Prasība, kas celta 2013. gada 7. maijā – Eiropas Komisija/Nīderlandes Karaliste
(lieta C-252/13)
Tiesvedības valoda – holandiešu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – D. Martin un M. van Beek)
Atbildētāja: Nīderlandes Karaliste
Prasītājas prasījumi:
atzīt, ka, atstājot spēkā Nīderlandes tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK 1 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) 1. panta otrās daļas a) un b) punktu, 15. pantu un 28. panta otro daļu, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;
piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija uzskata, ka Nīderlandes darba tiesībās nav pietiekami skaidri norādīts, ka tad, ja, atgriežoties no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, darba ņēmējām tiek piedāvāti nelabvēlīgāki darba apstākļi, tas ir pretrunā ar jebkādas diskriminācijas grūtniecības, dzemdību un maternitātes dēļ aizliegumu.
Komisija uzskata, ka tas, ka darba devējs vienpusēji groza darba nosacījumus un darba līgumā noteikto uzdevumu būtību, tiek kvalificēts kā vienkāršs līguma pārkāpums, nav uzskatāms par šī aizlieguma pietiekami skaidru izpausmi.
Atbilstoši Komisijas uzskatam, apgalvojums, ka, ja tiek atzītas likumiskas atvaļinājuma tiesības, tas automātiski nozīmē, ka jebkāda nelabvēlīgāka attieksme ir nelikumīga, nav pietiekams arguments. Tāpat iespēja celt prasību, pamatojoties uz vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu un laba darba devēja principu, kas ir iekļauti Nīderlandes Civilkodeksā [Burgerlijk Wetboek], neesot šo direktīvas noteikumu pietiekami skaidra un precīza transponēšana. Šie Nīderlandes vispārējo tiesību principi neveidojot direktīvas noteikumu pietiekami skaidru transponēšanu.
Šī situācija neesot atbilstoša pārskatāmības un tiesiskās noteiktības prasībām, ko Tiesa noteikusi direktīvas transponēšanai valsts tiesību sistēmā.
____________1 OV L 204, 23. lpp.