Language of document : ECLI:EU:F:2015:116

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2015. gada 6. oktobrī

Lieta F‑119/14

FE

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Pieņemšana darbā – Atklāts konkurss – Iekļaušana rezerves sarakstā – Iecēlējinstitūcijas lēmums nepieņemt darbā veiksmīgo kandidātu – Attiecīgā atlases komisijas un iecēlējinstitūcijas kompetence – Pielaišanas dalībai konkursā nosacījumi – Minimālās profesionālās pieredzes ilgums – Aprēķināšanas noteikumi – Acīmredzama kļūda atlases komisijas vērtējumā – Neesamība – Iespējas tikt pieņemtam darbā zaudējums – Atlīdzināšana

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas EAEK līgumam piemērojams atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru FE lūdz atcelt Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcijas 2013. gada 17. decembra lēmumu, ar kuru ir atteikts viņu pieņemt darbā Tieslietu ģenerāldirektorātā (ĢD) no konkursa EPSO/AD/42/05 rezerves saraksta, kā arī atlīdzināt viņai ar šo lēmumu, iespējams, nodarīto mantisko un morālo kaitējumu

Nolēmums      Atcelt 2013. gada 17. decembra lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija atteicās pieņemt darbā FE. Eiropas Komisija samaksā FE summu EUR 10 000 apmērā. Prasību pārējā daļā noraidīt. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina FE tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Konkurss – Atlases komisija – Neatkarība – Robežas – Nelikumīgu lēmumu pieņemšana – Iecēlējinstitūcijas pienākumi

(Civildienesta noteikumu 30. pants un III pielikums)

2.      Ierēdņi – Konkurss – Konkursa pārbaudījumu organizēšana un norise – Kompetences sadalījums starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju – Konkursa paziņojumā paredzētie nosacījumi

(Civildienesta noteikumu III pielikums)

3.      Ierēdņi – Konkurss – Pielaišanas nosacījumi – Konkursa paziņojumā paredzētie nosacījumi – Minimālās profesionālās pieredzes ilgums – Paziņojumā par konkursu tiešas norādes neesamība par šī ilguma aprēķina veidu – Atlases komisijas vērtējums – Tiesiskuma pārbaude, ko veic iecēlējinstitūcija – Aprēķina veida aizvietošana – Nepieļaujamība

(Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkts)

4.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu – Iespējas tikt pieņemtam darbā zaudējums – Kritēriji

(LESD 340. pants; Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts)

1.      Saistībā ar Eiropas iestāžu personāla pieņemšanu darbā ar atklāta konkursa starpniecību, ņemot vērā neatkarības principu, kas reglamentē konkursa atlases komisijas pienākumu izpildi, iecēlējinstitūcijai nav pilnvaru atcelt vai grozīt lēmumu, ko atlases komisija ir pieņēmusi, īstenojot savas pilnvaras, kā tas ir noteikts tostarp Civildienesta noteikumu 30. pantā, kā arī to III pielikuma 5. pantā.

Tomēr, tā kā iecēlējinstitūcijai ir pienākums pieņemt lēmumus, kas nav prettiesiski, tai nevar būt saistošs atlases komisijas lēmums, kura prettiesiskuma rezultātā var tikt skarti arī tās pašas pieņemtie administratīvie lēmumi. Tāpēc pirms ierēdņa iecelšanas amatā iecēlējinstitūcijas pienākums ir pārbaudīt, vai attiecīgais kandidāts izpilda Civildienesta noteikumos paredzētos nosacījumus, lai viņu varētu likumīgi pieņemt darbā Savienības dienestā, pretējā gadījumā lēmums par pieņemšanu darbā nebūtu spēkā.

Ja, piemēram, ir acīmredzami, ka atlases komisijas lēmums par pielaišanu konkursa pārbaudījumiem ir prettiesisks, jo tajā ir pieļauta acīmredzama kļūda, iecēlējinstitūcijai, kurai atlases komisija ir nosūtījusi rezerves sarakstu, kurā ir iekļauts šī kandidāta uzvārds, kurš starplaikā ir izturējis pārbaudījumus, ir jāatsaka iecelt amatā minēto veiksmīgo kandidātu.

(skat. 39. un 40. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi, 1986. gada 23. oktobris, Schwiering/Revīzijas palāta, 142/85, EU:C:1986:405, 19. un 20. punkts, un 1992. gada 20. februāris, Parlaments/Hanning, C‑345/90 P, EU:C:1992:79, 22. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedums, 2012. gada 23. oktobris, Eklund/Komisija, F‑57/11, EU:F:2012:145, 49. punkts, un rīkojums, 2014. gada 10. jūlijs, Mészáros/Komisija, F‑22/13, EU:F:2014:189, 48. punkts.

2.      Paziņojums par konkursu ir jebkuras atlases procedūras attiecībā uz darba nodrošināšanu Savienības iestādēs tiesiskais pamats, ciktāl, neskarot atbilstošas Civildienesta noteikumu augstākstāvošas normas, tostarp Civildienesta noteikumu III pielikuma normas, tas reglamentē, pirmkārt, iecēlējinstitūcijas un atlases komisijas kompetenču sadalījumu attiecībā uz konkursa pārbaudījumu organizēšanu un norisi un, otrkārt, tajā ir paredzēti kandidātu dalības nosacījumi, it īpaši attiecībā uz viņu profilu, viņu īpašām tiesībām un pienākumiem.

Tādējādi paziņojumam par konkursu nebūtu priekšmeta, ja iecēlējinstitūcija varētu svītrot no rezerves saraksta veiksmīgo kandidātu, atsaucoties uz pielaišanas [dalībai konkursā] nosacījumu vai noteikumu, kas nav iekļauts nedz minētajā paziņojumā, nedz Civildienesta noteikumos vai katrā ziņā pirms paziņojuma par konkursu nebija pieejami publicēts, vai arī par to noteikti nezināja ne atlases komisija, ne ieinteresētie kandidāti.

Paziņojumā par konkursu tikai atlases komisijai, veicot tās uzdevumus un īstenojot tās plašo novērtējuma brīvību, bija uzticēts pienākums izveidot to kandidātu sarakstu, kuri tika pielaisti kārtot konkursa pārbaudījumus.

(skat. 42., 43. un 48. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: spriedumi, 2011. gada 14. aprīlis, Šimonis/Komisija, F‑113/07, EU:F:2011:44, 74. punkts, un 2014. gada 15. oktobris, Moschonaki/Komisija, F‑55/10 RENV, EU:F:2014:235, 42. punkts.

3.      Attiecībā uz profesionālās pieredzes minimālā ilguma aprēķinu atlases komisija – kurai nevienā noteikumā, kas tieši būtu bijis ietverts paziņojumā par konkursu, nebija norādīts veids, kā tai jāaprēķina nepieciešamās minimālās profesionālās pieredzes ilgums, lai varētu atļaut piedalīties konkursā –, pamatojoties uz tās plašo novērtējuma brīvību šajā jomā, varēja saprātīgi uzskatīt, ka tai nebija jāpielāgojas īpašam kādas iestādes aprēķināšanas veidam. No tā izriet, ka tas, ka atlases komisija nav pieņēmusi aprēķināšanas veidu, kuru attiecīgās iestādes dienesti izmanto, lai aprēķinātu minimālo profesionālās pieredzes ilgumu, kas tiek uzskatīta par tādu, kura attiecas uz pilna laika darba pieredzi, automātiski nenozīmē, ka atlases komisija būtu kļūdaini novērtējusi nosacījumu attiecībā uz minimālo profesionālo pieredzi, kas ieinteresētajai personai bija jāpamato, lai viņai tiktu pielaista dalībai konkursa pārbaudījumos.

Šajā ziņā attiecībā uz nepieciešamo iepriekšējo profesionālo pieredzi, ja paziņojumā par konkursu ir paredzēts īpašs pielaišanas dalībai nosacījums par vismaz divu gadu profesionālo pieredzi, iecēlējinstitūcija nevar svītrot veiksmīgo kandidātu, kuru ir izvēlējusies atlases komisija, no rezerves saraksta brīdī, kad tā viņu vēlas pieņemt darbā, atsaucoties uz vērtējuma noteikumiem un nepieciešamās profesionālās pieredzes aprēķināšanas veidu, kurus tā pati nebija iekļāvusi paziņojumā par konkursu vai kas netika norādīti atlases komisijai, kā arī jebkuram konkursa kandidātam juridiski saistošā tiesību aktā.

Pretējā gadījumā neatgriezeniski tiktu pārkāpts tiesiskās noteiktības princips, kas ir viens no jebkuras konkursa procedūras regulējošiem principiem. Turklāt netiktu ievērots ne tikai tiesiskās noteiktības princips, bet arī vienlīdzīgas attieksmes princips.

(skat. 57. un 61.–64. punktu)

4.      Lai iestātos iestādes atbildība, ir jāizpilda nosacījumu kopums attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu, apgalvotā kaitējuma esamību un cēloņsakarības starp minēto rīcību un kaitējumu pastāvēšanu.

Apstāklis, ka prasītāja galīgi zaudēja iespēju tikt ieceltai par administratori AD 7 pakāpē, rada tiesības uz atlīdzību, ja tiek ievēroti citi tiesiskie nosacījumi. Tomēr mantiskais kaitējums, ar kuru tā ir pamatojusi kaitējuma atlīdzības saņemšanu, nav saistīts ar negūto peļņu, bet ir iespējas zaudēšana tikt pieņemtai darbā kā ierēdnei amatā, uz kuru attiecās attiecīgā darbā pieņemšanas procedūra.

Tādējādi, izmantojot Civildienesta tiesas iespējas izvērtēt kaitējumu ex æquo et bono, būtu taisnīgi atlīdzināt prasītājai nodarīto mantisko kaitējumu pilnā apmērā, it īpaši ņemot vērā mēneša atalgojumu aizpildāmajā amatā, zaudētās iespējas faktisko raksturu, pirmo iespējamo pieņemšanas darbā datumu un prasītājas profesionālo situāciju atsauces periodā.

(skat. 120., 123., 129. un 130. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 42. punkts, un 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 52. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedums, 2011. gada 13. septembris, AA/Komisija, F‑101/09, EU:F:2011:133, 79.–82. punkts.