Pagaidu versija
VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 29. maijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārlieta – Disciplinārsods – Rājiens – Cieņas pret amatu aizskārums – Civildienesta noteikumu 12. un 21. pants – Akta izdevēja kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu – Labas pārvaldības princips – Objektivitāte – Pamattiesību hartas 41. pants
Lietā T‑766/22
Maria Canel Ferreiro, ar dzīvesvietu Overejse [Overijse] (Beļģija), ko pārstāv N. Maes, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauer un I. Demoulin, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja O. Porkija [O. Porchia], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger], L. Madise [L. Madise] (referents), P. Niuls [P. Nihoul] un S. Vershūrs [S. Verschuur],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,
izdod šo rīkojumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītāja Maria Canel Ferreiro lūdz atcelt, pirmkārt, “administratīvo izmeklēšanu EN-2101” (turpmāk tekstā –“administratīvā izmeklēšana”) un šīs Eiropas Savienības Padomes 2021. gada 28. maija administratīvās izmeklēšanas ziņojumu (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas ziņojums”), otrkārt, Padomes 2021. gada 25. novembra lēmumu, ar kuru viņai piemērots disciplinārsods – rājiens (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, treškārt, 2022. gada 1. septembra lēmumu, ar kuru noraidīta viņas sūdzība (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja 2006. gadā tika pieņemta darbā Eiropas Komisijā kā ierēdne. 2013. gada 1. septembrī viņa tika pārcelta uz Padomes Juridiskā dienesta kanceleju.
3 No 2019. gada 1. aprīļa līdz 2021. gada 15. jūnijam prasītāja ieņēma asistentes-verifikācijas veicējas amatu Padomes Veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu dienesta Budžeta un finanšu nodaļā.
4 2021. gada 19. februārī prasītājas priekšniece A nosūtīja Padomes Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu [ģenerāldirektorāta] ģenerāldirektoram C administratīvā paziņojuma projektu, kurā īpaši uzsvēra prasītājas saziņas grūtības un no tām izrietošo spriedzi darba tiesiskajās attiecībās ar viņas kolēģiem un priekšniecību. Tajā pašā dienā paziņojuma projekts tika nosūtīts prasītājai, lai viņa varētu izteikt apsvērumus.
5 2021. gada 23. februārī prasītāja nosūtīja A elektroniskā pasta vēstuli, kurā apšaubīja administratīvā paziņojuma projektā ietverto piezīmju pareizību, uzskatot, ka tas bija pierādījums vardarbībai, no kuras viņa esot cietusi A. M. C. dēļ, un minētās elektroniskā pasta vēstules kopiju viņa nosūtīja Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu ģenerāldirektorāta Cilvēkresursu nodaļas vadītājai B.
6 2021. gada 3. martā prasītāja iesniedza A savus apsvērumus par administratīvā paziņojuma projektu.
7 2021. gada 13. martā pēc tam, kad A bija uzaicinājusi prasītāju atsaukt 2021. gada 23. februāra elektroniskā pasta vēstulē minētās apsūdzības vardarbībā, prasītāja nosūtīja viņai jaunu elektroniskā pasta vēstuli, kurā apšaubīja administratīvajā paziņojumā pausto apgalvojumu patiesumu, kā arī viņas vadītājas spējas.
8 2021. gada 23. martā C, rīkojoties kā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā –“iecēlējinstitūcija”), pilnvaroja Administrācijas juridisko padomdevēju nodaļu veikt administratīvo izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju, lai noteiktu, vai:
– organizējot ikgadējo atvaļinājumu 2020. gadā, viņa nebija izpildījusi pienākumus, kas viņai uzlikti Civildienesta noteikumos, it īpaši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā –“Civildienesta noteikumi”) 12. un 60. pantā, kā arī pienākumus, kas noteikti Padomes ģenerālsekretāra 2014. gada 1. janvāra Lēmumā Nr. 1/2014, ar ko paredz noteikumus CN prasību piemērošanai attiecībā uz atvaļinājumu aktīvā nodarbinātībā iesaistītiem ierēdņiem Padomes Ģenerālsekretariātā;
– viņas rīcība, sazinoties ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā, neatbilda Civildienesta noteikumos, it īpaši to 12. pantā, noteiktajiem pienākumiem.
9 2021. gada 24. martā prasītāja tika informēta par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu.
10 2021. gada 8. aprīlī prasītāju uzklausīja izmeklētāji.
11 2021. gada 26. aprīlī izmeklētāji nosūtīja prasītājai divus rakstveida jautājumus, aicinot viņu komentēt divus teikumus attiecīgi 2021. gada 23. februāra elektroniskā pasta vēstulē un 2021. gada 13. marta elektroniskā pasta vēstulē, kas bija adresētas A un saturēja apsūdzības vardarbībā. Tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstulē prasītāja precizēja, ka viņa jau bija paudusi savu nostāju šajā ziņā un savus iepriekšējos paskaidrojumus nepapildināja.
12 Pēc liecinieku apsvērumu saņemšanas izmeklētāji 2021. gada 5. maijā nosūtīja prasītājai izmeklēšanas ziņojuma projekta daļu “Fakti un apstākļi”. Tā kā izmeklētāji nesaņēma prasītājas apsvērumus noteiktajā termiņā, ar 2021. gada 25. maija paziņojumu viņi informēja prasītāju, ka galīgais ziņojums tiks nosūtīts iecēlējinstitūcijai lēmuma pieņemšanai.
13 Ar 2021. gada 28. maija iekšējo paziņojumu izmeklētāji nosūtīja C izmeklēšanas ziņojumu, tajā secinot, pirmkārt, ka prasītāja nav pārkāpusi nevienu Civildienesta noteikumu normu, organizējot savu ikgadējo atvaļinājumu 2020. gadā, un, otrkārt, ka, “ņemot vērā attiecīgās darbības un it īpaši [prasītājas] saziņu ar [A] pa elektronisko pastu 2021. gadā, [prasītāja] vismaz ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 12. un 21. pantu”.
14 2021. gada 10. jūnijā prasītāja tika informēta, ka ar administratīvās izmeklēšanas secinājumiem, kas ietverti izmeklēšanas ziņojumā un tā pielikumos, viņa var iepazīties C sekretariātā. Prasītāja iepazinās ar šiem dokumentiem, kā arī visiem lietas materiāliem 2021. gada 21. jūnijā.
15 2021. gada 19. oktobrī iecēlējinstitūcija, neapspriežoties ar disciplinārlietu kolēģiju, ierosināja disciplinārlietu pret prasītāju.
16 2022. gada 25. novembrī iecēlējinstitūcija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas prasītājai tika paziņots 2022. gada 8. februārī.
17 2022. gada 2. maijā prasītāja iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.
18 2022. gada 1. septembrī iecēlējinstitūcija pieņēma lēmumu par sūdzības noraidīšanu.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;
– “atcelt administratīvo izmeklēšanu un izmeklēšanas ziņojumu”;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par trešā prasījuma, kas attiecas uz administratīvo izmeklēšanu un izmeklēšanas ziņojumu, pieņemamību
21 Padome apgalvo, ka prasījums atcelt tiesību aktu ir nepieņemams, ciktāl tas attiecas uz administratīvo izmeklēšanu un izmeklēšanas ziņojumu.
22 Jāatgādina, ka nelabvēlīgi ir tikai tādi pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas var tieši un nekavējoši skart prasītājas intereses, grozot noteiktā veidā viņas tiesisko situāciju. Ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras ietvaros, principā ir apstrīdami tikai tie pasākumi, kuros galīgā veidā noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, neiekļaujot starpposma pasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu. Lēmumu sagatavojoši akti nav nelabvēlīgi akti un tikai tad, ja tiek celta prasība par lēmumu, kas pieņemts procedūras noslēgumā, prasītājs var norādīt uz tādu agrāku aktu prettiesiskumu, kuri ar to ir cieši saistīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 2. februāris, LU/EIB, T‑536/20, nav publicēts, EU:T:2022:40, 37.–39. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Šajā lietā administratīvās izmeklēšanas mērķis bija pārbaudīt, vai Civildienesta noteikumos ierēdņiem uzliktie pienākumi netika izpildīti. Ziņojumā, ar ko tika pabeigta izmeklēšana, šajā ziņā ir ietverts tikai iecēlējinstitūcijai adresēts ieteikums, kādi secinājumi jāizdara no izmeklēšanas. Tādējādi gan administratīvā izmeklēšana, gan izmeklēšanas ziņojums ir starpposma pasākumi, kas neskar iecēlējinstitūcijas pieņemto galīgo nostāju, kā tas arī izriet no 6. panta 1. punkta Lēmumā Nr. 73/2006 par administratīvās izmeklēšanas veikšanu un procedūru un Disciplinārlietu kolēģiju Padomes Ģenerālsekretariātā, kas pieņemts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. pantā noteiktajiem disciplinārajiem pasākumiem, kā arī Civildienesta noteikumu IX pielikumā paredzētajām normām un procedūrām. Tādēļ nedz administratīvo izmeklēšanu, nedz izmeklēšanas ziņojumu nevar uzskatīt par prasītājai nelabvēlīgiem aktiem.
24 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais prasījums, kas attiecas uz administratīvo izmeklēšanu un izmeklēšanas ziņojumu, ir jānoraida kā nepieņemams.
Par pirmo un otro prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu
Ievada apsvērumi
25 Lai pamatotu prasījumus atcelt tiesību aktu, prasītāja izvirza četrus pamatus.
26 Pirmajā pamatā, kurā ir divas daļas, prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka izmeklētāji esot pārsnieguši pilnvaras, kuras viņiem piešķīrusi iecēlējinstitūcija, un, otrkārt, ka viņi neesot ievērojuši objektivitāti un neitralitāti pret viņu.
27 Otrais pamats attiecas uz pārkāpumiem lēmuma par sūdzības noraidīšanu pieņemšanā.
28 Trešajā pamatā prasītāja atsaucas uz viņas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
29 Prasītāja izvirza arī ceturto pamatu, kas attiecas uz pierādījumu neesamību attiecībā uz Civildienesta noteikumu 12. un 21. panta pārkāpumu. Argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi ceturtajā pamatā, būtībā var iedalīt četrās daļās. Tātad prasītāja apgalvo, ka:
– pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums attiecībā uz faktiem, kas veido Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpumu;
– otrkārt, Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpums katrā ziņā neesot pierādīts;
– treškārt, apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums tam, kāda bija ar Civildienesta noteikumu 12. pantu nesaderīga “nomelnojoša saziņa”;
– ceturtkārt, Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpums katrā ziņā neesot pierādīts.
30 Šajā lietā jānorāda, ka prasītājas izvirzītais otrais pamats tieši attiecas uz tādiem ar sūdzības izskatīšanas procedūru saistītiem pārkāpumiem kā lēmuma par sūdzības noraidīšanu izdevēja kompetences neesamība pieņemt šādu lēmumu un objektivitātes principa pārkāpums, jo lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir pieņēmis apstrīdētā lēmuma izdevējs.
31 No judikatūras izriet, ka prasītājam ir jābūt iespējai lūgt Eiropas Savienības tiesu pārbaudīt lēmuma par viņa sūdzības noraidīšanu tiesiskumu, ja viņš izvirza pamatu, kas tieši attiecas uz sūdzību izskatīšanas procedūru. Ja prasītājs šādā gadījumā varētu apstrīdēt tikai sākotnējo lēmumu, būtu izslēgta jebkāda iespēja apstrīdēt pirmstiesas procedūru, tādējādi liedzot sūdzības iesniedzējam gūt labumu no procedūras, kuras mērķis ir ļaut un sekmēt strīda starp darbinieku un administrāciju atrisināšanu ar izlīgumu un likt administrācijai, kurai ierēdnis ir pakļauts, atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā iespējamos minētā darbinieka iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. jūnijs, Z/Tiesa, T‑88/13 P, EU:T:2015:393, 143.–146. punkts).
32 Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms jāizskata otrais pamats, lai pēc tam lemtu par pamatiem, kas vērsti pret apstrīdēto lēmumu. Ja šis pamats ir pamatots un Vispārējā tiesa atceļ lēmumu par sūdzības noraidīšanu, administrācijai ir jāpārskata sūdzība, nodrošinot pirmstiesas procedūras pareizu norisi. Šādā gadījumā prasījumi, kas attiecas uz apstrīdēto lēmumu, jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz to, ka tie ir izvirzīti priekšlaicīgi, jo šis lēmums var tikt pakļauts tiesas pārbaudei tikai tad, ja tas iepriekš ir ticis pārskatīts pareizā pirmstiesas procedūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, CW/Parlaments, T‑742/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:338, 59.–61. punkts).
33 Pirmais, trešais un ceturtais pamats ir vērsti gan pret apstrīdēto lēmumu, gan pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Izskatot prasījumus atcelt tiesību aktu, ciktāl tie ir pamatoti ar šiem pamatiem, ir jāievēro princips, saskaņā ar kuru ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidīšanu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bijusi iesniegta sūdzība, izņemot gadījumu, kad sūdzības noraidīšanas apjoms atšķiras no akta, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta, apjoma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. jūlijs, WH/EUIPO, T‑138/19, EU:T:2020:316, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Sūdzības noraidīšana, ņemot vērā tās saturu, var nebūt tikai prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums, it īpaši, ja administrācija pārskata viņa situāciju, ņemot vērā jaunus tiesiskos vai faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (skat. spriedumus, 2019. gada 10. oktobris, Colombani/EĀDD, T‑372/18, nav publicēts, EU:T:2019:734, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 8. jūlijs, WH/EUIPO, T‑138/19, nav publicēts, EU:T:2020:316, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Šajā lietā lēmums par sūdzības noraidīšanu būtībā apstiprina apstrīdēto lēmumu, negrozot tā nozīmi vai tvērumu, nedz arī atkārtoti izvērtējot prasītājas situāciju, ņemot vērā jaunus tiesiskos vai faktiskos apstākļus.
35 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma tiesiskums jāvērtē, ņemot vērā lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietverto pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 6. jūlijs, MZ/Komisija, T‑631/20, EU:T:2022:426, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par otro pamatu – pārkāpumiem, kas pieļauti, pieņemot lēmumu par sūdzības noraidīšanu
36 Otrajam pamatam ir divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz lēmuma par sūdzības noraidīšanu izdevēja kompetences neesamību un otrā – uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punkta pārkāpumu.
– Par otrā pamata pirmo daļu – lēmuma par sūdzības noraidīšanu izdevēja kompetences neesamību
37 Prasītāja apgalvo, ka Padomes Ģenerālsekretariāta Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram C neesot bijis pilnvaru pieņemt lēmumu par viņas sūdzības noraidīšanu. Šajā ziņā viņa norāda, pirmkārt, ka no Padomes ģenerālsekretāra Lēmuma Nr. 16/2017 par lēmumu pieņemšanas un parakstīšanas pilnvaru deleģēšanu attiecībā uz Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības piemērošanu 1. panta f) punkta izrietot, ka pilnvaras pieņemt lēmumus saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu ir izslēgtas no lēmumu pieņemšanas pilnvarām, kuras ģenerālsekretārs deleģējis administrācijas ģenerāldirektoram, kas tagad ir Padomes Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu [ģenerāldirektorāta] ģenerāldirektors.
38 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka neesot pierādīts, ka viņas sūdzības iesniegšanas dienā, proti, 2022. gada 2. maijā, bija spēkā Padomes ģenerālsekretāra Lēmums Nr. 23/22, ar ko groza Lēmumu Nr. 16/2017, lai nodrošinātu nepārtrauktību ģenerālsekretāra amata vakances gadījumā, deleģējot Padomes Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu ģenerāldirektoram pilnvaras pieņemt arī lēmumus saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.
39 Padome apstrīd prasītājas argumentus.
40 Jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punktu katra iestāde nosaka iestādes, kuras īsteno iecēlējinstitūcijai ar Civildienesta noteikumiem piešķirtās pilnvaras.
41 Padome saskaņā ar šo tiesību normu pieņēma Lēmumu (ES) 2017/262 (2017. gada 6. februāris), ar ko attiecībā uz Padomes Ģenerālsekretariātu nosaka iecēlējinstitūciju un iestādi, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, un atceļ Lēmumu 2013/811/ES (OV 2017, L 39, 4. lpp.). No Lēmuma 2017/262 1. panta c) punkta izriet, ka ar Civildienesta noteikumiem iecēlējinstitūcijai piešķirtās pilnvaras īsteno ģenerālsekretārs, kuram saskaņā ar šī lēmuma 1. panta 2. punktu ir tiesības tās pilnībā vai daļēji deleģēt Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu [ģenerāldirektorāta] direktoram.
42 Tādējādi ar Lēmumu Nr. 16/2017 ģenerālsekretārs savas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kas viņam piešķirtas ar Lēmumu Nr. 2017/262, deleģēja Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu direktoram, izņemot tās, kas attiecās uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta piemērošanu (Lēmuma Nr. 16/2017 1. panta f) punkts).
43 Tomēr, atkāpjoties no amata, Padomes ģenerālsekretārs D pieņēma Lēmumu Nr. 23/22, ar kuru tika grozīts Lēmums Nr. 16/2017, iekļaujot tajā 1.a pantu, kurā ir paredzēts: “Ja atbrīvojas ģenerālsekretāra amats, visas ģenerālsekretāram ar Lēmumu 2017/262 piešķirtās pilnvaras, izņemot tās, kas minētas 1. panta 1. punkta g) apakšpunktā, deleģē Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu [ģenerāldirektorāta] ģenerāldirektoram līdz brīdim, kad amatā stāsies atbilstoši [LESD] 240. panta 2. punktam iecelts ģenerālsekretārs”. Jāprecizē, ka Lēmuma Nr. 16/2017 1. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētās pilnvaras, kas ir izslēgtas no Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu ģenerāldirektoram deleģēto pilnvaru piemērošanas jomas, attiecas uz tādu lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar “2. pantā minēto pārcelšanu citā darbā un pārcelšanu dienesta interesēs uz ģenerāldirektorātiem, kas nav administrācijas ģenerāldirektorāts”.
44 Tādējādi ar Lēmumu Nr. 23/22 tika grozīts to lēmumu pieņemšanas pilnvaru apjoms, kuras ģenerālsekretārs ārkārtas situācijā, atbrīvojoties ģenerālsekretāra amatam, deleģē Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu direktoram, deleģējot viņam gandrīz visas ģenerālsekretāra pilnvaras, ieskaitot pilnvaras pieņemt lēmumus saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.
45 Saskaņā ar Lēmuma Nr. 23/22 2. pantu šis lēmums ir stājies spēkā tā parakstīšanas dienā.
46 Prasītāja apgalvo, ka neesot pierādīts, kādā datumā ir parakstīts Lēmums Nr. 23/22, ar ko paredz tā stāšanos spēkā saskaņā ar tā 2. pantu. Viņa arī uzskata, ka neesot pierādīts, ka bija izpildīts tā piemērošanas nosacījums attiecībā uz ģenerālsekretāra amata vakanci.
47 Runājot par Lēmuma Nr. 23/22 parakstīšanas datumu, jānorāda, ka ar atbildes rakstu uz repliku Padome iesniedza Lēmuma Nr. 23/22 parakstīto versiju, kurai pievienots ceļvedis, kas pierāda, ka Padomes ģenerālsekretārs minēto lēmumu patiešām ir parakstījis 2022. gada 29. aprīlī.
48 Attiecībā uz Padomes ģenerālsekretāra amata vietas atbrīvošanos no Pastāvīgo pārstāvju komitejas (COREPER) 2022. gada 5. aprīļa paziņojuma otrā punkta izriet, ka Padomes ģenerālsekretārs D atkāpās no amata 2022. gada 30. aprīlī. Savukārt jaunais Padomes ģenerālsekretārs stājās amatā tikai 2022. gada 1. novembrī.
49 Jāatgādina, ka prasītāja savu sūdzību iesniedza 2022. gada 2. maijā un iecēlējinstitūcija to noraidīja 2022. gada 1. septembrī.
50 No tā izriet, ka lēmuma par sūdzības noraidīšanu pieņemšanas brīdī Lēmums Nr. 23/22 bija spēkā un tādējādi Organizatoriskās attīstības un pakalpojumu ģenerāldirektoram C bija pilnvaras pieņemt lēmumu par sūdzības noraidīšanu.
51 Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
– Par otrā pamata otro daļu – Hartas 41. panta 1. punkta pārkāpumu
52 Prasītāja apgalvo, ka, pat ja C bija pilnvaras pieņemt lēmumu par sūdzības noraidīšanu saskaņā ar formālu tālāku deleģēšanu, viņam esot bijis jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu labas pārvaldības un objektivitātes prasības, kas izriet no Hartas 41. panta 1. punkta, it īpaši tālāk deleģējot viņas sūdzības izskatīšanu citam ģenerāldirektoram. Tas, ka C nav atturējies lemt par sūdzību par viņa pieņemto lēmumu disciplinārlietā, esot liedzis prasītājai īstenot tiesības uz attiecībā uz viņu pieņemta lēmuma objektīvu pārskatīšanu, kas garantētas Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā.
53 Padome apstrīd prasītājas argumentus.
54 Jāatgādina, ka Hartas 41. panta 1. punktā garantētās tiesības uz jautājumu objektīvu izskatīšanu Savienības iestādēs ir vispārējs Savienības tiesību princips un ka saskaņā ar judikatūru labas pārvaldības princips ietver tostarp pienākumu kompetentajai iestādei rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus lietas nozīmīgus faktus (skat. spriedumu, 2022. gada 19. oktobris, JS/VNV, T‑270/20, nav publicēts, EU:T:2022:651, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ikviena persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par jebkuru aktu, kas tai nav labvēlīgs, gadījumos, kad minētā iestāde ir pieņēmusi lēmumu vai tā nav veikusi kādu Civildienesta noteikumos paredzētu pasākumu.
56 Pirmkārt, piekrītot Padomei, jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts nenoteic, ka sūdzība par nelabvēlīgu aktu ir jāizskata iestādei, kas nav iecēlējinstitūcija, kura pieņēmusi šo aktu. Savukārt no tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis situāciju, kurā ierēdnim nelabvēlīgu lēmumu un vēlāk lēmumu par to iesniegto sūdzību pieņem viena un tā pati iestāde.
57 Otrkārt, Tiesa it īpaši nosprieda, ka sūdzības izskatīšanas procedūra nav apelācijas procedūra, bet tās mērķis ir noteikt iestādei, kurai ierēdnis ir pakļauts, pienākumu pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā viņa iespējamos iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1980. gada 21. oktobris, Vecchioli/Komisija, 101/79, EU:C:1980:243, 31. punkts). Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka prasītājam nelabvēlīga lēmuma izdevējs var piedalīties apspriedē, kurā koleģiālā struktūrvienība lemj par sūdzību, kas iesniegta par šo lēmumu. Turklāt ģenerāladvokāts Dž. P. Vorners [J. P. Warner] savos secinājumos, kas sniegti lietā, kurā pasludināts 1980. gada 21. oktobra spriedums Vecchioli/Komisija (101/79, EU:C:1980:243), uzsvēra, ka minētā sūdzība nav apelācijas sūdzība, kas tiek iesniegta augstākai iestādei nekā iestāde, kura izdevusi apstrīdēto aktu. Ģenerāladvokāta skatījumā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta mērķis ir dot iespēju ierēdņiem lūgt pārskatīt viņiem nelabvēlīgu lēmumu, ņemot vērā viņu izklāstītos apsvērumus. Turklāt ģenerāladvokāts uzskata, ka šajā ziņā nav svarīgi, vai pēc tam, kad saskaņā ar Civildienesta noteikumu 2. pantu ir noteikta kompetentā iestāde, pilnvaras no jauna izskatīt jautājumu tiek vai netiek piešķirtas tai pašai iestādei, kura pieņēmusi minēto lēmumu (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta Dž. P. Vornera secinājumus lietā Vecchioli/Komisija, 101/79, EU:C:1980:212).
58 Turklāt 2020. gada 8. jūlija spriedumā WH/EUIPO (T‑138/19, nav publicēts, EU:T:2020:316, 63. punkts) Vispārējā tiesa nosprieda, ka personai, kura kā iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi ierēdnim nelabvēlīgu lēmumu, nav pienākuma atturēties no dalības lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz sūdzību, kuru minētais ierēdnis iesniedzis par attiecīgo lēmumu.
59 No iepriekš minētā izriet, ka, pat ja šajā lietā sūdzība netika iesniegta izskatīšanai koleģiālai struktūrvienībai, ņemot vērā sūdzības izskatīšanas procedūras būtību, nevar konstatēt Hartas 41. panta 1. punkta pārkāpumu tikai tādēļ vien, ka saskaņā ar Padomes iekšējās organizācijas noteikumiem lēmumu par sūdzības noraidīšanu pieņēma tā pati persona, kas bija pieņēmusi lēmumu, par kuru tika iesniegta šī sūdzība. Turklāt prasītāja nav minējusi citus apstākļus, kuru dēļ varētu apšaubīt tās personas objektivitāti, kura lēmusi par viņas sūdzību.
60 No tā izriet, ka otrā pamata otrā daļa un līdz ar to otrais pamats kopumā, kā arī prasījumi atcelt tiesību aktu, kas, pamatojoties uz šo pamatu, ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ir jānoraida.
Par ceturtā pamata pirmo un trešo daļu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
61 Ceturtā pamata pirmajā un trešajā daļā prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka papildus atsaucei uz izmeklēšanas ziņojumā ietvertajiem secinājumiem apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums attiecībā uz Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpumu un, otrkārt, ka minētajā lēmumā arī neesot norādīts uz nomelnojošu saziņu, kas varētu būt Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpums.
62 Nesniedzot tiešu atbildi uz prasītājas argumentiem par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, Padome norāda, ka no izmeklēšanas ziņojuma 36.–38. punkta izriet, ka 2021. gada 23. februāra un 13. marta elektroniskā pasta vēstulēs prasītāja izteica aizskarošas un agresīvas piezīmes par A. Šī rīcība esot, pirmām kārtām, Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpums un otrām kārtām, Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpums, jo apsūdzības vardarbībā, kuras prasītāja cēla pret savu priekšnieci, nesniedzot pirmšķietamus pierādījumus, esot spēcīgas agresivitātes izpausme, kas aizskar A godu un profesionālo reputāciju.
63 Jāatgādina, ka pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai izvērtētu tai nelabvēlīgā akta pamatotību, un iespēju celt prasību Eiropas Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai Tiesai veikt pārbaudi par tiesību akta tiesiskumu (skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, DK/EĀDD, T‑217/18, nav publicēts, EU:T:2019:571, 146. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas, vai pamatojums ir pietiekams, ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī faktiskos un juridiskos apstākļus, uz kuru pamata apstrīdētais akts ir pieņemts (skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, DK/EĀDD, T‑217/18, nav publicēts, EU:T:2019:571, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma pirmajā apsvērumā iecēlējinstitūcija konstatē, ka “saskaņā ar [administratīvās izmeklēšanas] secinājumiem [prasītāja] ar savu rīcību un it īpaši, sazinoties ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā, ir pārkāpusi vismaz Civildienesta noteikumu 12. un 21. pantu”.
65 Šajā ziņā jākonstatē, ka iecēlējinstitūcijas pret prasītāju izvirzīto faktu izklāstā ir tikai daļēji pārņemts izmeklēšanas ziņojuma 105. punkts, kas iekļauts minētā ziņojuma daļā “Nobeiguma secinājumi”. Tomēr šis punkts ir tikai īss to izmeklētāju apsvērumu kopsavilkums, kas ietverts izmeklēšanas ziņojuma iepriekšējās daļās. Ja minēto fragmentu izņem no konteksta, tas precīzi neatklāj prasītājai pārmestos faktus.
66 Proti, pirmām kārtām, vispārēja atsauce uz “saziņu pa elektronisko pastu 2021. gadā”, kurai nav pievienots nekāds paskaidrojums par šo paziņojumu saturu, neļauj saprast, kādas prasītājas piezīmes attiecībā uz A iecēlējinstitūcija uzskatīja par Civildienesta noteikumu 12. vai 21. panta pārkāpumu. Otrām kārtām, vārdkopas “it īpaši” lietošana ļauj noprast, ka ar apstrīdēto lēmumu prasītājai tika piemērots sods par rīcību, kas nav tikai saziņa ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā, tomēr nekādi papildu precizējumi šajā ziņā nav sniegti.
67 Iecēlējinstitūcija arī nav sniegusi prasītājai paskaidrojumus par faktiem, kas viņai tika pārmesti lēmumā par sūdzības noraidīšanu, lai gan prasītāja savā sūdzībā apgalvoja, pirmkārt, ka viņa nezināja, kāda konkrēta rīcība bija Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpums, jo A nekad nebija kritizējusi viņas darba kvalitāti, un, otrkārt, ka viņas jautājumi par elektroniskā pasta vēstulēm, ar kuru nosūtīšanu esot pārkāpts Civildienesta noteikumu 12. pants, esot palikuši neatbildēti. Papildus tam, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu netika ņemti vērā prasītājas sūdzībā izvirzītie argumenti par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar Civildienesta noteikumu 12. un 21. panta pārkāpumu, minētā lēmuma 7. punktā saistībā ar prasītājai pārmestajiem faktiem arī ir tikai daļēji atkārtots izmeklēšanas ziņojuma 105. punkta formulējums.
68 Kā izriet no šā sprieduma 23. punkta, izmeklēšanas ziņojumā iecēlējinstitūcijai ir sniegts ieteikums, kādi secinājumi jāizdara no administratīvās izmeklēšanas, un tas neskar minētās iestādes pieņemto galīgo nostāju. Iecēlējinstitūcijai jāizskata izmeklēšanas ziņojums un jāveic pasākumi, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai pamatotu savu lēmumu. Tomēr, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz minēto izmeklēšanas ziņojumu, kas bija pieejams prasītājai, jāpārbauda, vai apstrīdētajā lēmumā, lasot to kopsakarā ar šo izmeklēšanas ziņojumu, ir norādīts pamatojums, kas atbilst šā sprieduma 63. punktā atgādinātajām judikatūras prasībām.
69 Šajā ziņā jānorāda, ka Padome savā iebildumu rakstā attiecībā uz saziņu pa elektronisko pastu 2021. gadā norāda, ka no izmeklēšanas ziņojuma 36.–38. punkta izriet, ka prasītājai pārmestās darbības ir 2021. gada 23. februāra un 13. marta elektroniskā pasta vēstuļu nosūtīšana, kurās viņa izteica aizskarošas un agresīvas piezīmes par A, apsūdzot viņu vardarbībā.
70 Jākonstatē, ka izmeklēšanas ziņojuma 36. punktā izmeklētāji paskaidro, ka “[prasītājas] saziņas ar [A] tonis, saturs, forma un raksturs bieži vien bija nepiemēroti”, un min fragmentus no 2021. gada 23. februāra elektroniskā pasta vēstules (nosūtīta plkst. 14.31) un 2021. gada 13. marta vēstules (nosūtīta plkst. 11.49).
71 Turklāt izmeklēšanas ziņojuma 37. un 38. punktā izmeklētāji paskaidro, ka viņu ieskatā prasītāja izvirzīja A smagas apsūdzības vardarbībā un, ja šādas apsūdzības ir ļaunprātīgas, par tām var piemērot disciplinārsodu saskaņā ar ģenerālsekretāra Lēmuma 15/2015 par psiholoģisku un seksuālu uzmākšanos darbā Padomes Ģenerālsekretariātā 3. panta 4. punktu.
72 Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpumu no izmeklēšanas ziņojuma 91. punkta izriet, ka veids, kādā prasītāja 2021. gadā sazinājās ar savu tiešo priekšnieci, bija uzskatāms par “nepieklājīgu, aizskarošu un pazemojošu”, kā arī tas liecināja par “nepakļāvību”; līdz ar to tika pārkāpts minētais 12. pants.
73 Runājot par Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpumu, no izmeklēšanas ziņojuma 59. un 97. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka, ciktāl šajā tiesību normā ierēdnim ir noteikts pienākums palīdzēt un sniegt padomu saviem priekšniekiem, tika atzīts par “nepieņemamu, ka [prasītāja] viegli apsūdzēja [A] vardarbībā, nesniedzot nekādus reālus pirmšķietamus pierādījumus, kas balstīti uz minimāliem pierādījumiem; un ka [prasītāja] izvirzīja šādas apsūdzības kaulēšanās nolūkā, piedāvājot tās necelt, ja [A] atsauks savu administratīvo paziņojumu”.
74 Tomēr, neraugoties uz šiem dažādajiem komentāriem par prasītājas neatbilstošu saziņu, sadarbojoties ar A, no izmeklēšanas ziņojuma skaidri neizriet, uz kādiem konkrēti 2021. gada 23. februāra un 13. marta elektroniskā pasta vēstulēs minētajiem izteikumiem ir balstīti izmeklētāju secinājumi par Civildienesta noteikumu 12. un 21. panta pārkāpumu. Tādējādi, lai gan apstrīdētais lēmums netika pieņemts prasītājai pilnīgi nezināmos apstākļos, prasītāja pamatoti apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, lasot to kopsakarā ar minēto izmeklēšanas ziņojumu, attiecībā uz viņas saziņu ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā nav norādīts pietiekams pamatojums šā sprieduma 63. punktā minētās judikatūras izpratnē.
75 Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 66. punkta, apstrīdētajā lēmumā lietotā vārdkopa “it īpaši” ļauj noprast, ka ar šo lēmumu prasītājai ir piemērots sods arī par citu rīcību, kas nav tikai saziņa ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā, nesniedzot papildu precizējumus šajā ziņā.
76 Jānorāda, ka no izmeklēšanas ziņojuma 105. punkta, kas iekļauts sadaļā “Nobeiguma secinājumi”, izriet, ka, “ņemot vērā attiecīgās darbības un it īpaši [prasītājas] saziņu ar [A] pa elektronisko pastu 2021. gadā, izmeklētāji secina, ka [prasītāja] ir pārkāpusi vismaz Civildienesta noteikumu 12. un 21. pantu”. Tādējādi izmeklēšanas ziņojuma nobeiguma secinājumi tāpat kā apstrīdētais lēmums ļauj noprast, ka prasītājai pārmestā rīcība saistībā ar Civildienesta noteikumu normu pārkāpumu attiecas ne tikai uz prasītājas saziņu ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā, bet arī uz citām darbībām. Tajā pašā laikā, lasot izmeklēšanas ziņojumu kopumā, nevar saprast, kuras ir citas “attiecīgās darbības”, kuras nav šī ziņojuma 105. punktā minētā elektroniskā saziņa un kuras izmeklēšanas ziņojuma nobeiguma secinājumos tiek pārmestas prasītājai kā Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neievērošana.
77 Jānorāda, ka saskaņā ar izmeklēšanas ziņojuma formulējumu izmeklētājiem tika piešķirtas pilnvaras veikt administratīvo izmeklēšanu, lai noskaidrotu, “vai, sazinoties ar [A] pa elektronisko pastu 2021. gadā, [prasītāja] nebija ievērojusi savus Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus” (izmeklēšanas ziņojuma 1., 8. un 75. punkts). Šajā ziņā šī izmeklēšanas ziņojuma 36. punktā ir uzsvērts, ka “pilnvaras attiecas tikai uz [A] un tikai: [i] uz 2021. gadu (nevis 2020. gadu); un [ii] uz saziņu pa elektronisko pastu. Vienlaikus ziņojumā vairākkārt ir norādīts uz prasītājas agresīvo attieksmi un izturēšanos pret citiem kolēģiem, kā arī prasītājas rīcību pret A, kas nav elektroniskā pasta vēstuļu [nosūtīšana] 2021. gadā.
78 Piemēram, izmeklēšanas ziņojuma 40. un 57. punktā izmeklētāji atsaucas uz prasītājas pausto kritiku par A veikto nodaļas vadību un prasītājas izturēšanos pret viņu klātienē. Viņi apgalvo, pirmkārt, ka prasītāja “tūlītēji agresīvi nosodīja [A] nodaļas vadības veidu un ar nicinājumu izturējās pret viņas lēmumiem, norādījumiem, lūgumiem un padomiem”, un, otrkārt, ka “[prasītāja] paaugstināja balsi uz [A] un vairākkārt neļāva viņai paust savu viedokli mierīgi un nosvērti”, bet, “izturējās pret viņu kā vadītāju, kas neiedziļinās problēmu būtībā un ignorē patiesos iemeslus, kuru dēļ viņas vadītajā nodaļā radās darbības traucējumi”.
79 Turklāt izmeklēšanas ziņojuma 59. punktā ir atsauce uz novērtējumiem par 2019. un 2020. gadu un ir secināts, ka “nav pieļaujams, ka [prasītāja] ar nicinājumu reaģē uz novērtējumiem par 2019. un 2020. gadu un pati nolemj nestrādāt pie noteiktiem dokumentiem (jo tie esot piemērotāki citiem kolēģiem) vai arī atsakās no sadarbības (jo norādījumi neesot skaidri)”.
80 Visbeidzot izmeklēšanas ziņojuma 62. punktā izmeklētāji konstatē, ka prasītāja “pārmērīgi apgrūtina savu kolēģu darbu” un ka lietas materiālos “ir daudz dokumentu, kas pierāda, ka kopš 2020. gada [prasītāja] ir pārpludinājusi savu priekšnieku e‑pasta kastītes ar (dažkārt gariem) ziņojumiem, kas nevajadzīgi sarežģīja lietu pārvaldību, vai ziņām, kurās viņa konfliktēja ar sarunu biedriem dažādos dienestos.”
81 No izmeklēšanas ziņojuma 59. un 60. punkta izriet, ka izmeklētāji atbilstoši viņiem piešķirtajām “pilnvarām” uzskatīja, ka viņi var izvērtēt arī šā sprieduma 79. punktā minēto rīcību. Lai gan dažādos izmeklēšanas ziņojuma punktos izdarītos secinājumus par pilnvaru apjomu, ņemot vērā minētā ziņojuma 39. un 88. punktu, var izskaidrot tādējādi, ka pilnvaras attiecās tikai uz prasītājas saziņu ar A pa elektronisko pastu 2021. gadā, tas neliedza izmeklētājiem aplūkot citas prasītājas darbības un paziņojumus, lai pareizi novērtētu attiecīgo elektroniskā pasta vēstuļu tvērumu. Tomēr pretruna starp šādi noteiktajām pilnvaru robežām, no vienas puses, un šā sprieduma 76. punktā minētajiem ziņojuma nobeiguma secinājumiem, no otras puses, rada neskaidrības par to, uz kurām darbībām attiecas šī ziņojuma nobeiguma secinājumi un par kurām no tām apstrīdētajā lēmumā ir piemērots sods. Tādējādi apstrīdētais lēmums neļauj skaidri nošķirt rīcību, par kuru tika piemērots sods, un faktus, kas tika ņemti vērā kā faktiskie apstākļi.
82 Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpumu izmeklēšanas ziņojuma 97. punktā, lasot to kopsakarā ar šī ziņojuma 59. un 64. punktu, ir minēta prasītājas rīcība pret “citiem hierarhiskās ķēdes darbiniekiem” vai arī tas, ka viņa “izjauca parasto darba norisi”, it īpaši atteikdamās veikt “konkrētus uzdevumus”, ka viņa [uzņēmās] “šerifa” lomu un pat ar “nicinājumu” reaģēja uz novērtējumiem par 2019. un 2020. gadu. Tomēr šie īsie un vispārīgie formulējumi neļauj precīzi noteikt, kāda rīcība un kādu iemeslu dēļ varēja būt Civildienesta noteikumu 21. panta pārkāpums.
83 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka, tā kā tiesa var pārbaudīt apstrīdētā lēmuma pamatotību tikai tad, ja ir identificēti ierēdnim pārmestie fakti, kas veido Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu pārkāpumu, precizējumu trūkums par prasītājai pārmestajiem faktiem liedz Vispārējai tiesai pārbaudīt apstrīdētā lēmuma pamatotību.
84 Tādējādi ceturtā pamata pirmā un trešā daļa ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ, neizvērtējot citus pamatus, kurus prasītāja izvirzījusi pret minēto lēmumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
85 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Eiropas Savienības Padomes 2021. gada 25. novembra lēmumu, ar ko Maria Canel Ferreiro izteikts rājiens, atcelt.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 29. maijā.
[Paraksti]