Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2013. gada 23. oktobra spriedumu lietā F-39/12 BQ/Revīzijas palāta 2014. gada 2. janvārī iesniedza BQ

(lieta T-7/14 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: BQ (Bereldange, Luksemburga) (pārstāvji – D. de Abreu Caldas un J.-N. Louis, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Revīzijas palāta

Prasījumi

atzīt un nospriest šādi:

atcelt Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2013. gada 23. oktobra spriedumu lietā F-39/12 BQ/Revīzijas palāta;

Revīzijas palāta atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai iestātos Eiropas Savienības atbildība, īstenojot Eiropas Civildienesta noteikumu 24. pantu, jo CDT ir pieprasījusi, lai nodarījumam, kas nav saderīgs ar dienesta kārtību un vienmērīgu dienesta gaitu, būtu bijusi ietekme uz dienesta darbu un uz iesaistīto personu veselību, lai gan šāds nosacījums nav paredzēts nedz Civildienesta noteikumos, nedz judikatūrā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka CDT ir sagrozījusi faktus, uzskatot, ka, pirmkārt, Revīzijas palāta ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu dienesta labu funkcionēšanu, un, otrkārt, ka problēmas dienestā neietekmēja iesaistīto personu veselību, lai gan Revīzijas palāta nerīkojās pietiekami ātri un enerģiski, lai izbeigtu konfliktsituāciju, kas izraisīja prasītāja pastāvīgu pilnīgu invaliditāti (attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 67. un 68. pantu).

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka CDT ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, veicot tiesiskuma pārbaudi, apstiprinot, ka medicīniskie slēdzieni, kas pierāda no apelācijas sūdzības iesniedzēja darbā ciestās psiholoģiskās vardarbības izrietošo psihisko traucējumu esamību, neļauj pierādīt, ka šī persona patiešām bija vardarbības upuris. Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka CDT kompetencē nav apšaubīt medicīniskos slēdzienus un no tā izdarīt atšķirīgus secinājumus (saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktu).

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka CDT ir pārkāpusi samērīguma principu, jo tā novērtēja kaitējumu, kas radies no vairāk kā divu gadu novēlotas izmeklēšanas ziņojuma nodošanas apelācijas sūdzības iesniedzējam, EUR 2000 apmērā, nesniedzot pamatojumu, kas ļautu apelācijas sūdzības iesniedzējam saprast šīs summas aprēķinam izmantoto vērtējumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka CDT nav ņēmusi vērā kontekstu, kādā šis kaitējums radies.

Ceturtais pamats ir ar pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, sadalot tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.