Lieta C‑89/17

Secretary of State for the Home Department

pret

Rozanne Banger

(Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – LESD 21. pants – Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienības teritorijā – Direktīva 2004/38/EK – 3. panta 2. punkta pirmās daļas d) apakšpunkts – Partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot – Atgriešanās dalībvalstī, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim – Uzturēšanās atļaujas pieteikums – Pieteikuma iesniedzēja situācijas padziļināta izvērtēšana – 15. un 31. pants – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 12. jūlija spriedums

1.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Savienības pilsonis, kas atgriežas savas pilsonības dalībvalstī pēc tam, kad ir uzturējies citā dalībvalstī tikai kā Savienības pilsonis – Viņa ģimenes locekļu, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, atvasinātās uzturēšanās tiesības – Nosacījumi – Direktīvā 2004/38 paredzēto piešķiršanas kritēriju piemērošana pēc analoģijas

(LESD 21. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38)

2.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Savienības pilsonis, kas atgriežas savas pilsonības dalībvalstī pēc tam, kad ir uzturējies citā dalībvalstī tikai kā Savienības pilsonis – Pieteikums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nereģistrētam partnerim, ar kur minētajam pilsonim ir ilgstošas attiecības, kas ir pienācīgi apliecinātas – Dalībvalsts pienākums veicināt šādas atļaujas piešķiršanu

(LESD 21. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38)

3.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Savienības pilsonis, kas atgriežas savas pilsonības dalībvalstī pēc tam, kad ir uzturējies citā dalībvalstī tikai kā Savienības pilsonis – Pieteikums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nereģistrētam partnerim, ar kur minētajam pilsonim ir ilgstošas attiecības, kas ir pienācīgi apliecinātas – Noraidīšana – Pienākums pamatot noraidošu lēmumu ar pieteikuma iesniedzēja personiskās situācijas padziļinātu vērtējumu

(LESD 21. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts)

4.        Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38/EK – Labuma guvēji – Savienības pilsoņa pārējie ģimenes locekļi, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un kurus neaptver direktīvas 2. panta 2. punktā paredzētā definīcija – Partneris, kam ar minēto pilsoni ir ilgstošas attiecības, kas ir pienācīgi apliecinātas – Uzturēšanās atļaujas pieteikums – Noraidīšana – Tiesības celt prasību – Pārbaude tiesā – Apjoms

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts, 15. panta 1. punkts, 30. un 31. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 27.–29. punktu)

2.      LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalstij, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim, uzliekt pienākumu veicināt uzturēšanās atļaujas izsniegšanu nereģistrētam partnerim, trešās valsts pilsonim, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot, ja minētais Savienības pilsonis pēc tam, kad, īstenojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, lai strādātu otrā dalībvalstī, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, paredzētajiem nosacījumiem atgriežas kopā ar savu partneri dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, lai tur dzīvotu.

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka minētās direktīvas 3. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts attiecas tieši uz partneri, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot. Pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka uzņemošā dalībvalsts saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem veicina šā partnera iebraukšanu un uzturēšanos.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs direktīvas 3. panta 2. punktā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums atzīt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri paredzēti šajā tiesību normā, bet šīm valstīm ir paredzēts pienākums piešķirt zināmu prioritāti pieteikumiem, ko iesnieguši minētajā pantā minētie trešo valstu valstspiederīgie, salīdzinājumā ar ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumiem, ko iesnieguši citi trešo valstu valstspiederīgie (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Rahman u.c., C‑83/11, EU:C:2012:519, 21. punkts).

(skat. 30., 31. un 35. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.      LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmumam atteikties piešķirt uzturēšanās atļauju tāda Savienības pilsoņa nereģistrētam partnerim, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš pēc tam, kad ir īstenojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, lai strādātu otrā dalībvalstī, atbilstoši Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem ar savu partneri atgriežas savas pilsonības dalībvalstī, lai tur uzturētos, ir jābūt balstītam uz pieteikuma iesniedzēja personiskās un ģimenes situācijas padziļinātu izvērtējumu un jābūt pamatotam.

Saistībā ar minēto pieteikuma iesniedzēja personīgās situācijas izpēti kompetentajai iestādei ir jāņem vērā dažādi faktori, kam var būt nozīme attiecīgajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Rahman u.c., C‑83/11, EU:C:2012:519, 23. punkts).

Ņemot vērā gan to, ka Direktīvā 2004/38 nav ietverti precīzāki noteikumi, gan to, ka tās 3. panta 2. punktā izmantoti vārdi “saskaņā ar saviem tiesību aktiem”, ir jākonstatē, ka katrai dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vērā ņemamo apstākļu izvēli. Tādējādi dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to tiesību akti ietvertu kritērijus, kas būtu atbilstoši ierastajai vārda “veicina” nozīmei un kas šai tiesību normai neliegtu tās lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Rahman u.c., C‑83/11, EU:C:2012:519, 24. punkts).

(skat. 39.–41. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4.      Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem ir jābūt pieejamiem pārsūdzības līdzekļiem, lai apstrīdētu attiecībā uz viņiem pieņemto lēmumu atteikties piešķirt uzturēšanās atļauju, pēc kuru izmantošanas valsts tiesai ir jāvar pārbaudīt, vai lēmumam ir pietiekami pārliecinošs faktiskais pamats un vai ir ievērotas procesuālās garantijas. Šo garantiju vidū ir kompetento iestāžu pienākums veikt pieteikuma iesniedzēja personisko apstākļu sīku pārbaudi un pamatot ieceļošanas vai uzturēšanās atteikumu.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punktu procedūras, kas paredzētas tās 30. un 31. pantā, pēc analoģijas piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi. Saskaņā ar šīs direktīvas 31. panta 1. punktu uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajām personām jābūt piekļuvei juridiskajām un vajadzības gadījumā administratīvajām pārsūdzības procedūrām, lai pārsūdzētu lēmumu, kas pieņemts pret šīm personām sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

Tomēr šajos noteikumos nav skaidri minētas tādas personas kā tostarp Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta pirmajā daļā minētās.

Šajā ziņā, kā secinājumu 87. punktā norādījis ģenerāladvokāts, jēdziens “ģimenes locekļi” Direktīvas 2004/38 pantos tiek lietots, iekļaujot arī tās 3. panta 2. punktā minētās personas.

Turklāt saskaņā ar šā sprieduma 38. punktā minēto Tiesas judikatūru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta otro daļu ir jāparedz iespēja šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmajā daļā minētajām personām panākt, ka lēmums par viņu pieteikumu ir balstīts uz personisko apstākļu sīku pārbaudi un, ja pieteikums tiek noraidīts, atteikums ir pamatots.

Tā kā Direktīvas 2004/38 noteikumi ir jāinterpretē atbilstīgi prasībām, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 50. punkts), šīm personām atbilstoši šai tiesību normai ir jābūt efektīviem pārsūdzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumu, kas ļautu veikt attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi no faktu un tiesību viedokļa, ņemot vērā Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Gaydarov, C‑430/10, EU:C:2011:749, 41. punkts).

Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 2004/38 31. panta 1. punktā paredzētās procesuālās garantijas ir piemērojamas tās 3. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētajām personām.

Runājot par procesuālo garantiju saturu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs direktīvas 3. panta 2. punktā minētajai personai ir tiesības prasīt tiesā pārbaudīt to, vai valsts tiesību akti un to piemērošana ir iekļāvusies šajā direktīvā paredzētās rīcības brīvības robežās (spriedums, 2012. gada 5. septembris, Rahman u.c., C‑83/11, EU:C:2012:519, 25. punkts).

Runājot par tiesas pārbaudi par valsts kompetentajām iestādēm esošo novērtējuma brīvību, valsts tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai apstrīdētajam lēmumam ir pietiekami pārliecinošs faktiskais pamats. Turklāt šai pārbaudei ir jāattiecas uz procesuālo garantiju ievērošanu, kam ir būtiska nozīme, lai tiesa varētu pārbaudīt, vai ir izpildīti faktu un tiesību elementi, no kuriem ir atkarīga rīcības brīvības īstenošana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Fahimian, C‑544/15, EU:C:2017:255, 45. un 46. punkts). Šo garantiju vidū saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktu ir šo iestāžu pienākums veikt pieteikuma iesniedzēja personisko apstākļu sīku pārbaudi un pamatot ieceļošanas vai uzturēšanās atteikumu.

(skat. 44.–52. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)