Language of document : ECLI:EU:T:2022:281

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2022. gada 11. maijā (*)

Savienības pašu resursi – Dalībvalsts finansiālā atbildība – Ievedmuitas nodokļi – Neatgūtajiem pašu resursiem atbilstošo summu pārskaitīšana Komisijai – Prasība sakarā ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos – Dalībvalsts pienākumi pašu resursu jomā – Garantijas pienākums – Atbrīvojums no pienākuma darīt pieejamas summas, kas atbilst noteiktajiem, par neatgūstamiem atzītajiem nodokļiem

Lietā T‑151/20

Čehijas Republika, ko pārstāv MSmolek, JVláčil un OSerdula, pārstāvji,

prasītāja,

ko atbalsta

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv SBaeyens un J.‑CHalleux, pārstāvji,

kā arī

Polijas Republika, ko pārstāv BMajczyna, pārstāvis,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv TMaterne un PNěmečková, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 268. pantu un ar ko tiek lūgts atlīdzināt summu 40 482 255 Čehijas kronu (CZK) apmērā, kura samaksāta kā Eiropas Savienības pašu resursi,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Markulli [AMarcoulli], tiesneši J. Švarcs [JSchwarcz] un R. Norkus [RNorkus] (referents),

sekretāre: R. Ukelīte [RŪkelytė], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 12. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

 Atgādinājums par galvenajiem faktiem

1        No 2007. gada 2. līdz 26. novembrim Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica Kopienas administratīvās un izziņas sadarbības darbību Laosā, kurā piedalījās pārstāve no Čehijas muitas iestādēm (turpmāk tekstā – “pārbaudes misija”). Izmeklēšana attiecās uz pārbaudēm saistībā ar Laosas izcelsmes neuzpildāmu gāzes kabatas krama šķiltavu (turpmāk tekstā – “kabatas šķiltavas”) importu dažādās Eiropas Savienības valstīs laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam. 2007. gada 15. novembrī tika sagatavots dokuments “agreed joint minutes” [“saskaņotais kopīgais protokols”], ko parakstīja visi misijas dalībnieki, kā arī Laosas kompetentās iestādes (turpmāk tekstā – “2007. gada 15. novembra protokols”).

2        2008. gada 30. maijā pēc pārbaudes misijas OLAF pieņēma misijas gala ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”). Šis ziņojums angļu, franču un vācu valodā 2008. gada 9. jūlijā tika nodots Čehijas Republikai.

3        Galīgo izmeklēšanas ziņojumu OLAF pieņēma 2008. gada 10. decembrī.

4        No OLAF ziņojuma secinājumiem izriet, ka laikposmā, uz kuru attiecas šis ziņojums, Baide lighter Industry (LAO) Co., Ltd. (turpmāk tekstā – “sabiedrība BAIDE”) importēja Ķīnas izcelsmes kabatas šķiltavas, kuras muitā tika norādītas kā Laosas izcelsmes, tādējādi izvairoties no Ķīnas izcelsmes kabatas šķiltavām piemērojamā antidempinga maksājuma.

5        OLAF ziņojumā šajā sakarā bija norādīts, ka “pārbaudes laikā konstatētie pierādījumi par Ķīnas izcelsmi [bija] pietiekami, lai dalībvalstis uzsāktu administratīvu nodokļu uzrēķina procedūru”. Atbilstoši šim ziņojumam bija nepieciešams, “lai dalībvalstis [būtu] veik[ušas] uzraudzības revīziju un vajadzības gadījumā izmeklēšanu par attiecīgajiem importētājiem un lai tās [būtu] steidzami uzsāk[ušas] piedziņas procedūru, ja tas vēl [nebija] izdarīts”.

6        OLAF ziņojuma secinājumos tostarp bija norādīti 28 importa gadījumi, kad laikposmā no 2005. gada 26. septembra līdz 2007. gada 1. martam sabiedrība BAIDE Čehijas Republikā bija ievedusi un laidusi apgrozībā kabatas šķiltavas (turpmāk tekstā – “strīdīgais imports”).

7        Čehijas kompetentās muitas iestādes īstenoja pasākumus, lai šajos gadījumos veiktu nodokļu uzrēķinu un piedziņu.

8        Tomēr ne visos šajos gadījumos bija iespējams veikt uzrēķinu un piedzīt visus noteiktos nodokļus.

9        No 2008. gada 22. septembra līdz 2009. gada 18. februārim summas, kas atbilst noteiktajiem, bet vēl nepiedzītajiem nodokļiem par strīdīgo importu, tika iegrāmatotas šim nolūkam paredzētajos kontos, tā sauktajā B kontā, saskaņā ar Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (2000. gada 22. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2000, L 130, 1. lpp.), 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

10      Tad no 2013. gada novembra līdz 2014. gada novembrim Čehijas Republika saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem informācijas sistēmā WOMIS (WriteOff Management and Information System [Norakstīto līdzekļu pārvaldības un informācijas sistēma]) reģistrēja gadījumus, kad nav iespējams atgūt Savienības pašu resursu summu.

11      2015. gada 20. janvāra vēstulē Eiropas Komisija, atbildot uz Čehijas Republikas lūgumu to atbrīvot no pienākuma darīt pieejamus šī sprieduma 10. punktā minētos Savienības pašu resursus, informēja Čehijas Republiku, ka nevienā no attiecīgajiem gadījumiem nav izpildīti Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Komisija aicināja Čehijas iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai summa 53 976 340 Čehijas kronu (CZK) apmērā tiktu ieskaitīta šīs iestādes kontā vēlākais pirmajā darbdienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kad šī vēstule tika nosūtīta. Komisija papildus norādīja, ka par jebkuru kavējumu būs jāmaksā procenti saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 11. pantu.

12      2015. gada 17. martā Čehijas Republika šim nolūkam paredzētajā Komisijas kontā pārskaitīja 75 % no 11. punktā minētās summas, pēc tam, kad no tās bija atskaitītas 25 % iekasēšanas izmaksas, proti, summu 40 482 255 CZK apmērā (turpmāk tekstā – “strīdīgā summa”).

13      2015. gada 27. februāra vēstulē Čehijas Republika pauda atrunas, norādot Komisijai, ka tas ir no šīs iestādes prasījumu pamatotības atkarīgs nosacīts pārskaitījums nolūkā izvairīties no pienākuma maksāt Regulas Nr. 1150/2000 11. pantā paredzētos procentus.

14      Komisija uz 2015. gada 27. februāra vēstuli atbildēja ar 2015. gada 4. un 21. maija vēstulēm.

15      Šī sprieduma 12. punktā minētais pārskaitījums tika papildināts ar otru 2016. gada 22. decembra pārskaitījumu 5 % apmērā no attiecīgās summas, proti, 2 698 817 CZK, kas atbilst starpībai starp summu, kura paredzēta iekasēšanas izmaksu segšanai saistībā ar likmes samazināšanu no 25 % uz 20 % pēc piemērojamo tiesību aktu grozījumiem ar atpakaļejošu spēku.

 Iepriekšējā tiesvedība

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 30. martā, Čehijas Republika cēla prasību atcelt Komisijas 2015. gada 20. janvāra vēstuli.

17      Ar 2018. gada 28. jūnija rīkojumu Čehijas Republika/Komisija (T‑147/15, nav publicēts, EU:T:2018:395) prasība tika noraidīta kā nepieņemama, jo tā bija vērsta pret aktu, par kuru nevar celt atcelšanas prasību.

18      Apelācijas sūdzību, kas tika iesniegta par 2018. gada 28. jūnija rīkojumu Čehijas Republika/Komisija (T‑147/15, nav publicēts, EU:T:2018:395), Tiesa noraidīja ar 2020. gada 9. jūlija spriedumu Čehijas Republika/Komisija (C‑575/18 P, EU:C:2020:530).

19      Tiesa šī sprieduma 81. punktā precizēja:

“Ja dalībvalsts ir nodevusi Komisijas rīcībā Savienības pašu resursu summu, vienlaikus paužot iebildumus attiecībā uz šīs iestādes nostājas pamatotību, un ja [..] dialoga procedūra[, kas Komisijai atbilstoši lojālas sadarbības principam ir jāuzsāk ar šo valsti, lai noskaidrotu attiecīgo nostāju un konstatētu šīs dalībvalsts pienākumus,] nav devusi iespēju izbeigt strīdu starp šo dalībvalsti un minēto iestādi, minētā dalībvalsts ir tiesīga lūgt kompensāciju Savienības nepamatotas iedzīvošanās dēļ un attiecīgā gadījumā vērsties Vispārējā tiesā ar attiecīgu prasību.”

 Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. martā, Čehijas Republika cēla šo prasību.

21      2020. gada 7. septembrī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

22      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2020. gada 8. un 16. jūlijā, attiecīgi Polijas Republika un Beļģijas Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā Čehijas Republikas prasījumu atbalstam.

23      Ar 2020. gada 16. septembra lēmumiem Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja atļāva tām iestāties lietā.

24      Polijas Republika un Beļģijas Karaliste 2020. gada 30. novembrī katra iesniedza savu iestāšanās rakstu.

25      Lietas dalībnieces noteiktajā termiņā iesniedza apsvērumus par Beļģijas Karalistes iestāšanās rakstu. Komisija arī iesniedza apsvērumus par Polijas Republikas iestāšanās rakstu.

26      Čehijas Republika 2020. gada 27. novembrī iesniedza replikas rakstu, un Komisija 2021. gada 18. janvārī – atbildes rakstu uz repliku.

27      Ar 2021. gada 15. marta vēstuli prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 2. punktam.

28      Veicot 2021. gada 7. septembra procesa organizatorisko pasākumu, Vispārējā tiesa aicināja Komisiju iesniegt 2008. gada 10. decembrī pieņemto OLAF izmeklēšanas galīgo ziņojumu un uzdeva galvenajām lietas dalībniecēm rakstveida jautājumus. Čehijas Republika un Komisija uz šo pieprasījumu atbildēja noteiktajā termiņā.

29      Čehijas Republika, atbildot uz vienu no tai uzdotajiem jautājumiem, norādīja, ka atsakās no saviem prasījumiem atmaksāt šī sprieduma 15. punktā minēto summu 2 698 817 CZK apmērā.

30      Ar 2021. gada 1. oktobra vēstuli Beļģijas Karaliste atteicās piedalīties tiesas sēdē.

31      Ar 2021. gada 13. oktobra vēstuli Polijas Republika atteicās piedalīties tiesas sēdē.

32      Galveno lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2021. gada 12. novembra tiesas sēdē.

33      Pēc šī sprieduma 29. punktā minētās daļējas atteikšanās no prasības Čehijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        piespriest Komisijai atmaksāt tai strīdīgo summu, pamatojoties uz Savienības nepamatotu iedzīvošanos;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35      Beļģijas Karaliste un Polijas Republika lūdz Vispārējai tiesai apmierināt prasību.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasības priekšmetu un prasībai sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos izvirzītajiem nosacījumiem

36      Čehijas Republika lūdz atgūt strīdīgo summu, kuru tā uzskata par nepamatoti pārskaitītu kā Savienības pašu resursus. Savas prasības pamatojumam tā vēlas balstīties uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos.

37      Šajā sakarā Komisija būtībā norāda, ka Čehijas Republika savā argumentācijā aprobežojas ar 2015. gada 20. janvāra vēstules satura atspēkošanu. Taču prasība atcelt šo vēstuli nevar tikt aizstāta ar prasību sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos. Tādējādi strīda priekšmets nevar būt 2015. gada 20. janvāra vēstules saturs, bet gan jautājums par to, vai “strīdīgā summa pienākas vai nepienākas Savienībai kā pašu resursi”.

38      Čehijas Republika atbild, ka 2015. gada 20. janvāra vēstule nosaka strīda ietvaru, kuru Komisija nevar mainīt, iesniedzot jaunus argumentus tās prasījumu apstrīdēšanai, kas tai netika izvirzīti šajā vēstulē. Tā uzskata, ka minētajai vēstulei ir tiesiskas sekas un ka “pārbaudei par prasību par nepamatota maksājuma atgūšanu un par konkrētās iedzīvošanās tiesiskā pamata neesamības nosacījumu arī ir jāizriet no Komisijas apgalvojuma, kas pausts 2015. gada 20. janvāra [vēstulē]”.

39      Izjautāta par šo jautājumu tiesas sēdē, Čehijas Republika apstiprināja savos rakstveida apsvērumos aizstāvēto nostāju.

40      Pēc tam, kad ir izklāstīti galveno lietas dalībnieču pamatargumenti saistībā ar strīda priekšmetu, jāuzsver, ka prasība sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos neattiecas uz ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu šaurā nozīmē, kuras izmantošana ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi par Savienībai pārmestās rīcības pretlikumību, zaudējumu esamību un cēloņsakarību starp šo rīcību un norādītajiem zaudējumiem. No prasībām, kas celtas saskaņā ar minēto sistēmu, tā atšķiras ar to, ka nav nepieciešams pierādījums par atbildētāja pretlikumīgu rīcību, pat ne rīcība vispār, bet tikai pierādījums par atbildētāja iedzīvošanos bez spēkā esoša juridiskā pamata un par prasītāja mantas samazinājumu, kas saistīts ar minēto iedzīvošanos (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 49. punkts).

41      Šajā ziņā jāprecizē, ka atbilstoši dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem principiem personai, kas ir cietusi zaudējumus, kuri ir palielinājuši citas personas kapitālu, nepastāvot nekādam juridiskam šīs iedzīvošanās pamatojumam, attiecībā uz iedzīvojušos personu parasti ir atprasījuma tiesības līdz šo zaudējumu summai. Proti, lai gan LESD nav tieši paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis šāda veida prasības celšanai, tāda LESD 268. panta un LESD 340. panta otrās daļas interpretācija, kas izslēgtu šo iespēju, novestu pie rezultāta, kas būtu pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam. Prasībai sakarā ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos, kas celta saskaņā ar šiem pantiem, ir nepieciešams pierādījums, ka atbildētājs ir iedzīvojies bez tiesiska pamata, kā arī pierādījums par prasītāja mantas samazinājumu, kas saistīts ar minēto iedzīvošanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 44. un 46.–50. punkts).

42      Izskatot šādu prasību, Vispārējai tiesai tostarp būtu jāvērtē tas, vai prasību cēlušās dalībvalsts mantas samazinājumu, kas atbilst Komisijas rīcībā nodotajai Savienības pašu resursu summai, kuru šī dalībvalsts apstrīd, un šīs iestādes attiecīgo iedzīvošanos var attaisnot ar minētās dalībvalsts pienākumiem, kuri izriet no Savienības tiesību normām Savienības pašu resursu jomā, vai – gluži pretēji – tam trūkst šāda attaisnojuma (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija (C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 83. punkts).

43      Šādos apstākļos Čehijas Republika savu iebildumu pamatotību prasībā sakarā ar Komisijas nepamatotu iedzīvošanos nevar pierādīt, aprobežojoties ar 2015. gada 20. janvāra vēstulē ietverto argumentu atspēkošanu, bet tai ir jāpierāda, pirmkārt, ka Komisijas iedzīvošanās ar strīdīgās summas nodošanu tās rīcībā nav pamatota ar Savienības tiesībās Čehijas Republikai noteiktajiem pienākumiem pašu resursu jomā un, otrkārt, ka Čehijas Republikas mantas samazinājums ir saistīts ar minēto iedzīvošanos.

44      Šajā ziņā Čehijas Republikas pienākumi pašu resursu jomā neizriet no “Komisijas apgalvojuma, kas pausts 2015. gada 20. janvāra [vēstulē]”, bet ir saistoši tieši saskaņā ar šajā jomā piemērojamo tiesisko regulējumu, un Komisijai nav piešķirtas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kas tai ļautu uzdot dalībvalstīm noteikt un nodot tās rīcībā Savienības pašu resursus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 62. punkts).

45      Pirmkārt, no tā izriet, ka Čehijas Republikas argumenti, ar kuriem tā apstrīd gan 2015. gada 20. janvāra vēstules pamatojumu, gan Komisijas rīcību dialoga procedūrā ar Čehijas Republiku, nav izmantojami šajā strīdā, jo tie nav saistāmi ar to, kas Čehijas Republikai ir jāpierāda (skat. šī sprieduma 43. punktu).

46      Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Čehijas Republika, 2015. gada 20. janvāra vēstule nevar arī noteikt strīda ietvarus, jo tā ierobežotu Komisijas argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēta nepamatotas iedzīvošanās esamība, ar tiem, kas ietverti šajā vēstulē.

47      It īpaši 2015. gada 20. janvāra vēstulē ietvertie dati nevar sniegt precīzu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju, kas varētu radīt Čehijas Republikai garantijas attiecībā uz to, kā ir nosakāmi tā strīda ietvari, kas tai varētu būt ar Komisiju saistībā ar prasību sakarā ar šīs iestādes nepamatotu iedzīvošanos.

48      No tā izriet, ka Komisija tiesvedībā varēja iesniegt jebkādus pierādījumus, lai apstrīdētu nepamatotas iedzīvošanās esamību, tostarp tos, kas nav ietverti 2015. gada 20. janvāra vēstulē, neaizskarot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu vai tiesības uz labu pārvaldību, kā tās ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

49      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, 42. punktā definētajā ietvarā tagad ir jāizskata šīs prasības pamatotība, ņemot vērā Čehijas Republikas iesniegtos pierādījumus un argumentus, ar kuriem puses apmainījās.

 Par prasības pamatotību un Savienības nepamatotas iedzīvošanās esamību

50      Čehijas Republika būtībā apgalvo, ka tai nav jāmaksā strīdīgā summa, jo tās atgūšanai vajadzīgos pasākumus tā varēja veikt tikai pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas.

51      Čehijas Republika uzskata, ka strīdīgajai summai atbilstošo muitas nodokļu noteikšanas nosacījumi varēja tikt izpildīti tikai pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas, jo tikai tā saturs faktiski ļāva Čehijas Republikai skaidri noteikt piedzenamo nodokļu summu un šo nodokļu parādnieku.

52      Taču sabiedrība BAIDE darbību Čehijas Republikas teritorijā pilnībā pārtrauca no 2008. gada maija, proti, pirms OLAF ziņojuma iesniegšanas, un tādējādi minētā ziņojuma pieņemšanas brīdī Čehijas Republikā bez mantas, kuru galu galā valsts muitas iestādes apķīlāja, citas apķīlājamas mantas nebija.

53      Apgalvotā muitas iestāžu kavēšanās pēc minētā ziņojuma saņemšanas tātad katrā ziņā neesot varējusi būt pamatā muitas parāda piedziņas neiespējamībai.

54      Čehijas Republika papildus norāda, ka katrā ziņā ar to nav saistāma kavēšanās noteikt un atgūt strīdīgo summu pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas. Tā precizē, ka muitas iestādes visos konkrētajos 28 importa gadījumos ir veikušas vajadzīgos pasākumus, lai izvairītos no tā, ka nav iespējas veikt nodokļu uzrēķinu.

55      Šādos apstākļos Čehijas Republiku nevarot vainot par iemesliem, kuru dēļ nav atgūta strīdīgā summa, un tā varot atsaukties uz Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzēto atbrīvojumu no pašu resursu nodošanas.

56      Līdz ar to Komisijas iedzīvošanās, kas izriet no Čehijas Republikas mantas samazinājuma strīdīgās summas nodošanas rezultātā, esot bez jebkāda spēkā esoša juridiska pamata.

57      Komisija lūdz pilnībā noraidīt Čehijas Republikas argumentus un norāda, ka Čehijas Republika nav sniegusi pierādījumus par nepamatotu iedzīvošanos.

58      Komisija galvenokārt apgalvo, ka Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta normas Čehijas Republikai nav piemērojamas, jo tā šīs pašas regulas 6. panta 3. punktā noteiktajā termiņā neesot ierakstījusi neatgūtos pašu resursus šim nolūkam paredzētajos atsevišķajos kontos – B kontā.

59      No 2010. gada 8. jūlija sprieduma Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414, 65. punkts) izrietot, ka, lai dalībvalstis varētu tikt atbrīvotas no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst noteiktajiem nodokļiem, ir jāievēro ne tikai Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā izvirzītie nosacījumi, bet arī tas, lai šie nodokļi būtu likumīgi ierakstīti B kontā.

60      Komisija uzskata, ka Čehijas Republika nav ievērojusi noteikto termiņu un tātad nav likumīgi ierakstījusi atgūstamos nodokļus B kontā, jo tā esot rīkojusies novēloti, uzreiz pēc pārbaudes misijas atgriešanās, kas noslēdzās 2007. gada 26. novembrī, nenosakot antidempinga maksājumus, kas sabiedrībai BAIDE jāveic par strīdīgo importu.

61      Komisija apgalvo, ka, pat pieņemot, ka noteiktajiem nodokļiem atbilstošās summas B kontā ir ierakstītas likumīgi, Čehijas Republikai pirms strīdīgā importa laišanas apgrozībā bija jānosaka nodrošinājums attiecīgās summas atgūšanai, tādējādi, lai sabiedrības BAIDE darbības izbeigšana, kas notika vēlāk, juridiski nevarētu kavēt tās atgūšanu.

62      Polijas Republika uzsver, ka 2020. gada 9. jūlija spriedumā Čehijas Republika/Komisija (C‑575/18 P, EU:C:2020:530) noteiktajam risinājumam ir būtiska nozīme tām dalībvalstīm, kuras vēlas izmantot iespēju tikt uzklausītām to savstarpējos strīdos ar Komisiju, kuri skar pašu resursu nodošanas pienākumus.

63      Polijas Republika apgalvo, ka Čehijas Republika strīdīgās summas nevarēja atgūt ar to nesaistīta iemesla dēļ, jo parādnieks bija izbeidzis savu darbību pirms OLAF ziņojuma pieņemšanas datuma.

64      Beļģijas Karaliste uzskata, ka dalībvalsts var atsaukties uz Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzēto atbrīvojumu no pienākuma darīt pieejamus pašu resursus, pat ja tie B kontā ir iegrāmatoti novēloti, ja šie resursi atbilst šādas ierakstīšanas būtiskajiem nosacījumiem un ja šī dalībvalsts pierāda, ka noteikti pašu resursi nav atgūti tādu iemeslu dēļ, kuros to nevar vainot.

65      Šajā lietā Čehijas Republika neesot novēloti veikusi strīdīgo summu atgūšanu, jo pēc būtības OLAF, ja tas uzskatīja par nepieciešamu, muitas parāda piedziņai noderīgos datus būtu bijis jānosūta oficiāli un tūlīt pēc pārbaudes misijas atgriešanās, nevis “pasīvi” jāpaļaujas uz to, ka to izdarīs Čehijas administrācijas pārstāve, kura piedalījās misijā.

66      Vispārējā tiesa uzskata, ka argumenti, ar kuriem lietas dalībnieces apmainījās, atbilstoši iepriekš izklāstītajam tai liek pārbaudīt četrus šādus jautājumus šādā secībā: nosacījumi Čehijas Republikas atbrīvošanai no tās pienākuma nodot strīdīgo summu; datums, kad bija jānosaka sabiedrības BAIDE antidempinga maksājumi, kas atbilst strīdīgajai summai; šīs sabiedrības darbības izbeigšanas sekas attiecībā uz pienākumu darīt pieejamu strīdīgo summu un Čehijas Republikas pienākums noteikt nodrošinājumu strīdīgās summas atgūšanai.

 Par nosacījumiem, lai Čehijas Republikai varētu piemērot atbrīvojumu no tās pienākuma darīt pieejamu strīdīgo summu

67      Kā jau atgādināts šī sprieduma 58. punktā, Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta normām, jo tā neesot pierādījusi, ka ir ierakstījusi nepiedzītos nodokļus B kontā šīs pašas regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteiktajā termiņā.

–       Piemērojamās tiesību normas

68      Runājot par laikposmu, uz kuru attiecas tiesvedības rašanās fakti, tajā secīgi bija piemērojami divi lēmumi par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu, proti, Padomes Lēmums 2000/597/EK, Euratom (2000. gada 29. septembris) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2000, L 253, 42. lpp.) un pēc tam – no 2007. gada 1. janvāra – Padomes Lēmums 2007/436/EK, Euratom (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2007, L 163, 17. lpp.).

69      Saskaņā ar Lēmuma 2000/597 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kura saturs būtībā ir pārņemts Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, Savienības budžetā iekļaujamos pašu resursus veido ieņēmumi, ko rada, tostarp, “kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko [Savienības] iestādes noteikušas vai var noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar valstīm, kas nav dalībvalstis”.

70      Lēmuma 2000/597 un Lēmuma 2007/436 8. panta 1. punkta pirmajā un trešajā daļā tostarp ir paredzēts, pirmkārt, ka šos Savienības pašu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar savu normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ko vajadzības gadījumā pielāgo, lai tie atbilstu Savienības noteikumos ietvertajām prasībām, un, otrkārt, ka dalībvalstis nodod šos resursus Komisijai.

71      Regula Nr. 1150/2000, kas ir piemērojama šajā lietā, izriet no diviem grozījumiem, kas veikti laikposmā, uz kuru attiecas tiesvedības rašanās fakti, attiecīgi – spēkā no 2004. gada 28. novembra – ar Padomes 2004. gada 16. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2028/2004 (OV 2004, L 352, 1. lpp.) un – spēkā no 2007. gada 1. janvāra – ar Padomes 2009. gada 26. janvāra Regulu (EK, Euratom) Nr. 105/2009 (OV 2009, L 36, 1. lpp.).

72      Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu Savienības pašu resursu prasījumus nosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram. Datums, kas jāņem vērā šajā 1. punktā minētajai noteikšanai, saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta 2. punkta pirmo daļu ir datums, kad atbilstoši muitas noteikumiem prasījumu iekļauj kontos.

73      Šīs regulas 6. panta 1. punktā un 3. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts:

“1.      Pašu resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde, un tos sadala pa kontiem pēc resursu veida.

[..]

3.

a)      Prasījumus, kas noteikti saskaņā ar 2. pantu, ievērojot šā punkta b) apakšpunktu, ieraksta kontos [parasti apzīmēts kā “A konts”] vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti.

b)      Noteiktos prasījumus, kas nav ierakstīti šā punkta a) apakšpunktā minētajos kontos tādēļ, ka attiecīgās summas vēl nav piedzītas un nav nekāda nodrošinājuma, a) apakšpunktā noteiktajā termiņā ieraksta atsevišķos kontos [parasti apzīmēts kā “B konts”]. Dalībvalstis var rīkoties tāpat, ja noteiktie prasījumi ar nodrošinājumu ir apstrīdēti un pēc radušos strīdu izšķiršanas var tikt mainīti.”

74      Minētās regulas 9. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Saskaņā ar 10. pantā paredzēto kārtību dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts kasē vai iestādē, ko tā norīkojusi.”

75      Atbilstoši šīs pašas regulas 10. panta 1. punktam:

“Pēc tam, kad atskaitītas iekasēšanas izmaksas, ievērojot Lēmuma [2007/436] 2. panta 3. punktu un 10. panta 3. punktu, minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto pašu resursu ierakstīšanu veic vēlākais pirmajā darbdienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kad saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteikts prasījums.

Tomēr prasījumi, kas saskaņā ar šīs regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu ir uzrādīti atsevišķos kontos, ierakstāmi ne vēlāk kā pirmajā darbdienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kad piedzīts attiecīgais prasījums.”

76      Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 11. panta 1. punktu par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgai dalībvalstij ir jāmaksā procenti.

77      Visbeidzot, minētās regulas 17. panta 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošā summa tiek nodota Komisijai, kā noteikts šajā regulā.

2.      Dalībvalstis ir atbrīvotas no pienākuma Komisijas rīcībā nodot summas noteikto prasījumu apjomā, kas izrādās neatgūstami vai nu:

a)      force majeure apstākļu dēļ; vai

b)      citu tādu iemeslu dēļ, kuros tās nevar vainot.

Noteikto prasījumu summas deklarē par neatgūstamām ar kompetentas administratīvas iestādes lēmumu, kura konstatē, ka tās nevar atgūt.

Noteikto prasījumu summas atzīst par neatgūstamām vēlākais piecus gadus kopš dienas, kad summas noteiktas saskaņā ar 2. pantu vai – administratīvas vai tiesas apelācijas gadījumā – kad galīgs lēmums ir pieņemts, izziņots vai publicēts.

[..]

Summas, kas deklarētas vai atzītas par neatgūstamām, pavisam atskaita no 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā atsevišķā konta. Tās uzrāda pielikumā 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajam ceturkšņa pārskatam un, vajadzības gadījumā, 6. panta 5. punktā minētajā ceturkšņa pārskatā.

3.      Trijos mēnešos pēc 2. punktā minētā administratīvā lēmuma vai saskaņā ar tajā punktā minētajiem termiņiem dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju par gadījumiem, kad piemērots 2. punkts, ja noteiktie prasījumi, uz ko tie attiecas, pārsniedz EUR 50 000.

[..]

Šis ziņojums, ko sastāda veidlapā, kura Komisijai jāizstrādā pēc apspriedes ar 20. pantā minēto komiteju, ietver visus faktus, kas vajadzīgi, lai pilnībā izskatītu 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētos iemeslus, kuri lieguši attiecīgai dalībvalstij darīt pieejamas attiecīgās summas, un atgūšanas pasākumus, ko šī dalībvalsts veikusi attiecīgā gadījumā vai gadījumos.

4.      Komisijai ir seši mēneši pēc 3. punktā paredzētā ziņojuma saņemšanas, lai nosūtītu piebildes attiecīgai dalībvalstij.

[..]”

–       Tiesas interpretācija

78      No Lēmuma 2000/597 un Lēmuma 2007/436 8. panta 1. punkta izriet, ka Savienības pašu resursus, kas minēti attiecīgi Lēmuma 2000/597 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, iekasē dalībvalstis un tām ir pienākums šos resursus nodot Komisijas rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑334/08, EU:C:2010:414, 34. punkts).

79      Šajā nolūkā saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu dalībvalstīm Savienības pašu resursu prasījuma tiesības ir jānosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījuma summas iegrāmatošanu un paziņošanu debitoram. Dalībvalstīm līdz ar to ir pienākums saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteiktos prasījumus ierakstīt Savienības pašu resursu kontos atbilstoši minētās regulas 6. pantā paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑442/08, EU:C:2010:390, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Šajā sakarā jāprecizē, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu noteiktie prasījumi, kas vēl nav atgūti un par kuriem nav sniegts nekāds nodrošinājums, ir iekļaujami atsevišķā uzskaitē, proti, B kontā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, Komisija/Itālija (Pašu resursi – Muitas parāda piedziņa), C‑304/18, nav publicēts, EU:C:2019:601, 52. punkts).

81      Dalībvalstīm pēc tam šie Savienības pašu resursi ir jānodod Komisijas rīcībā, ievērojot Regulas Nr. 1150/2000 9.–11. pantā noteiktos nosacījumus un paredzētajos termiņos ierakstot kredītā kontā, kas šim nolūkam atvērts šīs iestādes vārdā. Saskaņā ar šīs regulas 11. panta 1. punktu par jebkuru kavējumu, kas pieļauts, izdarot ierakstus minētajā kontā, attiecīgā dalībvalsts maksā nokavējuma procentus (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 58. punkts).

82      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punktu dalībvalstīm ir pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošās summas tiek nodotas Komisijas rīcībā. Dalībvalstis no tā ir atbrīvotas vienīgi tad, ja atgūšanu nav bijis iespējams veikt force majeur apstākļu dēļ vai ja izrādās, ka atgūšana nemaz nav iespējama tādu iemeslu dēļ, kuros tās nevar vainot. Summas, kas deklarētas vai atzītas par neatgūstamām, galīgi atskaita no minētās regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā norādītā atsevišķā konta (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 60. punkts).

83      Tādējādi pašu resursu iegrāmatošana B kontā ir ārkārtas situācija, kam ir raksturīgi, ka dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu drīkst vai nu nenodot šos prasījumus Komisijas rīcībā, tiklīdz tie tiek noteikti, jo tie vēl nav atgūti, vai, pamatojoties uz šīs regulas 17. panta 2. punktu, tikt atbrīvotas no pienākuma to darīt, ja minētie prasījumi ir neatgūstami nepārvaramas varas dēļ vai citu no tās neatkarīgu iemeslu dēļ (spriedums, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑334/08, EU:C:2010:414, 68. punkts).

84      Tomēr, lai dalībvalstis tiktu atbrīvotas no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem, ir ne tikai jāievēro Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, bet minētajiem prasījumiem ir arī jābūt likumīgi iegrāmatotiem B kontā (spriedums, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑334/08, EU:C:2010:414, 65. punkts).

–       Piemērošana izskatāmajā lietā

85      Komisija atsaucas, kā norādīts šī sprieduma 59. punktā, uz 2010. gada 8. jūlija spriedumu Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414, 65. punkts), kā tas ir atgādināts šī sprieduma 84. punktā.

86      Iesākumā jānorāda, ka Komisijas izvirzītais arguments, neatkarīgi no tā pamatotības, ir neefektīvs šajā prasībā sakarā ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos.

87      Proti, šajā situācijā, kā atgādināts šī sprieduma 42. punktā, ir jāpārbauda, vai prasītāja ir iesniegusi pierādījumus par Komisijas iedzīvošanos bez spēkā esoša juridiska pamata un par prasītājas mantas samazinājumu saistībā ar šo iedzīvošanos, vai arī, nepastāvot šādiem pierādījumiem, ir jāsecina, ka šī iedzīvošanās ir bijusi pamatota ar pienākumiem, kas izriet no pašu resursu tiesiskā regulējuma. Taču katrā ziņā pašu resursu nodošanas pamatojums neizriet no pienākuma ievērot Regulas Nr. 1150/2000 6. pantā paredzētos termiņus, kuru neievērošanas rezultātā nav jāveic nekāds maksājums, pat ne nokavējuma procentu maksājums, kura priekšnoteikums ir novēlota ierakstīšana kontā, kas šim mērķim Komisijas vārdā ir atvērts saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 1150/2000 11. pantu.

88      Tātad Čehijas Republikai saistībā ar tās prasību sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos nevar likt pierādīt, kā to būtībā apgalvo Komisija, ka “viss process muitas procedūrā, parāda piedziņā un ar pašu resursiem saistītajās darbībās ir veikts saskaņā ar visiem noteikumiem, pareizi, savlaicīgi un ievērojot Savienības finanšu interešu aizsardzību”, bet tai ir vienīgi jāpierāda, papildus tam, ka ir bijis Čehijas Republikas mantas samazinājums un attiecīga iedzīvošanās, ka iedzīvošanās ir bijusi bez nekāda pamatojuma.

89      Katrā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka konkrētie prasījumi bija ierakstīti Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktā paredzētajos termiņos.

90      Ierakstīšana B kontā ir pilnībā grāmatvedības darbība, tāpēc šim nolūkam paredzētie termiņi, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ir jāaprēķina nevis no dienas, kad attiecīgie prasījumi bija jānosaka saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. pantu, bet gan no dienas, kad šie prasījumi faktiski tika noteikti.

91      Starp lietas dalībniecēm nav strīda, kā tās apstiprināja savās atbildēs uz rakstveida jautājumiem, par to, ka antidempinga maksājumi, kas sabiedrībai BAIDE jāveic par strīdīgo importu, tika noteikti un ierakstīti B kontā vienā dienā, proti, laikposmā no 2008. gada 22. septembra līdz 2009. gada 18. februārim. Turklāt Komisija šī sprieduma 28. punktā minētā organizatoriskā pasākuma ietvaros atzina, ka “ierakstīšana B kontā uzreiz pēc muitas noteikumos paredzētās iegrāmatošanas [bija] pieņemama”.

92      Šādos apstākļos jāsecina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu prasījumi, kas sabiedrībai BAIDE bija jāapmierina, bet kuri vēl nebija atgūti, un, lai gan netika sniegts nekāds nodrošinājums, B kontā tika ierakstīti katrā ziņā ne vēlāk kā pirmajā darbdienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kad prasījumi tika noteikti.

93      Tātad jāpārbauda, vai strīdīgā summa bija neatgūstama tādu iemeslu dēļ, kuros Čehijas Republiku nevar vainot, kas tai ļāva to ierakstīt atsevišķā kontā.

 Par datumu, kad bija jānosaka strīdīgajai summai atbilstošie sabiedrības BAIDE veicamie antidempinga maksājumi

94      Čehijas Republika apgalvo, kā izklāstīts šī sprieduma 51. punktā, ka sabiedrības BAIDE veicamos antidempinga maksājumus par strīdīgo importu tā varēja noteikt tikai pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas, savukārt Komisija norāda, kā izriet no šī sprieduma 60. punkta, ka tai tas bija jādara uzreiz pēc pārbaudes misijas atgriešanās.

95      Čehijas Republikai esot bijis zināms par 2007. gada 15. novembra protokolu, kā arī par misijas laikā iegūtajiem un šim dokumentam pievienotajiem pierādījumiem par attiecīgo preču Ķīnas izcelsmi, jo to bija parakstījusi Čehijas muitas administrācijas pārstāve, kura bija klāt visā misijas laikā un piedalījās visās sanāksmēs, kā arī ražošanas iekārtu pārbaudē. Šādos apstākļos Čehijas Republikai esot bijis pietiekami daudz informācijas, lai muitas parādu noteiktu, tiklīdz tās pārstāve atgriezās no misijas.

96      Kā izriet no šī sprieduma 68.–77. punktā izklāstītajiem piemērojamajiem tiesību aktiem atbilstoši to interpretācijai Tiesā, dalībvalstīm ir jānosaka Savienības pašu resursu prasījumi, tiklīdz ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi attiecībā uz prasījuma summas iegrāmatošanu un tās paziņošanu debitoram.

97      Šajā sakarā Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), tā redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 217. panta 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu [..] muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā (iegrāmatošana)”.

98      Šie nosacījumi ir izpildīti, ja muitas dienestu rīcībā ir vajadzīgie dati un tādējādi tie var aprēķināt muitas parāda summu un noteikt parādnieku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. novembris, Komisija/Dānija, C‑392/02, EU:C:2005:683, 57.–59. punkts).

99      Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Čehijas muitas administrācijas pārstāve piedalījās pārbaudes misijā un ka viņa parakstīja 2007. gada 15. novembra protokolu.

100    Čehijas Republika apgalvo, ka tās muitas administrācijas pārstāve pārbaudes misijas beigās nav saņēmusi minētajam protokolam pievienotos dokumentus, un tādējādi tās rīcībā tobrīd nebija pierādījumu, kas vajadzīgi strīdīgās summas atgūšanai.

101    Tiesas sēdē Komisija apstiprināja, ka tā neapgalvo, ka Čehijas muitas administrācijas pārstāve, kura bija klāt pārbaudes misijā, faktiski ir saņēmusi protokolam pievienotos dokumentus, bet gan to, ka viņai bija noteikti zināmi šīs misijas laikā savāktie pierādījumi, jo viņa varēja ar tiem iepazīties.

102    Tomēr nevar piekrist Komisijas apgalvojumam, ka pietiek ar to, ka Čehijas muitas administrācijas pārstāve “savām acīm redzēja notikušo”, lai Čehijas Republika, uzticoties tikai savas pārstāves liecībai, jau atgriežoties no pārbaudes misijas, būtu varējusi noteikt sabiedrības BAIDE veicamos nodokļu maksājamus.

103    Nepietiek ar to, ka ir zināms par pierādījuma esamību, lai uz to balstītos administratīvā procedūrā. Lai Čehijas iestādes varētu iegrāmatot maksājamo nodokļu summu un par to informēt debitoru, tām būtu bijis jābūt iespējai apstiprināt pārbaudes misijas laikā savākto pierādījumu īstumu un pēc tam atsaukties uz tiem attiecībā pret nodokļu maksātāju. Taču, kā jau tikko minēts, netiek apstrīdēts, ka šādi pierādījumi Čehijas Republikai pārbaudes misijas beigās netika nodoti.

104    Komisija tomēr apgalvo, ka, tā kā Čehijas Republika ar 2007. gada 15. novembra protokolu tika informēta par savākto pierādījumu sarakstu, tai tos vajadzēja iegūt, vēršoties pie OLAF, ja tā to uzskatīja par vajadzīgu.

105    Šajā sakarā jānorāda, ka Čehijas Republika apgalvo, ka tās muitas administrācijas pārstāvei nebija nekāda juridiska pamata valsts kompetentajām iestādēm tieši nodot materiālus, kas savākti misijā, par kuras veikšanu atbild OLAF, kuri esot konfidenciāli un kurus varot izmantot kā pierādījumus administratīvajā procedūrā vai tiesvedībā tikai pēc tam, kad tos ir nodevusi Komisija un pārbaudījis OLAF – vienīgie dokumentu un informācijas, kas savākta Savienības misijā trešā valstī, adresāti.

106    Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 515/97 (1997. gada 13. marts) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (OV 1997, L 82, 1. lpp.), 1. pantu šī regula “nosaka veidus, kādos par tiesību aktu muitas jomā un lauksaimniecības tiesību aktu ieviešanu dalībvalstīs atbildīgās administratīvās iestādes sadarbojas cita ar citu un ar Komisiju, lai nodrošinātu atbilstību likumiem Kopienas sistēmas ietvaros”.

107    Regulas Nr. 515/97, tās strīdam piemērojamā redakcijā, 12. pantā ir noteikts, ka “atklājum[us], sertifikāt[us], informācij[u], dokument[us], notariāli apstiprinātas kopijas un jebkādas ziņas, ko ieguvuši saņēmēja iestādes [proti, dalībvalsts kompetentās iestādes, kurai iesniedz palīdzības pieprasījumu] darbinieki un nosūtījuši iesniedzējai iestādei [proti, dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura iesniedz palīdzības pieprasījumu] 4. līdz 11. pantā [par palīdzības pēc pieprasījuma sniegšanas noteikumiem] minētās palīdzības gaitā, iesniedzējas iestādes dalībvalsts kompetentās iestādes var izmantot kā pierādījumu”.

108    Regulas Nr. 515/97 20. pantā ir paredzēts:

“1.      Šīs regulas mērķu sasniegšanai Komisija saskaņā ar 19. pantā noteikto kārtību var veikt Kopienas administratīvās un izziņas sadarbības darbības trešās valstīs ciešā saskaņā un sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

2.      Komisijas darbības 1. punktā minētajās trešās valstīs regulē šādi noteikumi:

a)      tās var veikt pēc Komisijas iniciatīvas, attiecīgos gadījumos pamatojoties uz informāciju, ko sniedzis Eiropas Parlaments, vai pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma;

b)      tās veic Komisijas amatpersonas, kas norīkotas šim mērķim, un amatpersonas, kuras šim mērķim norīkojušas attiecīgās dalībvalstis;

c)      tās ar Komisijas un attiecīgo dalībvalstu piekrišanu var veikt arī dalībvalstu amatpersonas Kopienas vārdā, jo īpaši ar divpusējās palīdzības līgumu ar ārpuskopienas valsti; šajā gadījumā Komisiju informē par misijas rezultātiem;

[..].”

109    Regulas Nr. 515/97, tās strīdam piemērojamajā redakcijā, 21. pantā, kas ir ietverts IV sadaļā “Attiecības ar trešām valstīm”, ir precizēts:

“1.      Šīs regulas 20. pantā minēto Kopienas darbību laikā iegūto informāciju un konstatējumus, jo īpaši attiecīgo trešo valstu sniegtos dokumentus, apstrādā saskaņā ar šīs regulas 45. pantu.

2.      Regulas 12. pantu piemēro mutatis mutandis 1. punktā minētajai informācijai un konstatējumiem.

3.      Lai to izmantotu saskaņā ar 12. pantu, iegūtos oriģināldokumentus vai to apstiprinātas kopijas Komisija nosūta dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ja tās to pieprasa.”

110    Regulas Nr. 515/97, tās strīdam piemērojamā redakcijā, 45. pantā ir noteikts:

“1.      Neatkarīgi no formas, jebkura saskaņā ar šo regulu nosūtītā informācija ir konfidenciāla, ieskaitot [muitas informācijas sistēmā] uzglabātos datus. Uz to attiecas arodnoslēpuma [dienesta noslēpuma] glabāšanas pienākums, un tai pienākas aizsardzība, ko uz tamlīdzīgu informāciju attiecina gan pēc tās dalībvalsts likumiem, kas [to] saņēmusi, gan pēc attiecīgajiem noteikumiem, ko piemēro Kopienas iestādēm.

Jo īpaši pirmajā daļā minēto informāciju nedrīkst nosūtīt personām, kas neatrodas dalībvalstīs vai nav piederīgas Kopienas iestādēm, un kurām savu darbību izpildei ir nepieciešams to zināt vai izmantot. To arī nedrīkst izmantot mērķiem, kas nav minēti šajā regulā, izņemot gadījumus, ja dalībvalstis vai Komisija, kas to sniegusi vai iekļāvusi [muitas informācijas sistēmā], ir devusi piekrišanu, saskaņā ar dalībvalstu vai Komisijas izveidotiem noteikumiem, ciktāl šāda paziņošana vai izmantošana nav aizliegta ar tajā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem, kurā atrodas iestāde, kas saņem informāciju.

2.      Neierobežojot V sadaļas noteikumus par [muitas informācijas sistēmu], informāciju attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām nosūta saskaņā ar šo regulu tikai tad, ja īpaši nepieciešams, lai novērstu, izmeklētu vai uzsāktu lietas izskatīšanas procesu attiecībā uz darbībām, ar kurām pārkāpj muitas vai lauksaimniecības tiesību aktus.

3.      Panta 1. un 2. punkts neliedz saskaņā ar šo regulu iegūtās informācijas izmantošanu lietas izskatīšanai tiesā, kas sekojoši uzsākta attiecībā uz muitas vai lauksaimniecības tiesību aktu pārkāpumiem.

[..]”

111    Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV 1999, L 136, 1. lpp.), 9. pants “Ziņojums par izmeklēšanu un turpmāka rīcība” ir formulēts šādi:

“1.      Kad pabeigta Biroja veiktā izmeklēšana, Birojs direktora vadībā sagatavo ziņojumu, kurā norāda konstatētos faktus, finanšu zaudējumus, ja tādi ir, un izmeklēšanas secinājumus, tostarp Biroja direktora ieteikumus par turpmāku rīcību.

2.      Sagatavojot šādus ziņojumus, ņem vērā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktās procedūras prasības. Tā sagatavoti ziņojumi kļūst par pierādījumiem administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā šo ziņojumu izmantošana izrādās vajadzīga, tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts administratīvo inspektoru sagatavotie administratīvie ziņojumi. Uz tiem attiecas tādi paši vērtēšanas noteikumi kā tie, ko piemēro valsts administratīvo inspektoru sagatavotiem administratīviem ziņojumiem, un tiem ir tāda pati vērtība kā šādiem ziņojumiem.

3.      Pēc ārējās izmeklēšanas[, kurā saskaņā ar regulas 3. pantu Birojs veic Regulas ([EK, Euratom]) Nr. 2185/95 9. panta 1. punktā paredzētās un šīs pašas regulas 9. panta 2. punktā minētajos nozaru noteikumos minētās inspekcijas un pārbaudes dalībvalstīs un saskaņā ar spēkā esošiem sadarbības nolīgumiem – trešās valstīs] sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz ārējo izmeklēšanu.

[..]”

112    OLAF Iekšējo vadlīniju par izmeklēšanas procedūrām (turpmāk tekstā – “Iekšējās vadlīnijas”) 17. panta “Izmeklēšanas misijas trešās valstīs” 5. punktā ir noteikts, ka “izmeklēšanas nodaļas [kurai OLAF ģenerāldirektors saskaņā ar Iekšējo vadlīniju 6.1. pantu ir nodevis lietu] locekļi, kuri piedalās izmeklēšanas misijās, sagatavo ziņojumu par to laikā veiktajām darbībām, kura kopiju izsniedz dalībniekiem [proti, saskaņā ar 7. punktu attiecībā uz izmeklēšanas misijām saistībā ar muitas vai pašu resursiem – attiecīgo dalībvalstu amatpersonām, kuras piedalās izmeklēšanas misijā]”.

113    Tad, kad ir izklāstītas šim strīdam piemērojamās tiesību normas, uz kurām ir atsaukušās lietas dalībnieces, jānorāda, ka no šādi definētā tiesiskā regulējuma izriet, ka dalībvalstu sadarbība ar Komisiju ir būtisks nosacījums muitas tiesību aktu izpildes ievērošanai Savienībā.

114    Šim mērķim trešās valstīs tiek veiktas Kopienas administratīvās un izziņas sadarbības misijas, kurās piedalās amatpersonas, kuras šim mērķim norīkojušas attiecīgās dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 515/97 20. panta 2. punktu.

115    Lai gan Kopienas misiju ietvaros veiktajiem konstatējumiem un ievāktajai informācijai ir konfidenciāls raksturs, tai saskaņā ar Regulas Nr. 515/97 45. panta 1. punktu piemērojamais dienesta noslēpums nevar būt šķērslis, lai to paziņotu šajās misijās dalībvalstu norīkotajiem pārstāvjiem, pretējā gadījumā šīs regulas mērķim, kā tas ir definēts šī sprieduma 113. punktā, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība saskaņā ar minētās regulas 1. pantu.

116    Šādos apstākļos šie pārstāvji Regulas Nr. 515/97 45. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē ir uzskatāmi par personām, kurām, pildot savus pienākumus dalībvalstīs, tā ir jāzina vai jāizmanto.

117    Līdz ar to konstatējumus un informāciju, kas iegūta trešā valstī veiktā Kopienas misijā, var izmantot amatpersonas, kuras dalībvalstis ir norīkojušas tajās piedalīties Regulas Nr. 515/97 piemērošanas nolūkā.

118    Saskaņā ar tās pašas regulas 45. panta 2. un 3. punktu Kopienas misijās iegūto informāciju var izmantot, lai uzsāktu lietas izskatīšanas procesu attiecībā uz darbībām, ar kurām pārkāpj muitas tiesību aktus, kā arī vēlāk uzsāktajās lietas izskatīšanās tiesā un izmeklēšanā. Saskaņā ar Regulas Nr. 515/97 21. panta 2. punktu dalībvalstu kompetentās iestādes šādu informāciju it īpaši var izmantot kā pierādījumus.

119    Šādos apstākļos pretēji tam, ko apgalvo Čehijas Republika, tās muitas administrācijas pārstāve misijā bija pilnībā tiesīga prasīt OLAF un no tā saņemt 2007. gada 15. novembra protokolam pievienotos pierādījumus, kā to apgalvo Komisija, un Regulas Nr. 515/97 45. pantā paredzētais konfidencialitātes pienākums to neliedza. Tā arī bija tiesīga tos nodot Čehijas Republikas kompetentajām iestādēm, lai tās šos materiālus izmantotu pret sabiedrību BAIDE tās maksājamā muitas parāda piedziņas procedūrā.

120    Šajā sakarā Čehijas Republika tomēr norāda, kā precizēts šī sprieduma 105. punktā, ka OLAF bija jāizvērtē pārbaudes misijas laikā veiktie konstatējumi pirms to iekļaušanas savā izmeklēšanas ziņojumā saskaņā ar Iekšējo vadlīniju 17.5. punktu un Regulas Nr. 1073/1999 9. pantu.

121    Apstāklis, ka OLAF pārbauda pierādījumus, pirms tos nosūta kā daļu no sava ziņojuma, lai gan attiecīgā gadījumā varēja aizkavēt šādu pierādījumu nosūtīšanu, tomēr pats par sevi neliedza Čehijas Republikai, kā to apgalvo Komisija, no tā prasīt šos pierādījumus, tiklīdz tās pārstāve atgriezās no misijas.

122    Tomēr netiek apstrīdēts, ka OLAF bija apņēmies pārbaudes misijas laikā savāktos pierādījumus Čehijas Republikai sniegt 2008. gada sākumā. Nav strīda par to, kā turklāt Komisija atzina tiesas sēdē, ka savu ziņojumu, kuram bija pievienoti šie materiāli, OLAF sniedza novēloti.

123    Šādos apstākļos Čehijas Republikai nevar pārmest, ka tā gaidīja OLAF ziņojuma sniegšanu un neprasīja pierādījumu iesniegšanu uzreiz pēc pārbaudes misijas atgriešanās.

124    Turklāt Čehijas Republika šajā gadījumā varēja uzskatīt, ka ir jāgaida, kamēr OLAF izanalizē un pārbauda šos pierādījumus, pirms tie tiek izmantoti nodokļu uzrēķina procedūrā. OLAF bija vislabākās iespējas pašam veikt šo pārbaudi, jo pierādījumu vākšana notika saskaņā ar sadarbības nolīgumu starp Komisiju un Laosu, bet starp šo valsti un Čehijas Republiku divpusēja palīdzības nolīguma nebija.

125    Šādos apstākļos Čehijas Republika konstatēja, ka uzreiz pēc pārbaudes misijas atgriešanās tās rīcībā nevarēja būt vajadzīgo pierādījumu, lai noteiktu antidempinga maksājumus, kas sabiedrībai BAIDE jāveic par 28 strīdīgā importa gadījumiem.

126    Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Čehijas Republika, šādos lietas apstākļos dienās pēc pārbaudes misijas atgriešanās nenosakot attiecīgos prasījumus, nav pārkāpusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar šī sprieduma 68.–77. punktā izklāstītajām tiesību normām.

 Par sabiedrības BAIDE darbības izbeigšanas sekām attiecībā uz pienākumu darīt pieejamu strīdīgo summu un uz tās atgūšanu

127    Čehijas Republika apgalvo, kā izklāstīts šī sprieduma 52. punktā, ka tā nevarēja strīdīgo summu atgūt, jo sabiedrība BAIDE no 2008. gada maija bija pilnībā izbeigusi darbību valsts teritorijā, un līdz ar to brīdī, kad Čehijas Republikai tika nodots OLAF ziņojums, šīs sabiedrības mantas lielāko daļu vairs nevarēja apķīlāt.

128    Nav strīda par to, ka OLAF ziņojums faktiski ļāva noteikt muitas nodokļus, kas sabiedrībai BAIDE ir jāmaksā. Šajā ziņojumā ir precizēts, ka pierādījumi par preču Ķīnas izcelsmi bija pietiekami, lai uzsāktu nodokļu uzrēķina procedūru, un attiecībā uz sabiedrību BAIDE tajā ir konstatēti 28 strīdīgā importa gadījumi Čehijas Republikā.

129    Tāpat arī netiek apstrīdēts, ka sabiedrība BAIDE savu darbību Čehijas Republikas teritorijā bija izbeigusi no 2008. gada maija, ko Komisija atzina tiesas sēdē.

130    Turklāt no iegūtajiem pierādījumiem, it īpaši no Čehijas muitas iestāžu veiktās izmeklēšanas bankās un Prāgas pilsētas (Čehijas Republika) pašvaldības dienestos, kā arī no komercreģistra izraksta, no nodokļu iestāžu sniegtās atbildes uz Čehijas muitas iestāžu pieprasījumu par sabiedrības BAIDE vārdā noteiktās nodokļu pārmaksas pārskaitījumu, no atbildes uz nodokļu informācijas pieprasījumu un no likvidatora pieteikuma par sabiedrības BAIDE maksātnespēju, kas pievienoti prasības pieteikumam, attiecīgi pielikumā A.8, A.19, A.20 un A.21, izriet, ka Čehijas Republikas teritorijā sabiedrībai BAIDE vairs nepiederēja nekādas apķīlājamas mantas, izņemot summas, kas noguldītas trīs kontos, kuri atvērti Československá obchodní banka, kā arī nodokļu pārmaksas 16 047,67 CZK, 14,56 USD, 51,60 EUR un 82 300 CZK apmērā, un muitas iestādes šīs summas galu galā ir piedzinušas.

131    Komisija neapstrīd Čehijas muitas iestāžu veiktās sabiedrības BAIDE mantas izmeklēšanas rezultātus, ne arī secinājumus un finanšu datus, kas ietverti šī sprieduma 130. punktā minētajos dokumentos. Tā neapstrīd arī faktu, ka konstatējums par sabiedrības BAIDE darbības izbeigšanu ir tieši saistīts ar to, ka kopš tā laika šai sabiedrībai, izņemot iepriekš minētās summas, Čehijas Republikā nav bijis nekādas apķīlājamas mantas.

132    Visbeidzot, Komisija neapgalvo, ka Čehijas Republika būtu varējusi apķīlāt vairāk mantas, nekā tā to galu galā izdarīja pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas.

133    Lai gan Komisija Čehijas Republikai pārmet, ka tā pēc pārbaudes misijas beigām nav rīkojusies ar visu nepieciešamo rūpību, tā tiesas sēdē apstiprināja, ka nevēlas apgalvot, ka Čehijas Republikai, neatkarīgi no pasākumiem, kas tika veikti pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas, būtu vajadzējis atgūt lielāku summu nekā tā, kas galu galā tika atgūta pēc šī ziņojuma iesniegšanas.

134    Šajā sakarā Komisija tiesas sēdē, atbildot uz tai šajā ziņā uzdoto jautājumu, norādīja, ka “Čehijas Republikai bija pienākums noteikt muitas nodokļus brīdī, kad [sabiedrība BAIDE] vēl atradās Čehijas teritorijā, proti, laikā no 2007. gada novembra beigām [..] līdz 2008. gada februāra beigām”, un ka tā “[tādējādi] būtu varējusi atgūt vairāk naudas, ja muitas parāds būtu bijis noteikts agrāk”.

135    Taču konkrētajos lietas apstākļos, kā konstatēts šī sprieduma 123. un 124. punktā, Čehijas Republika varēja pamatoti gaidīt OLAF ziņojuma saņemšanu, kas bija paredzēta 2008. gada sākumā, neprasot pārbaudes misijas laikā savāktos pierādījumus jau pirms šī datuma. Šādā situācijā un ņemot vērā termiņu, kas būtu bijis vajadzīgs minēto dokumentu iegūšanai, to analīzei Čehijas Republikas iestādēs un nodokļu uzrēķina procedūras īstenošanai, Komisijai nav pamata apgalvot, ka Čehijas Republika būtu varējusi atgūt lielāku pašu resursu prasījumu summu, ja tā tos būtu noteikusi agrāk.

136    Šādos apstākļos, ņemot vērā lietas materiālos esošo informāciju un argumentus, ar kuriem puses apmainījās, no iegūtajiem pierādījumiem izriet, ka sabiedrības BAIDE darbības izbeigšana varētu būt bijis iemesls, kurā Čehijas Republiku nevar vainot un kura dēļ šo dalībvalsti varēja likumīgi atbrīvot no strīdīgās summas nodošanas Savienības rīcībā, pamatojoties uz šī sprieduma 77. punktā atgādināto Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

137    Tā kā arī sabiedrības BAIDE darbība tika izbeigta pirms OLAF ziņojuma iesniegšanas, apstāklis – pieņemot, ka tas ir pamatots –, ka Čehijas Republika ir rīkojusies novēloti pēc šī ziņojuma iesniegšanas, katrā ziņā neietekmē vērtējumu par Čehijas Republikas pienākumu nodot strīdīgo summu.

 Par pienākumu sniegt strīdīgās summas atgūšanas nodrošinājumu

138    Komisija tomēr apgalvo, ka Čehijas Republika, veicot kontroles pirms attiecīgo preču atlaišanas, zināja par to, ka pastāv risks, ka sabiedrība BAIDE īsteno krāpšanu. Tātad tai pirms šo preču laišanas apritē, kā precizēts šī sprieduma 61. punktā, esot bijis jāizveido pietiekams nodrošinājums, lai segtu iespējamo starpību starp šīs sabiedrības deklarēto nodokļu summu un summām, kādas par šīm precēm galu galā varētu būt jāmaksā, ņemot vērā pastāvošās nopietnās šaubas par to izcelsmi.

139    Komisija šajā jautājumā atsaucas uz 248. pantu Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Muitas kodeksa īstenošanas regula”).

140    Čehijas Republika apstrīd Komisijas nostāju un apgalvo, ka muitas dienesti nevarēja prasīt nodrošinājumu saistībā ar pārbaudēm pirms attiecīgo preču atlaišanas, jo, pamatojoties uz pieejamajiem materiāliem, nebija neviena pierādījuma par radušos muitas parādu vai muitas parādu, kas varētu rasties.

141    Čehijas Republika savas argumentācijas pamatojumam atsaucas uz Muitas kodeksa 190. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka, “ja muitas noteikumi paredz, ka galvojums tiek sniegts pēc izvēles, tad šo galvojumu pieprasa pēc muitas dienestu ieskatiem, ja muitas parāda, kas radies vai varētu rasties, samaksa noteiktajos termiņos nav droša”.

142    Kad Čehijas Republikai šī sprieduma 28. punktā minētā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros tika lūgts precizēt savus argumentus, tā norādīja, ka “nevienā tiesību normā muitas tiesiskajā regulējumā, kas bija spēkā faktu rašanās laikā, nebija paredzēts, ka nodrošinājumu var prasīt saskaņā ar [Muitas kodeksa 190. pantu] pēc papildu pārbaudēm vai informācijas, kas no jauna iegūta pēc preču laišanas brīvā apgrozībā”. Čehijas Republika no tā secināja, ka tādējādi ir “neiedomājami, ka Čehijas muitas iestādes būtu prasījušas garantiju saskaņā ar šo normu”.

143    Jānorāda, ka Komisija, kā tā apstiprināja tiesas sēdē, apstrīdot Čehijas Republikas prasību šajā lietā, tai nepārmet, ka tā nodrošinājumu ir sniegusi nevis pēc kabatas šķiltavu laišanas apgrozībā, bet tikai tad, kad tika veikta preču atlaišana.

144    Tādējādi neatkarīgi no tā, cik pamatota ir Čehijas Republikas argumentācija par Muitas kodeksa 190. pantā paredzētās brīvprātīgās garantijas piemērošanas nosacījumiem šajā lietā, tai nav nozīmes, pārbaudot šajā tiesvedībā garantijas pienākumu, uz ko atsaucas Komisija, strīdīgās summas atgūšanai.

145    Šajā sakarā Čehijas Republika neapstrīd, ka uz attiecīgo preču pārbaudi attiecas Muitas kodeksa īstenošanas regulas 248. pants, kurā ir paredzēts, ka, ļaujot preces atlaist, sniedz nodrošinājumu, lai tās ļautu laist brīvā apgrozībā, gadījumā, ja pēc veiktajām pārbaudēm varētu noteikt lielākus ievedmuitas nodokļus nekā tos, kas izriet no deklarācijā sniegtajiem datiem. Savukārt tā apstrīd, ka šajā gadījumā ir izpildīti tā piemērošanas nosacījumi.

146    Pēc tam, kad tas ir precizēts, var atgādināt, ka pašreiz spēkā esošo Savienības tiesību kontekstā Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldība ir uzticēta dalībvalstīm un par to atbildīgas ir vienīgi tās (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija (C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 62. punkts). Šajā kontekstā dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai noteiktajam nodoklim atbilstošās summas, kā izklāstīts šī sprieduma 77. punktā, tiktu nodotas Komisijas rīcībā saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. punktu.

147    Tādējādi dalībvalstīm saskaņā ar minētās regulas 18. panta 1. punktu ir jāveic kontrole un izmeklēšana attiecībā uz to, kā tiek noteikti un nodoti pašu resursi, kā šajā lietā, no kopējā muitas tarifa nodevām un citām nodevām, ko iestādes noteikušas par tirdzniecību ar valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis, kā šīs nodevas ir definētas šī sprieduma 69. punktā.

148    Nodokļu noteikšanu veic atbilstoši muitas noteikumiem attiecībā uz nodokļa summas iegrāmatošanu un tās paziņošanu debitoram saskaņā ar šīs pašas regulas 2. pantu.

149    Muitas kodeksa 74. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka gadījumā, “ja muitas deklarācijas pieņemšana rada muitas parādu, deklarācijā ietvertās preces nedrīkst atlaist, ja nav samaksāts muitas parāds vai dots nodrošinājums”.

150    Muitas kodeksa īstenošanas regulas 248. pants, kas ietverts tās VIII sadaļā “Preču pārbaude, muitas iestāžu konstatējumi un citi muitas iestāžu veikti pasākumi”, ir formulēts šādi:

“1.      Tiklīdz preces ļauj atlaist, jāiegrāmato ievedmuitas nodokļi, ko nosaka saskaņā ar deklarācijā sniegtajiem datiem. Ja muitas dienesti uzskata, ka pēc to veiktām pārbaudēm varētu noteikt lielākus ievedmuitas nodokļus nekā tos, kas iegūti, pamatojoties uz deklarācijā sniegtajiem datiem, tad tās var likt iemaksāt pietiekamu nodrošinājumu, lai segtu starpību starp summu, kas iegūta, pamatojoties uz deklarācijā sniegtajiem datiem, un summu, ko par precēm varētu reāli nākties maksāt. Taču deklarētājs nodrošinājuma iemaksāšanas vietā var lūgt uzreiz iegrāmatot to nodokļu summu, kādu par precēm varētu reāli nākties maksāt.

[..]”

151    No šīm normām izriet, ka, iesniedzot muitas deklarāciju, pirms preču atlaišanas piemērojamo nodokli vai nu jāsamaksā, vai jāiemaksā nodrošinājums. Tādējādi, ja muitas dienesti uzskata, ka, pārbaudot muitas deklarāciju, var rasties lielāka maksājamā ievedmuitas nodokļa summa nekā tā, kas izriet no muitas deklarācijā sniegtajiem datiem, to atlaišanu atļauj pēc tam, kad noteikts pietiekams nodrošinājums šo summu starpības segšanai.

152    Šajā ziņā, lai gan Muitas kodeksa īstenošanas regulas 248. panta 1. punkts darbības vārda “uzskatīt” izmantošanas dēļ paredz dalībvalstu muitas iestādēm zināmu rīcības brīvību, lemjot par vajadzību prasīt sniegt nodrošinājumus, šo rīcības brīvību ierobežo LESD 325. panta 1. punktā noteiktais efektivitātes princips, saskaņā ar kuru ir jānodrošina Savienības finanšu interešu efektīva aizsardzība pret krāpšanu vai citu nelikumīgu rīcību, kas var kaitēt šīm interesēm.

153    Efektivitātes principa tvērumu, ciktāl tas attiecas uz LESD 325. panta 1. punktā paredzēto dalībvalstu īpašo pienākumu nodrošināt Savienības pašu resursu, ko veido muitas nodokļi, efektīvu un pilnīgu iekasēšanu, nevar noteikt abstrakti un statiski, jo tas ir atkarīgs no attiecīgās krāpšanas vai citas nelikumīgās rīcības pazīmēm, kas turklāt laika gaitā var mainīties.

154    Šajā lietā, lai apstiprinātu, ka Čehijas Republika attiecīgo preču atlaišanas brīdī bija informēta par krāpšanas risku, Komisija būtībā apgalvo, ka prasītāja dalībvalsts bija informēta par to, ka piecu ciparu sērijas numurs “44001”, kas bija uzrakstīts kabatas šķiltavu apakšā, varēja ļaut uzskatīt, ka tās ir Ķīnas izcelsmes preces.

155    Šajā sakarā un pirmām kārtām, Komisija norāda, ka šī informācija bija ietverta OLAF sagatavotajos dokumentos, kas tika izdalīti 2005. gada 31. maijā un 1. jūnijā notikušajā seminārā (turpmāk tekstā – “OLAF 2005. gada dokumentācija”). Komisija atzīst, ka Čehijas Republika nepiedalījās minētajā seminārā, bet apgalvo, ka tā bija šīs dokumentācijas adresāts.

156    Čehijas Republika apstrīd, ka būtu saņēmusi OLAF 2005. gada dokumentāciju.

157    Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka tā “precīzi [nezina]”, kurā datumā Čehijas Republika būtu saņēmusi OLAF 2005. gada dokumentāciju. Komisija precizēja, ka tā nav atradusi “konkrētus pierādījumus” tam, ka šie dokumenti Čehijas Republikai tika nosūtīti. No lietas materiāliem arī neizriet, ka šāda dokumentācija, pretēji tam, ko Komisija apgalvoja tiesas sēdē, būtu nosūtīta Čehijas Republikai laikposmā no “[2005. gada] jūnija līdz [2005. gada] beigām”.

158    Turklāt pretēji tam, ko Komisija apgalvo atbildes rakstā uz repliku, no paziņojuma WOMIS/CZ/2014/5, kas pievienots kā pielikums D.3 un datēts ar 2016. gada 3. oktobri, arī neizriet, ka, “pamatojoties uz [OLAF 2005. gada dokumentāciju], Čehijas iestādes 2006. gada 22. martā noteica riska profilu”.

159    Visbeidzot, lai gan Čehijas Republika tiesas sēdē atzina, ka tās 2006. gada 22. martā noteiktais riska profils, kā tajā turklāt skaidri norādīts, patiešām balstījās uz OLAF sniegto informāciju, tā norādīja, ka šāda informācija tai tika sniegta 2006. gada 20.–22. martā notikušajā sanāksmē ar OLAF pārstāvjiem. Komisija par šo apgalvojumu apsvērumus nav sniegusi.

160    Šādos apstākļos nav konstatējams, ka Čehijas Republika laikposmā no 2005. gada jūnija līdz 2005. gada beigām bija saņēmusi OLAF 2005. gada dokumentāciju.

161    Līdz ar to Komisija nevar apgalvot, ka Čehijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus pašu resursu jomā, jo tā, pamatojoties uz šajā dokumentācijā ietverto “pietiekami precīzo informāciju par [krāpšanas] riskiem”, jau kopš 2005. gada nav sniegusi nodrošinājumu antidempinga maksājumiem, kas sabiedrībai BAIDE varēja būt jāveic pirms kabatas šķiltavu laišanas brīvā apgrozībā.

162    Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka informācija par sērijas numuru “44001”, kas norādot uz kabatas šķiltavu Ķīnas izcelsmi, arī bija iekļauta riska profilā, ko Čehijas Republika noteica 2006. gada 22. martā un atjaunināja 2006. gada novembrī (turpmāk tekstā – “riska profils”).

163    No lietas materiāliem izriet, ka riska profils, kā to tieši apgalvo Čehijas Republika, tika noteikts, lai “pievērst[u] atsevišķu muitas iestāžu uzmanību konstatētajiem riskiem un [..] likt[u] tām veikt padziļinātas preču pārbaudes, ņemot vērā šos riskus”. Riska profilā tiek uzsvērts, kā norāda Komisija, ka “piecu ciparu kods šķiltavu apakšā norāda, ka tām var būt Ķīnas izcelsme”.

164    Pirmām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka pārbaudes, kas tika veiktas, pamatojoties uz riska profilu, tomēr neļāva konstatēt, ka kabatas šķiltavu izcelsme nav tā, ko bija deklarējusi sabiedrība BAIDE.

165    Šajā sakarā Čehijas Republika atsaucas uz replikas raksta 43. un 44. punktu, kā arī uz pielikumiem C.1a –C.1f, C.1h –C.1l un C.2.a –C.2.n. Tā it īpaši norāda, kā izriet no 22. punkta tās atbildēs uz rakstveida jautājumiem, kas uzdoti šī sprieduma 28. punktā minētā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, ka pielikumi C.1h un C.2.a –C.2.n un it īpaši tajos ietvertie protokoli attiecas uz importa gadījumiem, kas notikuši pēc riska profila noteikšanas.

166    Tomēr Čehijas Republika šajos pielikumos, kuros ir “ar muitas kontroli saistītu dokumentu” izlase, kā tie tiek apzīmēti atbildes rakstam pievienotajā sarakstā, kas attiecas uz 24 no 28 attiecīgajiem importa gadījumiem, kuru lielākoties veido veikto pārbaužu protokoli, sabiedrības BAIDE izsniegti rēķini un vairākas attiecīgo kravu un preču fotogrāfijas, neidentificē materiālus, uz kuriem tā balstās, lai apgalvotu, ka “nevienā no šīm pārbaudēm [netika] atklāti pierādījumi, kas liecinātu, ka preču patiesā izcelsme atšķiras no deklarētās”.

167    Pat pieņemot, ka šie materiāli būtu norādīti pietiekami precīzi, lai Vispārējā tiesa varētu novērtēt to pamatotību, no šīs dokumentācijas fragmentārā un nepilnīgā rakstura, kas skaidri parādās tās izlases formātā, katrā ziņā nevar secināt, ka nav bijis nekādu materiālu, kas varētu ļaut pieņemt, ka attiecīgās preces ir Ķīnas izcelsmes. Turklāt, kā Komisija norādīja atbildes raksta uz repliku 66. punktā, nevienā no pielikumā C.1b, C.1f, C.1h –C.1l, C.2a –C.2n atlasītajiem dokumentiem nebija pievienotas kabatas šķiltavu fotogrāfijas.

168    Atbildot uz šo jautājumu šī sprieduma 28. punktā norādītā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, Čehijas Republika aprobežojās ar norādi uz divām papildu fotogrāfijām, apgalvojot, ka Čehijas muitas iestādes nav atradušas kabatas šķiltavu apakšā uzrakstīto sērijas numuru “44001”, par kuru ziņoja OLAF, bet gan citu kodu, kas sastāv no trim burtiem un diviem cipariem, vai arī vispār nekādu kodu.

169    Tomēr tikai ar divu fotogrāfiju iesniegšanu šāda argumenta pamatojumam nepietiek, lai pierādītu, ka “muitas pārbaužu laikā uzņemtās fotogrāfijas” ļauj secināt, ka sērijas numurs “44001” nebija redzams strīdīgajos importa gadījumos, kā apgalvo Čehijas Republika. Turklāt, lai gan pielikumā F.3 pievienotajās fotogrāfijās divu šķiltavu apakšā patiešām redzams cits kods, nevis OLAF ziņotais, nekas šajās fotogrāfijās neļauj identificēt šo preču importētāju.

170    Tā kā strīdīgie importa gadījumi attiecās uz vairākiem miljoniem šķiltavu, ar OLAF identificētā sērijas numura neesamību, pat pieņemot, ka tā ir pierādīta, vairāk nekā desmit sabiedrības BAIDE ievesto šķiltavu apakšā, kādas tās ir parādītas fotogrāfijās, kas pievienotas šī sprieduma 165. punktā minētajos pielikumos, nevar būt pietiekami, lai konstatētu, ka Čehijas Republikai nevarēja rasties šaubas par kabatas šķiltavu Ķīnas izcelsmi.

171    Turklāt Čehijas Republika nevar lietderīgi atsaukties uz C pielikumos pievienotajiem protokoliem, lai pierādītu, ka veiktie pasākumi nav “atklājuši neko tādu, kas būtu liecinājis, ka preču izcelsme atšķiras no deklarētās”, jo šie dokumenti tikai apliecina veikto pārbaužu rezultātus atbilstoši to faktiskajai norisei, pamatojoties vienīgi uz vērā ņemtajiem elementiem.

172    Šajā sakarā arī jāatzīmē, ka Komisijas 2007. gada 30. aprīļa paziņojuma AM 2007/019, kas savstarpējās sadarbības ietvaros nosūtīts dalībvalstīm, 6.1. punktā ir precizēts:

“[..]

Laikposmā no 2004. gada beigām līdz 2006. gada jūlijam Kopienā no Laosas importēto šķiltavu daudzums sasniedza vairāk nekā 80 miljonus vienību.

[..]

Pārbaužu laikā divas dalībvalstis (Čehijas un Beļģijas muita) pie šķiltavu, kuras deklarētas kā Laosas izcelsmes, tvertņu pamatnes atklāja piecu ciparu kodu, ko Ķīnas iestādes piešķīrušas Ķīnas šķiltavu ražotājiem. Šajā gadījumā tas bija kods 44001 – kods, ko Ķīnas iestādes bija piešķīrušas 7.1.2. punktā minētajam Ķīnas ražotājam [proti, sabiedrībai BAIDE]”.

173    Tā paša paziņojuma 12. punkts turklāt ir formulēts šādi:

“Ir konstatēts, ka 7.1.2. punktā minētais Ķīnas ražotājs bija noteicis savu Eiropas izplatīšanas centru Prāgā, Čehijas Republikā. Čehijas Republikas muitas iestādes pārbaudīja 7.2. punktā minētā importētāja, kas saistīts ar eksportētāju, importa situāciju.

Ar eksportētāju saistītais importētājs nekavējoties pārcēla muitas iestādes atmuitošanu citai muitas iestādei, lai izvairītos no šķiltavu, kas deklarētas kā Laosas izcelsmes, kravas pilnas pārbaudes.

Pēc tam preces tika nodotas brīvā apgrozībā Slovākijā. Čehijas muita 2006. gada jūlijā informēja Slovākijas muitu par šķiltavu transportēšanu, un ar OLAF palīdzību 2006. gada augustā tika apturēts divu kravu sūtījumu imports. Kad Slovākijas muita prasīja nodrošinājumu antidempinga maksājumiem par šķiltavām, sūtījumi tika nosūtīti atpakaļ uz muitas noliktavu Prāgā.

[..]”

174    Skaidri aicināta šī sprieduma 28. punktā minētā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros sniegt savus apsvērumus par šī sprieduma 172. un 173. punktā minētā paziņojuma 6.1. un 12. punktā ietverto informāciju, Čehijas Republika apgalvoja, ka “[minētajā] paziņojumā ietvertā informācija par piecu ciparu koda nozīmi [bija] ļoti fragmentāra un neskaidra”. Tomēr tā neapšaubīja šā paziņojuma 6.1. punktā pieminēto faktu, ka Čehijas muita bija pamanījusi šādu sērijas numuru sabiedrības BAIDE importēto šķiltavu apakšā, neatkarīgi no tā precīzas nozīmes.

175    Lai gan Čehijas Republika arī apgalvoja, ka šādam paziņojumam nav nozīmes šajā strīdā, jo tas tika sagatavots pēc tam, kad strīdīgais imports bija laists brīvā apgrozībā, šis apstāklis pats par sevi nevar padarīt par spēkā neesošu minētajā paziņojumā ietverto informāciju par to, ka Čehijas muita šķiltavu apakšā bija konstatējusi sērijas numuru “44001”.

176    Turklāt, tā kā šis paziņojums tika nosūtīts tikai pēc tam, kad preces bija laistas brīvā apgrozībā, kā uzsver Čehijas Republika, apstākli, ka OLAF konkrētajā paziņojumā nerekomendēja sniegt nodrošinājumu, nevar pamatoti ņemt vērā, novērtējot Čehijas Republikas pienākumu sniegt šādu nodrošinājumu šo pašu preču atlaišanas brīdī.

177    Tiesas sēdē Čehijas Republika vēlreiz tika aicināta sniegt savus apsvērumus par paziņojuma AM/2007/019 6.1. un 12. punktā ietverto informāciju, taču tā neiesniedza nekādus konkrētus pierādījumus, lai atspēkotu šo informāciju. Turklāt tā neapstrīdēja, ka ir brīdinājusi Slovākijas muitu par krāpniecisku importu, kā norādīts paziņojuma AM/2007/019 12. punktā.

178    Tādējādi ir jākonstatē, ka Čehijas Republika, lai gan tai tika rakstveidā lūgts sniegt skaidrojumus par paziņojuma AM/2007/019 6.1. un 12. punktā ietverto informāciju, nespēja sniegt pietiekami precīzus un atbilstošus pierādījumus, lai to atspēkotu. Tādēļ tā nevar apgalvot, ka nebija konstatējusi OLAF norādīto sērijas numuru, kad tā ziņoja Slovākijas iestādēm par krāpniecisku importu, kas deklarēts kā imports no Laosas un ko tās teritorijā iepriekš bija ievedusi sabiedrība BAIDE.

179    Lai gan Čehijas Republika cenšas apstrīdēt OLAF sniegtās informācijas nozīmi attiecīgo preču izcelsmes novērtēšanā, apgalvojot, kā norādīts šī sprieduma 174. punktā, ka tās nepilnīgais raksturs tai būtībā nav ļāvis pārliecināties par tās nozīmi, nav strīda par to, kā tā apstiprināja tiesas sēdē, ka tā nebija uzdevusi OLAF jautājumu par šādi nosūtītās informācijas pareizību, lai gan tā to bija bez izmaiņām pārņēmusi riska profilā.

180    Turklāt jāatgādina, ka dalībvalstu muitas iestāžu pienākums ir nodrošināt Savienības muitas tiesību aktu piemērošanu un it īpaši veikt atbilstīgu muitas kontroli, lai efektīvi aizsargātu Savienības finanšu intereses. Šāda uzdevuma izpildei ir nepieciešams nepārtraukts, saskaņots un sistemātisks šo iestāžu darbs. Lai gan Savienības līmenī veiktie muitas kontroles pasākumi ir paredzēti dalībvalstu atbalstam, tie nekādā gadījumā nevar aizstāt tām uzdoto kontroles un Savienības finanšu interešu efektīvas aizsardzības darbību.

181    Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Čehijas Republika, lai attiecīgo preču atlaišanas brīdī sniegtu strīdīgās summas piedziņas nodrošinājumu, nevajadzēja būt pārliecībai, ka to izcelsme atšķiras no deklarētās izcelsmes, bet bija tikai jāpastāv norādēm, kas šo preču kontroles laikā var likt noteikt lielāku nodokļa summu nekā tā, kas izriet no muitas deklarācijā sniegtās informācijas.

182    Šajā sakarā Čehijas Republika tagad nevar apgalvot, ka tai varēja būt bijušas tikai neskaidras aizdomas par strīdīgā importa krāpniecisko raksturu, lai gan riska profilā tā pati bija atzinusi, ka “pastāv[ēja] saprātīgas aizdomas par muitas tiesību aktu apiešanu”, precizējusi, ka iekšējās kontroles mērķis ir “veikt visus iespējamos pasākumus, lai novērstu izvairīšanos no antidempinga maksājumiem, izmantojot citu tarifa klasifikāciju vai citu preču izcelsmes deklarāciju”, un norādījusi, ka vajadzības gadījumā ir ieteicams “veikt apķīlāšanu antidempinga maksājuma apmērā”.

183    Turklāt Čehijas Republika, kā precizēts šī sprieduma 178. punktā, brīdināja Slovākijas muitu par krāpniecisku importu. Tā arī ieviesa virkni pasākumu pēc riska profila pieņemšanas, kuri liecina vismaz par to, ka par krāpšanas risku tā zināja kopš šī profila ieviešanas brīža. Čehijas Republika neapstrīd, kā Komisija to uzsver atbildes raksta 15. punktā, ka tā 2006. gada 13. aprīlī nosūtīja OLAF vēstuli par aizdomām par sabiedrības BAIDE īstenotu krāpšanu, un ka tā 2006. gada 28. augustā uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz šo sabiedrību. Čehijas Republika arī neapstrīd, ka pirms OLAF pārbaudes misijas tā tam nosūtīja strīdīgā importa sarakstu, kura izcelsme bija jāpārbauda.

184    Tomēr un otrām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka, pat pieņemot, ka tai, ievērojot OLAF sniegto informāciju, būtu bijis jāsniedz strīdīgās summas atgūšanas nodrošinājums, tai tas būtu bijis jāatbrīvo, jo Laosas iestādes apstiprināja attiecīgo preču izcelsmes sertifikātu autentiskumu un nebija “nekādu pierādījumu, kas liecinātu par pretējo”.

185    Taču ar apstākli vien un neatkarīgi no tā, kādu juridisko tvērumu tiesvedības ietvaros var piešķirt Laosas iestāžu paziņojumiem, ka tās apstiprina sabiedrības BAIDE pievienoto izcelsmes sertifikātu autentiskumu 2 no 28 strīdīgajiem importa gadījumiem, katrā ziņā nevarēja būt pietiekami, lai kliedētu šaubas, kuras Čehijas Republikai, pamatojoties uz OLAF sniegto informāciju, pašai bija attiecībā uz visu sabiedrības BAIDE importu no Laosas.

186    Turklāt sabiedrības BAIDE iesniegtie sertifikāti varēja būt norādes par kabatas šķiltavu Laosas izcelsmi tikai tad, ja šāda izcelsme tiktu apstiprināta vai, kā šajā lietā, – atzīta par spēkā neesošu ar citiem pierādījumiem, kas bija Čehijas Republikas rīcībā, atlaižot attiecīgās preces.

187    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Čehijas Republikai, pamatojoties uz Muitas kodeksa īstenošanas regulas 248. panta 1. punktu, no riska profila noteikšanas, proti, no 2006. gada 22. marta, bija pienākums sniegt nodrošinājumu sabiedrības BAIDE, iespējams, maksājamo antidempinga maksājumu atgūšanai.

 Vispārējs secinājums par Savienības nepamatotas iedzīvošanās esamību

188    Kā izriet no šī sprieduma 123. un 124. punkta, Čehijas Republika līdz ar OLAF ziņojuma iesniegšanu varēja noteikt muitas nodokļus, kas sabiedrībai BAIDE jāmaksā par strīdīgo importu.

189    Kā konstatēts šī sprieduma 129. punktā, OLAF ziņojums tomēr tika nodots pēc sabiedrības BAIDE darbības izbeigšanas.

190    Saskaņā ar 136. punktā izdarīto secinājumu sabiedrības BAIDE darbības izbeigšana pirms OLAF ziņojuma iesniegšanas varēja būt iemesls, kurā Čehijas Republiku nevar vainot Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē un kas to varēja likumīgi atbrīvot no strīdīgās summas nodošanas Savienības rīcībā, jo tad Čehijas Republikas teritorijā vairs nebija iespējams apķīlāt nekādu mantu.

191    Tomēr šī sprieduma 187. punktā ir secināts, ka, pamatojoties uz Muitas kodeksa īstenošanas regulas 248. panta 1. punktu, Čehijas Republikai sākot no 2006. gada 22. marta bija pienākums sniegt nodrošinājumu par summām, kas atgūstamas no sabiedrības BAIDE par tās veicamajiem antidempinga maksājumiem.

192    Starp lietas dalībniecēm nav strīda, kā tās apstiprināja tiesas sēdē, par to, ka strīdīgais imports tika veikts laikposmā no 2005. gada 26. septembra līdz 2007. gada 1. martam. Turklāt Komisija tiesas sēdē apstiprināja, ka garantijas pienākumam bija jāattiecas uz visu strīdīgo importu.

193    No pielikumā F.1 ietvertā dokumenta, kā arī no pielikumā B.7 ietvertās tabulas izriet, ka no 2006. gada 22. marta notika 16 importa gadījumi, pirmais – 2006. gada 11. aprīlī, pēdējais – 2007. gada 1. martā.

194    Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Savienība ir nepamatoti iedzīvojusies strīdīgās summas apmērā, kas atbilst antidempinga maksājumiem, kuri sabiedrībai BAIDE jāveic par pirmajiem divpadsmit kabatas šķiltavu importa gadījumiem, kas notika no 2005. gada 26. septembra (pirmajā importa gadījumā) līdz 2006. gada 20. februārim (pēdējā importa gadījumā), proti, 2005. gada 26. septembrī, 7., 15., 27., 29., 30. novembrī, 2006. gada 3., 10., 16., 17., 27. janvārī un 20. februārī.

195    Līdz ar to prasība ir apmierināma, ciktāl ar to tiek lūgts atmaksāt Čehijas Republikai šī sprieduma 194. punktā minēto summu, proti, ņemot vērā pielikumā F.1 sniegtos finanšu datus, kurus Komisija nav apstrīdējusi, summu 17 828 399,66 CZK apmērā, kas kā Savienības pašu resursi iemaksāta šim nolūkam paredzētajā Komisijas kontā.

196    Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

197    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

198    Tā kā šajā lietā Čehijas Republikai un Komisijai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katra lietas dalībniece savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

199    Beļģijas Karaliste un Polijas Republika saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      Apmierināt Čehijas Republikas prasību daļā, kurā ir lūgts uzdot Eiropas Komisijai atlīdzināt summu 17 828 399,66 Čehijas kronu (CZK) apmērā, kas samaksāta kā Eiropas Savienības pašu resursi.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      Katra lietas dalībniece savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Marcoulli

Schwarcz

Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 11. maijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – čehu.