VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2015. gada 6. februārī

Lieta T‑7/14 P

BQ

pret

Eiropas Savienības Revīzijas palātu

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Novērtējuma ziņojums – Psiholoģiska vardarbība – Prasības par zaudējumu atlīdzību daļēja noraidīšana pirmajā instancē – Faktu sagrozīšana – Civildienesta tiesas pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums – Tiesāšanās izdevumu sadale

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2013. gada 23. oktobra spriedumu BQ/Revīzijas palāta (F‑39/12, Krājums‑CDL, EU:F:2013:158), kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. BQ šajā instancē sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Revīzijas palātas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Nosacījumi – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 24. panta pirmā daļa)

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā paredzētajam pienākumam sniegt palīdzību, ja pastāv kāds starpgadījums, kas nav saderīgs ar kārtību un mieru dienestā, administrācijai ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo sparu un ātri un ar apstākļiem atbilstošu gādību attiecīgi jāreaģē, lai konstatētu faktus un lai, zinot lietas apstākļus, atbilstoši rīkotos. Šim nolūkam pietiek, ka ierēdnis, kurš lūdz savas iestādes aizsardzību, iesniedz sākotnējos pierādījumus par apvainojumu, kuri pret viņu esot vērsti, patiesumu. Ja ir iesniegti šādi pierādījumi, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, it īpaši izmeklēšana, lai sadarbībā ar sūdzības iesniedzēju noskaidrotu sūdzības pamatā esošos faktus.

Turklāt, ja pie administrācijas vēršas ierēdnis ar lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu, tai arī saskaņā ar šajā pantā paredzēto pienākumu sniegt aizsardzību ir jāveic atbilstoši preventīvi pasākumi, piemēram, cietušā iecelšana citā amatā vai pagaidu pārcelšana, kuras mērķis ir aizsargāt viņu no paziņotās rīcības atkārtošanās visā laikā, kas vajadzīgs administratīvajai izmeklēšanai.

Šajā ziņā konfliktējošu attiecību esamība starp ierēdņiem pati par sevi nav pietiekama, lai pierādītu, ka attiecīgā iestāde izdarījusi pārkāpumu. Tikai minētās iestādes bezdarbība kaitējošas situācijas gadījumā var būt šāds pārkāpums. Tāpat ar medicīnas ekspertu atzinumiem – pat ja tie būtu balstīti uz citiem pierādījumiem, nevis uz aprakstu, ko attiecīgais ierēdnis šiem ekspertiem sniedzis par saviem darba apstākļiem, – pašiem par sevi nevar pierādīt to, ka juridiski būtu notikusi [psiholoģiska] vardarbība vai ka iestāde būtu izdarījusi pārkāpumu, ņemot vērā tās pienākumu sniegt palīdzību.

(skat. 33., 34., 37. un 49. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi, 1979. gada 14. jūnijs, V./Komisija, 18/78, Krājums, EU:C:1979:154, 16. punkts, un 1989. gada 26. janvāris, Koutchoumoff/Komisija, 224/87, Krājums, EU:C:1989:38, 15. un 16. punkts

Vispārējā tiesa: spriedumi, 2000. gada 5. decembris, Campogrande/Komisija, T‑136/98, Krājums‑CDL, EU:T:2000:281, 55. punkts, un 2005. gada 9. marts, L/Komisija, T‑254/02, Krājums‑CDL, EU:T:2005:88, 84. punkts un tajā minētā judikatūra