EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2008. gada 11. septembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Klasificēšana pakāpē un līmenī – Nelikumīga klasificēšana – Nelikumīga akta atcelšana – Tiesiskā paļāvība – Saprātīgs termiņš – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz labu pārvaldību
Lieta F‑51/07
par prasību, kas iesniegta atbilstoši EKL 236. un EAEKL 152. pantam,
Philippe Bui Van, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Etanžā–Grandē [Hettange‑Grande] (Francija), ko pārstāv S. Rodrigess [S. Rodrigues] un R. Albeliss [R. Albelice], avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un G. Beršeids [G. Berscheid], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents), tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un H. Kanninens [H. Kanninen],
sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 5. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kurš pa faksu Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts 2007. gada 30. maijā (oriģināls iesniegts 4. jūnijā), Bui Vans [Bui Van] lūdz atcelt Eiropas Kopienu Komisijas Kopējā pētniecības centra (turpmāk tekstā – “CCR”) ģenerāldirektora 2006. gada 4. oktobra lēmumu, ar kuru viņš ir pārklasificēts AST3 pakāpes 2. līmenī, lai gan sākotnēji viņš bija klasificēts AST4 pakāpes 2. līmenī (turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”), un iecēlējinstitūcijas 2007. gada 5. marta lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa sūdzība, kā arī lūdz piespriest simboliski vienu euro kā atlīdzību par iespējami ciestu morālo kaitējumu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 85. pantā ir noteikts:
“Jebkuru pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka nav pienācīga iemesla tās apmaksai vai arī, ja fakts par pārmaksāto summu nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt.
Atmaksas pieprasījums jāiesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā no dienas, kurā summa ir samaksāta. Ja iecēlējinstitūcija var konstatēt, ka saņēmējs ar nodomu maldinājis administrāciju, lai iegūtu attiecīgo summu, atmaksas pieprasījumu neatzīst par spēkā neesošu, pat ja šis laikposms ir pagājis.”
3 Atbilstoši Civildienesta noteikumu XIII pielikuma ar nosaukumu “Pārejas posma pasākumi, kas piemērojami Kopienu ierēdņiem”, 13. panta 1. punktam, kas ir pievienots ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, (OV L 124, 1. lpp.), kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, ierēdņi, kuri ir iekļauti piemērotu kandidātu sarakstā pirms 2006. gada 1. maija un pieņemti darbā pēc šā datuma, konkrētāk, atklāta konkursa attiecībā uz B5 un B4 pakāpēm veiksmīgie kandidāti, tiek klasificēti AST3 pakāpē.
4 Paziņojumā par atklātu konkursu EPSO/B/23/04, kas organizēts, lai izveidotu tehnisku darbinieku (B5/B4) rezervi pieņemšanai darbā pētniecības un tehniskajā jomā (OV C 81 A, 31.03.2004., 17. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par konkursu”), ir ietverta šāda zemsvītras piezīme:
“Šis konkurss ir publicēts B5/B4 pakāpē saskaņā ar spēkā esošajām Civildienesta noteikumu normām. Tomēr Komisija ir Padomei formāli iesniegusi priekšlikumu Civildienesta noteikumu grozījumiem. Šis priekšlikums ietver cita starpā jaunu karjeras sistēmu. Šī konkursa veiksmīgajiem kandidātiem varēs piedāvāt pieņemt viņus darbā, pamatojoties uz grozīto Civildienesta noteikumu normām, pēc to pieņemšanas Padomē. Saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti grozīto Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 2. iedaļas 11. un 12. pantā, B5 un B4 pakāpes pārejas perioda laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim tiek aizstātas ar B*3 pakāpi un pēc šī datuma ar AST3 pakāpi.”
Prāvas rašanās fakti
5 Prasītājs ir konkursa EPSO/B/23/04 veiksmīgais kandidāts.
6 Pēc tam, kad konkursa EPSO/B/23/04 atlases komisija bija iekļāvusi prasītāju 2005. gada decembrī sastādītajā piemēroto kandidātu sarakstā, viņš ar iecēlējinstitūcijas 2006. gada 28. jūnija lēmumu tika pieņemts darbā kā pārbaudāmais ierēdnis AST funkciju grupā 4. pakāpes 2. līmenī no 2006. gada 16. septembra un norīkots darbā CCR Transurāna elementu institūtā Karlsrūē (Vācija). 2006. gada 18. jūlijā prasītājs apstiprina, ka ir saņēmis šo lēmumu, ar kuru viņš ir elektroniski iepazinies 2006. gada 6. jūlijā.
7 Prasītājs stājās amatā nevis 2006. gada 16. septembrī, bet gan tā paša gada 1. oktobrī.
8 Apstrīdētajā lēmumā, ar kuru ir atcelts un aizstāts 2006. gada 28. jūnija lēmums, prasītājs ir klasificēts AST funkciju grupā 3. pakāpes 2. līmenī sākot no 2006. gada 1. oktobra. Šis akts tika izsniegts viņam personīgi 2006. gada 19. oktobrī.
9 Ar 2006. gada 7. novembra vēstuli, kas tajā pat dienā ir reģistrēta Personāla un administrācijas ĢD struktūrvienībā “Sūdzības”, prasītājs iesniedza sūdzību par Apstrīdēto lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam. Šajā sūdzībā prasītājs būtībā apgalvo, ka viņa pārklasificēšana, kas notika trīs dienas pēc viņa stāšanās amatā, ir nostādījusi viņu “notikuša fakta priekšā” un ka viņš aizgāja no sava iepriekšējā darba, lai tiktu iecelts amatā AST4 pakāpes 2. līmenī.
10 2006. gada 15. decembrī trīs citi ierēdņi B., H. un L., kas pieņemti darbā Transurāna elementu institūtā un kuri tāpat tika pārklasificēti no AST4 pakāpes uz AST3 pakāpi, arī iesniedza sūdzību par viņu pārklasificēšanas lēmumiem.
11 Ar 2007. gada 5. marta lēmumu iecēlējinstitūcija noraidīja prasītāja sūdzību. Turpretim tā labvēlīgi atbildēja uz iepriekš minēto trīs citu ierēdņu sūdzībām.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu;
– atcelt 2007. gada 5. marta lēmumu, ar kuru noraidīta viņa sūdzība;
– atcelt Apstrīdēto lēmumu;
– norādīt iecēlējinstitūcijai Apstrīdētā lēmuma atcelšanas sekas, it īpaši attiecībā uz viņa klasifikāciju, iecelšanas amatā atpakaļejošo spēku kopš stāšanās amatā datuma, atšķirīgo darba samaksu, kavējuma naudu un paaugstināšanu amatā;
– piespriest viņam simboliski vienu euro kā atlīdzību par iespējami ciesto morālo kaitējumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– par tiesāšanās izdevumiem lemt saskaņā ar tiesību aktiem.
Juridiskais pamatojums
A – Par prasījumiem, pirmkārt, atcelt 2007. gada 5. marta lēmumu un, otrkārt, par to, lai Civildienesta tiesa norāda sekas, kādas ir Apstrīdētā lēmuma atcelšanai
14 Lai gan prasītāja prasījumi ir vērsti it īpaši uz iecēlējinstitūcijas 2007. gada 5. marta lēmuma, ar kuru ir noraidīta 2006. gada 7. novembra sūdzība, atcelšanu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, ar šo prasību saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta tiesā ir apstrīdēts nelabvēlīgs akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (šajā sakarā skat. it īpaši Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp., 8. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā F‑100/05 Chatziioannidou/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 24. punkts). No tā izriet, ka šī prasība ir vērsta uz tā Apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kurš pieņemts 2006. gada 4. oktobrī un ar kuru prasītājs ir pārklasificēts AST3 pakāpes 2. līmenī, kaut arī viņš sākotnēji bija klasificēts AST4 pakāpes 2. līmenī.
15 Rezultātā prasījums, kas formāli vērsts pret lēmumu noraidīt sūdzību, ir jāuzskata par tādu, kas vērsts arī pret Apstrīdēto lēmumu un saplūst ar pamata prasījumu atcelt šo aktu.
16 Otrkārt, prasītājs prasa Civildienesta tiesai norādīt iespējamās Apstrīdētā lēmuma atcelšanas sekas.
17 Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka Civildienesta tiesa nav kompetenta dot rīkojumus Kopienu iestādei (skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑156/89 Valverde Mordt/Tiesa, Recueil, II‑407. lpp., 150. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 13. decembra spriedumu lietā F‑17/05 De Brito Sequeira Carvalho/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 134. punkts), lai gan EKL 233. pantā iestādei, kuras pieņemtais akts ir atcelts, ir noteikts vispārīgs pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu par atcelšanu.
18 Tādējādi prasības pieteikumā iekļautais prasījums, kura nolūks ir dot rīkojumu, ir nepieņemams, un līdz ar to tas ir jānoraida.
1. Par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību
a) Lietas dalībnieku argumenti
19 Komisija uzskata, ka galvenais prasītāja sūdzībā izteiktais arguments ir, ka prasītājs esot piekritis piedāvājumam tikt ieceltam amatā AST4 pakāpē. Izteikums “tiesiskā paļāvība” tajā nav minēts, bet iestāde piekrīt atzīt, ka prasītāja nodoms bija uz to atsaukties.
20 Turklāt sūdzībā nav iekļauts arī jautājums par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu. Tomēr Komisija ir atzinusi, ka uz šo aspektu prasītājs varēja norādīt tikai pēc tam, kad viņš bija saņēmis atbildi uz savu sūdzību un varēja to salīdzināt ar trīs citām personām sniegtajām atbildēm, kas ir iesnieguši līdzīgas sūdzības. Šādos apstākļos Komisija apgalvo, ka prasītāju pamatoti varēja atbrīvot no stingras noteikuma par sūdzības un prasības atbilstību ievērošanas.
21 Prasītājs uzskata, ka no judikatūras izriet, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkta priekšmets nav precīzi un galīgi ierobežot iespējamo tiesvedību, jo prasība tiesā negroza ne sūdzības iemeslu, ne priekšmetu (Tiesas 1986. gada 7. maija spriedums lietā 52/85 Rihoux u.c./Komisija, Recueil, 1555. lpp., 12. punkts). Tādējādi apstrīdēšanas pamati Kopienu tiesā varēja tikt izvirzīti, iesniedzot pamatus un argumentus, kuri, lai gan nav obligāti minēti sūdzībā, ir cieši ar to saistīti (iepriekš minētais spriedums lietā Rihoux u.c./Komisija, 13. punkts).
22 Prasītājs arī atgādina, ka Tiesa 1989. gada 14. marta spriedumā lietā 133/88 Del Amo Martinez/Parlaments (Recueil, 689. lpp., 11. punkts) ir uzsvērusi, ka, tā kā pirmstiesas procedūrai ir informējošs raksturs un ieinteresētās personas principā šajā stadijā darbojas, neizmantojot advokāta pakalpojumus, administrācija sūdzības nedrīkst interpretēt sašaurināti, bet, tieši pretēji, tai tās ir jāpārbauda atvērtības garā.
23 Šajā lietā prasītājs norāda, ka viņš ir iesniedzis savu sūdzību, neizmantojot advokāta pakalpojumus, un ka viņš šo sūdzību ir pamatojis ar pārklasifikācijas kļūdu, nostādot viņu notikuša fakta priekšā un neklasificējot pakāpē, kas bija pamatā tam, ka viņš atkāpās no sava iepriekšējā amata. Prasības pamatojumam izvirzītie pamati ir jāuzskata par pieņemamiem, jo tie ir cieši saistīti ar pārsūdzību.
b) Civildienesta tiesas vērtējums
24 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdņu prasību prasījumiem ir ne tikai jābūt tam pašam priekšmetam kā tiem, kas norādīti iepriekšējā administratīvā sūdzībā, bet arī jāietver apstrīdēšanas pamati, kas pamatoti ar tādām pašām interesēm kā sūdzība (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑193/96 Rasmussen/Komisija, Recueil FP, I‑A‑495. un II‑1495. lpp., 47. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā F‑31/07 Putterie-De-Beukelaer/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, par kuru Pirmās instances tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑160/08 P, 43. punkts). Tomēr apstrīdēšanas pamati var tikt attīstīti, norādot pamatus un argumentus, kas nav obligāti minēti sūdzībā, bet ir ar to cieši saistīti (Tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑62/01 P Campogrande/Komisija, Recueil, I‑3793. lpp., 34. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 3. marta spriedums lietā T‑58/91 Booss un Fischer/Komisija, Recueil, II‑147. lpp., 83. punkts, un 1995. gada 8. jūnija spriedums lietā T‑496/93 Allo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑127. un II‑405. lpp., 26. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. septembra rīkojums lietā T‑293/02 Vranckx/Komisija, Recueil FP, I‑A‑187. un II‑947. lpp., 41. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑165/04 Vounakis/Komisija, Krājums‑CDL, II‑A‑2‑735. lpp., 27. punkts).
25 Šajā lietā ir skaidrs, ka sūdzības un prasības priekšmets ir lēmuma pārklasificēt prasītāju ar atpakaļejošu iedarbību AST3 pakāpes 2. līmenī, lai gan pieņemšanas darbā brīdī ieinteresētā persona tika klasificēta AST4 pakāpes 2. līmenī, atcelšana. Turklāt apstrīdēšanas pamati, kas ietverti prasībā un kuri ir pamatoti ar tādām pašām interesēm kā tās, ar kurām ir pamatota sūdzība, proti, to, ka prasītājam ir atņemta pakāpe, kuras dēļ viņš – saskaņā ar viņa apgalvojumiem – ir aizgājis no sava iepriekšējā darba un ticis nostādīts notikuša fakta priekšā. Tātad pamats, kas izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpuma, ir cieši saistīts ar šiem apstrīdēšanas pamatiem.
26 Turklāt, kā to atzīst Komisija, iecēlējinstitūcijas atbilde uz prasītāja sūdzību salīdzinājumā ar atbildi, kas sniegta uz B., H. un L. sūdzībām, tieši lika ieinteresētajai personai prasības pieteikumā izvirzīt prasības pamatu, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpuma.
27 No iepriekš minētā izriet, ka iebilde par nepieņemamību, ko Komisija ir izvirzījusi pret prasījumiem atcelt tiesību aktu, vai katrā ziņā tās šajā sakarā izteiktās šaubas ir jānoraida.
2. Par prasības atcelt tiesību aktu būtību
28 Savas prasības pamatojumam prasītājs ir izvirzījis divus prasības pamatus, kas izriet, pirmkārt, no vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpuma un, otrkārt, no acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kā arī tiesiskas drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpuma.
29 Vispirms ir jāpārbauda otrais prasības pamats.
a) Par otro prasības pamatu, kas izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
30 Savā otrajā prasības pamatā prasītājs vispirms atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīga tiesību akta atsaukšana ir atļauta, ja tā notiek saprātīgā termiņā un ja iestāde, kura ir to pieņēmusi, pietiekami ņem vērā to, kādā mērā akta adresāts, iespējams, varēja paļauties uz tā likumību. Ja šie nosacījumi nav ievēroti, atsaukšana aizskar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus un ir jāatceļ (Tiesas 1987. gada 26. janvāra spriedums lietā 15/85 Consorzio Cooperative d’Abruzzo/Komisija, Recueil, 1005. lpp., 12. un 17. punkts).
31 Šajā lietā iecēlējinstitūcija, pirmkārt, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, saprātīga termiņa aprēķināšanā izmantojot akta par iecelšanu amatā paziņošanas datumu, tas ir, 2006. gada 6. jūliju, un nevis sākotnējā akta par iecelšanu amatā pieņemšanas datumu, tas ir, 2006. gada 28. jūniju.
32 Kaut arī datums, kas ņemams vērā, lai novērtētu, vai ir iegūta tiesiska paļāvība, tiešām ir akta paziņošanas vai iepazīšanās ar to datums, pēc prasītāja domām, tas nav jāizmanto, novērtējot termiņu, kurš ir administrācijas rīcībā, lai atsauktu nelikumīgu aktu. Šis pēdējais termiņš nav atkarīgs no nelikumīgā akta paziņošanas ieinteresētajai personai, un to skaita no šī akta pieņemšanas līdz tā atsaukšanai, neatkarīgi no tā paziņošanas, kas ir formalitāte attiecībā uz akta adresātu.
33 Rezultātā laikposms, kas jāņem vērā, lai aprēķinātu saprātīgu termiņu, šajā gadījumā ir laikposms no sākotnējā iecelšanas amatā akta pieņemšanas datuma (proti, 2006. gada 28. jūnijs) līdz šī akta atcelšanas datumu (proti, 4. oktobris), tas ir, trīs mēnešu un trīs dienu laikposms.
34 Turklāt prasītājs pārmet iecēlējinstitūcijai, ka tā par saprātīgu judikatūras izpratnē ir uzskatījusi termiņu, kas pārsniedz trīs mēnešus, kurā ir ticis atsaukts 2006. gada 28. jūnija lēmums.
35 Saskaņā ar judikatūru termiņa saprātīgais raksturs ir jāvērtē atkarībā no katras lietas apstākļiem un it īpaši no prāvas nozīmes ieinteresētajai personai, lietas sarežģītības un iesaistīto lietas dalībnieku uzvedības (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 187. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 66. punkts).
36 Šajā lietā pirms prasītāja iecelšanas amatā 2006. gada 28. jūnijā administrācija gan pieņēma trīs aktus par B., H. un L. iecelšanu amatā, attiecīgi 2006. gada 7. aprīlī, 2. maijā un 12. maijā, kas ietver to pašu klasifikācijas kļūdu, tāpēc termiņš, kas pārsniedz trīs mēnešus no lēmuma par prasītāja iecelšanas amatā 2006. gada 28. jūnijā un tā atsaukšanu 4. oktobrī nebija acīmredzami nesaprātīgs, ņemot vērā attiecīgos apstākļus un it īpaši to, kāda nozīme priekš ieinteresētās personas bija klasificēšanai zemākā pakāpē.
37 Prasītājs arī prasa, lai Komisija paskaidro, kāpēc tā, kaut gan tā šajā lietā par saprātīgu uzskatīja četri mēnešu termiņu, atsauca lēmumu par L. pārklasificēšanu. Saskaņā ar Komisijas pamatojumu, saskaņā ar kuru saprātīgs termiņš nelikumīga akta atcelšanai ilgst no akta paziņošanas līdz tā atsaukšanai, iecēlējinstitūcija ievēroja saprātīgu četru mēnešu termiņu sākotnējā akta par L. iecelšanu amatā atsaukšanai – trīs mēnešus un 23 dienas no minētā akta paziņošanas līdz tā atsaukšanai. No tā izriet, ka administrācijas attieksme pret prasītāju un viņa kolēģi L. atšķīrās.
38 Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips tādējādi, ka, tā kā viņš ir iepazinies ar 2006. gada 28. jūnija lēmumu par iecelšanu amatā, viņš varēja likumīgi paļauties uz šī akta šķietamo likumību un prasīt tā paturēšanu spēkā. Kaut arī paziņojuma par konkursu zemsvītras piezīmē bija norādīts uz priekšlikumu “[Komisijas] Civildienesta noteikumu grozījumiem”, ieviešot “jaunu karjeras sistēmu”, izmantotais formulējums (proti, “šī konkursa veiksmīgajiem kandidātiem varēs tikt piedāvāta pieņemšana darbā, pamatojoties uz grozīto Civildienesta noteikumu normām [..]”) varēja, pēc prasītāja domām, tikt interpretēts tādējādi, ka pastāv tikai iespēja pieņemt darbā, pamatojoties uz grozīto Civildienesta noteikumu normām.
39 Pirmām kārtām Komisija uzskata, ka apstrīdētā konkursa kandidātu uzmanība paziņojumā par apstrīdēto konkursu tika speciāli piesaistīta tam, ka iecelšanas amatā gadījumā viņi tiks klasificēti B3 pakāpē vai, vajadzības gadījumā, AST3 pakāpē. Vienīgi Transurāna elementu institūta kļūdas dēļ, kuru 2006. gada septembra beigās atklāja CCR personāla nodaļa, sākotnēji tika nolemts iecelt amatā A4 pakāpē. Šī kļūda bija acīmredzama. Kad tas tika konstatēts, 2006. gada 4. oktobrī CCR ģenerāldirektors ātri pieņēma lēmumu ar atpakaļejošu iedarbību, kas tika paziņots prasītājam šī paša gada 19. oktobrī sarunu laikā, kuru gaitā viņš tika informēts par finansiālajām sekām, kā arī iespējām celt prasību.
40 Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ja akts ir nelikumīgs, iestādei, kas to ir pieņēmusi, ir tiesības atsaukt to saprātīgā termiņā ar atpakaļejošu iedarbību (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 10. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Consorzio Cooperative d’Abruzzo/Komisija, 12. punkts; 1991. gada 20. jūnija spriedums lietā C‑248/89 Cargill/Komisija, Recueil, I‑2987. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 5. decembra spriedums lietā T‑197/99 Gooch/Komisija, Recueil FP, I‑A‑271. un II‑1247. lpp., 53. punkts).
41 Šajā lietā nelikumība, kuru prasītājs, šķiet, neapstrīd, ir acīmredzama jau tikai no Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 13. panta teksta.
42 Attiecībā uz saprātīgu termiņu Komisija apgalvo, ka atbilstoši judikatūrai brīdis, kas ir noteicošs, vērtējot tiesiskās paļāvības rašanos administratīvā akta adresātam, ir akta paziņošanas datums un nevis tā pieņemšanas datums (Tiesas 1997. gada 17. aprīļa spriedums lietā C‑90/95 P De Compte/Parlements, Recueil, I‑1999. lpp., 35. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. novembra spriedums lietā T‑20/96 Pascall/Komisija, Recueil FP, I‑A‑361. un II‑977. lpp., 79. punkts). Tādēļ šāda paļāvība nevar pastāvēt, ja pats prasītājs nezina, ka pastāv akts, kas varētu to radīt. Līdz ar to brīdim, kurā ir radusies paļāvība, ir jābūt otrā akta, ar kuru ir atsaukts pirmais, paziņošanas brīdim.
43 Tātad, Komisija uzskata, ka termiņš sākotnējā akta par iecelšanu amatā atcelšanai katrā ziņā sākās 2006. gada 18. jūlijā, datumā, kurā prasītājs saņēma paziņojumu par pirmo aktu par iecelšanu amatā (vai 2006. gada 6. jūlijs, datums, kurā akts tika elektroniski nosūtīts). Laikposms, kura laikā var tikt atsaukts akts, beidzās 19. oktobrī pēc lēmuma, ar kuru atsaukts nelikumīgais pirmais akts, paziņošanas.
44 Šī nostāja atbilst risinājumam, kas izriet no Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta otrā ievilkuma, attiecībā uz sākuma termiņa sūdzības iesniegšanai noteikšanu individuāliem aktiem, un šo termiņu skaita no “dienas, kurā par lēmumu ziņots attiecīgajai personai, taču nekādā gadījumā ne vēlāk kā no dienas, kurā tāda persona par attiecīgo lēmumu uzzina, ja pasākums attiecas uz noteiktu personu.
45 Turklāt Komisija uzskata, ka trīs mēnešu un vienas dienas termiņš ir saprātīgs. Tā apgalvo, ka termiņa saprātīgais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, un ka sūdzības vai par civildienesta strīdu iesniegtās prasības termiņš varētu šajā sakarā būt derīga atsauce, lai novērtētu saprātīgā rakstura esamību vai neesamību gadījumā, ja ir atsaukts akts, kas rada tiesības.
46 Pēc Komisijas uzskata atsevišķi spriedumi citās Kopienu strīdu jomās ir atsaucami drīzāk divu mēnešu termiņā tāpēc, ka tajos ir ņemts vērā EKL 230. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai. Komisija no šīs judikatūras secina, ka saprātīgam atsaukuma termiņam ir jābūt nedaudz lielākam par prasības celšanai piemērojamo termiņu.
47 Civildienesta jomā ir cits termiņš, kurš ir vēl vairāk atbilstošs, proti, tas, kurš ir paredzēts, lai iecēlējinstitūcija sniegtu atbildi uz sūdzību, kurš Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā in fine ir noteikts četri mēneši. Šajā termiņā, kurš iecēlējinstitūcijai ir garāks nekā ierēdnim, ir ņemts vērā, ka pretēji ikvienam individuālam ierēdnim, iestādei ir vienlaikus jāizskata daudzi gadījumi, izdarot daudzas iekšējas konsultācijas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Alpha Steel/Komisija, 12. punkts).
48 Galvenokārt Komisija secina, ka vērā ņemamajam termiņam ir jāilgst no 2006. gada 18. jūlija (vai pat 2006. gada 6. jūlija) līdz 19. oktobrim un ka tas ir saprātīgs no judikatūras viedokļa. Tā piebilst, ka termiņš, kas izmantots L. gadījumā, nekādā ziņā nav trīs mēneši un 23 dienas (sākot no sākotnējā akta saņemšanas datuma), bet četri mēneši un piecas dienas (sākot no tā paziņošanas datuma) un tādējādi ir lielāks par četru mēnešu termiņu, uz kuru atsaucas. Pēc paša prasītāja domām, šis termiņš viņam ir tikai trīs mēneši un trīspadsmit dienas. Tātad šis arguments nav pamatots ar faktiem.
49 Pakārtoti Komisija uzskata, ka, pat tad, ja termiņš, kas nedaudz pārsniedz trīs mēnešus, būtu jāuzskata par pārmērīgu, bija jāņem vērā, ka lēmums par iecelšanu amatā parasti tiek pieņemts konkrētā datumā, bet to sāk skaitīt citā datumā, kā tas izriet no Civildienesta noteikumu 3. panta.
50 Komisija no tā secina, ka, izņemot norādīto vispārīgo noteikumu, saskaņā ar kuru tiek ņemts vērā akta paziņošanas datums, tiesiskā paļāvība rodas tikai brīdī, kad lēmums stājas spēkā, jo šāda paļāvība varēja pastāvēt tikai, ja ieinteresētā persona tiešām atrodas stāvoklī, kas radīts ar lēmumu par iecelšanu amatā. Šī situācija šajā gadījumā sākās tikai 2006. gada 1. oktobrī, datumā, kad prasītājs faktiski stājās amatā. Atbilstoši šai analīzei termiņš no tiesiskas paļāvības rašanās un dienas, kad tika paziņots par atsaukumu, bija tikai divas nedēļas un piecas dienas (no 2006. gada 1. līdz 19. oktobrim). Šāds termiņš ir daudz īsāks par tādu, ko var uzskatīt par saprātīgu.
Civildienesta tiesas vērtējums
51 Ievadam ir jāatgādina, ka labvēlīga administratīva akta atsaukšana ar atpakaļejošu iedarbību ir vispārīgi pakļauta ļoti stingriem nosacījumiem (skat. Tiesas 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 54/77 Herpels/Komisija, Recueil, 585. lpp., 38. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā De Compte/Parlaments, 35. punkts). Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan ikvienai Kopienu iestādei, kas konstatē, ka akts, kuru tā pieņem, ir nelikumīgs, ir jāatzīst tiesības to atsaukt saprātīgā termiņā ar atpakaļejošu iedarbību, šīs tiesības var tikt ierobežotas ar vajadzību ievērot akta adresāta tiesisko paļāvību, kurš varēja uzticēties tā likumībai (iepriekš minētie spriedumi lietā Alpha Steel/Komisija, 10.–12. punkts, un lietā Consorzio Cooperative d’Abruzzo/Komisija, 12.–17. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Cargill/Komisija, 20. punkts; Tiesas 1991. gada 20. jūnija spriedums lietā C‑365/89 Cargill, Recueil, I‑3045. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā De Compte/Parlaments, 35. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑416/04 Kontouli/Padome, Krājums‑CDL, II‑A‑2‑897. lpp., 161. punkts).
52 Šajā judikatūrā ir sniegti šādi precizējumi.
– Par tiesisko paļāvību
53 Pirmkārt, attiecībā uz tiesiskās paļāvības ievērošanu no judikatūras izriet, ka noteicošais brīdis, lai noteiktu, kad administratīvā akta adresāts ir ieguvis šādu paļāvību, ir akta paziņošana un nevis tā pieņemšana vai atsaukšana (iepriekš minētie spriedumi lietā De Compte/Parlaments, 36. punkts; lietā Kontouli/Padome, 162. punkts).
54 Turklāt labuma guvējs nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību, ja viņš ir izraisījis akta pieņemšanu, sniedzot nepatiesas vai nepilnīgas norādes (Tiesas 1961. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās 42/59 un 49/59 Snupat/Augstā iestāde, Recueil, 99. lpp., 160. punkts; 1962. gada 12. jūlija spriedums lietā 14/61 Koninklijke Nederlandsche Hoogovens en Staalfabrieken/Augstā iestāde, Recueil, 485. lpp., 516. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā De Compte/Parlements, 37. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Kontouli/Padome, 163. punkts).
55 Īpaši attiecībā uz akta, ar kuru ierēdnim ir piešķirtas subjektīvas tiesības vai līdzīgas priekšrocības, atsaukšanu ar atpakaļejošu spēku ir jāpiebilst, ka nosacījums minētā akta labuma guvēja tiesiskas paļāvības pastāvēšanai ir jāuzskata par neizpildītu, ja nelikumību, kas pamato atsaukšanu, nevarēja pamanīt ierēdnis, kas ievēro parasto rūpību, un tādējādi, ņemot vērā viņa iespējas veikt nepieciešamās pārbaudes, viņu nevar atbrīvot no pienākuma pielikt pūles, domājot un veicot kontroli.
56 Šajā sakarā ir jāvadās no judikatūras attiecībā uz nosacījumiem, kas pamato administrācijas nepamatoti izmaksāto summu atmaksāšanu, kas noteikti Civildienesta noteikumu 85. panta pirmajā daļā, it īpaši no nosacījuma par samaksas nelikumības nepārprotamību, par kuru labuma guvējs nevarēja nezināt (Pirmās instances tiesas 1994. gada 24. februāra spriedums lietā T‑38/93 Stahlschmidt/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑65. un II‑227. lpp., 19. punkts; 2002. gada 5. novembra spriedums lietā T‑205/01 Ronsse/Komisija, Recueil FP, I‑A‑211. un II‑1065. lpp., 47. punkts; 2004. gada 15. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑180/02 un T‑113/03 Gouvras/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑225. un II‑987. lpp., 110. punkts, un 2007. gada 16. maija spriedums lietā T‑324/04 F/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 142. punkts). Šie nosacījumi precīzi izskaidro nepieciešamību ievērot akta adresāta tiesisko paļāvību tajā, ka viņš varēja paļauties uz tā likumību.
57 Šajā lietā paziņojums par konkursu ietver zemsvītras piezīmi, kas atspoguļota šī sprieduma 4. punktā.
58 Jau izlasot vien šo zemsvītras piezīmi, ikvienam ierēdnim, kas ievēro parasto rūpību, konkursa EPSO/B/23/04 veiksmīgajam kandidātam, ir jājautā par viņa klasifikācijas likumību, ieceļot viņu amatā, ja šī klasifikācija neatbilst B3 vai AST3 pakāpei. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropas Savienības Padome ir apstiprinājusi grozītos Civildienesta noteikumus 2004. gada 22. martā, kuri tika publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tā paša gada 27. aprīlī, lai gan paziņojumā par konkursu, kas publicēts 2004. gada 31. martā, bija paredzēts, ka kandidatūras ir jāiesniedz ne vēlāk kā 2004. gada 30. aprīlī. Tas nozīmē, ka šajā datumā nevarēja pastāvēt nekāda nedrošība attiecībā uz grozīto Civildienesta noteikumu un it īpaši to XIII pielikuma piemērojamību, pieņemot darbā minētā konkursa veiksmīgos kandidātus.
59 Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka nevarēja precīzi noteikt administrācijas pieļautās kļūdas apmēru, prasītājam bija jābūt šaubām par attiecīgā lēmuma pamatotību tādā veidā, ka viņam vismaz bija jāvēršas pie administrācijas, lai tā veiktu nepieciešamās pārbaudes (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 17. janvāra spriedumu Kraus/Komisija T‑14/99, Recueil FP, I‑A‑7. un II‑39. lpp., 41. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā F/Komisija, 157. punkts).
60 Turklāt attiecībā uz prasītāja argumentu, ka pati administrācija nelikumību nav pamanījusi četras reizes, jo tā attiecās arī uz B., H. un L., ir jāuzsver, ka šajā gadījumā nav jānosaka, vai administrācija varēja vai nevarēja ievērot kļūdu, bet gan ir jāpārbauda, vai ieinteresētā persona varēja paļauties uz viņas sākotnējās klasifikācijas likumību. Cita starpā situāciju, kurā atrodas administrācija, kas pieņem tūkstošiem dažādu veidu administratīvus lēmumus, nevar salīdzināt ar ierēdņa situāciju, kuram ir personīga interese pārbaudīt viņa klasifikāciju pakāpē un līmenī, pieņemot viņu darbā (pēc analoģijas skat. Tiesas 1979. gada 11. jūlija spriedumu lietā 252/78 Broe/Komisija, Recueil, 2393. lpp., 11. punkts).
61 No tā izriet, ka 2006. gada 6. jūlijā, kad prasītājs bija iepazinies ar 2006. gada 28. jūnija lēmumu, viņš nevarēja paļauties uz šī akta šķietamo likumību. Rezultātā viņš nevar tikai šī iemesla dēļ apgalvot, ka pastāv tiesiska paļāvība uz šādu likumību.
– Par interešu līdzsvaru
62 Otrkārt, no judikatūras izriet, ka, pat pastāvot nelikumīga akta adresāta tiesiskai paļāvībai, pārliecinošas sabiedrības intereses, it īpaši labas pārvaldības un iestādes finanšu resursu aizsardzības intereses, var būt nozīmīgākas par labuma guvēja interesēm saglabāt stāvokli, kuru viņš varēja uzskatīt par stabilu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Snupat/Augstā iestāde, 159. lpp.; iepriekš minēto spriedumu lietā Koninklijke Nederlandsche Hoogovens en Staalfabrieken/Augstā iestāde, 518. lpp.; iepriekš minēto spriedumu lietā De Compte/Parlaments 39. punkts, un Tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑183/95 Affish, Recueil, I‑4315. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra, iepriekš minēto spriedumu lietā Kontouli/Padome, 167. punkts). Šis interešu līdzsvars ir jāņem vērā, arī vērtējot atsaukuma termiņa saprātīgo raksturu, kā tas izriet no šī sprieduma 67. punkta.
– Par saprātīgu termiņu
63 Treškārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nelikumīga administratīva akta atsaukšana ir jāveic saprātīgā termiņā (iepriekš minētais spriedums lietā De Compte/Parlaments, 35. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Pascall/Komisija, 72. un 77. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Gooch/Komisija, 53. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kontouli/Padome, 161. punkts).
64 Vispirms ir svarīgi uzsvērt, ka pēc Civildienesta noteikumu reformas Civildienesta noteikumu 85. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka “atmaksas pieprasījums jāiesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā no dienas, kurā summa ir samaksāta”, izņemot, ja administrācija var konstatēt, ka saņēmējs ar nodomu ir to maldinājis.
65 Civildienesta noteikumu 85. punkta otrā daļa vēl jo vairāk nevar tikt interpretēta tādējādi, ka administrācija noteiktos apstākļos var atsaukt jebkuru nelikumīgu aktu, kas bija nepamatota maksājuma pamatā un kura pieņemšana varēja notikt pat vairāk nekā pēc pieciem gadiem.
66 Civildienesta noteikumu 85. pants attiecas tikai uz apstākļiem, kādos summu, kuru ierēdnim ir nepamatoti samaksājusi administrācija, var atgūt neatkarīgi no nelikumīgās samaksas izcelsmes, bet tas neregulē nelikumīgu aktu faktisku atsaukšanu, kas obligāti notiek pirms jebkuras iespējamās nelikumīgi samaksātās summas atgūšanas.
67 Attiecībā uz administratīva akta atsaukšanu no judikatūras izriet, ka atsaukšanas termiņa saprātīgais raksturs ir jāvērtē atkarībā no katras lietas apstākļiem un it īpaši no prāvas nozīmes ieinteresētajai personai, lietas sarežģītības un iesaistīto lietas dalībnieku uzvedības (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 187. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Eagle u.c./Komisija, 66. punkts). Ir jāņem arī vērā, vai attiecīgais akts rada subjektīvas tiesības, kā arī interešu līdzsvars (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Snupat/Augstā iestāde, 159. lpp., un lietā Koninklijke Nederlandsche Hoogovens en Staalfabrieken/Augstā iestāde, 520. lpp.), šajā gadījumā adresāta interese saglabāt stāvokli, kuru viņš varēja uzskatīt par stabilu, un administrācijas intereses panākt individuālo aktu likumību, kā arī aizsargāt iestādes finanšu resursus.
68 Ņemot vērā iepriekš minēto, vispārīgi ir jāuzskata par saprātīgu atsaukuma termiņš, kas atbilst Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā noteiktajam trīs mēnešu termiņam prasības celšanai.
69 Attiecībā uz veidu, kā tiek aprēķināts atsaukuma termiņš, lai novērtētu tā saprātīgo raksturu, jo šis termiņš ir noteikts pašai administrācijai, kā sākumpunkts ir jāņem vērā akta, kuru pēdējā paredzējusi atsaukt, pieņemšanas datums.
70 Šajā lietā 3 mēneši un 21 diena, kas pagājuši laikposmā no 2006. gada 28. jūnija, sākotnējā lēmuma par klasifikāciju pieņemšanas datuma, līdz 2006. gada 19. oktobrim, datumam, kurā prasītājs tika informēts, ka administrācija minēto lēmumu uzskata par nelikumīgu. Ir vairāki vērā ņemami apstākļi:
– pirmkārt, kā tas izriet no šī sprieduma 57.–61. punkta, prasītājs nav pierādījis īpaši rūpīgu uzvedību, atturoties lūgt administrācijai izdarīt nepieciešamās pārbaudes attiecībā uz paziņojuma par konkursu zemsvītras piezīmi;
– otrkārt, lēmuma par klasificēšanu pieņemšanas darbā stadijā ir būtisks lēmums visā ieinteresētās personas karjeras norisē, kas pastiprina vajadzību ievērot likumības principu salīdzinājumā ar tiesiskās drošības principu, kas nav piemērojams absolūti;
– treškārt, Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 13. panta 1. punkts, kas ir Apstrīdētā lēmuma pamatā, ir īpaši skaidrs un tas nav divdomīgs;
– ceturtkārt, sākotnējais lēmums par klasifikāciju faktiski stājās spēkā tikai 2006. gada 1. oktobrī, tādējādi tā iedarbība notika tikai ļoti īsā 19 dienu laikposmā.
71 Šādos apstākļos termiņš, kurā Komisija darbojās, sākot no lēmuma pieņemšanas 2006. gada 28. jūnijā, lai to atsauktu, ir jāuzskata par saprātīgu, lai gan minētais termiņš ir nedaudz ilgāks par to termiņu prasības celšanai, kas norādīts Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā.
– Par tiesībām uz aizstāvību
72 Visbeidzot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana ikvienā procedūrā pret personu, kuras rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips, un tas ir jānodrošina pat tad, ja nav nekāda tiesiska regulējuma attiecībā uz attiecīgo procedūru (skat. it īpaši Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 27. punkts; 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑288/96 Vācija/Komisija, Recueil, I‑8237. lpp., 99. punkts, un 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā Komisija/De Bry, C‑344/05 P, Krājums, I‑10915, 37. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 8. marta spriedumu lietā T‑277/03 Vlachaki/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑57. un II‑243. lpp., 64. punkts).
73 Šis princips, kas atbilst labas pārvaldības prasībām, prasa, lai attiecīgajai personai tiktu dota iespēja atbilstoši darīt zināmu ar savu viedokli par pierādījumiem, kas pret viņu var tikt izmantoti aktā, kas tiks pieņemts (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 27. punkts; Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 99. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/De Bry, 38. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T‑372/00 Campolargo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑49. un II‑223. lpp., 31. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Vlachaki/Komisija, 64. punkts).
74 Šajā sakarā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.), kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā, 41. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesības uz labu pārvaldību it īpaši “ietver:
– ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;
[..]”.
75 Kā tas izriet no minētās hartas preambulas, tajā no jauna ir apstiprinātas “tiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas un starptautiskās saistības, Līgums par Eiropas Savienību un Kopienu līgumi, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Kopienas un Eiropas Padomes pieņemtās Sociālās hartas, kā arī [..] Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra (šajā sakarā skat. 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts).
76 Turklāt svinīgi pasludinot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija noteikti vēlējušās piešķirt tai īpašu nozīmi, kas šajā gadījumā ir jāņem vērā, interpretējot Civildienesta noteikumu un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības normas (Civildienesta tiesas 2006. gada 26.oktobra spriedums lietā F‑1/05 Landgren/ETF, Krājums‑CDL, II‑A‑1 459. lpp., 72. punkts, par kuru Pirmās instances tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑404/06 P).
77 Ir arī jāuzsver, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana un, konkrētāk, tiesības tikt uzklausītam attiecībā uz tiem pierādījumiem, kas pret viņu var tikt izmantoti, lai pamatotu viņam nelabvēlīgu lēmumu, ir būtiska formas prasība, kuras pārkāpumu var izvirzīt pēc tiesas iniciatīvas (pēc analoģijas skat. Tiesas 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑291/89 Interhotel/Komisija, Recueil, I‑2257. lpp., 14. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. punkts; Pirmās instances tiesas 2001. gada 10. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑186/97, T‑187/97, no T‑190/97 līdz T‑192/97, T‑210/97, T‑211/97, no T‑216/97 līdz T‑218/97, T‑279/97, T‑280/97, no T‑293/97 līdz T‑147/99 Kaufring u.c./Komisija, Recueil, II‑1337. lpp., 134. punkts, skat. arī Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, T‑30/95–T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 487. punkts).
78 Tātad Civildienesta tiesa var pēc savas iniciatīvas pārbaudīt, vai šajā lietā Komisija ir ievērojusi prasītāja tiesības uz aizstāvību administratīvajā procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts Apstrīdētais lēmums.
79 Ir jākonstatē, kā Komisija to ir atzinusi tiesas sēdē, ka prasītājam nebija dota iespēja iesniegt savus apsvērumus un sniegt paskaidrojumus pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
80 Rezultātā ir jāuzskata, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību.
81 Tomēr no judikatūras izriet arī, ka ne visu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu sekas ir apstrīdētā akta atcelšana. Tātad tas tā ir tad, ja nelikumība nevarēja ietekmēt apstrīdētā akta saturu (šajā sakarā skat. 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 31. punkts; Tiesas 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 48. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 101. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Limburgse VinylMaatschappij u.c./Komisija, 318. un 324. punkts).
82 Šajā lietā ir skaidrs, ka prasītāja Civildienesta tiesā iesniegtie apsvērumi neietver nekādu papildu informāciju tai, kas jau bija Komisijas rīcībā un kura bija prasītājam zināma. Šādos apstākļos tas, ka pēdējam nebija iespējas iesniegt savus apsvērumus pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevarēja ietekmēt tā saturu, kurš cita starpā, kā tas izriet no iepriekšējās attīstības, nevarēja būt citādāks.
83 Rezultātā ir jāsecina, ka prasītāja tiesību tikt uzklausītam pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neievērošana nevarēja pati par sevi būt atcelšanas pamats.
84 Tik un tā administrācija šī paša iemesla dēļ ir pieļāvusi nelikumību, pieļaujot dienesta kļūdu, kas var būt pamats kompensācijai. Šis jautājums tiks pārbaudīts šī sprieduma 92.–94. punktā.
85 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrais prasības pamats ir jānoraida.
b) Par pirmo prasības pamatu, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpuma
86 Prasītājs uzskata, ka viņa situācija un attiecīgās B., H. un L. situācijas būtiski neatšķiras:
– visi ir konkursa EPSO/B/23/04 (attiecībā uz prasītāju un H. un L.) un EPSO/B/21/04 (attiecībā uz B.), kas publicēti attiecībā uz B5/B4 pakāpi, veiksmīgi kandidāti;
– visi tika kļūdaini klasificēti jaunā AST4 pakāpē (attiecībā uz prasītāju un L.) vai B*4 starppakāpē, kas kļuva par AST4 (attiecībā uz B. un H.) un norīkoti darbā Transurāna elementu institūtā;
– attiecīgie akti par viņu iecelšanu amatā tika atcelti un aizstāti ar CCR ģenerāldirektora 2006. gada 4. oktobra lēmumu, kurā katram ir paredzēta klasifikācija AST3 funkciju grupas 2. līmenī.
87 Šādos apstākļos B., H., L. un prasītājs atrodas salīdzināmā situācijā. Tātad prasītājs ir ticis diskriminēts salīdzinājumā ar trim pārējiem ierēdņiem, jo lēmums viņu pārklasificēt AST3 pakāpē palika spēkā, bet lēmumi pārklasificēt B., H. un L. tajā pašā pakāpē tika atsaukti un aizstāti ar trim lēmumiem, klasificējot viņus AST4 pakāpē. Atšķirīga attieksme ir īpaši acīmredzama attiecībā pret prasītāju un L., jo, ievērojot Komisijas paskaidrojumus par otro prasības pamatu, iecēlējinstitūcija, atbildot uz L. sūdzību, apgalvoja, ka 3 mēnešu un 23 dienu termiņš no sākotnējā akta par klasificēšanu paziņošanas līdz apstrīdētajam atsaukšanas lēmumam pārsniedz saprātīgu termiņu.
88 Šajā sakarā, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, pat pieņemot, ka viens no prasītāja minētajiem ierēdņiem atradās viņa situācijai gandrīz identiskā situācijā un ka iecēlējinstitūcija, neatsaucot sākotnējo aktu par klasifikāciju attiecībā uz prasītāju, nav ievērojusi nosacījumus, kas ir jāievēro nelikumīga administratīva akta atsaukuma ar atpakaļejošu spēku gadījumā, kuri izriet no judikatūras, šis apstāklis pats par sevi nevar pamatot identisku attieksmi pret prasītāju, jo viņa labā nevar atsaukties uz nelikumīgu praksi, kas pieļauta citu labā (skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 3. marta spriedumu lietā T‑82/92 CortesJimenez u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑69. un II‑237. lpp., 43. punkts; 2000. gada 22. februāra spriedumu lietā T‑22/99 Rose/Komisija, Recueil FP, I‑A‑27. un II‑115. lpp., 39. punkts, un 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑290/03 Pantoulis/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑241. un II‑1123. lpp., 56. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 28. jūnija spriedumu lietā F‑101/05 Grünheid/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑55. un II‑A‑1‑199. lpp., 140. punkts).
89 Rezultātā otrais prasības pamats ir jānoraida.
B – Par prasību atlīdzināt kaitējumu
90 Prasītājs lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, viņu pārklasificējot AST3 pakāpē pēc tam, kad viņš sākotnēji bija klasificēts AST4 pakāpē, un tas notika administrācijas pieļautas kļūdas dēļ. Turklāt viņš apgalvo, ka šī klasifikācija zemākā pakāpē tika saglabāta, kaut gan lēmumi pārklasificēt trīs citus kolēģus, kuri atrodas līdzīgā situācijā, tika atsaukti.
91 Prasītājs simboliski novērtē viņam nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību viena euro apmērā.
92 Šajā sakarā no šī sprieduma 84. punkta izriet, ka Komisija ir pieļāvusi dienesta kļūdu, neuzklausot prasītāju pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kaut arī prasītāja prasījumi atcelt lēmumu ir noraidīti.
93 Nav apstrīdams, ka prasītājam ir nodarīts morāls kaitējums, kas izriet no sajūtas, ka viņš ir nostādīts notikuša fakta priekšā (izmantojot vārdus, kas lietoti viņa 2006. gada 7. novembra sūdzībā). Šie vārdi precīzi atspoguļo ikvienas personas tiesību tikt uzklausītam pirms tiek veikts individuāls pasākums, kas var to nelabvēlīgi ietekmēt, neievērošanas sekas.
94 Ņemot vērā lietas apstākļus, Civildienesta tiesa, vērtējot nodarīto kaitējumu ex aequo un bono, uzskata, ka summas EUR 1500 piešķiršana ir atbilstoša atlīdzība prasītājam.
95 Cita starpā ir jānoraida prasība atlīdzināt kaitējumu, kas novērtēts simboliski viena euro apmērā attiecībā uz apgalvotajām nelikumībām, kuras nav konstatētas šajā spriedumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
96 Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 122. pantam šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī Reglamenta spēkā stāšanās dienas, tas ir 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.
97 Piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktu un 3. punkta pirmo daļu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Pirmās instances tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi. Cita starpā, atbilstoši šī reglamenta 88. pantam tiesvedībās, kurās puses ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
98 Tā kā prasītājam spriedums ir daļēji labvēlīgs, Civildienesta tiesa uzskata, ka Komisijai ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai, kā arī jāatlīdzina viena trešdaļa no prasītāja izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Eiropas Kopienu Komisija samaksā Bui Vanam kaitējuma atlīdzību EUR 1500 apmērā;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Bui Vans sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem;
4) Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina vienu trešdaļu no Bui Vana tiesāšanās izdevumiem.
Van Raepenbusch | Boruta | Kanninen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 11. septembrī.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas tīmekļa vietnē: www.curia.europa.eu