Language of document : ECLI:EU:T:2021:607

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2021. gada 22. septembrī (*)

Konkurence – Koncentrācija – Telekomunikāciju nozare – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodus par koncentrācijas darījuma īstenošanu pirms tā paziņošanas un atļaušanas – Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkts un 14. pants – Tiesiskā drošība – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskuma princips – Nevainīguma prezumpcija – Samērīgums – Pārkāpumu smagums – Pārkāpumu īstenošana – Informācijas apmaiņa – Naudas sodu apmērs – Neierobežota kompetence

Lietā T‑425/18

Altice Europe NV, Amsterdama (Nīderlande), ko pārstāv R. Allendesalazar Corcho un H. Brokelmann, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Farley un F. Jimeno Fernández, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv S. Petrova un O. Segnana, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atbilstoši LESD 263. pantam – galvenokārt – atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 2418 final (2018. gada 24. aprīlis), ar ko ir noteikts naudas sods par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta M.7993 – Altice/PT Portugal), un – pakārtoti – atcelt vai samazināt prasītājai piemērotā naudas soda apmēru,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] un R. Norkus [R. Norkus] (referents),

sekretāre: E. Artemiu [E. Artemiou], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 24. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Altice Europe NV ir starptautiska telekomunikāciju un televīzijas apraides sabiedrība, kas atrodas Nīderlandē.

2        PT Portugal SGPS SA (turpmāk tekstā – “PT Portugal”) ir telekomunikāciju un multivides operators, kura darbība skar visu telekomunikāciju nozari Portugālē.

A.      Prasītājas veikta PT Portugal iegāde

3        2014. gada 9. decembrī prasītāja noslēdza ar Brazīlijas telekomunikāciju operatori Oi SA akciju pirkuma līgumu (Share Purchase Agreement; turpmāk tekstā – “SPA”), saskaņā ar kuru ar sava meitasuzņēmuma Altice Portugal SA starpniecību tā pārņems vienpersonisku kontroli pār PT Portugal Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (“EK Apvienošanās regula”) (OV 2004, L 24, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

4        Lai veiktu šo iegādi, it īpaši bija nepieciešams saņemt no Eiropas Komisijas atļauju saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004.

5        2015. gada 2. jūnijā prasītāja publiski paziņoja, ka darījums ir noslēgts un ka tai ir nodotas īpašumtiesības uz PT Portugal akcijām.

B.      Pirmspaziņošanas posms

6        2014. gada 31. oktobrī prasītāja sazinājās ar Komisiju, lai to informētu par savu plānu iegūt vienpersonisku kontroli pār PT Portugal. 2014. gada 5. decembrī notika sanāksme, kurā piedalījās prasītāja un Komisijas dienesti.

7        2014. gada 12. decembrī prasītāja nosūtīja Komisijai pieteikumu par darba grupas iecelšanu, kuras pienākums bija sagatavot tās dokumentus, un 2014. gada 18. decembrī sākās pirmspaziņošanas saziņa.

8        2015. gada 26. janvārī prasītāja nosūtīja Komisijai saistību priekšlikumu attiecībā uz tās meitasuzņēmumu Portugālē, proti, Cabovisão un ONI, nodošanu.

9        2015. gada 3. februārī prasītāja iesniedza paziņojuma veidlapas projektu, pievienojot tā pielikumos arī SPA eksemplāru.

C.      Paziņošana un lēmums par koncentrācijas atļaušanu ar nosacījumu, ka tiek ievērotas konkrētas saistības

10      2015. gada 25. februārī Komisijai tika oficiāli paziņots par darījumu.

11      2015. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 6. panta 2. punktu, kurā tā atzina darījumu par saderīgu ar iekšējo tirgu ar nosacījumu, ka tiek ievērotas šim lēmumam pievienotās saistības, tostarp prasītājai ir jāpārdod tās meitasuzņēmumi Cabovisão un ONI.

D.      Apstrīdētais lēmums un tā pieņemšanas procedūra

12      2015. gada 13. aprīlī Komisija nosūtīja prasītājai informācijas pieprasījumu par tās saziņu ar PT Portugal, kas notika prasītājas un PT Portugal vadītāju tikšanās reizē, par kuru Komisija bija uzzinājusi no preses pirms tās lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas.

13      2015. gada 17. aprīlī prasītāja iesniedza Komisijai savus apsvērumus.

14      2015. gada 12. maijā Komisija nosūtīja prasītājai otro informācijas pieprasījumu, kas attiecās konkrēti uz apmainītās informācijas raksturu, un uz to prasītāja atbildēja 2015. gada 12. jūnijā. Pēc Komisijas 2015. gada 8. jūlija lēmuma, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 11. panta 3. punktu un kurā prasītājai tika lūgts sniegt trūkstošos dokumentus, prasītāja minētos dokumentus iesniedza 2015. gada 30. jūlijā.

15      2015. gada 4. decembrī Komisija nosūtīja prasītājai trešo informācijas pieprasījumu, uz kuru prasītāja atbildēja 2015. gada 18. decembrī.

16      2016. gada 11. marta vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka, pārbaudījusi dokumentus, kurus prasītāja bija iesniegusi, atbildot uz informācijas pieprasījumiem, tā bija uzsākusi izmeklēšanu, lai noteiktu, vai prasītāja nav pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzēto pienākumu atturēties no jebkādas darbības, kā arī minētās regulas 4. panta 1. punktā noteikto paziņošanas pienākumu.

17      2016. gada 15. marta lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 11. panta 3. punktu, Komisija lūdza prasītāju iesniegt dažādus dokumentus. Prasītāja minētos dokumentus iesniedza 2016. gada 6. aprīlī.

18      2016. gada 20. jūlijā Komisija nosūtīja prasītājai ceturto informācijas pieprasījumu, uz kuru prasītāja atbildēja 23. augustā, un vēlāk, 2016. gada 24. augustā, Komisija nosūtīja piekto informācijas pieprasījumu, uz kuru prasītāja atbildēja 2016. gada 15. septembrī.

19      Komisijas dienesti un prasītāja tikās 2017. gada 12. maijā.

20      2017. gada 17. maijā Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 18. pantu nosūtīja prasītājai paziņojumu par iebildumiem, kurā sākotnēji tika konstatēts, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

21      2017. gada 18. augustā prasītāja, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, iesniedza rakstveida apsvērumus.

22      2017. gada 21. septembrī notika uzklausīšana, kurā prasītāja varēja izklāstīt savus argumentus.

23      2017. gada 20. oktobrī Oi atbildēja uz Komisijas 2017. gada 6. oktobra informācijas pieprasījumu.

24      2017. gada 16. novembra vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka tās lietas materiālos atrodami papildu pierādījumi, kas apstiprina paziņojumā par iebildumiem izdarītos sākotnējos konstatējumus.

25      2018. gada 24. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu C(2018) 2418 final, ar ko [prasītājai] ir uzlikts naudas sods par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta M.7993 – Altice/PT Portugal) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

26      Komisija secināja, ka no dažādiem lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem izriet, ka prasītājai ir bijusi iespēja īstenot izšķirošu ietekmi vai ka tā bija īstenojusi kontroli pār PT Portugal pirms lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas un dažos gadījumos pirms paziņošanas par to, pārkāpjot attiecīgi Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu (55. apsvērums).

27      Apstrīdētā lēmuma 4. punktā ir paskaidrots iemesls, kura dēļ Komisija secināja, ka pirms koncentrācijas atļaujas saņemšanas prasītāja bija īstenojusi SPA, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu. Konkrētāk, 4.1. punktā ir norādīts, ka dažos SPA noteikumos (turpmāk tekstā – “sagatavojošie noteikumi”) prasītājai tika piešķirtas veto tiesības uz lēmumiem par PT Portugal tirdzniecības politiku. Lēmuma 4.2. punktā ir aprakstīti gadījumi, kuros prasītāja bija iesaistījusies PT Portugal ikdienas darbībā. Lēmuma 4.3. punktā izklāstīti Komisijas secinājumi par to, kāpēc SPA noteikumi, kas aprakstīti 4.1. punktā, un līgumslēdzēju pušu rīcība, kas aprakstīta 4.2. punktā, ir SPA īstenošana, pirms Komisija atzina koncentrāciju par saderīgu ar iekšējo tirgu (56. apsvērums).

28      Apstrīdētā lēmuma 5. punktā ir paskaidrots, kāpēc Komisija secināja, ka prasītāja bija veikusi darījumu pirms paziņošanas par koncentrāciju, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu (57. apsvērums).

29      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas pirmie četri panti ir formulēti šādi:

“1. pants

Altice NV vismaz nolaidības dēļ ir īstenojusi koncentrāciju pirms tās atļaušanas, pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu, lietā Nr. M.7499 – Altice/PT Portugal.

2. pants

Altice NV vismaz nolaidības dēļ ir īstenojusi koncentrāciju pirms paziņošanas par to, pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu, lietā Nr. M.7499 – Altice/PT Portugal.

3. pants

Par šī lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu Altice NV tiek uzlikts naudas sods 62 250 000 EUR apmērā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu.

4. pants

Par šī lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu Altice NV tiek uzlikts naudas sods 62 250 000 EUR apmērā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu.”

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

30      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 5. jūlijā, prasītāja iesniedza šo prasību.

31      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 7. novembrī, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam šajā tiesvedībā.

32      2018. gada 6. decembra Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Padome iesniedza savu iestāšanās rakstu 2019. gada 22. februārī, un lietas dalībnieki savus apsvērumus par to iesniedza noteiktajā termiņā.

33      2018. gada 30. novembrī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

34      Pamatlietas dalībnieki replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku iesniedza attiecīgi 2019. gada 25. februārī un 10. maijā.

35      2019. gada 29. maija vēstulē prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 2. punktam.

36      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, šī lieta tika nodota sestajai palātai.

37      Veicot procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts 2020. gada 10. martā saskaņā ar Reglamenta 89. pantu, Vispārējās tiesa aicināja lietas dalībniekus norādīt, kāda ietekme izskatāmajā lietā var būt 2020. gada 4. marta spriedumam Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149). Lietas dalībnieki uz Vispārējās tiesas jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

38      Atsākot tiesvedības mutvārdu daļu, ar Vispārējās tiesas 2020. gada 11. novembra rīkojumu prasītājai tika atļauts iesniegt vēstuli, lai atbildētu uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu, uz kuru tobrīd tā nespēja atbildēt. Turklāt Vispārējās tiesas 2020. gada 12. novembra vēstulē Komisijai tika lūgts iesniegt apstrīdētajā lēmumā minēto dokumentu un sniegt jebkādu noderīgu paskaidrojumu.

39      Komisija izpildīja šo lūgumu, un lietas dalībnieki savus apsvērumus iesniedza noteiktajos termiņos.

40      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt vai būtiski samazināt naudas sodu apmēru, kuri tai tika piemēroti saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pantu;

–        piespriest Komisijai un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42      Padome lūdz Vispārējo tiesu pilnībā noraidīt iebildi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta prettiesiskumu.

III. Juridiskais pamatojums

43      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punktu “uzskata, ko koncentrācija rodas, ja notiek ilgtermiņa kontroles maiņa šādu iemeslu dēļ: [..] b) viena vai vairākas personas, kas jau kontrolē vismaz vienu uzņēmumu, vai viens vai vairāki uzņēmumi, nopērkot vērtspapīrus vai akcijas, līguma rezultātā vai jebkādā citā veidā iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār citu uzņēmumu, vairākiem uzņēmumiem vai uzņēmumu daļām”.

44      Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punktu “par kontroli uzskata tiesības, līgumus vai citus līdzekļus, kas, atsevišķi vai apvienojumā un ņemot vērā iesaistīto faktu vai tiesību aktu izskatīšanu, dod iespēju izšķiroši ietekmēt uzņēmumu, jo īpaši ar šādiem līdzekļiem”.

45      Jāatgādina arī, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pirmo daļu “par Kopienas mēroga koncentrācijām, kas definētas šajā regulā, jāpaziņo Komisijai pirms to īstenošanas un pēc vienošanās slēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas”.

46      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu “Kopienas mēroga koncentrāciju [..] nedrīkst uzsākt pirms tās paziņošanas vai līdz brīdim, kamēr to atzīst par atbilstošu [iekšējam] tirgum saskaņā ar lēmumu, ievērojot 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai 8. panta 1. vai 2. punktu, vai pamatojoties uz pieņēmumu saskaņā ar 10. panta 6. punktu”.

47      Tomēr Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktā ir noteikts šādi:

“Pēc pieprasījuma Komisija var piešķirt atkāpi no saistībām, ko paredz 1. vai 2. punkts. Pieprasījumam piešķirt atkāpi jābūt pamatotam [..]. Atkāpi var piemērot un piešķirt jebkurā laikā, pirms paziņošanas vai pēc darījuma.”

48      Turklāt atbilstoši 14. panta 2. punktam “Komisija ar lēmumu var ieviest naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma [..], attiecīgajiem uzņēmumiem, kas tīši vai nolaidības dēļ: a) nepaziņo par koncentrāciju saskaņā ar 4. pantu [..]; b) pārkāpj 7. pantu, īstenojot koncentrāciju”. Saskaņā ar 14. panta 3. punktu, “nosakot sodanaudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”.

49      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus: pirmais pamats ir balstīts uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta, tiesiskuma un nevainīguma prezumpcijas principu pārkāpumu, otrais pamats – uz kļūdām faktos un tiesību kļūdām attiecībā uz apgalvoto vienpersoniskas kontroles pār PT Portugal iegūšanu, trešais pamats – uz kļūdām faktos un tiesību kļūdām saistībā ar apgalvoto Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, ceturtais pamats – uz ne bis in idem, samērīguma un dubultas sodīšanas aizlieguma principu pārkāpumu, kā arī iebildi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta prettiesiskumu, un piektais pamats ir balstīts uz naudas soda prettiesiskumu un samērīguma principa pārkāpumu. Turklāt piektā pamata piektajā daļā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, būtiski samazināt tai piemēroto naudas sodu apmēru saskaņā ar šī piektā pamata piektajā daļā izvirzītajiem argumentiem vai arī saskaņā ar argumentiem, kas minēti trešajā pamatā.

50      Pirmkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka pirmie trīs pamati ir jāaplūko kopā un pēc tam – ceturtais un piektais pamats. Turpinot – Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata ceturtajā pamatā izvirzītā iebilde par prettiesiskumu.

A.      Par galvenokārt izvirzīto prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu

1.      Par ceturtajā pamatā izvirzīto iebildi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta prettiesiskumu

51      Prasītāja apgalvo, ka šīs tiesību normas, ar ko Komisijai ir atļauts piemērot otro naudas sodu tai pašai personai par tām pašām darbībām, par kurām tā tika sodīta saskaņā ar citu tiesību normu, ar ko tiek aizsargātas tās pašas tiesiskās intereses (Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu), esot pretrunā ne bis in idem principam, kas nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. protokola 4. panta 1. punktā, samērīguma principam, kas nostiprināts Hartas 49. panta 3. punktā, un dubultas sodīšanas aizliegumam, kas ir balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem vispārējiem principiem par likumu sakritību. Prasītāja norāda, ka 2017. gada 26. oktobra spriedumā Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753) Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka pašreizējās atbilstošās tiesību normas ir “neierastas” un ka lietā, kurā pasludināts šis spriedums, varēja izvirzīt iebildi par prettiesiskumu. Šīs anomālijas pamatā esot Regulas Nr. 139/2004 pieņemšana, kurā vairs nav paredzēts tas, ka par koncentrācijām ir jāpaziņo vēlākais vienu nedēļu pēc līguma noslēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas, kā tas bija paredzēts Padomes Regulā (EEK) Nr. 4064/89 (1989. gada 21. decembris) par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 1989, L 395, 1. lpp.). Šajā regulā bija noteikti divi atšķirīgi pienākumi (formāls pienākums nedēļas laikā paziņot [par koncentrāciju], kas paredzēts 4. panta 1. punktā, un materiāls pienākums neveikt koncentrāciju pirms tās paziņošanas un atļaušanas, kas paredzēts 7. panta 1. punktā) – par abiem bija piemērojami naudas sodi, kuru apmērs ir ļoti atšķirīgs. Ja uzņēmums bija paziņojis par koncentrāciju vairāk nekā nedēļu pēc līguma noslēgšanas, bet gaidīja Komisijas atļauju pirms tās īstenošanas, tas bija pārkāpis tikai Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktu un nevis tās 7. panta 1. punktu. Problēma saasinājās, ieviešot Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru par koncentrācijas nepaziņošanu atbilstoši 4. panta 1. punktam tagad ir piemērojams naudas sods, kura apmērs var sasniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma. Tādējādi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts pārklājoties. Tāpēc apstrīdētā lēmuma 2. un 4. punkts esot jāatceļ.

52      Komisija un Padome apstrīd prasītājas argumentus.

53      Sākumā ir jānorāda, ka prasītāja pēc 2020. gada 4. marta sprieduma Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149) pasludināšanas savā atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu norādīja, ka tā atsakās no iebildes par ne bis in idem principa pārkāpumu.

54      Attiecībā uz prasītājas vispārīgu apgalvojumu, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts “pārklājoties”, ņemot vērā Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir jāatgādina – ja Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums automātiski izraisa minētās regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu, pretējo tomēr nevar apgalvot (skat. spriedumus, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 294. un 295. punkts, un 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 101. punkts).

55      Tādējādi situācijā, kurā uzņēmums paziņo par koncentrāciju pirms tās īstenošanas saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu, šis uzņēmums, iespējams, pārkāpj šīs regulas 7. panta 1. punktu gadījumā, ja tas īsteno šo koncentrāciju, pirms Komisija to ir atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 102. punkts).

56      No tā izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir autonomi mērķi šīs regulas 8. apsvērumā minētās “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmas ietvaros (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 103. punkts).

57      Būtu jāpiebilst, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums rīkoties, proti, pienākums paziņot par koncentrāciju pirms tās īstenošanas, un, otrkārt, tās pašas regulas 7. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums nerīkoties, proti, neīstenot koncentrāciju pirms tās paziņošanas un atļaušanas (skat. spriedumus, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 302. punkts, un 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 104. punkts).

58      Turklāt Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir tūlītējs pārkāpums, savukārt šīs regulas 7. panta 1. punktā minētais pārkāpums ir turpināts pārkāpums, kurš ir aizsācies tajā pašā brīdī, kad ir pieļauts minētās regulas 4. panta 1. punkta pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 352. punkts; skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 113. un 115. punkts).

59      Tāpēc prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts “pārklājoties”, ņemot vērā šīs regulas 7. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

60      Attiecībā it īpaši uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru Komisija drīkst piemērot otru sodu vienai un tai pašai personai par tām pašām darbībām, par kurām jau tika uzlikts sods saskaņā ar citu tiesību normu, ar ko tiek aizsargātas tās pašas tiesiskās intereses, kuras aizsargātas ar šīs regulas 7. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, esot pārkāpts samērīguma princips un dubultas sodīšanas aizliegums, kas ir balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem par likumu sakritību, ir jānorāda, ka šīm tiesību normām ir autonomi mērķi, proti, pirmkārt, noteikt uzņēmumiem pienākumu paziņot par attiecīgo koncentrāciju pirms tās īstenošanas un, otrkārt, liegt īstenot šo koncentrāciju līdz brīdim, kad Komisija to atzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu.

61      Šajā ziņā no prasītājas argumentācijas izriet, ka tās lietotajai terminoloģijai, proti, vārdkopai “tiesiskās intereses”, esot tāda pati nozīme kā jēdzienam “mērķis”, ko Tiesa ir lietojusi 2020. gada 4. marta spriedumā Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149).

62      Tādējādi prasītāja nepamatoti apgalvo, ka, tā kā šajās tiesību normās ir aizsargātas tās pašas “tiesiskās intereses”, ar tām esot pārkāpts Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātais samērīguma princips un dubultas sodīšanas aizliegums, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem.

63      Turklāt, liedzot Komisijai iespēju ar tās uzliktajiem naudas sodiem nošķirt situāciju, kad uzņēmums ir izpildījis paziņošanas pienākumu, bet nav izpildījis nogaidīšanas pienākumu, no situācijas, kad šis uzņēmums nav izpildījis nevienu no šiem abiem pienākumiem, netiktu sasniegts Regulas Nr. 139/2004 mērķis, proti, nodrošināt efektīvu Kopienas mēroga koncentrācijas kontroli, ciktāl uz paziņošanas pienākuma pārkāpumu nekad neattiektos konkrēts sods (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 108. un 109. punkts).

64      No tā izriet, ka tad, ja Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts tiktu atzīti par prettiesiskiem, kā to ierosina prasītāja, par paziņošanas pienākuma pārkāpumu vairs nevarētu piemērot sodu un tas būtu pretrunā minētās regulas mērķim.

65      Visbeidzot ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa 2017. gada 26. oktobra sprieduma Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753) 343. punktā, ko minēja prasītāja, jau ir uzsvērusi – nevar tikt uzskatīts, ka tas, ka divus sodus par vienu un to pašu rīcību vienā un tajā pašā lēmumā uzliek viena un tā pati iestāde, pats par sevi ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem.

66      No iepriekš minētā izriet – pat ja Vispārējā tiesa, kā norāda prasītāja, varēja nospriest, ka atbilstošās tiesību normas ir neierastas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 306. punkts), pirmkārt, šo tiesību normu mērķis ir nodrošināt divu autonomu mērķu sasniegšanu “vienas institūcijas” sistēmas ietvaros (skat. šā sprieduma 56. un 64. punktu), un, otrkārt, prasītājas argumenti neļauj pierādīt, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir prettiesiski. Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai pamatotu apgalvoto šīs regulas 7. panta 1. punkta prettiesiskumu.

67      Tādējādi iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī šīs regulas 7. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir jānoraida.

2.      Par pirmajiem trim pamatiem, kas attiecas uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpuma esamību

68      Prasītāja pirmā pamata pirmajā daļā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, trešā pamata pirmajā daļā tā norāda, ka pirms līguma par iegādes noslēgšanu panāktās vienošanās, kas tika iekļautas līgumā par darījumu, esot papildinoša rakstura un tās neesot koncentrācijas priekšlaicīga īstenošana, trešā pamata otrajā daļā tā apgalvo, ka pirms darījuma noslēgšanas tā faktiski neesot īstenojusi izšķirošu ietekmi uz PT Portugal, trešā pamata trešajā daļā tā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas faktu un tiesību kļūdas attiecībā uz informācijas nosūtīšanu, pirmā pamata otrajā daļā tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpti tiesiskuma un nevainīguma prezumpcijas vispārējie principi, un otrajā pamatā tā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas faktu un tiesību kļūdas, ciktāl Komisija konstatēja, ka tā bija ieguvusi vienpersonisku kontroli pār PT Portugal.

a)      Par pirmā pamata pirmo daļu, kas balstīta uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu

69      Pēc prasītājas domām, jēdziena koncentrācijas “īstenošana” pārāk plaša interpretācija, kas sniegta apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pasākumiem, kuri var dot tai “iespēju īstenot izšķirošu ietekmi”, ciktāl ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem sagatavojošajiem noteikumiem tai tika piešķirtas tiesības apspriesties un veto tiesības, kā arī apgalvojumi par komerciālā ziņā sensitīvas informācijas apmaiņu pārsniedz šim jēdzienam Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā, kā arī Tiesas judikatūrā piešķirto nozīmi un tā piemērošanas jomu.

70      Precīzāk, pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto “iespēju īstenot izšķirošu ietekmi” saskaņā ar sagatavojošiem noteikumiem prasītāja, pirmām kārtām, apgalvo, ka ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu neesot aizliegtas vienošanās, ar kurām tiek dota “iespēja īstenot izšķirošu ietekmi” uz cita uzņēmuma darbību, bet tikai iegūtās ilgtermiņa kontroles “īstenošana”. Lai pārkāptu Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, būtu jāiegūst kontrole (Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts) un tādējādi arī būtu “jāīsteno” “iespēja īstenot izšķirošu ietekmi” ilgtermiņā (Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punkts). Tiesa 2018. gada 31. maija spriedumā Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) esot nošķīrusi koncentrāciju papildinošus un sagatavojošus darījumus, kuru mērķis ir sagatavot koncentrācijas īstenošanu vai pārvaldīt pārejas periodu no darījumu parakstīšanas līdz to noslēgšanai, un darījumus, kas ir izraisījuši faktisku koncentrācijas īstenošanu, ciktāl tie veicina ilgtermiņa kontroles maiņu. Izskatāmajā lietā SPA paredzētā kontroles maiņa izrietot tikai no tā, ka prasītājai tika nodotas PT Portugal akcijas. Taču nav strīda par to, ka šī nodošana nenotika, pirms Komisija atļāva īstenot koncentrāciju.

71      Otrām kārtām, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts attiecoties uz jēdzienu angļu valodā “implementation”, kas esot jāsaprot kā koncentrācijas “pilnīga īstenošana”. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz 2008. gada 18. marta rīkojuma Aer Lingus Group/Komisija (T‑411/07 R, EU:T:2008:80) 90. punktu, saskaņā ar kuru pirmšķietami Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. un 5. punktā lietotais jēdziens “implementation” ir definēts kā pilnīga koncentrācijas īstenošana, un minētā rīkojuma 98. punktu, saskaņā ar kuru šī jēdziena “implementation” interpretācija mutatis mutandis ir jāpiemēro Regulas Nr. 139/2004 7. pantam.

72      Trešām kārtām, tik ilgi, kamēr koncentrācija nav faktiski īstenota, nevar tikt apdraudēta Kopienas mēroga koncentrāciju darījumu seku ex ante kontroles sistēmas efektivitāte.

73      Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumiem par komerciālā ziņā sensitīvas informācijas apmaiņu šī informācija nekādā ziņā neesot veicinājusi ilgtermiņa kontroles maiņu un neesot bijusi nepieciešama, lai to panāktu. Tā arī neesot devusi iespēju īstenot izšķirošu ietekmi. Šajā ziņā prasītāja uzsver, ka Komisijas Konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā saskaņā ar Padomes Regulu Nr. 139/2004 (OV 2008, C 95, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “konsolidētais jurisdikcijas paziņojums”) Komisija uzskata, ka viena gada laikposms ir salīdzinoši īss, un pat precizē, ka darbības sākšanas periods var ilgt līdz pat trim gadiem un var nenozīmēt ilgtermiņa kontroles maiņu (paziņojuma 34. punkts). Pārejas periodā notikušās apspriedes, kas no SPA parakstīšanas līdz lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanai ilga četrus mēnešus, nekādā ziņā neesot varējušas veicināt “ilgtermiņa kontroles maiņu”.

74      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka izskatāmajā lietā koncentrācijas “īstenošana” Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē neesot notikusi, jo, ja paziņotā koncentrācija hipotētiski tiktu aizliegta, “likvidēšana” Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. punkta izpratnē nebūtu nepieciešama.

75      Komisija apstrīd Komisijas argumentus.

76      Pirmkārt, attiecībā, pirmām kārtām, uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru, no vienas puses, ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu neesot aizliegtas vienošanās, kas dod “iespēju īstenot izšķirošu ietekmi” uz cita uzņēmuma darbību, un kurā, no otras puses, ir atsauce uz 2018. gada 31. maija spriedumu Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371), kurā koncentrāciju papildinoši un sagatavojoši darījumi ir nošķirti no darījumiem, kas veicina ilgtermiņa kontroles maiņu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 3. pantu koncentrācija ir uzskatāma par īstenotu, ja notiek ilgtermiņa kontroles maiņa, diviem vai vairākiem agrāk neatkarīgiem uzņēmumiem vai to daļām apvienojoties vai arī vienai vai vairākām personām, kas jau kontrolē vismaz vienu uzņēmumu, vai vienam vai vairākiem uzņēmumiem iegūstot tiešu vai netiešu kontroli pār citu uzņēmumu, vairākiem uzņēmumiem vai uzņēmumu daļām, ņemot vērā, ka par kontroli uzskata tiesības, līgumus vai citus līdzekļus, kas dod iespēju izšķiroši ietekmēt uzņēmumu (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young, C‑633/16, EU:C:2018:371, 45. punkts, un 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 49. punkts).

77      Tāpēc izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai SPA izraisīja ilgtermiņa izmaiņas PT Portugal kontrolē tikai ar tās akciju nodošanu prasītājai, kā prasītāja to apgalvo, un vai SPA izraisīja šādu maiņu, ņemot vērā šai pēdējai minētajai doto iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz PT Portugal, pirms Komisija bija atļāvusi veikt darījumu.

78      Tas tiks izvērtēts turpinājumā, izskatot trešā pamata pirmās daļas otro apakšdaļu.

79      Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta franču valodas versijā lietotais jēdziens “réalisation” [īstenošana] angļu valodas versijā atbilst jēdzienam “implementation”, kas saskaņā ar 2008. gada 18. marta rīkojuma Aer Lingus Group/Komisija (T‑411/07 R, EU:T:2008:80) 90. un 98. punktu esot jāsaprot kā koncentrācijas “pilnīga īstenošana”, ir jānorāda, ka, lai arī atbilstoši šim rīkojumam veids, kā jēdziens “implemented” ir atveidots dažādās oficiālajās valodās, norāda, ka pirmšķietami Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. un 5. punktā paredzētā jēdziena “implementation” definīcija nozīmē pilnīgu koncentrācijas īstenošanu (rīkojums, 2008. gada 18. marts, Aer Lingus Group/Komisija, T‑411/07 R, EU:T:2008:80, 90. punkts), prasītājas apgalvojums, ka Vispārējā tiesa šī rīkojuma 98. punktā esot norādījusi, ka šī jēdziena “implementation” interpretācija mutatis mutandis būtu jāpiemēro Regulas Nr. 139/2004 7. pantam, ir neprecīzs.

80      Proti, kā norāda Komisija, no 2008. gada 18. marta rīkojuma Aer Lingus Group/Komisija (T‑411/07 R, EU:T:2008:80) 98. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka šī jēdziena “implementation” interpretācija ir jāpiemēro mutatis mutandis “prasītājas argumentiem”, kas balstīti uz Regulas Nr. 139/2004 7. pantu, nevis pašam Regulas Nr. 139/2004 7. pantam.

81      Tādējādi Vispārējā tiesa šo interpretāciju ir attiecinājusi tikai uz prasītājas argumentiem, proti, izskatāmajā lietā uz atkāpi no Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības, un tā nav vēlējusies jēdzienu “implementation” vispārēji interpretēt kā “pilnīgu īstenošanu”.

82      Būtu jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa 2010. gada 6. jūlija sprieduma Aer Lingus Group/Komisija (T‑411/07, EU:T:2010:281) 83. punktā skaidri ir norādījusi, ka, atbrīvojot no Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības, tādas dalības iegūšana, kas pati par sevi nepiešķir kontroli Regulas Nr. 139/2004 3. panta izpratnē, var ietilpt minētās regulas 7. panta piemērošanas jomā.

83      Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru jebkāda daļējas koncentrācijas īstenošana ietilpst Regulas Nr. 139/2004 7. panta piemērošanas jomā. Proti, ja koncentrācijas dalībniekiem būtu aizliegts īstenot koncentrāciju, veicot vienu darbību, bet būtu ļauts šo pašu rezultātu sasniegt, veicot daļējas secīgas darbības, tiktu mazināta Regulas Nr. 139/2004 7. pantā noteiktā aizlieguma lietderīgā iedarbība un šādi apdraudēta šajā regulā paredzētā kontroles raksturīgā pazīme, ka tā ir jāveic iepriekš, kā arī regulā izvirzīto mērķu īstenošana (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young C‑633/16, EU:C:2018:371, 47. punkts).

84      Trešām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru, tā kā koncentrācija faktiski netika veikta, koncentrāciju darījumu seku ex ante kontroles sistēmas efektivitāte nevarēja tikt apdraudēta, ir jāatgādina, ka jebkurš darījums vai darījumu kopums, kas izraisa “paliekošas izmaiņas kontrolē”, dodot “iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz attiecīgā uzņēmuma darbību”, ir uzskatāms par īstenotu koncentrāciju Regulas Nr. 139/2004 izpratnē. Šo koncentrāciju kopīgā iezīme ir šāda: ja pirms darījuma attiecīgo saimniecisko darbību ir veikuši divi dažādi uzņēmumi, pēc šāda darījuma to veic tikai viens uzņēmums. Tādējādi, neskarot apvienošanās gadījumu, kurā izzūd viens no diviem attiecīgajiem uzņēmumiem, Komisijai ir jānoskaidro, vai koncentrācijas īstenošanas dēļ vienam no attiecīgajiem uzņēmumiem ir piešķirtas pilnvaras veikt kontroli pār citu uzņēmumu, kuru tam nebija iepriekš. Šīs kontroles pilnvaras nozīmē iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma darbību, it īpaši, ja uzņēmums, kuram ir šīs pilnvaras, var uzspiest savas izvēles attiecībā uz tā stratēģiskajiem lēmumiem (spriedums, 2010. gada 6. jūlijs, Aer Lingus Group/Komisija, T‑411/07, EU:T:2010:281, 63. punkts).

85      Otrkārt, attiecībā uz informācijas apmaiņu, atbildot uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru laikā ierobežota rīcība nevarot veicināt ilgtermiņa kontroles maiņu, ir jānorāda, ka saskaņā ar 2018. gada 31. maija spriedumu Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371, 52. punkts), lai notiktu koncentrācija, šai kontroles maiņai ir jābūt ilgstošai, nevis ir jāveic darījumi, kas var faktiski vai juridiski veicināt līdzīgu kontroles maiņu.

86      Jautājums par to, vai izskatāmajā lietā šī informācijas apmaiņa veicināja ilgtermiņa kontroles maiņu vai arī tā deva iespēju īstenot izšķirošu ietekmi, tiks aplūkots turpinājumā, proti, trešā pamata trešajā daļā.

87      Treškārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tikai darījumi, attiecībā uz kuriem jāveic “likvidēšanas” pasākumi Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. punkta izpratnē, liecinot par koncentrācijas esamību, pietiek konstatēt, pirmām kārtām, ka prasītāja nepamato šo apgalvojumu un, otrām kārtām, ka šīs tiesību normas mērķis ir nevis definēt koncentrācijas jēdzienu, bet norādīt, kādas ir Komisijas pilnvaras, kad tā konstatē pārkāpuma esamību. Tādējādi prasītāja kļūdaini apgalvo, ka koncentrācija tiek īstenota tikai tad, kad Komisijai rodas iespēja likvidēt attiecīgo darījumu.

88      Turklāt Vispārējā tiesa jau ir norādījusi – kaut arī kontroles iegūšana ir nepieciešama, lai Komisija varētu īstenot savas pilnvaras izbeigt koncentrāciju, tā nav nepieciešama, lai darījumam tiktu piemērots Regulas Nr. 139/2004 7. pants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 6. jūlijs, Aer Lingus Group/Komisija, T‑411/07, EU:T:2010:281, 66. un 83. punkts).

89      Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kopumā.

b)      Par trešā pamata pirmo daļu, kas balstīta uz to, ka pirms līguma par iegādi noslēgšanas panāktās vienošanās, kas iekļautas līgumā par darījumu, būtībā ir papildinoša rakstura un tās nenozīmē priekšlaicīgu koncentrācijas īstenošanu

90      Šai daļai ir četras apakšdaļas. Pirmā apakšdaļa attiecas uz tiesību kļūdas esamību, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka agrāk noslēgtās vienošanās nav koncentrāciju sagatavojošas vai papildinošas darbības, otrā apakšdaļa ir par to, ka vienošanās, kas tika panāktas pirms līguma par darījumu noslēgšanas, neesot devušas prasītājai veto tiesības uz konkrētiem PT Portugal lēmumiem, trešajā apakšdaļā tiek apgalvots, ka esot pārkāpts tiesiskās drošības princips, ciktāl ir konstatēta pārkāpuma esamība, un ceturtajā apakšdaļā tiek pārmests tiesiskās drošības principa pārkāpums naudas sodu piemērošanas dēļ.

1)      Par pirmo apakšdaļu, kas balstīta uz tiesību kļūdu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir uzskatīts, ka agrākās vienošanās nebija koncentrāciju papildinošas vai sagatavojošas darbības

91      Pirmkārt, prasītāja norāda, ka SPA 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka tad, ja paredzētie nosacījumi nav izpildīti astoņpadsmit mēnešu laikā pēc parakstīšanas, SPA tiek izbeigts un visi tajā iekļautie noteikumi turpmāk zaudē spēku. Vienošanās, kas tika panāktas pirms iegādes noslēgšanas un kas var veidot apgalvoto pārkāpumu, bija spēkā tikai četrus mēnešus un vienpadsmit dienas (apstrīdētā lēmuma 595. apsvērums). Tādējādi, pat ja šīs vienošanās veicināja kontroles maiņu (quod non), tās nevarēja veicināt “ilgtermiņa kontroles maiņu” mērķuzņēmumā, jo saskaņā ar konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 28. punktu Regulā Nr. 139/2004 “nav aplūkoti darījumi, kas rada tikai īslaicīgu kontroles maiņu”.

92      Otrkārt, prasītāja apgalvo – pat ja apstrīdētajā lēmumā saskaņā ar Komisijas paziņojumu par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai (OV 2005, C 56, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu ierobežojumiem”), ir atzīts, ka “pirms darījuma noslēgšanas panāktās vienošanās, kurās ir noteikts, kā ir jādarbojas mērķuzņēmumam laikposmā no [līguma] parakstīšanas līdz [darījuma] noslēgšanai, var būt pamatotas, lai novērstu būtisku izmaiņu veikšanu [..] mērķuzņēmumā” (apstrīdētā lēmuma 117. apsvērums), tā esot piemērojusi ārkārtīgi ierobežojošu izņēmuma kritēriju, uzskatot, ka vienošanās “[bija] pamatotas tikai tad, ja šīs darbības attiecās tikai uz darbībām, kas jāveic, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību” (apstrīdētā lēmuma 71. apsvērums). Taču ne Regulā Nr. 139/2004, ne paziņojumā par papildu ierobežojumiem neesot prasīts tikai tas, lai tieši saistīto un nepieciešamo vienošanos, kas panāktas pirms līguma par iegādi noslēgšanas, vienīgais mērķis būtu saglabāt mērķuzņēmuma vērtību, pasaules mērogā piemērotajā pastāvīgajā praksē ir atzīts, ka šīs vienošanās spēlē būtisku lomu, lai saglabātu iegūtā uzņēmuma komerciālo integritāti laikposmā no [līguma] parakstīšanas līdz [darījuma] noslēgšanai. Turklāt prasītāja piebilst, ka 2018. gada 31. maija spriedumā Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371), kas esot vienīgais gadījums, kurā izskatīta iespēja piemērot Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu vienošanām, kas panāktas pirms līguma par iegādi noslēgšanas, Tiesa ir noraidījusi šī aizlieguma piemērošanu agrākajām strīdīgajām saistībām, uzskatot, ka tās papildina vai sagatavo koncentrācijas darījumus, turklāt mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanas kritērijs netika minēts.

93      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

94      Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, kas balstīts uz to vienošanos ilgumu, kuras panāktas pirms līguma par iegādi noslēgšanas un kuras, iespējams, uzskatāmas par apgalvoto pārkāpumu, ir jānorāda, ka prasītājas minētā konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 28. punktā ir noteikts šādi:

“Regulas [Nr. 139/2004] 3. panta 1. punktā koncentrācijas jēdziens definēts tādā veidā, lai attiektos uz darbībām tikai tad, ja tās izraisa paliekošas izmaiņas attiecīgo uzņēmumu kontrolē un [..] tirgus struktūrā. Tādēļ Regulā [Nr. 139/2004] nav aplūkoti darījumi, kas rada tikai īslaicīgu kontroles maiņu. Tomēr ilgtermiņa kontroles maiņu neizslēdz tas, ka pamatlīgumus noslēdz uz noteiktu laiku, ja šie līgumi ir atjaunojami. Koncentrācija var rasties pat tādos gadījumos, kad līgumos paredzēts noteikts termiņš, ja paredzētais laikposms ir pietiekami ilgs, lai radītu attiecīgo uzņēmumu ilgtermiņa kontroles maiņu.”

95      Ir jākonstatē, ka prasītājas minētā konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma noteikumi attiecas uz koncentrācijas definīciju un it īpaši uz koncentrācijas darījuma pamatā esošu nolīgumu ilgumu. Šajā ziņā no tā izriet, ka koncentrācija ir īstenota tad, ja izmaiņas uzņēmuma kontrolē ir paliekošas, tostarp tad, ja tiek noteikts laikposms, uz kuru attiecas pamata vienošanās. Savukārt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, minētie noteikumi neattiecas uz to vienošanos ilgumu, kuras panāktas pirms līguma par iegādi noslēgšanas.

96      Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 85. punktā, lai būtu koncentrācija, ilgstošām ir jābūt izmaiņām kontrolē un nevis tādiem pasākumiem kā pirms noslēgšanas panāktās vienošanās, kas faktiski vai tiesiski var veicināt līdzīgu kontroles maiņu, dodot iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz mērķuzņēmuma darbību.

97      Tādējādi, kā norāda Komisija, prasītājas argumenta pamatā ir tas, ka ir sajaukta koncentrācijas definīcija, kurā paredzēta ilgtermiņa kontroles maiņa, un šādu maiņu veicinošs pasākums.

98      Otrkārt, aplūkojot jautājumu par apgalvoto pārkāpumu un, precīzāk, par to, kāds vai kādi kritēriji ir jāizmanto, lai noteiktu, vai ar sagatavojošiem noteikumiem ir pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas atsauci uz 2018. gada 31. maija spriedumu Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) ir jānorāda, ka šajā spriedumā Tiesa, kurā bija iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzētā pienākuma atturēties no jebkādas darbības interpretāciju, ir nospriedusi – pat ja attiecīgajam pienākumam ir nosacīta saikne ar aplūkoto koncentrāciju un tam var būt šo koncentrāciju papildinošs un sagatavojošs raksturs, tomēr, neņemot vērā tās iespējami radīto ietekmi uz tirgu, tā pati par sevi neveicina ilgtermiņa kontroles maiņu mērķuzņēmumā (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young, C‑633/16, EU:C:2018:371, 60. punkts).

99      Tādējādi Tiesa, no vienas puses, nav izslēgusi visus papildinošos un sagatavojošos pasākumus no Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta piemērošanas jomas un, no otras puses, tā nav atzinusi par lietderīgu izmantot jebkādu kritēriju, lai noteiktu attiecīgā pasākuma iespējamo papildinošo un sagatavojošo raksturu, jo tā neuzskatīja, ka ir jānosaka, vai šis pasākums ir papildu ierobežojums.

100    Tādējādi nav nozīmes prasītājas atsaucei uz 2018. gada 31. maija spriedumu Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371), ar ko tā mēģina pierādīt, ka pastāv citi kritēriji, kas attaisno tādas pirms iegādes noslēgšanas panāktās vienošanās kā izskatāmajā lietā aplūkotās, un nevis tikai mērķuzņēmuma saglabāšanas kritērijs.

101    Otrām kārtām, pēc prasītājas domām, cits kritērijs, ko var ņemt vērā, esot mērķuzņēmuma integritāte “komerciālās integritātes” nozīmē. Vienošanās, kas tiek panāktas pirms līguma par iegādi noslēgšanas, pārdevējam uzliekot pienākumu apspriesties ar pircēju par dažiem darījumiem, kas var ietekmēt komerciālo integritāti, neatkarīgi no tā, ka ar to tiek saglabāta, palielināta vai samazināta tā vērtība. Šīs integritātes saglabāšana pārsniedzot mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanas kritēriju. Tādējādi pirms līguma noslēgšanas panākto vienošanos tiesiskums nevar būt atkarīgs no finansiālās robežvērtības, kas rada pircējam un pārdevējam pienākumu apspriesties, kā apgalvo Komisija apstrīdētā lēmuma 94.–98. apsvērumā.

102    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar paziņojuma par papildu ierobežojumiem 13. punktu “vienošanās, kas ir nepieciešamas koncentrācijas īstenošanai, mērķi parasti ir aizsargāt nodoto vērtību”.

103    Tādējādi paziņojumā par papildu ierobežojumiem nav izslēgta iespēja izmantot kritērijus, kas nav vienīgi tie, kuri tikai ir vērsti uz stingru nodotā uzņēmuma vērtības saglabāšanu.

104    Tādējādi, tā kā prasītāja šajā pamatā nav sniegusi pierādījumus tam, ka izskatāmajā lietā ir pastāvējis šāds mērķuzņēmuma komerciālas integritātes aizskāruma risks, šis arguments nav iedarbīgs. Šī argumenta ietekme uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu attiecīgā gadījumā tiks izvērtēta, izskatot tikai tos gadījumus, kas skar pirms līguma par iegādi noslēgšanas panāktās vienošanās un to īstenošanu.

105    Tādējādi trešā pamata pirmās daļas pirmā apakšdaļa ir jānoraida.

2)      Par otro apakšdaļu, kas balstīta uz to, ka pirms līguma par iegādi noslēgšanas panāktās vienošanās, kuras tika iekļautas līgumā par darījumu, nepiešķir prasītājai veto tiesības uz konkrētiem “PT Portugal” lēmumiem

106    Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu tai tika piešķirtas tikai ierobežotas tiesības apspriesties, kas tai nedeva “pilnvaras bloķēt stratēģisku lēmumu pieņemšanu” konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 54. punkta izpratnē. Tāpēc tās nevarot uzskatīt par veto tiesībām. Prasītāja uzsver, ka lēmumu apspriesties ar to SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajos gadījumos ikreiz ir pieņēmusi tikai Oi, ka saskaņā ar šo noteikumu tai bija jāsniedz sava piekrišana lēmumiem, par kuriem ar to notika apspriešanās, izņemot gadījumus, lai pamatotu tās atteikumu, un, ja Oi nepildītu panāktās vienošanās, SPA bija paredzētas tikai tiesības saņemt atlīdzinājumu par radīto kaitējumu.

107    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

108    Apstrīdētā lēmuma 112. apsvērumā Komisija uzsver, ka ļoti bieži pirkšanas un pārdošanas līgumos tiek iekļauti noteikumi, kuru mērķis ir saglabāt iegādātā uzņēmuma vērtību laikposmā no pirkuma līguma parakstīšanas līdz darījuma noslēgšanai. Tomēr šādu līgumu starp pārdevēju un pircēju, kas nosaka mērķuzņēmuma rīcību, var saprātīgi pamatot tikai tad, ja to stingri ierobežo mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanai nepieciešamais un ja pircējam nav iespējas īstenot izšķirošu ietekmi uz to, piemēram, ietekmējot tā parasto komercdarbības gaitu vai tirdzniecības politiku. Tomēr, pēc Komisijas domām, daži SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumi ne tikai stingri garantē mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanu, bet arī ļauj prasītājai īstenot izšķirošu ietekmi uz PT Portugal.

109    Šajā ziņā ir jānorāda, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts šādi:

“Līdz darījuma noslēgšanai pārdevējs ar pircēja rakstveida piekrišanu (ko nevar nepamatoti neņemt vērā vai atlikt [..]) nodrošina, ka neviens grupas uzņēmums [proti, PT Portugal un tās meitasuzņēmumi] [..] neveic nekādas turpmāk minētas darbības [..], saprotot, ka pēc viena mēneša termiņa beigām turpmāk minētās monetārās robežvērtības tiks automātiski mainītas, i) visas atsauces uz 5 miljonu EUR robežvērtību aizstājot ar 1 miljona EUR robežvērtību [..]:

[..]

ii) noslēgt līgumu, uzņemties saistības vai atbildību (tajā skaitā nosacītas saistības), kuru vērtība pārsniedz 5 miljonus EUR; vai

iii) uzņemties saistības, kuru vērtība pārsniedz 5 miljonus EUR, uz laikposmu, kas garāks par trim mēnešiem, vai kuras nevar uzteikt ar triju mēnešu vai mazāku uzteikuma termiņu; vai

[..]

vii) noslēgt, izbeigt vai grozīt jebkādu līgumu, kas uzskatāms par būtisku līgumu; vai

[..]

ix) ja budžetā nav paredzēts citādi, iegādāties vai piekrist iegādāties aktīvus, kuru kopējā vērtība pārsniedz 5 miljonus EUR; vai

[..]

xviii) pieņemt darbā jaunu direktoru vai jaunu vadītāju; vai

[..]

xx) atcelt vai grozīt ar direktoru vai vadītāju noslēgtā līguma nosacījumus, ja nav pamatota iemesla izbeigt līgumu; vai

[..]

xxvi) mainīt cenu politiku vai standarta cenas, kas piemērojamas klientiem paredzētām precēm un pakalpojumiem (izņemot tās, kas iekļautas budžetā), vai grozīt jebkādus esošos standarta noteikumus klientiem, izņemot attiecībā uz ikdienas darbībām ar konkrētiem klientiem, lai novērstu [klientu bāzes] samazinājumu; vai

xxvii) noslēgt, grozīt vai izbeigt jebkādu būtisku līgumu, ja vien tas nav pamatoti vai arī parasto darījumu ietvaros [..].”

110    Pirmkārt, runājot par SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xviii) un xx) punktu, kas attiecas uz direktoru un administratoru iecelšanu amatā, atlaišanu vai ar tiem noslēgtu līgumu grozījumiem, kā Komisija atzīst apstrīdētajā lēmumā (75. apsvērums), pārbaudes tiesības attiecībā uz nodotā uzņēmuma personālu var pamatot, lai saglabātu uzņēmuma vērtību laikposmā no līguma par koncentrāciju parakstīšanas līdz tā noslēgšanai, piemēram, attiecībā uz konkrētiem darbiniekiem, kuriem ir būtiska nozīme uzņēmuma vērtības nodrošināšanā, vai lai novērstu uzņēmuma bāzes izmaksu izmaiņas.

111    Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija apgalvo (76. apsvērums), ka veto tiesības uz direktoru vai administratoru iecelšanu amatā, atlaišanu vai ar viņiem noslēgto līgumu noteikumu izmaiņām, šķiet, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību, un ļauj pircējam ietekmēt tā tirdzniecības politiku. SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xviii) un xx) punkta formulējums, pēc Komisijas domām, ir ārkārtīgi plašs un aptver nenoteiktu darbinieku kategoriju, turklāt, visticamāk, ne visi tās locekļi ietekmēs mērķuzņēmuma vērtību.

112    Šajā ziņā, pat ja prasītāja neapstrīd Komisijas apgalvojumu, ka tas attiecas uz nenoteiktu darbinieku kategoriju, šis apgalvojums ir neprecīzs. Proti, prasības pieteikuma A.48. pielikumā ir iekļauts PT Portugal “direktoru” saraksts, proti, tajā ir norādītas astoņas personas. Tāpat A.49. pielikumā ir iekļauts PT Portugal “administratoru” saraksts, proti, tajā ir norādītas divas personas.

113    Tādējādi SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xviii) un xx) punkta formulējums nav bijis “ārkārtīgi plašs”, bet attiecās tikai uz PT Portugal vadību.

114    Jebkurā gadījumā šis konstatējums nevar atspēkot apstrīdētajā lēmumā minētā Komisijas argumenta pareizību, saskaņā ar kuru ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xviii) un xx) punktu prasītājai tika dota iespēja piedalīties PT Portugal vadības struktūras noteikšanā. Proti, kā apstrīdētajā lēmumā uzsver Komisija, pēc analoģijas var sniegt argumentāciju, kas minēta konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 67. punktā, kurš attiecas uz veto tiesību jēdzienu un kurā ir paredzēts, ka “veto tiesības, kas piešķir kopīgu kontroli, parasti ietver lēmumus par tādiem jautājumiem kā [..] augstākā līmeņa vadības iecelšana”. Tāpat minētā paziņojuma 69. punktā ir norādīts, ka “pilnvaras kopīgi noteikt augstākā līmeņa vadības struktūru, piemēram, valdes locekļus, parasti subjektam piešķir pilnvaras īstenot izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma komercpolitiku”.

115    Otrkārt, SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xxvi) punkta attiecībā uz cenu politiku formulējums ir ļoti plašs, uzliekot pienākumu PT Portugal saņemt prasītājas rakstveida piekrišanu ļoti daudziem lēmumiem, kas attiecas uz cenām un līgumiem ar klientiem. It īpaši, kā norāda Komisija, tas, ka PT Portugal nav noteikusi cenu politiku un standarta cenas, rada pienākumu saņemt prasītājas rakstveida piekrišanu jebkādām cenu izmaiņām. Būtu jāpiebilst, ka pienākums saņemt prasītājas rakstveida piekrišanu par jebkādu vispārīgu nosacījumu grozījumiem klientiem ļāva tai noraidīt jebkādu grozījumu ieviešanu PT Portugal līgumos ar klientiem.

116    Treškārt, attiecībā uz SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii), iii), vii), ix) un xxvii) punktu, ar ko prasītājai ir dota iespēja iesaistīties konkrētu tādu līguma veidu noslēgšanā, izbeigšanā vai grozīšanā, kurus PT Portugal varēja noslēgt pirms līguma par iegādi noslēgšanas, minētie noteikumi, pēc Komisijas domām, ņemot vērā tirdzniecības jomas, uz kurām tie attiecas, un dažos šajos noteikumos piemērojamo monetāro robežvērtību zemo līmeni, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai liegtu izdarīt būtiskus grozījumus PT Portugal darbībā un tādējādi saglabātu prasītājas ieguldījuma vērtību (apstrīdētā lēmuma 117. apsvērums).

117    Šajā ziņā nevar norādīt, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii), iii), vii), ix) un xxvii) punktā ir paredzēti ļoti daudzi un dažādi ierobežojumi un monetārās robežvērtības ir tik zemas, ka var konstatēt tikai to, ka tie faktiski pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu prasītājas ieguldījuma vērtību.

118    Turklāt apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā Komisija arī uzsver, un prasītāja to neapstrīd, ka Oi 2017. gada 20. oktobra atbildē uz 2017. gada 6. oktobra informācijas pieprasījumu (skat. šā sprieduma 23. punktu) ir apstiprinājusi, ka tā ir interpretējusi SPA tādējādi, ka tai bija pienākums lūgt prasītājas piekrišanu visiem svarīgiem līgumiem neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz parastiem darījumiem.

119    Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētajā 2017. gada 20. oktobra atbildē Oi ir paskaidrojusi, ka SPA 6. panta 1. punktā paredzētās monetārās robežvērtības un nosacījumi tika noteikti vairākās sarunu kārtās starp to un prasītāju, ka tās ir apmainījušās ar vairākiem SPA projektiem un ka sākotnēji tā bija ierosinājusi daudz augstākas monetārās robežvērtības.

120    Turklāt šajā 2017. gada 20. oktobra atbildē Oi ir paskaidrojusi, ka, lai gan kādas kļūdas dēļ, par kuru bija atbildīgas abas puses, SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta vii) punkts un 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xxvii) punkts pārklājās, tā ir devusi priekšroku uzskatam, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta vii) punkts, kurā bija iekļauti stingrāki nosacījumi salīdzinājumā ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xxvii) punktā paredzētajiem, prevalēja pār to, lai prasītājai nerastos iespēja iesniegt sūdzību.

121    Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 108. punktā pamatoti ir secinājusi, ka Oi pienākums saņemt prasītājas rakstveida piekrišanu, lai noslēgtu, izbeigtu vai grozītu dažādus līgumus, ir devis prasītājai iespēju noteikt PT Portugal tirdzniecības politiku, kas pārsniedza to, kas bija nepieciešams, lai aizsargātu tās vērtību.

122    Prasītājas argumenti neatspēko šo konstatējumu.

123    Pirmkārt, runājot par prasītājas atsauci uz konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 54. punktu, ir jānorāda, ka saskaņā ar šo tiesību normu “vienpersonisku kontroli” iegūst, ja viens uzņēmums atsevišķi var īstenot izšķirošu ietekmi uz uzņēmumu. Tas it īpaši ir gadījumā, kad uzņēmumam, kas īsteno vienpersonisku kontroli, ir pilnvaras pieņemt lēmumus par cita uzņēmuma tirdzniecības stratēģijām.

124    Taču ir jākonstatē, ka izskatāmajā lietā nav jānoskaidro, vai ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu prasītājai bija dota iespēja īstenot “vienpersonisku” kontroli pār PT Portugal, jo Komisija neapgalvoja, ka prasītāja šādu kontroli ir īstenojusi, bet ir jānoskaidro, vai šī tiesību norma ir izraisījusi vismaz daļējas izmaiņas PT Portugal kontrolē.

125    Tādējādi prasītājas minētajai atsaucei uz konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 54. punktu nav nozīmes.

126    Otrkārt, pretēji prasītājas apgalvojumiem tas, ka prasītājai ir tiesības saņemt atlīdzinājumu gadījumā, ja Oi neievērotu pienākumu atturēties no SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajām darbībām bez pircējas rakstveida piekrišanas, apstiprina, ka tai tika piešķirtas veto tiesības un nevis parastas apspriešanās tiesības.

127    Šis konstatējums nevar atspēkot prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tai bija jādod piekrišana lēmumiem, par kuriem ar to notika apspriešanās, izņemot, lai pamatotu tās atteikumu. Proti, šāds arguments attiecas uz iemesliem, kuru dēļ prasītāja var pamatoti nedot savu piekrišanu, un nevis uz pašu veto tiesību būtību vai esamību.

128    Šajā ziņā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 316. apsvēruma, kurā ir minēta prasītājas Oi adresētā 2015. gada 2. aprīļa vēstule, var norādīt, ka prasītāja dažos gadījumos skaidri ir atteikusies dot savu piekrišanu.

129    Tādējādi prasītāja kļūdaini apgalvo, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā tai tika piešķirtas nevis veto tiesības, bet tiesības apspriesties.

130    Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītāja nemin nevienu pierādījumu tam, ka pilnvaras bloķēt jebkura direktora vai administratora iecelšanu amatā, ar tiem noslēgtu līgumu izbeigšanu vai grozīšanu (SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xviii) un xx) punkts), bloķēt lēmumus par PT Portugal cenu politiku, kā arī klientiem piedāvātajām standarta cenām (SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta xxvi) punkts) un iesaistīties konkrētu līguma veidu noslēgšanā, izbeigšanā vai grozīšanā (SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii), iii), vii), ix) un xxvii) punkts) bija nepieciešamas, lai nodrošinātu nodotā uzņēmuma vērtības saglabāšanu vai novērstu jebkādu kaitējumu tā komerciālajai integritātei.

131    Tādējādi apstrīdētā lēmuma 55. un 177. apsvērumā Komisija pamatoti ir secinājusi, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās veto tiesības ir pārsniegušas to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību līdz darījuma noslēgšanai, un ir devušas prasītājai iespēju īstenot kontroli pār mērķuzņēmumu. Būtu jāpiebilst, ka no lietas materiāliem neizriet, ka ar šīm veto tiesībām varēja novērst mērķuzņēmuma komerciālās integritātes aizskārumu.

132    Turklāt ir jānorāda, ka sagatavojošie noteikumi, ja vien nebija norādes par pretējo, bija piemērojami nekavējoties. Tāpēc no SPA parakstīšanas 2014. gada 9. decembrī prasītājai bija iespēja īstenot šo izšķirošo ietekmi, proti, pirms paziņošanas par koncentrāciju 2015. gada 25. februārī.

133    Tādējādi trešā pamata pirmās daļas otrā apakšdaļa ir jānoraida.

3)      Par trešo apakšdaļu, kas balstīta uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, ciktāl tika konstatēts pārkāpums

134    Pēc prasītājas domām, apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts tiesiskās drošības princips, ciktāl pirms līguma par iegādi noslēgšanas panāktās vienošanās, kas tika iekļautas līgumā par darījumu, atspoguļo Komisijas praksi un pastāvīgo praksi, kas tiek piemērota apvienošanās un pārņemšanas jomā pasaules līmenī.

135    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

136    Vispirms, kā norāda Komisija, prasītājas argumenti, kuru pamatā ir salīdzinājums, pirmkārt, starp SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem noteikumiem un, otrkārt, Komisijas agrāk pieņemtajiem lēmumiem un apgalvoto pastāvīgo praksi apvienošanās un pārņemšanas jomā pasaules līmenī, šķiet, drīzāk attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nekā uz tiesiskās drošības principu.

137    Jebkurā gadījumā tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas ir Eiropas Savienības tiesību pamatprincips, ir saistīts ar tiesiskās drošības principu, saskaņā ar kuru tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un tām ir jānodrošina no Savienības tiesībām izrietošo situāciju un tiesisko attiecību paredzamība (spriedums, 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 90. punkts).

138    Gadījumā, ja būtu jāuzskata, ka prasītājas arguments ir balstīts uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, tad attiecībā uz Komisijas agrāko lēmumpieņemšanas praksi ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Tomēr tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību ir pakārtotas triju kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šīs garantijas var radīt pamatotas cerības personai, kurai tās ir adresētas. Treškārt, dotajām garantijām ir jābūt saderīgām ar piemērojamām tiesību normām (skat. spriedumu, 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Izskatāmajā lietā Komisija prasītājai nebija devusi ne mazāko norādi, kuru varētu interpretēt kā iespēju daļēji īstenot koncentrāciju.

140    Būtu jāpiebilst, ka Komisijas lēmumpieņemšanas prakse var tikt grozīta atkarībā no apstākļu maiņas vai attīstības Komisijas analīzē (skat. spriedumu, 2019. gada 23. maijs, KPN/Komisija, T‑370/17, EU:T:2019:354, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

141    Tādējādi Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi – apstāklis, ka agrāk pieņemtajos lēmumos Komisija nav uzskatījusi uzņēmumus par atbildīgiem par identisku rīcību, nevar radīt tiesisko paļāvību par to, ka Komisija nākotnē atturēsies saukt pie atbildības un sodīt par šādu rīcību, ja Komisijas izmantotās lēmumpieņemšanas prakses pārorientēšana ir pamatota ar atbilstošo tiesību normu pareizu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. septembris, Deltafina/Komisija, T‑29/05, EU:T:2010:355, 428. punkts).

142    Papildus var norādīt, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisijai tās lēmumpieņemšanas praksē, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 611. apsvēruma, jau ir bijusi iespēja sodīt uzņēmumu par to, ka tas bija īstenojis koncentrāciju, pirms par to tika paziņots Komisijai un pirms tā atzina to par saderīgu [ar iekšējo tirgu] (skat. Lēmumu C(2009) 4416 final (2009. gada 10. jūnijs), ar kuru uzlikts naudas sods par koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot Regulas (EEK) Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône), un Lēmumu C(2014) 5089 final (2014. gada 23. jūlijs), ar ko uzliek naudas sodus par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta COMP/M.7184 – Marine Harvest/Morpol)).

143    Tāpēc prasītāja nevar apgalvot, ka Komisijas lēmumpieņemšanas prakse tai ir radījusi tiesisko paļāvību.

144    Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tās rīcība esot saderīga ar pasaules līmenī piemēroto praksi apvienošanās un pārņemšanas jomā, pietiek konstatēt, ka jebkurā gadījumā tā nemin nevienu piemēru, kad līguma noteikumos tiktu piešķirtas veto tiesības, kuras pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību līdz darījuma noslēgšanai, tādējādi dodot iespēju īstenot kontroli pār mērķuzņēmumu.

145    Tādēļ prasītājas arguments, ja tas tiktu saprasts tādējādi, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ir nepamatots, un tas ir jānoraida.

146    Ja būtu jāuzskata, ka prasītājas arguments ir balstīts uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu tādējādi, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā paredzētie paziņošanas un atturēšanās no darbības pienākumi neesot skaidri, tad prasītājas arguments, šķiet, atbilst pirmajā pamatā aplūkotajam argumentam, kurā tā apgalvo, ka “īstenošanas” attiecināšana uz koncentrāciju papildinošām vienošanām izraisītu jēdziena “īstenošana” nozīmes pārmērīgu paplašināšanu. Pēc prasītājas domām, šī paplašināšana neesot saderīga ar Hartas 49. panta 1. punktā un ECPAK 7. pantā garantēto tiesiskuma principu. Prasītāja uzsver, ka Hartas 49. panta 1. punktā un ECPAK 7. pantā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru tikai par krimināllikumā paredzēto rīcību (nullum crimen sine lege) var piemērot kriminālsodu (nulla poena sine lege).

147    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principu (nullum crimen, nulla poena sine lege) nevar interpretēt kā tādu, kas aizliedz tiesas interpretācijas ceļā pakāpeniski noskaidrot normu saturu (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 217. punkts). Proti, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, lai cik skaidri tiesiskā norma būtu formulēta, neizbēgami pastāv daļa tiesas interpretācijas un vienmēr ir jānoskaidro neskaidrie jautājumi un jāpielāgo to formulējums, ņemot vērā apstākļu novērtējumu (spriedums, 2008. gada 8. jūlijs, ACTreuhand/Komisija, T‑99/04, EU:T:2008:256, 141. punkts).

148    Tomēr, lai arī noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips (nullum crimen, nulla poena sine lege) ļauj tiesas interpretācijas ceļā pakāpeniski noskaidrot to normu saturu, kurās paredzēta atbildība, tas tomēr var liegt ar atpakaļejošu spēku piemērot tās normas jaunu interpretāciju, kura paredz pārkāpumu. Tā tas ir īpaši tad, kad šādas interpretācijas rezultātu nevarēja saprātīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, jo īpaši, ņemot vērā interpretāciju, kāda tajā laikā par attiecīgo tiesību normu pastāvēja judikatūrā. Turklāt paredzamības jēdziena piemērojamība lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā teksta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu skaita un statusa, un šī paredzamība nav pretrunā tam, ka attiecīgā persona ir spiesta izmantot profesionālus padomus, lai lietā pastāvošajos apstākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attiecīgais akts varētu radīt. Šo gadījumu it īpaši var attiecināt uz profesionāļiem, kas pieraduši, ka, veicot savus pienākumus, viņiem jārīkojas ar lielu rūpību. Tāpat arī no viņiem var sagaidīt, ka viņi īpaši parūpēsies par to, lai tiktu novērtēti ar viņu darbību saistītie riski (spriedumi, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 217.–219. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, ACTreuhand/Komisija, T‑99/04, EU:T:2008:256, 142. punkts).

149    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta tvēruma interpretācijai ir jābūt pietiekami paredzamai apgalvoto pārkāpumu norises stadijā, ņemot vērā šīs normas formulējumu, kā tas ir interpretēts judikatūrā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, ACTreuhand/Komisija, T‑99/04, EU:T:2008:256, 143. punkts).

150    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2018. gada 31. maija spriedums Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) un 2020. gada 4. marta spriedums Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149), kuri minēti šā sprieduma 76. punktā, ir pasludināti pēc SPA parakstīšanas.

151    Turklāt ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta formulējuma skaidri izriet, ka par Kopienas mēroga koncentrāciju ir jāpaziņo līdz tās īstenošanai un ka tā nedrīkst tikt īstenota bez paziņošanas un iepriekšējas atļaujas (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 246. punkts). Nevienā no šīm tiesību normām nav ietverti nedz plaši jēdzieni, nedz neskaidri kritēriji (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 379. punkts).

152    Būtu jāpiebilst, ka, pirmkārt, Komisijai, kā tika norādīts šā sprieduma 142. punktā, jau pirms SPA parakstīšanas dienas bija iespēja piemērot sodu uzņēmumam par to, ka tas bija īstenojis koncentrāciju pirms tās paziņošanas Komisijai un tās atzīšanas par saderīgu ar iekšējo tirgu.

153    Otrkārt, Vispārējai tiesai jau pirms SPA parakstīšanas dienas bija iespēja norādīt, ka koncentrāciju nedrīkst īstenot, pirms Komisija to nav atļāvusi. Proti, Vispārējā tiesa jau bija norādījusi, protams, pirmšķietami, ka, ņemot vērā termiņus, kuros Komisijai jāizskata paziņotā koncentrācija un faktoru kombinācijas, kas varētu radīt kontroli attiecīgajā gadījumā, Komisijai tik un tā būtu tiesības lūgt dalībniekiem neveikt nekādas darbības, kas varētu novest pie kontroles maiņas (rīkojums, 2008. gada 18. marts, Aer Lingus Group/Komisija, T‑411/07 R, EU:T:2008:80, 94. punkts).

154    Visbeidzot no iepriekš minētā vērtējuma izriet, ka prasītāja varēja saprast, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie sagatavojošie noteikumi bija koncentrācijas īstenošana, ar ko tika pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts.

155    Katrā ziņā, ja prasītājai radās kaut mazākās šaubas par šo noteikumu saderību ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, tai bija jāapspriežas ar Komisiju. Proti, ja ir šaubas par saviem pienākumiem saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004, uzņēmuma pienācīga rīcība būtu sazināties ar Komisiju (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 256. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    Tādējādi trešā pamata pirmās daļas trešā apakšdaļa ir jānoraida.

4)      Par ceturto apakšdaļu, kas balstīta uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu soda piemērošanas dēļ

157    Pēc prasītājas domām, apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts tiesiskās drošības princips, ciktāl tika piemērots sods par līgumu, kas pilnībā atbilst standarta praksei apvienošanas un iegādes jomā un Komisijas praksei saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004. Turklāt prasītāja uzsver, ka tā bija iesniegusi Komisijai SPA gan kā pielikumu 2015. gada 3. februāra paziņošanas projektam (skat. šā sprieduma 9. punktu), gan atkārtoti kā pielikumu 2015. gada 25. februāra paziņojumam (skat. šā sprieduma 10. punktu). Lai gan Komisija pat pirms darījuma paziņošanas jau zināja SPA tvērumu, tā neesot paudusi bažas vai izteikusi kādu apsvērumu par vienošanām, kuras tika panāktas pirms līguma par iegādi noslēgšanas un kuras bija paredzētas SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā, – atšķirībā no lietas, kurā pieņemts Lēmums C(2007) 3104 (2007. gada 27. jūnijs) par koncentrācijas nesaderību ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta COMP/M.4439 – Ryanair/Aer Lingus), kurā tā lika Ryanair neizmanot savas balsstiesības, kas saistītas ar Aer Lingus akcijām.

158    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

159    Jānorāda, ka ceturtajā apakšdaļā būtībā ir atkārtoti argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi trešajā apakšdaļā.

160    Kā tika atgādināts šā sprieduma 48. punktā, Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka Komisija ir tiesīga piemērot sankcijas uzņēmumam, ja tas pārkāpj Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

161    Tika arī atgādināts, ka tā nebija pirmā reize, kad saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu uzņēmumiem par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu tika piemērotas sankcijas (skat. šā sprieduma 142. punktu).

162    Turklāt, kā tas izriet no Vispārējās tiesas judikatūras, it īpaši no 2008. gada 18. marta rīkojuma Aer Lingus Group/Komisija (T‑411/07 R, EU:T:2008:80, 94. punkts), ir jākonstatē, ka paziņotā koncentrācija, ievērojot dažādu faktoru kombinācijas, kas ir jāņem vērā, ir jāizskata noteiktā termiņā. Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka, lai gan prasītāja iesniedza Komisijai SPA kā pielikumu elektroniskā pasta vēstulei, kas attiecās uz 2015. gada 3. februāra paziņošanas projektu, šai elektroniskā pasta vēstulei bija vairāki pielikumi, kuru kopējais apjoms bija 200 lappušu (SPA bija 71 lappuse). Tā kā šo dokumentu izskatīšanai bija nepieciešams noteikts termiņš, to, ka Komisija nesniedza atbildi ātri, nevar interpretēt kā netiešu koncentrācijas atļaušanu. Turklāt Komisija, atbildot uz vienu no tām elektroniskā pasta vēstulēm, kas nosūtītas līdz 2015. gada 3. februārim, kurā prasītāja lūdza Komisiju skaidri norādīt, ka tā neiebilst pret projektu, to brīdināja, ka šajā procedūras posmā tā nevēlas sniegt komentārus.

163    Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 132. punktā, katrā ziņā prasītāja no 2014. gada 9. decembra bija pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

164    Tādējādi šī tiesību norma jau bija pārkāpta līdz 2014. gada 18. decembrim, kad prasītāja un Komisija bija uzsākušas pirmspaziņošanas saziņu, lai arī par koncentrācijas projektu Komisija jau bija informēta 2014. gada 31. oktobrī.

165    Šajā ziņā attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru lietā, kurā pieņemts Lēmums C(2007) 3104 (Lieta COMP/M.4439 – Ryanair/Aer Lingus), Komisija lika Ryanair neizmantot savas balsstiesības, pietiek norādīt, ka tad, kad Komisija lūdza Ryanair neizmantot savas balsstiesības, tā tikai lūdza šo uzņēmumu novērst situāciju, kurā tas īstenotu koncentrāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 6. jūlijs, Aer Lingus Group/Komisija, T‑411/07, EU:T:2010:281, 83. punkts). Šajā lietā Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts netika pārkāpts arī pirms paziņošanas par koncentrāciju.

166    Var arī norādīt, ka tikai paziņotājam Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā, kā uzsver Komisija, ir noteikts pienākums rūpēties par nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu, ka koncentrācija netiek īstenota pirms tās paziņošanas un atļaušanas.

167    Lai gan Regulas Nr. 139/2004 8. panta 5. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka “Komisija var pieņemt piemērotus pagaidu pasākumus, lai atjaunotu vai saglabātu efektīvas konkurences apstākļus, ja koncentrācija [..] ir īstenota pretrunā ar 7. pantu un lēmums attiecībā uz atbilstību iekšējam tirgum vēl nav pieņemts”, tas nerada Komisijai nekādus pienākumus.

168    Tāpēc prasītājas arguments, kas balstīts uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, ciktāl tai tika piemēroti naudas sodi, ir jānoraida.

169    Tādējādi trešā pamata pirmās daļas ceturtā apakšdaļa ir jānoraida.

c)      Par trešā pamata otro daļu, kas balstīta uz to, ka pirms darījuma noslēgšanas prasītājai faktiski nebija izšķirošas ietekmes uz “PT Portugal”

170    Apstrīdētā lēmuma 178.–371. apsvērumā Komisija ir minējusi septiņus gadījumus, kuros prasītāja bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz PT Portugal un īstenojusi koncentrāciju pirms tās atļaušanas.

171    Šajā ziņā, pēc prasītājas domām, apstrīdētajā lēmumā izdarītie secinājumi esot balstīti uz lietas materiālos iekļauto elementu nepareizu novērtējumu. Pirmkārt, Oi esot saglabājusi vienpersonisku kontroli pār PT Portugal līdz darījuma noslēgšanai. Otrkārt, apspriešanās ar prasītāju esot notikusi tikai par dažiem jautājumiem, kurus PT Portugal valde izskatīja laikposmā no līguma parakstīšanas līdz koncentrācijas atļaušanai. Treškārt, apstrīdētā lēmuma 4.2.1. punktā minētie septiņi gadījumi, kuros notika apspriešanās ar prasītāju, neesot pierādījums priekšlaicīgai koncentrācijas īstenošanai. Pirmām kārtām, neviens no septiņiem gadījumiem neesot izraisījis ilgtermiņa izmaiņas PT Portugal kontrolē, jo Komisijas minētajos septiņos gadījumos esot tikuši aplūkoti jautājumi, kuriem nebija funkcionālas saiknes ar koncentrācijas īstenošanu, un tie neesot bijuši pat darījumu sagatavojošas darbības 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) izpratnē. Otrām kārtām, šajos septiņos gadījumos vienīgais mērķis esot bijis saglabāt mērķuzņēmuma statu quo pirms darījuma noslēgšanas un novērst jebkādus traucējumus, kas varētu ietekmēt PT Portugal vērtību vai integritāti. Būtu jāpiebilst, ka vairākumā gadījumu prasītāja esot tikai apstiprinājusi PT Portugal piedāvātos pasākumus vai lūgusi sniegt papildu informāciju, lai varētu saprast pasākumu patieso būtību.

172    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

173    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Oi esot saglabājusi vienpersonisku kontroli pār PT Portugal līdz darījuma noslēgšanai, ir jāatgādina, ka atbilstošais kritērijs, lai noskaidrotu, vai tika pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, nav “vienpersoniskās kontroles” kritērijs, bet kritējs saistībā ar ilgtermiņa izmaiņām mērķuzņēmuma kontrolē, kas it īpaši izriet no kontroles pār to iegūšanas, [jo] kontrole ir balstīta it īpaši uz līgumā piešķirto iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz tā darbību (skat. šā sprieduma 76. punktu).

174    Turklāt, izvirzot argumentu, saskaņā ar kuru Oi esot saglabājusi vienpersonisku kontroli pār PT Portugal līdz darījuma noslēgšanai, nav ņemts vērā konstatējums, ka pirms darījuma noslēgšanas tā faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem, kā tas izriet no SPA sagatavošanas noteikumiem, ar ko prasītājai tika dota iespēja īstenot izšķirošu ietekmi no to parakstīšanas brīža (skat. šā sprieduma 132. punktu) (skat. pirmo un ceturto gadījumu attiecīgi šā sprieduma 181. un 199. punktā).

175    Tādējādi prasītājas pirmais arguments ir jānoraida.

176    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apspriešanās ar to esot notikusi tikai par dažiem jautājumiem, it īpaši par trim lēmumiem, kas attiecas uz līgumu par televīzijas satura izplatīšanu, to pagarināšanu vai noslēgšanu, bet nevis par astoņiem citiem lēmumiem ar tādu pašu saturu, ir jākonstatē – tas, ka ar prasītāju notika apspriešanās tikai par dažiem jautājumiem, neatspēko iespējamo šīs apspriešanās pārkāpjošo raksturu un izšķirošas ietekmes uz mērķuzņēmumu īstenošanu.

177    Tādējādi prasītājas otrais arguments ir jānoraida.

178    Treškārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 4.2.1. punktā minētajos septiņos gadījumos, kuros notikusi apspriešanās ar to, neesot pierādījums priekšlaicīgai koncentrācijas īstenošanai, pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisijas minētie septiņi gadījumi esot attiekušies uz jautājumiem, kuriem nebija funkcionālas saiknes ar koncentrācijas īstenošanu un kuri pat neesot darījuma sagatavojošas darbības 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young izpratnē (C‑633/16, EU:C:2018:371), ir jānorāda, ka lietā, kurā pasludināts šis spriedums, Tiesai bija jānoskaidro, vai nolīguma izbeigšana ir priekšlaicīgas koncentrācijas īstenošana.

179    Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā neapgalvo, ka prasītājas rīcībai bija funkcionāla saikne ar koncentrācijas īstenošanu vai ka tā bija sagatavojoša darbība, bet tā norāda, ka, šādi rīkojoties, tā faktiski īstenoja kontroli pār vairākiem PT Portugal darbības aspektiem pirms lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas.

180    Otrām kārtām, vispirms attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru “vairākumā gadījumu” tā esot tikai piekritusi PT Portugal piedāvātajam rīcības veidam vai arī vienkārši lūgusi sniegt papildu informāciju, ir jākonstatē, ka tā atzīt, ka dažos gadījumos tā nepiekrita PT Portugal izvēlēm.

181    Turpinājumā, precīzāk, runājot par pirmo no septiņiem gadījumiem, kas attiecas uz mobilo pēcapmaksas pakalpojumu reklāmas kampaņu, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka šīs kampaņas mērķis bija paātrināt klientu migrāciju no priekšapmaksas līgumiem uz pēcapmaksas līgumiem un tādējādi konsolidēt PT Portugal klientu bāzi, palielināt apgrozījumu uz vienu abonentu un samazināt abonementa izbeigšanas likmi. PT Portugal valde apstiprināja priekšlikumu par pēcapmaksas reklāmas kampaņas rīkošanu tikai pēc 2015. gada 20. janvāra telefonkonferences, kurā tā bija lūgusi prasītājas piekrišanu šīs kampaņas sākšanai. Tieši pēc šīs telefonkonferences prasītāja deva PT Portugal rakstveida norādījumus par sasniedzamajiem mērķiem un kampaņas ilgumu. Turklāt PT Portugal regulāri sūtīja prasītājai informāciju par tās norisi. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu cenu kampaņas mobilo sakaru mazumtirdzniecības tirgū tika organizētas regulāri. Tāpēc pēcapmaksas veicināšanas kampaņa nebija nekāds ārkārtējs notikums un bija viens no PT Portugal parastajiem komercdarījumiem. Turklāt mērķis saglabāt apgrozījumu uz vienu abonentu un samazināt abonementa izbeigšanas likmi ir telekomunikāciju operatoru darbības kopējais mērķis (apstrīdētā lēmuma 181.–219. apsvērums).

182    Prasītāja apgalvo, ka tās iesaistīšanās ir bijusi pamatota, jo kampaņā PT Portugal esot tikusi pārorientēta uz atsevišķiem, nevis uz “multiplay” piedāvājumiem, kas varēja kaitēt uzņēmuma integritātei, un tādējādi kampaņa neattiecās tikai uz parasto cenu veicināšanas jomu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka tā neesot vēlējusies mainīt kampaņas noteikumus, tvērumu vai saturu un ka jebkurā gadījumā tās iesaistīšanās nekādā veidā neesot ietekmējusi PT Portugal darbību, ciktāl tā neliedza rīkot sākotnēji paredzēto kampaņu.

183    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka nekas neļauj pieņemt, ka kampaņa varēja nelabvēlīgi ietekmēt PT Portugal darbības integritāti. Kā apstrīdētajā lēmumā uzsver Komisija, telekomunikāciju operatora parastais mērķis ir saglabāt apgrozījumu uz vienu abonentu un samazināt abonementa izbeigšanas likmi.

184    Katrā ziņā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 203. un 204. apsvēruma, kampaņas izmaksas bija zemākas par robežvērtību, kas saskaņā ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu radīja Oi pienākumu saņemt prasītājas rakstveida atļauju (vienu mēnesi pēc darījuma noslēgšanas datuma robežvērtība ir tikai 1 miljons EUR, skat. šā sprieduma 109. punktu).

185    Būtu jāpiebilst – pat ja, kā apgalvo prasītāja, tā neliedza PT Portugal rīkot sākotnēji paredzēto kampaņu, no šā sprieduma 181. punktā atgādinātajiem faktiem izriet, ka prasītāja neapstrīd tās būtisko lomu mobilo pēcapmaksas pakalpojumu reklāmas kampaņas apstiprināšanā, noteikumu izstrādē un uzraudzībā.

186    Proti, tas, ka prasītāja bija piekritusi kampaņas sākšanai, kā tā uzsver prasības pieteikumā, pierāda, ka tā faktiski kontrolēja kampaņu, jo tā lēma par iespēju sākt kampaņu.

187    Tādējādi prasītāja noteica ierobežojumus, kas bija jāievēro, un sasniedzamos mērķus. Apspriešanās ar to notika arī par pēcapmaksas veicināšanas kampaņas mērķiem un iezīmēm, turklāt tā deva rakstveida norādījumus PT Portugal valdei par kampaņas mērķiem un ilgumu. Tā arī saņēma detalizētu informāciju ne tikai par PT Portugal turpmākiem nodomiem cenu noteikšanas jomā (apstrīdētā lēmuma 205. apsvērums), bet arī par pēcapmaksas reklāmas kampaņas rezultātiem tās īstenošanas laikā, it īpaši par to klientu skaitu, kuri migrēja uz pēcapmaksas līgumiem, un apgrozījuma pieaugumu uz vienu abonentu atkarībā no piedāvājuma veida (apstrīdētā lēmuma 218. apsvērums).

188    Otrais no septiņiem gadījumiem attiecas uz sporta kanāla Porto Canal raidīšanas atjaunošanu, kura programmā tika iekļauts Porto Football Club papildu sporta saturs. Kopš 2015. gada 18. februāra starp prasītāju un PT Portugal par to notika vairākas diskusijas. Ap šo datumu prasītājai un PT Portugal bija telefonsaruna, kurā prasītāja tika informēta par pārrunu gaitu saistībā ar minēto raidīšanas atjaunošanu. Šīs sarunas laikā prasītāja lūdza PT Portugal iesniegt tai visus attiecīgos dokumentus un norādīt telefonkonferences datumu. Šīs sarunas laikā prasītāja informēja savu konkurenti PT Portugal, ka tās meitasuzņēmums Cabovisão ir pārtraucis Porto Canal raidīšanu. 2015. gada 20. februārī PT Portugal nosūtīja prasītājai elektroniskā pasta vēstuli, kurā attiecībā uz izplatīšanas līgumu bija iekļauta tāda detalizēta konfidenciāla informācija kā informācija par spēkā esoša līguma noteikumiem, attiecīgo kanālu darbību, atkārtotu sarunu norisi un priekšlikumu, kas tika izteikts Porto Canal. Šajā elektroniskā pasta vēstulē bija minēti arī divi iespējamie scenāriji turpmākās izplatīšanas cenu struktūrai. Šajā pašā elektroniskā pasta vēstulē PT Portugal lūdza prasītāju rīkot telefonkonferenci, kas notika 2015. gada 23. februārī. 2015. gada 25. februārī PT Portugal nosūtīja prasītājai detalizētu informāciju par to, cik stundu abonenti ir skatījušies Porto Canal. 2015. gada 2. aprīļa vēstulē prasītāja sākotnēji neatbalstīja PT Portugal līguma pagarināšanu, bet pēc dažām dienām tā pārdomāja un piekrita sarunu turpināšanai. Tādējādi no apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem faktiem, pret kuriem prasītāja nav iebildusi, izriet, ka tā bija devusi norādījumus PT Portugal par sarunu turpināšanu un ka PT Portugal šos norādījumus izpildīja (apstrīdētā lēmuma 220.–250. apsvērums).

189    Pēc prasītājas domām, tās iesaistīšanās sarunās ar sporta kanālu bija pamatota līguma politiskās jutības dēļ, runājot par sarunām ar sporta klubu. Turklāt tās iesaistīšanās mērķis esot bijis novērst to, ka PT Portugal tirdzniecības stratēģija televīzijas segmentā tiktu būtiski mainīta. Būtu jāpiebilst, ka sarunas ar kanālu Porto Canal esot noritējušas lēni (līgums tika noslēgts 2015. gada 23. jūlijā jeb aptuveni trīs mēnešus pēc atļaujas saņemšanas). Turklāt PT Portugal esot tupinājusi raidīt kanālu pēc iepriekšējā līguma darbības beigām, proti, pēc 2015. gada 31. marta. Visbeidzot informācijas apmaiņa starp prasītāju un PT Portugal saistībā ar kanālu Porto Canal noslēgtā līguma pārskatīšanu neesot ietekmējusi Cabovisão, kas bija pārtraukusi šī kanāla raidīšanu pirms vairākiem mēnešiem (2013. gada septembrī).

190    Šajā ziņā attiecībā uz argumentiem, saskaņā ar kuriem prasītājas iesaistīšanās, pirmkārt, esot bijusi pamatota līguma politiskās sensitivitātes dēļ un, otrkārt, tāpēc, ka tās mērķis esot bijis novērst būtiskas izmaiņas PT Portugal tirdzniecības stratēģijā, ir jānorāda, ka līgumu par televīzijas satura raidīšanu pārskatīšana ir viena no televīzijas pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma parastajām darbībām. Turklāt apstrīdētā lēmuma 235. apsvērumā ir norādīts, un prasītāja to nav apstrīdējusi, ka līguma vērtība bija daudz zemāka salīdzinājumā ar PT Portugal iegādes izmaksām un tās apgrozījumu. Tādējādi prasītājas iesaistīšanos nevar pamatoti uzskatīt par nepieciešamu, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību laikposmā no līguma par darījumu parakstīšanas dienas līdz darījuma noslēgšanas dienai. Visbeidzot prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu tam, ka šim līgumam bija politiska nozīme vai bija paredzamas būtiskas stratēģijas izmaiņas, kas pamatotu tās iesaistīšanos.

191    Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru sarunas ar kanālu Porto Canal esot noritējušas lēni, apstāklis, ka sarunas noritēja ātri vai lēni, nevar atspēkot to, ka prasītāja faktiski bija iesaistījusies PT Portugal uzņēmējdarbības lēmuma pieņemšanā, pirms tika pieņemts lēmums par atļaujas piešķiršanu.

192    Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru PT Portugal turpināja kanāla Porto Canal raidīšanu saskaņā ar iepriekšējā līguma noteikumiem, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 249. apsvērumā, šim faktam nav nozīmes, aplūkojot jautājumu par prasītājas nepamatotu iesaistīšanos PT Portugal tirdzniecības stratēģiju un lēmumu pieņemšanā laikposmā no līguma parakstīšanas līdz darījuma noslēgšanai. Turklāt šis arguments, šķiet, drīzāk ir pretrunā argumentam, saskaņā ar kuru bija būtiski, lai tā iesaistītos PT Portugal sarunās ar kanālu Porto Canal.

193    Runājot par argumentu, saskaņā ar kuru informācijas apmaiņa starp prasītāju un PT Portugal neesot ietekmējusi Cabovisão, šim faktam arī nav nozīmes, aplūkojot prasītājas nepamatotu iesaistīšanos PT Portugal lēmumu pieņemšanā un tirdzniecības stratēģiju noteikšanā laikposmā no līguma parakstīšanas līdz darījuma noslēgšanai.

194    Trešais no septiņiem gadījumiem attiecas uz radio piekļuves tīkla piegādāju atlasi, saistībā ar kuru PT Portugal 2015. gada 17. martā lūdza prasītājai atļauju turpināt atlases procedūru, lai gan bija skaidrs, ka izvēle tiks izdarīta pēc koncentrācijas darījuma noslēgšanas. Tobrīd prasītāja lika PT Portugal apturēt atlases procedūru un sniegt tai informāciju, un, to saņēmusi, tā mainīja savu atlases stratēģiju (apstrīdētā lēmuma 251.–280. apsvērums).

195    Pēc prasītājas domām, PT Portugal apspriedās ar to, lai nodrošinātu šī atlases veikšanu pēc iespējas labākos apstākļos un lai novērstu jebkādus traucējumus PT Portugal radio piekļuves tīkla iekārtu darbībā, kas vienlaikus ir neatņemams elements un ir jebkura telekomunikāciju operatora mobilā tīkla pamatā.

196    Šajā ziņā atlases procedūras mērķis, šķiet, nebija novērst iespējamos traucējumus PT Portugal radio piekļuves tīkla iekārtu darbībā. Proti, no apstrīdētā lēmuma 253. un 273. apsvēruma izriet, un prasītāja to nav apstrīdējusi, ka PT Portugal, kurai katrā tīmekļvietnē bija vairāki radio piekļuves tīkla piegādāji, vēlējās racionalizēt piegādātāju skaitu, lai samazinātu darbības izdevumus un vienkāršotu tīklu.

197    Turklāt, tā kā saskaņā ar iepriekš minēto PT Portugal lūdza prasītājas piekrišanu nevis jautājumā par iekārtu piegādātāja galīgu izvēli, bet par atlases procedūras turpināšanu, prasītāja nav sniegusi nekādus paskaidrojumus, lai pamatotu, kāpēc atlases procedūras turpināšanai varēja būt būtiska ietekme uz PT Portugal darbību, kas attaisnotu tās iesaistīšanos. Ir arī jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 274. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka nevar izslēgt, ka jautājums par atlases procedūras turpināšanu pat nebija iekļauts SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Šajā ziņā, kā apstrīdētā lēmuma 275. apsvērumā ir norādījusi Komisija, PT Portugal skaidri precizēja, ka tās lūgums neattiecas uz kapitālizdevumiem.

198    Tādējādi šis trešais gadījums parāda, ka prasītāja ne tikai īstenoja SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos sagatavojošos noteikumus, bet arī varēja pārsniegt to, kas šajos noteikumos ir paredzēts.

199    Ceturtais no septiņiem gadījumiem attiecas uz līgumu par pieprasījumvideo. 2015. gada 10. februārī PT Portugal sazinājās ar prasītāju, lai noskaidrotu, vai līguma noslēgšana par televīzijas saturu ir saderīga ar tās tirdzniecības stratēģiju, un lūdza tās piekrišanu minētā līguma noslēgšanai. PT Portugal nosūtīja prasītājai arī informāciju par sarunām, kas attiecās uz šo līgumu. Turklāt PT Portugal tai jautāja, vai tai ir jāparaksta līdzīgi līgumi, un lūdza dot norādījumus par iespēju parakstīt minēto līgumu. 2015. gada 11. februārī prasītāja informēja PT Portugal, ka tā paraksta līdzīgus līgumus ar izdevīgākiem komerciālajiem nosacījumiem, un lūdza nenoslēgt šo līgumu pirms apspriešanās ar to, kā arī saīsināt līguma darbības laiku līdz vienam gadam (apstrīdētā lēmuma 281.–304. apsvērums).

200    Pēc prasītājas domām, tās iesaistīšanās esot bijusi pamatota, ņemot vērā pavisam jaunu līguma raksturu, kas ietvēra būtiskas izmaiņas stratēģijā. Prasītāja atzīst, ka tā bija devusi norādes PT Portugal, bet apgalvo, ka pēdējā minētā neesot ņēmusi tās vērā un 2015. gada 4. martā jeb pirms darījuma noslēgšanas ir parakstījusi līgumu.

201    Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 300. apsvērumā ir norādījusi, ka līguma saturs nebija pavisam jauns, jo PT Portugal jau bija piedāvājusi pieprasījumvideo pakalpojumus, noslēdzot līgumus vairāk nekā ar 60 satura piegādātājiem. Turklāt apstrīdētā lēmuma 298.–301. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka nekas neliecina par to, ka līgumam būtu bijusi tik liela nozīme PT Portugal darbībā, ka prasītājai būtu jāiesaistās, lai aizsargātu sava ieguldījuma vērtību. Visbeidzot Komisija konstatēja, ka, lai arī faktiski PT Portugal noslēdza līgumu pirms darījuma noslēgšanas, līgums atbilstoši prasītājas norādēm tika noslēgts uz vienu gadu un nevis diviem gadiem, kā to sākotnēji bija vēlējusies PT Portugal. Prasītāja neapstrīd nevienu no šiem trim elementiem.

202    Piektais no septiņiem gadījumiem attiecas uz jauna televīzijas kanāla iekļaušanu. PT Portugal 2015. gada aprīļa sākumā lūdza prasītāju sniegt norādes, bet prasītāja nedeva atļauju veikt šo iekļaušanu. Lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas dienā prasītāja vēl joprojām nebija devusi savu piekrišanu (apstrīdētā lēmuma 305.–326. apsvērums).

203    Prasītāja apgalvo, ka, tā kā šis kanāls bija paredzēts nevis cilvēkiem, bet suņiem, tās iesaistīšanās esot bijusi pamatota, ņemot vērā pilnīgi jauno līguma raksturu un šī satura iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz PT Portugal tēlu. Lietas materiālos sniegtie pierādījumi liecinot, ka tā nebija iesaistījusies PT Portugal lēmuma pieņemšanas procesā, bet nekas arī neliecina, ka tai būtu bijusi interese to darīt. Tā esot tikai lūgusi sniegt precizējumus par šī jaunā kanāla, par kuru tā iepriekš nebija dzirdējusi, ienākumu sadales modeli un esot atstājusi PT Portugal ziņā lemt par šī līguma noslēgšanu. Visbeidzot, lai gan prasītāja nebija atbildējusi, šī kanāla raidīšana tika sākta vienu mēnesi pēc koncentrācijas atļaušanas.

204    Šajā ziņā, pat ja, kā apstrīdētajā lēmumā uzsver Komisija, PT Portugal jau sarunu laikā ierosināja raidīt medību, makšķerēšanas un vēršu cīņu kanālus (apstrīdētā lēmuma 324. apsvērums), suņiem paredzēts kanāls faktiski, šķiet, ir oriģināls piedāvājums.

205    Tādējādi, lai gan Komisija apstrīdētā lēmuma 317. apsvērumā uzsver, ka šī līguma ikgadējās izmaksas ir daudz zemākas par SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto monetāro robežvērtību, nevar izslēgt, ka šis saturs varēja negatīvi ietekmēt PT Portugal tēlu un ka tādējādi bija nepieciešama prasītājas iesaistīšanās, lai saglabātu šo tēlu un pat PT Portugal vērtību, kas var izrietēt no šī tēla. Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar paziņojumu par papildu ierobežojumiem, kā tas norādīts šā sprieduma 103. punktā, ierobežojumu var pamatot arī ar citiem kritērijiem, kas nav tikai un vienīgi kritējs par striktu mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanu.

206    Sestais no septiņiem gadījumiem attiecas uz rīcības veidu, veicot darbības valsts telekomunikāciju tīklā. 2015. gada 9. martā Oi informēja prasītāju, pirmkārt, ka kāds operators vēlas iegādāties šīs akcijas un, otrkārt, ka Oi nav nodoma nodot savas daļas, ne arī izmantot savas pirmpirkuma tiesības. Apstrīdētajā lēmumā Komisija neiebilst pret to, ka šo informācijas apmaiņu varētu attaisnot nepieciešamība saglabāt uzņēmējdarbību, kuru prasītāja bija iegādājusies un kura ietvēra dalību šajā tīklā, bet tā konstatēja, ka prasītāja pēc papildu informācijas pieprasīšanas un saņemšanas skaidri ir norādījusi, ka tā vēlas, lai PT Portugal atpirktu pēc iespējas vairāk citu akcionāru īpašumā esošās akcijas un nodibinātu kontaktus, lai iegādātos citas akcijas, tādējādi tas pārsniedz to, ko varētu uzskatīt par atbilstošu un nepieciešamu rīcību, lai saglabātu PT Portugal vērtību (apstrīdētā lēmuma 327.–352. apsvērums).

207    Pēc prasītājas domām, informācija tai esot nosūtīta pieklājības pēc. Tā esot tikai jautājusi, vai citi akcionāri ir gatavi pārdot savas akcijas PT Portugal, un tās ierosinājums iegādāties papildu akcijas netika pieņemts.

208    Šajā ziņā nav strīda par to, ka prasītāja lūdza PT Portugal sazināties ar attiecīgo operatoru un ka PT Portugal veica nepieciešamos pasākumus šajā nolūkā.

209    Tāpēc Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītāja, lūdzot PT Portugal sazināties ar attiecīgo operatoru, ir pārsniegusi to, ko varētu uzskatīt par atbilstošu un nepieciešamu rīcību, lai saglabātu PT Portugal vērtību laikposmā no līguma parakstīšanas līdz darījuma noslēgšanai (apstrīdētā lēmuma 344. apsvērums). Tādējādi prasītāja ir rīkojusies tā, it kā tā oficiāli būtu ieguvusi kontroli pār PT Portugal.

210    Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru akcijas beigu beigās no attiecīgā operatora netika nopirktas, nevar atspēkot šo konstatējumu.

211    Ja šis darījums nebija sekmīgs, tad tas tā bija nevis PT Portugal, bet prasītājas dēļ, kas beigu beigās atteicās no tikšanās ar attiecīgo operatoru (apstrīdētā lēmuma 346. apsvērums).

212    Septītais no apstrīdētajā lēmumā minētajiem gadījumiem attiecas uz iepirkumu par pakalpojumu sniegšanu un risinājumiem slēgt apakšuzņēmuma līgumu. Lai izpildītu šo līgumu, PT Portugal bija jāveic noteikti ieguldījumi. 2015. gada 6. aprīlī Oi nosūtīja prasītājai oficiālu lūgumu saskaņā ar SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai saņemtu tās apstiprinājumu veicamajiem ieguldījumiem. Prasītāja tātad lūdza sniegt papildu informāciju un norādīt ieguldījumu atgūšanas termiņu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka bija maz ticams, ka līgums varēja būtiski ietekmēt PT Portugal darbības vērtību, ņemot vērā šī līguma vērtību salīdzinājumā ar PT Portugal darbības vērtību un iegādes cenu, un ka jebkurā gadījumā informācija, ko PT Portugal bija nosūtījusi prasītājai, bija daudz detalizētāka un plašāka nekā tā, kas būtu nepieciešama, lai sasniegtu mērķi saglabāt mērķuzņēmuma vērtību, jo, piemēram, tika nosūtīta sīka informācija par paredzamajiem ieņēmumiem (apstrīdētā lēmuma 353.–371. apsvērums).

213    Pēc prasītājas domām, tās iesaistīšanās esot bijusi pamatota, ņemot vērā zemo rentabilitāti un līguma veidu. Turklāt tā esot pieprasījusi tikai papildu informāciju un neesot noteikusi iespējamo PT Portugal rīcību. Prasītāja arī apgalvo, ka tās iesaistīšanās neesot varējusi ietekmēt PT Portugal darbību, jo ieguldījums tika veikts, negaidot tās piekrišanu.

214    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka līgums attiecās uz PT Portugal parasto darbību, proti, runa bija par esoša līguma pagarināšanu, un tas bija saistīts ar ienākumu līmeni, kas bija salīdzināms ar iepriekšējā līguma ienākumu līmeni. Būtu jāpiebilst, ka nav strīda par to, ka līguma vērtība nesasniedza SPA noteiktās būtiskuma robežvērtības. Visbeidzot tas, ka ieguldījums tika veikts, negaidot prasītājas piekrišanu, nemaina apstākli, ka PT Portugal bija nosūtījusi prasītājai, kas tajā laikā bija konkurente Portugāles telekomunikāciju tirgū, konfidenciālu informāciju par paredzamo “klienta apgrozījumu”.

215    No iepriekš minētā izriet – pat pieņemot, ka piektais gadījums nepierāda, ka darījums tika veikts pirms koncentrācijas atļaušanas datuma, katrā ziņā, tā kā tika konstatēti seši citi gadījumi, Komisija apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā pamatoti ir secinājusi (skat. šā sprieduma 26. punktu), ka no vairākiem lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem izriet, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz PT Portugal pirms lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas un dažos gadījumos pirms paziņošanas, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

216    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, tā kā prasītāja apgalvo, ka tās iesaistīšanās esot bijusi pamatota šo darījumu neparastā rakstura dēļ, tai, kā ir uzsvērusi Komisija apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā, bija jālūdz atbrīvojums no pienākuma atturēties no jebkādas darbības saistībā ar šiem darījumiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktu.

217    Proti, kā uzsver Komisija, tā bija vairākkārt piešķīrusi atbrīvojumus no nogaidīšanas pienākuma saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktu, atļaujot veikt atsevišķas darbības, kas bija uzskatāmas par daļēju koncentrācijas īstenošanu, bet neizraisīja faktiskas kontroles izmaiņas (atbrīvojums mērķuzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanas nolūkā (Komisijas 2008. gada 2. jūlija lēmums, lieta COMP/M.5267 – Sun Capital/SCS Group); atbrīvojums, lai veiktu tādus konkrētus pasākumus kā administratīvo līgumu parakstīšana (Komisijas 2004. gada 14. septembra lēmums, lieta COMP/M.3275 – Shell España/Cepsa/SIS JV); atbrīvojums, lai veiktu tādus konkrētus pasākumus kā līgumu parakstīšana un kopuzņēmuma izveide (Komisijas 2006. gada 28. novembra lēmums, lieta COMP/M.4472 – William Hill/Codere/JV)).

218    Tādējādi šis trešais prasītājas arguments un [trešā pamata] otrā daļa ir jānoraida kopumā.

d)      Par trešā pamata trešo daļu, kas balstīta uz faktu un tiesību kļūdu, uzskatot, ka informācijas nosūtīšana esot palīdzējusi konstatēt izšķirošas ietekmes īstenošanu

219    Prasītāja apgalvo, ka vienkārša informācijas apmaiņa, kas, īstenojot koncentrācijas darījumu, ir neizbēgama un pat nepieciešama, neesot pietiekama, lai konstatētu Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta vai 7. panta 1. punkta pārkāpumu. Tādējādi Komisijai būtu jāpierāda, ka, nosūtot prasītājai informāciju par PT Portugal, tai tika nodota kontrole pār PT Portugal 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) izpratnē. Šajā ziņā Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta tvēruma nepamatota attiecināšana arī uz darbībām, kas neveicina koncentrācijas īstenošanu, saskaņā ar šo spriedumu attiecīgi izraisa Regulas Nr. 139/2004 piemērošanas jomas sašaurināšanu. Tādējādi, prezumējot, ka prasītājai sniegtā informācija ir tikusi izmantota, lai īstenotu izšķirošu ietekmi uz PT Portugal, lēmumā esot pārkāpts Hartas 48. pantā garantētais nevainīguma prezumpcijas princips.

220    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

221    Apstrīdētā lēmuma 378.–478. apsvērumā Komisija ir norādījusi gadījumus, kad ir notikusi informācijas apmaiņa starp prasītāju un PT Portugal, kas palīdzēja pierādīt to, ka prasītājai bija izšķiroša ietekme uz PT Portugal un ka tā īstenoja koncentrāciju pirms tās atļaušanas.

222    Turklāt ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma, pirmkārt, izriet, ka pēc prasītājas iniciatīvas notika trīs sanāksmes, proti, 2015. gada 3. februārī, 20. martā un 25.–27. martā, kurās piedalījās prasītājas vadība un PT Portugal vadība, lai saskaņā ar prasītājas 2015. gada 27. marta iekšējā elektroniskā pasta vēstulēm, kas attiecās uz pirmo sanāksmi, “sāktu saskaņot svarīgus lēmumus, kuriem ir vajadzīga [prasītājas] piekrišana saskaņā ar līgumu, un [aicinātu PT Portugal] informēt [prasītāju] par jebkādu iniciatīvu” (apstrīdētā lēmuma 380. un 381. apsvērums).

223    Sanāksmēs PT Portugal sniedza prasītājai sīku un precīzu informāciju par tādiem jautājumiem kā tās galvenās iniciatīvas saistībā ar tās komerciālajiem mērķiem, stratēģiju izmaksu jomā, attiecībām ar galvenajiem piegādātājiem, jaunāko finanšu informāciju par izdevumiem, uzcenojumiem, kapitālizdevumiem un budžeta plānošanu, būtisku informāciju par tās sniegumu, tīkla paplašināšanas plāniem un sīku informāciju par PT Portugal darbību vairumtirdzniecībā (apstrīdētā lēmuma 384.–410. apsvērums).

224    Otrkārt, divpusējā apmaiņā, kas sākās 2015. gada 20. februārī, PT Portugal sniedza prasītājai arī precīzu un sīku informāciju par tās turpmāko cenu stratēģiju attiecībā uz piedāvājumiem klientiem saistībā ar 3Play/4Play (apstrīdētā lēmuma 449.–454. apsvērums) un pēc prasītājas pieprasījuma no 2015. gada 11. marta katru nedēļu tā sniedza informāciju par galvenajiem tās snieguma rādītājiem (apstrīdētā lēmuma 455.–468. apsvērums).

225    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā esot secinājusi, ka, lai konstatētu Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta vai 7. panta 1. punkta pārkāpumu, pietiek ar parastu informācijas apmaiņu, kas, īstenojot koncentrācijas darījumu, tomēr ir neizbēgama un pat nepieciešama, ir jākonstatē, ka šis apgalvojums ir neprecīzs divu iemeslu dēļ.

226    Pirmkārt, Komisija nav secinājusi, ka pietiek ar informācijas apmaiņu, lai “konstatētu” Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta vai 7. panta 1. punkta pārkāpumu.

227    Apstrīdētā lēmuma 478. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka šī apmaiņa “palīdzēja” pierādīt, ka prasītāja bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem, kā to ir konstatējusi arī prasītāja trešās daļas nosaukumā.

228    Otrkārt, tā nebija “parasta informācijas apmaiņa”.

229    Proti, apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumā Komisija skaidri ir uzsvērusi, ka komerciāla rakstura informācijas apmaiņa starp iespējamo pircēju un pārdevēju, ja tā tiek veikta atbilstoši, ir uzskatāma par parastās iegādes procesa sastāvdaļu, ja vien šīs apmaiņas veids un mērķis ir tieši saistīti ar iespējamā pircēja nepieciešamību novērtēt uzņēmuma vērtību.

230    Tomēr izskatāmajā lietā informācijas apmaiņa notika arī pēc SPA parakstīšanas. No iepriekš minētā izriet arī, ka puses apmainījās ar konkrētu komerciālā un konkurences jomā ļoti sensitīvu informāciju par PT Portugal, turklāt prasītājas meitasuzņēmumi (skat. šā sprieduma 8. punktu) Cabovisão un ONI tolaik bija PT Portugal tiešie konkurenti.

231    Tādējādi prasītājai bija piekļuve informācijai, kurai tai nebija jābūt pieejamai, un PT Portugal atbildēja uz tās pieprasījumiem, turklāt šīs informācijas iegūšanu neattaisnoja bažas par mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanu.

232    Būtu jāpiebilst, ka prasītāja apzinājās šo situāciju.

233    Proti, prasītājas 2015. gada aprīļa iekšējā dokumentā, kas minēts apstrīdētā lēmuma 582. apsvērumā, ir norādīts šādi:

“[Saskaņā ar noteikumiem par koncentrācijas priekšlaicīgu izbeigšanu], šķiet, ir stingri aizliegts apmainīties ar konkrētu informāciju: informāciju par klientiem, tīkla īpatnībām, informāciju par iepirkumiem, tirdzniecības nosacījumiem, cenām vai iespējamām atlaidēm, pirkšanas nosacījumiem, it īpaši par sarunām, kas norisinās ar trešajām personām par līgumiem. Jebkādas ar finanšu jautājumiem saistītas informācijas apmaiņa ir jāaizliedz, ciktāl informācija neattiecas uz sabiedrībai pieejamu informāciju (standarta cenu saraksts u.c.). Nekāda apspriešanās par piedāvājumiem klientiem vai līgumiem ar trešajām personām nav iespējama.”

234    Tāpat apstrīdētā lēmuma 214. un 219. zemsvītras piezīmē ir minēta nepārprotama prasītājas iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kurā B2B departamenta vadītājs par darījumiem atbildīgajam direktoram pauž savas bažas saistībā ar elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu ar PT Portugal, kas notika laikposmā pirms darījuma noslēgšanas, uzskatot to par priekšlaicīgu.

235    Tādējādi ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 478. apsvērumā Komisija pamatoti ir secinājusi, ka informācijas apmaiņa palīdz pierādīt, ka prasītāja bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem.

236    Tādējādi, pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijai nebija jāpierāda, ka informācijas par PT Portugal nosūtīšana prasītājai pati par sevi izraisīja kontroles pār PT Portugal nodošanu tai 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) izpratnē.

237    Otrkārt, Komisija nav nepamatoti paplašinājusi Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta tvērumu, attiecinot to uz darbībām, kas neveicināja koncentrācijas īstenošanu.

238    Tādējādi nav nozīmes prasītājas atsaucei uz 2018. gada 31. maija spriedumu Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371), kura 58. punktā ir norādīts, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta piemērošanas jomā iekļaut arī darījumus, kas neveicina koncentrācijas īstenošanu, nozīmētu ne tikai šīs regulas piemērošanas jomas paplašināšanu, pārkāpjot tās 1. pantu, bet tas arī attiecīgi sašaurinātu Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), piemērošanas jomu, kas tādējādi šādām darbībām vairs nebūtu piemērojama, lai gan tās var izraisīt uzņēmumu savstarpēju koordināciju LESD 101. panta izpratnē.

239    Turklāt, kā norāda Komisija, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta mērķis ir novērst tādu situāciju kā izskatāmajā lietā, kurā pircējam ir iespēja iesaistīties un pat nepamatoti iesaistīties mērķuzņēmuma darbības pārvaldībā, pirms Komisijai ir bijusi iespēja atļaut koncentrāciju, paredzot ex ante kontroles mehānismu, un nevis LESD 101. pantā un Regulā Nr. 1/2003 noteikto mehānismu, proti, ex post mehānismu.

240    Visbeidzot ir jāuzsver, ka informācijas apmaiņa pirmajā sanāksmē, kas notika 2015. gada 3. februārī, palīdzēja pierādīt, ka prasītāja bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem, pārkāpjot gan Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu, gan minētās regulas 4. panta 1. punktu.

241    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru lēmumā esot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips, ciktāl Komisija ir pieņēmusi, ka informācijas apmaiņa nozīmē ilgtermiņa kontroles maiņu, Komisija apstrīdētajā lēmumā, kā tas tika norādīts iepriekš, nav uzskatījusi, ka šī apmaiņa bija ilgtermiņa kontroles maiņa, bet ir uzsvērusi, ka konkrētas informācijas apmaiņu var uzskatīt par parastas iegādes procesa sastāvdaļu, ir izvērtējusi pirms darījuma noslēgšanas starp prasītāju un PT Portugal notikušās informācijas apmaiņas ietekmi un ir secinājusi, ka šī apmaiņa palīdz pierādīt, ka prasītāja bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz PT Portugal.

242    Tādējādi trešā pamata trešā daļa ir jānoraida.

e)      Par pirmā pamata otro daļu, kas balstīta uz vispārēju tiesiskuma un nevainīguma prezumpcijas principu pārkāpumu

243    Prasītāja apgalvo, ka jēdziena “īstenošana” attiecināšana uz vienošanām, kas papildina koncentrāciju un dod iespēju pircējam iesaistīties apspriedēs par konkrētiem īpašiem jautājumiem, bet neveicina ilgtermiņa izmaiņas faktiskajā kontrolē, nozīmējot, ka sods tiktu uzlikts situācijās, kurās faktiski nav pieļauta nekāda sodāma rīcība un kuras absolūti nav paredzētas Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā. Šāda jēdziena “īstenošana” pārmērīga paplašināšana esot nesaderīga ar tiesiskuma principu, kas garantēts Hartas 49. panta 1. punktā un ECPAK 7. pantā. Tāpat apstrīdētajā lēmumā esot pārkāptas pamattiesības uz nevainīguma prezumpciju, kas garantētas Hartas 48. panta 1. punktā un ECPAK 6. panta 2. punktā.

244    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

245    Attiecībā uz apgalvoto vispārējā tiesiskuma principa pārkāpumu, ciktāl vienošanās, proti, SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie noteikumi, neesot izraisījušas ilgtermiņa izmaiņas mērķuzņēmuma faktiskajā kontrolē, kā tas uzsvērts šā sprieduma 108. un nākamajos punktos, daži sagatavojošie noteikumi veicināja ilgtermiņa kontroles maiņu, ņemot vērā prasītājai doto iespēju piedalīties PT Portugal vadības struktūras noteikšanā un iesaistīties konkrētu līguma veidu noslēgšanā, izbeigšanā vai grozīšanā, kā arī pēdējai minētajai noteikto pienākumu saņemt no prasītājas rakstveida piekrišanu dažādiem lēmumiem, kas attiecās uz cenām un līgumiem ar klientiem.

246    Tādējādi apstrīdētajā lēmumā jēdziens “īstenošana” nav ticis paplašināts.

247    Tāpēc prasītājas arguments, kas balstīts uz apgalvoto vispārējā tiesiskuma principa pārkāpumu, ir jānoraida.

248    Attiecībā uz apgalvoto nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka šis princips ietver to, ka ikviens apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Šādi tā liedz lēmumā, ar kuru tiek izbeigts process, jebkādi oficiāli konstatēt un pat jebkādi minēt personas, kas apsūdzēta noteiktā pārkāpumā, atbildību bez iespējām šai personai saņemt visas garantijas, kas parasti tiek piešķirtas aizstāvības tiesību īstenošanai procesā, kurš risinās atbilstoši parastajai gaitai un kura rezultātā tiek pieņemts nolēmums par pretenziju pamatotību (skat. spriedumu, 2017. gada 10. novembris, Icap u.c./Komisija, T‑180/15, EU:T:2017:795, 257. punkts un tajā minētā judikatūra).

249    Izskatāmajā lietā no šā sprieduma 12.–24. punkta, kas attiecas uz administratīvo procedūru, izriet, ka prasītāja ir izmantojusi procesuālās tiesības, kas ļāva tai īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Turklāt prasītāja neapgalvo, ka administratīvās procedūras laikā šīs tiesības uz aizstāvību tika pārkāptas.

250    Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Total Raffinage Marketing/Komisija, T‑566/08, EU:T:2013:423, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Gadījumā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram adresēts lēmums, ar ko konstatēts pārkāpums (skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Total Raffinage Marketing/Komisija, T‑566/08, EU:T:2013:423, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

251    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu, konstatējot, ka gan prasītājai dotā iespēja īstenot izšķirošu ietekmi (skat. šā sprieduma 132. punktu), gan faktiska šīs izšķirošās ietekmes uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem īstenošana (skat. šā sprieduma 215. punktu), kā arī informācijas apmaiņa, kas veicināja koncentrācijas īstenošanu (skat. šā sprieduma 235. punktu), ir Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpums.

252    Tāpēc arī prasītājas arguments, kas balstīts uz apgalvoto nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, un pirmā pamata otrā daļa kopumā ir jānoraida.

f)      Par otro pamatu, kas balstīts uz kļūdu faktos un tiesību piemērošanā, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka prasītāja ir ieguvusi vienpersonisku kontroli pār “PT Portugal”

253    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tai esot nepamatoti piemērots sods par to, ka pirms paziņošanas par koncentrācijas darījumu un Komisijas lēmuma par atļaujas piešķiršanu tā esot pārņēmusi “vienpersonisku kontroli pār PT Portugal Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, iegādājoties akcijas” (apstrīdētā lēmuma 3. apsvērums), jo PT Portugal akcijas tās īpašumā tika nodotas 2015. gada 2. jūnijā (apstrīdētā lēmuma 11. apsvērums) jeb pēc paziņošanas par koncentrāciju (2015. gada 25. februāris) un lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas (2015. gada 20. aprīlis). Prasītāja uzsver, ka līdz šim datumam PT Portugal bija meitasuzņēmums, kas pilnībā piederēja Oi, kuras īpašumā bija viss šī uzņēmuma pamatkapitāls. Oi esot saglabājusi vienpersonisku kontroli pār PT Portugal līdz 2015. gada 2. jūnijam, jo tai piederēja visas akcijas un tā bija saglabājusi balsstiesības savā meitasuzņēmumā, un tikai no šī datuma prasītāja esot pārņēmusi vienpersonisku kontroli pār PT Portugal. Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot nekādas norādes par koncentrācijas “daļēju īstenošanu” izskatāmajā lietā.

254    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

255    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav apgalvojusi, ka pirms paziņošanas par koncentrāciju un tās atļaušanas prasītāja bija ieguvusi “vienpersonisku kontroli” pār PT Portugal.

256    Kā tika norādīts šā sprieduma 173. punktā, atbilstošais kritērijs, lai noskaidrotu, vai ir pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, nav “vienpersoniskas kontroles” kritērijs, bet kritējs saistībā ar ilgtermiņa izmaiņām mērķuzņēmuma kontrolē, kas it īpaši izriet no kontroles pār to iegūšanas, [jo] kontroles pamatā it īpaši ir līgumā piešķirtā iespēja īstenot izšķirošu ietekmi uz tās darbību (skat. šā sprieduma 76. punktu).

257    Kā tika norādīts, izskatāmajā lietā gan no SPA sagatavojošiem noteikumiem, ar ko prasītājai tika dota iespēja īstenot izšķirošu ietekmi (skat. šā sprieduma 131. punktu), gan no konstatējuma par faktisku šīs izšķirošās ietekmes uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem īstenošanu (skat. šā sprieduma 215. punktu), gan no informācijas apmaiņas, kas veicināja koncentrācijas īstenošanu (skat. šā sprieduma 235. punktu), izriet, ka Komisija ir pamatoti secinājusi, ka prasītāja ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

258    Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

259    No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmie trīs pamati ir jānoraida.

3.      Par ceturto pamatu, kas balstīts uz to, ka Komisija esot pārkāpusi “ne bis in idem”, samērīguma un dubultas sodīšanas aizlieguma principus

260    Ceturtajam pamatam ir trīs daļas. Prasītāja pirmajā daļā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tai esot piemērojusi divus naudas sodus par vienu un to pašu rīcību, otrajā daļā tā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts ne bis in idem princips, un trešajā pamatā tā pārmet to, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpti samērīguma un dubultas sodīšanas aizlieguma principi, kas balstīti uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem.

261    Atbildot uz Vispārējās tiesas 2020. gada 10. marta aicinājumu norādīt iespējamo 2020. gada 4. marta sprieduma Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149) ietekmi (skat. šā sprieduma 37. punktu), prasītāja norādīja, ka tā atsakās no [ceturtā pamata] otrās daļas, kurā apgalvots ne bis in idem principa pārkāpums.

a)      Par pirmo daļu, kas balstīta uz to, ka Komisija prasītājai esot piemērojusi divus naudas sodus par vienu un to pašu rīcību saskaņā ar divām tiesību normām, ar kurām tiek aizsargātas tās pašas tiesiskās intereses

262    Prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma 564. apsvērumā ir norādīts, ka darbības, kas ir apgalvoto Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu pamatā, esot vienas un tās pašas darbības. Tāpēc Komisijas arguments apstrīdētā lēmuma 39. apsvērumā, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts attiecas uz atšķirīgiem tiesiskiem principiem un šī iemesla dēļ tiem ir atšķirīga un papildinoša nozīme, esot pretrunīgs un jebkurā gadījumā neesot pamatots. Apstrīdētajā lēmumā veiktā formālā nošķiršana starp pienākumu rīkoties, proti, paziņošanas pienākumu pirms īstenošanas (40. un 486. apsvērums), un pienākumu atturēties no rīcības, proti, pienākumu neīstenot [koncentrāciju] pirms tās paziņošanas (un atļaušanas) (41. un 487. apsvērums), nevar, pēc prasītājas domām, izslēgt to, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā paredzētais pārkāpums ir nevis nepaziņošana par koncentrācijas darījumu, bet koncentrācijas īstenošana pirms paziņošanas par to. Turklāt uzņēmums nevarot pārkāpt Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu, nepārkāpjot arī šīs regulas 7. panta 1. punktu. Turklāt to, ka abās tiesību normās esot noteikts tas pats pienākums (vai tajās ir aizliegta tā pati rīcība), apstiprinot apstāklis, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka puses var lūgt atbrīvojumu no šī panta 1. punktā paredzētajiem pienākumiem “jebkurā laikā, pirms paziņošanas vai pēc darījuma”, un arī tad, ja šajā regulā nav tiesību normas, ar ko ir atļauts pusēm lūgt atbrīvojumu no šīs regulas 4. panta 1. punktā minētā pienākuma.

263    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

264    Šajā ziņā, kā izriet no šā sprieduma 54. un nākamajos punktos atgādinātajiem principiem saistībā ar prasītājas izvirzīto iebildi par prettiesiskumu, pietiek norādīt, ka regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikti autonomi mērķi šīs regulas 8. apsvērumā minētās “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmas ietvaros un ka šajā pirmajā tiesību normā ir paredzēts pienākums rīkoties, kas ir jāizpilda tūlītēji, savukārt otrajā minētajā tiesību normā ir paredzēts pienākums atturēties no rīcības, kas ir jāpilda pastāvīgi.

265    Tāpēc prasītāja kļūdaini apgalvo, ka ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu esot “aizsargātas tās pašas tiesiskās intereses”, “noteikts tas pats pienākums” vai “aizliegta tā pati rīcība”.

266    Tādējādi ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par trešo daļu, kas balstīta uz Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātā samērīguma principa pārkāpumu un dubultas sodīšanas aizliegumu, kurš ir balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem

267    Prasītāja apgalvo, ka, piemērojot vienai un tai pašai personai divus sodus par tām pašām darbībām tajā pašā procedūrā, esot pārkāpts Hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātais samērīguma princips, kā arī dubultas sodīšanas aizliegums, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem attiecībā uz likumu sakritību. Starp Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un šīs regulas 7. panta 1. punktu pastāvot šķietama kolīzija vai viltus kolīzija (likumu sakritība), jo abi šie noteikumi aizsargājot vienas un tās pašas tiesiskās intereses un izraisot divu naudas sodu piemērošanu vienam un tam pašam pārkāpējam par vienu un to pašu rīcību. Prasītāja piebilst, ka tas tā esot it īpaši izskatāmajā lietā, jo tā ir informējusi Komisiju par koncentrāciju pēc savas iniciatīvas labu laiku pirms SPA parakstīšanas un vēlāk, trīs dienas pēc minētās parakstīšanas, ir iesniegusi pieteikumu par darba grupas iecelšanu, kuras pienākums ir sagatavot tās dokumentus.

268    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

269    Šajā ziņā tika norādīts (šā sprieduma 264. punkts), ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā ir izvirzīti autonomi mērķi šīs regulas 8. apsvērumā minētās “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmas ietvaros.

270    Tādējādi tas, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir autonomi mērķi, ir diferenciācijas elements, kas ļauj pamatot atšķirīgu naudas sodu piemērošanu.

271    Tādējādi prasītāja kļūdaini apgalvo, ka ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu esot aizsargātas “tās pašas tiesiskās intereses”, par kuru neievērošanu piemēroto sodu apvienošana esot nesamērīga, pārkāpjot Hartas 49. panta 3. punktā nostiprināto samērīguma principu, un tā esot pretrunā dubultas sodīšanas aizlieguma principam, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem.

272    Turklāt lietā C‑10/18 P Tiesa nolēma, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka Komisija varēja piemērot divus atšķirīgus naudas sodus attiecīgi saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 111. punkts).

273    Papildus, pirmkārt, attiecībā uz samērīguma principu jau tika norādīts (skat. šā sprieduma 65. punktu) – tas, ka divus sodus par vienu un to pašu rīcību vienā un tajā pašā lēmumā uzliek viena un tā pati iestāde, pats par sevi nav pretrunā samērīguma principam (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 343. punkts).

274    Otrkārt, attiecībā uz dubultas sodīšanas aizlieguma principu, kas ir balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem, ir jākonstatē, ka Tiesa jau ir noraidījusi līdzīgu argumentu. Proti, tā uzskatīja, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā nav noteikuma, kas būtu “galvenokārt piemērojams”, tāpēc prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pārkāpusi starptautiskajās tiesībās un dalībvalstu tiesību sistēmās paredzēto pārkāpumu kopības principu, nevar pieņemt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 117. un 118. punkts).

275    Šī paša iemesla dēļ arguments, kas ir balstīts dubultas sodīšanas aizliegumu, kura pamatā ir dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgi vispārējie principi, ir jānoraida.

276    Tāpēc tas, ka izskatāmajā lietā prasītāja 2014. gada 31. oktobrī sazinājās ar Komisiju, lai informētu to par savu projektu iegūt vienpersonisku kontroli pār PT Portugal (skat. šā sprieduma 6. punktu), proti, pirms SPA parakstīšanas 2014. gada 9. decembrī (skat. šā sprieduma 3. punktu), un vēlāk, 2014. gada 12. decembrī, iesniedza pieteikumu par darba grupas iecelšanu, kuras pienākums ir sagatavot tās dokumentus (skat. šā sprieduma 7. punktu), nevar liegt Komisijai iespēju piemērot divus dažādus naudas sodus – attiecīgi saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

277    Tādējādi ceturtā pamata trešā daļa un līdz ar to ceturtais pamats kopumā ir jānoraida. Tāpēc galvenokārt izvirzītie prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.

B.      Par pakārtoti izvirzītajiem prasījumiem attiecībā uz naudas sodu apmēru

278    Pakārtoti izvirzīto prasījumu pamatojumam prasītāja min piekto pamatu, kas balstīts uz naudas sodu prettiesiskumu un samērīguma principa pārkāpumu. Šim pamatam ir piecas daļas. Pirmā daļa ir balstīta uz naudas sodu prettiesiskumu, jo nepastāvēja nolaidība vai tiešs nodoms, otrā daļa attiecas uz naudas sodu neatbilstību, ciktāl koncentrācijas kontroles mērķi netika apdraudēti, trešā daļa ir balstīta uz naudas sodu prettiesiskumu, ciktāl netika sniegts pietiekams pamatojums to apmēra noteikšanai, ceturtā daļa attiecas uz nepieciešamību atcelt vai samazināt par tām pašām darbībām piemēroto naudas sodu, un piektā daļa ir balstīta uz naudas sodu apmēra nesamērīgumu, tāpēc prasītāja lūdz Vispārējo tiesu samazināt naudas sodu atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei.

1.      Par pirmo daļu, kas balstīta uz naudas sodu prettiesiskumu, jo nepastāvēja nolaidība un tīšs nodoms

279    Prasītāja apstrīd apgalvojumu, saskaņā ar kuru pārkāpums “ir izdarīts vismaz nolaidības dēļ” (apstrīdētā lēmuma 7.2.1. punkts), lai gan šī ir pirmā reize, kad pirms iegādes noslēgtās vienošanās tika iekļautas līgumā par koncentrāciju, vai arī to, ka apspriešanās un informācijas apmaiņa var būt Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpums. Precīzāk, pirmkārt, Komisija nevarēja atsaukties uz prasītājas 2015. gada aprīļa iekšējo dokumentu, lai pierādītu, ka tā ir apzinājusies, ka tā nedrīkstēja pieļaut “priekšlaicīgu startu” (gun jumping). Prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā it īpaši ir minēti trīs izvilkumi no šī dokumenta, kurā tā apraksta gun jumping, brīdinot par iespējamiem lieliem naudas sodiem, un it īpaši atsaucas uz aizliegumu apmainīties ar noteiktu informāciju. Pirmām kārtām, šis dokuments esot sagatavots pēc pirmā pārkāpuma izdarīšanas (paziņošanas pienākums) un brīdī, kad tika izbeigts otrais pārkāpums (pienākums atturēties no rīcības), un, otrām kārtām, šis dokuments esot izstrādāts citā projektā. Otrkārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā nevarēja apgalvot, ka prasītāja ir iekļāvusi strīdīgos noteikumus SPA, lai saglabātu savas finanšu intereses, jo pārkāpējs, kas rīkotos tīši, nekad nebūtu iekļāvis strīdīgos noteikumus līgumā par koncentrācijas darījumu, zinādams, ka šāds līgums noteikti tiks iesniegts Komisijai brīdī, kad tiks paziņots par darījumu. Treškārt, precedentu neesamības dēļ prasītājai nebija iespējas vai jebkurā gadījumā bija grūtības noskaidrot, ka tās rīcība varēja būt pārkāpums.

280    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

281    Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu Komisija var piemērot naudas sodus par “tīši vai nolaidības dēļ” izdarītiem pārkāpumiem (skat. šā sprieduma 48. punktu).

282    Attiecībā uz jautājumu, vai pārkāpums ir pieļauts tīši vai nolaidības dēļ, no judikatūras izriet, ka šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgais uzņēmums nevar nezināt savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu, neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 237. punkts).

283    Tādēļ, ka attiecīgais uzņēmums esot juridiski kļūdaini kvalificējis savu rīcību, uz kuru ir balstīta pārkāpuma konstatēšana, tas nevar tikt atbrīvots no naudas soda uzlikšanas, ciktāl tas nevarēja nezināt minētās rīcības pret konkurenci vērsto raksturu. Uzņēmums nevar izvairīties no naudas soda par konkurences normu pārkāpumu uzlikšanas, ja minētā pārkāpuma pamatā ir šā uzņēmuma maldība par savas rīcības likumību advokāta juridiskā atzinuma satura dēļ (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 238. punkts).

284    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir secinājusi, ka prasītāja bija rīkojusies nolaidīgi, īstenojot ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu nesaderīgu darījumu.

285    Šajā ziņā, tā kā Komisija tikai uz nolaidības kritērija pamata ir secinājusi, ka prasītāja ir pārkāpusi šīs tiesību normas, savukārt prasītājas izvirzīto argumentu mērķis ir pierādīt, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka tā esot rīkojusies tīši, šie argumenti ir neefektīvi, ciktāl tie neatspoguļo apstrīdētā lēmuma secinājumu būtību.

286    Apstrīdētā lēmuma 578.–586. apsvērumā Komisija, lai secinātu, ka prasītāja ir rīkojusies nolaidīgi, it īpaši ir balstījusies uz šādiem elementiem:

–        prasītāja ir liela Eiropas uzņēmējsabiedrība, kurai ir bagāta pieredze koncentrācijas darījumu īstenošanā, un tā jau bija iesaistīta koncentrācijas kontroles procedūrās valsts līmenī;

–        prasītājas iekšējā dokumentā, kas datēts ar 2015. gada aprīli, ir minēts, ka “konkrētas informācijas apmaiņa, šķiet, ir stingri aizliegta [saskaņā ar noteikumiem par priekšlaicīgas koncentrācijas izbeigšanu]” (izvilkums no tā ir minēts šā sprieduma 233. punktā);

–        prasītāja rūpīgi ir apspriedusi ar Oi SPA noteikumus un, kā ir norādījusi pati prasītāja, ir iekļāvusi strīdīgos noteikumus SPA tikai tādēļ, lai saglabātu savas finanšu intereses. Komisija uzskata, ka rūpīgs pircējs būtu izvērtējis Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpuma risku, it īpaši tāpēc, ka sagatavojošie noteikumi, kā tika paskaidrots apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā, būtiski pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību;

–        kā paskaidrots apstrīdētā lēmuma 7.4.1. punktā, Komisija uzskata, ka prasītāja zināja vai tai bija jāzina, ka minētā lēmuma 4. un 5. punktā aprakstītā rīcība ir paziņošanas pienākuma vai pienākuma atturēties no jebkādas darbības pārkāpums.

287    Attiecībā uz pirmo prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru 2015. gada aprīļa dokuments esot sagatavots pēc tam, kad tika izdarīts pirmais pārkāpums un izbeigts otrais pārkāpums, un tas esot izstrādāts saistībā ar citu projektu, pirmkārt, kā uzsver Komisija, tas, ka šis dokuments tika sagatavots pēc tam, kad tika izdarīts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums, un laikā, kad bija sācies minētās regulas 7. panta 1. punkts pārkāpums, nevar padarīt strīdīgo rīcību par rūpīgu un ļauj pierādīt to, ka prasītāja labi apzinājās, ka tās rīcība, iespējams, nav saderīga ar Regulu Nr. 139/2004.

288    Otrkārt, apgalvojums par to, ka šis dokuments esot sagatavots saistībā ar citu projektu, ir neprecīzs. Apstrīdētā lēmuma 582. apsvērumā, proti, 306. zemsvītras piezīmē, ir atsauce uz apstrīdētā lēmuma 8. zemsvītras piezīmi. No šīs zemsvītras piezīmes izriet, ka 2015. gada aprīļa dokuments “Pamatpiezīme par informācijas apmaiņu un novirzīšanās riska novēršana” tika pievienots prasītājas pieprasītajam paziņojumam par konfidencialitāti, ar ko PT Portugal darbinieki apņēmās neizpaust nekādu informāciju saistībā ar attiecīgā darījuma sagatavošanu.

289    Var arī norādīt, ka citā dokumentā ir apstiprināts, ka prasītāja pilnībā apzinājās risku, ka tās rīcība varēja nebūt saderīga ar Regulu Nr. 139/2004, kā izriet no 2015. gada 2. aprīļa iekšējās elektroniskā pasta vēstules, kas minēta apstrīdētā lēmuma 214. un 219. zemsvītras piezīmē, norādot uz bažām par to, ka noteiktu elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa ar PT Portugal varētu būt “pāragra” laikposmā pirms koncentrācijas atļaušanas (skat. šā sprieduma 234. punktu).

290    Attiecībā uz otro prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tā neesot varējusi tīši iekļaut strīdīgos noteikumus SPA, lai saglabātu savas finanšu intereses, ir jāatgādina, ka no ietekmes uz konkurenci skatpunkta nolaidības dēļ izdarīti pārkāpumi nav mazāk smagi nekā tīši izdarīti pārkāpumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 12. decembris, Electrabel/Komisija, T‑332/09, EU:T:2012:672, 237. punkts).

291    Turklāt jebkurā gadījumā, kā tika norādīts, šis arguments ir neefektīvs, jo, lai gan Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izslēgusi iespēju, ka prasītāja ir rīkojusies tīši, tā beigu beigās secināja, ka pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, prasītāja ir rīkojusies vismaz nolaidīgi.

292    Attiecībā uz trešo prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru precedentu neesamības dēļ tā nevarēja zināt, ka tās rīcība varēja būt pārkāpums, pietiek atgādināt, ka vienīgi apstāklis, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī Savienības tiesām vēl nebija bijusi iespēja lemt par kādu konkrētu rīcību, pats par sevi neizslēdz, ka uzņēmumam attiecīgā gadījumā ir jābūt gatavam, ka tā rīcība varētu tikt atzīta par nesaderīgu ar Savienības konkurences tiesību normām (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 389. punkts).

293    Turklāt, kā norāda Komisija, fakts, ka rīcība, kurai raksturīgas tādas pašas iezīmes, vēl nav tikusi izvērtēta agrākos lēmumos, neatbrīvo uzņēmumu no atbildības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 901. punkts).

294    Katrā ziņā, kā jau tika norādīts, ja prasītājai bija kaut mazākās šaubas par sagatavojošo noteikumu (šā sprieduma 155. punkts) vai arī tās rīcības saderību ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, tai bija jāapspriežas ar Komisiju.

295    Tāpēc Komisija apstrīdētā lēmuma 586. apsvērumā pamatoti ir secinājusi, ka, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, prasītāja ir rīkojusies vismaz nolaidīgi.

296    Tādējādi piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

2.      Par otro daļu, kas balstīta uz naudas sodu neatbilstību, jo koncentrācijas kontroles mērķi netika apdraudēti

297    Pēc prasītājas domām, nosakot pārkāpuma smagumu, ir jānošķir, pirmkārt, apgalvotie pārkāpumi, kas ir tāda koncentrācijas darījuma priekšlaicīga īstenošana, par kuru Komisija bija pilnīgi informēta un, otrkārt, pārkāpumi, kas ir izpaudušies, vai nu nepaziņojot par koncentrācijas darījumu vispār, vai arī īstenojot koncentrāciju, pirms Komisija tika informēta par darījumu. Šajā ziņā prasītāja uzsver, ka Komisija savā paziņojumā presei ir atzinusi, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētie pārkāpumi nekādā veidā nav ietekmējuši tās lēmumu atļaut koncentrācijas darījumu. Tādējādi Savienības tiesībās izvirzītie koncentrācijas kontroles mērķi izskatāmajā lietā netika apdraudēti, un līdz ar to nebija atbilstoši piemērot naudas sodus.

298    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

299    Jāatgādina, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt Kopienas mēroga koncentrāciju darījumu seku ex ante kontroles sistēmas efektivitāti. Turklāt ir jānorāda, ka Savienības tiesiskā regulējuma koncentrāciju kontroles jomā mērķis ir nelabojamu un paliekošu konkurences apdraudējumu novēršana. Koncentrāciju kontroles sistēmas mērķis ir ļaut Komisijai īstenot “visu koncentrāciju efektīvu kontroli attiecībā uz to sekām Kopienas konkurences struktūrā” (Regulas Nr. 139/2004 6. apsvērums) (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 498. punkts).

300    Ar priekšlaicīgu īstenošanu saistītie iespējamie riski konkurencei tādu koncentrāciju gadījumā, kuras rada nopietnas šaubas saistībā ar to saderīgumu ar iekšējo tirgu, nav tādi paši kā riski tādu koncentrāciju gadījumā, ar kurām netiek radītas problēmas konkurencei (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 499. punkts).

301    Tātad tas, ka koncentrācija rada nopietnas šaubas par tās saderīgumu ar iekšējo tirgu, padara tās priekšlaicīgu īstenošanu nopietnāku par koncentrācijas, ar kuru netiek radītas problēmas konkurencei, priekšlaicīgu īstenošanu, ja vien, neraugoties uz to, ka tā rada šādas nopietnas šaubas, var tikt izslēgts, ka tās īstenošanai sākotnēji iecerētajā un Komisijas neatļautajā veidā nav bijušas konkurencei kaitējošas sekas (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 500. punkts).

302    Izskatāmajā lietā koncentrācija, par kuru sākotnēji tika paziņots 2015. gada 25. februārī, izraisīja nopietnas šaubas par tās saderību ar iekšējo tirgu.

303    Šīs nopietnās šaubas par tās saderību ar iekšējo tirgu izrietēja it īpaši no PT Portugal un prasītājas meitasuzņēmumu Cabovisão un ONI darbības pārklāšanās, kas tolaik bija tiešie PT Portugal konkurenti.

304    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma 8. un 10. apsvēruma izriet, ka prasītājai tika atļauts iegādāties PT Portugal tikai pēc tam, kad tā saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 6. panta 2. punktu uzņēmās saistības, lai kliedētu koncentrācijas dēļ radušās nopietnās šaubas. Šīs saistības attiecās uz konkrētiem horizontāli skartajiem tirgiem Portugālē, it īpaši fiksētas balss telefonijas pakalpojumu, interneta pakalpojumu un vairāku telekomunikāciju nozarē piedāvāto maksas pakalpojumu sniegšanu.

305    Prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu atspēkot Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru koncentrācija radīja nopietnas šaubas par tās saderību ar iekšējo tirgu.

306    Būtu jāpiebilst, ka SPA paziņošanas dienā sagatavojošie noteikumi jau bija spēkā no to parakstīšanas dienas (2014. gada 9. decembris), pirmie septiņi pasākumi jau bija veikti (2015. gada 20. janvāris) un pirmā sanāksme, kurā piedalījās prasītāja un PT Portugal, jau bija notikusi (2015. gada 3. februāris).

307    Papildus, tā kā prasītāja un PT Portugal dažos tirgos bija konkurentes (skat. šā sprieduma 188., 214. un 230. punktu), tās ar savu rīcību varēja mazināt konkurenci savā starpā un radīt ilgstošu kaitējumu konkurencei.

308    Tādējādi apstāklis, ka prasītāja bija paziņojusi par darījumu vai piedāvājusi uzņemties saistības, neietekmē izdarīto pārkāpumu. Pat ja prasītāja sākumā piedāvāja uzņemties saistības, tas neļāva tai veikt darījumu, un tas nevar novērst tās rīcības pārkāpjošo raksturu.

309    Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Savienības tiesībās noteiktie koncentrācijas kontroles mērķi netika apdraudēti vai tiem netika nodarīts kaitējums, tādējādi ir jānoraida.

310    Turklāt šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka apstrīdētais lēmums, kā tas apgalvots 2018. gada 24. aprīļa paziņojumā presei (IP/18/3522), “neietekmēja Komisijas 2015. gada aprīļa lēmumu atļaut darījumu saskaņā ar Regulu [Nr. 139/2004]”. Proti, kā precizēts minētajā paziņojumā, “tolaik Komisijas vērtējumu neietekmēja darbības, kas tika pārmestas [prasītājai] [apstrīdētajā] lēmumā”.

311    Tādējādi piektā pamata otrā daļa ir jānoraida.

3.      Par trešo daļu, kas balstīta uz naudas sodu prettiesiskumu, jo nav pienācīgi pamatota to apmēra noteikšana

312    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums būtiski pārsniedz iepriekšējos lēmumos nolemto gan attiecībā uz rīcību, kuru tā atzīst par nesaderīgu ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, gan attiecībā uz piemēroto naudas sodu apmēru, kas ir sešas reizes lielāks nekā iepriekšējos lēmumos noteiktie lielākie naudas sodi. Komisija apstrīdētajā lēmumā esot ārkārtīgi vispārīgi norādījusi apstākļus, kurus tā šķietami esot ņēmusi vērā (pārkāpuma veids, smagums un ilgums), un neesot ļāvusi vismaz aptuveni saprast katra no šiem apstākļiem izvērtējumu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts nekāds pamatojums, kas attaisnotu naudas sodu identiskumu, neraugoties uz ilguma atšķirību.

313    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

314    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. panta otrajā daļā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, ar ko tiek regulēta attiecīgā joma (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 446. punkts un tajā minētā judikatūra).

315    Attiecībā uz naudas sodiem, kas piemēroti saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. pantu, kā norādīts šā sprieduma 48. punktā, Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu var piemērot naudas sodus līdz 10 % no attiecīgo uzņēmumu kopējā apgrozījuma šīs regulas 5. panta izpratnē par Regulas Nr. 139/2004 4. pantā noteiktā paziņošanas pienākuma neizpildi un par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot šīs regulas 7. pantu. Saskaņā ar šīs regulas 14. panta 3. punktu, “nosakot sodanaudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”.

316    Vienlaikus arī ir jānorāda, ka Komisija nav pieņēmusi pamatnostādnes, kurās būtu norādīta aprēķina metode, kas tai būtu obligāta, nosakot naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. pantu (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 449. punkts un tajā minētā judikatūra).

317    Pirmkārt, šādu pamatnostādņu neesamības gadījumā Komisijai nav pienākuma absolūtās vērtībās vai procentuāli noteikt naudas soda pamatsummu un iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 455. punkts un tajā minētā judikatūra).

318    Otrkārt, Komisijas vērtējumam ir jābalstās uz Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktu. Tomēr tai ir pienākums apstrīdētajā lēmumā skaidri un nepārprotami norādīt naudas soda aprēķināšanā vērā ņemtos apstākļus (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 450. punkts un tajā minētā judikatūra).

319    Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 568.–599. apsvērumā Komisija ir norādījusi pārkāpumu veidu, smagumu un ilgumu.

320    Precīzāk, attiecībā uz pārkāpumu būtību Komisija apstrīdētā lēmuma 568.–577. apsvērumā ir norādījusi, ka tie ir smagi pārkāpumi, jo, pirmkārt, tie varēja kaitēt Regulas Nr. 139/2004 efektivitātei, otrkārt, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumi tika izdarīti neatkarīgi no Komisijas veiktās koncentrācijas kontroles procedūras labvēlīga iznākuma un, treškārt, likumdevējs ir uzskatījis, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumi var būt tikpat smagi kā LESD 101. un 102. panta pārkāpumi, nosakot tādu pašu maksimālo naudas sodu apmēru.

321    Komisija attiecībā uz pārkāpumu smagumu apstrīdētā lēmuma 578.–594. apsvērumā ir norādījusi, ka ir jāņem vērā, pirmkārt, apstāklis, ka pārkāpumi tika izdarīti vismaz nolaidības dēļ, un, otrkārt, tas, ka ar darījuma priekšlaicīgu veikšanu saistīti pretkonkurences riski rada nopietnas šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu.

322    Komisija attiecībā uz pārkāpumu ilgumu apstrīdētā lēmuma 595.–599. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka minētie divi pārkāpumi ir jāaplūko atsevišķi: pirmkārt, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir tūlītējs pārkāpums SPA parakstīšanas dienā (2014. gada 9. decembris), un, otrkārt, Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums sākās 2014. gada 9. decembrī un ilga līdz lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas dienai (2015. gada 20. aprīlis).

323    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija ir izvērtējusi Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktā minētos faktorus, proti, pārkāpuma veidu, smagumu un ilgumu. Šajā ziņā tā skaidri un nepārprotami ir norādījusi, kādus elementus tā ņēma vērā, nosakot naudas sodu apmēru, tādējādi tas ļāva prasītājai aizstāvēties un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.

324    Attiecībā uz apstākli, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot pamatojusi, kāpēc piemēroto naudas sodu apmērs ir identisks, neraugoties uz to atšķirīgo ilgumu, Komisija tiesas sēdē pilnīgi loģiski uzsvēra, ka nevar salīdzināt turpinātu pārkāpumu un tūlītēju pārkāpumu, jo šim pēdējam minētajam nav ilguma.

325    Tādējādi piektā pamata trešā daļa ir jānoraida.

4.      Par ceturto daļu, kas balstīta uz nepieciešamību atcelt vai samazināt otro naudas sodu, kas tika piemērots par tām pašām darbībām

326    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā piemērotais otrais naudas sods būtu jāatceļ vai būtiski jāsamazina atbilstoši Vācijas tiesībās paredzētajam “vērā ņemšanas” principam (Anrechnungsprinzip), saskaņā ar kuru, nosakot otro naudas sodu, ir jāņem vērā visi par tām pašām darbībām uzliktie naudas sodi. Turklāt Komisija neesot ievērojusi samērīguma principu, ciktāl, nosakot naudas sodu par otro pārkāpumu, tā neesot ņēmusi vērā par vienu no abiem pārkāpumiem piemēroto naudas sodu.

327    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

328    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka ieskaitīšanas princips nav piemērojams situācijai, kad vienā un tajā pašā lēmumā ir uzlikti vairāki sodi, pat ja šie sodi ir uzlikti par vieniem un tiem pašiem nodarījumiem (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 344. punkts).

329    No tā izriet, ka prasītājas arguments, kas balstīts uz samērīguma principa neievērošanu, jo netika ņemts vērā viens no naudas sodiem, nosakot citu naudas sodu, ir jānoraida.

330    Tādējādi piektā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

5.      Par piekto daļu, kas balstīta uz naudas sodu nesamērīgumu

331    Šajā daļā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pantā piemērotie naudas sodi neatbilst samērīguma principam. Pretējā gadījumā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atbilstoši tās neierobežotajai kompetencei būtiski samazināt saskaņā ar šiem pantiem piemērotos naudas sodus.

a)      Par naudas sodu prettiesiskumu, ņemot vērā samērīguma principu

332    Sākumā ir jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ievērojot, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem. No tā izriet, ka naudas sodi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem – proti, ar konkurences noteikumu ievērošanu, – un ka uzņēmumam par pārkāpumu konkurences jomā piemērotā naudas soda apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, novērtējot to kopumā un tostarp ņemot vērā tā smagumu (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 580. punkts un tajā minētā judikatūra).

333    Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka naudas sodu apmērs esot nesamērīgs, ņemot vērā uzņēmuma lielumu un naudas sodu, ko Komisija piemērojusi lietā, kurā pasludināts 2012. gada 12. decembra spriedums Electrabel/Komisija (T‑332/09, EU:T:2012:672). Otrkārt, naudas sodu apmērs esot nesamērīgs, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, jo tas ir acīmredzami nesamērīgs, gan ņemot vērā apstākli, ka par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta tūlītēju pārkāpumu ir piemērots tikpat liels naudas sods kā par šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu, kas ilga četrus mēnešus un vienpadsmit dienas, gan ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, ja tos salīdzina ar naudas sodiem, kas agrāk tika piemēroti lietās, kurās pasludināts 2012. gada 12. decembra spriedums Electrabel/Komisija (T‑332/09, EU:T:2012:672) un 2017. gada 26. oktobra spriedums Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753). Treškārt, piemērotie naudas sodi esot nesamērīgi, ciktāl Komisija neesot ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma pilnīgi jauno raksturu kā atbildību mīkstinošu apstākli, jo “nav skaidra precedenta attiecībā uz līgumu par koncentrāciju” (apstrīdētā lēmuma 612. apsvērums).

334    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

335    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru naudas sodu apmērs esot nesamērīgs, ņemot vērā uzņēmuma lielumu un Komisijas piemēroto naudas sodu Lēmumā C(2009) 4416 final (2009. gada 10. jūnijs), ar kuru uzlikts naudas sods par koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot Padomes Regulas (EEK) Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône), ir jāatgādina – fakts, ka pagātnē Komisija par kādiem konkrētiem pārkāpumiem ir uzlikusi naudas sodus kādā konkrētā apmērā, nevar tai liegt palielināt šo sodu apmēru, nepārkāpjot attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto robežu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu. Proti, Savienības konkurences tiesību normu efektīva piemērošana prasa, lai Komisija jebkurā laikā varētu pielāgot naudas sodu apmēru atbilstoši šīs politikas vajadzībām (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 603. punkts un tajā minētā judikatūra).

336    Turklāt, tā kā prasītājas arguments ir jāsaprot kā prasījums Vispārējai tiesai konstatēt apstrīdētajā lēmumā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nevar būt par juridisko ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā un ka lēmumiem, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai indikatīvs raksturs saistībā ar iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamību, jo ir maz ticams, ka tām raksturīgie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, produkti, uzņēmumi un laikposmi, ir identiski (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 21. septembris, JCB Service/Komisija, C‑167/04 P, EU:C:2006:594, 201. un 205. punkts; 2007. gada 7. jūnijs, Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 60. punkts, un 2011. gada 16. jūnijs, Caffaro/Komisija, T‑192/06, EU:T:2011:278, 46. punkts).

337    Tomēr vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir pret to, ka līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama, Komisijai ir saistošs, kad tā uzliek naudas sodu uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu, un tas ir saistošs arī visām iestādēm attiecībā uz visām to darbībām. Vienlaikus ir taisnība, ka Komisijas iepriekšējiem lēmumiem naudas sodu jomā ir nozīme saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka šo lietu, par kurām ir pieņemti citi lēmumi, apstākļi, piemēram, tirgi, produkti, valstis, uzņēmumi un attiecīgie laikposmi, ir salīdzināmi ar izskatāmās lietas apstākļiem (skat. spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 261. un 262. punkts un tajos minētā judikatūra).

338    Vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu, ka apstākļi lietā, kurā pieņemts Lēmums C(2009) 4416 final (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône), un izskatāmās lietas apstākļi būtu salīdzināmi, un tā pat to neapgalvo.

339    Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru “lietā Electrabel [..] Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, piemērojot naudas sodu 20 miljonu EUR apmērā uzņēmumam, kura konsolidētais apgrozījums bija 47,5 miljardi EUR, tika ievērots samērīguma princips, jo tas atbilda 0,04 % no grupas apgrozījuma”, ir neprecīzs, jo šajā lietā tika piespriests samaksāt naudas sodu nevis “grupai”, bet sabiedrībai Electrabel. Proti, kā izriet no 2012. gada 12. decembra sprieduma Electrabel/Komisija (T‑332/09, EU:T:2012:672) 282. punkta, prasītājai piemērotais naudas sods bija 0,13 % no tās apgrozījuma. Salīdzināt naudas soda apmēru tikai ar “grupas” apgrozījumu un nevis arī ar tāda uzņēmuma apgrozījumu, kuram piespriests samaksāt naudas sodu, tādējādi ir maldinoši, it īpaši tāpēc, ka lietā, kurā pieņemts Lēmums C(2009) 4416 final (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône), naudas sods tika piemērots tikai par Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumu.

340    Papildus, kā uzsver Komisija, un to neapstrīd prasītāja, izskatāmajā lietā par abiem pārkāpumiem piemērotā naudas soda kopējais apmērs ir aptuveni 0,5 % no prasītājas apgrozījuma 2017. gadā.

341    Kā norādīja Komisija apstrīdētajā lēmumā lietā, kurā pasludināts 2017. gada 26. oktobra spriedums Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753), kopējais abu to naudas sodu apmērs, kuri tika piemēroti saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, bija aptuveni 1 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma.

342    Tāpēc jebkurā gadījumā prasītājas arguments, kas attiecas uz tai piemēroto naudas sodu salīdzinājumu ar naudas sodiem, kas tika piespriesti lietā, kurā pieņemts Lēmums C(2009) 4416 final (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône), ņemot vērā apgrozījumu, ir neatbilstošs un tāpēc ir jānoraida.

343    Otrkārt, attiecībā, pirmām kārtām, uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru naudas sodu apmērs esot nesamērīgs, ņemot vērā pārkāpumu ilgumu, jo naudas sodi, kas tika piemēroti par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, ir identiski, nevar salīdzināt turpināta pārkāpuma ilgumu un tūlītēju pārkāpumu, kā tas jau norādīts, aplūkojot argumentu par pamatojuma nesniegšanu (skat. šā sprieduma 324. punktu), jo uz pēdējo minēto ilgums nav attiecināms.

344    Attiecībā, otrām kārtām, uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru naudas sodu apmērs, ņemot vērā pārkāpumu ilgumu, esot nesamērīgs salīdzinājumā ar naudas sodiem, kas tika piemēroti iepriekšējās lietās, kurās pasludināts 2012. gada 12. decembra spriedums Electrabel/Komisija (T‑332/09, EU:T:2012:672) un 2017. gada 26. oktobra spriedums Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753), ir jākonstatē, ka prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu tam, ka šajā ziņā apstākļi šajās lietās un izskatāmajā lietā ir salīdzināmi, un tā pat to neapgalvo.

345    Tādējādi arī arguments par pārkāpuma ilgumu ir jānoraida.

346    Treškārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, kas balstīts uz apgalvoto apstrīdētā lēmuma pilnīgi jauno raksturu, šis arguments ir neprecīzs, jo, kā jau tika norādīts, Komisijai ir bijusi iespēja sodīt uzņēmumu par to, ka tas bija īstenojis koncentrāciju pirms paziņošanas par to un tā atzīšanas par saderīgu [ar iekšējo tirgu] (skat. šā sprieduma 142. punktu).

347    Būtu jāpiebilst, ka katrā ziņā jau tika norādīts (skat. šā sprieduma 292. punktu), ka vienīgi apstāklis, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī Savienības tiesām vēl nav bijis iespēja lemt par kādu konkrētu rīcību, pats par sevi neizslēdz, ka uzņēmumam attiecīgā gadījumā ir jābūt gatavam, ka tā rīcība varētu tikt atzīta par nesaderīgu ar Savienības konkurences tiesību normām (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 389. punkts).

348    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisijai nav pienākuma kā atbildību mīkstinošu apstākli ņemt vērā to, ka par rīcību, kurai ir tieši tādas pašas iezīmes kā aplūkojamajai rīcībai, vēl nav ticis uzlikts naudas sods (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 640. punkts).

349    Tādējādi ir jānoraida arī arguments, kas balstīts uz apstrīdētā lēmuma pilnīgi jauno raksturu.

b)      Par lūgumu samazināt naudas sodus

350    Pirmkārt, prasītāja lūdz Vispārējo tiesu, lai tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ievērotu Hartas 49. panta 3. punktā garantēto samērīguma principu un samazinātu apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pantā piemērotos naudas sodus, ja tā uzskatītu, ka apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā minētās vienošanās, kas tika panāktas pirms līguma par darījumu noslēgšanas, apstrīdētā lēmuma 4.2.1. punktā uzskaitītie gadījumi vai informācijas nosūtīšana, uz ko attiecas apstrīdētā lēmuma 4.2.2. punkts, nav koncentrācijas īstenošana.

351    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šādu samazinājumu varētu noteikt arī tad, ja kā atbildību mīkstinošs apstāklis tiktu ņemti vērā piektā pamata piektajā daļā minētie elementi, proti, sodītā uzņēmuma lielums, pārkāpumu ilgums, veids un smagums, kā arī precedentu neesamība.

352    Sākumā ir jāatgādina, ka vienīgi pēc tam, kad Savienības tiesa ir pabeigusi tajā iesniegtā lēmuma likumības pārbaudi atbilstoši tajā iesniegtajiem prasījumu pamatiem, kā arī tiem pamatiem, kurus tā attiecīgā gadījumā izvirza pēc savas ierosmes, tai – gadījumā, ja minētais lēmums netiek atcelts pilnībā, – ir jāpiemēro tās neierobežotā kompetence, lai, pirmkārt, izdarītu vajadzīgos secinājumus attiecībā uz šī paša lēmuma likumību un, otrkārt, atbilstoši tās pārbaudei iesniegtajiem pierādījumiem noteiktu, vai tās nolēmuma pieņemšanas dienā tai ir jāaizstāj Komisijas vērtējums ar pašai savu vērtējumu tā, lai naudas soda apmērs būtu piemērots (skat. spriedumus, 2015. gada 17. decembris, Orange Polska/Komisija, T‑486/11, EU:T:2015:1002, 67. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 12. jūlijs, HitachiLG Data Storage un HitachiLG Data Storage Korea/Komisija, T‑1/16, EU:T:2019:514, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

353    Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 16. pantu Eiropas Savienības Tiesai ir neierobežota kompetence pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija ir noteikusi naudas sodu vai kavējuma naudu; tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu. Šī kompetence piešķir tai tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un tādējādi atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Marine Harvest/Komisija, T‑704/14, EU:T:2017:753, 581. punkts un tajā minētā judikatūra).

354    Šajā ziņā, lai gan šīs neierobežotās kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes un tiesvedība ir balstīta uz sacīkstes principu, Savienības tiesai ir pienākums, īstenojot LESD 261. un 263. pantā paredzētās pilnvaras, pārbaudīt visus iebildumus attiecībā uz tiesību jautājumiem vai faktiem, kuri vērsti uz to, lai pierādītu, ka naudas soda apmērs neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam (skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Nexans France un Nexans/Komisija, C‑606/18 P, EU:C:2020:571, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

355    Būtu jāpiebilst, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējai tiesai ir jānosaka naudas soda apmērs, ņemot vērā visus lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Alliance One International/Komisija, C‑679/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:606, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

356    Visbeidzot atbilstoši pienākumam norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai ir sīki jāizklāsta faktori, ko tā ņem vērā, nosakot naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Trafilerie Meridionali/Komisija, C‑519/15 P, EU:C:2016:682, 52. punkts).

357    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas lūgumu Vispārējai tiesai, lai tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, samazina naudas sodus, ja tā uzskatītu, ka vai nu apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā minētās vienošanās, kas tika panāktas pirms līguma par darījumu noslēgšanas attiecībā uz minēto darījumu, vai apstrīdētā lēmuma 4.2.1. punktā uzskaitītie gadījumi, vai arī informācijas sniegšana, uz ko attiecas apstrīdētā lēmuma 4.2.2. punkts, nav koncentrācijas īstenošana, no iepriekš minētā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti uzskatījusi, ka sagatavošanas noteikumi deva prasītājai iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz PT Portugal darbību, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (skat. šā sprieduma 108. un nākamos punktus), ka šie strīdīgie noteikumi tika īstenoti vairākkārt, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (skat. šā sprieduma 173. un nākamos punktus), un ka informācijas apmaiņa palīdzēja pierādīt, ka prasītāja ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz konkrētiem PT Portugal darbības aspektiem (skat. šā sprieduma 221. un nākamos punktus), pārkāpjot šīs tiesību normas. Tādējādi prasītājas iesniegto argumentu pārbaude šajā ziņā nepierāda, ka Komisijas piemērotie naudas sodi nav atbilstīgi un tie būtu jāsamazina.

358    Pat pieņemot, ka piektajā gadījumā nav pierādīts, ka tika īstenots ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu nesaderīgs darījums (skat. šā sprieduma 205. punktu), ar minēto apstākli nevar atspēkot šo secinājumu.

359    Taču citi gadījumi pietiekami pierāda, ka šāds darījums tika īstenots, tāpēc šis piektais gadījums, kuram nepiemīt pārkāpjošs raksturs, nevar atspēkot par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu piemērotā naudas soda atbilstību.

360    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas lūgumu Vispārējai tiesai kā atbildību mīkstinošu apstākli ņemt vērā sodītā uzņēmuma lielumu, pārkāpumu ilgumu, veidu un smagumu, kā arī precedentu neesamību, no piektās daļas pārbaudes izriet, ka argumenti par sodītā uzņēmuma lielumu, pārkāpuma ilgumu un apgalvoto precedentu neesamību ir jānoraida (skat. šā sprieduma 335.–349. punktu).

361    Attiecībā uz pārkāpumu veidu prasītāja šajā ziņā nav norādījusi nevienu argumentu.

362    Attiecībā uz pārkāpumu smagumu sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru naudas soda noteikšana, ko veic Vispārējā tiesa, nav precīzs aritmētikas uzdevums (spriedumi, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 266. punkts, un 2015. gada 15. jūlijs, SLM un Ori Martin/Komisija, T‑389/10 un T‑419/10, EU:T:2015:513, 436. punkts).

363    Tomēr Vispārējai tiesai ir jānosaka naudas soda apmērs, kas, ņemot vērā kritērijus, kurus tā uzskata par atbilstošiem, būtu samērīgs ar prasītājas pārkāpuma smagumu un vienlaikus būtu pietiekami atturošs.

364    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ceturtajā pamatā (skat. šā sprieduma 267. punktu) prasītāja ir uzsvērusi, ka 2014. gada 31. oktobrī – jeb pirms SPA parakstīšanas 2014. gada 9. decembrī (šā sprieduma 3. punkts) – tā pēc savas iniciatīvas bija informējusi Komisiju par koncentrāciju (šā sprieduma 6. punkts) un vēlāk, 2014. gada 12. decembrī, tā iesniedza pieteikumu par darba grupas iecelšanu, kuras pienākums bija sagatavot tās dokumentus (šā sprieduma 7. punkts).

365    Tādējādi, lai arī šāds arguments, ciktāl, pēc prasītājas domām, saskaņā ar to Komisijai nebūtu jāpiemēro tai divi atsevišķi naudas sodi, tika noraidīts, izskatot ceturto pamatu, Vispārējā tiesa uzskata, ka šie apstākļi ir jāņem vērā, novērtējot Regulas Nr. 134/2009 4. panta 1. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma nepildīšanas smagumu.

366    Proti, ir jānorāda, ka, lai arī SPA tika parakstīts 2014. gada 9. decembrī (šā sprieduma 3. punkts), pirmais un ceturtais gadījums sākās attiecīgi 2015. gada 20. janvārī (šā sprieduma 181. punkts) un 10. februārī (šā sprieduma 199. punkts) un pirmā sanāksme, kurā notika informācijas apmaiņa, tika rīkota 2015. gada 3. februārī (šā sprieduma 240. punkts), proti, pirms paziņošanas par SPA 2015. gada 25. februārī (šā sprieduma 10. punkts), Komisija jau bija informēta par koncentrācijas projektu, jo prasītāja bija brīdinājusi to par šo projektu 2014. gada 31. oktobrī un sanāksme ar Komisijas un prasītājas piedalīšanos notika 2014. gada 5. decembrī.

367    Visbeidzot ir jākonstatē, ka, lai arī divarpus mēnešu laikposms beidzās laikā no SPA parakstīšanas dienas līdz dienai, kurā tika paziņots par koncentrācijas projektu, šajā laikposmā, kā uzsver prasītāja, trīs dienas pēc SPA parakstīšanas tā nosūtīja Komisijai pieteikumu par darba grupas iecelšanu, kuras pienākums bija sagatavot tās dokumentus (šā sprieduma 7. punkts), un 2015. gada 3. februārī iesniedza Komisijai paziņojuma veidlapas projektu, kā vienu no pielikumiem pievienojot SPA eksemplāru (šā sprieduma 9. punkts).

368    Tādējādi, ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka naudas soda apmērs, kas piemērots par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāsamazina par 10 %.

369    Tādējādi naudas sods, kas prasītājai tika piemērots par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jānosaka 56 025 000 EUR apmērā, un pārējā daļā prasība ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

370    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

371    Izskatāmajā lietā, lai arī prasītājas galvenokārt izvirzītie prasījumi tika noraidīti, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, saskaņā ar prasītājas lūgumu ir nolēmusi samazināt par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu piemēroto naudas sodu. Tādējādi ir jānolemj, ka prasītāja sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

372    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to ir jānospriež, ka Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      Naudas sods, kas Altice Europe NV tika piemērots saskaņā ar Eiropas Komisijas Lēmuma C(2018) 2418 final (2018. gada 24. aprīlis), ar ko ir noteikts naudas sods par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta M.7993 – Altice/PT Portugal), 4. pantu par šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jānosaka 56 025 000 EUR apmērā.

2)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)      Altice Europe sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

4)      Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Marcoulli

Frimodt Nielsen

Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 22. septembrī.

[Paraksti]


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – angļu.