Language of document : ECLI:EU:T:2022:513

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2022.gada 7. septembrī (*)

Civildienests – Pieņemšana darbā – Paziņojums par atklāto konkursu EPSO/AD/378/20 (AD 7) – Juristi lingvisti, kuru galvenā valoda ir horvātu valoda, Eiropas Savienības Tiesā – Atlases komisijas lēmums nepielaist prasītāju pie dalības konkursa nākamajā posmā – Piemērotības nosacījumi – Nosacījums par izglītību, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai un ko apliecina diploms Horvātijas tiesību zinātnēs – Francijā iegūts diploms tiesību zinātnēs – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Atcelšanas prasība

Lietā T‑713/20

OQ, ko pārstāv R. Štaba, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Milanowska, R. Mrljić un L. Vernier, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise] (referents) un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā, ka puses trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noteikšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, pieņēmusi lēmumu lemt par prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs OQ lūdz atcelt konkursa atlases komisijas (turpmāk tekstā – “atlases komisija”) 2020. gada 3. septembra lēmumu nepielaist viņu pie nākamā posma atklātajā konkursā EPSO/AD/378/20, lai izveidotu juristu lingvistu, kuru galvenā valoda ir horvātu valoda, rezerves sarakstu Eiropas Savienības Tiesai. Prasītājs lūdz arī atcelt atlases komisijas 2020. gada 12. oktobra lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņa lūgums šo lēmumu pārskatīt.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītājs, Horvātijas pilsonis, ir pabeidzis augstākās izglītības studijas tiesību zinātnēs Itālijā un Francijā. 2012. gadā viņš pēdējā minētajā valstī ieguva maģistra grādu “Tiesību zinātnēs, ekonomikā un vadības zinībās, privāttiesību novirzienā, specialitātē jurists lingvists” Puatjē [Poitiers] universitātē, kas Horvātijā tika atzīts darba veikšanai “profesionālās atzīšanas” ietvaros. Prasītājs nedaudz vairāk nekā trīs gadus no 2013. gada beigām līdz 2017. gada sākumam pildīja tulkotāja pienākumus Eiropas Parlamentā horvātu valodas nodaļā, un kopš 2018. gada rudens viņš bija advokāta palīgs Horvātijā un, būdams palīgs, 2020. gada aprīlī iesniedza savu pieteikumu šā sprieduma 1. punktā minētajam atklātajam konkursam. Šo dažādo profesionālo pieredzi viņš ir minējis savā pieteikumā šim konkursam.

3        Konkursa, kuram pieteicās prasītājs, paziņojumā (OV 2020, C 72 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”) tostarp attiecībā uz konkrētajiem darbā pieņemšanas nosacījumiem bija norādīts, ka nekāda profesionālā pieredze netiek prasīta un ka saistībā ar “paredzētajām kvalifikācijām”, kas attiecas gan uz valodu zināšanām, gan kvalifikāciju, attiecībā uz šo pēdējo minēto tiek prasīta “izglītība, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai un ko apliecina viens no turpmāk norādītajiem diplomiem Horvātijas tiesību zinātnēs: Diploma iz hrvatskog prava stečena na sveučilišnom studiju (magistar/magistra prava ili diplomirani pravnik/diplomirana pravnica)”. Tika precizēts, ka, lai noteiktu, vai kandidāts ir sasniedzis izglītības līmeni, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai, atlases komisija ņems vērā diploma saņemšanas brīdī spēkā esošos noteikumus.

4        2020. gada 3. septembra lēmumā atlases komisija prasītājam norādīja:

“Pamatojoties uz Jūsu pieteikumā sniegtajiem datiem, Jūs neatbilstat piemērotības nosacījumiem attiecībā uz kvalifikāciju: Jums nav izglītības, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai un ko apliecina kāds no [prasītajiem] diplomiem Horvātijas tiesību zinātnēs.”

5        Savā pārskatīšanas lūgumā prasītājs apgalvoja, ka viņa Francijā iegūtais maģistra diploms ar kompetentās iestādes izdotu rīkojumu, kuru viņš ir pievienojis, Horvātijā esot atzīts par līdzvērtīgu Horvātijas 2. līmeņa maģistra diplomam. Šāda rīkojuma piemērojamība Horvātijas tiesību sistēmā esot precizēta Ustavni sud (Konstitucionālā tiesa, Horvātija) un Vrhovni sud (Augstākā tiesa, Horvātija) nolēmumos, kurus prasītājs arī ir pievienojis. Atsaucoties uz 2017. gada 13. oktobra spriedumu Brouillard/Komisija (T‑572/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums Brouillard III”, EU:T:2017:720), prasītājs apgalvoja, ka atlases komisijai bija jāņem vērā iepriekš minētā rīkojuma tiesiskās sekas, proti, ka saskaņā ar Horvātijas tiesībām viņa Francijā iegūtajam maģistra diplomam ir tādas pašas sekas kā Horvātijā iegūtam 2. līmeņa maģistra diplomam.

6        2020. gada 12. oktobra lēmumā atlases komisija noraidīja pārskatīšanas lūgumu, pamatojoties uz to, ka tai esot saistošs paziņojums par konkursu, kurā bija noteiktas brīvajām amata vietām nepieciešamās kompetences, un ka visi pieteikumi saistībā ar šo paziņojumu tika izskatīti vienādi. Tā uzsvēra, ka Eiropas Savienības Tiesas juristiem lingvistiem ir jāspēj “konkursa valodā” tulkot bieži vien sarežģītus juridiskus tekstus no vismaz divām citām valodām, kas šajā gadījumā prasīja padziļinātas Horvātijas tiesību sistēmas, kā arī juridiskās terminoloģijas zināšanas, ko vispār varot nodrošināt tikai ar universitātes diplomu Horvātijas tiesību zinātnēs. Šajā ziņā atlases komisija uzsvēra, ka prasītāja studijas nav bijušas saistītas ar Horvātijas tiesību zinātnēm. Arī viņa Francijā iegūtā diploma atzīšana darba veikšanai Horvātijā neesot apliecinājusi Horvātijas tiesību sistēmas un juridiskās terminoloģijas zināšanas.

 Lietas dalībnieku prasījumi

7        Prasītājs lūdz atcelt atlases komisijas 2020. gada 3. septembra un 12. oktobra lēmumus, kā arī piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8        Komisija lūdz noraidīt prasību un piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

9        Ievadā jāatgādina, ka Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas ombuda Lēmuma 2002/620/EK (2002. gada 25. jūlijs) par Eiropas Kopienu Personāla atlases biroja izveidi (OV 2002, L 197, 53. lpp.) 4. pantā ir noteikts:

“Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91.a pantu, lūgumus un sūdzības attiecībā uz to pilnvaru īstenošanu, kas piešķirtas saskaņā ar šā lēmuma 2. panta 1. un 2. punktu, iesniedz Birojā. Visas pārsūdzības attiecībā uz šīm jomām adresē Komisijai.”

10      Šī iemesla dēļ atbildētāja šajā lietā ir Komisija, lai arī runa ir par Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) Eiropas Savienības Tiesai rīkota konkursa atlases komisijas lēmumu. Prasītājs, sniedzot atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumu, vērsa uzmanību uz to, ka viņš patiešām ir norādījis Komisiju kā atbildētāju, lai gan sākotnēji prasības pieteikumā bija minējis EPSO (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 16. oktobris, Itālija/Komisija, T‑248/10, nav publicēts, EU:T:2013:534, 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra).

11      Tāpat jāatgādina, ka, ja konkursa kandidāts atbilstoši paziņojumā par konkursu minētajam noteikumam lūdz pārskatīt atlases komisijas pieņemto lēmumu, kā tas ir šajā gadījumā, tās pieņemtais lēmums pēc kandidāta situācijas pārskatīšanas aizstāj atlases komisijas sākotnējo lēmumu un tādējādi ir nelabvēlīgs akts (spriedumi, 1987. gada 16. decembris, Beiten/Komisija, 206/85, EU:C:1987:559, 8. punkts; 1992. gada 11. februāris, Panagiotopoulou/Parlaments, T‑16/90, EU:T:1992:11, 20. punkts, un 2018. gada 5. septembris, Villeneuve/Komisija, T‑671/16, EU:T:2018:519, 24. punkts).

12      Tālab atcelšanas prasījumi šajā lietā ir jāuzskata par vērstiem tikai pret nelabvēlīgu lēmumu, proti, atlases komisijas 2020. gada 12. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas pieņemts par lūgumu pārskatīt tās 2020. gada 3. septembra lēmumu un to aizstāj.

13      Prasītājs kā atcelšanas pamatus izvirza atlases komisijas, kas neesot ņēmusi vērā viņa Francijā iegūtā diploma atzīšanu Horvātijā, pilnvaru pārsniegšanu, un atlases komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, it īpaši tāpēc, ka neesot ņemta vērā viņa profesionālā pieredze.

14      Pirmajā pamatā prasītājs apgalvo, ka atlases komisija esot iejaukusies to Horvātijas iestāžu pilnvarās, kuras viņa Francijā iegūto diplomu esot atzinušas par līdzvērtīgu Horvātijā iegūtam diplomam saistībā ar ārvalstu augstākās izglītības diplomu profesionālo atzīšanu darba veikšanai Horvātijā. Šajā atzīšanas procedūrā esot ņemts vērā vienīgi iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču līmenis, nesalīdzinot izglītības programmas, un tādēļ, pēc prasītāja domām, atlases komisija, lai noraidītu viņa pieteikumu, nevarēja pamatoties uz to, ka šajā procedūrā nav salīdzinātas programmas, pēc kuru apgūšanas tiek piešķirts prasītāja diploms Francijā un paziņojumā par konkursu prasītie diplomi Horvātijā, kā arī to, ka Horvātijas iestādes nepārbaudīja prasītāja zināšanas Horvātijas tiesībās. Prasītāja Francijā iegūtais diploms esot viņam ļāvis uzsākt darbu advokāta profesijā Horvātijā un strādāt par advokāta palīgu Zagrebas (Horvātija) advokātu kolēģijā divos birojos pēc kārtas, lai gan viens no galvenajiem nosacījumiem, lai uz to varētu pretendēt, esot pabeigta augstākā izglītība tiesību zinātnēs juridiskajā fakultātē Horvātijā. Tas apliecinot, ka saskaņā ar Horvātijas tiesībām prasītāja diploms tiesību zinātnēs ir pilnībā pielīdzināts Horvātijā iegūtam līdzvērtīgam diplomam tiesību zinātnēs. Prasītājs apgalvo, ka šie fakti, tostarp viņa profesionālā pieredze, ko viņš ir minējis pieteikuma veidlapā, pierādot, ka viņa izglītības līmenis gan materiālā, gan formālā ziņā ir pilnā mērā līdzvērtīgs tam, ko apliecina paziņojumā par konkursu pieprasītie diplomi. Tādējādi atlases komisijas lēmums pārkāpjot viņa kā Eiropas Savienības pilsoņa pamattiesības, kādas tās ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, it īpaši tiesības strādāt un tiesības uz vienlīdzību, kā arī diskriminācijas aizliegumu.

15      Otrajā pamatā prasītājs apgalvo, ka, neņemot vērā šos faktus, atlases komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, it īpaši attiecībā uz viņa zināšanu līmeni Horvātijas tiesībās. Pieļaujot šo kļūdu, atlases komisija neesot ņēmusi vērā viņa pieredzi ne Horvātijas tiesību praktiskajā piemērošana, ne tulkošanā. Prasītājs norāda, ka turklāt dažus mēnešus pēc pieteikuma iesniegšanas viņš ir nokārtojis “kvalifikācijas pārbaudījumu”, kam advokātu palīgi var pieteikties pēc Horvātijā nostrādātiem 18 mēnešiem un kas viņiem ļauj tajā pildīt visus advokāta pienākumus. Tas a posteriori pierādot, ka viņam bija paziņojumā par konkursu prasītās Horvātijas tiesību sistēmas un juridiskās terminoloģijas zināšanas. Šajā ziņā viņš būtībā kritizē nekonsekvenci tajā, ka viņa pieteikums ir noraidīts, bet personu, kurām Horvātijas tiesībās ir bijušas tikai teorētiskas zināšanas, pieteikumi ir pieņemti.

16      Replikas rakstā prasītājs sniedz atbildi Komisijai, nesaistot savu argumentāciju ar pirmo vai otro atcelšanas pamatu, jo iebildumu rakstā Komisija pati uz šiem pamatiem sniedza kopēju atbildi, balstoties uz to, ka tie lielā mērā pārklājas. Prasītājs norāda, ka atlases komisija ir pārkāpusi Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 5. panta 3. punkta c) apakšpunktu un 27. pantu, kas attiecīgi skar ierēdņu minimālos izglītības līmeņus un principus, pēc kuriem jāvadās, pieņemot darbā. Vispārīgāk viņš apgalvo, ka dalības konkursā nosacījumi nevar būt pretrunā Savienības tiesiskajam regulējumam un ka atlases komisijai nevar būt neierobežota rīcības brīvība, lai noteiktu, vai kandidātu kvalifikācija un profesionālā pieredze atbilst paziņojumā par konkursu prasītajam līmenim. Viņš norāda, ka atlases komisijai ir jāvadās pēc šādas tiesību normu hierarhijas: Līgumi, Civildienesta noteikumi un paziņojums par konkursu. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka atlases komisija ir pārkāpusi LESD 45. pantu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā, kas esot piemērojams pieņemšanai darbā gan Savienības iestādēs, gan dalībvalstīs. Pamatojoties uz minēto, prasītājs uzskata, ka atlases komisijai esot bijis jāpiemēro 2015. gada 6. oktobra spriedumā Brouillard (C‑298/14, turpmāk tekstā – “spriedums Brouillard I”, EU:C:2015:652) noteiktie principi, proti, jāņem vērā visi viņa diplomi, apliecības un cita kvalifikācija, kā arī viņa atbilstošā profesionālā pieredze, salīdzinot tajos apliecināto kvalifikāciju ar paziņojumā par konkursu prasīto kvalifikāciju.

17      Komisija, papildinot atlases komisijas 2020. gada 3. septembra lēmumā un apstrīdētajā lēmumā norādīto, pēc būtības atbild, ka, ņemot vērā juristu lingvistu, kuru galvenā valoda ir horvātu valoda, Eiropas Savienības Tiesā pienākumu veikšanas prasības, paziņojumā par konkursu bija skaidri norādītas un precizētas prasības attiecībā uz kvalifikāciju, lai pieteiktos konkursam: augstākās izglītības līmenis, studiju saturs, proti, Horvātijas tiesības, un diplomi, proti, viens no minētajiem diplomiem Horvātijas tiesību zinātnēs. Atbildes rakstā uz repliku Komisija precizē, ka paziņojumā par konkursu nav prasīts, lai visas studijas būtu notikušas Horvātijā. Prasītājs neesot atbildis minētajai otrajai un trešajai prasībai. Kā jau vairākkārt nospriests, konkursa atlases komisijai esot pienākums ievērot paziņojuma par konkursu tekstu. Prasītāja Francijā iegūtā maģistra diploma atzīšana Horvātijā darba veikšanai Horvātijā, pat lai tur uzsāktu darbību advokāta profesijā kā advokāta palīgs, nenozīmē, ka tas ir viens no diplomiem Horvātijas tiesību zinātnēs, kas prasīti, lai piedalītos konkursā, kuram prasītājs ir pieteicies, lai pildītu attiecīgā jurista lingvista pienākumus, nevis lai pildītu pienākumus Horvātijā. Atlases komisija šajā ziņā neesot iejaukusies Horvātijas iestāžu pilnvarās. Kas attiecas uz prasītāja profesionālo pieredzi, tā neesot būtiska, jo paziņojumā par konkursu norādīts, ka profesionālā pieredze netiek prasīta. Ja atlases komisija to būtu ņēmusi vērā, tā nebūtu ievērojusi paziņojumu par konkursu.

18      Turklāt atbildes rakstā uz repliku Komisija atsaucas uz to, ka nav pieņemama prasītāja atsaukšanās replikas stadijā uz Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta c) apakšpunktu un 27. pantu, kā arī uz LESD 45. pantu. Tā uzskata, ka prasītājs tiesvedības laikā izvirzīja jaunus pamatus, neievērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punkta noteikumus.

19      Vispārējā tiesa turpmāk kopā izvērtēs divus iebildumus, kas prasības pieteikumā izvirzīti kā atcelšanas pamati. Kā norādīja Komisija, tie lielā mērā pārklājas. Turklāt iebildumos zem nosaukumiem “pilnvaru pārsniegšana” un “acīmredzama kļūda vērtējumā” patiesībā ir ietverti dažādi pamati un argumenti, kurus Vispārējā tiesa izskatīs vajadzības gadījumā.

20      Kā uzsver Komisija, konkursa atlases komisijai ir saistoši šī paziņojuma par konkursu noteikumi. Civildienesta noteikumu III pielikuma 5. panta pirmajā daļā attiecībā uz konkursa procedūru ir noteikts, ka, “pēc [kandidāta lietas] izskatīšanas [a]tlases komisija izveido to kandidātu sarakstu, kuri atbilst konkursa paziņojumā noteiktajām prasībām”. Šīs tiesību normas mērķis it īpaši ir ievērot būtisko lomu, kāda konkursa paziņojumam ir saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, proti, tieši pēc iespējas precīzāk informēt ieinteresētās personas par to nosacījumu raksturu, kas izvirzīti attiecīgā amata ieņemšanai, lai tās varētu izvērtēt, pirmkārt, vai tām ir jāiesniedz pieteikums, un, otrkārt, kādi apliecinošie dokumenti ir svarīgi atlases komisijas darbam un kādiem līdz ar to ir jābūt pievienotiem pieteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 28. jūnijs, Anselme un Constant/Komisija, 255/78, EU:C:1979:175, 9. punkts, un 1991. gada 28. novembris, Van Hecken/EESK, T‑158/89, EU:T:1991:63, 23. punkts). Tādējādi atlases komisija nevar ne pievienot atlases kritērijus konkursa paziņojumā noteiktajiem kritērijiem, kā tas tika nospriests lietās, kurās tika pasludināti abi šajā punktā minētie spriedumi, ne arī – gluži pretēji – no tiem atkāpties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. decembris, UR/Komisija, T‑761/17, nav publicēts, EU:T:2018:968, 67. punkts).

21      Šajā lietā, kā tas izklāstīts iepriekš 3. punktā, paziņojumā par konkursu bija norādīts, ka attiecībā uz kvalifikāciju tiek prasīta “izglītība, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai un ko apliecina viens no turpmāk norādītajiem diplomiem Horvātijas tiesību zinātnēs: Diploma iz hrvatskog prava stečena na sveučilišnom studiju (magistar/magistra prava ili diplomirani pravnik/diplomirana pravnica)”. Šo tiesību normu, kas skaidri attiecas uz Horvātijā iegūtiem diplomiem tiesību zinātnēs, atlases komisija nevarēja interpretēt tādējādi, ka ar to atbilstoši paziņojumam par konkursu tai ir atļauts pieļaut šo diplomu ekvivalentus. Turklāt tieši tā atlases komisija uzskatīja, 2020. gada 3. septembra lēmumā norādot:

“Pamatojoties uz Jūsu pieteikumā sniegtajiem datiem, Jūs neatbilstat piemērotības nosacījumiem attiecībā uz kvalifikāciju: Jums nav izglītības, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai un ko apliecina kāds no [prasītajiem] diplomiem Horvātijas tiesību zinātnēs.”

22      Tādējādi jāuzskata, ka prasītājs pārmet atlases komisijai, ka tā ir izpildījusi prettiesiska paziņojuma par konkursu noteikumus. Citiem vārdiem sakot, ir jāuzskata, ka prasītājs, tostarp izvirzot pamatus un argumentus, kas izklāstīti iepriekš 14.–16. punktā, izvirza iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē attiecībā uz paziņojuma par konkursu noteikumu par prasīto kvalifikāciju, it īpaši tāpēc, ka tas ir pretrunā LESD 45. pantam.

23      Šajā ziņā Savienības tiesībās nav paredzēts formāli celt iebildi par prettiesiskumu. Iebilde par prettiesiskumu var tikt izvirzīta netieši, jo no prasības pieteikuma samērā skaidri izriet, ka prasītājs faktiski izvirza šādu iebildumu (skat. spriedumu, 2018. gada 27. novembris, Mouvement pour une Europe des nations et des libertés/Parlaments, T‑829/16, EU:T:2018:840, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Turklāt pretēji tam, ko Komisija apgalvo atbildes rakstā uz repliku, prasītāja atsaukšanās uz LESD 45. pantu replikas stadijā, it īpaši saistībā ar interpretāciju, kas sniegta spriedumā Brouillard I, šajā tiesvedībā nav novēlota un tālab nav nepieņemama, ņemot vērā Reglamenta 84. panta 1. punktu, ar kuru ir aizliegts tiesvedības laikā izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Proti, kā izriet no šī sprieduma 16. punkta, atsaukšanās uz LESD 45. pantu replikas rakstā ir tikai prasības pieteikumā skaidri norādīto pamatu papildinājums, jo būtībā prasītājs tajā galvenokārt ir norādījis, ka nav ņemta vērā vērtība, kāda viņa Francijā iegūtajam diplomam ir Horvātijā, un viņa profesionālā pieredze, kas daļēji iegūta ārpus Horvātijas, kas ir apstākļi, kuri var būt tieši nozīmīgi, izvērtējot aktu attiecībā uz no šīs tiesību normas izrietošajām prasībām, kā tās ir tikušas interpretētas spriedumā Brouillard I (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1983. gada 19. maijs, Verros/Parlaments, 306/81, EU:C:1983:143, 9. un 10. punkts, un 2016. gada 26. februāris, Bodson u.c./EIB, T‑240/14 P, EU:T:2016:104, 30. punkts). Konkrētāk – par atsaukšanos uz spriedumu Brouillard I ir jāprecizē, ka nekas neliedz prasītājam izvirzīt papildu precedentus no judikatūras tiesvedības laikā, ja ar tiem tiek pamatots pamats, kas pats par sevi ir pieņemams.

25      Savukārt Komisija pamatoti atsaucas uz to replikas rakstā izvirzīto pamatu nepieņemamību, ar kuriem tiek apgalvots Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta c) apakšpunkta un 27. panta pārkāpums. Prasības pieteikumā ietvertā argumentācija nav pietiekami tieši un acīmredzami saistīta ar pierādījumiem, kuri varētu konstatēt, ka šīs tiesību normas ir pārkāptas, un tiesvedības laikā nav ticis iesniegts neviens jauns fakts, kas attaisnotu šo jauno pamatu iesniegšanu replikas stadijā.

26      Tā kā šie apstākļi ir precizēti, vispirms jāizvērtē pamats, saskaņā ar kuru paziņojums par konkursu esot licis atlases komisijai iejaukties Horvātijas iestāžu, kuras prasītāja Francijā iegūto diplomu esot atzinušas par līdzvērtīgu Horvātijā iegūtam diplomam saistībā ar ārvalstu augstākās izglītības diplomu profesionālo atzīšanu darba veikšanai Horvātijā, pilnvarās.

27      Šis pamats jānoraida. Paziņojums par konkursu nebija tas, kura dēļ atlases komisija apstrīdēja, ka saskaņā ar Horvātijas kompetentās iestādes lēmumu prasītāja Francijā iegūtais diploms bija atzīts par līdzvērtīgu Horvātijā iegūtam diplomam saistībā ar ārvalstu augstākās izglītības diplomu profesionālo atzīšanu darba veikšanai Horvātijā. Tomēr atzīšana valsts līmenī šim mērķim nenozīmēja, ka Francijā iegūtais diploms saistībā ar konkursu pieņemšanai darbā Savienības iestādē automātiski būtu jāatzīst par līdzvērtīgu paziņojumā par konkursu prasītajiem Horvātijā iegūtiem diplomiem. Noteikt nosacījumus pieņemšanai darbā šādā iestādē neietilpst Horvātijas iestāžu kompetencē. Tātad šajā gadījumā paziņojums par konkursu nevarēja likt atlases komisijai iejaukties Horvātijas iestāžu pilnvarās. Tomēr uzreiz ir jāprecizē, ka šis konstatējums nenozīmē, ka Savienības iestādei, kas organizē darbā pieņemšanas konkursu, pieteikumu izskatīšanā vispār nebūtu jāņem vērā šāda atzīšana valsts līmenī.

28      Turpinājumā ir jāizvērtē pamats, saskaņā ar kuru šajā lietā Eiropas Savienības Tiesai publicētais paziņojums par konkursu, ņemot vērā prasītāja situāciju, kādu viņš izklāstījis savā pieteikumā, ir pretrunā LESD 45. pantam.

29      LESD 45. pantā it īpaši ir noteikts, ka Savienībā tiek nodrošināta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un ka tā ietver tiesības, ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, kuri nav būtiski šajā lietā, pieņemt faktiskos darba piedāvājumus, šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā un darba nolūkā tur uzturēties.

30      Ja darba ņēmējs ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību starp dalībvalstīm, viņš, ja ir izpildīti šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi, var Savienības iestādē, tāpat kā dalībvalstu iestādēs atsaukties uz LESD 45. pantu (šajā nozīmē skat. kopā spriedumus, 1989. gada 15. marts, Echternach un Moritz, 389/87 un 390/87, EU:C:1989:130, 11. punkts; 2016. gada 6. oktobris, Adrien u.c., C‑466/15, EU:C:2016:749, 25. punkts, un 2015. gada 14. septembris, Brouillard/Tiesa, T‑420/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums Brouillard II”, EU:T:2015:633, 93. punkts).

31      Šajā gadījumā prasītājs, pabeidzis augstākās izglītības studijas citās dalībvalstīs, nevis Horvātijā, kuras pilsonis viņš ir, var lietderīgi atsaukties uz LESD 45. pantu procesā, kas saistīts ar darba iespējām Savienības iestādē, ja šī iestāde šajā nolūkā nenostāda vienā līmenī diplomu tiesību zinātnēs, kas iegūts Francijā, un paziņojumā par konkursu prasītajiem līdzvērtīga līmeņa diplomiem tiesību zinātnēs, kas izsniegti Horvātijā. Proti, LESD paredzētā dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās brīvība netiktu pilnā mērā īstenota, ja šīs tiesību normas piemērošana tiktu atteikta tiem pilsoņiem, kuri ir izmantojuši Savienības tiesībās paredzētās iespējas un pateicoties tām ir ieguvuši profesionālo vai akadēmisko kvalifikāciju citās dalībvalstīs, nevis savas pilsonības dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 31. marts, Kraus, C‑19/92, EU:C:1993:125, 16. un 17. punkts, un Brouillard I, 27.–29. punkts).

32      Turpinājumā ir jānorāda, ka paziņojums par konkursu, kurā ir minēts, ka attiecībā uz kvalifikāciju tiek prasīta “izglītība, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai un ko apliecina viens no [uzskaitītajiem] diplomiem [Horvātijas tiesību zinātnēs]”, šajā aspektā ir formulēts kā paziņojums par konkursu lietā, kurā tika pasludināts spriedums Brouillard III. Tomēr šajā spriedumā tika nospriests, ka šāds formulējums, protams, norāda, ka tiek prasīts kāds no minētajiem diplomiem tiesību zinātnēs, nevis tas, ka ir notikusi noteikta studiju virziena izvēle vai apmācību ietvaros paredzēto vairāku priekšmetu apguve, kuru rezultātā iegūts viens no šiem diplomiem (sprieduma Brouillard III 49. un 50. punkts). Vispārējai tiesai nav pamata šajā lietā atkāpties no šīs interpretācijas, ko Komisija – kā tas izklāstīts iepriekš 17. punktā – apstiprina. Tāpēc kandidāti, kuri daļu no savām studijām ir pabeiguši ārpus Horvātijas, tikai šī iemesla dēļ netika izslēgti no attiecīgā konkursa.

33      Vēl ir jākonstatē, ka, nepastāvot saskaņošanas pasākumiem, kas šajā ziņā veikti, pamatojoties uz LESD 46. pantu, LESD 45. pantā nav paredzēts pienākums iestādei, kad tā pieņem darbā darba ņēmēju, pieprasot, lai kandidātiem būtu kādi noteikti diplomi, automātiski pieņemt kā tiem līdzvērtīgus citās dalībvalstīs izsniegtus citus diplomus, pat ja šie pēdējie minētie diplomi apliecina tādu pašu izglītības līmeni tajā pašā jomā.

34      Ja minētās saskaņošanas nav, šādai iestādei ir tiesības noteikt īpašas zināšanas un kvalifikācijas, kādas nepieciešamas attiecīgā darba veikšanai, un lūgt iesniegt diplomu, kas apliecina šo zināšanu un kvalifikāciju esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 7. maijs, Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 9. punkts, un Brouillard I, 48.–50. punkts). It īpaši Savienības iestādei, ievērojot Civildienesta noteikumos paredzētās minimālās prasības, ir plaša novērtējuma brīvība noteikt brīvajām amata vietām prasītos spēju kritērijus (spriedumi, 1975. gada 16. oktobris, Deboeck/Komisija, 90/74, EU:C:1975:128, 29. punkts, un 2006. gada 27. septembris, Blackler/Parlaments, T‑420/04, EU:T:2006:282, 45. punkts). Turklāt šajā lietā prasītājs nav apspriedis nepieciešamību, ka kandidātiem konkursā, kam viņš pieteicās un kā mērķis bija pieņemt darbā Eiropas Savienības Tiesā juristus lingvistus, kuru galvenā valoda ir horvātu valodā, vajadzētu būt Horvātijas tiesību sistēmas un juridiskās terminoloģijas padziļinātām zināšanām, ko apliecina prasītie Horvātijā iegūtie diplomi tiesību zinātnēs.

35      Lai arī LESD 45. pantā ir noteikts pienākums ņemt vērā citus diplomus, kuri ir izsniegti citās dalībvalstīs un kurus ir iesnieguši kandidāti, lai salīdzinātu, pirmkārt, šajos pēdējos minētajos diplomos apliecinātās kompetences un, otrkārt, attiecīgās iestādes prasītajos diplomos apliecinātās kompetences (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 7. maijs, Vlassopoulou, C‑340/89, EU:C:1991:193, 16.–19. punkts, un Brouillard I, 54. un 55. punkts), šī tiesību norma tomēr neuzliek pienākumu automātiski atzīt šo dažādo diplomu līdzvērtību.

36      Tātad ar konkursa, kuram pieteicās prasītājs, paziņojumu LESD 45. pants nebija pārkāpts tikai tādēļ, ka tajā nebija paredzēts, ka citās dalībvalstīs, nevis Horvātijā, izsniegtie diplomi tiesību zinātnēs, kas apliecina tādu pašu izglītības līmeni kā tas, ko apliecina prasītie Horvātijā iegūtie diplomi, tostarp tad, ja Horvātijas iestādes tos ir atzinušas par līdzvērtīgiem pēdējiem minētajiem, šajā konkursā tiktu automātiski atzīti par līdzvērtīgiem.

37      Tomēr, ja netiktu ņemta vērā uz amatu pretendējošā darba ņēmēja attiecīgi, izmantojot LESD 45. pantā paredzēto pārvietošanās brīvību starp dalībvalstīm, pabeigtās studijas, kuras apliecina diplomi, un iegūtā profesionālā pieredze, tiktu ierobežota šīs LESD garantētās pamatbrīvības piemērošanas joma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 31. marts, Kraus, C‑19/92, EU:C:1993:125, 32. punkts, un 2009. gada 10. decembris, Peśla, C‑345/08, EU:C:2009:771, 36. punkts). Šajā ziņā prasītājs šajā lietā īpaši atsaucas uz lietu, kurā tika pasludināts spriedums Brouillard I.

38      Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Brouillard I, Beļģijas pilsonis A. Brouillard bija uzsācis augstākās izglītības studijas Beļģijā un pēc tam Francijā bija ieguvis tādu pašu maģistra grādu kā prasītājs šajā lietā, proti, maģistra grādu “Tiesību zinātnēs, ekonomikā un vadības zinībās, privāttiesību novirzienā, specialitātē jurists lingvists” Puatjē universitātē. 2011. gadā, kad viņš jau strādāja Beļģijas Cour de cassation (Kasācijas tiesa) struktūrvienībās, viņš šajā tiesā pieteicās konkursam uz tiesas locekļa palīgu pieņemšanu darbā. Viņa pieteikums tika atzīts par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka viņam bija jābūt Beļģijas universitātes piešķirtam doktora, licenciāta vai maģistra grādam, kas liecinātu par viņa piemērotību amatam. Viņa lūgumu atzīt viņa Francijas maģistra diplomu par līdzvērtīgu Beļģijas maģistra diplomam tiesību zinātnēs Beļģijas kompetentā iestāde vēlāk noraidīja, pamatojoties uz to, ka viņa studijas ārvalstīs neatbilda to Beļģijas juridisko fakultāšu prasībām, kuras apmāca studentus jurista pienākumu pildīšanai Beļģijas tiesību sistēmā. Konkrēti – ieinteresētā persona studiju laikā neesot ieguvusi noteiktas kompetences Beļģijas tiesībās. Pēc tam, kad A. Brouillard cēla prasību par lēmumu par viņa pieteikuma nepieņemamību, Beļģijas Conseil d’État (Valsts padome) Tiesai uzdeva vairākus prejudiciālus jautājumus.

39      Sprieduma Brouillard I 47. punktā Tiesa atbilstošos jautājumus ir apkopojusi šādi:

“[..] iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka konkursa uz tiesas locekļa palīga amatu dalībvalsts tiesā atlases komisija, izskatot šīs dalībvalsts pilsoņa iesniegtu pieteikumu dalībai minētajā konkursā, izvirza šai dalībai nosacījumu, ka attiecīgajai personai ir jābūt minētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem diplomiem, vai arī citas dalībvalsts universitātes izsniegtam maģistra grāda diplomam ir jābūt atzītam par akadēmiski līdzvērtīgu, neņemot vērā visus ieinteresētās personas diplomus, sertifikātus un citus kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kā arī profesionālo pieredzi, veicot ar tiem apliecinātās profesionālās kvalifikācijas salīdzināšanu ar šajos tiesību aktos pieprasīto kvalifikāciju.”

40      Ar šo formulējumu Tiesa nošķīra, no vienas puses, jautājumu par to, vai vispārīgi dalībvalstī tiek vai netiek atzīta citā dalībvalstī izsniegta diploma līdzvērtība, un, no otras puses, in concreto vērtējumu, kuru konkursa atlases komisija papildus var veikt par kvalifikāciju, tostarp profesionālās pieredzes rezultātā iegūto kvalifikāciju, kuras kandidāts ieguvis, izmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos starp dalībvalstīm, atbilstību kvalifikācijām, kādas prasītas dalībai šajā konkursā. Sprieduma Brouillard I 50. punktā Tiesa precizēja, ka šajā lietā attiecīgā dalībvalsts varēja brīvi noteikt zināšanas un kvalifikācijas, kas ir vajadzīgas, lai piekļūtu minētajiem pienākumiem.

41      Sprieduma Brouillard I 53. un 54. punktā Tiesa atgādināja, ka valsts tiesību normas, kurās paredzēti nosacījumi par kvalifikāciju, pat ja tos piemēro bez diskriminācijas pilsonības dēļ, var kavēt darba ņēmēju pārvietošanās brīvības īstenošanu, ja attiecīgās valsts tiesību normas abstrahējas no zināšanām un kvalifikācijām, ko ieinteresētā persona jau ieguvusi citā dalībvalstī. Tiesa no tā secināja, ka dalībvalsts iestādēm, kas ir saņēmušas Savienības pilsoņa lūgumu atļaut darboties profesijā, kurai piekļuve saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauta nosacījumam, ka [attiecīgajai personai] ir jābūt diplomam vai profesionālajai kvalifikācijai vai arī jābūt izietai praksei, ir jāņem vērā visi diplomi, sertifikāti un citi kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, kā arī ieinteresētās personas pieredze, veicot ar šiem dokumentiem un pieredzi apliecinātās kompetences, no vienas puses, un valsts tiesību aktos pieprasīto zināšanu un kvalifikācijas, no otras puses, salīdzināšanu.

42      Sprieduma Brouillard I 57. punktā Tiesa atgādināja, ka gadījumā, ja citās dalībvalstīs iegūto diplomu salīdzināšanas ar prasītajiem valsts diplomiem rezultātā tiktu konstatēta tikai daļēja šo dažādo diplomu apliecināto kvalifikāciju atbilstība, kompetentā iestāde var prasīt, lai ieinteresētā persona pierāda, ka tā ir ieguvusi trūkstošās zināšanas un kvalifikācijas.

43      Sprieduma Brouillard I 58. un 59. punktā Tiesa šajā ziņā precizēja, ka kompetentajām valsts iestādēm ir jānovērtē, vai zināšanām, kas iegūtas uzņemošajā dalībvalstī vai nu studiju cikla, vai praktiska darba pieredzes ietvaros, var būt nozīme, lai pierādītu, ka ir iegūtas trūkstošās zināšanas un ka, ciktāl visa praktiskā darba pieredze, kas iegūta, veicot līdzīgas darbības, var paaugstināt pieteikuma iesniedzēja zināšanas, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā visa praktiskā darba pieredze, kas var būt lietderīga tās profesijas veikšanai, kurai piekļuve tiek lūgta. Tiesa piebilda, ka konkrētā šai pieredzei piešķiramā nozīme kompetentajai iestādei ir jānosaka, ņemot vērā konkrētos veicamos pienākumus, šo pienākumu izpildē iegūtās un pielietotās zināšanas, kā arī attiecīgajai personai uzticēto atbildību un tai piešķirto neatkarības pakāpi.

44      Sprieduma Brouillard I 65. punktā Tiesa tostarp norādīja, ka J. Brouillard profesionālā pieredze, it īpaši Beļģijas Cour de cassation struktūrvienībās gūtā pieredze, varētu būt nozīmīga.

45      Tāpēc Tiesa iesniedzējtiesai norādīja, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj – ka tādos apstākļos kā pamatlietā – konkursa uz tiesas locekļa palīga amatu dalībvalsts tiesā konkursa atlases komisija, izskatot šīs dalībvalsts pilsoņa iesniegtu pieteikumu dalībai minētajā konkursā, izvirza šai dalībai nosacījumu, ka attiecīgajai personai ir jābūt minētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem diplomiem vai arī citas dalībvalsts universitātes izsniegtam maģistra grāda diplomam ir jābūt atzītam par akadēmiski līdzvērtīgu, neņemot vērā visus ieinteresētās personas diplomus, sertifikātus un citus kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kā arī profesionālo pieredzi, veicot ar tiem apliecinātās profesionālās kvalifikācijas salīdzināšanu ar šajos tiesību aktos pieprasīto kvalifikāciju.

46      Ciktāl, kā norādīts iepriekš 30. punktā, Savienības iestādēm – tāpat kā dalībvalstu iestādēm – ir saistoši no LESD 45. panta izrietošie principi situācijās, kurās tas ir piemērojams, ir jākonstatē ļoti cieša analoģija starp situāciju, kurā tika pasludināts spriedums Brouillard I, uz ko atsaucas prasītājs, un situāciju, kura ir šīs lietas pamatā.

47      Tātad, kā apgalvo prasītājs, viņa pieteikums uz atklāto konkursu, kuram viņš pieteicās, nevarēja tikt noraidīts tikai tādēļ vien, ka viņam nebija viena no Horvātijā iegūtiem diplomiem tiesību zinātnēs, kas bija prasīti paziņojumā par konkursu, jo savā pieteikumā viņš bija minējis ne tikai to, ka viņam ir līdzvērtīgs Francijā iegūts maģistra grāds tiesību zinātnē, kurš acīmredzami ir atzīts Horvātijā, lai tur darbotos advokāta profesijā, bet arī to, ka viņam ir nedaudz vairāk par trim gadiem ilga tulkotāja profesionālo pieredze Eiropas Parlamentā horvātu valodas nodaļā un 18 mēnešus ilga advokāta palīga profesionālā pieredze Horvātijā. Proti, šādus apstākļus varēja izmantot pierādījumiem, kuru mērķis ir konstatēt, ka prasītājam bija tāda pati kvalifikācija kā tā, ko apliecina prasītie Horvātijā gūti diplomi tiesību zinātnēs, kura gan ir iegūta citā veidā, it īpaši īstenojot savu pārvietošanās brīvību Savienībā, kas atlases komisijai esot bijis jāpārbauda. Kā izriet no šī sprieduma 6. punkta, atlases komisija, ņemot vērā paziņojuma par konkursu formulējumu, kas atgādināts šī sprieduma 3. punktā, prasītāja pieteikuma izvērtēšanā nevarēja konstatēt neko vairāk kā to, ka prasītājam nebija kāda no prasītajiem Horvātijā iegūtiem diplomiem un ka viņa Francijā iegūtais diploms, tāpat kā tā atzīšana darba veikšanai Horvātijā, nepierādīja Horvātijas tiesību sistēmas un juridiskās terminoloģijas zināšanas. Tādējādi atlases komisija nav varējusi izvērtēt ne prasītāja Francijas diploma, kas iegūts, lai Horvātijā veiktu jurista pienākumus, atzīšanas faktisko apjomu, ne arī to, vai šis aspekts, aplūkojot to kopā ar viņa profesionālo pieredzi, varētu apliecināt tāda paša līmeņa Horvātijas tiesību sistēmas un juridiskās terminoloģijas zināšanas kā tās, ko apliecina prasītie Horvātijā iegūtie diplomi tiesību zinātnēs.

48      Ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, paziņojumā par konkursu ietvertais noteikums par konkrētajiem darbā pieņemšanas nosacījumiem, saskaņā ar kuru netiek prasīta nekāda profesionālā pieredze – kas turklāt ir pretrunā citam noteikumam, kurā paredzēts, ka šī pieredze var būt viens no kritērijiem iespējamajai atlasei, proti, “pēc kvalifikācijas”, dēvētai par “talantu vērtēšanu”, kas tiek veikta, pamatojoties uz pieteikumos sniegto informāciju, un kas vajadzības gadījumā ierobežo dalībai pārbaudījumos pieaicināto kandidātu skaitu, lai tas 20 reizes nepārsniegtu plānoto veiksmīgo kandidātu skaitu –, nevar būt šķērslis tam, ka tiek ņemta vērā profesionālā pieredze, lai pārbaudītu – atbilstoši LESD 45. panta interpretācijai judikatūrā –, vai prasītājs, kuram nav šo diplomu un kurš nevar atsaukties uz LESD 45. panta noteikumiem, atbilst kvalifikācijām, ko apliecina paziņojumā par konkursu prasītie valstu diplomi, citādā veidā.

49      No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā prasītāja situāciju, proti, ka atlases komisijai nav atļauts izskatīt viņa pieteikumu atbilstoši principiem, kuri izriet no LESD 45. panta, paziņojums par konkursu ir prettiesisks, jo tā noteikums par kvalifikāciju lika noraidīt šo pieteikumu tikai tādēļ, ka prasītājam nebija neviena no šajā paziņojumā prasītajiem Horvātijā iegūtiem diplomiem tiesību zinātnēs. Tā kā atlases komisija apstrīdēto lēmumu ir balstījusi uz šo paziņojuma par konkursu noteikumu, kas saskaņā ar LESD 277. pantu ir jāatzīst par prasītājam nepiemērojamu, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizvērtējot lietas dalībnieku atlikušo argumentāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

50      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu:

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt konkursa atlases komisijas 2020. gada 12. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīts OQ pārskatīšanas lūgums un ar kuru viņš nav pielaists nākamajam posmam atklātajā konkursā EPSO/AD/378/20, lai izveidotu juristu lingvistu (AD 7), kuru galvenā valoda ir horvātu valoda (HR), rezerves sarakstu Eiropas Savienības Tiesai.

2)      Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina OQ tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Madise

Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 7. septembrī.

Paraksti


*      Tiesvedības valoda – horvātu.