Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 27. jūlijā Mainova AG iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 17. maija spriedumu lietā T-320/20 Mainova AG/Eiropas Komisija
(Lieta C-484/23 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Mainova AG (pārstāvis: C. Schalast, advokāts)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika, E.ON SE, RWE AG
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
atcelt Vispārējās tiesas 2023. gada 17. maija spriedumu Mainova/Komisija (T-320/20) un Eiropas Komisijas 2019. gada 26. februāra lēmumu par “RWE/E.ON Assets” koncentrāciju (Lieta M.8871, OV 2020, C 111, 1. lpp.);
pakārtoti – atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tieai;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
Pamati un galvenie argumenti
Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini interpretējusi LESD 263. panta ceturto daļu. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot noteikusi nosacījumus tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai pārāk šauri un pretrunā Vispārējās tiesas un Tiesas judikatūrai. Vispārējā tiesa esot atsaukusies vienīgi uz 2006. gada 4. jūlija spriedumu easyJet/Komisija (T-177/04), neņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Šie apstākļi it īpaši aptverot apelācijas sūdzības iesniedzējas intensīvu iesaistīšanos tostarp vispārējā darbībā, konkrētu apelācijas sūdzības iesniedzējas piedalīšanos personīgajā sanāksmē ar Komisiju un Komisijas uzklausīšanas amatpersonas veikto apelācijas sūdzības iesniedzējas kā skartās trešās personas statusa atzīšanu. Līdz ar to pārsūdzētajā spriedumā izklāstītā juridiskā nostāja būtiski apdraud tiesisko aizsardzību pret koncentrāciju kontroles lēmumiem nākotnē.
Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ievērojusi juridiskās atbilstības un tiesiskas valsts prasības. Savā nolēmumā attiecībā uz tiesībām celt prasību Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas atzīto statusu un uzklausīšanas amatpersonas piekrišanu to informēt par citām iespējām paust nostāju procesā. Tā vietā Vispārējā tiesa uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu varējusi piedalīties procesā vēl intensīvāk. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā esot paļāvusies uz uzklausīšanas amatpersonas, kā Komisijas struktūrvienības, apstiprinājumu. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi juridiskās atbilstības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Līdz ar to pārsūdzētajā spriedumā norādītais nozīmē to, ka nākotnē Komisija varēs brīvi lemt par tiesiskās aizsardzības iespējām pret darbībām.
Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa savā nolēmumā par kļūdaino RWE un E.ON vispārējo darbību sadali esot nepareizi interpretējusi Regulas (EK) Nr. 139/2004 1 (“EK Apvienošanās Regula”) 3. panta 1. punktu, jo Vispārējā tiesa esot atsaukusies vienīgi uz Komisijas konsolidēto paziņojumu par kompetences jautājumu un nav ņēmusi vērā savu judikatūru, kas izriet no 2006. gada 23. februāra sprieduma Cementbouw Handel & Industrie/Komisija (T-282/02), kā arī no EK Apvienošanās Regulas 20. apsvēruma. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesību normu hierarhijas, tiesiskuma un varas dalīšanas principus.
Visbeidzot ar ceturto pamatu tiek apgalvots RWE un E.ON. noslēgtā “Investor Relationship Agreement” kļūdains vērtējums. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka šī vienošanās saskaņā ar Vācijas tiesībām par akciju sabiedrībām esot bijusi spēkā neesoša. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot veikusi būtisku jautājumu pārbaudi un līdz ar to esot pieņēmusi juridiski nepareizu lēmumu.
____________
1 Eiropas Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (“EK Apvienošanās Regula”) (OV 2004, L 24, 1. lpp.).