TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2014. gada 22. oktobrī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīvas 2002/73/EK un 2006/54/EK – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Nodarbinātība un profesija – Iespēja iegūt darba vietu – Atgriešanās pēc dzemdību atvaļinājuma – Formas prasības pieteikumam par lietas ierosināšanu – Iebildumu saskanīgs izklāsts – Nepārprotams prasījumu formulējums
Lieta C‑252/13
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2013. gada 7. maijā cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Martin un M. van Beek, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Nīderlandes Karalisti, ko pārstāv M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,
atbildētāja.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], kas pilda sestās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši M. Bergere [M. Berger] (referente) un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, saglabājot spēkā Nīderlandes tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 23. lpp.), 1. panta otrās daļas a) un b) punktu, 15. pantu un 28. panta 2. punktu, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 Ar Direktīvu 2006/54, atbilstoši kuras 1. panta pirmajai daļai tās mērķis ir “nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos”, no 2009. gada 15. augusta tika atcelta Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.). Kā izriet no Direktīvas 2006/54 preambulas 1. apsvēruma, skaidrības labad attiecīgos noteikumus ir vēlams pārstrādāt, vienā tekstā apkopojot jomā, uz kuru tā attiecas, esošos galvenos noteikumus.
3 Direktīvas 2006/54 15. pantā “Atgriešanās pēc dzemdību atvaļinājuma” ir noteikts:
“Sievietei dzemdību atvaļinājumā ir tiesības pēc minētā atvaļinājuma beigām atgriezties savā darbā vai līdzvērtīgā amatā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas nav viņai mazāk labvēlīgi, un gūt labumu no visiem darba apstākļu uzlabojumiem, uz kuriem viņai būtu bijušas tiesības prombūtnes laikā.”
4 Šīs pašas direktīvas 28. panta 2. punktā ir precizēts, ka šī direktīva “neierobežo noteikumus, kuri paredzēti [Padomes 1996. gada 3. jūnija] Direktīvā 96/34/EK [par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.)] un [Padomes 1992. gada 19. oktobra] Direktīvā 92/85/EEK [par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (OV L 348, 1. lpp.)]”.
5 Direktīvas 2006/54 15. pantam un 28. panta 2. punktam analoģiski noteikumi tika iekļauti Direktīvas 76/207 2. panta 7. punkta otrajā un ceturtajā daļā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207 (OV L 269, 15. lpp.).
Nīderlandes tiesības
6 Nīderlandes Karaliste transponēja Direktīvu 2002/73 ar Vispārīgu likumu par vienlīdzīgu attieksmi (Algemeene wet gelijke behandeling, turpmāk tekstā – “AWGB”), Likumu par vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem (Wet gelijke behandeling van mannen en vrouwen) un ar grozījumiem Nīderlandes Civilkodeksā (Nederlands Burgerlijk Wetboek, turpmāk tekstā – “BW”).
7 Likuma par vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem 1. panta teksts ir šāds:
“1. Šajā likumā:
[..]
b) tiešā diskriminācija: gadījums, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu tās dzimuma dēļ ir izturējušies, izturas vai izturēsies savādāk nekā pret citu personu;
[..].
2. Ar tiešu diskrimināciju saprot arī diskrimināciju grūtniecības, dzemdību un maternitātes dēļ.”
8 AWGB 1. pantā un BW 7:646. panta 5. punktā ir iekļauti līdzīgas piemērojamības noteikumi.
9 AWGB 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un BW 7:646. panta 1. punktā ir aizliegta jebkāda diskriminācija vai vīriešu un sieviešu nošķiršana saistībā ar darba apstākļiem.
10 BW 7:611. pantā ir paredzēts, ka “darba devējam un darba ņēmējam ir attiecīgi jārīkojas kā labam darba devējam un kā labam darba ņēmējam”.
Pirmstiesas procedūra
11 2007. gada 29. jūnijā Komisija atbilstoši EKL 226. pantā paredzētajai procedūrai nosūtīja Nīderlandes Karalistei brīdinājuma vēstuli, lūdzot iesniegt savus apsvērumus par tās tiesisko regulējumu, ar ko ieviesti dažādi Direktīvas 2002/73 noteikumi. Nīderlandes iestādes atbildēja ar 2007. gada 7. augusta vēstuli.
12 Ar 2009. gada 2. februāra vēstuli Komisija nosūtīja Nīderlandes Karalistei papildu brīdinājuma vēstuli, uz kuru Nīderlandes iestādes ir atbildējušas ar 2009. gada 27. marta vēstuli. Šī atbilde ir ļāvusi Komisijai atteikties no saviem iebildumiem par vairākiem pārmestajiem pienākumu neizpildes aspektiem.
13 Par jautājumiem, kas paliek aktuāli tiesvedībā, Komisija 2011. gada 30. septembrī nosūtīja Nīderlandes Karalistei argumentētu atzinumu, kurā tā uzskatīja, ka Nīderlandes tiesiskais regulējums nav uzskatāms par noteiktu Direktīvas 2006/54 noteikumu pietiekami skaidru un precīzu transponēšanu. Tā secināja, ka, saglabājot spēkā noteikumus, kas nav saderīgi ar šīs direktīvas 1. panta otrās daļas a) un b) punktu, 15. un 16. pantu un 28. panta 2. punktu, tā ir pārkāpusi minētajos noteikumos paredzētos pienākumus. Nīderlandes iestādes uz šo argumentēto atzinumu atbildēja ar 2011. gada 1. decembra vēstuli.
14 Uzskatīdama, ka, neraugoties uz minēto atbildi, tās iebildums par Direktīvas 2006/54 1. panta otrās daļas a) un b) punktu, 15. pantu un 28. panta 2. punktu nav zaudējis savu priekšmetu, Komisija nolēma celt šo prasību.
Lietas dalībnieku prasījumi
15 Savā pieteikumā par lietas ierosināšanu Komisija ir lūgusi Tiesu:
– atzīt, ka, “nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka, saglabājot spēkā Nīderlandes tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā Direktīvas 2006/54 1. panta [otrās daļas] a) un b) punktam, 15. pantam un 28. panta 2. punktam, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus”;
– piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Ar 2013. gada 6. jūnija vēstuli Komisija norādīja Tiesas kancelejai, ka, konstatējot savu prasījumu pirmajā daļā “redakcionālu neskaidrību”, tā vēlas labot tās tekstu. Šis teksts tātad bija lasāms tādējādi, ka Tiesai lūgts tikai atzīt, ka, “saglabājot spēkā Nīderlandes tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā Direktīvas 2006/54 1. panta [otrās daļas] a) un b) punktam, 15. pantam un 28. panta 2. punktam, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus”.
17 Nīderlandes Karaliste lūdz noraidīt prasību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
Par pieņemamību
18 Nīderlandes Karaliste apstrīd prasības pieņemamību, jo prasības pieteikums neatbilstot skaidrības, precizitātes un saskanības prasībām, kas paredzētas Tiesas judikatūrā.
19 Pirmkārt, minētā dalībvalsts norāda, ka prasības priekšmets, kā tas ir aprakstīts pieteikuma par lietas ierosināšanu pirmajā lappusē, attiecas uz Direktīvu 2002/73, bet šī prasības pieteikuma prasījumos atsauce ir tikai uz Direktīvu 2006/54.
20 Otrkārt, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka minētie prasījumi nekādi nav saitīti ar prasības pieteikuma galvenajā daļā izklāstītajiem argumentiem. Tā uzskata, ka šie argumenti neattiecas uz tādu noteiktumu saglabāšanu spēkā, kas būtu nesaderīgi ar Direktīvas 2006/54 noteikumiem un kas turklāt nav precīzi tikuši identificēti šajā prasības pieteikumā, bet tajos tikai atkārtota Komisijas nostāja, atbilstoši kurai ar Nīderlandes tiesisko regulējumu netiek nodrošināta šīs direktīvas pilnīga transponēšana.
21 Komisija uzskata, ka neprecizitātes pēc būtības pieteikumā par lietas ierosināšanu, uz kurām atsaucas Nīderlandes Karaliste, nemazina tā skaidrību.
22 Attiecībā uz pārmetumu, ka tā nav norādījusi valsts tiesību normas, kas esot nesaderīgas ar Direktīvu 2006/54, Komisija atgādina, ka visas pirmstiesas procedūras laikā tā ir skaidri norādījusi, ka AWGB 1. pants un BW 7:646. panta 5. punkts nav pietiekami, lai nodrošinātu šīs direktīvas 15. panta un 28. panta 2. punkta apmierinošu transponēšanu.
Par lietas būtību
23 Komisija atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, lai transponētu direktīvu, ir obligāti nepieciešams, lai valsts tiesībās faktiski tiktu garantēta tās pilnīga piemērošana, lai juridiskais konteksts, kas izriet no šīm tiesībām, būtu pietiekami precīzs un skaidrs un lai tiesību ieguvējiem būtu zināms viņiem piešķirto tiesību apjoms un vajadzības gadījumā tie varētu uz tām atsaukties valstu tiesās.
24 Šajā ziņā tā apgalvo, ka nedz vispārīgie noteikumi, kuros ir aizliegta jebkāda diskriminācija grūtniecības, dzemdību un maternitātes dēļ, nedz “laba darba devēja princips”, kā tas ir noteikts Nīderlandes tiesību sistēmā, nav uzskatāmi par attiecīgo Direktīvas 2006/54 noteikumu pietiekami skaidru un precīzu transponēšanu.
25 Aizstāvībai Nīderlandes Karaliste atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru vispārēju tiesību principu pastāvēšana var padarīt lieku direktīvas transponēšanu ar īpašiem leģislatīviem vai reglamentējošiem pasākumiem, tomēr ar nosacījumu, ka šie principi tiešām garantē šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu.
26 Minētā dalībvalsts uzskata, ka Direktīvas 2006/54 pilnīga piemērošana tiek nodrošināta ar dažādām Nīderlandes tiesību normām, kuras tā ir norādījusi pirmstiesas procedūras gaitā un kuras tā ir atkārtoti norādījusi savā iebildumu rakstā.
Tiesas vērtējums
Par prasības piemērojamību
27 Vispirms ir jāprecizē šīs prasības piemērojamība.
28 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasība atbilstoši LESD 258. pantam ir jāizvērtē, ievērojot tikai tos prasījumus, kas ietverti pieteikumā par lietas ierosināšanu (it īpaši skat. spriedumu Komisija/Beļģija C‑132/09, EU:C:2010:562, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Tāpat ir jāatgādina, ka šiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa spriež ultra petita vai arī nespriež par kādu iebildumu (it īpaši skat. spriedumu Komisija/Spānija, C‑67/12, EU:C:2014:5, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šajā lietā pieteikumā par lietas ierosināšanu iekļauto prasījumu pirmā daļa tika uzrakstīta pārprotami, jo to varēja interpretēt kā tādu, kurā ir iekļauti divi iebildumi, proti, par tādu valsts tiesību normu neesamību, ar ko tiek nodrošināta Direktīvas 2006/54 pilnīga transponēšana, no vienas puses, un par to, ka Nīderlandes Karaliste ir saglabājusi spēkā ar šo direktīvu nesaderīgus noteikumus, no otras puses.
31 Ar 2013. gada 6. jūnija vēstuli Komisija atzina, ka tās prasījumu pirmajā daļā ir pārprotams formulējums, un norādīja, ka šī daļa ir jālasa kā tāda, kurā iekļauts viens iebildums, proti, par to, ka atbildētāja dalībvalsts ir saglabājusi spēkā ar Direktīvu 2006/54 nesaderīgus noteikumus.
32 Tā kā ar minēto Komisijas vēstuli tiek ierobežota prasības pieteikumā norādīto prasījumu piemērojamība, tas ir jāņem vērā un jāuzskata par daļēju atteikšanos no prasības. Līdz ar to šī prasība ir jāuzskata par tādu, kas vērsta uz to, ka Nīderlandes Karaliste ir saglabājusi spēkā noteikumus, attiecībā uz kuriem Komisija apgalvo, ka tie ir pretrunā Direktīvas 2006/54 1. panta otrās daļas a) un b) punktam, 15. pantam un 28. panta 2. punktam.
Par prasības pieņemamību
33 No Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkta un ar to saistītās judikatūras izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets un prasības pamatošanai izvirzīto pamatu kopsavilkums un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētāja varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No minētā izriet, ka būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīta prasība, ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā pašā prasības pieteikuma tekstā (it īpaši skat. spriedumu Komisija/Spānija, EU:C:2014:5, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tiesa ir arī nospriedusi, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtajai prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde (it īpaši skat. spriedumu Komisija/Spānija, EU:C:2014:5, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Šajā lietā Nīderlandes Karaliste apgalvo, pirmkārt, ka šī prasība neatbilst šiem nosacījumiem, ciktāl tajā ir neskaidras atsauces uz Direktīvām 2002/73 un 2006/54.
36 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šīs tiesvedības saistībā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas posms sākās 2007. gada jūnijā, kad tika nosūtīta sākotnējā brīdinājuma vēstule, un beidzās 2013. gada 7. maijā, kad tika celta šī prasība. Šajā gandrīz sešus gadus ilgajā laikposmā Direktīva 2002/73, kas tika minēta šajā brīdinājuma vēstulē, tika atcelta no 2009. gada 15. augusta un, juridiski gandrīz nemainot saturu, tika aizstāta ar Direktīvu 2006/54. No šā datuma, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, pirmstiesas procedūrā turpmāk tika iekļautas atsauces uz šīs pēdējās minētās direktīvas noteikumiem, kas būtībā bija identiski.
37 Šādos apstākļos tādēļ vien, ka šīs prasības priekšmets, kas ir aprakstīts prasības pieteikuma pirmajā lapaspusē, attiecas uz Direktīvu 2002/73, bet prasījumos atsauce ir tikai uz Direktīvu 2006/54, nevar rasties šaubas par to, kādas Savienības tiesību normas ir jāņem vērā, lai izvērtētu šīs prasības pamatotību. Šo pašu iemeslu dēļ Nīderlandes Karaliste nevar apgalvot, ka tā nav varējusi saprast tai pārmestās pienākumu neizpildes apmēru, nedz pilnībā īstenot aizstāvības tiesības.
38 Otrkārt, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu to faktisko un tiesisko elementu izklāsts, uz kuriem ir balstīta prasība, nav saskanīgs ar prasījumiem šā izklāsta beigās.
39 Šajā lietā Komisijas prasījums Tiesai ir konstatēt, ka, saglabājot spēkā savā valsts tiesību sistēmā noteikumus, kas ir pretrunā Direktīvas 2006/54 1. panta otrās daļas a) un b) punktam, 15. pantam un 28. panta 2. punktam, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus. Šie prasījumi iezīmē prasības priekšmeta robežas, un Tiesa nevar spriest ultra petita.
40 Tomēr Komisija prasības pieteikuma motīvu daļā sniedz diezgan detalizētu izklāstu par spēkā esošajā līdzekļiem Nīderlandes tiesiskajā regulējumā, lai pierādītu, ka šie līdzekļi nav pietiekami, lai nodrošinātu iepriekšējā punktā norādīto Direktīvas 2006/54 noteikumu pilnīgu transponēšanu.
41 Turpretī Komisija nav identificējusi nevienu Nīderlandes tiesību normu, kuras saturs vai piemērošana būtu pretrunā attiecīgo minētās direktīvas noteikumu tekstam vai mērķim.
42 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka, tā kā Komisija nav identificējusi obligātu elementu, lai Tiesa varētu spriest, pilnībā apzinoties prasības prasījumu pamatojumu, šis pamatojums neatbilst saskanības, skaidrības un precizitātes prasībām, kas paredzētas judikatūrā šajā jomā.
43 Tā kā Tiesa, izskatot šo prasību, nevar pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde, šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
44 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Nīderlandes Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]