komisija ir konkrēti un individuāli izvērtējusi katru no lūgtajiem dokumentiem un vai tā ir pierādījusi, ka atteiktos dokumentus acīmredzami pilnībā aptver izņēmums.

30      Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka iebildumu, ka nav tikusi veikta konkrēta un individuāla izvērtēšana, ir izvirzījusi Zviedrijas Karaliste sava iestāšanās raksta pirmajā daļā bez tiešas saiknes ar prasītājas izvirzītajiem pamatiem, tas pēc tam ir ticis atkārtots saistībā ar pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu.

31      Līdz ar to Zviedrijas Karalistes izvirzītais iebildums, ka nav tikusi veikta konkrēta un individuāla neatklāto dokumentu pārbaude, ir pieņemams.

B –  Par lietas būtību

1.     Par ceturto pamatu – acīmredzamu kļūdu piekļuves pieteikuma apjoma vērtējumā

32      No apstrīdētā lēmuma 2. punkta beigu daļas izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka dokumentus, kuri ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā (skat. iepriekš 8. punktu), prasītājas iesniegtais piekļuves pieteikums neaptver, “jo šiem dokumentiem ir vienīgi procesuāls raksturs un/vai tajos ir atspoguļoti vienīgi zināmi fakti”. Atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva tiesas sēdē, Komisija, pirmkārt, ir norādījusi, ka šis apsvērums ir balstīts uz to, ka savā atkārtotajā pieteikumā prasītāja nav paudusi iebildumus par piekļuves pieteikuma apmēra šauro definīciju, kas izklāstīta atbildē uz sākotnējo piekļuves pieteikumu, un nav pat minējusi iekšējos dokumentus. Otrkārt, tā ir norādījusi uz 2008. gada 21. janvāra piezīmi lietas materiālos par 2008. gada 9. janvāra telefona sarunu starp Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) ierēdni un prasītājas padomniekiem. No šīs piezīmes izriet, ka prasītājas padomnieki ir norādījuši, ka viņu piekļuves pieteikums attiecas vienīgi uz dokumentiem, kuriem ir saikne ar pārkāpumu, kurā tiek vainoti aizliegtās vienošanās, kas īstenota saistībā ar GIS, dalībnieki, nevis, piemēram, uz iekšējiem dokumentiem. Šo divu elementu kombinācija esot pamatojusi Komisijas pārliecību, ka dokumentus, kuri ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā, prasītājas piekļuves pieteikums neaptver.

33      Prasības pieteikumā prasītāja ir iebildusi pret šo izslēgšanu, norādot, ka tā nekādi nav norādījusi, ka tā svītro šos dokumentus no sava pieteikuma, bet ka tieši pretēji – tā savā 2008. gada 11. janvāra faksā ir skaidri norādījusi dokumentus, kurus tā neiekļauj savā pieteikumā.

34      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka savā sākotnējā 2007. gada 9. novembra pieteikumā prasītāja ir lūgusi piekļuvi visiem dokumentiem lietas materiālos saistībā ar aizliegto vienošanos par GIS, papildus nenorādot ne specifikācijas, ne ierobežojumus. Pēc tam savā 2008. gada 11. janvāra faksā prasītāja ir ierobežojusi savu pieteikumu, svītrojot tieši norādītas noteiktu dokumentu grupas, proti, visus dokumentus, kas attiecas vienīgi uz iesaistīto uzņēmumu struktūru, visus dokumentus, kas saistīti vienīgi ar GIS lēmuma adresātu identificēšanu, un visus lēmumus, kas pilnībā sagatavoti japāņu valodā. Šis tiešais un rakstveida ierobežojums, kas noticis pēc 2008. gada 9. janvāra telefona sarunas, līdz ar to neapstiprina Komisijas apgalvojumus par iespējamo ierobežojumu, kuru prasītāja esot mutvārdos paudusi šajā sarunā.

35      Otrkārt, 2008. gada 20. februāra atkārtotajam pieteikumam ir tāds pats apjoms kā sākotnējam pieteikumam, kā tas ir ierobežots ar 2008. gada 11. janvāra faksu, jo ar to tiek lūgts atklāt “visus dokumentus, kas ir [..] Komisijas rīcībā saistībā ar procedūru [..] lietā COMP/F/38.899”, izņemot trīs to dokumentu kategorijas, kuri svītroti minētajā 2008. gada 11. janvāra faksā. Līdz ar to vēlākais pēc atkārtotā pieteikuma izlasīšanas Komisijai būtu bijis jāatsakās no savas ierobežotās izpratnes par piekļuves pieteikuma apjomu.

36      Treškārt, Komisijas izvirzītie iemesli, lai pēc būtības pamatotu savu ierobežoto izpratni, proti, to, ka dokumentiem, kas ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā, ir vienīgi procesuāls raksturs un tajos ir izklāstīti vienīgi zināmi fakti, nav atbilstīgi Regulas Nr. 1049/2001 kontekstā. Personīgā interese, kas pieteikuma iesniedzējam varētu būt saistībā ar piekļuves pieteikumu, ir pilnībā neatbilstošs kritērijs attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001; līdz ar to Komisijai nav ne jāspriež vai jāizdara pieņēmumi šajā sakarā, ne jāizdara secinājumi saistībā ar pieteikuma izskatīšanu.

37      Tādēļ ir jākonstatē, ka prasītāja pamatoti apgalvo, ka Komisijas ierobežotajā izpratnē par piekļuves pieteikuma apjomu ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl ar to prasītājai ir atteikta piekļuve dokumentiem, kas ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā.

2.     Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu

38      Šim pamatam ir trīs daļas. Pirmā daļa ir par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu. Otrā daļa ir par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu. Trešā daļa ir par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu.

39      Ir svarīgi atgādināt, ka Regulas Nr. 1049/2001, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 255. panta 2. punktu, mērķis, kā tas norādīts šīs regulas preambulas ceturtajā apsvērumā un tās 1. pantā, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem. No minētās regulas, īpaši tās preambulas vienpadsmitā apsvēruma un 4. panta, kurā paredzēti izņēmumi saistībā ar iepriekš minēto, izriet, ka šīs piekļuves tiesības var vienlīdz ierobežot kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ.

40      Lai pamatotu atteikumu piekļūt pieprasītajam dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 49. punkts; 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, Krājums, I‑5885. lpp., 53. punkts; turpmāk tekstā – “TGI spriedums”, un 2010. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija, Krājums, I‑8533. lpp., 72. punkts).

41      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja ar izņēmumiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, šie izņēmumi, kas ir izklāstīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, ir jāinterpretē un jāpiemēro šaurā nozīmē (Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 63. punkts; 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C‑64/05 P Zviedrija/Komisija, Krājums, I‑11389. lpp., 66. punkts, un iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 36. punkts).

42      Ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē prasītājas izvirzītā pirmā pamata trīs daļas.

43      Šajā ziņā, tā kā, gluži kā tas izriet no šī sprieduma 29. punkta, iebildums par to, ka nav veikta konkrēta un individuāla dokumentu analīze, ir saistīts ar transversālu jautājumu, kurš ir kopīgs visām pirmā pamata trīs daļām, ir lietderīgi izvērtēt šo iebildumu, pirms tiek izvērtēts, vai Komisija ir pareizi piemērojusi dažādos izņēmumus, kas izvirzīti apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu atteikumu sniegt piekļuvi lūgtajiem dokumentiem. Tādēļ vispirms ir jāizvērtē, vai nosacījumi, lai Komisija varētu neveikt šādu konkrētu un individuālu vērtējumu, šajā lietā ir izpildīti.

a)     Par to, ka šajā lietā ir apstāklis, kas ļauj atkāpties no pienākuma veikt konkrētu un individuālu lūgto dokumentu satura izvērtēšanu

44      Vispirms ir jānorāda, ka judikatūrā vairākos gadījumos ir akceptētas atkāpes no pienākuma veikt konkrētu un individuālu lūgto dokumentu izvērtēšanu.

45      Pirmkārt, runa ir par gadījumiem, kad attiecīgās lietas apstākļos ir acīmredzams, ka piekļuve ir jāliedz vai, tieši pretēji, jāatļauj. Vispārējā tiesa uzskata, ka tāds cita starpā varētu būt gadījums, ja noteiktiem dokumentiem acīmredzami būtu pilnībā piemērojams izņēmums no piekļuves tiesībām vai, tieši otrādi, būtu acīmredzami pilnībā jāpiešķir piekļuve, vai arī, visbeidzot, Komisija jau būtu veikusi konkrētu un individuālu to izvērtējumu līdzīgos apstākļos (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 75. punkts). Šādu acīmredzamu gadījumu ir atzinusi arī Tiesa, uzskatot, ka iestādes, lai izskaidrotu, kādēļ piekļuve lūgtajiem dokumentiem varētu skart intereses, kas aizsargātas ar izņēmumu, kurš paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā, principā var pamatoties uz vispārīgiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārīgi apsvērumi var attiekties uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 50. punkts; iepriekš 40. punktā minētais TGI spriedums, 54. un 55. punkts, un iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 74. punkts). Turklāt šādā kontekstā termins “dokumentu kategorija” un termins “tāda paša rakstura dokumenti”, gluži kā tas izriet no iepriekš 40. punktā minētā TGI sprieduma, kurā minētie termini ir izmantoti, lai aptvertu visus dokumentus, kas ietverti lietas materiālos par procedūru Komisijā valsts atbalsta jomā, un iepriekš 40. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, kurā tika secināts, ka dokumenti ietilpst vienā un tajā pašā kategorijā vienīgi tādēļ, ka tos kā dažādu tiesvedību, kuras tiek izskatītas piekļuves atteikuma lēmuma pieņemšanas datumā, dalībniece bija sagatavojusi Komisija, ir jāsaprot plašā nozīmē un neņemot vērā to saturu.

46      Otrkārt, vienas kategorijas dokumentiem var piemērot vienu un to pašu pamatojumu, un tas tā it īpaši ir gadījumā, ja tajos ir ietverta viena veida informācija. Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai izvirzītais izņēmums acīmredzami un pilnībā attiecas uz šīs kategorijas dokumentiem. Atšķirībā no iepriekšējā punktā izvirzītā gadījuma attiecīgo dokumentu kopējais kritērijs līdz ar to attiecas uz to saturu, jo attiecīgajai iestādei saistībā ar informāciju, kas ietverta lūgtajos dokumentos, ir jāpamato publiskošanas aizliegums saskaņā ar dažādajiem piekļuves tiesību izņēmumiem, kas izklāstīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā.

47      Treškārt, vienīgi izņēmuma gadījumā un tikai tad, ja administratīvā nasta, ko rada konkrēta un individuāla dokumentu pārbaude, ir pārmērīgi smaga, tādējādi pārsniedzot to, ko būtu saprātīgi pieprasīt, var piemērot atkāpi no pienākuma veikt individuālu un konkrētu lūgto dokumentu pārbaudi (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 1. punktā ar nosaukumu “Ievada apsvērumi” Komisija ir tieši izvirzījusi divus gadījumus, proti, no vienas puses, pirmo, kas minēts šī sprieduma 45. punktā un saskaņā ar kuru ir acīmredzams, ka piekļuve ir jāatsaka, jo noteiktus dokumentus acīmredzami pilnībā aptver izņēmums, un, no otras puses, otro, kas minēts šī sprieduma 46. punktā un saskaņā ar kuru iestāde var norādīt atteikuma iemeslus, norādot uz dokumentu grupām, kuros ir tāda paša veida informācija.

49      Vispirms, nerunājot par faktisku pieteikuma izvērtēšanu, ir jānorāda uz šādas norādes uz izņēmuma gadījumiem abstrakto un vispārīgo raksturu. Vēl jo vairāk, Komisija nenorāda, uz kuriem dokumentiem šie divi izņēmuma gadījumi attiecas; līdz ar to ir jāsecina, ka tā ir paredzējusi tos piemērot attiecībā uz visiem lūgtajiem dokumentiem. Komisija ir apstiprinājusi šo interpretāciju, savā iebildumu rakstā norādot, ka “uz [apstrīdētajā] lēmumā izklāstītajiem dokumentiem acīmredzami un pilnībā attiecas atkāpes pamatojumi, kas paredzēti [..] [Regulas Nr. 1049/2001] 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un [4. panta] 3. punktā”.

50      Turklāt Komisija iebildumu raksta stadijā ir norādījusi, ka prasītāja “nav sniegusi pietiekamus precizējumus, lai gan Komisijas dienesti esot vērsuši tās uzmanību uz lietas materiālu apjomu un darba nastu, ko tās pieteikums ietver”. Lai šī piezīme varētu tikt saprasta kā izņēmuma gadījuma izvirzīšana saistībā ar ārkārtas darba nastu, kā tā ir definēta šī sprieduma 47. punktā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmuma pamatojumam jābūt norādītam lēmuma tekstā un Komisijas vēlāk iesniegtus paskaidrojumus var ņemt vērā tikai ārkārtas apstākļos (Vispārējās tiesas 1992. gada 2. jūlija spriedums lietā T‑61/89 Dansk Pelsdyravlerforening/Komisija, Recueil, II‑1931. lpp., 131. punkts; 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑295/94 Buchmann/Komisija, Recueil, II‑813. lpp., 171. punkts, un 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 95. punkts).

51      2008. gada 30. janvāra vēstulē, ar kuru noraidīts sākotnējais pieteikums, konkrētas un individuālas dokumentu pārbaudes neesamība ir pamatota nevis ar darba nastu, kuru šāda pārbaude ietvertu, bet vienīgi ar to, ka visus lūgtos dokumentus acīmredzami pilnībā aptver Komisijas izvirzītie izņēmumi. Šajā sakarā apstrīdētajā lēmumā nav nekāda izskaidrojuma. Vienīgi savā iebildumu rakstā Komisija pirmo reizi ir norādījusi, ka prasītājas veiktā pieteikuma ierobežošana esot nepietiekama, ņemot vērā darba nastu, ko radītu konkrēta un individuāla izvērtēšana. Līdz ar to šis pēdējais arguments nav pamatojums, kas noteicis apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.

52      Šajos apstākļos minētais arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

53      Vispirms ir jāizvērtē, vai Komisija pietiekami juridiski ir pierādījusi izņēmuma apstākļu pastāvēšanu, kurus tā ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, lai neveiktu konkrētu un individuālu lūgto dokumentu pārbaudi. Pēc tam, pakārtoti, ir jāizvērtē arī izņēmums, kas izriet no darba nastas un kuru Komisija izvirzījusi savā iebildumu rakstā.

 Par pirmo apstrīdētajā lēmumā izvirzīto izņēmumu, kas izriet no tā, ka, pamatojoties uz vispārīgu prezumpciju, ir acīmredzams, ka piekļuve lūgtajiem dokumentiem ir jāatsaka

54      Kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 41. punktā, ja ar izņēmumiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, šie Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā izklāstītie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šaurā nozīmē.

55      Tomēr ir arī ticis nospriests, ka iestādes principā var pamatoties uz vispārīgiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārīgi apsvērumi var attiekties uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 50. punkts; iepriekš 40. punktā minētais TGI spriedums, 54. punkts, un iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 74. punkts). Šādā gadījumā ir jāpārbauda, vai vispārīgie apsvērumi ļāva secināt, ka Komisija var pamatoties uz pieņēmumu, ka šo dokumentu publiskošana kaitē interesēm, kas aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu, un šādi tai nav jāveic konkrēts katra no šiem dokumentiem satura vērtējums (šajā ziņā skat. iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 76. punkts).

56      Šajā lietā – pretēji tam, ko Komisija apgalvoja tiesas sēdē, – šādu prezumpciju nevar pamatot ar analoģisku argumentāciju tai, kuru Tiesa izmantoja lietā, kurā pasludināts iepriekš 40. punktā minētais TGI spriedums. Minētajā lietā, kurā runa bija par piekļuvi lietas materiāliem procedūrā valsts atbalsta jomā, Tiesa nosprieda, ka vispārīgā prezumpcija, ka visus lūgtos dokumentus aptver izņēmums, kurš var izrietēt no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), kā arī no judikatūras par tiesībām iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas materiāliem, šajā regulā ieinteresētajām personām, izņemot par atbalsta piešķiršanu atbildīgo dalībvalsti, nav paredzētas nekādas tiesības piekļūt minētajiem dokumentiem. Ja šīm ieinteresētajām personām būtu iespēja piekļūt lietas materiālu dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, valsts atbalsta kontroles sistēma būtu apdraudēta (iepriekš 40. punktā minētais TGI spriedums, 55.–58. punkts).

57      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka lietā, kurā tika pasludināts iepriekš 40. punktā minētais TGI spriedums, – atšķirībā no šīs lietas apstākļiem – Komisija lēmuma atteikt piekļuvi dokumentiem datumā vēl nebija pieņēmusi galīgo lēmumu beigt procedūru, kurā tika lūgta piekļuve lietas materiāliem. Turklāt iepriekš 40. punktā minētajā TGI spriedumā Tiesas argumentācija tieši izrietēja no tā, ka piekļuvi attiecīgās procedūras dokumentiem nevar liegt, izmantojot Regulu Nr. 1049/2001. Tomēr piekļuves konkrētas procedūras lietas materiāliem kārtība vai nu valsts atbalsta jomā, vai aizliegto vienošanos jomā ir piemērojama vienīgi attiecīgās procedūras laikā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka argumentācija, kuru Tiesa ir izmantojusi iepriekš 40. punktā minētajā TGI spriedumā, nevar tikt attiecināta uz situāciju, kurā iestāde jau ir pieņēmusi galīgo lēmumu izbeigt lietu, pie kuras materiāliem ir lūgts piekļūt, kā tas ir šajā gadījumā.

58      Otrkārt, šajā lietā pēc analoģijas ar lietu, kurā pasludināts iepriekš 40. punktā minētais TGI spriedums, vispārīgajai prezumpcijai, ka dokumenti, kas ietverti konkurences procedūras lietas materiālos, nevar tikt publiskoti, būtu jāizriet no grozītās Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), kā arī no judikatūras saistībā ar tiesībām iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas materiālu dokumentiem.

59      Ir taisnība, ka, tāpat kā Regulā Nr. 659/1999 valsts atbalsta jomā, arī Regulā Nr. 1/2003 personām, kuras nav procedūras dalībnieces, nav paredzētas tiesības piekļūt Komisijas administratīvās lietas materiāliem procedūrā aizliegtas vienošanās jomā. Tomēr Regulas Nr. 1/2003 27. pantā uzņēmumiem, saistībā ar kuriem notiek procedūra, ir paredzēta piekļuve lietas materiāliem plašākā kontekstā saistībā ar tiesību uz aizstāvību nodrošināšanu. Šajā sakarā piešķirtā piekļuve lietas materiāliem neattiecas uz iestādes iekšējiem dokumentiem, citu uzņēmumu komercnoslēpumiem un citu konfidenciālu informāciju (Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 1015. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 45. punkts).

60      Regulas Nr. 1/2003 tiesību normas par piekļuvi dokumentiem ir precizētas ar Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulu (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), kurā arī sūdzības iesniedzējam ir paredzētas piekļuves tiesības gadījumā, ja tā sūdzība būtu tikusi noraidīta. Šajā ziņā Regulas Nr. 773/2004 8. panta 2. punktā un 15. panta 4. punktā ir noteikts, ka dokumentus, kurus ieguvis sūdzības iesniedzējs vai attiecīgais uzņēmums, var izmantot vienīgi tiesvedībā vai izskatot lietu administratīvā kārtā, lai piemērotu EKL 81. un 82. pantu.

61      No tā izriet, ka, lai gan uzņēmumiem, uz kuriem attiecas procedūra aizliegto vienošanos jomā, kā arī sūdzību, kuras Komisija nav apmierinājusi, iesniedzējiem ir tiesības iepazīties ar noteiktiem Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, šīs tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem, kuri atsevišķi ir jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā. Tādēļ, pat izmantojot argumentāciju, ko Tiesa piemērojusi iepriekš 40. punktā minētajā TGI spriedumā un saskaņā ar kuru, lai interpretētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, ir jāņem vērā ierobežojumi piekļuvei lietas materiāliem tādās konkrētās procedūrās kā procedūras valsts atbalsta jomā un konkurences jomā, šāda ņemšana vērā neļauj prezumēt – jo pretējā gadījumā tiktu ietekmēta Komisijas sodīšanas spēja aizliegtu vienošanos jomā –, ka visus dokumentus, kas ietverti tās lietas materiālos šajā jomā, automātiski aptvertu kāds no izņēmumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā.

62      Līdz ar to Komisija, neveicot konkrētu katra dokumentu analīzi, nevarēja prezumēt, ka visus lūgtos dokumentus acīmredzami aptver izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.

63      Līdz ar to Komisija nedrīkstēja neveikt konkrētu un individuālu lūgto dokumentu analīzi, balstoties uz pirmo izņēmuma gadījumu.

 Par otro apstrīdētajā lēmumā izvirzīto izņēmumu, kas izriet no dokumentu izvērtēšanas pa kategorijām

64      Vispirms ir jāprecizē, gluži kā tas norādīts šī sprieduma 46. punktā, ka vienas kategorijas dokumentiem var piemērot vienu un to pašu pamatojumu un tas tā it īpaši ir gadījumā, ja tajos ir ietverta viena veida informācija. Tomēr Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai izvirzītais izņēmums acīmredzami un pilnībā attiecas uz šīs kategorijas dokumentiem.

65      Šajā lietā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma izvilkuma, kurš citēts šī sprieduma 48. punktā, Komisija, lai attaisnotu pamatojumu par dokumentu grupām, balstās uz iepriekš 28. punktā minētā VKI sprieduma 73. punktu. Tomēr Vispārējā tiesa šajā pēdējā punktā ir uzsvērusi, ka tā uzskata, ka katra dokumenta izvērtēšana katrā ziņā bija nepieciešama, lai izvērtētu – obligāti saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu – eventuālo daļējo piekļuvi lūgtajiem dokumentiem (VKI spriedums, 73. punkts). Tādēļ tas tā ir vienīgi gadījumā, ja piekļuves tiesību izņēmums acīmredzami un pilnībā attiecas uz dokumentiem, kuri ietilpst kategorijā, saistībā ar kuru iestāde var neveikt individuālu šo dokumentu izvērtējumu.

66      Turklāt ir jānorāda, ka dokumentu, kurus veidojusi attiecīgā iestāde, kategorijas ir jāgrupē atkarībā no šajos dokumentos esošās informācijas; šai grupai nav obligāti jāatbilst dokumentu veidiem. Piemēram, ir iespējams, ka uzņēmuma atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir informācija, kuras publiskošana ir jāatsaka saskaņā ar izņēmumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā, kaut gan cita uzņēmuma atbildē, lai gan tas ir šāda paša dokumenta veids, ir ietverta informācija, kurai nav nepieciešama šāda aizsardzība. Gadījumā, ja dokumentos, kas ietilpst vienā kategorijā, ir ietverta tāda paša veida informācija, atteikumam publiskot visu dokumentu grupu var sniegt vienu un to pašu pamatojumu. Šādos apstākļos pamatojums saistībā ar dokumentu grupu atvieglotu vai vienkāršotu Komisijas darbu, izvērtējot pieteikumu un pamatojot lēmumu.

67      No tā izriet, ka tas, ka izvērtēšana pa kategorijām ir noderīga, lai izskatītu piekļuves pieteikumu, ir šādas izvērtēšanas tiesiskuma nosacījums. Dokumentu grupēšana pa kategorijām tādējādi ir jāveic atkarībā no kritērijiem, kas ļauj Komisijai piemērot kopēju argumentāciju visiem dokumentiem, kas ietilpst vienā kategorijā. Šajā lietā dokumentiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā kategorijā, tādējādi ir jābūt kopējām atbilstošām pazīmēm saistībā ar eventuālo lēmumu par to publiskošanu. Argumentācijai, kas piemērota vienai kategorijai, tādēļ obligāti ir jāatšķiras no argumentācijas, kas piemērota citām kategorijām. Gadījumā, ja būtu iespējams piemērot vienu un to pašu argumentāciju divām dažādām kategorijām, faktiski saistībā ar piekļuves pieteikuma izvērtēšanu runa būtu par vienu kategoriju. Šajā pēdējā gadījumā dalīšana kategorijās būtu mākslīga un nelietderīga.

68      Tomēr šajā lietā, pirmkārt, ar lūgto dokumentu klasificēšanu kategorijās, kā to ir veikusi Komisija (skat. šī sprieduma 8. punktu), lielākajā daļā netiek pildīta nekāda noderīga funkcija saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Konkrētāk, gluži kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 70.–85. punktā, saistībā ar izņēmumiem, kas izriet no izmeklēšanas darbību aizsardzības un komerciālo interešu aizsardzības, šī klasifikācija ne veicina, ne arī atvieglo Komisijas darbu saistībā ar pieteikuma izvērtēšanu un tās lēmuma pamatošanu, jo iedalīšana kategorijās tiek veikta pa dokumentu veidiem neatkarīgi no attiecīgajos dokumentos esošās informācijas.

69      Otrkārt, gluži kā tas tika izklāstīts šī sprieduma 86.–91. punktā, saistībā ar izņēmumu, kas izriet no Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa, dokumentus, saistībā ar kuriem Komisija ir izvirzījusi šo izņēmumu, minētais izņēmums, pretēji prasībai, kas formulēta šī sprieduma 64. un 65. punktā, acīmredzami un pilnībā neaptver.

–       Par apstrīdētā lēmuma 3. punktā veikto izņēmuma, kas izriet no izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības, izvērtēšanu

70      Apstrīdētā lēmuma 3. punktam ir divas daļas. 3.1. punkts ar nosaukumu “Notiekošā izmeklēšana” attiecas uz piekļuves atteikuma pamatojumu sakarā ar notiekošās izmeklēšanas mērķu aizsardzību. 3.2. punktā ar nosaukumu “Dokumentu, uz kuriem attiecas izmeklēšana, aizsardzība, kas pārsniedz konkrēto izmeklēšanu” Komisija vispirms norāda, ka fiziskās un juridiskās personas, kas labprātīgi vai piespiedu kārtā atklāj informāciju saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 īstenošanu, ir leģitīmi tiesīgas sagaidīt, ka attiecīgie dokumenti netiks publiskoti un ka tie tiks izmantoti vienīgi procedūras konkurences jomā vajadzībām, tostarp veicot pārbaudi Savienības tiesā. Komisija norāda arī uz Regulas Nr. 1/2003 tiesību normām, kurās izslēgta informācijas, kuru aptver dienesta noslēpums un kuru Komisija var vākt saskaņā ar minēto regulu, publiskošana. Gadījumā, ja Komisija, publiskojot lūgtos dokumentus, pieviltu attiecīgo uzņēmumu uzticēšanos, minēto uzņēmumu vēlme sadarboties tādējādi samazinātos tiktāl, ka tā vairs nevarētu pienācīgi pildīt savu uzdevumu īstenot konkurences tiesības. Visbeidzot, Komisija tieši norāda, ka “iepriekš minētais pamatojums attiecas uz piecu dokumentu veidiem, kas minēti [apstrīdētā lēmuma 2. punktā]”.

71      No apstrīdētā lēmuma dažādajām dokumentu kategorijām veltīto punktu analīzes izriet arī, ka Komisijas argumentācija attiecībā uz 1., 2. un 4. kategoriju, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktu būtībā ir lielākoties identiska.

72      Komisija saistībā ar katru no šīm kategorijām būtībā ir balstījusies uz apsvērumu, ka dokumentu publiskošana iecietības pieteikuma iesniedzēju, kā arī informācijas pieprasījumu adresātu sniegto informāciju padarītu publisku; šāda publiskošana veicinātu to, ka pret uzņēmumiem, kuri ir sadarbojušies un atbildējuši uz informācijas pieprasījumiem, tiktu celtas prasības par zaudējumu atlīdzību un līdz ar to šāda publiskošana iecietības pieteikumu iesniedzējus un informācijas pieprasījumu adresātus atturētu nākotnē ar to sadarboties. Šāda tās iecietības programmas un izmeklēšanu pavājināšanās traucētu Komisijai efektīvi īstenot tās uzdevumu nodrošināt Savienības konkurences tiesību ievērošanu.

73      Konkrētāk, saistībā ar 1. kategoriju Komisija ir norādījusi, ka advokāti ļoti rūpīgi vēro tās praksi iecietības jomā; līdz ar to tās rīcība šajā lietā var ietekmēt lietas nākotnē. Saistībā ar 2. kategoriju Komisija uzsver, ka adresāti, kuriem nosūtīti informācijas pieprasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, varētu samazināt savas atbildes līdz minimumam un izmantot novilcināšanas taktiku, tādējādi liekot tai pieņemt oficiālus lēmumus, lai iegūtu informāciju. Saistībā ar 4. kategoriju Komisija ir izvirzījusi uzņēmumu, kas ar to sadarbojas, tiesisko paļāvību tādā ziņā, ka šo uzņēmumu iesniegtā informācija var tikt publiskota vienīgi Regulā Nr. 1/2003 noteiktajās robežās. Saistībā ar 5. kategorijas a) apakšpunktu Komisija, nesniedzot autonomu argumentāciju saistībā ar šajā kategorijā ietilpstošo dokumentu specifisko saturu, vienīgi ir vispārīgi norādījusi, ka šo dokumentu publiskošana, “gluži kā tā jau ir norādījusi saistībā ar dokumentu [1.–4.] kategoriju”, apdraudētu izmeklēšanas darbību mērķi.

74      Ņemot vērā pamatojumu, kuru sniegusi Komisija, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kuri ietilpst 1., 2. un 4. kategorijā, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktā, līdz ar to nepastāv faktiska atšķirība starp to dokumentu saturu, kuri attiecīgi ietilpst šajās kategorijās; līdz ar to iedalīšanai šajās kategorijās nav nekādas noderīgas funkcijas saistībā ar apstrīdēto lēmumu.

75      Komisija, protams, pēc Vispārējās tiesas jautājuma tiesas sēdē ir apgalvojusi, ka, tā kā publiskošanas, pret kuru tā iebilst, atteikums ir balstīts uz dažiem būtiskiem tiesību principiem, apstrīdētajā lēmumā sniegtie skaidrojumi pierāda, ka tā ir ņēmusi vērā dokumentu, kuri ietilpst dažādās kategorijās, īpatnības. Tomēr ir jākonstatē, ka iemesli, kas izvirzīti saistībā ar 1., 2. un 4. kategoriju, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktu un kas rezumēti šī sprieduma 73. punktā, lielā mērā ir savstarpēji aizstājami un var tikt vienlīdzīgi piemēroti attiecībā uz katru no dokumentu kategorijām.

76      Tādējādi Komisijas veiktā dalīšana kategorijās saistībā ar 1., 2. un 4. kategoriju, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktu ir mākslīga. Minētā dalīšana neatbilst reālām atšķirībām dokumentu, kuri ietilpst dažādās kategorijās, saturā. No tā izriet, ka šī sprieduma 64. punktā izklāstītie nosacījumi, lai Komisija varētu neveikt konkrētu un individuālu katra dokumenta vērtējumu, nav izpildīti; līdz ar to Komisijai individuāli bija jāizvērtē katrs dokuments, kas ietilpst šajās kategorijās.

77      Taču saistībā ar 3. kategoriju par dokumentiem, kas izņemti inspekciju, kuras veiktas attiecīgo uzņēmumu komerctelpās, laikā, Komisija specifiski izvirza uzņēmumu tiesisko paļāvību, ka Komisijas kompetenču realizēšanas rezultātā iegūtie dokumenti netiks publiskoti, bet tiks izmantoti vienīgi saistībā ar procedūru konkurences jomā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dokumenti, kas ietilpst 3. kategorijā, atšķiras no citu kategoriju dokumentiem saistībā ar to, kā Komisija ir ieguvusi šos dokumentus, proti, tādējādi, ka tie, pretēji attiecīgo uzņēmumu gribai, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir tikuši iegūti nepieteiktu Komisijas veiktu inspekciju laikā, bet visus pārējos dokumentus tiktāl, ciktāl tie nav Komisijas dokumenti, labprātīgi iesnieguši uzņēmumi, t.i., tiktāl, ciktāl tiem bija juridisks pienākums sniegt informāciju, šī informēšana varēja notikt pēc rūpīgas apdomāšanas un vajadzības gadījumā pēc juridisko padomnieku konsultācijām. Ņemot vērā šo dokumentu, kuri ietilpst 3. kategorijā, piespiedu izņemšanas aspektu, attiecīgo uzņēmumu paļāvība, ka izņemtie dokumenti tiks izmantoti vienīgi Komisijas veiktās izmeklēšanas ietvaros saskaņā ar EKL 81. pantu, atšķiras no paļāvības, kuru Komisija izvirzījusi saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst 4. kategorijā, un saskaņā ar kuru attiecīgie uzņēmumi varēja uzskatīt, ka labprātīgi iesniegtie dokumenti netiks publiskoti, pat ja šī paļāvība abos gadījumos varētu būt saistīta ar Regulas Nr. 1/2003 28. pantu. Komisijas sniegtais pamatojums saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst 3. kategorijā, tādējādi balstās uz specifiskiem kritērijiem, kas jāņem vērā, lai lemtu par attiecīgo dokumentu eventuālo publiskošanu.

78      No iepriekš minētā ir jāsecina, ka 3. kategorija ir vienīgā Komisijas definētā dokumentu kategorija, kura, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izklāstīto argumentāciju, ir noderīga saistībā ar piekļuves pieteikuma izvērtēšanu. Tomēr šis secinājums nevar ietekmēt vērtējumu, vai ir pamatoti iemesli, kurus Komisija izvirzījusi, lai atteiktu dokumentu, kas ietilpst minētajā kategorijā, publiskošanu.

79      Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 3. punktā, kas veltīts izņēmumam, kurš izriet no izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības, nevarēja neveikt konkrētu un individuālu dokumentu, kas ietilpst 1., 2. un 4. kategorijā, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktā, izvērtēšanu.

–       Par apstrīdētā lēmuma 4. punktā veikto izņēmuma, kas izriet no komerciālo interešu aizsardzības, izvērtēšanu

80      Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan apstrīdētā lēmuma 4. punktā, kas veltīts izņēmumam, kurš izriet no komerciālo interešu aizsardzības, Komisija ir konstatējusi, ka piekļuve 1.–4. kategorijas dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu ir jāatsaka, tā nav minējusi 5. kategorijā ietilpstošos dokumentus. Tādējādi ir jāuzskata, ka Komisija neizvirza minēto izņēmumu saistībā ar šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem.

81      Turklāt argumentācija, kuru Komisija izmantojusi apstrīdētā lēmuma 4. punktā, nav strukturēta atkarībā no dokumentu kategorijām, kādas definētas apstrīdētā lēmuma 2. punktā. Tiek nošķirti divu grupu dokumenti, proti, pirmkārt, “dokumenti, kas nāk no attiecīgajiem uzņēmumiem” un, otrkārt, “Komisijas dokumenti”.

82      Tomēr, tāpat kā sadalījuma kategorijās, kurš veikts saistībā ar izņēmuma, kas izriet no izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības, piemērošanu (skat. šī sprieduma 70.–76. punktu), gadījumā, šis sadalījums ir mākslīgs, jo argumentācija, kas izmantota, lai attaisnotu publiskošanas atteikumu, ir tāda pati abu dokumentu grupu gadījumā.

83      Tādējādi, izskaidrojusi, ka dokumentos, kas nāk no attiecīgajiem uzņēmumiem, “ir dažāda rakstura jutīga komerciāla informācija” un attiecīgo uzņēmumu “detalizēti dati par komercdarbību un rīcību tirgū”, t.i., informācija, saistībā ar kuru šiem uzņēmumiem ir leģitīma interese aizsargāt to no trešajām personām, kuras vēlas to iegūt, Komisija apgalvo, ka “[i]epriekš izklāstītais pamatojums saistībā ar dokumentiem, kas nāk no attiecīgajiem uzņēmumiem, tādā pašā mērā attiecas uz tās dokumentiem”.

84      Aizbildinoties ar dokumentu grupu analīzi, Komisijas argumentācija tādējādi ir vispārīga un attiecas uz visiem dokumentiem, kas ietilpst 1.–4. kategorijā; līdz ar to tiek pārkāpts tās no iepriekš 40. punktā minētās judikatūras izrietošais pienākums, saskaņā ar kuru ir jāsniedz skaidrojumi par to, kā piekļuve katram dokumentam, kuru lūgts publiskot, varētu konkrēti un faktiski apdraudēt komerciālo interešu aizsardzību.

85      Līdz ar to Komisijai apstrīdētā lēmuma 4. punktā, kas veltīts izņēmumam, kurš izriet no komerciālo interešu aizsardzības, nebija tiesību neveikt konkrētu un individuālu lūgto dokumentu, kuri ietilpst 1.–4. kategorijā, izvērtēšanu.

–       Par apstrīdētā lēmuma 3. punktā veiktā izņēmuma, kas izriet no Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības, izvērtēšanu

86      Kā ticis minēts šī sprieduma 9. punktā, Komisija izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā un kas izriet no lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības, ir izvirzījusi vienīgi saistībā ar dokumentiem, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā.

87      Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu “var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”.

88      Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 3.2.5. punkta netieši un no Komisijas 2011. gada 9. novembra atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tieši izriet, ka tā uzskata, ka visos dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverti viedokļi, kas paredzēti iekšējai lietošanai minētās tiesību normas nozīmē.

89      Otrkārt, gluži kā tas ticis uzsvērts šī sprieduma 64. un 65. punktā, tas tā ir vienīgi gadījumā, ja piekļuves tiesību izņēmums acīmredzami un pilnībā attiecas uz dokumentiem, kuri ietilpst kategorijā, saistībā ar kuru iestāde var neveikt individuālu šo dokumentu izvērtējumu.

90      Tomēr šajā lietā nekas neļauj uzskatīt, ka visus dokumentus, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, acīmredzami un pilnībā aptver minētais izņēmums. Tieši pretēji, ņemot vērā dokumentu raksturu, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunkta apakškategorijās, kādas tās ir definējusi Komisija apstrīdētā lēmuma 2. punktā un kādas tās ir precizētas Komisijas 2011. gada 9. novembra atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, viss ļauj uzskatīt, ka liela daļa šo dokumentu nav viedoklis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē. Tas it īpaši attiecas uz šo dokumentu nosaukumiem, ievaddaļām un pavadvēstulēm, kas pievienotas to sūtījumiem dažādiem adresātiem.

91      Līdz ar to ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 3. punktā, kas veltīts izņēmumam, kurš izriet no lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības, nebija tiesīga konkrēti un individuāli nepārbaudīt dokumentus, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā; šajā tiesvedības stadijā nav jāizvērtē, vai tā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka visos dokumentos, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverts viedoklis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

92      No tā izriet, ka, lai neveiktu konkrētu un individuālu lūgto dokumentu izvērtējumu, Komisija izvērtējumu pa grupām varēja izmantot vienīgi saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst 3. kategorijā.

 Par Komisijas iebildumu rakstā izvirzīto izņēmumu, kas izriet no ārkārtas un pārmērīgas darba nastas

93      Gluži kā tas ticis konstatēts šī sprieduma 50.–52. punktā, šis izņēmums nevar attaisnot, ka netiek veikta konkrēta un individuāla lūgto dokumentu izvērtēšana, jo šis izņēmums apstrīdētajā lēmumā nav minēts. Tomēr pilnības labad ir lietderīgi izvērtēt šī argumenta pamatotību.

94      Iebildumu raksta 103. punktā Komisija norāda, ka tā ir vērsusi prasītājas uzmanību uz lietas materiālu apjomu un darba nastu, ko tās pieteikums ietver; turklāt prasītāja nebija pietiekami precizējusi savu pieteikumu. Tajā paša laikā tā norāda uz Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru izņēmuma apstākļos darba apjoms, ko rada konkrēta un individuāla liela dokumentu daudzuma izvērtēšana, var attaisnot “taisnīgas vienošanās” noslēgšanu ar pieteikuma iesniedzēju, lai saskaņotu iesniedzēja un labas pārvaldības intereses (Vispārējās tiesas 1999. gada 19. jūlija spriedums lietā T‑14/98 Hautala/Padome, Recueil, II‑2489. lpp., 86. punkts, un iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 101.–103. punkts).

95      Tomēr šajā lietā Komisija nekādi nevar pamatoties uz judikatūru, lai attaisnotu, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav veikusi konkrētu un individuālu lūgto dokumentu izvērtēšanu.

96      Pirmkārt, pretēji Komisijas apgalvotajam, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja labvēlīgi ir reaģējusi uz piedāvājumu samazināt piekļuves pieteikuma apjomu. Prasītāja sava prasības pieteikuma pielikumā ir pievienojusi 2008. gada 11. janvāra faksu, kurš tika nosūtīts pēc iepriekšējā dienā notikušās telefona sarunas ar Komisiju. Šajā faksā prasītāja samazina sava piekļuves pieteikuma apjomu, “lai cik vien iespējams samazinātu Konkurences ģenerāldirektorāta darba nastu”, un atsakās no trīs dokumentu kategorijām, proti, visiem dokumentiem, kas attiecas vienīgi uz iesaistīto uzņēmumu struktūru, visiem dokumentiem, kas saistīti vienīgi ar GIS lēmuma adresātu identificēšanu, un visiem lēmumiem, kas pilnībā sagatavoti japāņu valodā.

97      Šajā sakarā ir jānoraida arguments, ko Komisija izvirza saistībā ar elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu, kuras datētas ar 2008. gada janvāri un kuras, pēc Komisijas domām, pierādot, ka, neraugoties uz tās atkārtotajiem lūgumiem, kas atkārtoti ar 2008. gada 22. janvāra elektroniskā pasta vēstuli, prasītāja nav precizējusi savu piekļuves pieteikumu. Attiecīgā korespondences apmaiņa sākas ar 2008. gada 18. janvāra elektronisko vēstuli, kurā prasītāja pauž savu neapmierinātību saistībā ar to, ka Komisija saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 uz tās sākotnējo 2007. gada 13. decembra lūgumu nav atbildējusi piecpadsmit darbdienu laikā. No Komisijas 2008. gada 22. janvāra atbildes (plkst. 10:24), kā arī no prasītājas šīs pašas dienas replikas (plkst. 11:51) izriet, ka Komisija šajā stadijā nebija ņēmusi vērā prasītājas 2008. gada 11. janvāra faksu, kurā prasītāja bija ierobežojusi sava sākotnējā pieteikuma apjomu, lai gan prasītājai ir pienācīgas šī faksa nosūtīšanas apliecinājums. Korespondences apmaiņa beidzas ar citu Komisijas 2008. gada 22. janvāra elektroniskā pasta vēstuli (plkst. 16:57), kurā atzinīgi tiek novērtēta prasītājas griba sadarboties, kā arī apstiprināta piekļuves pieteikuma apjoma ierobežošanas saņemšana.

98      Tādējādi, lai gan Komisija patiešām elektronisko pasta vēstuļu apmaiņas gaitā prasītājai atgādināja par tās apņemšanos samazināt pieteikuma apjomu, tas tika darīts tādēļ, ka Komisija, kā tā pati to ir atzinusi elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņas noslēgumā, nebija ņēmusi vērā iepriekšējo faksu, ar kuru tika veikta minētā samazināšana. Šajos apstākļos Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka prasītāja nav reaģējusi uz tās 2008. gada 22. janvāra aicinājumu precizēt savu pieteikumu.

99      Turklāt Komisijas 2008. gada 30. janvāra vēstules par sākotnējā pieteikuma noraidīšanu 1. punktā ir norādīts uz piekļuves pieteikuma apjoma samazināšanu; šajā vēstulē nav norādīts, ka šis samazinājums būtu nepietiekams saistībā ar darba nastas samazināšanu.

100    Otrkārt, Komisija nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka darba nasta, kuru radītu konkrēta un individuāla lūgto dokumentu izvērtēšana, būtu tik liela, ka attaisnotu šādas izvērtēšanas atteikšanu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, tā kā principā ir jānodrošina tiesības iepazīties ar iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, iestādei, kura atsaucas uz izņēmumu saistībā ar pieteikumā noteiktā uzdevuma smagumu, ir pienākums pierādīt, cik šis uzdevums ir grūts (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 113. punkts).

101    Darba nastas, kas vajadzīga, lai izvērtētu pieteikumu, ņemšana vērā principā nav nozīmīga, lai noteiktu piekļuves tiesību apjomu; Regulā Nr. 1049/2001 ir skaidri paredzēta iespēja, ka piekļuves pieteikums var attiekties uz ļoti lielu dokumentu skaitu, jo tās 7. panta 3. punktā un 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka termiņu sākotnējo pieteikumu un atkārtoto pieteikumu izvērtēšanai var pagarināt izņēmuma kārtā – piemēram, ja pieteikums ir par ļoti apjomīgu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 108.–110. punkts).

102    Turklāt darba nasta, kas vajadzīga, lai izvērtētu pieteikumu, ir atkarīga ne tikai no pieteikumā norādīto dokumentu skaita un to apjoma, bet arī no to rakstura. Tā rezultātā vajadzība veikt konkrētu un individuālu pārbaudi ļoti lielam dokumentu skaitam pati par sevi nenorāda uz darba nastu, kas vajadzīga, lai izvērtētu pieejas pieteikumu, jo šī darba nasta ir atkarīga arī no tā, cik pilnīgai jābūt šai pārbaudei (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 111. punkts).

103    Tā rezultātā vienīgi izņēmuma gadījumā un tikai tad, ja administratīvā darba nasta, ko rada konkrēta un individuāla dokumentu pārbaude, ir pārmērīgi apgrūtinoša, tādējādi pārsniedzot apjomu, ko var saprātīgi pieprasīt, var tikt piemērota atkāpe no šī pienākuma veikt pārbaudi (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā T‑211/00 Kuijer/Padome, Recueil, II‑485. lpp., 57. punkts, un iepriekš 28. punktā minēto VKI spriedumu, 112. punkts).

104    Tomēr šajā lietā Komisija nav ne pierādījusi, ne pat apgalvojusi pirms tiesvedības Vispārējā tiesā, ka šādi izņēmuma nosacījumi ir izpildīti. Ir taisnība, ka Komisija apstrīdētā lēmuma ievaddaļā ir minējusi 2008. gada 10. aprīļa vēstuli, ar kuru tā informēja prasītāju, ka, ņemot vērā lietas materiālu apjomu, kuros ir vairāk nekā 1900 dokumentu, tā nav spējīga izskatīt piekļūšanas pieteikumu termiņā, kas paredzēts Regulā Nr. 1049/2001. Tādēļ Komisija izmantoja Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu, lai pagarinātu termiņu atbildei uz atkārtoto piekļuves pieteikumu. Tomēr šajā stadijā Komisija nav norādījusi, ka sakarā ar radītā darba apjomu nav iespējams veikt konkrētu un individuālu dokumentu izvērtēšanu. No tā ir jāsecina, a contrario, ka Komisija pati neuzskatīja, ka šī darba nasta ir nesamērīga.

105    Treškārt, ir jāatgādina, ka, ja iestāde sniedz pierādījumus par pārmērīgu administratīvo nastu, kas rodas konkrētas un individuālas lūgumā norādīto dokumentu izvērtēšanas dēļ, tai ir pienākums apspriesties ar pieteicēju, lai, pirmkārt, izprastu vai lūgtu to precizēt savas intereses iepazīties ar attiecīgajiem dokumentiem un, otrkārt, konkrēti noteiktu iespējas, kādas tai ir veikt mazāk traucējošu pasākumu par konkrētu un individuālu dokumentu izvērtēšanu. Tā kā tiesības iepazīties ar dokumentiem ir princips, iestādei šajā ziņā tomēr ir pienākums dot priekšroku variantam, kas būtu vislabvēlīgākais pieteicēja tiesībām iepazīties ar dokumentu, ja vien tas nav uzdevums, kas pārsniedz saprātīgi pieprasāmā robežas (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 114. punkts).

106    No tā izriet, ka iestāde no konkrētas un individuālas dokumentu izvērtēšanas var tikt atbrīvota tikai pēc tam, kad tā ir faktiski izvērtējusi visas citas iedomājamās iespējas un savā lēmumā sīki izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ šīs dažādās iespējas arī rada nesamērīgu darba nastu (iepriekš 28. punktā minētais VKI spriedums, 115. punkts).

107    Tomēr no apstrīdētā lēmuma pamatojuma neizriet, ka Komisija konkrēti, precīzi un sīki būtu izvērtējusi citas iespējas samazināt darba apjomu, no vienas puses, un iemeslus, kas tai ļautu izvairīties no jebkādas pārbaudes, nevis vajadzības gadījumā veikt pasākumus, kas mazāk ierobežotu prasītājas pieejas tiesības, no otras puses. Konkrētāk, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu izvērtējusi darba nastu, ko rada to dažu dokumentu identificēšana, kā arī individuāla un konkrēta pārbaude, kas visdrīzāk uzreiz apmierinātu prasītājas intereses vai vajadzības gadījumā sākotnēji apmierinātu tās daļēji.

108    Līdz ar to Komisija nav izpildījusi sprieduma VKI/Komisija judikatūrā paredzētos nosacījumus, lai neveiktu konkrētu un individuālu lūgto dokumentu izvērtējumu darba nastas dēļ, ko šāda izvērtēšana radītu.

109    No iepriekš minētajām konstatācijām izriet, ka Komisija izvērtēšanu pa kategorijām varēja veikt vienīgi saistībā ar izņēmumu, kurš izriet no izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības vienīgi saistībā ar dokumentiem, kuri ietilpst 3. kategorijā, proti, dokumentiem, kuri iegūti inspekciju laikā (skat. šī sprieduma 77. punktu). Šajā ziņā Komisija tādējādi varēja neveikt konkrētu un individuālu lūgto dokumentu izvērtējumu. Tomēr šī konstatācija neietekmē jautājumu, vai tā varēja pamatoti atteikt piekļuvi šiem dokumentiem saskaņā ar minēto izņēmumu; šis jautājums tiks izvērtēts šī sprieduma 113. un nākamajos punktos.

110    Taču saistībā ar visiem pārējiem lūgtajiem dokumentiem un visiem pārējiem Komisijas izvirzītajiem izņēmumiem ir jāveic konkrēta un individuāla izvērtēšana. Tiktāl, ciktāl Komisija nav veikusi šādu izvērtēšanu, apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo nav izpildīts pienākums veikt konkrētu un individuālu pieteikumā norādīto dokumentu izvērtēšanu:

–        saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma piemērošanu attiecībā uz dokumentiem, kas ietilpst 1., 2. un 4. kategorijā, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktā;

–        saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma piemērošanu attiecībā uz dokumentiem, kas ietilpst 1.–4. kategorijā;

–        saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas piemērošanu attiecībā uz dokumentiem, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā.

111    Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl ar to ir atteikta piekļuve dokumentiem, kuri ietilpst 1., 2. un 4. kategorijā, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktā.

112    Tiktāl, ciktāl runa ir par dokumentiem, kuri nav 3. kategorijā ietilpstošie dokumenti, turpmāk izklāstītais izvērtējums par piekļuves tiesību izņēmumiem, kuri izvirzīti apstrīdētajā lēmumā, tiks veikts vienīgi pilnības labad.

b)     Par pirmā pamata pirmo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu

113    Prasītāja, kuru atbalsta Zviedrijas Karaliste, uzskata, ka ar tās lūgto dokumentu publiskošanu netiks apdraudētas ne notiekošās izmeklēšanas, ne izmeklēšanas nākotnē. Saistībā ar izmeklēšanu lietā COMP/F/38.899 prasītāja uzskata, ka tā ir pabeigta ar GIS lēmumu. Eventuālā izmeklēšanas atsākšana sakarā ar Savienības tiesas veikto atcelšanu būtu jauna procedūra. Saistībā ar izmeklēšanām nākotnē prasītāja uzskata, ka Komisijas argumentācija rada jaunu atkāpes pamatojumu, kurš nekādi nav pamatojams ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu un ar kuru tiek liegta piekļuves tiesību efektīvā iedarbība.

114    Komisija, kuru atbalsta ABB un Siemens, personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka nepieciešamība aizsargāt procedūras mērķi lietā COMP/F/38.899 saglabājas līdz brīdim, kad GIS lēmums vairs nav pārsūdzams. Turklāt tā uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums vispārīgi attiecas uz tās pastāvīgā uzdevuma, kurš ietver konkurences tiesību piemērošanu, aizsardzību, it īpaši uz tās iecietības programmas aizsardzību. Taču dokumentu, kurus iesnieguši uzņēmumi iecietības pieteikuma iesniegšanas ietvaros, publiskošana varētu tos atturēt nākotnē labprātīgi sadarboties ar Komisiju.

115    Šajā gadījumā Komisija atteicās paziņot prasītājai dokumentus saistībā ar procedūru konkurences jomā, tostarp izvirzot izņēmumu no piekļuves tiesībām, kurš paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā un kurš paredzēts pārbaužu, izmeklēšanas un audita mērķu aizsardzībai. Lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka uz lūgtajiem dokumentiem attiecas “izmeklēšanas darbības” minētās tiesību normas nozīmē. Tomēr prasītāja norāda, ka, tā kā Komisijas izmeklēšanas darbības ir beigušās, izņēmums saistībā ar to aizsardzību vairs nav piemērojams.

116    Pirmkārt, šajā ziņā ir jāatgādina, ka minētais izņēmums, kā tas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā izklāstītā izņēmuma formulējuma, nav paredzēts, lai aizsargātu izmeklēšanas darbības kā tādas, bet gan lai aizsargātu procedūras konkurences jomā mērķi pārbaudīt, vai nav pārkāpts EKL 81. pants, un attiecīgajā gadījumā sodīt atbildīgās sabiedrības. Šā iemesla dēļ šis izņēmums uz dažādajiem izmeklēšanas dokumentiem jāattiecina tik ilgi, kamēr netiek sasniegts šis mērķis, pat ja ir pabeigta izmeklēšana vai īpašā pārbaude, par kuru ir sagatavots dokuments, attiecībā uz kuru tiek lūgta piekļuve (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑36/04 API/Komisija, Krājums, II‑3201. lpp., 133. punkts; pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑391/03 un T‑70/04 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑2023. lpp., 110. punkts, un saistībā ar 1993. gada rīcības kodeksa piemērošanu skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑20/99 Denkavit Nederland/Komisija, Recueil, II‑3011. lpp., 48. punkts).

117    Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Tiesa jau aptuveni pirms 17 mēnešiem bija pieņēmusi GIS lēmumu, ar ko tika konstatēti pārkāpumi, kurus Komisija pārmeta attiecīgajiem uzņēmumiem, tādējādi pabeidzot procedūru lietā COMP/F/38.899. Tātad nav apstrīdams, ka šajā brīdī nenotika nekādas izmeklēšanas darbības, kuru mērķis būtu pierādīt attiecīgo pārkāpumu pastāvēšanu un kuras varētu tikt apdraudētas pieprasīto dokumentu publiskošanas dēļ.

118    Ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā prasības pret GIS lēmumu bija izskatīšanā Vispārējā tiesā; līdz ar to gadījumā, ja šo lēmumu Vispārējā tiesa atceltu, procedūra varētu tikt atsākta. Šī situācija nav mainījusies ar spriedumu pasludināšanu attiecīgajās lietās, jo vairākas apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem tiek izskatītas Tiesā.

119    Tomēr izmeklēšanas darbības konkrētā lietā, kurā pieņemts galīgs lēmums, ir jāuzskata par pabeigtām neatkarīgi no tā, ka vēlāk tiesas, iespējams, atcels šo lēmumu, jo šajā brīdī pati iestāde uzskata procedūru par pabeigtu.

120    Ja tiktu piekrists, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētais izņēmums attiecas uz dažādiem ar izmeklēšanas darbībām saistītiem dokumentiem tik ilgi, kamēr nav izbeigtas visas ar šīm procedūrām saistītās darbības, pat gadījumā, ja Vispārējā tiesā tiek celta prasība, kuras rezultātā, iespējams, tiek atsākta procedūra, piekļuve šiem dokumentiem tiktu padarīta atkarīga no nejaušiem notikumiem, proti, no minētās prasības rezultāta un secinājumiem, kurus Komisija no tā varētu izdarīt. Katrā ziņā tie būtu nākotnē iespējami un nenoteikti gadījumi, kas atkarīgi no sabiedrību, kurām adresēts lēmums, ar kuru uzlikts sods par aizliegto vienošanos, un dažādu attiecīgo iestāžu lēmumiem.

121    Šāds risinājums būtu pretrunā mērķim garantēt pēc iespējas plašākas sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem, lai nodrošinātu pilsoņiem iespēju efektīvāk kontrolēt publiskās varas īstenošanas tiesiskumu (iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā API/Komisija, 140. punkts; šajā ziņā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 112. punkts).

122    No tā izriet, ka dokumentu publiskošana nevarēja apdraudēt izmeklēšanas darbību aizsardzības mērķi saistībā ar procedūru Komisijā par aizliegto vienošanos par GIS.

123    Otrkārt, šis vērtējums nevar tikt atspēkots ar Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru jēdzienam “izmeklēšanas darbību mērķi” ir plašāks apjoms, kurš aptver visu Komisijas politiku aizliegto vienošanos apkarošanas un prevencijas jomā.

124    Komisija būtībā uzskata, ka jēdziens “izmeklēšanas” aizliegto vienošanos jomā nevar tikt attiecināts vienīgi uz procedūru pirms aizliegšanas lēmuma pieņemšanas, bet ir jāuzskata par neatņemamu daļu no Komisijas regulārā un pastāvīgā uzdevuma piemērot Savienības konkurences tiesības. Līdz ar to Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums ir piemērojams pēc konkrētās procedūras pabeigšanas. Tā kā aizliegto vienošanos apkarošanas procedūrā Komisija ir atkarīga no attiecīgo uzņēmumu sadarbības, tā uzskata, ka neesot dokumentu, kurus minētie uzņēmumi tai nosūta, konfidencialitātei, minētie uzņēmumi būtu mazāk motivēti iesniegt iecietības pieteikumu un arī absolūti minimālā apmērā sniegtu visu pārējo informāciju, it īpaši saistībā ar informācijas pieprasījumiem un inspekcijām. Tādējādi konfidencialitātes aizsardzība esot nosacījums efektīvai pārkāpumu izmeklēšanai konkurences jomā un līdz ar to būtisks Komisijas konkurences politikas elements.

125    Tomēr Komisijas piedāvātās interpretācijas akceptēšana nozīmētu atļaut Komisijai atkāpties no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas bez ierobežojuma laikā attiecībā uz visām tās darbībām konkurences jomā, vienkārši norādot uz to, ka nākotnē, iespējams, tiktu aizskarta tās iecietības programma. Šajā sakarā ir jāņem vērā, ka Komisijas bažas par tās iecietības programmu ir atkarīgas no vairākiem nenoteiktiem faktoriem, kuru starpā ir tas, ka puses, kurām kaitējusi aizliegtā vienošanās, izmantos iegūtos dokumentus, šo pušu eventuālo prasību par kaitējuma atlīdzību iespējamie panākumi, summas, kuras šīm pusēm piespriestu valsts tiesas, kā arī uzņēmumu, kas ir aizliegto vienošanos dalībnieki, reakcija nākotnē.

126    Ir jākonstatē, ka tik plaša jēdziena “izmeklēšanas darbības” interpretācija nav savienojama ar principu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 preambulas ceturtajā apsvērumā paredzēto mērķi “pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem”, šīs regulas 4. pantā paredzētie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro ierobežoti (skat. šī sprieduma 41. punktā minēto judikatūru).

127    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka nekas Regulā Nr. 1049/2001 neļauj pieņemt, ka pret Savienības konkurences politiku, piemērojot šo regulu, būtu jāattiecas atšķirīgi salīdzinājumā ar citām Savienības politikām. Tādēļ nav neviena iemesla jēdzienu “izmeklēšanas darbību mērķi” interpretēt atšķirīgi konkurences politikas jomā salīdzinājumā ar citām Savienības politikām.

128    Turklāt ir jāatgādina, ka iecietības un sadarbības programmas, kuru efektivitāti Komisija tiecas aizsargāt, nav vienīgie līdzekļi, lai tiktu garantēta Savienības konkurences tiesību normu ievērošana. Prasības par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās var būtiski palīdzēt saglabāt efektīvu konkurenci Savienībā (Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑453/99 Courage un Crehan, Recueil, I‑6297. lpp., 27. punkts).

129    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka šajā lietā ir piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums piekļuvei dokumentiem. Konkrētāk, tā tādējādi nevarēja atteikt piekļuvi dokumentiem, kuri ietilpst 3. kategorijā, pamatojoties uz šo izņēmumu.

130    Līdz ar to ir jāakceptē prasītājas izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa saistībā ar dokumentiem, kuri ietilpst 1.–4. kategorijā, kā arī 5. kategorijas a) apakšpunktā.

c)     Par pirmā pamata otro daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu

131    Pirmkārt, prasītāja, kuru atbalsta Zviedrijas Karaliste, būtībā apgalvo, ka dati, kuri ir lietas materiālu dokumentos, sava vecuma dēļ vairs nevar apdraudēt attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses. Otrkārt, tā uzskata, ka objektīvi nav vērts aizsargāt aizliegtās vienošanās dalībnieku intereses, lai šie dokumenti tiktu paturēti slepenībā. Treškārt, aizliegtās vienošanās dalībniekiem neesot tiesiskās paļāvības, ka attiecīgie dokumenti netiks publiskoti.

132    Komisija, kuru atbalsta ABB un Siemens, būtībā apgalvo, ka jēdziens “komerciālo interešu aizsardzība” ir jāinterpretē plaši. Tā uzskata, ka konfidenciālā rakstura izvērtēšana jau ir notikusi saistībā ar pušu, kuras skar izmeklēšana konkurences jomā, piekļuvi lietas materiāliem; līdz ar to jauna konkrēta un visaptveroša izvērtēšana neesot nepieciešama. Turklāt komerciālo datu jutīgums nevarot tikt izvērtēts vienīgi saistībā ar šo datu vecumu. Citiem vārdiem runājot, Regulā Nr. 1/2003, kurā izsmeļoši esot izklāstītas publisko tiesību sankcijas, kuras var tikt noteiktas uzņēmumiem – aizliegtās vienošanās dalībniekiem, neesot paredzēta tiesību atcelšana saistībā ar šo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību.

133    Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

134    Ir arī jānorāda, ka, lai gan judikatūrā nav definēts jēdziens “komerciālās intereses”, tomēr Vispārējā tiesa ir precizējusi, ka visa informācija, kas attiecas uz sabiedrību un tās komercattiecībām, nevar tikt uzskatīta par tādu, uz kuru attiecas aizsardzība, kāda ir jāgarantē komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, jo pretējā gadījumā netiktu ievērots vispārīgais princips, saskaņā ar kuru sabiedrībai ir jāsaņem visplašākā iespējamā piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem (Vispārējās tiesas 2008. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑380/04 Terezakis/Komisija, Krājumā nav publicēts, 93. punkts).

135    Tādēļ ir jāizvērtē, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka dokumentus, kuri ietilpst 1.–4. kategorijā, aptver jēdziens “komerciālās intereses” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma nozīmē.

136    Prasītāja kopumā neapstrīd, ka lūgtajos dokumentos varētu būt informācija saistībā ar sabiedrību, kuras bijušas aizliegtās vienošanās par GIS dalībnieces, komercattiecībām, to preču cenām, to izmaksu struktūru, to tirgus daļām vai līdzīgiem elementiem.

137    Tomēr saistībā ar prasītājas pirmo argumentu par informācijas vecumu ir jānorāda, ka saskaņā ar Komisijas paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [EKL] 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem konkurences lietās”), 23. punktu Komisija pati ir uzskatījusi, ka “informācija, kura ir zaudējusi savu komerciālo nozīmi, piemēram, noilguma dēļ, vairs nevar tikt uzskatīta par konfidenciālu” un “parasti Komisija pieņem, ka informācija, kas attiecas uz pušu apgrozījumu, pārdošanas apjomiem, tirgus daļas datiem un citu līdzīgu informāciju, kura ir vecāka par 5 gadiem, vairs nav konfidenciāla”.

138    Šis Komisijas paziņojums, protams, nevar būt saistošs Vispārējai tiesai saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 interpretāciju. Minētā paziņojuma 2. punktā ir norādīts, ka tiesības piekļūt lietas materiāliem, kā tās ir definētas šajā paziņojumā, atšķiras no vispārīgajām Regulā Nr. 1049/2001 noteiktajām tiesībām piekļūt dokumentiem, kuras ir pakļautas atšķirīgiem kritērijiem un izņēmumiem un kurām ir atšķirīgi mērķi. Turklāt paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem konkurences lietās 23. punkts attiecas uz jēdzienu “konfidencialitāte”, nevis jēdzienu “komerciālās intereses”, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā. Līdz ar to jēdziens “komerciālās intereses” var tikt aplūkots vienīgi saistībā ar minēto regulu. Tomēr minētais 23. punkts var sniegt norādi par saturu, kāds, pēc Komisijas domām, būtu piešķirams pēdējam minētajam jēdzienam.

139    Tā kā Komisija, lai interpretētu jēdzienu “konfidencialitāte”, ir vērsusies pie jēdziena “komerciāla nozīme”, kurš savukārt ir tuvs jēdzienam “komerciālas intereses”, no tā var tikt secināts, ka, pēc Komisijas domām, informācijas vai konfidencialitātes līmenis ir atkarīgs no nelabvēlīgo seku lieluma, no kurām attiecīgā sabiedrība varētu baidīties, ja šis dokuments vai informācija tiktu publiskota. Tādējādi paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem konkurences lietās 23. punktā ir sniegta norāde par interešu izvērtēšanu, kura, pēc pašas Komisijas domām, ir jāpiemēro situācijās, kurās informācija par sabiedrības komercdarbību var tikt atklāta citiem tirgus dalībniekiem, kuru intereses var būt pretējas minētās sabiedrības interesēm, kā tas tieši ir šajā lietā. Šajā ziņā negatīvās sekas, kādas var būt komerciāli jutīgas informācijas publiskošanai, ir vēl jo mazāk nozīmīgas tāpēc, ka attiecīgā informācija ir novecojusi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1990. gada 15. novembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑1/89 līdz T‑4/89 un no T‑6/89 līdz T‑15/89 Rhône-Poulenc u.c./Komisija, Recueil, II‑637. lpp., 23. punkts, un 1996. gada 19. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑134/94, no T‑136/94 līdz T‑138/94, T‑141/94, T‑145/94, T‑147/94, T‑148/94, T‑151/94, T‑156/94 un T‑157/94 NMH Stahlwerke u.c./Komisija, Recueil, II‑537. lpp., 24. un 32. punkts).

140    Taču apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, 2008. gada 16. jūnijā, lielākā daļa no komerciāli jutīgās informācijas, kura ietverta lūgtajos dokumentos, jau bija vairāk nekā piecus gadus veca. Tā kā aizliegtā vienošanās, kā prasītāja to uzsver, tika īstenota no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam, vienīgi informācija par 2003. un 2004. gadu vēl nebija piecus gadus veca apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

141    Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas judikatūra, kas minēta šī sprieduma 139. punktā, attiecas vienīgi uz jēdzienu “komercnoslēpums”, nevis uz plašāko jēdzienu “komerciālās intereses” un ka piecu gadu termiņš, kas paredzēts paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem konkurences lietās 23. punktā, nav saistošs noteikums, bet – labākajā gadījumā – “empīrisks noteikums”. Turklāt tā min judikatūras piemērus, kuros dati ir tikuši uzskatīti par aizsargājamiem pēc šī laikposma beigām.

142    Šajā ziņā ir jānorāda, gluži kā to pamatoti norāda Komisija, ka nevar tikt piemērots stingrs noteikums, saskaņā ar kuru visa informācija saistībā ar noteikta vecuma faktiem ir jāuzskata par tādu, kas vairs neietekmē sabiedrības, uz kuru minētā informācija attiecas, komerciālās intereses. Tomēr, kā jau ticis norādīts šī sprieduma 139. punktā, tas, ka attiecīgā informācija ir sasniegusi attiecīgu vecumu, palielina iespēju, ka attiecīgo sabiedrību komerciālās intereses vairs netiks ietekmētas tiktāl, ka būtu pamats piemērot izņēmumu pārskatāmības principam, kas izklāstīts Regulā Nr. 1049/2001. Līdz ar to un ņemot vērā, ka šajā lietā informācija par attiecīgo sabiedrību komerciālo darbību aptver sešpadsmit gadu laikposmu (no 1988. gada līdz 2004. gadam), ir jāuzskata, ka Komisijai katrā ziņā bija konkrēti un individuāli jāizvērtē lūgtie dokumenti saistībā ar izņēmumu, kas izriet no komerciālo interešu aizsardzības, un tā nevarēja veikt vienīgi vispārīgu vērtējumu, kas aptver visus dokumentus, kuri ietilpst 1.–4. kategorijā. Tā kā Komisija nav veikusi šādu vērtējumu, tā nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka lūgto dokumentu publiskošana būtu apdraudējusi noteiktu juridisko personu komerciālo interešu aizsardzību.

143    Šajā ziņā ir jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, ņemot vērā, ka saistībā ar GIS lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanu, kā arī saistībā ar piekļuves lietas materiāliem sniegšanu procedūras laikā konfidenciālā informācija, kas ietverta lietā COMP/F/38.899, jau esot izvērtēta, lai pārbaudītu, vai tā ir aizsargājama, Komisijai nebija no jauna konkrēti un visaptveroši jāizvērtē dažādie dokumenti.

144    Pirmkārt, šis arguments izriet no tā, ka tiek jauktas dažādas tiesību normas, kurās regulēta aizsargātas informācijas konfidencialitāte un kurās turklāt paredzēta dažādu kritēriju piemērošana, lai izvērtētu nepieciešamību aizsargāt minēto informāciju un lai izvērtētu intereses par un pret piekļuves piešķiršanu. Komisija pati ir atzinusi šo pēdējo apstākli paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem konkurences lietās 2. punktā, kas minēts šī sprieduma 138. punktā.

145    Piemēram, piekļuve noteiktiem lietas materiāliem, kura ir piešķirta uzņēmumiem, kuriem Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu ir adresējusi paziņojumu par iebildumiem, ietilpst šo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību īstenošanā, un, kā tas ir ticis norādīts šī sprieduma 60. punktā, šādā sakarā iegūtie dokumenti var tikt izmantoti vienīgi tādas administratīvās procedūras vai tiesvedības vajadzībām, kuru mērķis ir piemērot EKL 81. un 82. pantu. Tādējādi tiesības uz aizstāvību kā specifiskas tiesības un tiesības, kas ietilpst uzņēmumu pamattiesībās, sniedz piekļuvi vienīgi sakarā ar specifiskiem mērķiem pie specifiskiem dokumentiem, no kuriem izslēgti ir vienīgi iestādes iekšējie dokumenti, citu uzņēmumu komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija. Tieši pretēji, sabiedrības piekļuves tiesības saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 kā vispārējas tiesības potenciāli – bez ierobežojuma saistībā ar saņemto dokumentu izmantošanu – sniedz piekļuvi visiem dokumentiem, kas ir iestāžu rīcībā; šī piekļuve var tikt atteikta vairāku minētās regulas 4. pantā izklāstīto iemeslu dēļ. Ņemot vērā šīs atšķirības, tas, ka Komisija jau ir izvērtējusi, kādā mērā tā var sniegt piekļuvi informācijai, kas ietverta lietas COMP/F/38.899 materiālos, saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem sakarā ar tiesībām uz aizstāvību vai kādā mērā šī informācija ir jāpublisko GIS lēmuma nekonfidenciālajā versijā, ņemot vērā specifiskos apstākļus, kas saistīti ar piekļuves tiesībām saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, nevar Komisiju atbrīvot no jaunas šo jautājumu izvērtēšanas.

146    Otrkārt, no apsvērumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 139.–142. punktā, izriet, ka pagājušais laiks, ievērojot komerciālās intereses, var progresīvi mazināt nepieciešamību aizsargāt informāciju, kas ietverta lietas COMP/F/38.899 materiālos. Tādēļ vienīgi ar to, ka vairāk nekā divi gadi ir pagājuši no piekļuves sniegšanas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu 2006. gada aprīlī līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2008. gada 16. jūnijā, ir pietiekami, lai Komisijai no jauna būtu jāizvērtē konfidencialitātes prasības, kas izriet no attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzības.

147    Visbeidzot, ir jākonstatē, ka uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki – tostarp personu, kas iestājušās lietā, ABB un Siemens, intereses, lai netiktu atklāti lūgtie dokumenti, nevar tikt kvalificētas par komerciālām interesēm kā tādām. Tostarp, ņemot vērā attiecīgajos lietas materiālos ietvertās lielākās daļas informācijas vecumu, interese, kas varētu būtu sabiedrībām, lai netiktu publiskoti lūgtie dokumenti, nav saistīta ar vēlmi saglabāt savu konkurētspējas situāciju GIS tirgū, kurās tās darbojas, bet drīzāk vēlme izvairīties, lai pret tām valsts tiesās netiktu celtas prasības par zaudējumu atlīdzību.

148    Pat ja pret sabiedrību vērstu prasību par zaudējumu atlīdzību rezultātā, bez šaubām, varētu rasties augsti izdevumi, lai arī vienīgi pārstāvju honorāru formā, un pat ja šādas prasības pēc tam tiktu noraidītas kā nepamatotas, tomēr sabiedrības, kas bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, interese izvairīties no šādām prasībām nevarētu tikt kvalificēta par komerciālo interesi un katrā ziņā, it īpaši ņemot vērā visu personu tiesības lūgt atlīdzināt kaitējumu, kas tām nodarīts ar rīcību, kura var traucēt vai traucē konkurencei, tā nebūtu interese, kura ir pelnījusi aizsardzību (iepriekš 128. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Courage un Crehan, 24. un 26. punkts, un Tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c., Krājums, I‑6619. lpp., 59. un 61. punkts).

149    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pietiekami juridiski pierādījusi, ka tiesības piekļūt lūgtajiem dokumentiem varētu radīt risku konkrēti un efektīvi ietekmēt uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, komerciālās intereses.

150    Līdz ar to prasītājas pirmā pamata otrā daļa ir jāakceptē.

d)     Par pirmā pamata trešo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu

151    Prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl, kopumā izslēdzot piekļuves tiesības dokumentiem, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, tā tostarp ir atteikusi piekļuvi dokumentiem, kuros neietilpst viedokļi iekšējām vajadzībām šīs tiesību normas nozīmē. Turklāt Komisija neesot paskaidrojusi, kādā ziņā prasītājas iepazīšanās ar šiem dokumentiem nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam, kā tas ir paredzēts minētajā tiesību normā. Pēc GIS lēmuma pieņemšanas vairs neesot iedomājams, ka iekšējo dokumentu publiskošana varētu palīdzēt mēģinājumiem ietekmēt izmeklēšanas rezultātus.

152    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā ir noteikta skaidra atšķirība atkarībā no tā, vai process jau ir vai nav pabeigts. Tādējādi, pirmām kārtām, saskaņā ar šī noteikuma pirmo daļu izņēmuma par lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību piemērošanas jomā ietilpst jebkurš dokuments, ko iestāde ir izstrādājusi savai iekšējai lietošanai, vai iestādes saņemts dokuments, kurā skarts jautājums, par ko tā vēl nav pieņēmusi lēmumu. Otrām kārtām, tā paša noteikuma otrajā daļā ir paredzēts, ka pēc tam, kad lēmums ir pieņemts, minētais izņēmums attiecas vienīgi uz dokumentiem, kuros ietverts viedokļu izklāsts iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgajā iestādē.

153    Tādēļ tikai attiecībā uz daļu iekšējai lietošanai paredzētu dokumentu, proti, tādiem dokumentiem, kuros ietverts viedokļu izklāsts iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgajā iestādē, minētā 3. punkta otrajā daļā dotas tiesības atteikt piekļuvi arī tad, kad lēmums jau ir pieņemts, ja šo dokumentu izpaušana var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē.

154    No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka, tiklīdz lēmums ir pieņemts, lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības prasības vairs nav tik aktuālas, tādējādi jebkura cita dokumenta, izņemot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā minēto dokumentu, izpaušana nekādi nevar kaitēt minētajam procesam un atteikums izpaust šādu dokumentu nav atļauts, lai arī tā izpaušana, ja tā notiktu pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas, varētu nopietni kaitēt šim procesam (Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C‑506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija, Krājums, I‑6237. lpp., 78.–80. punkts).

155    Šajā lietā ir jāuzsver, ka Komisija savu atteikumu ir pamatojusi vienīgi ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, nevis šīs tiesību normas pirmo daļu.

156    Otrkārt, saistībā ar jautājumu, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka visos dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverti viedokļi iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē, Komisija, atbildot uz Vispārējas tiesas rakstveida jautājumu, ir apgalvojusi, ka šis jēdziens ietver, pirmkārt, visus dokumentus, kuros ir ietverts vai pieprasīts tās ierēdņu vai dienestu veikts izvērtējums vai vērtējums, otrkārt, visus lēmuma sagatavošanai nepieciešamos dokumentus un, treškārt, visus dokumentus, kas tiek izmantoti, lai garantētu citu dienestu piedalīšanos procedūrā. Komisija uzskata, ka šai definīcijai atbilst visi dokumenti, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, kurus tā ir identificējusi savā 2011. gada 9. novembra atbildē, norādot to lappušu numurus lietā COMP/F/38.899.

157    Šajā ziņā Komisija ir balstījusies uz kvalifikāciju, kuru Savienības tiesa veikusi saistībā ar dokumentiem, kas lūgti Komisijai citās lietās. Tādējādi, pēc Komisijas domām, no iepriekš 154. punktā minētā sprieduma lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija un Vispārējās tiesas 2008. gada 9. septembra sprieduma lietā T‑403/05 MyTravel/Komisija (Krājums, II‑2027. lpp.) izriet, ka dokumentu, ko Konkurences ģenerāldirektorāts ir adresējis konsultatīvai komitejai, piezīmi lietas materiālos, kā arī ziņojumu par sprieduma sekām un dokumentus par šī ziņojuma sastādīšanu par iekšējiem dokumentiem, kuros ir viedoklis, Savienības tiesas ir kvalificējušas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē. Tāpat Vispārējā tiesa savā 2010. gada 9. jūnija spriedumā lietā T‑237/05 Éditions Jacob/Komisija (Krājums, II‑22245. lpp.), esot uzskatījusi, ka dokumentā, ko Konkurences ģenerāldirektorāts nosūtījis Komisijas juridiskajam dienestam un ar kuru ir lūgts viedoklis par tiesību normas piemērošanu, un dokumentā, kurā ir rezumēts lietas stāvoklis un kuru ir sagatavojis par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis, ir ietverts šāda veida viedoklis.

158    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija, balstoties uz Savienības tiesu vērtējumiem par noteiktiem individuāliem dokumentiem, jēdzienu “viedokļi iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē, izmantojot vispārinājumus un analoģijas, mēģina pielīdzināt jēdzienam “dokuments, ko iestāde ir izstrādājusi savai iekšējai lietošanai” minētās tiesību normas pirmās daļas nozīmē. Šādas tik plašas jēdziena “viedokļi iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām” definīcijas akceptēšana noteikti daļēji atceltu abu minētā panta 3. punkta daļu efektīvo iedarbību, kuru sistēma tostarp balstās uz principu, par kuru liecina šī sprieduma 154. punktā minētā judikatūra un saskaņā ar kuru pēc tam, kad attiecīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu, piekļuves atteikums ir iespējams vienīgi saistībā ar daļu no dokumentiem iekšējai lietošanai.

159    Tādēļ Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka visos dokumentos, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverts viedoklis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

160    Turklāt, lai gan Komisijas pamatojumi, kurus tā izvirzījusi tiesvedībā Vispārējā tiesā un kas izklāstīti šī sprieduma 156. punktā, protams, var padarīt ticamu pieņēmumu, ka daudzajos dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverti šādi viedokļi, ir jākonstatē, ka šos pamatojumus – it īpaši lietas COMP/F/38.899 dokumentu konfidenciālo sarakstu, kā arī dokumentu, kuri ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunkta trīs apakškategorijās, identificēšanu ar to lapaspušu numuriem – Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izvirzījusi; tādēļ tos nevar uzskatīt par pamatojumu apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Līdz ar to, lai atrisinātu šo strīdu, ir jāsecina, ka Komisija nav pierādījusi, ka visiem dokumentiem, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir viedokļa raksturs Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

161    Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka visos dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverts viedoklis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

162    Treškārt, saistībā ar argumentāciju, kuru Komisija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu piekļuves atteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī izņēmuma piemērošanai ir jāpierāda, ka iespēja iepazīties ar lūgtajiem dokumentiem var konkrēti un faktiski apdraudēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un ka šo draudu risks ir saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā T‑144/05 Muñiz/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

163    Turklāt lēmumu pieņemšanas procesa apdraudējumam, lai uz to attiektos Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētais izņēmums, ir jābūt smagam. Tas tā it īpaši ir tad, ja konkrēto dokumentu izpaušanai ir ievērojama ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu. Taču smaguma novērtēšana ir atkarīga no visiem lietas apstākļiem, it īpaši no iestādes minētās konkrēto dokumentu publiskošanas nelabvēlīgās ietekmes uz lēmumu pieņemšanas procesu (iepriekš 162. punktā minētais spriedums lietā Muñiz/Komisija, 75. punkts).

164    Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā ir uzsvērts, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas procesā ir jānodrošina uzticēšanās un atklātas diskusijas atmosfēra, lai Komisijas dienesti varētu brīvi paust savus uzskatus, it īpaši par tādām jutīgām problēmām, kādas ir aizliegto vienošanos lietās. Tas ir būtisks nosacījums, lai iestāde varētu izpildīt savu uzdevumu. Iekšēju un provizorisku uzskatu publicēšana par izmeklēšanu konkurences jomā nelabvēlīgi ietekmētu šo spēju un varētu samazināt rīcības diapazonu saistībā ar šo uzskatu izvērtēšanu no jauna.

165    Komisija piebilst, ka gadījumā, ja aizliegtas vienošanās GIS jomā dalībnieku celto prasību rezultātā tiktu atcelts GIS lēmums, tai būtu jāveic izmeklēšana šajā lietā. Iekšējo dokumentu publiskošana varētu palīdzēt mēģinājumiem ietekmēt izmeklēšanas rezultātus un līdz ar to būtiski nelabvēlīgi ietekmēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu.

166    Ir jākonstatē, ka šis pamatojums ir neskaidrs un vispārīgs un nav pamatots ne ar vienu argumentu, kas būtu konkretizēts saistībā ar attiecīgo dokumentu saturu. Tādus pašus apsvērumus varētu attiecināt uz visiem šāda veida dokumentiem. Tāpēc ar tiem nepietiek, lai pamatotu atteikumu dot iespēju iepazīties ar šajā lietā lūgtajiem dokumentiem, jo citādi tiktu apdraudēts Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu, it īpaši minētās regulas 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētā izņēmuma, striktas interpretācijas princips. Konkrētāk, šajā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija nekādi nav precizējusi, kā trešās personas varētu mēģināt “ietekmēt izmeklēšanas rezultātus” gadījumā, ja tā tiktu atsākta.

167    Turklāt, konkrētāk, saistībā ar izvirzīto hipotēzi, saskaņā ar kuru, ja GIS lēmums tiktu atcelts, Komisijai būtu jāpieņem jauns lēmums, ir jākonstatē, ka Komisija šo situāciju, kuru raksturo, gluži kā tas izklāstīts šī sprieduma 117.–119. punktā, tas, ka tā jau ir pieņēmusi lēmumu, mēģina satuvināt, pat pielīdzināt situācijai, kurā lēmums vēl nav pieņemts. Ņemot vērā judikatūru, kas atgādināta šī sprieduma 152.–154. punktā un saskaņā ar kuru piekļuves atteikumam pēc lēmuma pieņemšanas tiek noteikti ievērojami stingrāki nosacījumi, ir jāizvairās no jebkādas abu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta daļu piemērošanas faktisko nosacījumu sajaukšanas.

168    No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverts viedoklis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē, Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka to publiskošana būtiski kaitēs tās lēmumu pieņemšanas procesam.

169    Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tas ir balstīts uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā.

170    Tādēļ ir jāakceptē prasītājas pirmā pamata trešā daļa.

171    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmkārt, saskaņā ar konstatācijām, kas veiktas iepriekš 37. punktā, ir jāakceptē pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā par piekļuves pieteikuma apjomu saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā, un līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl ar to tiek atteikta piekļuve šiem dokumentiem.

172    Otrkārt, saskaņā ar konstatācijām, kas veiktas šī sprieduma 110. un 111. punktā, ir jāapmierina iebildums par to, ka nav konkrēti un individuāli izvērtēti lūgtie dokumenti, izņemot vienīgi dokumentus, kas ietilpst 3. kategorijā tikai saistībā ar izņēmumu, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā trešā ievilkuma.

173    Treškārt, saistībā ar konstatācijām, kas veiktas šī sprieduma 129. un 130. punktā, ir jāakceptē pirmā pamata pirmā daļa, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst 1.–4. kategorijā un 5. kategorijas a) apakšpunktā, tiktāl, ciktāl Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka izņēmums, kas izriet no izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības, ir piemērojams šajā lietā.

174    Ceturtkārt, saskaņā ar konstatācijām, kas veiktas šī sprieduma 149. un 150. punktā, ir jāakceptē pirmā pamata otrā daļa, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums tiktāl, ciktāl Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka dokumentu, kas ietilpst 1.–4. kategorijā, publiskošana ietekmētu uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās saistībā ar GIS dalībnieki, komerciālās intereses.

175    Piektkārt, saskaņā ar konstatācijām, kas veiktas šī sprieduma 161. un 168.–170. punktā, ir jāakceptē pirmā pamata trešā daļa, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pārkāpta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrā daļa tiktāl, ciktāl Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka visos dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverts viedoklis šīs tiesību normas nozīmē, un ciktāl tā ir kļūdaini uzskatījusi, ka šo dokumentu publiskošana būtiski kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam.

176    No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ pilnībā; līdz ar to nav jāizvērtē prasītājas izvirzītais otrais un trešais pamats.

 Par tiesāšanās izdevumiem

177    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.

178    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai un trešajai daļai Zviedrijas Karaliste, ABB un Siemens sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJA TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2008. gada 16. jūnija Lēmumu SG.E.3/MV/psi D (2008) 4931 atteikt piekļuvi lietas materiāliem procedūrā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas;

2)      Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina EnBW Energie Baden-Württemberg AG tiesāšanās izdevumus;

3)      Zviedrijas Karaliste, ABB Ltd un Siemens AG sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pelikánová Jürimäe Van der Woude

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 22. maijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par iebilduma par dokumentu konkrētu un individuālu neizvērtēšanu pieņemamību

B –  Par lietas būtību

1.  Par ceturto pamatu – acīmredzamu kļūdu piekļuves pieteikuma apjoma vērtējumā

2.  Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu

a)  Par to, ka šajā lietā ir apstāklis, kas ļauj atkāpties no pienākuma veikt konkrētu un individuālu lūgto dokumentu satura izvērtēšanu

Par pirmo apstrīdētajā lēmumā izvirzīto izņēmumu, kas izriet no tā, ka, pamatojoties uz vispārīgu prezumpciju, ir acīmredzams, ka piekļuve lūgtajiem dokumentiem ir jāatsaka

Par otro apstrīdētajā lēmumā izvirzīto izņēmumu, kas izriet no dokumentu izvērtēšanas pa kategorijām

–  Par apstrīdētā lēmuma 3. punktā veikto izņēmuma, kas izriet no izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības, izvērtēšanu

–  Par apstrīdētā lēmuma 4. punktā veikto izņēmuma, kas izriet no komerciālo interešu aizsardzības, izvērtēšanu

–  Par apstrīdētā lēmuma 3. punktā veiktā izņēmuma, kas izriet no Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības, izvērtēšanu

Par Komisijas iebildumu rakstā izvirzīto izņēmumu, kas izriet no ārkārtas un pārmērīgas darba nastas

b)  Par pirmā pamata pirmo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu

c)  Par pirmā pamata otro daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu

d)  Par pirmā pamata trešo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – vācu.