ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 21. novembrī (1)
Lieta C‑836/18
Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real
pret
RH
(Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas‑Lamančas Augstā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Tāda trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kā priekšnosacījums uzturēšanās atļaujas piešķiršanai izvirzīta prasība, ka Savienības pilsoņa rīcībā jābūt pietiekamiem finanšu līdzekļiem, lai segtu laulātā vajadzības – Atteikums, kas pamatots ar pietiekamu līdzekļu neesamību – Vērtēšanas kārtība, novērtējot atkarības attiecību esamību starp trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni
I. Ievads
1. Šajā lietā runa ir par kārtību, kādā īstenojamas atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas atbilstoši LESD 20. pantam dalībvalstī ir jāatzīst trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir tāda Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kas nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību.
2. Šajā lietā Tiesai ir iespēja atgādināt principus, kurus tā šajā ziņā ir formulējusi 2017. gada 10. maija spriedumā lietā Chavez-Vilchez u.c. (2) un 2018. gada 8. maija spriedumā lietā K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā) (3), apstākļos, kad trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir Savienības pilsoņa laulātais, ir iesniedzis pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, kas ticis noraidīts, neveicot nekādu vērtējumu saistībā ar atkarības attiecību starp šīm abām personām esamību.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Direktīvas 2004/38/EK (4) 1. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā ir noteikti:
a) nosacījumi, kas reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu īstenotās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;
b) Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā;
[..].”
4. Šīs direktīvas 3. panta “Saņēmēji” 1. punktā ir paredzēts:
“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”
5. Minētās direktīvas 7. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:
[..]
b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai arī
[..]
d) viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.
2. Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”
B. Spānijas tiesiskais regulējums
6. Saskaņā ar Código Civil (Civilkodekss) 68. pantu:
“Laulātajiem ir jādzīvo kopā, jābūt savstarpēji uzticīgiem un jāpalīdz viens otram. Turklāt katram no tiem ir jāuzņemas daļa ikdienas sadzīves pienākumu un jārūpējas par viņu lejupējiem un augšupējiem radiniekiem un citām viņu apgādībā esošām personām.”
7. 2007. gada 16. februāra Real Decreto 240/2007, sobre entrada, libre circulación y residencia en España de ciudadanos de los Estados miembros de la Unión Europea y de otros Estados parte en el Acuerdo sobre el Espacio Económico Europeo (Karaļa dekrēts Nr. 240/2007 par Eiropas Savienības dalībvalstu un citu Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzēju valstu valstspiederīgo ieceļošanu, brīvu pārvietošanos un uzturēšanos Spānijā) (5) 1. pantā, tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“1. Šis karaļa dekrēts reglamentē citu Eiropas Savienības dalībvalstu un citu Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzēju dalībvalstu valstspiederīgo ieceļošanas un izceļošanas, brīvas pārvietošanās, uzturēšanās, pastāvīgās uzturēšanās un strādāšanas nosacījumus Spānijā, kā arī iepriekš minēto tiesību ierobežojumus sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.
2. Šajā karaļa dekrētā noteiktais neattiecas uz noteikumiem speciālajos likumos un starptautiskajos līgumos, kuru dalībniece ir Spānija.”
8. Šā karaļa dekrēta 2. pantā ir paredzēts:
“Šis dekrēts atbilstoši tā noteikumiem ir piemērojams arī attiecībā uz šādiem citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts valstspiederīgā ģimenes locekļiem neatkarīgi no to pilsonības, ja viņi to pavada vai ieceļo kopā ar to:
a) laulātais, ja vien nav panākta vienošanās vai stājies spēkā nolēmums par laulības atzīšanu par spēkā neesošu, laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu.
[..]”
9. Saskaņā ar minētā karaļa dekrēta 7. pantu:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim vai citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas valsts valstspiederīgajam ir tiesības uzturēties Spānijas valsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus:
[..]
b) ja viņam ir pietiekami līdzekļi gan sev, gan saviem ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par Spānijas sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un visaptveroša veselības apdrošināšana Spānijā; vai
[..]
d) ja viņš ir ģimenes loceklis, kas pavada tādu Savienības pilsoni vai citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas valsts valstspiederīgo vai ieceļo kopā ar to, kurš pats atbilst a), b) vai c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.
2. Uzturēšanās tiesības, kas paredzētas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, bet pavada Savienības pilsoni vai citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas valsts valstspiederīgo vai ieceļo kopā ar to, ja šis pēdējais atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.
[..]
7. Attiecībā uz pietiekamiem iztikas līdzekļiem nevar tikt noteikta fiksēta summa un ir jāņem vērā Eiropas Savienības dalībvalsts vai citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas valsts valstspiederīgā personiskā situācija. Šī summa nekādā ziņā nedrīkst būt lielāka par finanšu līdzekļu slieksni, kuru nesasniedzot Spānijas iedzīvotāji saņem sociālo palīdzību, vai par minimālās sociālā nodrošinājuma pensijas apmēru.”
III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10. RH, Marokas valstspiederīgais, 2015. gada 13. novembrī Sjudadrealā [Ciudad Real] (Spānija) noslēdza laulību ar kādu Spānijas valstspiederīgo. Šī pēdējā minētā, tā kā viņai ir Spānijas pavalstniecība, ir Savienības pilsone. Tomēr viņa nekad nav izmantojusi savu pārvietošanās brīvību Savienībā. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šīs laulības spēkā esamību un likumīgumu valsts pārvalde nav apšaubījusi un ka RH nav piemērots nekāds aizliegums ieceļot valsts teritorijā.
11. Laulātie dzīvo kopā Sjudadrealā ar Spānijas valstspiederīgās tēvu kopīgā dzīvesvietā.
12. 2015. gada 23. novembrī RH kompetentajai valsts iestādei iesniedza pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim.
13. 2016. gada 20. janvārī tā, uzskatot, ka RH laulātā nav pierādījusi, ka viņas rīcībā personīgi ir pietiekami finanšu līdzekļi sava laulātā vajadzību apmierināšanai atbilstoši minētās tiesību normas prasībām, pamatojoties uz Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pieteikumu noraidīja.
14. Subdelegado del Gobierno de Ciudad Real (Spānijas valdības apakšpārstāvniecība Sjudadrealā, Spānija) 2016. gada 10. martā šo lēmumu atstāja spēkā.
15. Tādēļ RH, uzskatot, ka Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. pants nav piemērojams tādā situācijā, kāda ir aplūkojamajā gadījumā, kad Spānijas valstspiederīgā nekad nav izmantojusi savu pārvietošanās brīvību, iesniedza pieteikumu Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n o 2 de Ciudad Real (Sjudadrealas administratīvā tiesa Nr. 2, Spānija). Šī tiesa, piekrizdama RH norādītajiem apsvērumiem, apmierināja pieteikumu.
16. Par šo spriedumu valsts administrācija iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas-Lamančas Augstā tiesa, Spānija), un tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai prasība, ka Spānijas pilsonim, kas nav īstenojis savas pārvietošanās tiesības, ir jāizpilda [Karaļa dekrēta Nr. 240/2007] 7. panta 1. punkta nosacījumi kā obligāts priekšnoteikums, lai tiktu atzītas viņa laulātā, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, uzturēšanās tiesības saskaņā ar [šā dekrēta] 7. panta 2. punktu, šo nosacījumu neizpildes gadījumā var nozīmēt [LESD] 20. panta pārkāpumu, ja šo [uzturēšanās] tiesību atteikuma rezultātā Spānijas pilsonis ir spiests pilnībā izceļot no Savienības teritorijas?
Jautājuma kontekstā ir ņemts vērā, ka [Civilkodeksa] 68. pantā ir noteikts laulāto pienākums dzīvot kopā.
2) Vai katrā ziņā – neskarot iepriekš minēto un ja iepriekš minētais neīstenojas – ar Spānijas valsts [Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta] automātisku piemērošanas praksi iepriekš minētajos apstākļos, kad, atsakot uzturēšanās atļauju Savienības pilsoņa, kurš nekad nav īstenojis brīvas pārvietošanās tiesības, ģimenes loceklim tā iemesla dēļ vien, ka Savienības pilsonis nav izpildījis šajā tiesību normā paredzētos nosacījumus, un konkrēti un individuāli nepārbaudot, vai starp šo Savienības pilsoni un trešās valsts valstspiederīgo pastāv tādas atkarības attiecības, kuru ietekmē jebkāda iemesla dēļ un, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, gadījumā, ja trešās valsts valstspiederīgajam tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības, Savienības pilsonis nevarētu šķirties no ģimenes locekļa, no kura viņš ir atkarīgs, un viņam būtu jāizceļo no Savienības, ir pārkāpts LESD 20. pants?
Jautājuma kontekstā ir ņemta vērā [Tiesas] judikatūra, tostarp [spriedums K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā)].”
17. Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši RH, Spānijas, Dānijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.
IV. Vērtējums
18. Pirms pievērsties iesniedzējtiesas Tiesai uzdoto jautājumu izvērtēšanai, es vēlos paust ievada apsvērumu par šo jautājumu nozīmīgumu, kā arī par Tiesas kompetenci.
A. Ievada apsvērums par prejudiciālo jautājumu nozīmīgumu un Tiesas kompetenci
19. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas-Lamančas Augstā tiesa) ir nopietnas šaubas par kritērijiem, kādus kompetentā valsts iestāde ir izmantojusi, piemērojot Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai novērtētu Savienības pilsones līdzekļu pietiekamību. Proti, iesniedzējtiesa uzsver, ka kompetentā valsts iestāde ir ierobežojusi savu vērtējumu ar Spānijas valstspiederīgās ekonomisko situāciju, uzskatot, ka pienākums būt ar pietiekamiem līdzekļiem gulstas vienīgi uz to. Tātad šī iestāde neesot ņēmusi vērā līdzekļus, kurus nodrošina viņas tēvs, kaut gan esot tikusi pierādīta finanšu līdzekļu piedāvāšana un saņemšana.
20. Lai gan iesniedzējtiesa tieši nevēršas pie Tiesas ar šo jautājumu, Komisija uzskata par lietderīgu atgādināt judikatūru, ko Tiesa ir izstrādājusi attiecībā uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā nosacījuma par pietiekamiem līdzekļiem interpretāciju. Šis atgādinājums nav pilnīgi nevietā. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka Tiesas kompetencē ir interpretēt minēto tiesību normu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā, un tas tā ir to iemeslu dēļ, kurus es izklāstīšu tālāk.
21. Saskaņā ar Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, var iegūt uzturēšanās tiesības Spānijā tikai ar nosacījumu, ka šī pilsoņa līdzekļi ir pietiekami tostarp viņam pašam un viņa ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par slogu Spānijas sociālās palīdzības sistēmai.
22. Šīs tiesību normas mērķis ir valsts tiesību sistēmā transponēt Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās prasības.
23. Taču, kā Tiesa to vēl nesen atgādinājusi, Direktīvas 2004/38 vienīgais mērķis ir reglamentēt Savienības pilsoņa ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kuras pilsonis viņš ir (6). Tātad šī direktīva neaptver tādu situāciju kā pamatlietā aplūkojamā, kad Savienības pilsonis nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību un uzturas dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir (7).
24. Izskatāmajā lietā strīda par šo jautājumu nav. Proti, visi lietas dalībnieki uzskata, ka RH ieceļošanas un uzturēšanās tiesības neizriet no Savienības atvasinātajām tiesību normām un, it īpaši, Direktīvā 2004/38 paredzētajām tiesību normām.
25. Tomēr RH pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos ir ticis noraidīts, pamatojoties tieši uz Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kompetentajai valsts iestādei atzīstot, ka RH laulātā nav pierādījusi, ka viņas rīcībā personīgi ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai nodrošinātu sava laulātā vajadzības.
26. Proti, no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) izstrādāto judikatūru šī tiesību norma ir jāpiemēro arī jebkuram tādam pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos, ko iesniedz trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir tāda Spānijas pilsoņa ģimenes loceklis, kas nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību.
27. Atbilstoši šīm pašām norādēm kompetentajām valsts iestādēm tātad ir pienākums Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktās prasības piemērot vienādi gan tad, kad trešās valsts valstspiederīgā pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos skar tāda Savienības pilsoņa situāciju, uz kuru, tā kā viņš ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību, attiecas Direktīvas 2004/38 piemērošanas joma, gan tad, kad šāds pieteikums skar tāda Spānijas valstspiederīgā situāciju, kurš, tā kā viņš nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību, savukārt ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas.
28. Līdz ar to, šķiet, varētu būt atbilstoši un lietderīgi atgādināt principus, kurus Tiesa izstrādājusi, lai izvērtētu Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu par līdzekļiem.
29. Tomēr es neuzskatu, ka šāda novirzīšanās būtu saderīga ar Tiesas judikatūru. Proti, no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka Spānijas tiesībās pastāvētu “tieša un beznosacījumu norāde” uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un ka līdz ar to Tiesas sniegtā šīs direktīvas interpretācija būtu saistoša, iesniedzējtiesai izspriežot pamatlietu.
30. Atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, ir pamatota, “ja ar valsts tiesībām, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādām situācijām” (8).
31. Uzskatu, ka izskatāmajā lietā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm nav pietiekami, lai secinātu, ka iepriekš minētās Savienības tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas saskaņā ar Spānijas valsts tiesībām tādējādi, ka tiek nodrošināts, ka iekšējās situācijās un situācijās, kuras reglamentē Savienības tiesību akti, ir piemērojams tas pats regulējums.
32. Proti, norādu, ka ne iesniedzējtiesa, ne Spānijas valdība savos apsvērumos nav norādījušas Tiesai uz īpašām tiesību normām Spānijas tiesībās, kas Direktīvas 2004/38 tiesību normas padarītu tieši un bez nosacījumiem piemērojamas tādā situācijā kā izskatāmajā lietā, kuru Savienības likumdevējs ir izslēdzis no minētās direktīvas piemērošanas jomas, jo tā attiecas uz tāda Spānijas valstspiederīgā ģimenes locekli, kurš nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību.
33. Iesniedzējtiesa, protams, atsaucas uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izstrādāto interpretāciju, kas esot “Spānijas valsts prakse, uz kuru ir jābalstās,” un kura turklāt esot tikusi iekļauta 2012. gada 9. jūlija Orden PRE/1490/2012, por la que se dictan normas para la aplicación del artículo 7 del Real Decreto 240/2007, de 16 de febrero, sobre entrada, libre circulación y residencia en España de ciudadanos de los Estados miembros de la Unión Europea y de otros Estados parte en el Acuerdo sobre el Espacio Económico Europeo (Ministrijas rīkojums Nr. PRE/1490/2012 par Karaļa 2007. gada 16. februāra Dekrēta Nr. 240/2007 par Eiropas Savienības dalībvalstu un citu Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzēju valstu valstspiederīgo ieceļošanu, brīvu pārvietošanos un uzturēšanos Spānijā piemērošanas kārtību 7. pantu) (9). Spānijas valdība atsaucas arī uz atbilstošo Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūru, kurā esot atzīts, ka atsaukšanās uz Direktīvu 2004/38 pēc analoģijas ir likumīga, jo tā esot Eiropas normatīvais instruments, kas, ņemot vērā tā mērķi un saturu, vistuvāk reglamentējot tajā izskatāmo situāciju.
34. Taču manā ieskatā ir nepārprotami skaidrs, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izstrādāts noteikums – kaut arī tā ir augstākās instances tiesa –, kas paredz pēc analoģijas piemērot Savienības tiesību normas, nav pielīdzināms likumdošanas aktam, ar kuru valsts likumdevējs precīzi norāda, ka tas vēlas ietvert norādi uz minēto tiesību normu saturu, kā tas tiek prasīts Tiesas judikatūrā.
35. Šādos apstākļos un neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, es uzskatu, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu tādā situācijā kā izskatāmajā lietā, kura ir izslēgta no šīs direktīvas piemērošanas jomas.
36. Tātad Tiesas izstrādātos principus attiecībā uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju es atgādināšu tikai pakārtoti un gadījumam, ja iesniedzējtiesa pēc veicamajām pārbaudēm konstatētu, ka valsts tiesībās ir tieša un beznosacījumu norāde uz šo tiesību normu, lai izvērtētu tādu pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos kā izskatāmajā lietā.
B. Pakārtoti – principi, kas ir jāievēro, izvērtējot nosacījumu par pietiekamu līdzekļu esamību Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu izpratnē
37. Atgādinu, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā uzņēmējai dalībvalstij, kurā ir saņemts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, kuru iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, ir atļauts pieprasīt pierādījumus, ka šim pilsonim ir pietiekami līdzekļi viņam pašam un viņa ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par šīs valsts sociālās palīdzības sistēmas slogu savas uzturēšanās laikā.
38. Pamatlietas kontekstā iesniedzējtiesa šaubās par RH sniegtā atteikuma piešķirt uzturēšanās atļauju tiesiskumu tāpēc, ka kompetentā valsts iestāde, piemērojot Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, esot ņēmusi vērā vienīgi Savienības pilsones personīgos līdzekļus, bet neesot ņēmusi vērā no viņas tēva saņemtos finanšu līdzekļus (10).
39. Iesniedzējtiesas paustās šaubas var viegli kliedēt, aplūkojot plašo Tiesas judikatūru (11).
40. Vispirms Tiesa uzskata, ka, tā kā ģimenes atkalapvienošanās atļauja ir vispārēja norma, tad tiesību normas, kurās ļauts paredzēt tās ierobežojumus, ir jāinterpretē šauri. Lai gan uzņēmējai dalībvalstij ir rīcības brīvība, tā to nedrīkst izmantot veidā, kas apdraudētu Direktīvas 2004/38 mērķi, proti, veicināt ģimenes atkalapvienošanos, un tās lietderīgo iedarbību (12).
41. Turpinājumā, kas attiecas uz nosacījumu par līdzekļu pietiekamību, Tiesa savā 2019. gada 2. oktobra spriedumā Bajratari (13) ir atgādinājusi, ka “Savienības tiesībās nav noteiktas nekādas prasības attiecībā uz to izcelsmi” (14). Līdz ar to tā uzskata, ka nosacījums par pietiekamu līdzekļu esamību ir izpildīts ne tikai tad, ja finanšu līdzekļus nodrošina Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, bet arī tad, ja tie nāk no cita avota, tostarp no tādas personas, kuru ar to saņēmēju nevieno juridiska saikne, bet kura uzņemas nodrošināt viņa vajadzības (15).
42. Visbeidzot, kā Tiesa vēl pavisam nesen ir atgādinājusi 2019. gada 3. oktobra spriedumā X (Pastāvīgie iedzīvotāji – Stabili, regulāri un pietiekami ienākumi) (16), tā uzskata, ka “nosacījums par pietiekamu ienākumu nepieciešamību, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, nozīmē interpretāciju tādā veidā, ka pašas ieinteresētās personas rīcībā būtu jābūt šiem ienākumiem – un šajā ziņā tā nevar atsaukties uz tās ģimenes locekļa, kas viņu pavada, ienākumiem –, pievienotu nosacījumam, kā tas ir formulēts Direktīvā 2004/38, prasību par ienākumu izcelsmi, kas būtu nesamērīga iejaukšanās LESD 21. pantā garantēto pamattiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanā, jo šāda prasība nav nepieciešama, lai sasniegtu Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā izvirzīto mērķi, proti, – aizsargātu dalībvalstu finanses” (17). Šī argumentācija pēc analoģijas ir piemērojama LESD 20. panta kontekstā.
43. Kad šie pakārtoti izklāstītie precizējumi ir izdarīti, ir jāveic prejudiciālo jautājumu vērtējums.
C. Prejudiciālo jautājumu vērtējums
44. Abi iesniedzējtiesas Tiesai adresētie jautājumi attiecas uz vērtēšanas kārtību saistībā ar to, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā ir konstatējamas no LESD 20. panta noteikumiem atvasinātas uzturēšanās tiesības, uz kurām varētu atsaukties trešās valsts valstspiederīgais, kas ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kurš nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību.
45. Es piedāvāju Tiesai vispirms izvērtēt otro jautājumu. Proti, raugoties no trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, iesniegta uzturēšanās atļaujas pieteikuma parastās pārbaudes viedokļa, šis jautājums attiecas uz procesuālu aspektu, kas ir izvērtējams pirms LESD 20. pantā paredzēto materiālo nosacījumu pārbaudes (atkarības attiecību esamība), ko iesniedzējtiesa turklāt vērtē savā pirmajā jautājumā.
1. Par otro prejudiciālo jautājumu
46. Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai LESD 20. pants nepieļauj tādu valsts praksi, atbilstoši kurai trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, uzturēšanās tiesības tiek atteiktas automātiski, pamatojoties vienīgi uz to, ka pēdējais minētais neatbilst valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajam nosacījumam par līdzekļu pietiekamību.
47. Manā ieskatā atbilde uz šo jautājumu skaidri izriet no sprieduma K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā), uz kuru iesniedzējtiesa turklāt ir tieši norādījusi savā jautājumā.
48. Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka RH un viņa laulātās situāciju reglamentē tiesiskais regulējums, kas a priori ir Spānijas Karalistes kompetencē, proti, regulējums, kas skar trešo valstu valstspiederīgo, uz kuriem neattiecas Savienības atvasināto tiesību normu piemērošanas joma, ieceļošanas un uzturēšanās tiesības.
49. Tomēr RH laulātajai kā dalībvalsts valstspiederīgajai saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu ir Savienības pilsones statuss, un tātad viņa, arī attiecībā pret dalībvalsti, kuras pilsonība viņai ir, var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šo statusu, kuru vidū ir pamattiesības un individuālās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (18).
50. Tieši pamatojoties uz šo tiesību normu, Tiesa iebilst pret jebkādiem valsts pasākumiem, tostarp lēmumiem, ar kuriem tiek atteiktas uzturēšanās tiesības Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuru rezultātā tiek apdraudēta šā pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvība (19) un pēdējam minētajam saskaņā ar Tiesas izmantoto formulējumu “tiek liegta iespēja faktiski izmantot būtiskās tiesības, kas piešķirtas ar viņu statusu” (20).
51. Tādējādi, pārņemot Tiesas pamatojumu, “pastāv ļoti īpašas situācijas, kurās, lai gan nav piemērojamas sekundārās tiesības par trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām un attiecīgais Savienības pilsonis nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību, izņēmuma kārtā uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir minētā pilsoņa ģimenes loceklis, tomēr ir jāpiešķir, jo citādi netiktu ievērota Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šādu tiesību atteikuma dēļ šis pilsonis faktiski būtu spiests atstāt Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņam iespēju efektīvi izmantot būtiskās tiesības, kas piešķirtas ar šo statusu” (21).
52. Tieši šī raksturīgā saikne ar pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, kāda ir Savienības pilsonim, pamato to, ka uzturēšanās atļaujas pieteikums, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir šā pilsoņa ģimenes loceklis, nevar tikt atteikts automātiski, pamatojoties vienīgi uz tādām valsts tiesību normām kā izskatāmajā lietā aplūkojamās, kurās ir paredzēts nosacījums par līdzekļu pietiekamību. Šāds atteikums vajadzības gadījumā var tikt sniegts vien tad, ja ir veikts visu aktuālo un atbilstošo konkrētā gadījuma apstākļu konkrēts izvērtējums kopumā (22).
53. Šajā konkrētajā izvērtējumā ir jāietver izvērtējums par to, kādas atkarības attiecības pastāv starp trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni.
54. Atgādinu, ka iemesli, kas ir saistīti ar Savienības pilsoņa izceļošanu no tās teritorijas tādēļ, ka ir noraidīts trešās valsts valstspiederīgā pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir plaši aprakstīti Tiesas judikatūrā.
55. Šajā ziņā tā uzskata, ka “atteikums uzturēšanās tiesības piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību tikai tad, ja starp šo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, viņa ģimenes locekli, ir tādas atkarības attiecības, kuru rezultātā Savienības pilsonis būtu spiests pavadīt attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un atstāt Savienības teritoriju kopumā” (23).
56. Ļoti īpašās situācijas, uz kurām atsaucas Tiesa, ir situācijas, kad Savienības pilsonim nav citas izvēles kā sekot ieinteresētajai personai, kurai ir atteiktas uzturēšanās tiesības, jo tas ir viņas apgādībā un tādējādi tas no viņas ir pilnībā atkarīgs, lai nodrošinātu sev iztiku un apmierinātu savas vajadzības.
57. Šajās situācijas galvenokārt ir runa par vecākiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemas aizbildnību pār nepilngadīgu bērnu, Savienības pilsoni, vai kuri juridiski, finansiāli vai emocionāli apgādā šo pēdējo. Tāds bija gadījums lietā, kurā tika taisīts 2011. gada 8. marta spriedums Ruiz Zambrano (24).
58. Tās retāk attiecas uz pieaugušajiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir ģimenes attiecības ar citu pieaugušo, Savienības pilsoni.
59. Spriedumā K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā) Tiesa skaidri nodala situācijas atkarībā no tā, vai Savienības pilsonis ir nepilngadīgs (25) vai pilngadīgs.
60. Tā norāda, ka “atšķirībā no nepilngadīgajiem, it īpaši, ja tie ir mazgadīgi bērni, [..] pieaugušais principā spēj dzīvot no saviem ģimenes locekļiem neatkarīgu dzīvi” (26). Tā piebilst, ka atkarības attiecības starp diviem pieaugušajiem, vienas ģimenes locekļiem, ir iedomājamas tikai “izņēmuma gadījumos, kad, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, attiecīgā persona nekādi nevar tikt nošķirta no sava ģimenes locekļa, no kura tā ir atkarīga” (27).
61. Aplūkojamajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka RH pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu kompetentā valsts iestāde ir noraidījusi, pamatojoties tikai uz to, ka viņa laulātās rīcībā nav tādu līdzekļu, kādi prasīti Karaļa dekrēta Nr. 240/2007 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, tādējādi neizvērtējot, vai, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, starp tiem pastāv atkarības attiecības, kas pamatotu atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu, pamatojoties uz LESD 20. pantu.
62. Ņemot vērā iepriekš minēto un Tiesas izstrādātos principus, LESD 20. pants acīmredzami nepieļauj tādu praksi.
63. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas-Lamančas Augstā tiesa) turklāt uzsver, ka Savienības pilsonei nav bijusi iespēja darīt zināmus šos īpašos apstākļus un tādējādi norādīt uz atkarības attiecību esamību, ko, šķiet, ir atspēkojusi Spānijas administrācija.
64. Tiesai nav jāpārbauda, vai un kādā mērā Spānijas tiesiskais regulējums ļauj attiecīgajām personām iesniegt kompetentajai valsts iestādei visu nozīmīgo informāciju iespējamu atkarības attiecību novērtēšanai. Savukārt man šķiet lietderīgi atgādināt iesniedzējtiesai principus, kurus Tiesa ir izstrādājusi attiecībā uz procesuālo kārtību, kādā notiek tādu atkarības attiecību pierādīšana, ar kurām var tikt pamatotas atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu.
65. Proti, lai gan Tiesa atzīst, ka pierādīšanas pienākums principā ir trešās valsts valstspiederīgajam, kurš vēlas iegūt šādas uzturēšanās tiesības, tas tomēr uzliek dalībvalstīm divus pienākumus. Pirmkārt, šīm pēdējām ir jānosaka tāda pierādīšanas pienākuma īstenošanas procesuālā kārtība, kas neapdraud LESD 20. panta lietderīgo iedarbību (28). Otrkārt, dalībvalstīm, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā sniegto informāciju, ir jāveic vajadzīgā izpēte, lai noskaidrotu, vai starp šo valstspiederīgo un attiecīgo Savienības pilsoni nepastāv tādas atkarības attiecības, kas šo pēdējo piespiedīs pamest Savienības teritoriju (29).
66. Līdz ar to, ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka LESD 20. pants nepieļauj tādu valsts praksi kā pamatlietā aplūkojamā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, uzturēšanās tiesības tiek atteiktas automātiski, pamatojoties tikai uz to, ka šis pēdējais neatbilst valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajam nosacījumam par līdzekļu pietiekamību. Kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums konkrēti izvērtēt visus pastāvošos un atbilstošos konkrētā gadījuma apstākļus, lai noskaidrotu, vai starp attiecīgajām personām nepastāv tādas atkarības attiecības, kas pamatotu atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu, pamatojoties uz minēto tiesību normu.
2. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
67. Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā, kad trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, uzturēšanās tiesības ir atteiktas, ir nozīmīgi ņemt vērā valsts tiesisko regulējumu, kurā tiek prasīta laulāto kopīga dzīvesvieta, lai izvērtētu, vai starp šiem pēdējiem pastāv atkarības attiecības un, attiecīgā gadījumā, vai ir piešķiramas atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 20. pantu.
68. Kā jau to norādīju (30), Tiesa uzskata, ka atkarības attiecības starp diviem pieaugušajiem, vienas ģimenes locekļiem, ir iespējamas tikai “izņēmuma gadījumos, kad, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, attiecīgā persona nekādi nevarētu tikt nošķirta no sava ģimenes locekļa, no kura tā ir atkarīga” (31). Proti, tā atzīst, ka “atšķirībā no nepilngadīgajiem, it īpaši, ja tie ir mazgadīgi bērni, [..] pieaugušais principā spēj dzīvot no saviem ģimenes locekļiem neatkarīgu dzīvi” (32). Tātad, lai iegūtu atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 20. pantu, ir jāpierāda, ka Savienības pilsonim nav citas izvēles kā sekot trešās valsts valstspiederīgajam, kuram ir atteiktas uzturēšanās tiesības, jo tas ir viņa apgādībā, piemēram, smagas slimības vai invaliditātes dēļ, un/vai tas ir pilnībā atkarīgs no viņa savas iztikas vai savu vajadzību nodrošinājuma ziņā.
69. Tomēr pamatlietas konteksts ir cits.
70. Kā uz to norāda visi apsvērumus iesniegušie lietas dalībnieki, nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka starp RH un viņa laulāto pastāv tādas atkarības attiecības, kas pamatotu atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam, pamatojoties uz LESD 20. pantu.
71. Pirmkārt, kā tas izriet no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas, RH attiecībā pret savu laulāto, Savienības pilsoni, nav nekādas finansiālās atbildības. Faktiski no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka finansiālajā ziņā pāra apgādību ir uzņēmies Savienības pilsones tēvs.
72. Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka ģimenes saišu, vai tās būtu bioloģiskas vai juridiskas, esamība pati par sevi neļauj pamatot atkarības attiecības LESD 20. panta izpratnē (33). Tātad vienīgi ar laulības saitēm, kas aplūkojamajā gadījumā vieno trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, nav pietiekami, lai pierādītu, ka šī pēdējā minētā nevienā brīdī nevarētu tikt nošķirta no viņas laulātā un ka galu galā viņai nebūtu citas izvēles kā vien atstāt Savienību, lai tam sekotu, ja uzturēšanās tiesības tiktu atteiktas. Kas attiecas uz Civilkodeksa 68. pantā paredzēto prasību par kopdzīvi, manā ieskatā arī tā nav apstāklis, kas varētu veidot atkarības attiecības, jo saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju šī tiesību norma neliedz laulātajiem dzīvot atsevišķi, un tas nozīmē, ka šie pēdējie minētie varētu dzīvot dažādās valstīs.
73. Protams, nav izslēgts, ka Savienības pilsone, lai saglabātu viņu ģimenes dzīves vienotību, izvēlas sekot savam laulātajam uz viņa izcelsmes valsti. Uzskatu, ka, ja tas tā notiktu, pēdējā minētā brīvi būtu nolēmusi pamest Savienības teritoriju, pamatojoties uz iemeslu, kas saistīts ar ģimenes dzīves saglabāšanu, ko Tiesa atzīst par nepietiekamu, lai pierādītu atkarības attiecības (34).
74. Tā kā uz RH neattiecas Savienības atvasināto tiesību normu un, it īpaši, Direktīvā 2004/38 ietverto tiesību normu piemērošanas joma un tā kā arī nešķiet, ka viņam varētu būt iespējams iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas tieši pamatotas ar LESD 20. panta noteikumiem, jo starp šo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, kura ir tā ģimenes loceklis, a priori nepastāv tādas atkarības attiecības, kas novestu pie tā, ka šī pēdējā būtu spiesta atstāt Savienības teritoriju kopumā, lai šo trešās valsts valstspiederīgo pavadītu, tā situāciju reglamentē noteikumi, kas ir tikai konkrētās dalībvalsts kompetencē.
V. Secinājumi
75. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas-Lamančas Augstā tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tas nepieļauj tādu valsts praksi kā pamatlietā aplūkojamā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, uzturēšanās tiesības tiek atteiktas automātiski, pamatojoties tikai uz to, ka šis pēdējais neatbilst valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajam nosacījumam par līdzekļu pietiekamību. Kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums konkrēti izvērtēt visus pastāvošos un atbilstošos konkrētā gadījuma apstākļus, lai noskaidrotu, vai starp attiecīgajām personām nepastāv tādas atkarības attiecības, kas pamatotu atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu, pamatojoties uz minēto tiesību normu;
– tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkojamais esamība, kurā, lai gan ir prasīta laulāto kopdzīve, tomēr nav liegts šiem pēdējiem dzīvot atsevišķi, nav apstāklis, kas varētu radīt tādas atkarības attiecības.