Apvienotās lietas C‑804/18 un C‑341/19
IX
pret
WABE eV
un
MH Müller Handels GmbH
pret
MJ
(Arbeitsgericht Hamburg un Bundesarbeitsgericht lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2021. gada 15. jūlija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai uzskatu dēļ – Privātuzņēmuma iekšējās kārtības noteikums, ar kuru darba vietā ir aizliegts redzamā veidā nēsāt jebkādas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes vai nēsāt uzkrītošas un lielizmēra politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes – Tieša vai netieša diskriminācija – Samērīgums – Reliģijas brīvības un citu pamattiesību līdzsvarošana – Darba devēja pieņemtās neitralitātes politikas leģitimitāte – Nepieciešamība pierādīt ekonomiskā kaitējuma darba devējam esamību
1. Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību – Reliģijas jēdziens – Apjoms – Uzskatu jēdziens
(LESD 19. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. panta 1. punkts un 21. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants)
(skat. 45.–48. un 81. punktu)
2. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Diskriminācijas jēdziens – Atšķirīga attieksme, kas rodas to personu grupas ietvaros, kuras ir pievienojušās noteiktai reliģijai vai uzskatiem – Iekļaušana
(Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants un 2. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 49.–51. punktu)
3. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai uzskatu dēļ – Privātuzņēmuma iekšējās kārtības noteikums, ar kuru darba vietā ir aizliegts redzamā veidā nēsāt jebkādas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes – Darba ņēmēji, kas ievēro reliģiskos priekšrakstus par noteikta apģērba nēsāšanas pienākumu – Tiešas diskriminācijas neesamība – Nosacījums – Minētā noteikuma vispārēja un nediferencēta piemērošana – Pārbaude valsts tiesā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. un 16. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants un 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 52., 53., 55. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
4. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai uzskatu dēļ – Privātuzņēmuma iekšējās kārtības noteikums, ar kuru darba vietā ir aizliegts redzamā veidā nēsāt jebkādas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes – Iespējamas netiešas diskriminācijas esamība – Uz leģitīma mērķa īstenošanu balstīts attaisnojums – Darba devēja griba īstenot neitralitātes politiku darba vietā – Samērīguma principa ievērošana – Pārbaude valsts tiesā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 16. un 21. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 4., 11. un 12. apsvērums un 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts un b) apakšpunkta i) punkts)
(skat. 59.–65., 67.–70. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
5. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai uzskatu dēļ – Uzņēmuma iekšējās kārtības noteikums, ar kuru darba vietā ir aizliegts redzamā veidā nēsāt jebkādas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes – Iespējamas netiešas diskriminācijas esamība – Uz leģitīma mērķa īstenošanu balstīts attaisnojums – Samērīguma principa ievērošana – Nosacījums – Aizliegums, kas attiecas tikai uz uzkrītošām un lielizmēra politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmēm – Noteikums, kas vissmagāk ietekmē personas, kuras iekļāvušās reliģiskos, filozofiskos vai nekonfesionālos novirzienos, kas paredz apģērba vai lielizmēra zīmes nēsāšanu – Ar vienu vai vairākām reliģijām vai uzskatiem nesaraujami saistīts kritērijs – Tieša diskriminācija
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. un 16. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts un b) apakšpunkta i) punkts)
(skat. 72.–74., 76., 77. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
6. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai uzskatu dēļ – Atšķirīga attieksme reliģijas vai uzskatu dēļ – Šādas atšķirīgas attieksmes piemērotības pārbaude – Reliģijas brīvību aizsargājošu valsts tiesību normu kā labvēlīgāku tiesību normu ņemšana vērā – Pieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 14., 16. un 21. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 1. apsvērums un 1. pants un 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts)
(skat. 82.–90. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)
Rezumējums
Aizliegums darba vietā nēsāt jebkādas formas redzamas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes var tikt attaisnots ar darba devēja nepieciešamību prezentēt sevi klientiem neitrālā veidā vai novērst sociālos konfliktus
Tomēr šim attaisnojumam ir jāatbilst patiesām šī darba devēja vajadzībām un, saskaņojot attiecīgās tiesības un intereses, valsts tiesas var ņemt vērā to dalībvalstij raksturīgo kontekstu un it īpaši labvēlīgākas valsts tiesību normas attiecībā uz reliģijas brīvības aizsardzību
IX un MJ, kas bija nodarbinātas saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātās sabiedrībās attiecīgi kā specializētas izglītības pedagoģe un pārdošanas konsultante un kasiere, savās konkrētajās darba vietās nēsāja islāmisko lakatu.
Uzskatot, ka šādu lakatu nēsāšana neatbilst politiskajai, filozofiskajai un reliģiskajai neitralitātes politikai attiecībā pret vecākiem, bērniem un trešām personām, IX darba devējs WABE eV (turpmāk tekstā – “WABE”) lūdza viņai novilkt šo lakatu un pēc viņas atteikuma WABE viņu divas reizes uz laiku atstādināja no darba pienākumu veikšanas, vienlaikus viņai izsakot brīdinājumu. MJ darba devējs MH Müller Handels GmbH (turpmāk tekstā – “MH”) saistībā ar MJ atteikumu novilkt šo lakatu savā darba vietā vispirms viņu norīkoja citā amatā, kas viņai ļāva valkāt minēto lakatu, un pēc tam nosūtīja MH uz mājām, pieprasot, lai viņa ierastos savā darba vietā bez uzkrītošas un lielizmēra jebkādas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmēm.
IX vērsās Arbeitsgericht Hamburg (Hamburgas Darba lietu tiesa) ar prasību, lai WABE tiktu piespriests izņemt no viņas personas lietas materiāliem brīdinājumus par islāmiskā lakata nēsāšanu. Savukārt MJ cēla prasību valsts tiesās, lūdzot konstatēt minētā MH rīkojuma spēkā neesamību un piespriest atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu. Tā kā MJ šo tiesu nolēmums bija labvēlīgs, MH iesniedza Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa, Vācija) revīzijas sūdzību.
Šajā kontekstā abas iesniedzējtiesas nolēma vērsties Tiesā par Direktīvas 2000/78 (1) interpretāciju. It īpaši Tiesai tika jautāts, vai uzņēmuma iekšējās kārtības noteikums, ar kuru darbiniekiem darba vietā ir aizliegts nēsāt jebkādas redzamas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes, attiecībā uz darbiniekiem, kuri ievēro noteiktus reliģiskos noteikumus par apģērba nēsāšanu, ir tieša vai netieša diskriminācija reliģijas vai uzskatu dēļ, kādos apstākļos var tikt attaisnota no šāda noteikuma izrietoša eventuālā atšķirīgā attieksme reliģijas vai uzskatu dēļ un kādi elementi ir jāņem vērā šādas atšķirīgas attieksmes piemērotības pārbaudē.
Virspalātas taisītajā spriedumā Tiesa it īpaši precizē, kādos apstākļos var tikt attaisnota no šāda iekšējās kārtības noteikuma izrietoša atšķirīgā attieksme, kas netieši balstīta uz reliģiju vai uzskatiem.
Tiesas vērtējums
Tiesa, pirmkārt, saistībā ar lietu C‑804/18 izvērtē, vai uzņēmuma iekšējās kārtības noteikums, ar kuru darbiniekiem darba vietā ir aizliegts nēsāt jebkādas redzamas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes, attiecībā uz darbiniekiem, kuri ievēro noteiktus reliģiskos noteikumus par apģērba nēsāšanu, ir tieša diskriminācija reliģijas vai uzskatu dēļ, kas ir aizliegta ar Direktīvu 2000/78 (2).
Šajā ziņā Tiesa norāda, ka zīmju vai apģērbu nēsāšanu, lai paustu savu reliģiju vai uzskatus, aptver “domu, pārliecības un ticības brīvība” (3). Turklāt, lai piemērotu Direktīvu 2000/78, jēdzieni “reliģija” un “uzskati” ir analizējami kā viena un tā paša un vienīgā diskriminācijas iemesla divas puses.
Turklāt Tiesa atgādina savu judikatūru, saskaņā ar kuru šāds noteikums nav tieša diskriminācija, ja tas vienādi attiecas uz jebkuru šādu uzskatu paušanu un ir vienādi attiecināms uz visiem darbiniekiem uzņēmumā, tiem vispārēji un vienādi nosakot tostarp neitrālu ģērbšanās veidu, kam ir pretrunā šādu zīmju nēsāšana. Tiesa uzskata, ka šo konstatējumu neatspēko apsvērums, ka noteikti darbinieki ievēro reliģiskus priekšrakstus par konkrēta apģērba nēsāšanu. Lai gan minētā iekšējās kārtības noteikuma piemērošana, protams, var radīt īpašas neērtības šādiem darbiniekiem, šis apstāklis neietekmē konstatējumu, saskaņā ar kuru šis pats noteikums, kas atspoguļo darba devēja politiskās, filozofiskās un reliģiskās neitralitātes politiku, principā nerada atšķirīgu attieksmi pret darbiniekiem, kas balstīta uz kritēriju, kurš nesaraujami saistīts ar reliģiju vai uzskatiem.
Šajā gadījumā attiecīgais noteikums, šķiet, ir piemērots vispārēji un nediferencēti, jo attiecīgā darba devēja esot arī pieprasījusi un panākusi, ka darbiniece, kas nēsā reliģisku krustu, novelk šo zīmi. Tiesa secina, ka šādos apstākļos tāds noteikums kā pamatlietā aplūkotais attiecībā uz darbiniekiem, kuri ievēro noteiktus reliģiskos noteikumus par apģērba nēsāšanu, nav tieša diskriminācija reliģijas vai uzskatu dēļ.
Otrkārt, Tiesa izvērtē, vai no šāda iekšējās kārtības noteikuma izrietoša atšķirīgā attieksme, kas netieši balstīta uz reliģiju vai uzskatiem (4), var tikt attaisnota ar darba devēja vēlmi īstenot politiskās, filozofiskās un reliģiskās neitralitātes politiku attiecībā pret saviem klientiem vai pakalpojumu lietotājiem, lai ņemtu vērā to leģitīmās vēlmes. Tā atbild apstiprinoši, vienlaikus identificējot elementus, kuri veido šādam secinājumam piemērojamos nosacījumus.
Šajā ziņā Tiesa vispirms norāda, ka darba devēja griba attiecībās gan ar privātā, gan publiskā sektora klientiem ievērot politiskas, filozofiskas vai reliģiskas neitralitātes politiku var tikt uzskatīta par leģitīmu mērķi. Tomēr Tiesa precizē, ka vienkārši ar šo gribu kā tādu vien nepietiek, lai objektīvi attaisnotu atšķirīgu attieksmi, kas netieši balstīta uz reliģiju vai uzskatiem, jo šāda attaisnojuma objektīvo raksturu var identificēt tikai tad, ja šim darba devējam ir patiesa vajadzība. Vērā ņemamie elementi, lai identificētu šādu vajadzību, it īpaši ir klientu vai pakalpojumu lietotāju tiesības un leģitīmās vēlmes un, konkrētāk, izglītības jomā – vecāku vēlmes, lai viņu bērnu lokā būtu personas, kuras saskarsmē ar bērniem nepauž savu reliģiju vai uzskatus.
Lai novērtētu tādas vajadzības esamību, īpaša nozīme ir apstāklim, ka darba devējs ir sniedzis pierādījumus, ka šādas politiskas, filozofiskas un reliģiskas neitralitātes politikas neesamības gadījumā tiktu apdraudēta darījumdarbības brīvība (5), jo, ņemot vērā tā darbības raksturu vai tās kontekstu, tam rastos nelabvēlīgas sekas.
Turpinājumā Tiesa precizē, ka minētajai atšķirīgajai attieksmei ir jābūt piemērotai, lai nodrošinātu darba devēja neitralitātes politikas pareizu piemērošanu, un tas nozīmē, ka šī politika patiešām tiek īstenota saskanīgi un sistemātiski. Visbeidzot, aizliegums darba vietā izmantot jebkādas redzamas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes aptver to, kas ir strikti nepieciešams, ņemot vērā nelabvēlīgo seku, ko darba devējs vēlas novērst ar šādu aizliegumu, reālo apjomu un smagumu.
Treškārt, saistībā ar lietu C‑341/19 Tiesa pārbauda, vai netieša diskriminācija reliģijas vai pārliecības dēļ, kas izriet no tāda uzņēmuma iekšējās kārtības noteikuma, ar kuru darba vietā ir aizliegts nēsāt redzamas politiskas, filozofiskas vai reliģiskas pārliecības zīmes ar mērķi nodrošināt neitralitātes politiku šajā uzņēmumā, var tikt attaisnota vienīgi tad, ja šāds aizliegums attiecas uz jebkādu redzamu politisko, filozofisko vai reliģisko uzskatu paušanas formu vai arī ir pietiekami, ka šāds aizliegums attiecas vienīgi uz lielizmēra uzkrītošām zīmēm, tādēļ ka tas tiek īstenots saskanīgi un sistemātiski.
Šajā ziņā tā uzsver, ka šāds ierobežots aizliegums var vissmagāk ietekmēt personas, kuras iekļāvušās reliģiskos, filozofiskos vai nekonfesionālos novirzienos, kas paredz apģērba vai lielizmēra zīmes, piemēram, galvassegas, nēsāšanu. Tādējādi gadījumos, kad iepriekšminēto lielizmēra politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmju nēsāšanas kritērijs ir nesaraujami saistīts ar vienu vai vairākām noteiktām reliģijām vai uzskatiem, aizliegums nēsāt šīs atšķirības zīmes, balstoties uz šādu kritēriju, nozīmē, ka pret atsevišķiem darbiniekiem izturēsies mazāk labvēlīgi nekā pret citiem, pamatojoties uz viņu reliģiju vai uzskatiem, un tas ir līdzvērtīgi tiešai diskriminācijai, kas nevar tikt attaisnota.
Gadījumā, ja tieša diskriminācija nebūtu konstatējama, Tiesa norāda, ka tāda atšķirīga attieksme kā pamatlietā aplūkotā, ja tā radītu īpaši nelabvēlīgu situāciju personām, kuras praktizē konkrētu reliģiju vai uzskatus, radītu netiešu diskrimināciju, kas var tikt attaisnota tikai tad, ja aizliegums attiecas uz jebkādu redzamu politisko, filozofisko vai reliģisko uzskatu paušanas formu. Šajā ziņā tā atgādina, ka neitralitātes politika uzņēmumā var būt leģitīms mērķis un tai ir jāatbilst patiesai uzņēmuma vajadzībai, piemēram, sociālo konfliktu novēršanai vai darba devēja neitrālai prezentēšanai klientiem, lai objektīvi attaisnotu atšķirīgu attieksmi, kas netieši balstīta uz reliģiju vai uzskatiem. Taču, lai šāda politika tiktu efektīvi īstenota, nav pieļaujama nekāda redzama politisko, filozofisko vai reliģisko uzskatu paušana, darbiniekiem nonākot saskarsmē ar klientiem vai savstarpējā saskarsmē, jo jebkādas atšķirības zīmes, pat nelielas, nēsāšana var nelabvēlīgi ietekmēt pasākuma spēju sasniegt nosprausto mērķi.
Visbeidzot, Tiesa nospriež, ka valsts tiesību normas, kas aizsargā reliģijas brīvību, var tikt ņemtas vērā kā labvēlīgākas tiesību normas (6), veicot pārbaudi par tādas atšķirīgas attieksmes piemērotību, kura netieši balstīta uz reliģiju vai uzskatiem. Šajā ziņā tā atgādina, pirmkārt, ka, pārbaudot ierobežojuma, kas izriet no pasākuma, kura mērķis ir nodrošināt politiskās, filozofiskās un reliģiskās neitralitātes politikas piemērošanu, piemērotību Direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē, ir jāņem vērā dažādās attiecīgās tiesības un brīvības un valsts tiesām visu attiecīgās lietas apstākļu kontekstā ir jāņem vērā attiecīgās intereses un jāiegrožo attiecīgo brīvību ierobežojumi līdz strikti nepieciešamajam. Tas ļautu nodrošināt, ka, aplūkojot vairākas Līgumos paredzētās pamattiesības un principus, samērīguma principa ievērošanas vērtējums tiek veikts, ievērojot prasību saistībā ar dažādu attiecīgo tiesību un principu aizsardzību nepieciešamo saskaņošanu un taisnīgu līdzsvaru starp tiem. Otrkārt, tā konstatē, ka, Savienības likumdevējs, pašā Direktīvā 2000/78 nesaskaņojot domu, pārliecības un ticības brīvību un leģitīmos mērķus, uz kuriem var atsaukties, lai attaisnotu nevienlīdzīgu attieksmi, un ļaujot dalībvalstīm un to tiesām veikt šo saskaņošanu, ir ļāvis ņemt vērā katras dalībvalsts īpašo kontekstu un atzīt katras dalībvalsts rīcības brīvību šīs saskaņošanas ietvaros.