TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2021. gada 25. februārī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – LESD 258. pants – Direktīva (ES) 2016/680 – Personas datu apstrāde – Noziedzīgu nodarījumu novēršana, atklāšana, izmeklēšana un saukšana pie atbildības par tiem – Netransponēšana un transponēšanas pasākumu nepaziņošana – LESD 260. panta 3. punkts – Lūgums piespriest sodanaudu un kavējuma naudu
Lietā C‑658/19
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam un 260. panta 3. punktam, ko 2019. gada 4. septembrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Nardi un G. von Rintelen, kā arī S. Pardo Quintillán, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Spānijas Karalisti, ko pārstāv L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,
atbildētāja,
ko atbalsta:
Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, pārstāvis,
persona, kas iestājusies lietā,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Vāls [N. Wahl], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] (referents) un L.S. Rosi [L.S. Rossi],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu:
– atzīt, ka, vēlākais līdz 2018. gada 6. maijam nepieņēmusi normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV 2016, L 119, 89. lpp.), vai katrā ziņā nepaziņojusi šos aktus Komisijai, Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2016/680 63. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;
– pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu, piespriest šai dalībvalstij maksāt kavējuma naudu 89 548,20 EUR par katru nokavējuma dienu, sākot no šā sprieduma pasludināšanas dienas, par šīs direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanas pienākuma neizpildi;
– pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu, piespriest minētajai dalībvalstij maksāt sodanaudu, ko aprēķina, summu 21 321,00 EUR reizinot ar to dienu skaitu, cik ir pagājušas no nākamās dienas pēc šajā direktīvā noteiktā transponēšanas termiņa beigām, līdz dienai, kad pārkāpums ir novērsts, vai, ja pārkāpums nav ticis novērsts, līdz šā sprieduma pasludināšanas dienai, ar nosacījumu, ka tās apmērs pārsniedz minimālo vienreizējā soda maksājuma apmēru 5 290 000 EUR, un
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Atbilstošās tiesību normas
2 Direktīvas 2016/680 1. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko kompetentās iestādes veic, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu.
2. Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstis:
a) aizsargā fizisko personu pamattiesības un pamatbrīvības, un jo īpaši viņu tiesības uz personas datu aizsardzību; un
b) nodrošina, ka personas datu apmaiņa starp kompetentajām iestādēm Savienībā, kad šādu apmaiņu prasa Savienības vai dalībvalstu tiesības, nav ierobežota vai aizliegta tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi.
3. Šī direktīva dalībvalstīm neliedz paredzēt lielākas garantijas nekā tās, kas noteiktas šajā direktīvā, lai aizsargātu datu subjekta tiesības un brīvības attiecībā uz kompetento iestāžu veiktu personas datu apstrādi.”
3 Direktīvas 2016/680 63. panta 1. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis līdz 2018. gada 6. maijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus. Tās piemēro minētos noteikumus no 2018. gada 6. maija.
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalsts var paredzēt, ka izņēmuma gadījumos, kas saistīti ar nesamērīgi lielām pūlēm, pirms 2016. gada 6. maija izveidotās automatizētas apstrādes sistēmas tiek saskaņotas ar 25. panta 1. punktu līdz 2023. gada 6. maijam.
3. Atkāpjoties no šā panta 1. un 2. punkta, dalībvalsts var izņēmuma apstākļos šā panta 2. punktā minēto automatizēto apstrādes sistēmu saskaņot ar 25. panta 1. punktu konkrētā termiņā, kas ir vēlāks nekā šā panta 2. punktā minētais termiņš, ja citādi tas radītu nopietnus sarežģījumus kādas konkrētas automatizētas sistēmas darbībā. Attiecīgā dalībvalsts informē Komisiju par minēto nopietno sarežģījumu cēloņiem un sniedz pamatojumu termiņam, kuru tā noteikusi, lai attiecīgo automatizētas apstrādes sistēmu saskaņotu ar 25. panta 1. punktu. Noteiktais termiņš nekādā gadījumā nepārsniedz 2026. gada 6. maiju.
4. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus galvenos noteikumus tiesību aktos, kurus tās ir pieņēmušas jomā, uz ko attiecas šī direktīva.”
Pirmstiesas process un tiesvedība Tiesā
4 Nesaņēmusi no Spānijas Karalistes nekādu informāciju par Direktīvas 2016/680 prasību izpildīšanai vajadzīgo normatīvo un administratīvo aktu pieņemšanu un publicēšanu līdz šīs direktīvas 63. panta noteiktā transponēšanas termiņa beigām, proti, līdz 2018. gada 6. maijam, Komisija 2018. gada 20. jūlijā šai dalībvalstij nosūtīja brīdinājuma vēstuli.
5 No Spānijas Karalistes 2018. gada 26. septembra atbildes vēstules izrietēja, ka minētajā datumā nekādi transponēšanas pasākumi joprojām nebija veikti. Tad 2019. gada 25. janvārī Komisija minētajai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinādama to veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Direktīvas 2016/680 prasības divu mēnešu laikā no šā atzinuma saņemšanas brīža.
6 2019. gada 27. marta atbildē uz argumentēto atzinumu Spānijas Karaliste norādīja, ka administratīvā procedūra Direktīvas 2016/680 transponēšanas pasākumu pieņemšanai bija īstenošanas gaitā un tai bija jānoslēdzas 2019. gada jūlija beigās. Tā precizēja, ka parlamentārajai procedūrai bija jānoslēdzas 2020. gada marta beigās. Šī dalībvalsts arī norādīja, ka kavēšanās transponēšanā bija radusies galvenokārt īpašā politiskā konteksta dēļ un tāpēc, ka šī direktīva bija jātransponē ar konstitutīvo likumu.
7 Uzskatīdama, ka Spānijas Karaliste nav nedz veikusi Direktīvas 2016/680 transponēšanai vajadzīgos valsts pasākumus, nedz par šiem pasākumiem paziņojusi, Komisija 2019. gada 4. septembrī cēla šo prasību.
8 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 10. decembra lēmumu Polijas Republikai tika ļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Spānijas Karalistes prasījumus.
Par prasību
Pienākumu neizpilde atbilstoši LESD 258. pantam
Lietas dalībnieku argumenti
9 Komisija uzskata, ka, vēlākais līdz 2018. gada 6. maijam nepieņēmusi visus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2016/680 prasības, vai katrā ziņā nepaziņojusi Komisijai šos pasākumus, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 63. pantā paredzētos pienākumus.
10 Komisija arī apgalvo, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, jo nav pieņēmusi pozitīvu transponēšanas aktu, jo atbilstoši Tiesas judikatūrai, ja direktīvā – kā tas ir Direktīvas 2016/680 63. panta gadījumā – ir paredzēts, ka tās transponēšanas normās ir jābūt atsaucei uz attiecīgo direktīvu vai arī tām pielikumā ir jābūt šādai atsaucei brīdī, kad tās tiek oficiāli publicētas, tad katrā ziņā esot jāpieņem pozitīvs transponēšanas akts.
11 Turklāt 2019. gada 8. jūlija spriedumā Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573) Tiesa esot nospriedusi, ka dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai skaidra un precīza informācija, kā arī nepārprotami jānorāda uz to, kādi ir normatīvie un administratīvie pasākumi, ar kuriem, to ieskatā, tās ir izpildījušas dažādos direktīvā noteiktos pienākumus.
12 Komisija uzskata, ka šajā gadījumā Spānijas Karaliste nav izpildījusi nevienu no šiem pienākumiem.
13 Spānijas Karaliste neapstrīd, ka tā nav izpildījusi pienākumus pieņemt un paziņot Direktīvas 2016/680 transponēšanas pasākumus.
14 Tomēr šī dalībvalsts apgalvo, ka virkne ļoti ārkārtīgu apstākļu esot aizkavējuši valsts valdības un parlamenta darbu pie vajadzīgo transponēšanas pasākumu pieņemšanas, un šie pasākumi tiks paziņoti Komisijai atbilstoši Direktīvas 2016/680 63. pantam, līdzko tie tiks pieņemti. Atzīdama, ka šajā lietā esošie institucionālie apstākļi saskaņā ar Tiesas judikatūru neļauj attaisnot pārmesto pienākumu neizpildi, Spānijas Karaliste tomēr apgalvo, ka šie apstākļi ir īpaši nozīmīgi Komisijas ierosināto sankciju samērīguma vērtējumā.
Tiesas vērtējums
15 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes fakts ir novērtējams atkarībā no stāvokļa, kāds dalībvalstī bija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un vēlāk notikušās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 23. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 19. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 30. punkts)).
16 Turklāt Tiesa ir vairākkārt nospriedusi – ja direktīvā ir tieši paredzēts dalībvalstu pienākums īstenošanas pasākumos ietvert atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievienot šo pasākumu oficiālajai publikācijai, šādā gadījumā dalībvalstij katrā ziņā ir jāpieņem pozitīvs tiesību akts, ar kuru attiecīgā direktīva tiek transponēta (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 20. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 31. punkts).
17 Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka Komisija argumentēto atzinumu Spānijas Karalistei ir nosūtījusi 2019. gada 25. janvārī, termiņš, kurā šai dalībvalstij bija jāizpilda savi pienākumi, beidzās 2019. gada 25. martā. Līdz ar to apgalvotās pienākumu neizpildes esamība vai tās neesamība ir jānovērtē, raugoties uz šajā datumā spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 21. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 32. punkts).
18 Šajā ziņā, kā izriet gan no Spānijas Karalistes atbildes uz brīdinājuma vēstuli, gan [iebildumu] raksta, ko šī dalībvalsts ir iesniegusi šajā tiesvedībā, lietā nav strīda, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, proti, 2019. gada 25. martā Spānijas Karaliste nebija pieņēmusi Direktīvas 2016/680 transponēšanai vajadzīgos pasākumus, nedz līdz ar to paziņojusi šos pasākumus Komisijai.
19 Attiecībā uz argumentiem, ko Spānijas Karaliste izvirza, lai attaisnotu attiecīgo transponēšanas termiņa neievērošanu, un kuri ir balstīti galvenokārt uz to, ka attiecīgajā laikposmā Spānijas valdība darbojās pagaidu kārtībā, pietiek vien atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru dalībvalsts nevar atsaukties uz savas tiesību sistēmas normām, praksi vai situācijām, lai attaisnotu tādu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu neizpildi kā, piemēram, direktīvas netransponēšanu noteiktajā termiņā (spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Komisija/Spānija, C‑599/17, nav publicēts, EU:C:2018:813, 23. punkts).
20 Tātad ir jāsecina, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās Spānijas Karaliste nebija nedz pieņēmusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Direktīvas 2016/680 transponēšanu, nedz līdz ar to paziņojusi šos pasākumus Komisijai.
21 Tāpēc ir jākonstatē, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās nepieņēmusi normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2016/680 prasības, un līdz ar to nepaziņojusi Komisijai šo pasākumus, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 63. pantā paredzētos pienākumus.
Pienākumu neizpilde atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam
Par LESD 260. panta 3. punkta piemērojamību
– Lietas dalībnieku argumenti
22 Komisija atgādina, ka 2019. gada 8. jūlija sprieduma Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli) (C‑543/17, EU:C:2019:573), 53.–59. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 260. panta 3. punkts aptver gan situāciju, kurā dalībvalsts nav paziņojusi nevienu transponēšanas pasākumu, gan to, kurā tā šos pasākumus ir paziņojusi daļēji. Šī situācija var rasties vai nu tad, ja Komisijai paziņotie pasākumi neaptver visu dalībvalsts teritoriju, vai arī tad, ja paziņošana ir nepilnīga attiecībā uz transponēšanas pasākumiem, kas saistīti ar kādu direktīvas daļu.
23 Šī iestāde arī uzsver, ka tās Paziņojumā “ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu” (OV 2017, C 18, 10. lpp.) tā atgādināja, ka tāsprāt ir ļoti svarīgi, lai direktīvas tiktu transponētas savlaicīgi. Konstatējusi, ka dalībvalstis joprojām kavē transponēšanai noteiktos termiņus, Komisija paziņoja, ka tā pielāgos savu praksi lietās, kas Tiesā ierosinātas saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, un konsekventi lūgs Tiesu piespriest gan sodanaudu, gan periodisku kavējuma naudu. Komisija arī precizēja, ka, nosakot sodanaudas apjomu atbilstīgi pieņemtajai praksei, Komisija ņems vērā apjomu, kādā direktīva ir transponēta valsts tiesību aktos, lai noskaidrotu netransponēšanas smagumu.
24 Šajā gadījumā sankcijas esot jāpiemēro ne tikai par transponēšanas pasākumu nepaziņošanu Komisijai, bet arī par to, ka Spānijas Karaliste nav pieņēmusi un publicējusi visas tiesību normas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu Direktīvas 2016/680 transponēšanu valsts tiesībās.
25 Spānijas Karaliste uzskata, ka, lai gan valsts institucionālie apstākļi neļauj attaisnot tai pārmesto pienākumu neizpildi, tie tomēr būtu jāņem vērā, lai vērtētu Komisijas šajā lietā ierosināto sankciju samērīgumu, jo brīdinājuma vēstulē noteiktais divu mēnešu termiņš beidzās mazāk kā mēnesi pirms valsts parlamenta atlaišanas un vēlēšanu procesa sākuma.
26 Spānijas Karaliste apgalvo, ka, ņemot vērā gan toreizējo situāciju, kurā valdība risināja vairs tikai kārtējos jautājumus līdz jaunas valdības sastādīšanai, gan Spānijas parlamentārās iekārtas īpatnības, tādas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi iesniegšana kopā ar prasījumu piespriest kavējuma naudu un sodanaudu saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, radot smagu precedentu, kura rezultātā iespējami varētu tikt aizskartas dalībvalstu tiesības. Savas argumentācijas pamatošanai tā atsaucas uz LES 4. un 5. pantu, konkrētāk – LES 4. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts pienākums respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti. Tādos ārkārtas apstākļos kā šajā lietā esošie, Spānijas Karaliste uzskata par vajadzīgu LES 4. panta 2. punktā noteiktās prasības un samērīguma principu salāgot ar rīcības brīvību, kas Komisijai ir jautājumā par prasības celšanu saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Bez šādas salāgošanas LESD 260. panta 3. punkta izmantošana varētu kļūt par rīku, ar ko tiek pārmainīts demokrātiskais process dalībvalstīs un ietekmēta šo valstu konstitucionālā darbība.
27 Polijas Republika apgalvo, ka, celdama šo prasību, Komisija nav ievērojusi LESD 260. panta 3. punktā paredzētos nosacījumus, jo tā nav, pirmkārt, konkrēti un individuāli pierādījusi, ka prasījums piemērot finansiālu sankciju ir pamatots, un, otrkārt, nav pierādījusi vajadzību uzlikt Spānijas Karalistei pienākumu maksāt gan dienas kavējuma naudu, gan sodanaudu.
– Tiesas vērtējums
28 Jāatgādina, ka LESD 260. panta 3 punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ja Komisija saskaņā ar 258. pantu ierosina lietu Tiesā par to, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt tās sodanaudas vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos. Atbilstoši LESD 260. panta 3. punkta otrajai daļai, ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu, un pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā.
29 Jautājumā par LESD 260. panta 3. punkta tvērumu Tiesa ir nospriedusi, ka šī norma ir jāinterpretē tādējādi, lai, pirmkārt, varētu gan garantēt prerogatīvas, kas Komisijai ir, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, gan aizsargāt tiesības uz aizstāvību, kā arī procesuālo stāvokli, kāds dalībvalstīm ir LESD 258. panta un LESD 260. panta 2. punkta kombinētās piemērošanas rezultātā, un, otrkārt, lai Tiesai būtu iespējams īstenot savu tiesas funkciju, proti, viena procesa ietvaros izvērtēt, vai attiecīgā dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus konkrētās direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanas jomā, un ‑ gadījumā, ja tas tā nav, – novērtēt šādi konstatētās pienākumu neizpildes smagumu un uzlikt tādu finansiālu sankciju, ko tā uzskata par piemērotāko konkrētās lietas apstākļiem (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 58. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 45. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 55. punkts).
30 Šajā kontekstā LESD 260. panta 3. punktā rodamo formulējumu “pienākumu paziņot par [..] transponēšanas pasākumiem” Tiesa interpretēja tādējādi, ka ar to ir domāts dalībvalstu pienākums sniegt pietiekami skaidru un precīzu informāciju par direktīvas transponēšanas pasākumiem. Lai izpildītu tiesiskās drošības pienākumu un nodrošinātu visu šīs direktīvas normu transponēšanu visā attiecīgajā teritorijā, dalībvalstīm attiecībā uz katru minētās direktīvas normu ir jānorāda valsts tiesību norma vai normas, kas nodrošina tās transponēšanu. Tiklīdz šī paziņošana, vajadzības gadījumā pievienojot atbilstības tabulu, ir notikusi, tas jau ir Komisijas pienākums – lai tā varētu lūgt uzlikt attiecīgajai dalībvalstij šajā tiesību normā paredzēto finansiālo sankciju – pierādīt, ka atsevišķi transponēšanas pasākumi acīmredzami nepastāv vai neattiecas uz visu attiecīgās dalībvalsts teritoriju, paturot prātā, ka Tiesai tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, nav jāpārbauda, vai Komisijai paziņotie valsts pasākumi nodrošina attiecīgās direktīvas normu pareizu transponēšanu (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 59. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 46. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 56. punkts).
31 Tā kā ir pierādīts – kā redzams šā sprieduma 20. un 21. punktā – ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās Spānijas Karaliste nebija paziņojusi Komisijai nevienu Direktīvas 2016/680 transponēšanas pasākumu LESD 260. panta 3. punkta izpratnē, šādi konstatētā pienākumu neizpilde ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
32 Saistībā ar jautājumu par to, vai – kā apgalvo Polijas Republika – Komisijai katrā konkrētajā gadījumā ir jāpamato savs lēmums lūgt piemērot finansiālu sankciju atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam vai arī visos šīs normas piemērošanas jomā ietilpstošajos gadījumos šī iestāde to var darīt bez pienākuma sniegt pamatojumu, ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai kā Līgumu sargātājai saskaņā ar LES 17. panta 1. punkta otro teikumu jautājumā par šāda lēmuma pieņemšanu ir rīcības brīvība (spriedums, 2021. gada 13. janvāris, Komisija/Slovēnija (MiFID II), C‑628/18, EU:C:2021:1, 47. punkts). Pastāvīgās judikatūras atziņa ir arī tāda, ka LESD 260. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi nedrīkst būt šaurāki par tiem, ar kādiem tiek īstenots LESD 258. pants (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 49. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 59. punkts). Turklāt saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu tikai Tiesas kompetencē ir uzlikt dalībvalstij finansiālu sankciju. Pieņemot šādu lēmumu pēc lietas izskatīšanas atbilstoši pušu sacīkstes principam, Tiesai tas ir jāpamato. Tādējādi apstāklis, ka Komisija nav pamatojusi savu izvēli lūgt Tiesu piemērot LESD 260. panta 3. punktu, neietekmē attiecīgās dalībvalsts procesuālās garantijas (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 50. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 60. punkts).
33 Jāpiebilst – apstāklis, ka Komisijai nav katrā atsevišķā gadījumā jāpamato savs lēmums lūgt uzlikt finansiālu sankciju saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, neatbrīvo šo iestādi no pienākuma pamatot šādi lūgtās finansiālās sankcijas veidu un apmēru, šajā ziņā ņemot vērā Komisijas pieņemtās pamatnostādnes, tostarp tās, kas ir ietvertas Komisijas paziņojumos, kuri, kaut arī nav saistoši Tiesai, veicina Komisijas darbības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko drošību (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 51. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 61. punkts).
34 Šāds pienākums norādīt ierosinātās finansiālās sankcijas veida un apmēra pamatojumu ir vēl jo nozīmīgāks tādēļ, ka – atšķirībā no LESD 260. panta 2. punktā paredzētā – šā panta 3. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar šo tiesību normu ierosinātā tiesvedībā Tiesai ir tikai ierobežota novērtējuma brīvība, jo gadījumā, kad tā konstatē pienākumu neizpildi, Tiesai ir saistošs Komisijas priekšlikums attiecībā gan uz finansiālās sankcijas veidu, kuru Tiesa var uzlikt, gan maksimālo apmēru, kādā tā šo sankciju var piespriest (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 52. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 62. punkts).
35 Proti, no LESD 260. panta 3. punkta izriet, ka Komisijai ir pienākums norādīt “tās sodanaudas vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā”, taču Tiesa var uzlikt finansiālu sankciju, tikai “nepārsniedzot Komisijas noteikto summu”. Tādējādi LESD autori ir izveidojuši tiešu saikni starp sankciju, ko Komisija prasa noteikt, un sankciju, ko Tiesa var piespriest, piemērojot šo tiesību normu (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 53. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 63. punkts).
36 Runājot par Spānijas Karalistes argumentāciju – ka šajā gadījumā pirmstiesas procedūra ir uzsākta ar brīdinājuma vēstuli, kurā atbildei paredzētais termiņš beidzās mazāk kā mēnesi pirms valsts parlamenta atlaišanas un vēlēšanu procesa sākuma, – ir jānorāda, pirmkārt, ka brīdinājuma vēstule tika nosūtīta pēc Direktīvā 2016/680 noteiktā transponēšanas termiņa beigām, un ka dalībvalstīm direktīvas transponēšanas nodrošināšanai vajadzīgo pasākumu pieņemšanas procedūra ir jāīsteno, negaidot, kamēr Komisija nosūtīs brīdinājuma vēstuli. Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru brīdinājuma vēstules izdošanas saskaņā ar LESD 258. panta pirmo daļu priekšnoteikums ir tāds, ka Komisija var pamatoti norādīt, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi tai paredzēto pienākumu (spriedums, 2019. gada 5. decembris, Komisija/Spānija (Atkritumu apsaimniekošanas plāni), C‑642/18, EU:C:2019:1051, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Otrkārt, apsvērumi, kas ir likuši Komisijai pret Spānijas Karalisti celt prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi un to darīt Komisijas izvēlētajā datumā, katrā ziņā nevar ietekmēt LESD 260. panta 3. punkta piemērojamību vai saskaņā ar šo tiesību normu celtās prasības pieņemamību (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 55. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 65. punkts).
38 Tādēļ ir jākonstatē, ka LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams tāda situācijā kā šajā lietā aplūkotā.
Par finansiālo sankciju piemērošanu šajā lietā
– Lietas dalībnieku argumenti
39 Jautājumā par piemērojamajām finansiālajām sankcijām Komisija – atbilstoši nostājai, kas pausta 2011. gada 15. janvārī publicētā Paziņojuma “Komisijas paziņojums – LESD 260. panta 3. punkta īstenošana” (OV 2011, C 12, 1. lpp.) 23. punktā, – uzskata, ka, tā kā direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanas pienākuma neizpilde nav mazāk smaga kā pienākumu neizpilde, par kuru var tikt piemērotas LESD 260. panta 2. punktā minētās sankcijas, finansiālo sankciju aprēķina kārtībai, kas paredzēta LESD 260. panta 3. punktā, ir jābūt tai pašai, kas tiek piemērota procedūrā, kas ir noteikta šā panta 2. punktā.
40 Šajā lietā, ņemot vērā, pirmkārt, neievēroto Savienības tiesību normu svarīgumu, jo – kā izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta un LESD 16. panta – personas datu aizsardzība ir pamattiesības, otrkārt, to, ka specifiskie Savienības tiesību akti par personas datu aizsardzību, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.), Direktīva 2016/680, kā arī Padomes Pamatlēmums 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (OV 2008, L 350, 60. lpp.), pastāv, pateicoties tam, ka tie ir īstenoti ar valsts tiesību aktiem, un, treškārt, to, ka Spānijas Karaliste nav pieņēmusi nevienu pasākumu Direktīvas 2016/680 transponēšanai, Komisija ierosina piemērot smaguma koeficientu 10 skalā no 1 līdz 20. Pārkāpumu ilguma ziņā tā uzskata, ka pienācīgs ir koeficients 1,4 skalā no 1 līdz 3. Šos koeficientus reizinot ar Spānijas Karalistei piemērojamo reizinātāju “n”, proti, 2,06, un ar paušālsummu 3105 EUR, Komisija lūdz piemērot kavējuma naudu 89 548,20 EUR (3105×10×1,4×2,06) par katru nokavējuma dienu Direktīvas 2016/680 transponēšanā.
41 Šī iestāde turklāt lūdz piemērot sodanaudu, kuras apmērs ir aprēķināts atbilstoši 2005. gada 13. decembra Paziņojumam “EKL 228. panta īstenošana” [SEC(2005) 1658], kurš ir atjaunināts ar tās 2017. gada 13. decembra Paziņojumu “par to datu atjaunināšanu, kurus izmanto, lai aprēķinātu sodanaudas un kavējuma naudas, ko Komisija ierosina Tiesai piemērot pienākuma neizpildes procedūrās” [C(2017) 8720], un 2019. gada 25. februāra Paziņojumu “Izmaiņas vienreizēju soda maksājumu un dienas kavējuma naudas aprēķina metodē, kuras Komisija ierosinājusi saistībā ar pārkāpumu procedūrām Eiropas Savienības Tiesā” (OV 2019, C 70, 1. lpp., turpmāk tekstā – “2019. gada paziņojums”). No šā pēdējā minētā paziņojuma II pielikuma izriet, ka minimālais vienreizējais soda maksājums [jeb sodanauda] Spānijas Karalistes gadījumā ir 5 290 000 EUR. Ar nosacījumu, ka šī summa šajā lietā tiek pārsniegta, Komisija ierosina aprēķinā izmantojamo dienas likmi noteikt, reizinot vienveidīgo pamata paušālsummu ar smaguma koeficientu un ar reizinātāju “n”. Tādējādi šajā lietā dienas summa būtu 1035×10×2,06=21 321 EUR dienā.
42 Šajos apstākļos Komisija ierosina Tiesai piespriest Spānijas Karalistei samaksāt sodanaudu, kas aprēķināta, pamatojoties uz dienas likmi 21 321 EUR, kas ir jāreizina ar to dienu skaitu, kas ir pagājušas no 2018. gada 7. maija, proti, nākamās dienas pēc Direktīvā 2016/680 paredzētā transponēšanas termiņa beigām, līdz dienai, kad pārkāpums ir novērsts, vai nenovēršanas gadījumā – līdz dienai, kad ir pasludināts spriedums, kas taisīts saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu.
43 Spānijas Karalistes ieskatā tas, ka Komisija lūdz piespriest finansiālas sankcijas, ir nesamērīgi, ņemot vēra šajā lietā esošos institucionālos apstākļus.
44 Gluži tāpat, kā Tiesa esot nospriedusi tostarp 2013. gada 30. maija spriedumā Komisija/Zviedrija (C‑270/11, EU:C:2013:339), un 2012. gada 19. decembra spriedumā Komisija/Īrija (C‑279/11, nav publicēts, EU:C:2012:834), šai lietai raksturīgie īpašie apstākļi būtu jāuzskata par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, un līdz ar to būtu jāsamazina Komisijas ierosinātās sankcijas. Turklāt Komisijas priekšlikumi par finansiālajām sankcijām nevarot būt saistoši Tiesai un esot izmantojami tikai kā noderīgs atsauces pamats. Tāpat arī pamatnostādnes, kas ir ietvertas dažādajos Komisijas paziņojumos, neesot saistošas Tiesai, bet vienīgi palīdzot nodrošināt pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību pašas Komisijas rīcībā, kad šī iestāde izsaka priekšlikumus Tiesai.
45 Proti, Spānijas Karaliste uzskata, ka procedūrā, kas balstīta uz LESD 260. panta 3. punktu, piespriestā kavējuma nauda Tiesai būtu jānosaka brīvi pēc saviem ieskatiem tādā apmērā un formā, kā tā uzskata par piemērotu, lai mudinātu attiecīgo dalībvalsti izbeigt pienākumu neizpildi. Īstenojot savu šajā ziņā esošo novērtējuma brīvību, Tiesai kavējuma nauda būtu jānosaka tādējādi, lai tā būtu, pirmkārt, piemērota konkrētajiem apstākļiem un, otrkārt, samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju.
46 Šajā lietā, pirmkārt, lai ievērotu LES 4. panta 2. punktu, būtu nesamērīgi piespriest Spānijas Karalistei maksāt dienas kavējuma naudu, jo valdībai nebija vairākuma parlamenta apakšpalātā un tā risināja vairs tikai kārtējos jautājumus. Ja šāda kavējuma nauda tomēr būtu jāpiespriež, tās samērīguma un pamatotības nodrošināšanai tās apmērs būtu jāaprēķina par laiku no pilntiesīgas valdības sastādīšanas brīža līdz pilnīgai sprieduma izpildei.
47 Otrkārt, būtu jāņem vērā apstāklis, ka, tā kā termiņš atbildēšanai uz brīdinājuma vēstuli beidzās vienu mēnesi pirms parlamenta atlaišanas, pārmesto pienākumu neizpildi nebija iespējams izbeigt, parastās likumdošanas procedūras ceļā pieņemot vajadzīgās tiesību normas. Šādos apstākļos, Tiesa – piespriezdama Spānijas Karalistei sodanaudu atbilstoši tam, ko prasa Komisija – radītu “bīstamu precedentu”. Būtu jāizvairās no tā, ka šīs lietas rezultātā Komisija varētu izmantot LESD 260. panta 3. punktā paredzēto procedūru tādā veidā, kas ļautu nesamērīgi ietekmēt dalībvalstu konstitucionālo darbību. Tāpēc naudassodu piespriest nebūtu saprātīgi, jo šajā lietā ir pietiekami ar dienas kavējuma naudas samaksu.
48 Gadījumā, ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka pienākas piespriest sodanaudu, Spānijas Karaliste uzskata, ka Komisijas ierosinātais tās apmērs ir nesamērīgs. Nosakot sodanaudas apmēru, Tiesai esot jāņem vērā tostarp tādi faktori kā konstatētā pārkāpuma smagums un ilgums. Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu šī dalībvalsts uzskata, ka, lai ievērotu LES 4. panta 2. punktā noteiktās prasības, no tā būtu jāizslēdz laikposmi, kuros valdība risināja tikai kārtējos jautājumus. Tā apgalvo, ka šajā lietā, nosakot pārkāpuma ilgumu, laikposms kopš 2019. gada 4. marta nav jāņem vērā.
49 Turklāt, ņemot vērā Tiesas piespriežamo finansiālo sankciju apmēra noteikšanas kritēriju konfigurāciju, rodoties svarīgs jautājums par reizinātāja “n” aprēķināšanas metodi atbilstoši Komisijas 2019. gada paziņojumā noteiktajai kārtībai. Šajā lietā šis jautājums nav nenozīmīgs, jo Komisijas izmantotās metodes rezultātā Spānijas Karaliste tai piemērojamās sodanaudas minimālā apmēra ziņā tiek ierindota kā ceturtā no visvairāk maksājošajām dalībvalstīm. Turpretim, ja Tiesa nolemtu reizinātāja “n” aprēķinā kā “noteicošo faktoru” izmantot iekšzemes kopproduktu (IKP), Spānijas Karaliste, ņemot vērā IKP uz vienu iedzīvotāju, ierindotos četrpadsmitajā vietā. Minētā dalībvalsts uzskata, ka tādējādi šā reizinātāja aprēķināšanas metode, iespējams, radīs nepamatotas atšķirības starp dalībvalstīm, lai gan Komisija – atbilstoši tās 2019. gada paziņojumā teiktajam – tās esot vēlējusies tieši novērst.
50 Polijas Republika apgalvo tostarp, ka judikatūra par LESD 260. panta 2. punktu neesot automātiski piemērojama attiecībā uz šā paša panta 3. punktu, jo 3. punktā ir paredzēts sodīt par pārkāpumu, kas ir mazāk smags nekā 2. punktā paredzētais pārkāpums, proti, pirmā pienākumu neizpildi konstatējušā Tiesas sprieduma neizpilde. Katrā ziņā Komisijas izmantotais smaguma koeficients 10 esot nesamērīgs attiecībā pret apgalvotās pienākumu neizpildes smagumu, jo tajā neesot ņemts vērā, cik lielā mērā apgalvotās pienākumu neizpildes sekas patiešām apdraud sabiedriskās un privātas intereses. Turklāt Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka pašā Direktīvā 2016/680 ir paredzēts, ka pirms 2016. gada 6. maija izveidoto automatizētās apstrādes sistēmu padarīšana par atbilstošām šīs direktīvas prasībām, ievērojot zināmus nosacījumus, var ilgt līdz 2023. gada 6. maijam vai pat ilgāk. Tāpēc Komisijas ierosinātās sodanaudas apmērs būtu jāsamazina.
– Tiesas vērtējums
51 Ievadam ir jāatgādina, ka, pirmkārt, ja dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu paziņot par direktīvas transponēšanas pasākumiem – neatkarīgi no tā, vai tā informāciju nav sniegusi vispār vai tā ir tikusi sniegta daļēji, vai arī sniegtā informācija nav bijusi pietiekami skaidra un precīza –, šis apstāklis vien var būt pamats, lai sāktu LESD 258. pantā noteikto procedūru, ar kuru tiek konstatēts šis pārkāpums (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 51. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 64. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 74. punkts).
52 Otrkārt, LESD 260. panta 3. punktā paredzētā mehānisma ieviešanas mērķis ir ne tikai dot stimulu dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk izbeigt pienākumu neizpildi, kas, ja nebūtu šāda pasākuma, drīzāk turpinātos, bet arī atvieglot un paātrināt procedūru finansiālu sankciju par pienākuma paziņot direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas valsts pasākumu neizpildi noteikšanai, precizējot, ka pirms šāda mehānisma ieviešanas finansiālās sankcijas dalībvalstīm, kas nav ievērojušas kādu agrāku Tiesas spriedumu un nav izpildījušas savu pienākumu veikt transponēšanu, varēja tikt uzliktas tikai vairākus gadus pēc minētā sprieduma (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 52. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 64. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 74. punkts).
53 Taču jākonstatē, ka LESD 260. panta 3. punkta mērķa sasniegšanai ir paredzētas divu veidu finansiālas sankcijas, proti, sodanauda un kavējuma nauda.
54 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka izvēle, kuru no pasākumiem piemērot, ir atkarīga no katra pasākuma spējas nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus. Kavējuma naudas noteikšana ir īpaši piemērota, lai mudinātu dalībvalsti, cik ātri vien iespējams, izpildīt pienākumu, kuru tā turpinātu nepildīt, ja šāds pasākums netiktu piemērots, savukārt sodanaudas piespriešana vairāk balstās uz izvērtējumu, kādas sekas attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes rezultātā tiek nodarītas privātajām un sabiedriskajām interesēm, it īpaši, ja pienākums nav ticis izpildīts ilgstoši (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 66. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 76. punkts).
55 Pirmām kārtām, jautājumā par kavējuma naudas piemērošanas lietderību šajā lietā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kavējuma naudas uzlikšana principā ir attaisnojama tikai tad, ja pienākumu neizpilde, par kuru ar šo kavējuma naudu ir paredzēts sodīt, turpinās līdz Tiesas veiktajai faktu pārbaudei (spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 60. punkts).
56 Tiesa ir nospriedusi, ka šī judikatūra par LESD 260. panta 2. punktu pēc analoģijas ir jāpiemēro arī attiecībā uz LESD 260. panta 3. punktu, jo abās šajās normās paredzētajai kavējuma naudai ir viens un tas pats mērķis, proti, mudināt dalībvalsti, cik ātri vien iespējams, izbeigt pienākumu neizpildi, kas, ja nebūtu šāda pasākuma, drīzāk turpinātos (spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 61. punkts).
57 No Tiesas judikatūras arī izriet, ka Tiesas veiktā faktu vērtēšana ir jāuzskata par notiekošu līdz brīdim, kad tiek pabeigta tiesvedība (skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, Komisija/Slovēnija (MiFID II), C‑628/18, EU:C:2021:1, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 No tā izriet, ka, lai noskaidrotu, vai šajā lietā ir piespriežama kavējuma nauda, vispirms ir jāizvērtē, vai Spānijas Karalistei saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu pārmestā pienākumu neizpilde, kas konstatēta šā sprieduma 21. punktā, ir turpinājusies līdz tiesvedības pabeigšanas brīdim, proti, 2020. gada 6. maijam.
59 Šajā ziņā no Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem un lietas materiāliem ir redzams, ka tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas dienā Spānijas Karaliste nebija nedz pieņēmusi, nedz līdz ar to paziņojusi pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Direktīvas 2016/680 normu transponēšanu Spānijas tiesībās.
60 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka, līdz minētajai dienai nepieņēmusi pasākumus, kas nepieciešami, lai valsts tiesībās transponētu Direktīvas 2016/680 normas, nedz a fortiori paziņojusi šos transponēšanas pasākumus Komisijai, Spānijas Karaliste ir turpinājusi savu pienākumu neizpildi.
61 Tāpēc Tiesa uzskata, ka Komisijas prasītās kavējuma naudas piespriešana Spānijas Karalistei ir piemērots finanšu līdzeklis, lai nodrošinātu, ka šī dalībvalsts visīsākajā laikā izbeidz konstatēto pienākumu neizpildi un pilda Direktīvā 2016/680 paredzētos pienākumus. Turpretim, tā kā nav izslēdzams, ka dienā, kad šajā lietā tiek pasludināts spriedums, minētās direktīvas transponēšana ir pilnībā pabeigta, šī kavējuma nauda ir piespriežama tikai tik lielā mērā, cik pienākumu neizpilde turpinās šā sprieduma pasludināšanas dienā.
62 Ir jāatgādina, ka, īstenojot savu novērtējuma brīvību šajā jomā, Tiesai kavējuma nauda ir jānosaka tādējādi, lai tā, pirmkārt, būtu pielāgota apstākļiem un samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, un, otrkārt, atbilstoši LESD 260. panta 3. punkta otrajai daļai tās apmērs nepārsniegtu Komisijas norādīto apmēru (spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 83. punkts).
63 Tādējādi, Tiesai veicot vērtējumu, pamata kritēriji, kas ir jāņem vērā, lai nodrošinātu kavējuma naudas piespiedu iedarbību ar nolūku panākt vienotu un efektīvu Savienības tiesību piemērošanu, principā ir pārkāpuma ilgums, tā smagums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, Tiesai īpaši ir jāņem vērā tas, kā pienākumu neizpilde ietekmē attiecīgās sabiedriskās un privātās intereses, kā arī tas, cik steidzami ir mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt savus pienākumus (spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 84. punkts).
64 Attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir jāatgādina, ka pienākums veikt valsts pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnīgu transponēšanu, un pienākums paziņot šos pasākumus Komisijai ir dalībvalstu pienākumi, kas ir būtiski, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, un ka šo pienākumu neizpilde līdz ar to ir jāuzskata par tādu, kurai piemīt noteikta smaguma pakāpe (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 85. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 73. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 82. punkts).
65 Šajā lietā ir jākonstatē – kā redzams šā sprieduma 21. punktā – ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, proti, 2019. gada 25. martā Spānijas Karaliste nebija izpildījusi tai noteiktos transponēšanas pienākumus, līdz ar to Savienības tiesību efektivitāte nav tikusi nepārtraukti nodrošināta. Šī pienākumu neizpilde ir jo smagāka tāpēc, ka šajā nupat minētajā dienā Spānijas Karaliste joprojām nebija paziņojusi nevienu Direktīvas 2016/680 transponēšanas pasākumu.
66 Pārkāpuma ilgums ir jāizvērtē, ņemot vērā brīdi, kurā Tiesa izvērtē faktus, nevis brīdi, kad Komisija vēršas Tiesā (spriedums, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 87. punkts).
67 Šajā gadījumā, kā izriet no šā sprieduma 57. punkta, dienā, kad tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa Tiesā, pārmestā pienākumu neizpilde vēl nebija beigusies. Tātad ir jāuzskata, ka šī pienākumu neizpilde ir turpinājusies pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, proti, 2019. gada 25. marta. Taču pusotru gadu pārsniedzošs pārkāpuma ilgums – ņemot vērā, ka saskaņā ar Direktīvas 2016/680 63. pantu dalībvalstīm bija pienākums minētās direktīvas normas transponēt līdz vēlākais 2018. gada 6. maijam, – ir ievērojams.
68 Ievērojot iepriekš izklāstīto un ņemot vērā novērtējuma brīvību, kas Tiesai ir atzīta LESD 260. panta 3. punktā – kurā ir paredzēts, ka, nosakot piemērojamo naudas sodu, Tiesa nedrīkst pārsniegt Komisijas noteikto summu, – gadījumā, ja šā sprieduma 21. punktā minētais pārkāpums šā sprieduma pasludināšanas dienā joprojām turpinātos, Spānijas Karalistei būtu jāpiespriež maksāt Komisijai par laiku no šīs dienas līdz brīdim, kad šī dalībvalsts būs izbeigusi konstatēto pārkāpumu, kavējuma naudu 89 000 EUR dienā.
69 Otrām kārtām, jautājumā par to, vai šajā lietā ir piemērojama sodanauda, ir jāatgādina, ka Tiesai katrā lietā, ņemot vērā konkrētās izskatāmās lietas apstākļus, kā arī tās ieskatā vajadzīgo pārliecināšanas un atturēšanas pakāpi, ir jānosaka atbilstošas finansiālās sankcijas, lai tostarp novērstu analoģisku Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 78. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 68. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 78. punkts).
70 Šajā lietā ir jāuzskata, ka, lai gan Spānijas Karaliste ir sadarbojusies ar Komisijas dienestiem visas pirmstiesas procedūras laikā un tā ir šos dienestus informējusi par iemesliem, kas tai ir lieguši nodrošināt Direktīvas 2016/680 transponēšanu valsts tiesībās, visi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas ir saistīti ar konstatēto pienākumu neizpildi, proti, fakts, ka līdz argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām un pat līdz šīs prasības celšanai nebija paziņots neviens pasākums, kas ir vajadzīgs Direktīvas 2016/680 transponēšanai, norāda uz to, ka, lai efektīvi novērstu Savienības tiesību analoģisku pārkāpumu atkārtošanos arī turpmāk, ir pamats noteikt tādu atturošu pasākumu kā sodanaudas piemērošana (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 69. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 79. punkts).
71 Secināto neietekmē šā sprieduma 36. punktā izklāstītā argumentācija. Proti, pirmkārt, kā atgādināts minētajā punktā, Komisijas ziņā ir tostarp izvērtēt, cik lietderīgi ir celt prasību pret dalībvalsti, un izvēlēties, kad tā pret šo dalībvalsti uzsāk procedūru saistībā ar pienākumu neizpildi. Otrkārt, netiek apgalvots, ka atbildes sniegšanai atvēlētie termiņi, kas šajā lietā ir noteikti brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā, būtu īpaši īsi vai nesaprātīgi un tādi, kas apdraudētu pirmstiesas procedūras mērķi, proti, sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij izpildīt savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus un efektīvi aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (spriedums, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija (Reģistrācijas nodoklis), C‑552/15, EU:C:2017:698, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 5. un 6. punktā rodamā faktisko apstākļu izklāsta, Spānijas Karaliste pilnībā apzinājās to, ka tā nebija izpildījusi tai Direktīvas 2016/680 63. pantā noteiktos pienākumus vismaz kopš 2018. gada 7. maija.
72 Šo vērtējumu neliek apšaubīt arī arguments par laikā no 2016. gada 27. aprīļa, kad tika pieņemta Direktīva 2016/680, līdz 2018. gada 6. maijam, kad beidzās minētajā direktīvā noteiktais transponēšanas termiņš, pastāvējušo Spānijas Karalistes institucionālo situāciju, ko raksturoja vairākkārtēja valsts parlamenta atlaišana, valdības darbošanās pagaidu statusā un jaunu vēlēšanu rīkošana. Proti, kādā šajā lietā aplūkotajai situācijai līdzīgā situācijā Tiesa ir nospriedusi, ka šādi apstākļi nav piesaucami, lai attaisnotu no Savienības tiesībām izrietošu pienākumu neizpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑388/16, nav publicēts, EU:C:2017:548, 41. punkts).
73 Attiecībā uz šajā lietā piemērojamās sodanaudas aprēķināšanu ir jāatgādina, ka, īstenojot tai šajā ziņā Komisijas priekšlikumu ietvaros esošo novērtējuma brīvību, Tiesai ir jānosaka sodanaudas – kuru dalībvalstij var tikt piespriests samaksāt saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu – apmērs tādējādi, lai tas būtu, pirmkārt, pielāgots apstākļiem un, otrkārt, samērīgs ar izdarīto pārkāpumu. Šajā ziņā vērā ņemamo faktoru vidū ir tādi elementi kā konstatētā pārkāpuma smagums, laikposms, cik ilgi tas ir turpinājies, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēja (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 72. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 81. punkts).
74 Attiecībā, pirmkārt, uz pārkāpuma smagumu ir jāatgādina, ka pienākums veikt valsts pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnīgu transponēšanu, un pienākums paziņot šos pasākumus Komisijai ir dalībvalstu pienākumi, kas ir būtiski, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, un ka šo pienākumu neizpilde līdz ar to ir jāuzskata par tādu, kurai piemīt noteikta smaguma pakāpe (spriedumi, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 85. punkts; 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 73. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 82. punkts).
75 Turklāt vēl jāņem vērā, ka Direktīvas 2016/680 mērķis ir palīdzēt izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Savienībā, vienlaikus izveidojot stingru un saskaņotu personas datu aizsardzības regulējumu Savienībā, lai nodrošinātu pamattiesības uz fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, kas ir atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punktā un LESD 16. panta 1. punktā. Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas darbību Savienībā nodrošinošu noteikumu neesamība vai nepietiekamība valsts līmenī ir jāuzskata par īpaši smagiem pārkāpumiem, ņemot vērā to ietekmi uz sabiedriskajām un privātajām interesēm Savienībā.
76 Konstatēto pienākumu neizpildi vēl smagāku padara arīdzan apstāklis, ka ne tikai argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, proti, 2019. gada 25. martā, bet arī dienā, kad tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa Tiesā, Spānijas Karaliste joprojām nebija pieņēmusi nevienu Direktīvas 2016/680 transponēšanas pasākumu.
77 Argumentācija, ko Spānijas Karaliste izvirza, lai attaisnotu kavēšanos Direktīvas 2016/680 transponēšanā, proti, aizbildinājums, ka valdība ilgu laiku varēja risināt tikai kārtējos jautājumus, neietekmē attiecīgā pārkāpuma smagumu, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts iekšējā prakse un situācijas neattaisno nedz no Savienības direktīvām izrietošo pienākumu neizpildi un tajās noteikto termiņu neievērošanu, nedz līdz ar to arī šo direktīvu novēlotu vai nepilnīgu transponēšanu (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑388/16, nav publicēts, EU:C:2017:548, 41. punkts).
78 Šai ziņā ir jāpiebilst, ka – pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, – tādi īpašie institucionālie apstākļi kā tie, kuros ir notikusi šī pienākumu neizpilde, nav uzskatāmi par atbildību mīkstinošiem apstākļiem Tiesas judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Komisija/Zviedrija, C‑270/11, EU:C:2013:339, 54. un 55. punkts).
79 Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma ilgumu ir jāatgādina, ka tas principā ir jāvērtē, ņemot vērā brīdi, kurā Tiesa vērtē faktus, nevis brīdi, kad Komisija ir vērsusies Tiesā. Ir jāuzskata, ka šāda faktu vērtēšana notiek līdz brīdim, kad tiek pabeigta tiesvedība (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 77. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 86. punkts).
80 Šajā lietā nav strīda par to, ka tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas dienā, proti, 2020. gada 6. maijā, attiecīgā pienākumu neizpilde vēl nebija beigusies.
81 Jautājumā par to, kad sākas laikposms, kas ir jāņem vērā, nosakot atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam uzliekamās sodanaudas apmēru, Tiesa ir nospriedusi, ka – atšķirībā no dienas kavējuma naudas gadījuma – atsauces datums, lai izvērtētu aplūkotās pienākuma neizpildes ilgumu, ir nevis datums, kurā ir beidzies argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, bet gan attiecīgajā direktīvā paredzētais transponēšanas termiņa beigu datums (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 79. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 90. punkts).
82 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Direktīvas 2016/680 63. pantā paredzētā transponēšanas termiņa beigās, proti, 2018. gada 6. maijā, Spānijas Karaliste nebija pieņēmusi normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šīs direktīvas transponēšanu, un līdz ar to arīdzan nebija paziņojusi Komisijai par šīs direktīvas transponēšanas pasākumiem. No tā izriet, ka attiecīgā pienākumu neizpilde ir ilgusi divus gadus.
83 Treškārt, runājot par attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, no Tiesas judikatūras izriet, ka ir jāņem vērā dalībvalsts IKP nesenās attīstības tendences, kādas tās ir brīdī, kad Tiesa pārbauda faktus (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Rumānija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑549/18, EU:C:2020:563, 85. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija (Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana), C‑550/18, EU:C:2020:564, 97. punkts).
84 Ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus un ievērojot novērtējuma brīvību, kas Tiesai ir atzīta LESD 260. panta 3. punktā, kurā ir paredzēts, ka Tiesa, uzliekot maksāt sodanaudu, attiecībā uz tās apmēru nevar pārsniegt Komisijas norādīto summu, ir jāuzskata, ka, lai efektīvi novērstu Direktīvas 2016/680 63. panta pārkāpumam analoģisku pārkāpumu atkārtošanos turpmāk un ar nolūku nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, ir pamats piemērot sodanaudu 15 000 000 EUR.
85 Līdz ar to ir jāpiespriež Spānijas Karalistei samaksāt Komisijai sodanaudu 15 000 000 EUR.
Par tiesāšanās izdevumiem
86 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
87 Atbilstoši tā paša reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, Polijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
1) Argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās nepieņēmusi normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI, un līdz ar to nepaziņojusi šos aktus Eiropas Komisijai, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 63. pantā paredzētos pienākumus.
2) Spānijas Karaliste ir turpinājusi savu pienākumu neizpildi, jo dienā, kad Tiesa izvērtēja faktus, tā nebija nedz pieņēmusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai savās valsts tiesībās transponētu Direktīvas 2016/680 normas, nedz līdz ar to paziņojusi šos pasākumus Eiropas Komisijai.
3) Gadījumā, ja rezolutīvās daļas 1. punktā konstatētā pienākumu neizpilde turpinās šā sprieduma pasludināšanas dienā, Spānijas Karaliste maksā Eiropas Komisijai kavējuma naudu 89 000 EUR dienā par laiku no šīs dienas līdz brīdim, kad šī dalībvalsts būs izbeigusi konstatēto pienākumu neizpildi.
4) Spānijas Karaliste maksā Eiropas Komisijai sodanaudu 15 000 000 EUR.
5) Spānijas Karaliste sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
6) Polijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]