Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2012. gada 29. februāra rīkojumu lietā F-3/11 Marcuccio/Komisija 2012. gada 11. maijā iesniedza Luigi Marcuccio

(lieta T-207/12 P)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Luigi Marcuccio (Tricase, Itālija) (pārstāvis - G. Cipressa, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi:

pilnībā un bez jebkādiem izņēmumiem atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

prioritāri, apmierināt visus prasījumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzījis pirmajā instancē lietā, par kuru ir ierosināta šī apelācijas tiesvedība;

piespriest atbildētājai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējam tiesāšanās izdevumus, kas viņam radušies šajā apelācijas tiesvedībā;

pakārtoti, nosūtīt apelācijas tiesvedībā izskatāmo lietu Civildienesta tiesai izskatīšanai citā sastāvā, lai tā no jauna pēc būtības izskatītu ikvienu iepriekšējos šīs apelācijas sūdzības ievilkumos minēto prasījumu.

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir vērsta pret 2012. gada 29. februāra rīkojumu lietā F-3/11, ar ko kā acīmredzami nepieņemama tika noraidīta prasība, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas lēmumu par atteikumu lietas materiālos iekļaut dokumentu, kas ir saistīts ar negadījumu, kurā cietis apelācijas sūdzības iesniedzējs, un, otrkārt, piespriest Komisijai samaksāt viņam EUR 1000 kā zaudējumu atlīdzību.

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka rīkojumā nav norādīts nekāds pamatojums attiecībā uz acīmredzamu nepieņemamību, turklāt tajā ir arī paustas acīmredzamas šaubas, tas ir paradoksāls, tajā ir sagrozīti fakti, tam ir neapgāžams un neloģisks raksturs, tas ir neatbilstošs un nesaprātīgs, tajā nav izpildīts clare loqui pienākums, nav izskatīts viens prasītāja izvirzīts prasījums, kā arī neprecīzi, kļūdaini, nepareizi un nesaprātīgi interpretēts un piemērots:

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 26. un 26.a pants;

tiesību normas par apstrīdama tiesību akta jēdzienu (it īpaši pārsūdzētā rīkojuma 30.-47. punkts, ieskaitot) un

tiesību normas par personas datu apstrādi un indivīdu piekļuvi personas datiem, kas uz viņiem attiecas un kas ir Savienības iestādes rīcībā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka pirmās instances tiesas rīkojums ir prettiesisks attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem (virsraksts starp pārsūdzētā rīkojuma 47. un 48. punktu).

____________