VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2015. gada 16. jūnijā (*)
Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas vārdiskas preču zīmes “POLYTETRAFLON” reģistrācijas pieteikums – Agrāka Kopienas vārdiska preču zīme “TEFLON” – Agrākas preču zīmes faktiskas izmantošanas neesamība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts – Galaprodukts, kas ietver kādu sastāvdaļu – Agrākas preču zīmes izmantošana attiecībā uz trešo personu galaproduktiem – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑660/11
Polytetra GmbH, Menhengladbaha [Mönchengladbach] (Vācija), ko pārstāv R. Schiffer, advokāts,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv P. Bullock, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
EI du Pont de Nemours and Company, Vilmingtona [Wilmington], Delavēra [Delaware] (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv E. Armijo Chávarri, advokāts,
par prasību par ITSB Apelācijas pirmās palātas 2011. gada 29. septembra lēmumu lietā R 2005/2010‑1 attiecībā uz iebildumu procesu starp EI du Pont de Nemours and Company un Polytetra GmbH.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents),
sekretārs I. Dragans [I. Dragan], administrators,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 30. decembrī,
ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 12. aprīlī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 16. aprīlī,
ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija lēmumu, ar kuru atteikta atļauja iesniegt replikas rakstu,
ņemot vērā izmaiņas Vispārējās tiesas palātu sastāvā,
ņemot vērā 2014. gada 28. jūlija procesa organizatoriskos pasākumus,
ņemot vērā, ka viena mēneša laikā pēc tam, kad tika izsniegts paziņojums par rakstveida procesa pabeigšanu, neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis lūgumu noturēt tiesas sēdi, un pēc tiesneša referenta ziņojuma un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 135.a pantu nolemjot uzklausīt lietas dalībniekus tiesas sēdē,
pēc 2014. gada 4. novembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2007. gada 24. jūlijā prasītāja Polytetra GmbH Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.), kas aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “POLYTETRAFLON”.
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 1., 11., 17. un 40. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam:
– 1. klase: “ķimikālijas izmantošanai rūpniecībā, zinātnē, fotouzņemšanā, kā arī lauksaimniecībā, dārzkopībā un mežkopībā; plastmasas izejvielu veidā; ķīmiskie ugunsdzēšanas līdzekļi; preparāti metālu rūdīšanai un metināšanai; rūpniecībai paredzētas līmvielas”;
– 11. klase: “siltummaiņi; sildplates; cauruļveida apkures radiatori; apgaismošanas, apsildes, tvaika ražošanas, ēdiena termiskās apstrādes, dzesēšanas, žāvēšanas, vēdināšanas, ūdensapgādes un sanitārtehniskās ierīces un aprīkojums”;
– 17. klase: “plastmasas izstrādājumi (pusfabrikāti), it īpaši ievelkamas caurules, ruļļu apvalki, elastīgas gofrētas caurules, neona cauruļu apvalki, stiklšķiedra, metināšanas lentes, maisi, stiklšķiedras transportkonteineri, stiklšķiedras tīklaudums, stiklšķiedras lamināta plāksnes, vadi, šķiedru izstrādājumi, plēšas, ievades sprauslas; plastmasas metināmās stieples; metināmā stieple un metināmā plēve no plastmasas; plastmasas pārklājumi; blīvslēgi; fluorplastmasas pārklājumi; rūpniecībai paredzēti plastmasu pusfabrikāti; drīvēšanas, blīvēšanas un izolācijas materiāli; lokanas nemetāliskas caurules; kaučuks, gutaperča, gumija, azbests, vizla un izstrādājumi no šiem materiāliem, kas nav ietverti citās klasēs; pusfabrikāti no fluorplastmasas, it īpaši no politetrafluoretilēna, it īpaši plātņu, stieņu, cauruļu un plēvju veidā”;
– 40. klase: “materiālu apstrāde”.
4 Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2008. gada 25. februāra Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 9/2008.
5 2008. gada 23. maijā EI du Pont de Nemours and Company, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), iesniedza iebildumus par pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekš 3. punktā minētajām precēm.
6 Iebildumi bija balstīti uz agrāku Kopienas vārdisku preču zīmi “TEFLON”, kas reģistrēta 1999. gada 7. aprīlī ar numuru 432120 un 2006. gada 19. novembrī atjaunota attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas tostarp ietilpst 1., 11., 17. un 40. klasē un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 1. klase: “ķimikālijas izmantošanai rūpniecībā, zinātnē, fotouzņemšanā, kā arī lauksaimniecībā, dārzkopībā un mežkopībā; sintētiskie sveķi izejvielu veidā, plastmasas izejvielu veidā; ķīmiskais mēslojums; ugunsdzēšanas līdzekļi; ķīmiskie līdzekļi metālu rūdīšanai un lodēšanai; ķīmiskās vielas pārtikas produktu konservēšanai; miecvielas; rūpniecībai paredzētas līmvielas”;
– 11. klase: “apgaismošanas, apsildes, tvaika ražošanas, ēdiena termiskās apstrādes, dzesēšanas, žāvēšanas, vēdināšanas, ūdensapgādes un sanitārtehniskās ierīces un aparāti”;
– 17. klase: “kaučuks, gutaperča, gumija, azbests, vizla un izstrādājumi no šiem materiāliem, kas nav ietverti citās klasēs; ražošanai paredzēti plastmasu pusfabrikāti; drīvēšanas, blīvēšanas un izolācijas materiāli; lokanas nemetāliskas caurules”;
– 40. klase: “materiālu apstrāde”.
7 Iebildumu pamatojumam izvirzītie pamati ir Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 2. punkta c) apakšpunktā un 5. punktā (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 2. punkta c) apakšpunkts un 5. punkts) paredzētie pamati.
8 Persona, kas iestājusies lietā, iebildumu procesa laikā iesniedza vairākus dokumentus, lai pierādītu agrākās preču zīmes reputāciju attiecībā uz atsevišķām ar minēto preču zīmi aptvertajām precēm.
9 Prasītāja iebildumu procesa laikā iesniedza pierādījumus par agrākās preču zīmes, kas izvirzīta iebildumu pamatojumam, faktisku izmantošanu Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkta (tagad – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts) izpratnē.
10 Atbildot uz lūgumu sniegt pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu, persona, kas iestājusies lietā, atsaucās uz dokumentiem attiecībā uz minētās preču zīmes reputāciju un iesniedza citus pierādījumus, lai pierādītu, ka šī preču zīme tikusi faktiski izmantota.
11 Ar 2010. gada 14. novembra lēmumu Iebildumu nodaļa iebildumus noraidīja. Tā uzskatīja, ka ar konfliktējošo preču zīmi aptvertās preces un pakalpojumi esot identiski. Tā savukārt norādīja, ka konkrētajiem apzīmējumiem esot ļoti vāja vizuālā un fonētiskā līdzība un ka šie apzīmējumi esot konceptuāli atšķirīgi. Līdz ar to tā izslēdza jebkādu konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēju. Tā turklāt norādīja, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie materiāli pierādot agrākās preču zīmes reputāciju attiecībā uz daļu no tās aptvertajām precēm, kas ar to aptvertas, bet ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktu iebildumi nevarot tikt pieņemti, jo nepastāvot minēto apzīmējumu līdzība, kas ir šīs tiesību normas piemērošanas nosacījums. Tā kā tā noraidīja iebildumus, tā uzskatīja, ka nav jāvērtē agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumi.
12 2010. gada 15. oktobrī persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu ITSB iesniedza apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.
13 Ar 2011. gada 29. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelācijas pirmā padome apmierināja apelācijas sūdzību, atcēla Iebildumu nodaļas lēmumu un, apmierinot iebildumus, noraidīja preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz visām konkrētajām precēm un pakalpojumiem. Tā uzskatīja, ka persona, kas iestājusies lietā, esot pierādījusi agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz atsevišķām precēm, kas ietilpst 1., 11. un 17. klasē, tostarp, ņemot vērā to, ka personas, kas iestājusies lietā, ar minēto preču zīmi tirgoto pretsalipšanas materiālu izmantoja vairāki uzņēmumi Eiropas Savienības teritorijā, ražojot plašu preču klāstu, un ka šī preču zīme saskatāmā veidā tikusi atveidota šo preču brošūrās un reklāmas materiālos. Tās ieskatā, agrākās preču zīmes izmantošana savukārt neesot pierādīta attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 40. klasē. Tā turklāt tāpat kā Iebildumu nodaļa ir atzinusi, ka agrākajai preču zīmei ir izcila reputācija pasaules mērogā, tostarp Savienības teritorijā saistībā ar precēm, attiecībā uz kurām tā tikusi reģistrēta. Tā uzskatīja, ka ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertās preces un pakalpojumi esot daļēji identiski un daļēji ļoti līdzīgi ar agrāko preču zīmi aptvertajām precēm, attiecībā uz kurām tikusi konstatēta faktiska izmantošana, un ka pretēji tam, ko apgalvo Iebildumu nodaļa, konkrētie apzīmējumi esot līdzīgi. Tādējādi, tās ieskatā, pastāvot sajaukšanas iespēja Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, jo noteiktas atšķirības vizuālā un fonētiskā ziņā atsver konkrēto preču identiskums vai to augstā līdzības pakāpe. Šajos apstākļos tā nav uzskatījusi par nepieciešamu izvērtēt iebildumus, ciktāl tie ir balstīti uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 5. punktu.
Lietas dalībnieku prasījumi
14 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
16 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un, otrkārt, šīs pašas regulas 42. panta 2. un 3. punkta un 15. panta 1. punkta pārkāpumu.
17 Pirms prasītājas izvirzīto pamatu vērtēšanas Vispārējā tiesa uzskata par nepieciešamu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai šajā lietā apstrīdētajā lēmumā ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu.
Par pienākumu norādīt pamatojumu
18 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmo teikumu ITSB lēmumos ir jānorāda pamatojums. Saskaņā ar judikatūru šim pienākumam ir tāds pats tvērums kā LESD 296. panta otrajā daļā paredzētajam pienākumam un tā mērķis ir dot iespēju, pirmkārt, ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai ļautu tām aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, Savienības tiesai veikt pārbaudi attiecībā uz lēmuma tiesiskumu (skat. spriedumus, 2012. gada 6. septembris, Storck/ITSB, C‑96/11 P, EU:C:2012:537, 86. punkts, un 2008. gada 9. jūlijs, Reber/ITSB – Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (“Mozart”), T‑304/06, Krājums, EU:T:2008:268, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Šajā lietā, lai gan prasītāja apstrīd, ka ir pierādīta faktiska izmantošana Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punkta izpratnē attiecībā uz agrāko preču zīmi, “kāda tā izmantota tirgū”, un apšauba to, ka “homopolimēru un kopolimēru sveķi, plēves un gruntējumi”, attiecībā uz kuriem persona, kas iestājusies lietā, labākajā gadījumā esot pierādījusi izmantošanu, ir jāuzskata par tādiem, kas ietilpst 1. klasē, tā nav formāli izvirzījusi pamatu par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību. Tomēr pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var izvirzīt vai kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (spriedumi, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, Krājums, EU:C:2009:742, 34. punkts, un 2014. gada 27. marts, Intesa Sanpaolo/ITSB – equinet Bank (“EQUITER”), T‑47/12, Krājums, EU:T:2014:159, 22. punkts).
20 Tā kā lietas dalībnieki tiesas sēdē tika uzklausīti par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību attiecībā uz atbilstību starp precēm, saistībā ar kurām Apelācijas padome atsaucās uz personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajiem pierādījumiem, balstoties uz kuriem tā uzskatīja, ka tikusi pierādīta agrākās preču zīmes faktiska izmantošana, no vienas puses, un tām, saistībā ar kurām minētā preču zīme tikusi reģistrēta un uz kurām balstīti iebildumi, no otras puses, šis pamats ir jāizvirza pēc savas ierosmes. Proti, ja apstrīdētais lēmums neietver šajā ziņā pietiekamu pamatojumu, Vispārējai tiesai nebūs iespējas pārbaudīt, vai ir tiesisks tās secinājums apstrīdētā lēmuma 28. punktā par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu saistībā ar katru no precēm, attiecībā uz kurām atzīta faktiska izmantošana (skat. iepriekš 26. punkts).
21 Izjautāta par šo jautājumu tiesas sēdē, ITSB atbildēja, ka Apelācijas padomei principā ir jāpārbauda, vai preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem preču zīme ir tikusi izmantota, tiešām ietilpst preču un pakalpojumu kategorijās, attiecībā uz kurām minētā preču zīme reģistrēta, kā tas paredzēts Regulā Nr. 207/2009 un pamatnostādnēs, kas attiecas uz ITSB veicamo pārbaudi saistībā ar faktiskas izmantošanas pierādīšanu.
22 ITSB pieļauj, ka šajā lietā apstrīdētajā lēmumā nav norādīts detalizēts pamatojums un tas neietver katras kategorijas analīzi par katru no precēm, attiecībā uz kurām agrākās preču zīmes faktiska izmantošana tikusi atzīta. Tomēr, tā ieskatā, lai gan apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums šajā ziņā ir drīzāk lakonisks, Apelācijas padome esot veikusi padziļinātu visu personas, kura iestājusies lietā, iesniegto pierādījumu vērtējumu, kas izrietot no apstrīdētā lēmuma.
23 Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka ir nepietiekami pamatots lēmums, kurā pirmām kārtām secināts, ka agrākā preču zīme tikusi faktiski izmantota Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punkta izpratnē, un otrām kārtām nav precizēts, kādā mērā sniegtie pierādījumi pamato šo secinājumu par katru preci vai pakalpojumu vai katru preču un pakalpojumu kategoriju, attiecībā uz kuru šī izmantošana ir atzīta. Otrkārt, ir arī jānorāda, ka šajā tiesību normā ir noteikts pienākums Apelācijas padomei konstatēt atbilstību starp precēm vai pakalpojumiem, saistībā ar kuriem tā uzskata, ka faktiska izmantošana ir pierādīta, un visām vai daļu no precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem minētā preču zīme ir reģistrēta, lai vēlāk ļautu veikt sajaukšanas iespējas vērtējumu (šajā ziņā skat. spriedumu EQUITER, minēts 19. punktā, EU:T:2014:159, 27. punkts).
24 Precizitātes trūkums šajā ziņā ITSB lēmumā neļauj pārbaudīt, kā Apelācijas padome ir piemērojusi Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punkta pēdējo teikumu, saskaņā ar kuru, “ja agrākā preču zīme ir izmantota tikai saistībā ar daļu preču vai pakalpojumu, uz ko tā ir reģistrēta, iebildumu izskatīšanas nolūkos uzskata, ka tā ir reģistrēta tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem”, piemērošanas pārbaudi. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no minētās regulas 42. panta 2. un 3. punkta izriet, ka, ja preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz preču vai pakalpojumu kategoriju, kas ir pietiekami plaša, lai tās ietvaros varētu nošķirt vairākas iespējami neatkarīgas apakškategorijas, preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādījums attiecībā uz daļu no šīm precēm vai pakalpojumiem iebildumu procesā nodrošina aizsardzību tikai vienai vai vairākām tām apakškategorijām, kurās ietilpst preces vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem preču zīme tiek faktiski izmantota. Savukārt, ja preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas definēti tik precīzi un detalizēti, ka attiecīgās kategorijas ietvaros nav iespējams veikt nozīmīgu nodalīšanu, tad preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādījums attiecībā uz minētajām precēm vai pakalpojumiem iebildumu izskatīšanas nolūkā noteikti aptver visu šo kategoriju (spriedumi, 2005. gada 14. jūlijs, Reckitt Benckiser (España)/ITSB – Aladin (“ALADIN”), T‑126/03, Krājums, EU:T:2005:288, 45. punkts, un 2007. gada 13. februāris, Mundipharma/ITSB – Altana Pharma (“RESPICUR”), T‑256/04, Krājums, EU:T:2007:46, 23. punkts).
25 Tādējādi Apelācijas padomei gadījumā, ja izmantošanas pierādījumi ir sniegti tikai attiecībā uz daļu no precēm vai pakalpojumiem, kas ietilpst kategorijā, attiecībā uz kuru ir reģistrēta agrākā preču zīme un uz kuru balstīti iebildumi, ir jāizvērtē, vai šī kategorija ietver autonomas apakškategorijas, kurās ietilpst preces un pakalpojumi, kuru izmantošana ir pierādīta, tādējādi, ka būtu secināms, ka minētie pierādījumi ir sniegti tikai attiecībā uz šo preču vai pakalpojumu apakškategoriju, vai turpretim, ka šādas apakškategorijas nav identificējamas (šajā ziņā skat. spriedumu EQUITER, minēts 19. punktā, EU:T:2014:159, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā ziņā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 28. punktā secināja, ka agrākās preču zīmes faktiska izmantošana tikusi pierādīta attiecībā uz “ķimikālijām izmantošanai rūpniecībā un zinātnē; sintētiskajiem sveķiem izejvielu veidā; plastmasām izejvielu veidā; rūpniecībai paredzētajām līmvielām”, kas ietilpst 1. klasē, “apgaismošanas, apsildes, tvaika ražošanas, ēdiena termiskās apstrādes, dzesēšanas, žāvēšanas, vēdināšanas, ūdensapgādes un sanitārtehniskām ierīcēm un aprīkojumu”, kas ietilpst 11. klasē, un “rūpniecībai paredzētiem plastmasu pusfabrikātiem; drīvēšanas, blīvēšanas un izolācijas materiāliem; lokanām nemetāliskām caurulēm”, kas ietilpst 17. klasē, uz ko balstīti iebildumi.
27 Sava secinājuma pamatojumam Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 22.–25. punktā konstatēja, ka personas, kas iestājusies lietā, ražotais politetrafluoretilēns (turpmāk tekstā – “PTFE”) saskaņā ar licencēm tiek izmantots vairāku trešo personu galaproduktu pārklājumam. Turpinot tā apstrīdētā lēmuma 26. punktā noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru minētās preču zīmes izmantošana nebija pierādīta attiecībā uz trešo personu galaproduktiem, pamatojoties uz to, ka personas, kas iestājusies lietā, pārklājums ir uzskatāms par šo produktu sastāva un struktūras neatņemamu sastāvdaļu un ka šī preču zīme attiecībā uz šiem produktiem reklāmas materiālos tikusi izvietota redzamā veidā.
28 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka saistībā ar tās argumentāciju par agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumiem Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 22. punktā vienīgi norādīja, ka persona, kas iestājusies lietā, nodrošināja dažāda veida PTFE, tostarp kā sveķus, granulu kompresijas rezultātā iegūtu sveķu atlējumu, balto pulveri vai fluorpolimēra dispersiju. Tomēr šīs preces nav ietvertas starp tām precēm, attiecībā uz kurām tikusi reģistrēta agrākā preču zīme.
29 Protams, “sveķi” kā “sintētiskie sveķi izejvielu veidā” ir viena no precēm, kas ietilpst 1. klasē un attiecībā uz kurām ir reģistrēta agrākā preču zīme. Tomēr ir jānorāda, ka sintētiskie sveķi kā pusfabrikāti, kā izriet no Nicas klasifikācijas, ietilpst 17. klasē. Tomēr Apelācijas padome nav precizējusi, vai sveķi, uz kuriem tā atsaucas apstrīdētā lēmuma 22. punktā, ir 1. klasē ietilpstošas preces izejvielu veidā, kuras ir aptvertas ar agrāko preču zīmi, vai 17. klasē ietilpstošie pusfabrikāti, un šajā pēdējā gadījumā – kādām precēm no tām, kas ietilpst minētajā klasē un attiecībā uz kurām reģistrēta agrākā preču zīme, tie atbilst.
30 Turklāt, pat pieņemot, ka Apelācijas padome uzskatīja, ka PTFE atbilst 1. klasē ietilpstošajiem “sintētiskajiem sveķiem izejvielu veidā”, attiecībā uz kuriem reģistrēta agrākā preču zīme, no apstrīdētā lēmuma neizriet, kāda ir šīs preces saistība ar citām precēm, kas ietilpst tajā pašā klasē un attiecībā uz kurām Apelācijas padome uzskatīja, ka ir pierādīta faktiska izmantošana.
31 Apstrīdētais lēmums neļauj arī noteikt, vai Apelācijas padome, atsaucoties uz dažāda veida PTFE un pārklājumiem vai citu izejvielu dažādu produktu sastāvā, norāda uz visām vai daļu no precēm, kas ietilpst 1. klasē, vai uz visām vai daļu no precēm, kas ietilpst 17. klasē, attiecībā uz kurām reģistrēta agrākā preču zīme.
32 Turklāt ir jākonstatē, ka attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 26. punktā ietverto secinājumu Apelācijas padome nav skaidri identificējusi preces, tostarp tās, attiecībā uz kurām reģistrēta agrākā preču zīme un uz kurām balstīti iebildumi, saistībā ar kuriem bija jāpiemēro šis secinājums. Turklāt apstrīdētā lēmuma 24. un 25. punktā tā atsaucas uz dažādiem galaproduktiem, kuri ietver personas, kas iestājusies lietā, ražotos pretsalipšanas materiālus, proti, šoka izturīgas fiksācijas spuldžu un luminiscences spuldžu aizsargstiklam, virsmas aizsardzības dārzu celiņiem, augstu temperatūru izturīgas kabeļu sistēmas gāzes turbīnām, piesātinātā eļļa velosipēdiem un vasks automašīnām, caurules, tenisa raketes stīgas fiksējošās cilpas, ūdens necaurlaidīga lente ūdensvadu savienojumiem, virtuves sūkļi, plastmasas preces izmantošanai mikroviļņu krāsnīs, sadzīves tehnika un pannas. Ir jākonstatē, ka neviena no šīm precēm pati par sevi nav ietverta to preču klāstā, attiecībā uz kurām reģistrēta agrākā preču zīme un uz kurām balstīti iebildumi.
33 Turklāt personas, kas iestājusies lietā, tiesas sēdē sniegtie precizējumi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kas uzdots, ņemot vērā jautājumus, ko šajā ziņā izvirzīja prasītāja, neizriet no apstrīdētā lēmuma pamatojuma. Tostarp, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma motīviem, nevar tikt konstatēts, ka “homopolimēru un kopolimēru sveķi, plēves un gruntējumi” – attiecībā uz ko persona, kas iestājusies lietā, kā pierādījumus par faktisku izmantošanu iesniegusi gada apgrozījumus, uz kuriem atsaucās prasītāja, – ir izejvielas, kas ietilpst 1. klasē, un pusfabrikāti, kas ietilpst 17. klasē, ne arī tas, kuras preces no tām, attiecībā uz kurām reģistrēta agrākā preču zīme, persona, kas iestājusies lietā, ražojusi un pārdevusi tieši ar agrāko preču zīmi un kādi ir trešo personu ražotie galaprodukti, attiecībā uz kuriem ir pierādīta to faktiskā izmantošana tādēļ, ka šīs trešās personas izmantoja minēto preču zīmi attiecībā uz savām precēm, kuru sastāvs un struktūra ietver personas, kas iestājusies lietā, preces.
34 Tā kā nav pietiekama pamatojuma, kas ļautu izvērtēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, Vispārējai tiesai nav jāveic analīze, kas balstīta uz motīviem, kuri no tā neizriet. Proti, ITSB ir jāizskata Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu un jālemj par to. Turpinot Vispārējai tiesai šajā gadījumā ir jāveic tiesas kontrole pār Apelācijas padomes veikto vērtējumu ITSB pieņemtajā lēmumā, pamatojoties uz tās izvirzītajiem motīviem sava secinājuma pamatojumam. Turpretī Vispārējai tiesai nav jāaizstāj ITSB, tam īstenojot Regulā Nr. 40/94 piešķirtās kompetences (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 15. marts, Athinaiki Oikogeniaki Artopoiia/ITSB – Ferrero (“FERRÓ”), T‑35/04, Krājums, EU:T:2006:82, 22. punkts).
35 Līdz ar to ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir nepietiekams pamatojums, ciktāl tas neļauj saprast, kādā mērā personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie pierādījumi, uz kuriem atsaucās Apelācijas padome, pierāda agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz katru no precēm, tostarp tām, attiecībā uz kurām tikusi reģistrēta minētā preču zīme un uz kurām balstīti iebildumi, saistībā ar kurām šī izmantošana tika uzskatīta par pierādītu.
36 Tomēr šī apstrīdētajā lēmumā esošā pamatojuma nepietiekamība neskar būtisko secinājumu apstrīdētā lēmuma 26. punktā, kas saistīts ar otrā pamata pirmo daļu un saskaņā ar kuru agrākās preču zīmes izmantošana ir pierādīta attiecībā uz galaproduktiem, pamatojies uz to, ka personas, kas iestājusies lietā, [izgatavotie] pārklājumi ir trešo personu preču sastāva un struktūras neatņemama sastāvdaļa, tādējādi prasītāja otrā pamata pirmajā daļā varēja formulēt iebildumus attiecībā uz šo secinājumu un aizstāvēt savas tiesības. Tā neskar arī to pierādījumu, kas attiecas uz agrākas preču zīmes izmantošanu saistībā uz “homopolimēru un kopolimēru sveķiem, plēvēm un gruntējumiem”, uz kuriem attiecas otrā pamata otrā daļa, pierādījuma spēka vērtējumu. Līdz ar to Vispārējā tiesa saistībā ar šiem iebildumiem var veikt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta un 15. panta 1. punkta pārkāpumu
37 Prasītāja vispirms norāda, ka Apelācijas padome, vērtējot agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas esamību, esot ņēmusi vērā pierādījumus, kas neattiecas uz konkrēto laikposmu.
38 Prasītājas argumentāciju veido divas daļas.
39 Saistībā ar otrā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka pierādījumi, kas aptver konkrēto laikposmu, labākajā gadījumā pierādot agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz filmām, sveķiem, apdarēm, homopolimēriem un kopolimēriem, kurus trešās personas izmantoja kā savu galaproduktu izejvielas, elementus vai sastāvdaļas, it īpaši šo galaproduktu virsmām, bet ne attiecībā uz šiem galaproduktiem.
40 Saistībā ar otro daļu prasītāja apstrīd, ka persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi pietiekamus un piemērotus pierādījumus, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu pat attiecībā uz filmām, sveķiem, apdarēm, homopolimēriem un kopolimēriem. Prasītājas ieskatā, vērtējot agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, nevar tikt ņemti vērā pierādījumi, uz kuriem nav norādīti datumi, ne arī tie, uz kuriem agrākā preču zīme nav atveidota “tāda, kāda tā izmantota tirgū”.
41 ITSB un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka no Regulas Nr. 207/2009 preambulas 10. apsvēruma izriet, ka likumdevējs ir uzskatījis, ka agrākās preču zīmes aizsardzība ir pamatota tikai, ciktāl tā tikusi faktiski izmantota. Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs var lūgt pierādījumu tam, ka piecu gadu laikā pirms preču zīmes, kas ir iebildumu priekšmets, pieteikuma publicēšanas agrākā preču zīme ir faktiski izmantota teritorijā, kurā tā ir aizsargāta (skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, La Mer Technology/ITSB – Laboratoires Goëmar (“LA MER”), T‑418/03, EU:T:2007:299, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Saskaņā ar Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV L 303, 1. lpp.), 22. noteikuma 3. punktu, ar ko precizē Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktu, izmantošanas pierādījumiem jāattiecas uz agrākās preču zīmes izmantošanas vietu, laiku, apjomu un raksturu (skat. spriedumu LA MER, minēts 42. punktā, EU:T:2007:299, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Lai gan faktiskas izmantošanas jēdziens tātad nepieļauj jebkādu minimālu un nepietiekamu izmantošanu, lai varētu uzskatīt, ka preču zīme ir faktiski izmantota konkrētajā tirgū, tomēr prasība par faktisko izmantošanu neparedz ne vērtēt komerciālo veiksmīgumu, ne kontrolēt uzņēmuma ekonomisko stratēģiju, ne arī rezervēt preču zīmju aizsardzību vienīgi kvantitatīvi būtiskai komerciālai izmantošanai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Sunrider/ITSB – Espadafor Caba (“VITAFRUIT”), T‑203/02, Krājums, EU:T:2004:225, 38. punkts, un 2006. gada 23. februāris, Il Ponte Finanziaria/ITSB – Marine Enterprise Projects (“BAINBRIDGE”), T‑194/03, Krājums, EU:T:2006:65, 32. punkts).
45 Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā izmantota atbilstoši tās pamata funkcijai, proti, garantēt to preču vai pakalpojumu izcelsmes identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības. Turklāt nosacījums attiecībā uz preču zīmes faktisko izmantošanu paredz, ka šai preču zīmei, kāda tā ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, jābūt izmantotai publiski un ārēji (skat. spriedumu LA MER, minēts 42. punktā, EU:T:2007:299, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Precīzāk, lai izskatāmajā lietā pārbaudītu attiecīgās preču zīmes faktiskās izmantošanas raksturu, ir jāveic lietas materiāliem pievienoto pierādījumu visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus faktorus, kuriem ir nozīme izskatāmajā lietā. Šādam preču zīmes faktiskas izmantošanas vērtējumam ir jābalstās uz visiem faktiem un apstākļiem, kuriem ir nozīme, lai noteiktu, vai preču zīmes komerciālā izmantošana ir reāla, it īpaši, uz izmantošanu, kas attiecīgajā ekonomikas sektorā uzskatāma par pamatotu, lai saglabātu vai iegūtu ar preču zīmi aizsargāto preču vai pakalpojumu tirgus daļu, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturīgajām īpašībām un preču zīmes izmantošanas mērogu un biežumu (skat. spriedumu LA MER, minēts 42. punktā, EU:T:2007:299, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Visbeidzot, preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt ar varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā ir jābalsta uz konkrētiem un objektīviem pierādījumiem par efektīvu un pietiekamu preču zīmes izmantošanu attiecīgajā tirgū (skat. spriedumu LA MER, minēts 42. punktā, EU:T:2007:299, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 4. punktu pierādījumi principā nepārsniedz tādu pamatojuma dokumentu un priekšmetu iesniegšanu kā iepakojumi, uzlīmes, cenrāži, katalogi, faktūrrēķini, fotogrāfijas, laikrakstu sludinājumi, kā arī Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunktā minētie rakstveida paziņojumi (spriedums, 2009. gada 13. maijs, Schuhpark Fascies/ITSB – Leder & Schuh (“jello SCHUHPARK”), T‑183/08, EU:T:2009:156, 25. punkts).
49 Otrais pamats ir jāpārbauda, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus.
50 Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 6. un 7. punkta un ITSB lietas materiālos ietverto dokumentu, kas nosūtīti Vispārējai tiesai, analīzes izriet, ka, izpildot lūgumu sniegt pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu, persona, kas iestājusies lietā, ir atsaukusies uz dokumentiem, kas iesniegti ar mērķi pierādīt agrākās preču zīmes reputāciju, kuros ietverti:
– interneta vietnes izvilkums, kurā atspoguļotas PTFE raksturīgās iezīmes;
– atskaite par tās darbības vēsturi, preces un pakalpojumi, kurus prasītāja piedāvā ar preču zīmi “TEFLON”, ar agrāko preču zīmi aptverto pretsalipšanas materiālu, kurus tā 1998.–2000. gadā pārdevusi Eiropā, gada apgrozījuma rādītāji, kā arī ikgadējās licenču maksas par tās [izgatavoto] pārklājumu izmantošanu 2003.–2006. gadā un reklāmas pasākumi un izdevumi tostarp par 2004.–2007. gadu;
– izvilkumi no dažādu valodu vārdnīcām attiecībā uz vārda “teflon” [nozīmi];
– 2001. gada jūnijā, jūlijā un novembrī, kā arī 2006. gada jūlijā veiktās aptaujas un ziņojumi par to, kā tostarp dalībvalstu teritorijā patērētāji atpazīst preču zīmi “TEFLON”; preču, ko apzīmē ar minēto preču zīmi, raksturīgās iezīmes un tās izmantošanas iespējas;
– meitasuzņēmumu, kas veic savu darbību pasaulē, tostarp Savienības teritorijā, saraksts;
– pamatnostādnes preču zīmes “TEFLON” izmantošanai, pamatojoties uz licencēm “TEFLON Trademark Licence, Trademark Usage Rules” (preču zīmes “TEFLON” licence, pamatnostādnes preču zīmes izmantošanai), dalībvalstu tiesu nolēmumi attiecībā uz strīdiem par minēto preču zīmju neatļautu izmantošanu, kā arī ITSB lēmumi par iebildumiem, kas balstīti uz preču zīmi “TEFLON”;
– norādes par preču zīmes “TEFLON” atspoguļošanas veidu un preču marķējums, uz kura attēlota minētā preču zīme;
– reklāmas materiāli un žurnālu raksti.
51 Persona, kas iestājusies lietā, ITSB iesniedza arī citus pierādījumus, lai pierādītu, ka agrākā preču zīme tikusi faktiski izmantota. Šie pierādījumi ir šādi:
– laikposmā no 2003.–2008. gadam dalībvalstīs īstenotais apgrozījums, pārdodot homopolimēru un kopolimēru sveķus, plēves un gruntējumus ar preču zīmi “TEFLON”, kā arī reklāmas izdevumi attiecībā uz šīm precēm šajā pašā laikposmā;
– izvilkums no tās interneta vietnes, kurās atspoguļoti ar preču zīmi “TEFLON” pārdoto preču dažādie veidi un dažādās raksturīgās iezīmes, kā arī to izmantošanas iespējas;
– informācija attiecībā uz fluorpolimēru, tostarp PTFE, kādi tie pārdoti ar preču zīmi “TEFLON”, vēsturi, kā arī to iespējamo izmantošanu dažādos rūpniecības sektoros;
– brošūras un reklāmas materiāli attiecībā uz precēm, kuru ražošanā izmantoti ar preču zīmi “TEFLON” apzīmētie pārklājumi un sastāvdaļas;
– informācija attiecībā uz “Licenced Applicator Program” (sertificēta pārklāšanas speciālista programma) precēm, kas aptvertas ar preču zīmi “TEFLON”, kā arī tās sertificētu pārklāšanas speciālistu saraksts ar izvilkumiem no to interneta vietnēm vai brošūrām attiecībā uz to preču, kas apzīmētas ar preču zīmi “TEFLON”, izmantošanu citās precēs.
Par attiecīgo laikposmu
52 Šajā lietā prasītājas iesniegtais Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2008. gada 25. februārī. Līdz ar to ar Regulas Nr. 207/2009 56. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 42. panta 2. punktu, norādītais piecu gadu laikposms, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 21. punkta, ir no 2003. gada 25. februāra līdz 2008. gada 24. februārim ieskaitot. Tā kā agrākā preču zīme ir Kopienas preču zīme, teritorijas, attiecībā uz kurām ir jāpierāda izmantošana, ir Savienības dalībvalstis.
53 Ir jākonstatē, ka pierādījums, uz kuru Apelācijas padome ir balstījusi savu secinājumu par to, ka ir pierādīta agrākās preču zīmes faktiska izmantošana, neizriet no attiecīgā laikposma, kā to apgalvo prasītāja. Runa ir par Spānijas žurnālu, uz kuru ir atsauce apstrīdētā lēmuma 22., 24. un 25. punktā, kas, būdams izdots 2002. gadā, pats par sevi nevar būt par pierādījumu par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu laikposmā no 2003. gada 25. februāra līdz 2008. gada 24. februārim ieskaitot.
54 Tomēr ir uzskatāms, ka preces komerciālā dzīve principā ilgst noteiktu periodu un izmantošanas turpināšanās ir daļa no norādēm, kas ir jāņem vērā, lai pierādītu, ka izmantošana bija objektīvi paredzēta, lai radītu vai saglabātu tirgus daļu; dokumenti, kas neattiecas uz konkrēto laikposmu un nebūt nav tādi, kas nerada interesi, ir jāņem vērā un jāvērtē kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem, jo tie var sniegt pierādījumus par preču zīmes reālu un faktisku izmantošanu komercdarbībā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 13. aprīlis, Bodegas y Viñedos Puerta de Labastida/ITSB – Unión de Cosecheros de Labastida (“PUERTA DE LABASTIDA”), T‑345/09, EU:T:2011:173, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 16. novembris, Buffalo Milke Automotive Polishing Products/ITSB – Werner & Mertz (“BUFFALO MILKE Automotive Polishing Products”), T‑308/06, Krājums, EU:T:2011:675, 65. punkts).
55 No minētā izriet, ka, ciktāl Apelācijas padome nav balstījusi savu agrākās preču zīmes faktiskās izmantošanas vērtējumu vienīgi uz iepriekš 53. punktā minēto Spānijas žurnālu, bet ir ņēmusi vērā šo pierādījumu kopā ar citiem pierādījumiem un secinājusi, ka minētās preču zīmes faktiska izmantošana ir pierādīta, tā nav pieļāvusi kļūdu attiecībā uz šajā vērtējumā vērā ņemtajiem pierādījumiem.
Par otrā pamata pirmo daļu – agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz precēm, kas nav “homopolimēru un kopolimēru sveķi, plēves un gruntējumi”
56 Prasītāja apgalvo, ka pierādījumi, kas attiecas uz konkrēto laikposmu, labākajā gadījumā pierādot agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz plēvēm, homopolimēru un kopolimēru sveķiem un gruntējumiem, kuri, “iespējams”, ietilpst 1. klasē un kurus trešās personas izmanto kā savu preču izejvielas, elementus vai sastāvdaļas, it īpaši to virsmām, bet nevis attiecībā uz šīm precēm pašām par sevi. Tā apgalvo, ka agrākā preču zīme ir izvietota uz trešo personu galaproduktu [virsmām] kā norāde par vienu no to sastāvdaļām, tādējādi ar atsauci uz izejvielu, kas identificēta ar preču zīmi “TEFLON”, veicinot to reklamēšanu, bet ka pašas preces vienmēr tiek identificētas un pārdotas ar ražotāja paša preču zīmi. Tādējādi minēto trešo personu veikta agrākās preču zīmes izmantošana, prasītājas ieskatā, nav uzskatāma par “izmantošanu [minēto trešo personu] galaproduktā”, bet gan personas, kas iestājusies lietā, ražotajās precēs, proti, plēvēs, sveķos un pārklājumos. Turklāt tā apgalvo, ka, ciktāl jautājums par iespējamo līdzību starp izejvielu, kas izmantota kā kādas preces elements vai sastāvdaļa, un pašu preci ir diskutabls, preču zīmes izmantošana attiecībā uz šādu preci nevar tikt izsecināta no pierādījuma par tās izmantošanu eventuāli līdzīgā izejvielā, kura ir tās sastāvdaļa.
57 Līdz ar to, prasītājas ieskatā, pretēji tam, ko norādīja Apelācijas padome, agrākās preču zīmes faktiska izmantošana nav tikusi pierādīta attiecībā uz precēm, kas ietilpst 11. un 17. klasē.
58 ITSB norāda, ka nav retums un ka var tikt uzskatīts kā vispārzināms fakts, ka divas preču zīmes tiek izmantotas attiecībā uz vienu un to pašu preci, no kurām viena ir ražotāja preču zīme, kas identificē šo preci, un otra – preču zīme, kas identificē kādu tās sastāvdaļu, kuras esamība [sastāvā] var ietekmēt patērētāju izvēli un var pat šajā ziņā būt izšķiroša. Šis fenomens mārketinga literatūrā esot pazīstams kā “sastāvdaļas marķējums” vai “kopmarķējuma paveids”.
59 ITSB apgalvo, ka Apelācijas padome ir padziļināti vērtējusi personas, kas iestājusies lietā, iesniegtos pierādījumus, no kuriem izriet, ka preču zīme “TEFLON” kā norāde uz pārklājumu tiek izmantota attiecībā uz dažādām trešo personu ražotajām precēm, kuras šo pārklājumu iekļauj to sastāvā un struktūrā, tādējādi ir jāapstiprina, ka agrākās preču zīmes faktiska izmantošana attiecībā uz šīm precēm ir pierādīta. Līdz ar to ITSB uzskata, ka, ņemot vērā nozares, kurā tiek izmantots “kopmarķējums”, specifiku un tādējādi preču, kas konkurē atkarībā no tajās izmantotā pārklājuma veida, veidojošā tirgus apakšnozares esamību, Apelācijas padome ir pamatoti uzskatījusi, ka agrākā preču zīme, kas “burtiski” norāda uz īpašu pārklājumu veidu, turklāt ir kļuvusi par galaproduktu “kopmarķējumu”.
60 Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka agrākās preču zīmes izmantošana ir pierādīta attiecībā uz visām apstrīdētā lēmuma 28. punktā norādītajām precēm. Tā apgalvo, ka, ciktāl tās ražotie sveķi, plastmasas, līmvielas, ķimikālijas vai pārklājumi ir trešo personu galaproduktu – kas tiek pārdoti ar agrāko preču zīmi – sastāva un struktūras neatņemama sastāvdaļa, uz agrākās preču zīmes izmantošanu var atsaukties, pamatojoties arī uz šīm pārdošanām. Tā norāda, ka prasītāja savā argumentācijā sajauc divus atšķirīgus konceptus: pirmkārt, preču ražošanas konceptu un, otrkārt, preču pārdošanas konceptu. Proti, tās ieskatā preču, zīmes izmantošanas vērtējumā ir jānosaka, vai prece tiek pārdota ar konkrēto preču zīmi, neraugoties uz to, vai preču zīmes īpašnieks ražo daļu (tostarp sveķus un pārklājumus) vai visas šīs preces un vai preci pārdod ar vienu vai vairākām preču zīmēm. Tas, ka prece var tikt identificēta ar vairākām preču zīmēm, jau ticis apstiprināts Vispārējās tiesas judikatūrā.
61 Šajā lietā attiecībā uz agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādīšanu Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 22. punktā ir norādījusi, ka persona, kas iestājusies lietā, ražoja dažāda veida PTFE. Tā apgalvoja, ka persona, kas iestājusies lietā, darbojās ar “Licenced Applicator Program” palīdzību, kuras dalībnieki tikuši izraudzīti to zināšanu, pieredzes un profesionālās kvalifikācijas preču zīmes “TEFLON” pārklājumu izmantošanā dēļ. Apstrīdētā lēmuma 24.–26. punktā Apelācijas padome, atsaucoties uz dažādiem personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajiem pierādījumiem, uzskatīja, ka vairāki Savienības uzņēmumi izmantoja personas, kas iestājusies lietā, preces kā to dažādo preču “[diapazonā] no pannām līdz kosmiskajai aviācijai, no automašīnu līdz pusautomātisko automašīnu vadībai, no komunikāciju kabeļiem līdz audumiem” sastāvdaļas vai pārklājumu.
62 Turklāt no apstrīdētā lēmuma 24. punkta, kurā ir atsauce “uz lietotājiem, kuri darbojas uz licenču pamata”, no Vispārējā tiesā iesniegtajiem procesa ITSB lietas materiāliem un personas, kas iestājusies lietā, atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu izriet, ka persona, kas iestājusies lietā, piešķir preču zīmes “TEFLON” izmantošanas licences trešajām personām, kuras savās precēs izmanto tās izejvielas vai pārklājumus. Tādējādi šādas licences turētājam ir atļauts tirgot savu preci, papildus savai preču zīmei izvietojot personas, kas iestājusies lietā, preču zīmi “TEFLON”. Turklāt persona, kas iestājusies lietā, apstiprināja šos faktus, atbildot uz tiesas sēdē Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
63 Apstrīdētā lēmuma 26. punktā norādot, ka personas, kas iestājusies lietā, ražotie pārklājumi ir trešo personu galaproduktu sastāva un struktūras neatņemama sastāvdaļa un ka agrākā preču zīme tikusi attēlota brošūrās un reklāmas materiālos saistībā ar šīm precēm, Apelācijas padome noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru “nav tikuši iesniegti pierādījumi attiecībā uz galaproduktiem”.
64 Līdz ar to Apelācijas padome secināja, ka agrākās preču zīmes izmantošana Savienības teritorijā konkrētajā laikposmā ir pierādīta attiecībā uz iepriekš 26. punktā minētajām precēm.
65 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasības, saskaņā ar kuru preču zīmei ir jābūt faktiski izmantotai, lai tā tiktu aizsargāta saskaņā ar Savienības tiesībām, ratio legis ir ietverts faktā, ka ITSB reģistru nevar pielīdzināt stratēģiskai un statiskai iesniegšanai, kas neaktīvam [tiesību] īpašniekam piešķir likumīgu monopolu uz neierobežotu laiku. Gluži pretēji, atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 preambulas 10. apsvērumam minētajam reģistram ir ticami jāatspoguļo norādes, kuras uzņēmēji faktiski izmanto tirgū, lai nošķirtu savas preces un pakalpojumus ekonomiskajā jomā (spriedums, 2011. gada 15. septembris, centrotherm Clean Solutions/ITSB – Centrotherm Systemtechnik (“CENTROTHERM”), T‑427/09, Krājums, EU:T:2011:480, 24. punkts).
66 Ņemot vērā lietas dalībnieku argumentāciju, jautājums par to, vai pierādījumi par agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz trešo personu galaproduktiem, kuros iekļauta personas, kas iestājusies lietā, [ražota] sastāvdaļa, vienlaikus ar citām šo preču zīmēm var veidot pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu saistībā ar galaproduktiem, attiecībā uz kuriem tikusi reģistrēta šī preču zīme, tiks izvērtēts divās daļās. Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai sastāvdaļa un to iekļaujošā prece var tikt uzskatītas par tādām, kas ietilpst vienā un tajā pašā preču grupā, tādējādi, ka agrākās preču zīmes izmantošanas pierādījumi attiecībā uz trešo personu galaproduktiem, kuros iekļauta šī sastāvdaļa, veidos pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu saistībā ar galaproduktiem, attiecībā uz kuriem šī preču zīme ir reģistrēta. Otrkārt, ir jāņem vērā preču zīmes pamatfunkcija, proti, norādīt preces, kuru tā apzīmē, komerciālo izcelsmi.
– Par sastāvdaļas un preces, kura to ietver, piederību vienai un tai pašai preču grupai
67 Saskaņā ar judikatūru Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē kā paredzēts tam, lai novērstu, ka daļēji izmantotai preču zīmei ir plaša aizsardzība, pamatojoties vienīgi uz to, ka tā tikusi reģistrēta attiecībā uz plašu preču vai pakalpojumu klāstu. Šajos apstākļos vienīgi preces, kas būtiski neatšķiras no tām, attiecībā uz kurām agrākās preču zīmes īpašnieks ir varējis pierādīt faktisku izmantošanu un kuras pieder vienai un tai pašai grupai, ko var sadalīt tikai patvaļīgi, ir aptvertas ar šādu preču zīmi (šajā ziņā skat. spriedumu ALADIN, minēts 24. punktā, EU:T:2005:288, 44. un 46. punkts).
68 Šajā lietā ir jākonstatē, ka pretpsalipšanas materiāli, ko persona, kas iestājusies lietā, piedāvā saviem klientiem, ir pakļauti pārveidošanas procesam, ko veic šie klienti vai personas, kas iestājusies lietā, licencēti uzņēmumi, kā rezultātā rodas preces, kuras paredzēts pārdot galapatērētājiem, lai tās kā tādas arī tiktu izmantotas. Šajos apstākļos pat gadījumā, ja trešo personu galaproduktos ir iekļauti personas, kas iestājusies lietā, pretsalipšanas materiāli vai ja to pārklājums ir ražots no šiem materiāliem, tie gan to rakstura, gan to mērķa un izmantošanas veida dēļ būtiski atšķiras no pretsalipšanas materiāliem un neietilpst tajā pašā grupā kā tie; šī grupa iepriekš 67. punktā minētas judikatūras izpratnē nevar tikt sadalīta citādi kā vien patvaļīgi (šajā ziņā skat. pēc analoģijas spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Conceria Kara/ITSB – Dima (“KARRA”), T‑270/10, EU:T:2012:212, 53. punkts).
69 No minētā izriet, ka šajā lietā agrākās preču zīmes izmantošanas pierādījumi attiecībā uz trešo personu galaproduktiem, kuros iekļauta personas, kas iestājusies lietā, [ražota] sastāvdaļa, neļauj secināt par tās izmantošanu galaproduktos, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta. Apelācijas padome savu secinājumu apstrīdētā lēmuma 26. punktā nav balstījusi ne uz vienu argumentu, kas varētu atspēkot šo secinājumu. Līdz ar to Apelācijas padome ir nepareizi secinājusi, ka preču zīmes “TEFLON” faktiska izmantošana šajā ziņā tikusi pierādīta attiecībā uz galaproduktiem.
– Par agrākās preču zīmes pamatfunkciju
70 No iepriekš 45. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka preču zīmes faktiska izmantošana var tikt konstatēta vienīgi, kad šī preču zīme izmantota, lai garantētu to preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, izcelsmes identitāti. Ja ievēro Apelācijas padomes secinājumu apstrīdētā lēmuma 26. punktā, būtu jāuzskata, ka šo galaproduktu izcelsme piedēvējama personai, kas iestājusies lietā, kopā ar tās klientiem, lai gan persona, kas iestājusies lietā, nenorāda uz šādu savas komercdarbības realitāti un tas arī neizriet no lietas materiāliem (šajā ziņā skat. spriedumu KARRA, minēts 68. punktā, EU:T:2012:212, 54. punkts).
71 Tieši pretēji, kā apgalvo prasītāja, no lietas materiāliem izriet, ka trešās personas izmanto preču zīmi “TEFLON”, lai norādītu uz izejvielas vai pārklājuma esamību, ko ražo persona, kas iestājusies lietā, kā to apgalvo prasītāja, nevis, lai šī preču zīme veidotu izcelsmes saikni starp personu, kas iestājusies lietā, un trešās personas preci vai starp šo trešo personu un tās preci.
72 Proti, pirmkārt, persona, kas iestājusies lietā, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu, norādīja, ka preču zīmes “TEFLON” izmantošana, ko veic trešās personas, esot pakļauta vairākiem nosacījumiem, kas būtībā domāti, lai šīs trešās personas iegūtu personas, kas iestājusies lietā, izejvielas no pašas personas, kas iestājusies lietā, vai arī no tās sertificētiem pārklāšanas speciālistiem, lai tās iesniegtu no šiem materiāliem ražotās preces apstiprināšanai, ko veic persona, kas iestājusies lietā, vai sertificēts pārklāšanas speciālists, un lai tās parakstītu licences vienošanos attiecībā uz minēto preču zīmi. Turklāt no šai atbildei pievienotā dokumenta “Trademark usage guidelines” (pamatnostādnes preču zīmes izmantošanai) izriet, ka licences saņēmējam savas preces pārdošanas laikā ir jāizmanto šāda norāde: “[Ražojis un izplatījis [licences saņēmējs], kas uzņemas atbildību par šīs preces ražošanu”.
73 Otrkārt, gan tie piemēri attiecībā uz agrākās preču zīmes izmantošanas veidu, kurus persona, kas iestājusies lietā, norādījusi preču zīmes “TEFLON” izmantošanas pamatnostādnēs, balstoties uz licencēm ar nosaukumu “TEFLON Trademark Licence, Trademark Usage Rules”, kas ietverti Vispārējai tiesai nosūtītajos ITSB lietas materiālos, gan tie, kas iesniegti, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, norāda arī to, ka persona, kas iestājusies lietā, ar minēto preču zīmi vēlas identificēt pārklājumus, sveķus vai citas izejvielas vai sastāvdaļas, nevis norādīt trešo personu galaproduktu, kuros izmantoti šie materiāli, komerciālo izcelsmi. Persona, kas iestājusies lietā, minot piemēru, ir precizējusi, ka agrākās preču zīmes izmantošana, ko tā uzskata par pareizu, attiecībā uz trešo personu galaproduktiem uzliek pienākumu izmantot vienu no tālāk minētajām norādēm: “Valves coated with TEFLON non-stick resin” (ar TEFLON pretsalipšanas sveķiem pārklāti vārsti), “TEFLON brand resin” (preču zīmes “TEFLON” sveķi), “Wear resistance with TEFLON fluoropolymer” (nolietojuma izturīgs TEFLON fluoropolimēra [pārklājums]), “Valves lined with TEFLON industrial coatings” (ar TEFLON rūpniecības pārklājumiem pārklāti vārsti) vai “I cook with pans that have TEFLON coating” (gatavoju uz pannām, kam ir teflona pārklājums).
74 Turklāt ir jānorāda, ka ITSB pieļauj, ka preču zīme “TEFLON” “burtiski” norāda īpašu pārklājuma veidu (skat. iepriekš 59. punktu).
75 Treškārt, no personas, kas iestājusies lietā, ITSB iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka agrākā preču zīme ir izmantota, vienlaikus atsaucoties uz trešo personu galaproduktiem un ražotāja paša preču zīmi. ITSB un persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka runa ir par minēto galaproduktu “kopējām preču zīmēm”.
76 Kā izriet no judikatūras, uz kuru atsaucas persona, kas iestājusies lietā, ir taisnība, ka nepastāv tāds Kopienas preču zīmes regulējošs noteikums, kas iebildumu iesniedzējam noteiktu pienākumu pierādīt agrākās preču zīmes izmantošanu izolētā veidā neatkarīgi no visām pārējām preču zīmēm (spriedumi, 2005. gada 8. decembris, Castellblanch/ITSB – Champagne Roederer (“CRISTAL CASTELLBLANCH”), T‑29/04, Krājums, EU:T:2005:438, 33. un 34. punkts; 2010. gada 21. septembris, Villa Almè/ITSB – Marqués de Murrieta (“i GAI”), T‑546/08, EU:T:2010:404, 20. punkts, un 2011. gada 14. decembris, Völkl/ITSB – Marker Völkl (“VÖLKL”), T‑504/09, Krājums, EU:T:2011:739, 100. punkts).
77 Tomēr lietās, kurās pasludināti iepriekš 76. punktā minētie spriedumi, preču zīmes, kas norāda uz vienu un to pašu preci un identificē vienu un to pašu tās komerciālo izcelsmi, tādējādi katra atsevišķi var pildīt būtisko funkciju saistībā ar to preci. Šajā lietā, kā norādīts iepriekš, agrākā preču zīme ir izvietota uz trešo personu galaproduktiem kā norāde uz personas, kas iestājusies lietā, sastāvdaļas esamību, bet pašas preces vienmēr tiek identificētas un pārdotas ar ražotāja paša preču zīmi, kura norāda šīs preces komerciālo izcelsmi.
78 Šāda komercprakse pauž galaproduktu ražotāju vēlmi norādīt patērētājiem, ka tie ir veikuši ar preču zīmi “TEFLON” apzīmēto izejvielu pārveidošanu, un ļauj patērētājiem identificēt, kas ir šo preču gala radītājs (šajā ziņā skat. spriedumu KARRA, minēts 68. punktā, EU:T:2012:212, 55. punkts).
79 Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka preču zīmes izmantošanas vērtējumā tās pamatfunkcijas, proti, identificēt preču vai pakalpojumu komerciālo izcelsmi, mērķis ir dot iespēju patērētājam, kurš pērk ar preču zīmi aptverto preci vai pakalpojumu, nākamās iegādes gadījumā atkārtoti izdarīt to pašu izvēli, ja pieredze ir bijusi pozitīva, vai izdarīt citādu izvēli, ja tā ir bijusi negatīva (spriedums, 2002. gada 27. februāris, REWE-Zentral/ITSB (“LITE”), T‑79/00, Krājums, EU:T:2002:42, 26. punkts).
80 Šajā lietā preču zīmes “TEFLON” izmantošana attiecībā uz trešo personu galaproduktiem iepriekš 79. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē neļauj nodrošināt šīs preču zīmes pamatfunkciju attiecībā uz šiem galaproduktiem. Proti, iepriekš 70.–78. punktā izklāstītie šīs lietas apstākļi ļauj secināt, ka patērētājs var viegli nošķirt, pirmkārt, ar preču zīmi “TEFLON” apzīmēta pretsalipšanas materiāla komerciālo izcelsmi un, otrkārt, ar ražotāja preču zīmi aptvertā galaprodukta komerciālo izcelsmi. Ja patērētāja pieredze izrādās pozitīva attiecībā uz pārklājumu vai citu trešās personas gala produkta sastāvdaļu, kas identificēta ar preču zīmi “TEFLON”, tas atkal meklēs attiecīgo preci, kas ietver ar šo preču zīmi apzīmēto sastāvdaļu. Tādējādi preču zīmes “TEFLON” esamība uz trešo personu gala produktiem vada patērētāja izvēli par labu precei, uz pozitīvo pieredzi attiecībā uz pārklājumu vai konkrētām preces funkcionālām iezīmēm, pateicoties ar šo preču zīmi aptvertās izejvielas esamībai, nevis galaproduktam pašam. Savukārt, ja preces patērētāja vai galalietotāja pieredze izrādās pozitīva, viņš atkal meklēs to pašu preci atbilstoši ražotāja sākotnējai preču zīmei, ar ko tika identificēta šī prece.
81 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka preču zīme “TEFLON”, ko trešās personas izmanto attiecībā uz saviem galaproduktiem, nepilda būtisko pamatfunkciju garantēt šo preču izcelsmi. Līdz ar to, pretēji tam, ko apstrīdētā lēmuma 26. punktā norāda Apelācijas padome, šāda agrākās preču zīmes izmantošana nevar tikt uzskatīta par izmantošanu attiecībā uz šīm precēm Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta izpratnē.
82 Iepriekš 69. un 81. punktā minētie apsvērumi nevar tikt atspēkoti ar ITSB vai personas, kas iestājusies lietā, argumentiem.
83 Pirmkārt, nevar piekrist ITSB argumentam, kurā ir atsauce uz konkrēto galaproduktu specifiskajām iezīmēm un īpašajiem šo preču tirgus nosacījumiem, saskaņā ar kuru preču zīmes “TEFLON” faktiska izmantošana, identificējot sastāvdaļu, ir jāakceptē arī attiecībā uz trešo personu galaproduktiem, kuros ir šī sastāvdaļa, jo konkrētās preces konkurēšot atkarībā no to pārklājuma vai to sastāvā esošām izejvielām.
84 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, protams, no iepriekš 46. punktā norādītās judikatūras izriet, ka, vērtējot preču zīmes faktisko izmantošanu, ir jāņem vērā preču, kā arī konkrētā tirgus iezīmes, kas ietekmē preču zīmes īpašnieka uzņēmējdarbības stratēģiju. Tomēr, pat ja patērētāja izvēli attiecībā uz galaproduktu var ietekmēt iezīmes, ko šis produkts iegūst kādas izejvielas vai sastāvdaļas dēļ, un ka līdz ar to šīs preces noiets var tikt radīts atkarībā no kādas tās sastāvdaļas, kāda šajā lietā ir ar agrāko preču zīmi aptvertie pārklājumi, tas nenozīmē, ka preču zīme, kas identificē šo sastāvdaļu un tās komerciālo izcelsmi, var tikt uzskatīta par šīs preces komerciālās izcelsmes norādi.
85 Proti, agrākās preču zīmes esamība, kas norāda preces sastāvdaļu reklāmās, brošūrās un pat uz pašas šīs preces, kā apstrīdētā lēmuma 26. punktā norāda Apelācijas padome, ir uzskatāma par galaprodukta ražotāja uzņēmējdarbības stratēģiju norādīt noteiktas šīs preces funkcionālās iezīmes, kuras tai piemīt ar preču zīmi “TEFLON” identificētas sastāvdaļas dēļ.
86 Preču zīmes “TEFLON” izmantošanas attiecībā uz trešo personu galaproduktiem sekas var būt tādas, ka tā pilda reklāmas un publicitātes funkciju, lai informētu un pārliecinātu patērētāju (attiecībā uz preču zīmes reklāmas un publicitātes funkciju skat. spriedumus, 2009. gada 18. jūnijs, L’Oréal u.c., C‑487/07, Krājums, EU:C:2009:378, 58. punkts, un 2010. gada 23. marts, Google France un Google, no C‑236/08 līdz C‑238/08, Krājums, EU:C:2010:159, 75., 77. un 91. punkts). Tomēr šī iemesla dēļ tā nepilda pamatfunkciju garantēt gala produkta izcelsmi, kas vienīgā ir atbilstoša, vērtējot preču zīmes faktisku izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta izpratnē.
87 Otrkārt, ir taisnība, kā norāda persona, kas iestājusies lietā, ka preču zīmes faktiska izmantošana attiecībā uz precēm, saistībā ar kurām tā ir reģistrēta, noteikti nenozīmē, ka īpašnieks, kas norāda savas preču zīmes izmantošanu attiecībā uz šīm precēm, ir to ražotājs. Tostarp no Regulas Nr. 207/2009 15. panta 2. punkta izriet, ka preču zīmes īpašniekam ar savu piekrišanu ir tiesības uzticēt tās izmantošanu trešajām personām. Trešā persona var izmantot preču zīmi attiecībā uz precēm, ko tā ražo un laiž tirgū pati. Turklāt nereti preču zīmes īpašnieks tirgo ar to aptvertās preces, kuras tam ir saražojis cits uzņēmums.
88 Tomēr šajā lietā nav ne pierādīts, ne norādīts neviens no šiem apstākļiem attiecībā uz preču zīmes “TEFLON” izmantošanu saistībā ar trešo personu galaproduktiem. Persona, kas iestājusies lietā, nav iesniegusi pierādījumus, no kuriem izrietētu, ka trešās personas izmanto preču zīmi “TEFLON” attiecībā uz galaproduktiem, lai norādītu, ka šo preču komerciālā izcelsme piedēvējama personai, kas iestājusies lietā, vai trešajai personai, kā norādīts iepriekš 70. un turpmākajos punktos.
89 Treškārt, attiecībā uz argumentu, ko persona, kas iestājusies lietā, secina no 2003. gada 11. marta sprieduma Ansul (C‑40/01, Krājums, EU:C:2003:145, 41. punkts), uz kuru tā atsaucās tiesas sēdē, ir jānorāda, ka Tiesa, protams, minētajā spriedumā ir atzinusi, ka detaļu, kas ir preču neatņemama sastāvdaļa, kuras tiek pārdotas ar to pašu preču zīmi, gadījumā preču zīmes faktisko izmantošanu attiecībā uz šīm detaļām jāuzskata par tādu, kas attiecas uz pašām jau pārdotajām precēm un tādu, kas saglabā īpašnieka tiesības attiecībā uz šīm precēm. Tomēr, pat pieņemot, ka detaļu situācija ir salīdzināma ar galaprodukta neatņemamas sastāvdaļas, kas preces derīguma laikā principā nevar tikt aizstāta, situāciju, ir jākonstatē, ka šīs lietas apstākļi atšķiras no tiem, attiecībā uz kuriem pieņemts iepriekš minētais spriedums Ansul (EU:C:2003:145). Proti, no šī sprieduma izriet, ka attiecīgo detaļu un preces, attiecībā uz kurām detaļas ir jāizmanto, komerciālā izcelsme ir tā pati. Šajā lietā trešo personu galaproduktiem ir cita komerciālā izcelsme nekā ar preču zīmi “TEFLON” identificētajai sastāvdaļai, kura piedēvējama personai, kas iestājusies lietā.
90 Ceturtkārt, trešās personas negodīgas rīcības riskam, kā rezultātā varētu tikt reģistrēta agrākajai preču zīmei identiska vai līdzīga preču zīme attiecībā uz galaproduktiem, un jautājumam par agrākas preču zīmes iespējamo reputāciju, uz ko tiesas sēdē atsaucas persona, kas iestājusies lietā, nav nozīmes saistībā ar agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas vērtējumu. Katrā ziņā iepriekš 69. un 81. punktā norādītie secinājumi neliedz agrākajai preču zīmei jebkādu aizsardzību saistībā ar identiskas vai līdzīgas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz galaproduktiem. Proti, personai, kas iestājusies lietā, attiecīgā gadījumā nekas neliegs atsaukties uz sajaukšanas iespējas esamību attiecībā uz šīs trešās personas preču zīmi, ņemot vērā preču un preču zīmju iespējamo līdzību un pieņemot, ka tā ir pierādīta, uz augstāku atšķirtspēju nekā parasti tā iemesla dēļ, ka sabiedrība agrāko preču zīmi jau atpazīst tirgū. Nav arī izslēgts, ka uz šādu sajaukšanas iespēju var atsaukties, ņemot vērā agrākajai preču zīmei līdzīgas vai identiskas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz precēm, kas nav līdzīgas, ja persona, kas iestājusies lietā, pierādītu agrākās preču zīmes reputāciju Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē.
91 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 26. punktā secināja, ka persona, kas iestājusies lietā, ir pierādījusi agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz galaproduktiem tāpēc, ka personas, kas iestājusies lietā, ražotie pārklājumi esot uzskatāmi par trešo personu galaproduktu sastāva un struktūras neatņemamu sastāvdaļu un agrākā preču zīme jau tikusi atveidota šo preču brošūrās un reklāmās.
Par otrā pamata otro daļu – agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz “homopolimēru un kopolimēru sveķiem, plēvēm un gruntējumiem, kas, iespējams, ietilpst 1. klasē”
92 Prasītāja apstrīd, ka persona, kas iestājusies lietā, būtu iesniegusi pietiekamus un piemērotus pierādījumus, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu pat attiecībā uz “homopolimēru un kopolimēru sveķiem, plēvēm un gruntējumiem”, attiecībā uz kuriem tā uzskata, ka tie, “iespējams”, ietilpst 1. klasē. Tās ieskatā, agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas vērtējumā nevar tikt ņemti vērā pierādījumi, uz kuriem nav norādīti datumi, ne arī tie, uz kuriem nav attēlota agrākā preču zīme, “kāda tā tiek izmantota tirgū”.
93 Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu, prasītāja tiesas sēdē precizēja, ka saistībā ar šo argumentu tā tostarp norāda, ka, iesniedzot pierādījumus attiecībā uz gada apgrozījumu tādām precēm kā “homopolimēru un kopolimēru sveķi, plēves un gruntējumi”, persona, kas iestājusies lietā, nav iesniegusi pierādījumus, kuros agrākā preču zīme būtu atspoguļota saistībā ar šīm precēm. Savukārt pierādījumi, uz kuriem norādīta preču zīme “TEFLON”, prasītājas ieskatā, attiecas vienīgi uz trešo personu galaproduktiem. Attiecībā uz šiem galaproduktiem persona, kas iestājusies lietā, neesot iesniegusi pierādījumus, kas ļautu novērtēt pārdošanas apjomu.
94 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jautājums, vai preču zīme tikusi faktiski izmantota, ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus pieejamos pierādījumus. Šis vērtējums nozīmē noteiktu savstarpējo saistību starp vērā ņemamajiem faktoriem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, MFE Marienfelde/ITSB – Vétoquinol (“HIPOVITON”), T‑334/01, Krājums, EU:T:2004:223, 36. punkts, un VITAFRUIT, minēts 44. punktā, EU:T:2004:225, 42. punkts). Tātad katrs no pierādījumiem nav jāanalizē atsevišķi, bet tie ir jāanalizē kopīgi, lai identificētu visiespējamāko un visloģiskāko nozīmi. Saistībā ar šo analīzi nevar tikt izslēgts, ka pierādījumu kopums ļauj konstatēt pierādāmos faktus, kaut arī ar katru no šiem pierādījumiem, aplūkotiem atsevišķi, nevarētu tikt pierādīts šo faktu patiesums (spriedumi, 2010. gada 15. decembris, Epcos/ITSB – Epco Sistemas (“EPCOS”), T‑132/09, EU:T:2010:518, 28. punkts, un 2012. gada 29. februāris, Certmedica International un Lehning entreprise/ITSB – Lehning entreprise un Certmedica International (“L112”), T‑77/10 un T‑78/10, EU:T:2012:95, 57. punkts).
95 Šajā lietā, kā apgalvo prasītāja, agrākā preču zīme norādīta tostarp brošūrās, reklāmās vai interneta vietņu izrakstos attiecībā uz trešo personu gala produktiem. Protams, uz dažiem no šiem dokumentiem nav norādīts datums, bet, veicot visaptverošu vērtējumu, lai konstatētu agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu, tie tomēr var tikt ņemti vērā kopā ar citiem pierādījumiem, kas attiecas uz konkrēto periodu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, J & F Participações/ITSB – Plusfood Wrexham (“Friboi”), T‑324/09, EU:T:2011:47, 33. punkts).
96 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka atsevišķi Apelācijas padomes norādītie žurnāli vai interneta vietņu izraksti ir datēti un tie attiecas uz konkrēto laikposmu.
97 Visbeidzot, kā jau tas ticis konstatēts saistībā ar pirmā pamata pirmās daļas analīzi, trešās personas izmantojušas agrāko preču zīmi, lai norādītu uz personas, kas iestājusies lietā, izcelsmes pārklājumiem vai izejvielām. Šie pārklājumi un izejvielas, ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, sniegto informāciju attiecībā uz iespējamo tās ražoto un ar agrāko preču zīmi tirgoto preču iespējamo izmantošanu, atbilst precēm, kuras ar to konkrētajā laikposmā pārdevusi persona, kas iestājusies lietā, kā arī tas tostarp izriet no atskaites un dokumenta attiecībā uz apgrozījumu, kas īstenots, pārdodot “homopolimēru un kopolimēru sveķus, plēves un gruntējumus” Savienības teritorijā 2003.–2008. gadā, uz ko atsaucas prasītāja. Prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas pierādītu personas, kas iestājusies lietā, gada apgrozījuma neprecizitāti un kas attiektos uz konkrēto laikposmu. Tā arī nav apstrīdējusi šajā dokumentā norādīto datu atbilstību.
98 Visbeidzot arī no lietas materiāliem un it īpašiem diviem iepriekš 97. punktā minētajiem dokumentiem, kuru saturu prasītāja neapstrīd, izriet, ka persona, kas iestājusies lietā, konkrētajā laikposmā ir pielikusi lielas pūles attiecībā uz preču, kuras tā tirgoja ar preču zīmi “TEFLON”, reklāmu. Tādējādi, kā izriet no judikatūras, preču zīmes izmantošana var tikt uzskatīta par faktisku, ja šī preču zīme ir izmantota, lai iegūtu klientus, tostarp reklāmas kampaņu ietvaros (šajā ziņā skat. spriedumu Ansul, minēts 89. punktā, EU:C:2003:145, 37. punkts). Šis elements tātad veido būtisku norādi uz agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu konkrētajā laikposmā attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, pretsalipšanas materiāliem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 14. decembris, Gagliardi/ITSB – Norma Lebensmittelfilialbetrieb (“MANŪ MANU MANU”), T‑392/04, EU:T:2006:400, 86. punkts).
99 No tā izriet, ka pierādījumus, uz kuriem nav norādīts datums, vai tos, uz kuriem ir norādīta agrākā preču zīme saistībā ar trešo personu galaproduktiem, Apelācijas padome varēja tiesiski ņemt vērā, visaptveroši vērtējot agrākās preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādījumus attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, izcelsmes precēm. Līdz ar to šī otrā pamata daļa ir jānoraida.
100 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā, kurā, pirmkārt, nav norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz Apelācijas padomes secinājumu apstrīdētā lēmuma 28. punktā un, otrkārt, daļā, kurā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz Apelācijas padomes secinājumu apstrīdētā lēmuma 26. punktā. Šajos apstākļos nav jāvērtē prasītājas izvirzītais pirmais prasības pamats, ne arī jautājums par pierādījumu, kurus tā iesniegusi Vispārējā tiesā, pamatojot šo pamatu, pieņemamību.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem. Tā kā prasītāja nav prasījusi piespriest personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, pietiek nospriest, ka tā savus izdevums sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) 2011. gada 29. septembra lēmumu lietā R 2005/2010‑1;
2) ITSB sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Polytetra GmbH tiesāšanās izdevumus;
3) EI du Pont de Nemours and Company sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 16. jūnijā.
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pienākumu norādīt pamatojumu
Par otro pamatu – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta un 15. panta 1. punkta pārkāpumu
Par attiecīgo laikposmu
Par otrā pamata pirmo daļu – agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz precēm, kas nav “homopolimēru un kopolimēru sveķi, plēves un gruntējumi”
– Par sastāvdaļas un preces, kura to ietver, piederību vienai un tai pašai preču grupai
– Par agrākās preču zīmes pamatfunkciju
Par otrā pamata otro daļu – agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz “homopolimēru un kopolimēru sveķiem, plēvēm un gruntējumiem, kas, iespējams, ietilpst 1. klasē”
Par tiesāšanās izdevumiem