VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 19. aprīlī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Ar Covid‑19 pandēmiju saistītā veselības krīze – Lēmums, ar kuru atļauj strādāt nepilnu darba laiku, lai rūpētos par tuviniekiem ārpus dienesta vietas – Iespējas veikt pilna laika tāldarbu ārpus dienesta vietas neesamība – Kļūdas pirmstiesas procedūrā – Lēmums, ar kuru apmierināts pieteikums par nepilna darba laika darbu – Intereses celt prasību neesamība – Nepieņemamība – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšana – Civildienesta noteikumu 62. un 69. pants – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta pārkāpums
Lietā T‑39/21
PP,
PQ,
PR,
PS,
PT,
ko pārstāv M. Casado García‑Hirschfeld, advokāte,
prasītāji,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv S. Seyr, D. Boytha un M. Windisch, pārstāves,
atbildētājs,
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], I. Reine (referente), L. Trišo [L. Truchot] un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull],
sekretāre: H. Eriksone [H. Eriksson], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2022. gada 14. jūlija tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu, prasītāji PP, PS, PQ, PR un PT būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Parlamenta 2020. gada 14. aprīļa lēmumus, ar kuriem PQ un PS ir atļauts strādāt nepilna darba laika darbu ārpus savas dienesta vietas Covid‑19 pandēmijas dēļ, 2020. gada 18. maija lēmumu, ar kuru PP ir atļauts strādāt nepilna darba laika darbu ārpus savas dienesta vietas Covid‑19 pandēmijas dēļ (turpmāk tekstā abi kopā – “lēmumi, ar kuriem tiek atļauts strādāt nepilnu darba laiku”), 2020. gada 7., 15. un 16. aprīļa un 19. maija lēmumus, ar kuriem tika apturēta prasītāju ekspatriācijas pabalsta izmaksa viņu darba laikposmā ārpus viņu dienesta vietas (turpmāk tekstā abi kopā – “lēmumi par ekspatriācijas pabalsta izmaksas paturēšanu”), kā arī 2020. gada 6. maija lēmumu, ar kuru tika atgūtas PR un PT pārmaksātās summas (turpmāk tekstā visi kopā – “lēmumi par nepamatotu maksājumu atgūšanu”), un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas viņiem esot nodarīts ar šiem lēmumiem.
I. Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāji ir Eiropas Parlamenta ierēdņi. Stājoties dienestā, viņiem tika piešķirts ekspatriācijas pabalsts.
3 Ņemot vērā koronavīrusa slimības, ko izraisīja vīruss SARS‑CoV‑2, proti, Covid‑19, satraucošo izplatības un smaguma pakāpi, Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2020. gada 11. martā paziņoja, ka Covid‑19 uzliesmojums ir pandēmija, jo strauji pieaug gadījumu skaits ārpus Ķīnas un pieaug skarto valstu skaits.
4 Ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretārs”) informēja visus darbiniekus, ka, ņemot vērā situāciju veselības jomā, viņš ir devis norādījumus ģenerāldirektoriem visiem kolēģiem, kuru fiziska klātbūtne Parlamenta telpās nav absolūti nepieciešama, ieviest tāldarbu 70 % apmērā no darba laika. Elektroniskā pasta vēstulē bija arī precizēts, ka šis pasākums stāsies spēkā 2020. gada 16. martā un ka atkarībā no situācijas attīstības tāldarbs varētu tikt palielināts līdz 100 % no darba laika.
5 2020. gada 16. martā ģenerālsekretārs informēja darbiniekus, ka, ņemot vērā situācijas veselības jomā attīstību, to kolēģu tāldarba laiks, kuru fiziskā klātbūtne Parlamenta telpās nav nepieciešama un kuri jau veic tāldarbu 70 % apmērā, tiek palielināts līdz 100 %.
6 2020. gada 19. martā ģenerālsekretārs visiem darbiniekiem nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, saskaņā ar kuru Covid‑19 pandēmijas kontekstā viņiem bija atļauts strādāt nepilnu darba laiku, lai varētu rūpēties par saviem tiešajiem ģimenes locekļiem. Pretēji parastajai praksei šo nepilna laika darbu varēja veikt jebkurā Eiropas Savienības dalībvalstī atkarībā no to radinieku pastāvīgās dzīvesvietas, par kuriem ierēdnis vai darbinieks vēlējās rūpēties. Šis lēmums stājās spēkā nekavējoties un tas bija jāpiemēro tikmēr, kamēr turpināsies Covid‑19 pandēmija.
7 2020. gada 31. martā ģenerālsekretārs pieņēma jaunu lēmumu par pagaidu nepilna darba laika darbu ārpus dienesta vietas ģimenes apstākļu dēļ, reaģējot uz Covid‑19 pandēmiju (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmums”). Šis lēmums, ar kuru tika aizstāts 2020. gada 19. marta lēmums par nepilna darba laika darbu, bija formulēts šādi:
“Ievērojot Eiropas Parlamenta Reglamenta 234. panta 2. punktu:
Kolēģiem, kuri šīs Covid‑19 izraisītās īpašās situācijas laikā vēlas intensīvāk rūpēties par saviem tiešās ģimenes locekļiem, piemēram, vecākiem, bērniem vai dzīvesbiedru, ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku (75 %).
Pretēji parastajai praksei šo nepilna darba laika darbu var veikt no jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts atkarībā no šo radinieku pastāvīgās dzīvesvietas un no Apvienotās Karalistes – līdz pārejas perioda beigām 2020. gada 31. decembrī.
Lūdzu, pēc iespējas ātrāk pirms pieprasītā sākuma datuma iesniedziet oficiālu pieprasījumu jūsu cilvēkresursu direktoram.
Pieteikumā jānorāda radinieka vārds, ģimenes saites, kā arī lūgtais laikposms.
Laikposmā, uz kuru attiecas atļauja, darbiniekam būs tiesības uz 75 % no atalgojuma. Piemēro [Eiropas Savienības] Civildienesta noteikumu IVa pielikuma 3. pantu. Nevar piešķirt nedz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzēto ekspatriācijas pabalstu, nedz ārvalstnieka pabalstu.
Šis lēmums attiecas uz Parlamenta sekretariātā nodarbinātajiem ierēdņiem.
To pēc analoģijas piemēro ierēdņiem, kuri ir pametuši savu dienesta vietu un var veikt tāldarbu. Šādā gadījumā iecēlējinstitūcija var pieņemt lēmumu bez oficiāla pieprasījuma.
Attiecībā uz lūgumiem, kas iesniegti saskaņā ar Iekšējo noteikumu par nepilna darba laika darbu 6. panta 2. punktu, iecēlējinstitūcijai ir tiesības tos noraidīt.
Atļauju strādāt nepilnu darba laiku piešķir uz trīs mēnešu laikposmu, ko var pagarināt.
Šis lēmums stājas spēkā 2020. gada 1. aprīlī un tiek piemērots tikmēr, kamēr turpinās Covid‑19 pandēmija. Ar šo lēmumu tiek aizstāts 2020. gada 19. marta lēmums.”
A. Par PP situāciju
8 PP ir Parlamenta ierēdnis Luksemburgā (Luksemburga).
9 2020. gada 14. martā, ņemot vērā nenovēršamo internāta, kurā mācījās viņa dēls, slēgšanu, PP kopā ar savu ģimeni devās uz Ungāriju.
10 2020. gada 12. maijā, ņemot vērā ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, PP iesniedza pieteikumu, lai saņemtu atļauju strādāt nepilnu darba laiku 75 % apmērā no Ungārijas ar atpakaļejošu datumu no 2020. gada 1. aprīļa. 2020. gada 18. maijā šis pieteikums tika apmierināts attiecībā uz laikposmu no 2020. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam.
11 2020. gada 18. maijā PP atsāka strādāt pilna laika darbu Luksemburgā.
12 Ar 2020. gada 19. maija lēmumu pēc šī sprieduma 10. punktā minētā PP lūguma un kā tiešas sekas 2020. gada 31. marta ģenerālsekretāra lēmuma piemērošanai Parlamenta Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta (ĢD) Individuālo tiesību nodaļas vadītājs no 2020. gada 1. aprīļa apturēja PP ekspatriācijas pabalsta izmaksu par laikposmu, kurā viņam bija atļauts strādāt nepilna darba laika darbu Ungārijā.
13 2020. gada 12. jūnijā PP iesniedza sūdzību it īpaši par šā sprieduma 10. un 12. punktā minētajiem lēmumiem.
14 2020. gada 27. oktobrī ģenerālsekretārs kā iecēlējinstitūcija noraidīja PP sūdzību, ciktāl tā bija vērsta pret iepriekš 10. un 12. punktā minētajiem lēmumiem.
B. Par PQ situāciju
15 PQ ir Parlamenta ierēdne Luksemburgā.
16 2020. gada 10. martā PQ aizlidoja uz Dāniju, pirms vēl tika noteikti pirmie ierobežojumi ceļošanai Savienībā Covid‑19 pandēmijas dēļ. Viņas atgriešanās lidojums bija paredzēts 22. martā, bet tas nenotika, jo visi lidojumi no un uz Luksemburgu un Dāniju tika atcelti. Ņemot vērā PQ vēlmi palikt pie sava vīra, kurš tika uzskatīts par vīrusa riskam pakļauto personu, viņai izņēmuma kārtā tika atļauts uz laiku strādāt no Dānijas, gaidot, kad Parlaments pieņems vispārīgus pasākumus attiecībā uz situāciju veselības jomā.
17 2020. gada 6. aprīlī, ņemot vērā ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, PQ iesniedza pieteikumu, lai saņemtu atļauju strādāt nepilnu darba laiku 75 % apmērā no Dānijas uz trīs mēnešu laikposmu no 2020. gada 1. aprīļa.
18 Parlamenta Tulkošanas ĢD ģenerāldirektors 2020. gada 14. aprīlī apmierināja PQ lūgumu par nepilna darba laika darbu 75 % apmērā laikposmā no 2020. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam.
19 2020. gada 15. aprīlī pēc šī sprieduma 17. punktā minētā PQ pieteikuma un kā tiešas sekas 2020. gada 31. marta ģenerālsekretāra lēmuma piemērošanai Parlamenta Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta (ĢD) Individuālo tiesību nodaļas vadītājs no 2020. gada 1. aprīļa apturēja PQ ekspatriācijas pabalsta izmaksu par laikposmu, kurā viņai bija atļauts strādāt nepilna darba laika darbu Dānijā.
20 2020. gada 27. maijā PQ iesniedza sūdzību par šā sprieduma 17. un 19. punktā minētajiem lēmumiem.
21 2020. gada 1. jūlijā PQ atsāka strādāt pilna laika darbu Luksemburgā.
22 2020. gada 16. oktobrī ģenerālsekretārs iecēlējinstitūcijas statusā noraidīja PQ sūdzību.
C. Par PR situāciju
23 PR ir Parlamenta ierēdne Luksemburgā.
24 2020. gada 27. martā viņa devās uz Franciju, lai rūpētos par saviem vecākiem.
25 2020. gada 2. aprīlī, pēc ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma pieņemšanas, PR iesniedza pieteikumu, lai saņemtu atļauju strādāt nepilnu darba laiku 75 % apmērā uz trīs mēnešu laikposmu, un tas tika apmierināts ar tās pašas dienas lēmumu.
26 Ar 2020. gada 7. aprīļa lēmumu pēc šī sprieduma 25. punktā minētā PR pieteikuma un kā tiešas sekas 2020. gada 31. marta ģenerālsekretāra lēmuma piemērošanai Parlamenta Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta (ĢD) Individuālo tiesību nodaļas vadītājs no 2020. gada 2. aprīļa apturēja viņas ekspatriācijas pabalsta izmaksu par laikposmu, kurā viņai bija atļauts strādāt nepilna darba laika darbu.
27 Ar 2020. gada 6. maija elektroniskā pasta vēstuli PR tika informēta, ka pēc viņas darba laika maiņas Covid‑19 pandēmijas dēļ viņa ir nepamatoti saņēmusi summu 2173,40 EUR apmērā un ka šī summa tiks atgūta, ieturot to no viņas 2020. gada maija atalgojuma.
28 2020. gada 3. jūnijā PR iesniedza sūdzību par lēmumu apturēt viņas ekspatriācijas pabalsta izmaksu un par lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, kas minēti attiecīgi šā sprieduma 26. un 27. punktā.
29 2020. gada 1. jūlijā PR atgriezās Luksemburgā.
30 2020. gada 22. oktobrī ģenerālsekretārs iecēlējinstitūcijas statusā noraidīja PR sūdzību.
D. Par PS situāciju
31 PS ir Parlamenta ierēdnis Luksemburgā.
32 2020. gada marta beigās viņš devās uz Maltu, lai varētu rūpēties par savu meitu.
33 2020. gada 7. aprīlī, ņemot vērā ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, PS iesniedza pieteikumu, lai saņemtu atļauju strādāt nepilnu darba laiku 75 % apmērā no Maltas. Šis pieteikums tika apmierināts tā paša gada 14. aprīlī uz trīs mēnešu laikposmu no 2020. gada 23. marta līdz 23. jūnijam.
34 Ar 2020. gada 15. aprīļa lēmumu pēc šī sprieduma 33. punktā minētā PS lūguma un kā tiešas sekas 2020. gada 31. marta ģenerālsekretāra lēmuma piemērošanai Parlamenta Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta (ĢD) Individuālo tiesību nodaļas vadītājs no 2020. gada 23. marta apturēja viņa ekspatriācijas pabalsta izmaksu par laikposmu, kurā viņš strādāja nepilna darba laika darbu Maltā.
35 2020. gada 4. jūlijā PS atsāka strādāt pilna laika darbu Luksemburgā.
36 2020. gada 13. jūlijā PS iesniedza sūdzību par šā sprieduma 33. un 34. punktā minētajiem lēmumiem.
37 Ar 2020. gada 24. novembra lēmumu, kas PS tika paziņots ar tā paša gada 2. decembra elektroniskā pasta vēstuli, ģenerālsekretārs kā iecēlējinstitūcija noraidīja PS sūdzību.
E. Par PT situāciju
38 PT ir Parlamenta ierēdne Briselē (Beļģija).
39 2020. gada 13. martā PT devās uz Īriju, lai tur pievienotos saviem bērniem.
40 2020. gada 14. aprīlī PT, pamatojoties uz ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, iesniedza pieteikumu, lai saņemtu atļauju strādāt nepilna darba laika darbu 75 % apmērā no Īrijas. Tajā pašā dienā šis pieteikums tika apmierināts uz laikposmu no 2020. gada 15. aprīļa.
41 Ar 2020. gada 16. aprīļa lēmumu pēc šī sprieduma 40. punktā minētā PT pieteikuma un kā tiešas sekas 2020. gada 31. marta ģenerālsekretāra lēmuma piemērošanai Parlamenta Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta (ĢD) Individuālo tiesību nodaļas vadītājs no 2020. gada 15. aprīļa apturēja viņas ekspatriācijas pabalsta izmaksu par laikposmu, kurā viņa strādāja nepilna darba laika darbu Īrijā.
42 Ar 2020. gada 6. maija elektroniskā pasta vēstuli PT tika informēta, ka pēc viņas darba laika maiņas Covid‑19 pandēmijas dēļ viņa ir nepamatoti saņēmusi summu 931,01 EUR apmērā un ka šī summa tiks atgūta, ieturot to no viņas 2020. gada maija atalgojuma.
43 2020. gada 23. jūnijā PT iesniedza sūdzību par lēmumu apturēt viņas ekspatriācijas pabalsta izmaksu, kas minēts šā sprieduma 41. punktā, un lūdza atcelt visas tā sekas.
44 Ar 2020. gada 27. oktobra lēmumu, ko PT saņēma tā paša gada 20. decembrī, ģenerālsekretārs kā iecēlējinstitūcija noraidīja viņas sūdzību.
II. Lietas dalībnieku prasījumi
45 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt, pirmkārt, lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, otrkārt, lēmumus apturēt ekspatriācijas pabalstu izmaksu un, treškārt, lēmumus par nepamatotu maksājumu atgūšanu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”);
– vajadzības gadījumā atcelt lēmumus, ar kuriem Parlaments ir noraidījis sūdzības, ko prasītāji iesnieguši par apstrīdētajiem lēmumiem;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu, kas ex aequo et bono ir novērtēts 1000 EUR apmērā katrai personai;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt nodarīto mantisko kaitējumu, kas ir 25 % no viņu attiecīgā atalgojuma, kā arī samaksāt kompensācijas un nokavējuma procentus;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
46 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– noraidīt prasību atlīdzināt morālo kaitējumu kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
A. Par atcelšanas prasījumiem
1. Par atcelšanas prasījumu priekšmetu
47 Ar savu prasījumu otro daļu prasītāji, ciktāl nepieciešams, lūdz atcelt lēmumus, ar kuriem Parlaments ir noraidījis viņu sūdzību.
48 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīva sūdzība, kāda ir paredzēta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bija iesniegta sūdzība, izņemot gadījumu, kad sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no tā akta apjoma, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Proti, tiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt apstrīdētā akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, ja lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta ieinteresētās personas situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai ja ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Šajā lietā lēmums, ar kuru ir noraidīta PP sūdzība, ciktāl tā ir vērsta pret 2020. gada 18. maija lēmumu, ar kuru ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, un 2020. gada 19. maija lēmumu apturēt viņa ekspatriācijas pabalsta izmaksu, ciktāl ar to ir noraidīta sūdzība par šiem diviem lēmumiem, tikai apstiprina šos lēmumus.
51 Turklāt lēmumos, ar kuriem ir noraidītas PS, kā arī PR un PT sūdzības, ir tikai apstiprināti lēmumi, pret kuriem ir vērsta katra no šīm sūdzībām, un ir precizēts to pamatojums.
52 Tādējādi prasījumiem par to lēmumu atcelšanu, ar kuriem noraida PP un PS, kā arī PR un PT sūdzības, nav autonoma satura salīdzinājumā ar iepriekš 50. punktā minētajiem apstrīdētajiem lēmumiem un tātad nav jālemj tieši par tiem. Tomēr, pārbaudot katra apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jāņem vērā lēmumā par sūdzības noraidīšanu minētais pamatojums, jo šim pamatojumam ir jāsakrīt ar aplūkojamo apstrīdēto lēmumu pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Wattiau/Parlaments, T‑737/17, EU:T:2019:273, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Lēmumā par PQ sūdzības noraidīšanu ģenerālsekretārs izvērtēja ne tikai sūdzību, kas būtībā bija vērsta pret 2020. gada 14. aprīļa lēmumu, ar kuru PQ tika atļauts strādāt nepilnu darba laiku, bet arī PQ pirmo reizi šajā sūdzībā izteikto lūgumu saņemt atļauju nākotnē strādāt pilnu darba laiku ārpus viņa dienesta vietas. No šī lēmuma sistēmas izriet, ka ģenerālsekretārs ir noraidījis šo lūgumu to pašu iemeslu dēļ, uz kuriem viņš atsaucas sūdzības noraidīšanas pamatojumā.
54 Tādējādi, ciktāl ar lēmumu noraidīt PQ sūdzību ir noraidīts lūgums strādāt pilnu darba laiku ārpus dienesta vietas, tas nevar būt apstrīdētā akta apstiprinājums un līdz ar to tas ir tiesību akts, kas ir pakļauts pārbaudei Vispārējā tiesā.
2. Par pieņemamību
a) Par atcelšanas prasījumu vispārējo pieņemamību
55 Parlaments uzskata, ka prasības pieteikums ir neskaidrs attiecībā uz lēmumiem, uz kuriem attiecas dažādie atcelšanas prasības pamati. Tādējādi tas šaubās par Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā noteikto skaidrības prasību ievērošanu.
56 Parlaments arī uzskata, ka replikā prasītāji esot paplašinājuši iebildes par ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma prettiesiskumu tvērumu, iekļaujot tajā otro, trešo un ceturto pamatu, kas izvirzīti, lai apstrīdētu apstrīdēto lēmumu tiesiskumu. Šāds skaidrojums replikas stadijā esot līdzvērtīgs prasības pieteikuma grozījumam, kas ir nepieņemams.
57 Jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un [Vispārējās tiesas] Reglamenta 76. panta d) punktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums. Saskaņā ar judikatūru šīm norādēm ir jābūt pietiekami skaidrām un precīzām, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu veikt pārbaudi, attiecīgā gadījumā bez papildu informācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, Fleig/EĀDD, T‑492/17, EU:T:2019:211, 41. punkts (nav publicēts)).
58 Turklāt pamatu izklāsts drīzāk pēc to būtības, nevis pēc to juridiskās kvalifikācijas var būt pietiekams ar nosacījumu, ka šie pamati pietiekami skaidri izriet no prasības pieteikuma (spriedums, 2020. gada 13. maijs, Agmin Italy/Komisija, T‑290/18, nav publicēts, EU:T:2020:196, 96. punkts). Turklāt iebilde par prettiesiskumu ir izvirzīta netieši, ciktāl no tās relatīvi skaidri izriet, ka prasītājs ir formulējis šādu iebildumu (skat. spriedumu, 2021. gada 30. jūnijs, GY/ECB, T‑746/19, nav publicēts, EU:T:2021:390, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Šajā lietā, lai gan ir taisnība, ka prasības pieteikuma tekstā ne vienmēr ir tieši norādīti akti, pret kuriem ir vērsti dažādi pamati un argumenti, tomēr no prasības pieteikuma 2.–6. punkta, kā arī no prasības pieteikuma prasījumiem skaidri izriet, ka lēmumi, uz kuriem attiecas atcelšanas prasība, ir apstrīdētie lēmumi, kā tie definēti šī sprieduma 45. punktā, kā arī, ciktāl nepieciešams, būtībā lēmumi, ar kuriem tiek noraidīta katra prasītāja sūdzība par šiem lēmumiem. Turklāt prasītāji replikā ir apstiprinājuši, ka šie lēmumi ir strīda priekšmets, ko Parlaments ir atzīmējis atbildes rakstā uz repliku.
60 Turklāt no prasības pieteikuma un replikas pietiekami skaidri izriet, ka pirmais pamats ir par iebildi par ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma prettiesiskumu.
61 Otrais pamats vienlaikus attiecas gan uz ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma, gan apstrīdēto lēmumu tiesiskumu. Lai gan replikā ir norādīts, ka otrā pamata otrā daļa ir izvirzīta tikai gadījumam, ja tiktu noraidīta iebilde par ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma prettiesiskumu, tomēr šajā daļā izklāstītie argumenti attiecas arī uz šī lēmuma tiesiskumu.
62 Turklāt no trešā pamata ietvaros izvirzītajiem argumentiem – gan prasības pieteikumā, gan replikas rakstā – izriet, ka prasītāji tajos apstrīd apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, pamatojoties uz to, ka tie esot pieņemti, pārkāpjot, pirmkārt, vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principus un, otrkārt, labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu. Kā prasītāji apstiprināja tiesas sēdē, šie iebildumi līdzīgā veidā prasības pieteikumā un replikā attiecas uz apstrīdēto lēmumu tiesiskumu.
63 Turklāt ceturtais pamats par Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzēto nosacījumu, lai atgūtu ierēdnim vai darbiniekam nepamatoti izmaksātās summas, neievērošanu tiek izvirzīts pakārtoti – gadījumam, ja pirmie trīs pamati tiktu noraidīti. Šis pamats attiecas tikai uz lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu tiesiskumu.
64 Līdz ar to, pretēji Parlamenta apgalvotajam, ir jākonstatē, ka šajā lietā Reglamenta 76. panta d) punkta prasības ir ievērotas un ar replikas rakstu iebildes par ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma prettiesiskumu tvērums nekādi netiek grozīts.
b) Par prasījumu atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, un lēmumu noraidīt PQ sūdzību, ciktāl ar to ir noraidīts PQ lūgums veikt pilna darba laika darbu, pieņemamību
65 Atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Parlaments apstrīd prasījumu atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, pieņemamību. Proti, Parlaments uzskata it īpaši, ka, pieņemot šos lēmumus, tas esot apmierinājis PP, PS un PQ lūgumus, līdz ar to šiem prasītājiem neesot nekādas intereses celt prasību pret šiem lēmumiem.
66 Vispirms ir jākonstatē, ka tikai PP, PS un PQ lūdz atcelt attiecībā uz viņiem pieņemtos lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilna darba laika darbu.
67 Jāatgādina, ka atcelšanas prasības pieņemamība ir pakļauta nosacījumam, ka fiziskajai vai juridiskajai personai, kas to ir iesniegusi, ir radusies un ir pastāvoša interese apstrīdētā akta atcelšanā. Šāda interese tostarp nozīmē, ka apstrīdētais akts ir nelabvēlīgs personai, kura ir cēlusi prasību, un ka līdz ar to šī akta atcelšana var tai radīt labvēlīgu situāciju. Līdz ar to akts, kas pilnībā apmierina šīs personas lūgumu, pēc definīcijas tai nevar būt nelabvēlīgs un šai personai nav intereses prasīt tā atcelšanu (skat. spriedumu, 2012. gada 1. februāris, mtronix/ITSB – Growth Finance (mtronix), T‑353/09, nav publicēts, EU:T:2012:40, 16. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Jākonstatē, ka šajā lietā lēmumi, ar kuriem PP, PS un PQ tika atļauts strādāt nepilnu darba laiku, tika pieņemti pēc viņu lūguma, pamatojoties uz ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, lai tie varētu pievienoties saviem tuviniekiem ārpus savas dienesta vietas, un ka Parlaments šos lūgumus ir pilnībā apmierinājis.
69 Tā kā Parlaments ir apmierinājis attiecīgo prasītāju lūgumus, viņiem nav intereses lūgt atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, līdz ar to viņu prasījumi šajā ziņā ir jānoraida kā nepieņemami.
70 Protams, prasītāji norādīja, ka viņi bija spiesti iesniegt pieteikumu par nepilna darba laika darbu, pamatojoties uz ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, jo šis lēmums bija vienīgā iespēja atstāt sava dienesta vietu, lai pievienotos saviem tuviniekiem, vienlaikus turpinot strādāt.
71 Tomēr, lai gan patiešām nebija neviena Parlamenta ģenerālsekretāra lēmuma, ar kuru ierēdņiem būtu dota iespēja iesniegt lūgumu par pilna laika darbu ārpus viņu dienesta vietas, prasītājiem tomēr bija iespēja vērsties iecēlējinstitūcijā ar attiecīgu lūgumu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, vienlaikus izklāstot sava lūguma īpašos iemeslus.
72 Līdz ar to prasījumi atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilna darba laika darbu, ir jānoraida kā nepieņemami.
73 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 53. un 54. punkta, savā sūdzībā PQ lūdza Parlamentam iespēju strādāt pilnu darba laiku ārpus savas dienesta vietas. Tādējādi viņa vērsās iecēlējinstitūcijā ar lūgumu pieņemt attiecībā uz viņu lēmumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, bet šis lūgums tika noraidīts ar lēmumu par viņas sūdzības noraidīšanu.
74 Ņemot to vērā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 91. pantam celtas prasības pieņemamība ir atkarīga no pirmstiesas procedūras pienācīgas norises un tajā paredzēto termiņu ievērošanas (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 64. punkts un tajā minētā judikatūra). It īpaši pirms jebkādas prasības par iecēlējinstitūcijas pieņemtu nelabvēlīgu aktu parasti obligāti ir jāiesniedz pirmstiesas sūdzība, par kuru tiek pieņemts tiešs vai netiešs noraidošs lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 23. marts, Rudolph/Komisija, T‑197/98, EU:T:2000:86, 53. punkts).
75 Taču šajā lietā PQ nav iesniegusi sūdzību par lēmumu, ar kuru noraidīts viņas lūgums strādāt pilnu darba laiku, kāds tas ir ietverts tiešajā lēmumā par attiecīgās sūdzības noraidīšanu. Tā kā nav ievērota obligātā pirmstiesas procedūra, prasība atcelt šo lēmumu, ar kuru noraidīts viņas lūgums strādāt pilnu darba laiku, līdz ar to ir acīmredzami nepieņemama.
76 Turklāt, ja prasītāji vēlas pārmest Parlamentam, ka tas uz viņiem izdarījis psiholoģisku spiedienu, lai viņi lūgtu piemērot ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, šāds spiediens būtu uzskatāms nevis par nelabvēlīgu aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību, bet gan par Parlamenta rīcību, kurai nav lēmuma rakstura un kuru prasītāji varētu apstrīdēt ar prasību par zaudējumu atlīdzību.
77 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pirms prasības par zaudējumu atlīdzību, kas ir vērsta uz to, lai tiktu atlīdzināts kaitējums, kas nodarīts nevis ar nelabvēlīgu aktu, kuru tiek lūgts atcelt, bet gan ar administrācijas rīcību, kurai nav lēmuma rakstura, ir jānotiek administratīvai procedūrai, kas sastāv no diviem posmiem, pretējā gadījumā tā ir nepieņemama. Tai obligāti ir jāsākas ar lūguma iesniegšanu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, aicinot iecēlējinstitūciju atlīdzināt apgalvoto kaitējumu, un vajadzības gadījumā pēc tam ir jāiesniedz sūdzība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, kas vērsta pret lēmumu noraidīt lūgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija, T‑214/96, EU:T:1999:103, 34. punkts). Ierēdņiem vai darbiniekiem ar šādu lūgumu ir jāvēršas iestādē saprātīgā termiņā, skaitot no brīža, kad viņi ir uzzinājuši par situāciju, par kuru viņi sūdzas. Termiņa saprātīgais raksturs jāvērtē, ievērojot visus apstākļus katrā lietā un it īpaši strīda iznākuma nozīmi ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un klātesošo lietas dalībnieku rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Arango Jaramillo u.c./EIB, pārskatīšana, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 28. punkts).
78 Taču šajā lietā prasītāji nav cēluši prasību, lai saņemtu kompensāciju par Parlamenta rīcību, kas esot izdarījis spiedienu uz viņiem, lai viņi iesniegtu lūgumu par nepilna darba laika darbu.
3. Par lietas būtību
79 Atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītāji izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir par ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma prettiesiskumu, otrais – par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “ekspatriācijas” jēdziena acīmredzamu neievērošanu, Civildienesta noteikumu 62. un 69. panta pārkāpumu, kā arī tiesiskuma un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, trešais – par vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu pārkāpumu, kā arī labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma neievērošanu un ceturtais – par Civildienesta noteikumu 85. panta un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
80 Vispirms ir jākonstatē, ka tikai pirmie trīs pamati attiecas uz lēmumiem par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu, līdz ar to šo lēmumu tiesiskums tiks izvērtēts, ņemot vērā šos trīs pamatus.
81 Ceturtais pamats, kas ir par lēmumiem par nepamatotu maksājumu atgūšanu, ir izvirzīts pakārtoti – gadījumam, ja prasījumi atcelt pārējos apstrīdētos lēmumus tiktu noraidīti. Tādējādi ceturtais pamats būs jāizvērtē tikai tad, ja un ciktāl pirmie trīs pamati, ciktāl tie attiecas uz pārējiem apstrīdētajiem lēmumiem, tiks noraidīti.
a) Par prasījumiem atcelt lēmumus par ekspatriācijas pabalsta izmaksu
82 Kā izriet no šī sprieduma 79. un 80. punkta, prasītāji savas prasības atcelt lēmumus par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu atbalstam izvirza trīs pamatus.
83 It īpaši pirmajā pamatā prasītāji norāda, ka ģenerālsekretārs nevarēja pamatoties uz Parlamenta Reglamenta 234. panta 2. punktu, lai grozītu tiesības, kas viņiem izriet no Civildienesta noteikumiem ekspatriācijas pabalsta jomā.
84 Turklāt otrā pamata pirmajā daļā prasītāji apgalvo, ka tāda ekspatriācijas pabalsta vispārēja apturēšana, kāda ir paredzēta ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumā, esot pretrunā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktam. Proti, tiesības uz ekspatriācijas pabalstu tiekot novērtētas, ņemot vērā katra ierēdņa vai darbinieka stāvokli dienā, kad viņš stājas Savienības dienestā, un esot iegūtas, ja ir izpildīti šajā Civildienesta noteikumu normā paredzētie nosacījumi. Taču šajā lietā nebija neviena notikuma, kas būtiski mainītu prasītāju situāciju, ļaujot Parlamentam pārskatīt viņu situāciju attiecībā uz ekspatriācijas pabalsta piešķiršanu.
85 Prasītāji arī norāda, ka, lai varētu saņemt ekspatriācijas pabalstu, ierēdnim nav jādzīvo savā dienesta vietā. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 20. pantu viņam ir tikai pienākums dzīvot tādā attālumā no dienesta vietas, kas netraucē pildīt pienākumus. Tomēr laikā, kad tika pieņemti lēmumi par ekspatriācijas pabalsta apturēšanu, visiem darbiniekiem, ņemot vērā situāciju veselības jomā, bija piemērots obligātais tāldarba režīms. Tādējādi attālums no vietas, kurā ierēdnis veic savu darbu, būtu jāinterpretē, ievērojot ārkārtas apstākļus, kas izriet no Covid‑19 pandēmijas.
86 Parlaments atbild, ka, lai gan tā Reglamenta 234. panta 2. punktā nav paredzēta pilnvaru deleģēšana, kas tieši ļautu ģenerālsekretāram veikt konkrētus pasākumus attiecībā uz Parlamenta sekretariāta darbinieku darba nosacījumiem, ģenerālsekretāram tomēr bija tiesības ar Parlamenta Prezidija pilnvarojumu pieņemt iekšējos noteikumus par ierēdņu darba nosacījumiem. Šāds pilnvarojums tam esot piešķirts arī ar Parlamenta priekšsēdētāja lēmumu, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas straujo attīstību.
87 Parlaments piebilst, ka ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumā nav paredzēta ekspatriācijas pabalsta atcelšana, bet tikai tā apturēšana uz laiku, uz kuru attiecas atļautā nepilna darba laika darba kārtība pēc attiecīgās personas lūguma. Prasītāju tiesības uz ekspatriācijas pabalstu neesot tikušas pārskatītas, jo ne viņu dienesta vieta, ne viņu integrācijas pakāpe dienesta vietā nav mainījusies.
88 Parlaments uzskata, ka ekspatriācijas pabalsta izmaksas mērķis ir kompensēt ierēdņa pārcelšanās no izcelsmes vietas sekas. Līdz ar to tiem ierēdņiem, kuri veic tāldarbu ārpus savas dienesta vietas, šī pabalsta izmaksāšana vairs neesot pamatota.
89 Turklāt Civildienesta noteikumu 20. pantā paredzētais pienākums dzīvot dienesta vietā esot piemērojams visiem ierēdņiem, tostarp prasītājiem, kuri strādā Tulkošanas ĢD, un tiem, kuri izmanto nepilna darba laika darba režīmu, kā tas ir paredzēts Civildienesta noteikumu 55.a pantā un IVa pielikumā. Šo pienākumu pamatojot nepieciešamība nodrošināt iestādes pienācīgu darbību. Tāldarbs neesot arī Civildienesta noteikumos paredzētas tiesības un neatbrīvojot ierēdņus no viņu pienākuma jebkurā brīdī būt savas iestādes rīcībā. Taču veselības krīzes sākumā ierēdņu tuvums viņu darba vietai esot bijis ļoti svarīgs, lai nodrošinātu Parlamenta darba nepārtrauktību.
90 Šajā lietā no ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma izriet, ka par laikposmu, uz kuru saskaņā ar šo lēmumu attiecās atļauja strādāt nepilnu darba laiku, ierēdnis nesaņēma Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzēto ekspatriācijas pabalstu, uz kuru viņam parasti bija tiesības. Tātad šāds lēmums ir atkāpe no šīs normas attiecībā uz šiem Parlamenta darbiniekiem.
91 Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā, redakcijā, kas bija piemērojama šajā lietā (2020. gada 1. janvārī), ir paredzēts:
“Ekspatriācijas pabalstu izmaksā 16 % apmērā no kopējās ierēdnim izmaksātās pamatalgas, apgādnieka pabalsta un apgādājamā bērna pabalsta summas:
a) ierēdņiem:
– kuri nav un nekad nav bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā, un
– kuri piecus gadus, kas beidzas sešus mēnešus līdz viņa dienesta attiecību uzsākšanai, pastāvīgi nedzīvoja vai pamatā nebija nodarbināti šīs valsts Eiropas teritorijā. Piemērojot šo noteikumu, neņem vērā apstākļus, kas rodas darba rezultātā, kas veikts kādas citas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā;
b) ierēdņiem, kuri ir vai ir bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā, bet kuri 10 gadus, kas beidzas ar dienesta attiecību uzsākšanas dienu, pastāvīgi dzīvoja ārpus šīs valsts Eiropas teritorijas tādu iemeslu dēļ, kas nav dienesta pienākumu veikšana kādas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā.
Ekspatriācijas pabalsts ir vismaz 567,38 [EUR] mēnesī.”
92 Ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Parlamenta Reglamenta 234. panta 2. punktu. Saskaņā ar šo noteikumu ģenerālsekretārs vada sekretariātu, kura sastāvu un struktūru nosaka Parlamenta Prezidijs.
93 Jāatgādina, ka Parlamenta Reglamenta 234. panta 2. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka ģenerālsekretāram pat ārkārtas apstākļos, piemēram, saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, būtu pilnvaras pieņemt tādas iekšējas norādes, kuras atkāpjas no hierarhiski augstākstāvošām tiesību normām, piemēram, Civildienesta noteikumu normām (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 20. novembris, Ianniello/Komisija, T‑308/04, EU:T:2007:347, 38. punkts, un 2018. gada 20. marts, Argyraki/Komisija, T‑734/16, nav publicēts, EU:T:2018:160, 66. un 67. punkts).
94 Turklāt jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā nav skaidri paredzēta iespēja pārskatīt tiesības uz ekspatriācijas pabalstu, ņemot vērā apstākļu maiņu ierēdņa karjeras laikā (spriedums, 2020. gada 5. oktobris, Brown/Komisija, T‑18/19, EU:T:2020:465, 36. punkts), ne arī a fortiori iespēja apturēt šī pabalsta izmaksu ierēdnim, ja viņa karjeras laikā viņam uz laiku ir jāveic tāldarba pienākumi ārpus savas dienesta vietas.
95 Lai gan tā ir, no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta noteikumiem nekādi neizriet, ka ekspatriācijas pabalsts būtu iegūtas tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 28. septembris, Magdalena Fernández/Komisija, T‑90/92, EU:T:1993:78, 32. punkts). Iestāde, kas nodarbina ierēdni, var pārskatīt viņa finansiālās tiesības izmaksu nelikumīgas piešķiršanas vai turpināšanas gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1978. gada 9. marts, Herpels/Komisija, 54/77, EU:C:1978:45, 39. punkts).
96 Turklāt ierēdņiem, kuri atbilst nosacījumiem, ik mēnesi tiek maksāts pabalsts. Tātad administrācija nevar turpināt to izmaksāt, ja iestājas notikums, kas būtiski maina tās personas situāciju, kura to saņem, ciktāl tas ietekmē nosacījumus, no kuriem ir atkarīga šī pabalsta piešķiršana. Proti, atšķirībā no lēmuma atcelšanas ar atpakaļejošu spēku, atcelšana nākotnē vienmēr ir iespējama, ja nosacījumi, kas pamatoja šo lēmumu, vairs nav izpildīti (spriedums, 2020. gada 5. oktobris, Brown/Komisija, T‑18/19, EU:T:2020:465, 37. punkts).
97 Tātad ir jāpārbauda, vai šajā lietā pagaidu tāldarbs ārpus dienesta vietas Covid‑19 pandēmijas kontekstā bija notikums, kas var būtiski mainīt ierēdņa, kurš saņem ekspatriācijas pabalstu saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktu, faktisko vai tiesisko situāciju.
98 Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 69. pantā paredzētā ekspatriācijas pabalsta, kura piešķiršanas kārtība ir precizēta minēto noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā, mērķis ir kompensēt īpašas izmaksas un nelabvēlīgus apstākļus, kas rodas ierēdņiem, stājoties darbā Savienībā, jo viņiem šī iemesla dēļ ir jāmaina dzīvesvieta no savas valsts uz darba vietas valsti un jāintegrējas jaunā vidē (skat. spriedumus, 1985. gada 2. maijs, De Angelis/Komisija, 246/83, EU:C:1985:165, 13. punkts un tajā minētā judikatūra; 2007. gada 29. novembris, Salvador García/Komisija, C‑7/06 P, EU:C:2007:724, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2008. gada 24. janvāris, Adam/Komisija, C‑211/06 P, EU:C:2008:34, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Jēdziens “īpašas izmaksas un nelabvēlīgi apstākļi” ir izskaidrots Padomes 1959. gada 11. decembra informatīvajā piezīmē GS/84/59 par ekspatriācijas vai nošķirtības pabalstu. Kā norāda Parlaments – no šī paziņojuma, kas ir daļa no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta izstrādes materiāliem, izriet, ka “ekspatriācijas vai nošķirtības” pabalsts tiek piešķirts kā kompensācija par materiālajiem izdevumiem un morāla rakstura neērtībām, kas izriet no tā, ka ierēdnis tiek attālināts no savas izcelsmes vietas un ka viņš parasti uztur ģimeniskas attiecības ar savu izcelsmes reģionu.
100 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāpārbauda, vai Covid‑19 pandēmijas kontekstā ierēdņi, kuri – tāpat kā prasītāji – uz laiku ir mainījuši savu faktisko dzīvesvietu, lai rūpētos par saviem tuviniekiem, turpināja segt finansiālās izmaksas un morālo nelabvēlīgo situāciju, kas izriet no dienesta uzsākšanas jaunā vidē Savienībā.
101 Attiecībā uz finansiālajiem izdevumiem no lietas materiāliem izriet, ka prasītāji ārpus savas dienesta vietas strādāja īsu laikposmu, kurā viņi turpināja segt izdevumus saistībā ar dzīvesvietu minētajā dienesta vietā, piemēram, īres maksu vai kredīta atmaksu, rēķinus par elektroenerģiju, ūdeni vai kopīpašuma uzturēšanu. Šie izdevumi viņiem bija jāsedz, ņemot vērā, ka ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmums, kas bija pagaidu rakstura ārkārtas pasākums, ļāva viņiem strādāt tikai ārpus savas dienesta vietas uz sākotnējo trīs mēnešu laikposmu Covid‑19 pandēmijas laikā, kuras ilgumu neviens nevarēja paredzēt.
102 Tādējādi ar Covid‑19 pandēmiju saistītajos ārkārtas apstākļos ekspatriācijas pabalsta izmaksa prasītājiem nekādā ziņā nebija zaudējusi savu jēgu.
103 Protams, ekspatriācijas pabalsta piešķiršana atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktam ir nesaraujami saistīta ar Savienības ierēdņu dzīvesvietas pienākumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 20. pantā, saskaņā ar kuru, no vienas puses, ikvienam ierēdnim ir jādzīvo sava dienesta vietā vai tādā attālumā, kas netraucē veikt savus pienākumus un, no otras puses, ierēdnim jāpaziņo iecēlējinstitūcijai sava adrese un nekavējoties jāinformē par jebkādām tās izmaiņām.
104 Tomēr Civildienesta noteikumu 20. pants ir jālasa kopā ar Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru aktīvā dienestā esošie ierēdņi vienmēr ir savas iestādes rīcībā. No tā izriet, ka ierēdnim, kurš nedzīvo savā dienesta vietā, tomēr ir jābūt spējīgam jebkurā brīdī ierasties savā darba vietā saskaņā ar viņam piemērojamajiem noteikumiem darba organizācijas jomā, lai tur veiktu viņam dienesta interesēs uzticētos uzdevumus.
105 Tomēr ārkārtas apstākļos, kas saistīti ar Covid‑19 pandēmiju, iekšējie noteikumi par tāldarbu un darbinieku fizisku klātbūtni Parlamenta telpās uz laiku vairs nebija piemērojami, un par to liecina dažādie lēmumi, kurus ģenerālsekretārs pieņēma pandēmijas sākumā un kuri minēti iepriekš 4.–7. punktā. Proti, visi darbinieki, kuru klātbūtne netika uzskatīta par nepieciešamu, obligāti strādāja pilna laika tāldarbā, sākot no 2020. gada 16. marta, tostarp arī prasītāji, kā tas izriet no šī sprieduma 5. punkta.
106 Tādējādi Parlaments nevar apgalvot, ka ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumā paredzētā ekspatriācijas pabalsta izmaksas, tostarp prasītājiem, “vispārējā apturēšana” bija saistīta ar Civildienesta noteikumu 20. pantā paredzētā dzīvesvietas pienākuma neievērošanu.
107 Turklāt Civildienesta noteikumos nav nevienas normas, kas paredzētu iespēju Savienības iestādei, organizācijai vai struktūrai apturēt ekspatriācijas pabalsta izmaksu pat ārkārtas apstākļos, piemēram, saistībā ar Covid‑19 pandēmiju.
108 Tādējādi ar ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu paredzētā ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšana ir pretrunā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktam.
109 Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan ar ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu tiesības uz ekspatriācijas pabalstu netika atceltas galīgi, bet tikai apturētas uz ierobežotu laiku, šīs apturēšanas sekas tomēr bija prasītāju atalgojuma samazināšana šajā laikposmā, nepastāvot iespējai to atgūt.
110 Līdz ar to apstāklis, ka ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumā bija paredzēta vienīgi attiecīgo Parlamenta ierēdņu, piemēram, prasītāju, ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšana, nevis šī pabalsta atcelšana, nevar novērst šī lēmuma prettiesiskumu.
111 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmums tika pieņemts, pārkāpjot hierarhiski augstāka spēka tiesību normas, tādējādi ģenerālsekretārs šajā ziņā ir pārsniedzis savas kompetences robežas. Ar šo lēmumu ir pārkāpts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkts, jo tajā ir paredzēts apturēt ekspatriācijas pabalsta izmaksu ierēdņiem, kuri uz laiku strādā tāldarbā ārpus savas dienesta vietas, lai rūpētos par saviem tuviniekiem Covid‑19 pandēmijas kontekstā.
112 Līdz ar to lēmumiem par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu nav juridiska pamata, tāpēc tie ir jāatceļ, nelemjot par citiem pamatiem un argumentiem, ko prasītāji izvirzījuši, lai pamatotu savu prasību atcelt šos lēmumus.
b) Par prasījumiem atcelt lēmumus par nepamatotu maksājumu atgūšanu
113 Ir jākonstatē, ka tikai PT un PR lūdz atcelt lēmumus par nepamatotu maksājumu atgūšanu, kas ir šīs atcelšanas prasības priekšmets.
114 Ceturtajā pamatā, kas ir vienīgais pamats, kurš ir izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt lēmumus par nepamatotu maksājumu atgūšanu, prasītāji gadījumā, ja prasība atcelt citus apstrīdētos lēmumus tiktu noraidīta, pakārtoti apgalvo, ka neesot izpildīti Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētie nosacījumi nepamatotu maksājumu atgūšanai. Viņi piebilst, ka laikā, kad tika pieņemts ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmums, PT un PR jau bija veikuši pasākumus, lai dotos pie saviem ģimenes locekļiem ārpus viņu dienesta vietas, līdz ar to tiem bija tiesiskā paļāvība uz to, ka viņu atalgojums tiks saglabāts pilnā apjomā.
115 Parlaments apstrīd prasītāju argumentus.
116 Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 112. punkta, lēmumiem par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu nav juridiska pamata un tie ir jāatceļ. Savukārt prasība atcelt lēmumus, ar ko atļauj daļēja laika darbu, tika noraidīta kā nepieņemama, tāpat kā prasība, kas tika celta par lēmumu noraidīt PQ pieteikumu par darbu uz pilnu laiku. Tā kā ceturtais pamats tiek izvirzīts tikai pakārtoti – gadījumam, ja prasība par citu apstrīdēto lēmumu atcelšanu tiktu noraidīta,– šis pamats jāizskata tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz PT un PR atalgojuma tās daļas atgūšanu, kura izriet no viņu darba laika ierobežošanas līdz 75 %.
117 Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 85. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka jebkuru pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka maksājums nav likumīgs, vai arī ja tas bija tik acīmredzami, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt.
118 Taču šajā lietā no ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma skaidri izriet, ka ierēdņi, kuriem tika piešķirts ar šo lēmumu ieviestais atkāpes režīms, saņem atalgojumu, kas aprēķināts proporcionāli darba laikam, proti, 75 %. Tātad PR un PT, kas bija lūguši piemērot ar šo lēmumu ieviesto režīmu, vismaz par tiem piešķirtās atļaujas finansiālajām sekām nevarēja nezināt.
119 Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu ir jāatgādina, ka tiesības pieprasīt šādu aizsardzību paredz trīs nosacījumu izpildi. Pirmkārt, Savienības administrācijai ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Otrkārt, šiem solījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt leģitīmas cerības personai, kurai tie ir adresēti. Treškārt, sniegtajiem solījumiem ir jāatbilst piemērojamām tiesību normām (spriedums, 2020. gada 12. februāris, ZF/Komisija, T‑605/18, EU:T:2020:51, 151. punkts).
120 Taču šajā lietā prasītāji neizvirza nevienu elementu, kas varētu pierādīt, ka Parlaments būtu devis PR vai PT precīzus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus, kas radītu leģitīmas cerības, ka viņu atalgojums pilnā apjomā tiks saglabāts par nepilna darba laika laikposmu ārpus viņu dienesta vietas. Turklāt šāda saglabāšana spēkā būtu pretrunā Civildienesta noteikumu IV a pielikuma 3. panta pirmajai daļai, kurā ir paredzēts, ka laikā, kad ierēdnim ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, viņam ir tiesības uz atalgojumu, kas aprēķināts proporcionāli parastajam pilna darba laika darba ilgumam.
121 Tādējādi ceturtais pamats nav pamatots.
122 Līdz ar to prasījumi atcelt lēmumus par nepamatotu maksājumu atgūšanu, kas ir balstīti uz ceturto pamatu, ir jānoraida, neizvērtējot šo prasījumu pieņemamību, ciktāl tos ir formulējusi PT.
4. Secinājums par atcelšanas prasībām
123 No iepriekš minētā izriet, ka prasība atcelt lēmumus par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu ir jāapmierina, pamatojoties uz otrā pamata pirmo daļu.
124 Savukārt kā nepieņemama jānoraida prasība atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, un prasība atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīta PQ sūdzība, ciktāl ar to kā acīmredzami nepieņemams ir noraidīts viņa lūgums veikt pilna darba laika darbu. Turklāt prasība atcelt lēmumus par nepamatotu maksājumu atgūšanu katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota.
B. Par prasību par kaitējuma atlīdzināšanu
125 Savos prasījumos par kaitējuma atlīdzināšanu prasītāji lūdz, pirmkārt, atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas atbilst 25 % no viņu atalgojuma, kam pieskaitīti starplaikā maksājamie kompensācijas un nokavējuma procenti, un, otrkārt, atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu, kuru viņi ex aequo et bono novērtē 1000 EUR apmērā katram prasītājam.
126 Prasītāji norāda, ka šis kaitējums izrietot no juridiskā pamata neesamības un ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmuma prettiesiskuma, kā arī no sliktas Parlamenta pārvaldības un rūpības trūkuma pret viņiem. Viņi arī norāda, ka esot pārkāptas viņu tiesības uz darba apstākļiem, kuros būtu jāievēro viņu veselība un cieņa, kā arī Parlaments esot pieļāvis dienesta pārkāpumu, neuzticot prasītājiem pilna darba laika darbu.
127 Parlaments apstrīd prasītāju argumentus.
128 Vispirms ir jāatgādina, ka prasības par kaitējuma atlīdzību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, pamatotība ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, ja iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp piedēvēto rīcību un apgalvoto kaitējumu (spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 42. punkts, un 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 52. punkts). Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi, tāpēc ir pietiekami ar to, ka nav izpildīts viens no tiem, lai noraidītu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu.
1. Par materiālo kaitējumu
129 Attiecībā uz apgalvoto mantisko kaitējumu ir jākonstatē, ka prasītāji lūdz atlīdzināt vienīgi to mantisko kaitējumu, kas atbilst viņu atalgojuma 25 %, kam pieskaitīti starplaikā maksājamie kompensācijas un nokavējuma procenti. Šis kaitējums būtībā ir saistīts ar viņu darba laika samazināšanu līdz 75 % pēc to lēmumu pieņemšanas, ar kuriem tika atļauts strādāt nepilnu darba laiku.
130 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru civildienesta jomā prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar atcelšanas prasījumiem, kuri paši ir noraidīti kā nepieņemami vai nepamatoti (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Martínez Valls/Parlaments, T‑214/02, EU:T:2003:254, 43. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 9. aprīlis, Aldridge u.c./Komisija, T‑319/17, nav publicēts, EU:T:2019:231, 64. punkts).
131 Šajā lietā prasījumi par mantiskā kaitējuma atlīdzināšanu ir cieši saistīti ar prasījumiem atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku un kuri ir tikuši noraidīti kā nepieņemami, un ar prasījumiem atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīta PQ sūdzība, ciktāl ar to ir noraidīts viņa lūgums veikt pilna darba laika darbu, kas ir tikuši noraidīti kā acīmredzami nepieņemami.
132 Turklāt prasītāji neizvirza nevienu argumentu, kas ļautu saprast, kā ar ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, ar kuru ierēdņiem ir atļauts īstenot savu darbību pie saviem tuviniekiem saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, būtu pārkāptas viņu tiesības uz veselībai nekaitīgiem un cilvēka cieņai nekaitīgiem darba apstākļiem.
133 Līdz ar to prasība atlīdzināt mantisko kaitējumu ir jānoraida.
2. Par morālo kaitējumu
134 Prasījumi atlīdzināt morālo kaitējumu, kas izriet no tādu lēmumu pieņemšanas, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti šī sprieduma 130.–132. punktā.
135 Attiecībā uz morālā kaitējuma, kas nodarīts, pieņemot lēmumus par ekspatriācijas pabalsta apturēšanu, atlīdzināšanu, no šī sprieduma 112. punkta izriet, ka šie lēmumi ir jāatceļ, pamatojoties uz to, ka ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmums, uz kuru tie ir balstīti, ir prettiesisks. Tādējādi iepriekš 128. punktā atgādinātais nosacījums par administrācijas rīcības prettiesiskumu ir izpildīts.
136 Tomēr jāatgādina, ka prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par jebkādu morālo kaitējumu, kas varēja tikt radīts ar šo aktu, bet tas tā nav gadījumā, ja prasītājs pierāda, ka tas ir cietis tādu morālo kaitējumu, ko nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot šo aktu (spriedums, 2021. gada 28. aprīlis, Correia/EESK, T‑843/19, EU:T:2021:221, 86. punkts).
137 Šajā lietā prasītāji apgalvo, ka lēmumu, ar kuriem aptur ekspatriācijas pabalsta izmaksu, atcelšana neesot atbilstošs un pietiekams atlīdzinājums par morālo kaitējumu, ņemot vērā viņu cieņai un profesionālās dzīves kvalitātei nodarīto aizskārumu, kā arī par it īpaši PP radīto uztraukumu un veselības problēmām. Replikā prasītāji piebilst, ka viņu atalgojuma daļas zaudēšana esot izraisījusi bezmiegu un stresa krīzes.
138 Ņemot to vērā, ir jākonstatē, ka prasītāji nav iesnieguši nevienu pierādījumu, kas varētu pamatot viņu apgalvojumus. Viņi arī nepaskaidro, kādā veidā lēmumi apturēt ekspatriācijas pabalstu varēja kaitēt viņu cieņai un darba dzīves kvalitātei.
139 Līdz ar to prasība atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu ir jānoraida.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
140 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Tomēr, ja to pamato lietas apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu pretējās puses tiesāšanās izdevumu.
141 Šajā lietā prasījumi atcelt tiesību aktu tiek apmierināti, ciktāl tie attiecas uz lēmumiem par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu. Savukārt tie tiek noraidīti, ciktāl tie attiecas uz lēmumiem, ar kuriem tika atļauts nepilna darba laika darbs, kā arī lēmumiem par nepamatotu maksājumu atgūšanu, ciktāl tie bija vērsti pret lēmumu noraidīt PQ lūgumu strādāt pilnu darba laiku, kas bija ietverts lēmumā, ar kuru tika noraidīta viņa sūdzība. Arī prasījumi par zaudējumu atlīdzināšanu tika noraidīti.
142 Šīs lietas apstākļos ir jānolemj, ka prasītāji pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem sedz paši. Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Parlamenta 2020. gada 19. maija lēmumu par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu PP.
2) Atcelt Parlamenta 2020. gada 7. aprīļa lēmumu par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu PR.
3) Atcelt Parlamenta 2020. gada 15. aprīļa lēmumu par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu PQ.
4) Atcelt Parlamenta 2020. gada 15. aprīļa lēmumu par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu PS.
5) Atcelt Parlamenta 2020. gada 16. aprīļa lēmumu par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu PT.
6) Prasību pārējā daļā noraidīt.
7) PP, PS, PR, PQ un PT sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.
8) Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi no PP un PS, kā arī PR, PQ un PT tiesāšanās izdevumiem.
da Silva Passos | Valančius | Reine |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 19. aprīlī.
[Paraksti]