TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2023. gada 21. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – 4.a panta 1. punkts – Nodošanas starp dalībvalstīm procedūra – Izpildes nosacījumi – Fakultatīvas neizpildīšanas pamats – Izņēmumi – Obligāta izpilde – Aizmuguriski piespriests sods – Jēdziens “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” – Attiecīgā persona, kas nav piedalījusies klātienē ne pirmajā, ne apelācijas instancē – Valsts tiesiskais regulējums, kurā aizmuguriska nolēmuma gadījumā paredzēts absolūts attiecīgās personas nodošanas aizliegums – Atbilstīgas interpretācijas pienākums
Lietā C‑398/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 14. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 15. jūnijā, procesā saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pret
RQ
piedaloties
Generalstaatsanwaltschaft Berlin,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen] (referents), tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller, P. Busche, M. Hellmann un R. Kanitz, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un H. Leupold, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 4.a panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts procesā par tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Vācijā, kas izdots attiecībā uz Čehijas valstspiederīgo, lai Čehijas Republikā izpildītu brīvības atņemšanas sodu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums groza [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
4 Šī pamatlēmuma 4.a panta “Aizmuguriski nolēmumi” 1. punktā ir paredzēts:
“Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:
a) vai nu savlaicīgi:
i) saņēma pavēsti un tādējādi tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts spriedums, vai ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu,
un
ii) tika informēta par to, ka spriedums var tikt pieņemts aizmuguriski;
[..].”
Vācijas tiesības
5 1982. gada 23. decembra Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likums par starptautisko savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās; BGBl. 1982 I, 2071. lpp.) redakcijā, kas publicēta 1994. gada 27. jūnijā (BGBl. 1994 I, 1537. lpp., turpmāk tekstā – “IRG”), 83. panta 1. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēts:
“Izdošana nav pieļaujama, ja:
[..]
3. tā tiek prasīta soda izpildei, ja notiesātā persona klātienē nav piedalījusies tiesas sēdē, kurā pieņemts notiesājošs nolēmums [..].”
Čehijas tiesības
6 1961. gada 29. novembra Zákon č.141/1961 Sb. o trestním řízení soudním (trestní řád) (Likums Nr. 141/1961 par kriminālprocesu (Kriminālprocesa kodekss)) 64. pantā būtībā ir paredzēts, ka pēc pirmā izsniegšanas mēģinājuma persona, kurai ir izsniedzams dokuments, ir jāinformē par vietu, kur tā var saņemt šo dokumentu. Ja minētais dokuments netiek saņemts desmit dienu laikā, to pašu dokumentu var ievietot šīs personas izmantotajā pastkastītē, un to uzskata par tā izsniegšanu.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
7 Čehijas iestādes vērsās Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, ar pieteikumu par tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kuru 2021. gada 15. jūnijā attiecībā uz Čehijas pilsoni bija izdevusi Okresní soud v Ostravě (Rajona tiesa Ostravā, Čehijas Republika). Šis Eiropas apcietināšanas orderis ir vērsts uz attiecīgās personas apcietināšanu un nodošanu šīm iestādēm, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu uz 15 mēnešiem, kas piespriests ar 2020. gada 19. jūnija spriedumu, kurš grozīts ar Krajský soud v Ostravě (Apgabaltiesa Ostravā, Čehijas Republika) 2020. gada 25. augusta spriedumu (turpmāk tekstā – “apelācijas instances spriedums”).
8 Ar apelācijas instances spriedumu tika samazināts pirmajā instancē piespriestais sods.
9 Nav strīda par to, ka attiecīgā persona piedalījās klātienē pirmās instances tiesas sēdē. Attiecīgā persona savukārt nepiedalījās apelācijas tiesvedībā, un to arī nepārstāvēja advokāts.
10 Pavēste ierasties apelācijas instancē, kas tika nosūtīta uz adresi, kuru attiecīgā persona bija norādījusi kompetentajām Čehijas iestādēm kā savu pastāvīgās dzīvesvietas adresi un uz kuru šī persona bija personiski saņēmusi pavēsti ierasties pirmajā instancē, 2020. gada 17. augustā tika ievietota attiecīgās personas pastkastītē, jo attiecīgā persona nebija ieradusies to saņemt personīgi, kā tika aicināta to darīt iepriekš 3. augustā. Lai gan nav pierādījumu tam, ka attiecīgā persona patiešām ir saņēmusi šo pavēsti ierasties apelācijas instancē un ka šī persona ir paziņojusi, ka 2020. gada augustā ir pārcēlusies uz Vāciju, neinformējot par to Čehijas kompetentās iestādes, atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 64. pantam tiek uzskatīts, ka minētā pavēste ierasties apelācijas instancē ir izsniegta attiecīgajai personai desmitajā dienā pēc uzaicinājuma ierasties to saņemt.
11 2021. gada 10. oktobrī attiecīgā persona, pamatojoties uz pamatlietā aplūkoto Eiropas apcietināšanas orderi, tika aizturēta Berlīnē (Vācija), kur tai tika piemērots pagaidu apcietinājums. Tad tā paziņoja, ka nepiekrīt vienkāršotai nodošanas Čehijas iestādēm procedūrai.
12 2021. gada 14. oktobrī iesniedzējtiesa izdeva rīkojumu par attiecīgās personas apcietināšanu, lai to nodotu Čehijas iestādēm.
13 Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Berlīnes Ģenerālprokuratūra, Vācija), saņēmusi attiecīgajā izsniegšanas tiesu iestādē precizējumus par konkrētajiem apstākļiem, kādos attiecīgā persona tika uzaicināta, attiecīgo personu atbrīvoja un lūdza iesniedzējtiesu atcelt izsūtīšanas nolūkā izdoto apcietināšanas orderi, kā arī atzīt attiecīgās personas nodošanu par prettiesisku, pamatojoties uz to, ka IRG 83. panta 1. punkta 3. apakšpunkts, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Pamatlēmuma 2002/584 4.a pants, esot šķērslis šādai nodošanai.
14 Ar 2021. gada 4. novembra rīkojumu iesniedzējtiesa atcēla attiecīgās personas izraidīšanai izdoto Eiropas apcietināšanas orderi. Lai gan iesniedzējtiesa uzskatīja, ka šajā gadījumā ir izpildīts nodarījuma abpusējas sodāmības nosacījums, kuram ir pakļauta šāda nodošana un ar kuru tiek pārbaudīts, vai inkriminētie nodarījumi ir noziedzīgs nodarījums abās dalībvalstīs, kurām ir jāsadarbojas, tā nolēma apturēt lietas izskatīšanu attiecībā uz pieteikumu atzīt attiecīgās personas nodošanu par prettiesisku.
15 Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” attiecas uz lietas izskatīšanu pirms pirmās instances nolēmuma, ja šis nolēmums apelācijas tiesvedībā ir ticis grozīts attiecīgajai personai labvēlīgā veidā.
16 Iesniedzējtiesa atgādina Tiesas judikatūru, kas izriet no 2017. gada 10. augusta sprieduma Tupikas(C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628), atbilstoši kurai, ja kriminālprocess sastāv no vairākām instancēm, šis jēdziens attiecas uz lietas izskatīšanu, kurā pieņemts nolēmums, ar ko – atkārtoti izskatot lietu pēc būtības gan no faktu, gan tiesību skatpunkta, proti, pēdējā instancē pēc būtības – ir galīgi nospriests par attiecīgās personas vainu, kā arī par tai piespriežamo sodu.
17 Iesniedzējtiesa no minētā secina, ka šajā gadījumā tieši process tiesā, kas lemj apelācijas instancē, kurā attiecīgā persona nav piedalījusies, ir noteicošs Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta piemērošanai un ka, tā kā attiecīgā persona nav klātienē piedalījusies šajā procesā, tās nodošana ir jāatzīst par prettiesisku un ir jāatsaka pamatlietā aplūkotā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde.
18 Tomēr iesniedzējtiesa pauž šaubas par judikatūras, kas izriet no šī sprieduma, piemērojamību tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā attiecīgā persona esot kavējusi savu izsaukšanu uz apelācijas tiesas sēdi.
19 Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka pastāv atšķirības apelācijas tiesvedības organizēšanā dažādās dalībvalstīs, it īpaši attiecībā uz valsts tiesas pienākumu veikt lietas izskatīšanu pēc būtības gadījumā, ja attiecīgā persona nav piedalījusies. Tā tas esot paredzēts Čehijas tiesībās, un šīs izskatīšanas rezultātā, kā tas ir šajā gadījumā, varētu tikt pieņemts nolēmums, ar kuru pirmās instances tiesas spriedums tiktu grozīts attiecīgajai personai labvēlīgā veidā. Tomēr, ja, kā tas ir piemērojamajās Vācijas tiesībās, šāds pienākums nav paredzēts, taisītais spriedums jēdzienā “lietas izskatīšana” Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta izpratnē neietilptu.
20 Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja apelācijas sūdzība tiek noraidīta, neizskatot pēc būtības, pirmajā instancē pasludinātais spriedums iegūst res judicata spēku un tādējādi ir izpildāms, kas nozīmējot, ka faktiski tiek lūgta attiecīgās personas nodošana šī sprieduma izpildei. No minētā tā secina, ka Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas izskatīšana” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz izpildāmo nolēmumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī interpretācija ir piemērojama arī tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, pirmās instances nolēmums apelācijas tiesvedībā ir ticis grozīts attiecīgajai personai labvēlīgā veidā, pat ja šis pirmās instances nolēmums atšķirībā no apelācijas instances sprieduma, kas pasludināts, neizskatot lietu pēc būtības, pats par sevi nav izpildāms nolēmums, bet tas ir jāapvieno ar apelācijas instances spriedumu, ar kuru tas ir grozīts.
21 Otrām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesību pārākuma principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā IRG 83. panta 1. punkta 3. apakšpunkts, saskaņā ar kuru aizmuguriska notiesāšana ir “absolūts šķērslis” tādas personas nodošanai, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, lai gan Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktā, kas ar šo valsts tiesisko regulējumu ir transponēts Vācijas tiesībās, šajā ziņā ir paredzēts tikai fakultatīvs atteikuma pamats.
22 Iesniedzējtiesas skatījumā, šī pēdējā minētā tiesību norma nav pilnībā transponēta Vācijas tiesībās, jo IRG 83. panta 1. punkta 3. apakšpunktā nav paredzēta iespēja izpildes tiesu iestādei īstenot rīcības brīvību aizmuguriskas notiesāšanas gadījumā.
23 Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa 2019. gada 24. jūnija spriedumā Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 69., 72., 73. un 76. punkts) ir nospriedusi, ka, lai gan Pamatlēmums 2002/584 nav tieši piemērojams, jo tam nav tiešas iedarbības, izpildes tiesu iestādei tomēr ir jāinterpretē valsts tiesības atbilstoši šim pamatlēmumam, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu, kas izslēdz šo tiesību contra legem interpretāciju.
24 Iesniedzējtiesa uzskata, ka tā nevar interpretēt IRG 83. panta 1. punkta 3. apakšpunktu tādējādi, ka ar to, izvērtējot šķērsli attiecīgās personas nodošanai, tai ir piešķirta rīcības brīvība, kas tai ļautu atzīt šo nodošanu par likumīgu, neraugoties uz šī panta 2.–4. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Iesniedzējtiesai, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktu un atbilstoši rīcības brīvībai, kam tai šajā ziņā ir jābūt, vajadzētu varēt uzskatīt, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītai ir pienācīgi ievērotas, pat ja tā nav klātienē piedalījusies apelācijas tiesvedībā, un ka tās nodošana tātad ir likumīga. Attiecīgā persona pati esot izvairījusies no piedalīšanās apelācijas tiesvedībā, jo pēc pārsūdzības tā joprojām ir nesasniedzama un nav saņēmusi pavēsti ierasties apelācijas instancē, kas tai tika nosūtīta uz adresi, kuru tā bija norādījusi kompetentajām Čehijas iestādēm, neraugoties uz to, ka zināja par pavēstes izsniegšanu.
25 Šādos apstākļos Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai notikušas apelācijas tiesvedības gadījumā [Pamatlēmuma 2002/584] 4.a panta 1. punktā minētais jēdziens “lietas izskatīšana” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz tiesas procesu pirms pirmās instances nolēmuma pieņemšanas, ja apelācijas sūdzību ir iesniedzis tikai apsūdzētais un apelācijas sūdzība ir vai nu noraidīta vai arī pirmās instances spriedums ir grozīts viņam par labu?
2) Vai ar Savienības tiesību pārākumu ir saderīgi tas, ka Vācijas likumdevējs [IRG] 83. panta 1. punkta 3. apakšpunktā kā absolūtu šķērsli nodošanai ir noteicis aizmuguriskas notiesāšanas gadījumu, lai gan Pamatlēmuma [2002/584] 4.a panta 1. punktā šajā ziņā ir paredzēts tikai fakultatīvs neizpildes pamats?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
26 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” attiecas uz lietas izskatīšanu, kurā pieņemts pirmās instances nolēmums, ja šis nolēmums apelācijas tiesvedībā tika grozīts attiecīgajai personai labvēlīgā veidā.
27 Citiem vārdiem sakot, iesniedzējtiesa jautā, vai tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, attiecīgā persona nav piedalījusies klātienē apelācijas tiesvedībā, kurā pieņemts spriedums, ar kuru ir grozīts pirmajā instancē pasludinātais nolēmums, šis process ietilpst jēdzienā “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta izpratnē.
28 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta izpratnē ir jāsaprot kā autonoms Savienības tiesību jēdziens un vienveidīgi jāinterpretē tās teritorijā neatkarīgi no kvalifikācijām dalībvalstīs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 67. punkts, un, 2017. gada 22. decembris, Ardic, C‑571/17 PPU, EU:C:2017:1026, 63. punkts).
29 Šis jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kas aptver procesu, kurā pieņemts tiesas nolēmums par personas, kuras nodošana tiek lūgta saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, galīgu notiesāšanu (spriedumi, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 74. punkts, un 2023. gada 23. marts, Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana), C‑514/21 un C‑515/21, EU:C:2023:235, 52. punkts).
30 Tiesas nolēmums, ar kuru tiek galīgi izlemts pēc būtības tādā ziņā, ka attiecībā uz to vairs nav parasto pārsūdzības iespēju, ir noteicošais attiecīgajai personai, jo tas tieši skar tās personīgo situāciju saistībā ar vainas atzīšanu, kā arī attiecīgajā gadījumā saistībā ar brīvības atņemšanas sodu, kas tai būs jāizcieš (spriedums, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 83. punkts).
31 Tālab šajā procesa stadijā attiecīgajai personai ir pilnībā jāspēj izmantot savas tiesības uz aizstāvību, lai efektīvi paustu savu viedokli un tādējādi ietekmētu galīgo nolēmumu, kurš var ietvert tās individuālās brīvības atņemšanu. Rezultātam, kāds ir šai tiesvedībai, šajā kontekstā nav nozīmes (spriedums, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 84. punkts).
32 Konkrētāk, tādā gadījumā, par kādu ir runa pamatlietā un kurā tiesvedība ir norisinājusies divās secīgās instancēs, proti, pirmajā instancē, kam sekojusi apelācijas tiesvedība, Tiesa nosprieda, ka instancei, kurā pieņemts apelācijas nolēmums, vienīgajai ir nozīme saistībā ar Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktu, jo šajā instancē ir pieņemts nolēmums, ko vairs nav iespējas vienkārši pārsūdzēt un ar ko lieta līdz ar to ir galīgi izlemta pēc būtības (spriedums, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 90. punkts).
33 No tā izriet, ka noteicošais elements, lai procesu kvalificētu kā tādu, kas ietilpst jēdzienā “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta izpratnē, ir tas, ka šī procesa rezultātā ir pieņemts galīgi notiesājošs spriedums, ar kuru tādējādi lieta tiek galīgi izlemta pēc būtības.
34 Tālab tāda apelācijas tiesvedība kā pamatlietā aplūkotā, kurā pieņemts spriedums, ar kuru grozīts pirmajā instancē pasludinātais nolēmums, un ar kuru tādējādi tika galīgi izlemta attiecīgā lieta, – kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – ietilpst šajā jēdzienā.
35 Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apelācijas tiesvedība, kurā pieņemts spriedums, ar kuru tiek grozīts pirmajā instancē pasludinātais nolēmums un tādējādi lieta ir galīgi izlemta, ietilpst jēdzienā “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” šīs tiesību normas izpratnē.
Par otro jautājumu
36 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesību pārākuma principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir transponēts Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkts, ar kuru izpildes tiesu iestādei vispārīgi ir izslēgta iespēja izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots soda izpildei, ja attiecīgā persona nav klātienē piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts attiecīgais nolēmums.
37 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktā ir paredzēts noteikums, ka dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Ja vien nav izņēmuma apstākļu, izpildes tiesu iestādes var atteikties izpildīt šādu orderi tikai minētajā pamatlēmumā izsmeļoši uzskaitītajos gadījumos. Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no tajā ierobežojoši paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi, lai arī Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 50. punkts).
38 Tādējādi Pamatlēmumā 2002/584 ir skaidri norādīti, pirmkārt, Eiropas apcietināšanas ordera obligātas (šī pamatlēmuma 3. pants) un, otrkārt, fakultatīvas Eiropas apcietināšanas ordera neizpildīšanas pamati (4. un 4.a pants). It īpaši ar šī paša pamatlēmuma 4.a pantu tiek ierobežota iespēja atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, vienveidīgi un precīzi nosakot nosacījumus, saskaņā ar kuriem nolēmuma, kas pieņemts pēc lietas izskatīšanas, kurā attiecīgā persona nav piedalījusies, atzīšanu un izpildi nevar atteikt (spriedums, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 53. punkts).
39 No Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tajā ir paredzēts fakultatīvs pamats tāda Eiropas apcietināšanas ordera neizpildei, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski. Tomēr uz šo iespēju attiecas četri izņēmumi, kas ir izklāstīti attiecīgi šīs tiesību normas a)–d) apakšpunktā, kuros attiecīgajai izpildes tiesu iestādei ir liegta iespēja atteikties izpildīt tai adresēto Eiropas apcietināšanas orderi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Melloni, C‑399/11, EU:C:2013:107, 40. punkts).
40 Tādējādi izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja attiecīgā persona nav piedalījusies klātienē lietas izskatīšanā, kurā ir pieņemts attiecīgais nolēmums, izņemot, ja šajā Eiropas apcietināšanas orderī ir norādīts, ka ir izpildīti attiecīgi Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi (skat. spriedumu, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 54. punkts).
41 No tā izriet, ka izpildes tiesu iestādei ir jāpilda Eiropas apcietināšanas orderis, lai gan lietas izskatīšanā, kurā ir pieņemts attiecīgais nolēmums, attiecīgā persona nav piedalījusies, ja pastāv kāds no šī pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem apstākļiem (spriedums, 2017. gada 10. augusts, Tupikas, C‑270/17 PPU, EU:C:2017:628, 55. punkts).
42 Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka, tā kā šajā 4.a pantā ir paredzēts Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas gadījums, izpildes tiesu iestāde katrā ziņā pat pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētie apstākļi neattiecas uz personas, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, situāciju, var ņemt vērā citus apstākļus, kas tai ļauj pārliecināties, vai, nododot konkrēto personu, netiek pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. augusts, Zdziaszek, C‑271/17 PPU, EU:C:2017:629, 107. punkts, kā arī 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Hamburg, C‑416/20 PPU, EU:C:2020:1042, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Veicot šādu vērtējumu, izpildes tiesu iestāde tādējādi varēs ņemt vērā attiecīgās personas rīcību. Tieši šajā nodošanas procedūras posmā īpašu uzmanību var pievērst tostarp apstāklim, ka konkrētā persona ir centusies izvairīties no tai nosūtītās informācijas saņemšanas (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Hamburg, C‑416/20 PPU, EU:C:2020:1042, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 No minētā izriet, ka tad, kad izpildes tiesu iestāde pārbauda, vai ir izpildīts kāds no Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, tai nevar liegt pārliecināties par attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu, šajā ziņā pienācīgi ņemot vērā visus apstākļus, kas raksturo tajā izskatāmo lietu, tostarp informāciju, kas var būt tās rīcībā.
45 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka pamatlietā aplūkotajā Vācijas tiesiskajā regulējumā attiecīgajai izpildes tiesu iestādei ir vispārīgi noteikts pienākums atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi aizmuguriskas notiesāšanas gadījumā. Šis tiesiskais regulējums šai izpildes tiesu iestādei neatstāj nekādu rīcības brīvību, lai, pamatojoties uz lietas apstākļiem, pārbaudītu, vai pastāv kāda no attiecīgi Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajām situācijām, saistībā ar to, vai attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību var tikt uzskatītas par ievērotām, un lai līdz ar to lemtu par attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.
46 Šādos apstākļos jākonstatē, ka šāds valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktam.
47 Jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neuzliek valsts tiesai pienākumu atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar Pamatlēmuma 2002/584 normām, jo tām nav tiešas iedarbības. Tomēr dalībvalstu iestādēm, tai skaitā tiesām, cik vien iespējams ir jāveic savu valsts tiesību atbilstīga interpretācija, kas tām ļauj nodrošināt rezultātu, kurš ir saderīgs ar attiecīgā pamatlēmuma mērķi (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 109. punkts).
48 Lai gan pamatlēmumiem nevar būt tiešas iedarbības, to saistošais raksturs tomēr rada valstu iestādēm pienākumu veikt savu iekšējo tiesību atbilstīgu interpretāciju, sākot no datuma, kurā beidzas šo pamatlēmumu transponēšanas termiņš. Tātad, piemērojot valsts tiesības, šīm iestādēm tās ir jāinterpretē cik vien iespējams attiecīgā pamatlēmuma formulējuma un mērķa gaismā, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu, un tas tomēr izslēdz valsts tiesību contra legem interpretāciju. Atbilstošās interpretācijas princips prasa ņemt vērā valsts tiesības kopumā un piemērot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgā pamatlēmuma pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tā mērķim (spriedums, pirmdiena, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 72.–77. punkts).
49 No tā izriet, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums būs jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 tekstu un mērķi.
50 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēta šī tiesību norma un ar kuru izpildes tiesu iestādei vispārīgi ir izslēgta iespēja izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots soda izpildei, ja attiecīgā persona nav klātienē piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts attiecīgais nolēmums, ir pretrunā minētajai tiesību normai. Valsts tiesai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, šis valsts tiesiskais regulējums ir jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā šī pamatlēmuma tekstu un mērķi.
Par tiesāšanās izdevumiem
51 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1) Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apelācijas tiesvedība, kurā pieņemts spriedums, ar kuru tiek grozīts pirmajā instancē pasludinātais nolēmums un tādējādi lieta ir galīgi izlemta, ietilpst jēdzienā “lietas izskatīšana, kurā pieņemts nolēmums” šīs tiesību normas izpratnē.
2) Pamatlēmuma 2002/584, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299, 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēta šī tiesību norma un ar kuru izpildes tiesu iestādei vispārīgi ir izslēgta iespēja izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots soda izpildei, ja attiecīgā persona nav klātienē piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts attiecīgais nolēmums, ir pretrunā minētajai tiesību normai. Valsts tiesai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, šis valsts tiesiskais regulējums ir jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā šī pamatlēmuma tekstu un mērķi.
[Paraksti]