Pagaidu versija
VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 29. maijā (*)
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par ex ante iemaksu aprēķinu 2022. gada iemaksu periodam – VNF gada mērķapjoma noteikšana – Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā noteiktais maksimālais apjoms – LESD 291. panta 2. punkts – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts – Īstenošanas regula (ES) 2015/81 – Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras – Īpaši, attiecīgi pamatoti gadījumi – Īstenošanas pilnvaru apjoms – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana
Lietā T‑395/22
Hypo Vorarlberg Bank AG, Brēgenca (Austrija), ko pārstāv G. Eisenberger, A. Brenneis un J. Holzmann, advokāti,
prasītāja,
pret
Vienoto noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv J. Kerlin, C. Flynn, D. Ceran, T. Wittenberg un K.‑P. Wojcik, pārstāvji, kam palīdz B. Meyring un T. Klupsch, advokāti,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Parlaments, ko pārstāv J. Etienne, G. Bartram un M. Menegatti, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv J. Haunold, J. Bauerschmidt un A. Westerhof Löfflerová, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov], tiesneši G. De Bāre [G. De Baere], D. Petrlīks [D. Petrlík] (referents), K. Kečmārs [K. Kecsmár] un S. Kingstone [S. Kingston],
sekretāre: S. Junda [S. Jund], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu,
pēc 2024. gada 8. februāra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Hypo Vorarlberg Bank AG lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2022. gada 11. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2022/18 par 2022. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) aprēķinu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir Austrijā reģistrēta kredītiestāde.
3 Ar apstrīdēto lēmumu VNV atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 70. panta 2. punktam noteica 2022. gada (turpmāk tekstā – “2022. gada iemaksu periods”) ex ante iemaksas VNF (turpmāk tekstā – “ex ante iemaksas”) tām iestādēm, uz kurām attiecas šīs regulas 2. pants kopsakarā ar 67. panta 4. punktu (turpmāk tekstā – “iestādes”), tostarp prasītājai.
4 Ar 2022. gada 22. aprīļa paziņojumu par iemaksām Finanzmarktaufsichtsbehörde (FMA, Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, Austrija), rīkodamās kā valsts regulatīvā iestāde Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē, lika prasītājai samaksāt tās ex ante iemaksu par 2022. gada iemaksu periodu, kā to bija noteikusi VNV.
Apstrīdētais lēmums
5 Apstrīdētajam lēmumam ir pamatdaļa, kurai pievienoti trīs pielikumi.
6 Apstrīdētā lēmuma pamatdaļā ir aprakstīts 2022. gada iemaksu perioda ex ante iemaksu noteikšanas process, ko piemēro visām iestādēm.
7 Šajā nolūkā VNV apstrīdētā lēmuma 5. iedaļā vispirms atgādināja, ka astoņu gadu sākotnējā perioda beigās, skaitot no 2016. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “sākotnējais periods”), VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem jāsasniedz mērķapjoms (turpmāk tekstā – “galīgais mērķapjoms”) vismaz 1 % apmērā no segto noguldījumu summas (turpmāk tekstā –“segtie noguldījumi”) visās iestādēs, kuras saņēmušas darbības atļaujas visās kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotajā noregulējuma mehānismā (VNM) iesaistītajās dalībvalstīs (turpmāk tekstā – “iesaistītās dalībvalstis”).
8 Pēc tam VNV minētā lēmuma 5. iedaļā noteica gada mērķapjomu – kā minēts Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā (OV 2015, L 15, 1. lpp.), 4. pantā – 2022. gada iemaksu periodam. Šajā ziņā VNV precizēja, ka tā ņēmusi vērā elementus, kas paredzēti 3. pantā Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2017/747 (2015. gada 17. decembris), ar ko papildina Regulu Nr. 806/2014 par kritērijiem attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanu un par apstākļiem un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ārkārtas ex post iemaksu veikšanu var daļēji vai pilnībā atlikt (OV 2017, L 113, 2. lpp.).
9 Turklāt VNV paskaidroja, ka tā gada mērķapjomu noteica vienas astotās daļas apmērā no 1,6 % no visu iestāžu segto noguldījumu summas 2021. gadā, kas tika iegūta, pamatojoties uz datiem, kurus noguldījumu garantiju sistēmas paziņojušas atbilstoši Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.), 16. pantam.
10 Apstrīdētā lēmuma 6. iedaļā VNV aprakstīja metodi, kas izmantojama, lai aprēķinātu ex ante iemaksas 2022. gada iemaksu periodam. Šajā ziņā minētā lēmuma 74. apsvērumā tā precizēja, ka 6,67 % no ex ante iemaksām par šo periodu tika aprēķinātas valsts līmenī, proti, balstoties uz datiem, ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 103. pantam un Deleģētās regulas 2015/63 4. pantam iesniegušas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļaujas attiecīgās iesaistītās dalībvalsts teritorijā (turpmāk tekstā – “valsts līmenis”). Pārējās ex ante iemaksas (t.i., 93,33 %) tika aprēķinātas “banku savienības līmenī”, t.i., pamatojoties uz datiem, ko atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantam un Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantam iesniegušas visas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā (turpmāk tekstā – “savienības līmenis”).
11 Apstrīdētā lēmuma 6. iedaļā VNV arī paskaidroja, ka iestādēm, izņemot tām, kuras, balstoties uz to īpašajām iezīmēm, veic nemainīgu iemaksu, jāveic ex ante iemaksa, kura koriģēta proporcionāli to riska profilam un kuru tā bija noteikusi šādos galvenajos posmos.
12 Pirmajā posmā VNV atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas a) apakšpunktam aprēķināja katras iestādes “nemainīgo iemaksu”, kas ir proporcionāla attiecīgās iestādes saistību summai, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus (turpmāk tekstā – “neto saistības”) attiecībā pret visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, neto saistībām (turpmāk tekstā – “gada pamata iemaksa”). Atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktam VNV no iestādes neto saistībām, kuras jāņem vērā, lai noteiktu šo iemaksu, atskaitīja atsevišķus saistību veidus.
13 Ex ante iemaksas aprēķināšanas otrajā posmā VNV gada pamata iemaksu koriģēja proporcionāli attiecīgās iestādes riska profilam atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktam.
14 VNV aprēķināja katras iestādes ex ante iemaksu, izdalot gada mērķapjomu starp visām iestādēm, pamatojoties uz attiecību, kas balstīta uz pamata gada iemaksu, kura koriģēta proporcionāli riska profilam.
Lietas dalībnieku prasījumi
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, tostarp tā pielikumus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– pakārtoti – ja apstrīdētais lēmums tiek atcelts, saglabāt minētā lēmuma iedarbību līdz tā aizstāšanai vai vismaz sešus mēnešus no sprieduma pasludināšanas dienas.
17 Eiropas Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību, ciktāl tā ir pamatota ar iebildi par Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 prettiesiskumu;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Eiropas Savienības Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Prasības pamatošanai prasītāja izvirza astoņus pamatus:
– ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts LES 1. panta otrās daļas, LESD 15., 296. un 298. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 42. un 47. panta pārkāpums, jo apstrīdētais lēmums netika paziņots pilnībā;
– ar otro – ka VNV gada mērķapjomu esot noteikusi, neievērojot samērīguma principu, Direktīvas 2014/59 102. pantu, Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punktu un 70. panta 2. punktu, kā arī Deleģētās regulas 2015/63 3. pantu un 4. panta 2. punktu;
– ar trešo un ceturto – ka esot pieļauts LESD 296. panta otrās daļas un Hartas 41. panta 1. punkta un 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums apstrīdētā lēmuma nepietiekama pamatojuma dēļ;
– ar piekto – ka esot pieļauts Hartas 41. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpums tiesību tikt uzklausītam neievērošanas dēļ;
– ar sesto – tiek izteikta iebilde par Deleģētās regulas 2015/63 4.–7. un 9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, jo esot pieļauts tiesību uz labu pārvaldību, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tiesiskās drošības principa, Hartas 16., 17., 20. un 21. panta, samērīguma principa un LESD 290. panta pārkāpums;
– ar septīto – tiek izteikta iebilde par Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1., 4. un 5. punkta prettiesiskumu, jo esot pieļauts Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkta, lasot to kopsakarā ar LESD 291. panta 2. punktu, pārkāpums, kā arī iebilde par Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkta prettiesiskumu, jo esot pieļauts LESD 291. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar LESD 296. panta otro daļu, pārkāpums;
– ar astoto – tiek izteikta iebilde par Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 prettiesiskumu, jo esot pieļauts LES 1. panta otrās daļas, LESD 15., 296. un 298. panta, Hartas 16., 17., 41., 42. un 47. panta, pienākuma norādīt pamatojumu un tiesiskās drošības principa pārkāpums.
20 Vispirms jāizvērtē septītais pamats.
Par septīto pamatu attiecībā uz iebildi par Regulas Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulas 2015/81 prettiesiskumu
21 Ar septīto pamatu prasītāja izvirza iebildi par Regulas Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulas 2015/81 prettiesiskumu. Šim pamatam būtībā ir divas daļas, no kurām pirmā attiecas uz to, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1., 4. un 5. punktā nav ievērotas īstenošanas pilnvaru robežas, kas noteiktas Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktā un LESD 291. panta 2. punktā, un otrā – uz to, ka Regulā Nr. 806/2014 nav ietverts pamatojums izvēlei piešķirt īstenošanas pilnvaras, kas paredzētas minētās regulas 70. panta 7. punktā, Padomei nevis Eiropas Komisijai, tādējādi neievērojot LESD 291. panta 2. punktu.
22 Vispirms jāpārbauda septītā pamata otrā daļa.
Par septītā pamata otro daļu attiecībā uz iebildes par Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkta prettiesiskumu
23 Prasītāja būtībā apgalvo, ka ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu, ciktāl ar to Padomei ir piešķirtas īstenošanas pilnvaras, esot pārkāpts LESD 291. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar LESD 296. panta otro daļu, jo minētajā regulā nav norādīts pamatojums, kura dēļ šāda piešķiršana ir “īpašs, attiecīgi pamatots gadījums” LESD 291. panta 2. punkta izpratnē.
24 VNV, Parlaments un Padome uzskata, ka Regulas Nr. 806/2014 114. apsvērumā ir ietverts pietiekams pamatojums attiecībā uz šī sprieduma 23. punktā minēto īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei.
25 Ar 2023. gada 18. decembra procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē Vispārējā tiesa aicināja VNV, Parlamentu un Padomi precizēt savus apsvērumus par to, cik lielā mērā Regulā Nr. 806/2014 ir ietverts pietiekams pamatojums attiecībā uz šī sprieduma 23. punktā minēto īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei. Atbildot uz šo procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, VNV, Parlaments un Padome atkārtoja savu argumentu, ka šīs regulas 114. apsvērumā sniegtais pamatojums ir pietiekams.
26 Saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un LES 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras.
27 Konkrētāk, attiecībā uz šo prasību pienācīgi pamatot šādu īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei, no judikatūras izriet, ka LESD 291. panta 2. punktā ir prasīts detalizēti izklāstīt pamatojumu, kura dēļ šai iestādei ir uzticēts pieņemt juridiski saistoša Savienības tiesību akta īstenošanas pasākumus (skat. spriedumu, 2023. gada 28. februāris, Fenix International, C‑695/20, EU:C:2023:127, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Šajā ziņā ieviešamā pamatakta autoram ir pienākums, ņemot vērā pamatakta būtību un saturu, pienācīgi pamatot izņēmumu no noteikuma, atbilstoši kuram īstenošanas pilnvaras parasti izmanto Komisija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā gadījumā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu Padomei piešķirtas īstenošanas pilnvaras LESD 291. panta 2. punkta izpratnē, pilnvarojot to saistībā ar deleģētajiem aktiem, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, pieņemt īstenošanas aktus, lai definētu šīs regulas 70. panta 1., 2. un 3. punkta īstenošanas nosacījumus, it īpaši attiecībā uz individuālo iemaksu aprēķināšanas metodes piemērošanu un praktiskajiem noteikumiem par minētajos deleģētajos aktos paredzēto riska faktoru piešķiršanu iestādēm (turpmāk tekstā – “attiecīgās īstenošanas pilnvaras”).
30 Attiecībā uz diviem LESD 291. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem, kas ļauj piešķirt Padomei īstenošanas pilnvaras, jākonstatē, ka attiecīgās īstenošanas pilnvaras neietilpst LES 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos. Tāpēc Savienības likumdevējam, ņemot vērā Regulas Nr. 806/2014 būtību un saturu, bija detalizēti jāpamato, ka šo pilnvaru piešķiršana Padomei ir īpašs, attiecīgi pamatots gadījums LESD 291. panta 2. punkta izpratnē.
31 Šajā ziņā VNV, Parlaments un Padome apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 114. apsvērumā ir pamatota attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei un tajā ir noteikts:
“Padomei saskaņā ar Direktīvu 2014/59 [..] pieņemto deleģēto aktu satvarā būtu jāpieņem īstenošanas akti, lai precizētu [VNF] veicamo individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas izmantošanu, kā arī tehnisko kārtību, kādā aprēķina nemainīgo iemaksu un riska līmenim pielāgoto iemaksu. Minētajai metodoloģijai būtu jānodrošina tas, ka individuālo iemaksu aprēķināšanas formulā gan nemainīgās iemaksas, gan riska līmenim pielāgotās iemaksas elementi tiek ņemti vērā tādā veidā, kas atbilst noregulējuma principiem un ir saskaņā ar deleģētajiem aktiem, kas pieņemti, ievērojot Direktīvas 2014/59 [..] 103. panta 7. punktu. Minētajā metodoloģijā būtu jāņem vērā proporcionalitātes princips, neradot izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.”
32 Vispirms jānorāda, ka šajā apsvērumā nav sniegts nekāds pamatojums, kura dēļ Savienības likumdevējs nolēma attiecīgās īstenošanas pilnvaras piešķirt Padomei. Proti, tajā ir minēts tikai pieņemamo īstenošanas aktu mērķis un saturs, kā arī lēmums piešķirt Padomei pilnvaras tos pieņemt, tomēr nav sniegta ne mazākā norāde uz pamatojumu, kura dēļ īstenošanas pilnvaras šajā nolūkā ir piešķirtas Padomei, nevis Komisijai.
33 Šāds pamatojums neizriet arī no minētā apsvēruma otrajā teikumā minētās nepieciešamības nodrošināt Regulas Nr. 806/2014 īstenošanas aktu atbilstību deleģētajiem aktiem, kas pieņemti ievērojot Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu. Proti, vienīgi nepieciešamība nodrošināt šādu atbilstību neizskaidro pamatojumu, kura dēļ Padomei, nevis Komisijai jānodrošina šāda atbilstība. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šāda nepieciešamība ir raksturīga īstenošanas pilnvaru realizēšanai neatkarīgi no to turētāja un ka minētos deleģētos aktus pieņem Komisija, nevis Padome.
34 Turpinot – Regulā Nr. 806/2014 nav ietverti citi pamatojuma elementi, kuri varētu atklāt īpašo pamatojumu, kas attaisno attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei. VNV, Parlaments un Padome nav arī atsaukušies uz šādu elementu esamību savos procesuālajos rakstos vai debatēs tiesas sēdē, tikai aprobežojušies ar atsauci uz šīs regulas 114. apsvērumu.
35 Konkrēti – kā uzsver pati Padome, Regulas Nr. 806/2014 24. apsvērumā šāds pamatojums nav sniegts, jo tā mērķis ir pamatot šīs regulas 18. panta 7. punktā paredzēto īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei attiecībā uz noregulējuma procedūru, nevis īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei saskaņā ar minētās regulas 70. panta 7. punktu, par ko ir runa šajā gadījumā.
36 Regulas Nr. 806/2014 24. apsvērums faktiski parāda, ka izvēlei piešķirt attiecīgās īstenošanas pilnvaras Padomei, trūkst pamatojuma, jo tajā noteikts, ka: “ņemot vērā noregulējuma lēmumu būtisko ietekmi uz dalībvalstu finansiālo stabilitāti un Savienību kopumā, kā arī uz dalībvalstu fiskālo suverenitāti, ir svarīgi, lai īstenošanas pilnvaras pieņemt atsevišķus ar noregulējumu saistītus lēmumus tiktu uzticētas Padomei”. Tomēr šīs regulas 114. apsvērumā, uz kuru atsaucas VNV, Parlaments un Padome, nav sniegts šāds pamatojums īstenošanas pilnvaru piešķiršanai Padomei.
37 Turklāt, lai gan noteiktos apstākļos īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei ir iespējams pamatot ar kontekstu, kādā šī piešķiršana iekļaujas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 60.–65. punkts), pirmkārt, jānorāda, ka VNV, Parlaments un Padome savos procesuālajos rakstos vai debatēs tiesas sēdē nav balstījušies ne uz vienu konkrētu elementu, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014 pieņemšanas konteksta un kas varētu atklāt pamatojumu, kurš attaisno attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei, nevis Komisijai.
38 Otrkārt, pretēji lietai, kurā tika pasludināts 2014. gada 16. jūlija spriedums National Iranian Oil Company/Padome (T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678), uz ko atsaucas Padome, nav neviena Regulā Nr. 806/2014 vai kādā citā Savienības leģislatīvajā aktā ietverta elementa, kas liecinātu, ka attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei pamatoja īpašā loma, kas šai iestādei esot jāuzņemas ex ante iemaksu aprēķināšanas jomā (spriedums, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678, 77.–82. punkts, apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 60.–65. punkts).
39 Šajā ziņā jāprecizē: lai pamatotu attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei, nevar atsaukties uz Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvērumā minēto pamatojumu, kas attiecas uz pakāpenisku VNF kopīgošanu, kā paredzēts 2014. gada 21. maijā Briselē parakstītajā Starpvaldību nolīgumā par iemaksu pārskaitīšanu uz VNF un to kopīgošanu (turpmāk tekstā – “2014. gada 21. maija nolīgums”). Tā kā pienākums pamatot izvēli piešķirt Padomei īstenošanas pilnvaras jāīsteno pamatakta autoram, proti, šajā gadījumā Parlamentam un Padomei parastajā likumdošanas procedūrā, Padomei nav ex post jāpamato šādu pilnvaru piešķiršana sev ar īstenošanas aktu, ko tā pieņem vēlāk.
40 Tāpat – pieņemot, ka, lai pamatotu minēto pilnvaru piešķiršanu Padomei, būtu iespējams ņemt vērā 2014. gada 21. maija nolīgumu, uz kuru ir atsauces Regulas Nr. 806/2014 1., 67. un 77. pantā,– ir pietiekami norādīt, ka šis nolīgums neattiecas uz ex ante iemaksu aprēķinu kā tādu un ka tādējādi tajā nav ietverti elementi, kas liecinātu par īpašu lomu, kura Padomei esot jāuzņemas konkrētajā šo iemaksu aprēķināšanas jomā. Turklāt nedz VNV, nedz Parlaments, nedz Padome savos procesuālajos rakstos vai tiesas sēdē minēto nolīgumu nav minējuši kā elementu, kas varētu liecināt par šādu īpašu lomu.
41 Visbeidzot, Padome nevar apgalvot – kā tā izdarīja tiesas sēdē – ka Savienības likumdevēja lēmums piešķirt tai attiecīgās īstenošanas pilnvaras bija pamatots ar “politiskiem iemesliem”. Pirmkārt, šāds pamatojums neizriet nedz no Regulas Nr. 806/2014 114. apsvēruma, nedz no kāda cita šīs regulas apsvēruma vai tiesību normas. Otrkārt, minētais skaidrojums tā vispārīgā rakstura dēļ neatbilst prasībām, kas izriet no šī sprieduma 27. un 28. punktā minētās judikatūras, jo tas nav nedz detalizēts, nedz saistīts ar Regulas Nr. 806/2014 būtību vai saturu.
42 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jāsecina, ka Regulā Nr. 806/2014 nav ietverts nekāds pamatojums attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršanai Padomei.
43 Tāpēc iebilde par prettiesiskumu jāapmierina, un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts saskaņā ar LESD 277. pantu jāatzīst par nepiemērojamu šajā lietā. Līdz ar to arī Īstenošanas regula 2015/81, kuru Padome pieņēmusi, pamatojoties uz šo tiesību normu, un kuras piemērošanas pasākums ir apstrīdētais lēmums, šajā lietā nav piemērojama.
44 Tomēr pareizas tiesvedības interesēs jāizvērtē arī septītā pamata pirmā daļa, ciktāl tā attiecas uz iebildi par Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta prettiesiskumu, kā arī otrais pamats par gada mērķapjoma noteikšanu.
Par septītā pamata pirmo daļu, ciktāl tā attiecas uz iebildi par Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta prettiesiskumu
45 Prasītāja apgalvo, ka ar īstenošanas aktu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, varot tikai precizēt Savienības likumdevēja noteiktās atbilstošās tiesību normas, bet ar to nevarot nedz grozīt, nedz papildināt attiecīgo leģislatīvo aktu, pat attiecībā uz tā nebūtiskajiem elementiem. Taču Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā esot ne tikai precizēts Regulas Nr. 806/2014 saturs, bet tā ir arī papildināta, ciktāl ar to tiek grozīta ar šo pašu regulu ieviestā ex ante iemaksu aprēķināšanas metode.
46 VNV un Padome prasītājas argumentācijai nepiekrīt. Konkrēti – no Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvēruma izrietot, ka šīs īstenošanas regulas 8. panta 1. punktā vienīgi ir pielāgots Regulā Nr. 806/2014 noteiktais ietvars un ar to šī pēdējā minētā regula netiek nedz grozīta, nedz papildināta. To ieskatā Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt Direktīvas 2014/59 103. panta un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta tiesību normu vienveidīgu piemērošanu, lai izvairītos no izkropļojumiem starp dalībvalstu banku sektora struktūrām. VNV un Padome uzskata, ka šie izkropļojumi esot radušies ievērojamās starpības dēļ starp ex ante iemaksu summu, kas noteikta saskaņā ar Regulā Nr. 806/2014 ieviesto metodi, un šādu iemaksu summu, kas iestādēm jāmaksā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuros transponēta Direktīva 2014/59. VNV uzskata, ka, pirmkārt, šādi izkropļojumi varētu rasties arī, ja pastāv neatbilstība starp, ex ante iemaksām, kas noteiktas saskaņā ar Regulu Nr. 806/2014, un, otrkārt, maksātnespējas gadījumiem paredzēto noregulējuma finansējumu, kas attiecīgajām iestādēm potenciāli pieejams sākotnējā periodā saskaņā ar noteikumiem par pakāpenisku VNF kopīgošanu, kā tas izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 13. un 14. apsvēruma.
47 Šajā ziņā jāatgādina, ka Īstenošanas regula 2015/81 ir balstīta uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu, ar kuru Padomei piešķirtas pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus, lai definētu šīs minētās regulas 70. panta 1., 2. un 3. punkta īstenošanas nosacījumus, un ka ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu tiek piemērots LESD 291. panta 2. punkts (skat. šī sprieduma 29. punktu).
48 Šādos apstākļos Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras ir vienlaikus ierobežotas ar LESD 291. panta 2. punktu un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 22. marts, Tazzetti/Komisija, T‑825/19 un T‑826/19, EU:T:2023:148, 155. punkts).
49 Attiecībā uz īstenošanas pilnvaru, kuras izriet no LESD 291. panta 2. punkta, robežām no judikatūras var secināt, ka šīs pilnvaras būtībā ietver pilnvarojumu veikt pasākumus, kuri nepieciešami vai lietderīgi, lai vienveidīgi īstenotu leģislatīva akta, uz kā pamata tie ir pieņemti, tiesību normas, un kuros ir vienīgi precizēts to saturs, ievērojot būtiskos vispārīgos mērķus, kas izvirzīti ar šo aktu, negrozot vai nepapildinot nedz tā būtiskos, nedz nebūtiskos elementus (spriedums, 2023. gada 28. februāris, Fenix International, C‑695/20, EU:C:2023:127, 49. punkts).
50 Konkrēti – īstenošanas pasākums vienīgi precizē attiecīgā leģislatīvā akta normas, ja tā mērķis ir tikai vispārīgi vai dažos īpašos gadījumos skaidrot šo tiesību normu tvērumu vai noteikt to piemērošanas kārtību, tomēr ar nosacījumu, ka, to darot, šis pasākums nekādi nenonāk pretrunā ar minēto tiesību normu mērķiem un nekādi nemaina šī akta normatīvo saturu vai tā piemērošanas jomu (spriedums, 2023. gada 28. februāris, Fenix International, C‑695/20, EU:C:2023:127, 50. punkts).
51 Tādējādi, lai noteiktu, vai, pieņemot īstenošanas pasākumu, Komisija vai Padome ir ievērojušas tām ar leģislatīvu aktu atbilstoši LESD 291. panta 2. punktam piešķirto īstenošanas pilnvaru robežas, jāpārbauda, vai šāds pasākums, pirmkārt, atbilst šī leģislatīvā akta būtiskajiem vispārīgajiem mērķiem un it īpaši šī akta tiesību normas, uz kuru attiecas minētais īstenošanas pasākums, mērķiem, otrkārt, ir nepieciešams vai lietderīgs, lai atvieglotu šīs tiesību normas vienveidīgu īstenošanu, un, treškārt, tas to nekādā veidā nepapildina un negroza (spriedums, 2023. gada 28. februāris, Fenix International, C‑695/20, EU:C:2023:127, 51. punkts).
52 Šajā gadījumā prasītāja neapgalvo, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā nav ievērots šī sprieduma 51. punktā minētais pirmais un otrais nosacījums. Bet tā apgalvo, ka šī tiesību norma neatbilstot trešajam tajā minētajam nosacījumam, jo minētā tiesību norma ne tikai precizējot Regulas Nr. 806/2014 saturu, bet to arī papildina. Tālab jāpārbauda, vai Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts atbilst šim trešajam nosacījumam.
53 Attiecībā uz šīs pārbaudes apjomu jākonstatē, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta tiesību normu mērķis nav definēt Regulas Nr. 806/2014 70. panta 3. punkta par neatsaucamām maksājumu saistībām īstenošanas nosacījumus, tālab šīs iebildes par prettiesiskumu pārbaude jāaprobežo ar jautājumu, vai, pieņemot Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, Padome nav pārsniegusi tai Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. un 2. punkta realizēšanai piešķirto īstenošanas pilnvaru robežas.
54 Tāpēc jāpārbauda, vai Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir vienīgi precizēts Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. un 2. punkta saturs vai, kā apgalvo prasītāja, tas papildina šo tiesību normu.
55 Pirmām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktu katras iestādes ex ante iemaksu aprēķina proporcionāli tās neto saistību summai attiecībā pret visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējām neto saistībām.
56 Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas a) un b) apakšpunktā noteikts, ka katras iestādes ex ante iemaksu aprēķina pamatā ir divi komponenti, proti, pirmkārt, gada pamata iemaksa, kas ir proporcionāla iestādes neto saistību summai attiecībā pret visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējām neto saistībām, un, otrkārt, iemaksa, kas koriģēta proporcionāli riska profilam, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā noteiktajiem kritērijiem, ņemot vērā samērīguma principu un neradot izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.
57 Īstenošanas regulas Nr. 2015/81 4. pantā noteikts:
“katram iemaksu periodam [Valde] [..] aprēķina gada iemaksu, kas jāmaksā katrai iestādei, pamatojoties uz [VNF] gada mērķapjomu. Gada mērķapjomu nosaka, ņemot vērā Regulas [..] Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā un 70. pantā minētā [VNF] mērķapjomu, saskaņā ar Deleģētajā regulā [..] 2015/63 izklāstīto metodoloģiju.”
58 Savukārt Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta “Konkrēti pielāgojumi sākotnējā laikposmā” 1. punktā noteikts, ka sākotnējā periodā, atkāpjoties no šīs pašas regulas 4. panta, iestāžu ex ante iemaksas aprēķina saskaņā ar “koriģētu metodoloģiju”. Minētajā tiesību normā par septiņiem no sākotnējā perioda astoņiem gadiem ir noteikta ex ante iemaksu daļa, kas tiek aprēķināta valsts līmenī, proti, atbilstoši Direktīvas 2014/59 103. pantam un Deleģētās regulas 2015/63 4. pantam, un šo iemaksu daļa, kas tiek aprēķināta Savienības līmenī, proti, atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantam un Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantam.
59 Tādējādi Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā būtībā ir paredzēts, ka katru gadu arvien mazāka ex ante iemaksu daļa tiek aprēķināta valsts līmenī, savukārt arvien lielāka šo iemaksu daļa tiek aprēķināta Savienības līmenī.
60 Tieši attiecībā uz šajā lietā aplūkoto 2022. gada iemaksu periodu Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta g) apakšpunktā konkrētāk noteikts, ka “atkāpjoties no [Īstenošanas regulas 2015/81] 4. panta” iestādes maksā “6,67 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar Direktīvas 2014/59 [..] 103. pantu un Deleģētās regulas 2015/63 [..] 4. pantu, un 93,33 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 806/2014 69. un 70. pantu un [Īstenošanas regulas 2015/81] 4. pantu”.
61 Šajā ziņā jākonstatē, ka, pirmkārt, no paša Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punkta un 2. punkta otrās daļas a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka attiecīgo iestāžu gada pamata iemaksas aprēķināšanas metode, kas ieviesta ar šo tiesību normu, ir balstīta uz katras iestādes neto saistību proporcionālu noteikšanu attiecībā pret visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas “visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā”, kopējām neto saistībām. Tādējādi saskaņā ar šīm Regulas Nr. 806/2014 tiesību normām visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, dati tiek ņemti vērā, aprēķinot katras iestādes ex ante iemaksu, vismaz attiecībā uz pirmo šīs iemaksas komponentu, proti, gada pamata iemaksu.
62 Otrkārt, saskaņā ar šīm pašām tiesību normām aprēķināšanas metode, kas ieviesta ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktu un 2. punkta otro daļu, un it īpaši noteikums, kas reglamentē datubāzi, kura jāņem vērā šīs metodes vajadzībām, pilnībā attiecas uz katru sākotnējā perioda gadu, tostarp 2022. gada iemaksu periodu.
63 Taču pats “koriģētās metodoloģijas”, kas ieviesta ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, mērķis ir paredzēt, ka gandrīz visā sākotnējā periodā daļa ex ante iemaksu tiek aprēķinātas ņemot vērā pamata datus, kas atšķiras no tiem kura ir paredzēta Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrās daļas a) apakšpunktā.
64 Tādējādi atbilstoši Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2014/59 103. pantu, lai aprēķinātu daļu ex ante iemaksu par šo periodu, ņem vērā tikai iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļaujas attiecīgās iesaistītās dalībvalsts teritorijā, paziņotos datus, izslēdzot datus, ko paziņojušas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļaujas citu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, lai gan atbilstoši aprēķināšanas metodei, kas ieviesta ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktu un 2. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, lai aprēķinātu gada pamata iemaksu, tiek ņemti vērā arī dati par iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas citu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.
65 No tā izriet, ka ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu tiek grozīta ex ante iemaksu aprēķināšanas metode, kāda tā ir paredzēta Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā daļā, un tas it īpaši attiecas uz tās pirmo komponentu, kura mērķis ir aprēķināt gada pamata iemaksu, mainot šīs metodes kontekstā vērā ņemamos pamata datus un tādējādi tās pamatu kā tādu.
66 No tā izriet, kā to turklāt tiesas sēdē atzina Padome, ka tādu iestāžu kā prasītāja ex ante iemaksu summas, kas tiek aprēķinātas saskaņā ar “koriģēto metodoloģiju”, kura ieviesta ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, noteikti atšķiras no summām, kas būtu aprēķinātas, piemērojot Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā daļā noteikto metodi.
67 Šī sprieduma 65. punktā minētā grozījuma apmēru pastiprina tas, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir paredzēta atkāpe no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā daļā paredzētās metodes attiecībā uz septiņiem no sākotnējā perioda astoņiem gadiem, un tālab minētajai metodei gandrīz visā šajā periodā ir atņemta pilna iedarbība.
68 Otrām kārtām, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkta, Padomei, protams, ir tiesības īstenot šīs regulas 70. panta 2. punktu, kura otrās daļas b) apakšpunktā noteikts, ka proporcionāli riska profilam koriģētās iemaksas pamatā ir jābūt Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā noteiktajiem kritērijiem, ņemot vērā samērīguma principu un neradot izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.
69 Tomēr Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta mērķis, kas ir vērsts uz to, lai izvairītos no izkropļojumiem starp dalībvalstu banku sektora struktūrām, kādi ir apkopoti šī sprieduma 46. punktā, attiecas uz jautājumu, vai attiecīgais īstenošanas akts atbilst leģislatīvā akta būtiskajiem vispārīgajiem mērķiem un vai tas ir nepieciešams vai lietderīgs minētā akta vienveidīgas īstenošanas sekmēšanai. Tādējādi šis jautājums attiecas uz šī sprieduma 51. punktā atgādināto pirmo un otro nosacījumu, lai noteiktu, vai, pieņemot īstenošanas pasākumu, Padome ir ievērojusi īstenošanas pilnvaru, kas tai piešķirtas ar leģislatīvu aktu saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, robežas. Taču, kā atgādināts šī sprieduma 52. punktā, prasītāja neapgalvo, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā šie nosacījumi nav ievēroti, jo tā mērķis ir novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām, bet gan apgalvo, ka tas papildina leģislatīvā akta normatīvo saturu, tādējādi neievērojot šī sprieduma 51. punktā atgādināto trešo nosacījumu.
70 Attiecībā uz šo trešo nosacījumu, kas minēts šī sprieduma 51. punktā, no šī sprieduma 49. un 50. punktā atgādinātajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja attiecīgā iestāde pieņem īstenošanas pasākumus, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu, tai tikai jāaprobežojas ar pamatakta precizēšanu, nemainot tā normatīvo saturu. Tādējādi, pieņemot, ka Padome ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu ir vēlējusies novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām, tai bija jāievēro tai piešķirto īstenošanas pilnvaru robežas, tikai precizējot Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā daļā paredzēto ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi un atturoties mainīt šīs tiesību normas normatīvo saturu attiecībā uz šo metodi.
71 Tomēr šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 55.–67. punkta, ar “koriģēto metodoloģiju” atbilstoši Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktam, tiek grozīta Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā daļā paredzētā ex ante iemaksu aprēķināšanas metode. Šādos apstākļos šīs metodes ieviešanu nevar pamatot ar leģitīmu mērķi, kas paredz novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.
72 Tāpēc Savienības likumdevēja izvirzīto mērķi, kā tas izteikts Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktā, proti, novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām, nevar saprast tādējādi, ka ar to Padomei ir atļauts īstenošanas aktā grozīt pašu šo iemaksu aprēķināšanas metodes pamatu, kā tas konkrēti izriet no šīs regulas 70. panta 1. punkta un 2. punkta otrās daļas a) apakšpunkta.
73 Trešām kārtām, ciktāl VNV un Padome konkrēti atsaucas uz nepieciešamību nodrošināt Direktīvas 2014/59 103. panta un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta tiesību normu vienveidīgu piemērošanu, lai sākotnējā periodā būtu iespējama pāreja no aprēķina, kas balstīts uz Direktīvā 2014/59 paredzēto metodi, uz metodi, kas balstīta uz Regulu Nr. 806/2014, jāatgādina, ka to ex ante iemaksu aprēķins, kuras finansē VNF un kuras jāveic iestādēm, uz kurām attiecas Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas joma, piemēram, prasītājai, attiecas šīs regulas 70. pants, nevis Direktīvas 2014/59 103. pants, kas attiecas uz ex ante iemaksām, kuras nonāk valsts noregulējuma finansēšanas mehānismos.
74 Turklāt tiesas sēdē Padome atzina – ja Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts nebūtu pieņemts, tādu iestāžu kā prasītāja ex ante iemaksa par 2022. gada iemaksu periodu būtu bijusi jāaprēķina, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā daļā paredzēto metodi un tādējādi – ņemot vērā visu to iestāžu datus, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.
75 Taisnība, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktam korekciju proporcionāli ex ante iemaksu riska profilam saskaņā ar šo tiesību normu nosaka “pamatojoties uz [šīs] direktīvas [..] 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem”. Turklāt saskaņā ar šīs regulas 70. panta 7. punktu Padome pieņem īstenošanas aktus to “deleģēto aktu satvarā”, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, lai precizētu konceptu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam. Tomēr šajās Regulas Nr. 806/2014 tiesību normās ir tikai norāde uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā paredzēto konceptu par ex ante iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam. Tādējādi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. un 7. punktā nav nedz konkrētas norādes uz šīs direktīvas 103. panta 2. punktu, nedz uz minēto iemaksu aprēķināšanas metodi kā tādu, kas ieviesta ar minētās direktīvas 103. panta 2. punktu un kas paredz ņemt vērā tikai datus par iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas attiecīgās iesaistītās dalībvalsts teritorijā.
76 Šādos apstākļos, pat ja Padomei, pieņemot Īstenošanas regulu 2015/81, būtu jāņem vērā Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā paredzētais jēdziens par iemaksu koriģēšanu proporcionāli riska profilam un deleģētie akti, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar minēto normu, lai precizētu šo jēdzienu, nedz no Regulas Nr. 806/2014 70. panta, nedz no Direktīvas 2014/59 103. panta, nedz arī no minētajiem deleģētajiem aktiem neizriet, ka tai bija tiesības šajā īstenošanas regulā ieviest koriģētu aprēķināšanas metodi, saskaņā ar kuru daļa no gada pamata maksājumiem tiek aprēķināta valsts līmenī proti, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktā definētajiem datiem.
77 Ceturtām kārtām, jākonstatē, ka nevienā Regulas Nr. 806/2014, vai arī Direktīvas 2014/59 tiesību normā nav paredzēts, ka Padome ievieš vai tai piešķirtas tiesības ieviest ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, kas būtu balstīta uz pakāpenisku valsts līmenī izmantotās aprēķināšanas metodes atcelšanu un tās vienmērīgu aizstāšanu ar Savienības līmenī izmantoto metodi.
78 Lai gan, pieņemot Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, Padome, protams, varēja īstenot leģitīmu mērķi novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām un nav izslēgts, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā paredzētā koriģētā ex ante iemaksu aprēķināšanas metode ir nepieciešama šim nolūkam, tomēr Savienības likumdevējam bija jāparedz iespējama pakāpeniska valsts līmenī izmantotās aprēķināšanas metodes atcelšana un tās vienmērīga aizstāšana ar Savienības līmenī izmantoto metodi, un attiecīgā gadījumā jāpilnvaro Padome īstenošanas aktā precizēt tās piemērošanas noteikumus. Tādējādi Padome nevarēja paredzēt šādu pāreju Savienības likumdevēja vietā īstenošanas aktā, nepārsniedzot tās īstenošanas pilnvaru robežas.
79 Tāpat nedz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts, nedz kāda cita tās tiesību norma nedod Padomei tiesības pieņemt īstenošanas aktus, kuru mērķis būtu samazināt starpību starp ex ante iemaksām, kas noteiktas saskaņā ar šo regulu, no vienas puses, un maksātnespējas gadījumiem paredzēto noregulējuma finansējumu, kas attiecīgajām iestādēm potenciāli pieejams sākotnējā periodā saskaņā ar noteikumiem par pakāpenisku VNF kopīgošanu, no otras puses.
80 Šādas pilnvaras neizriet arī no Regulas Nr. 806/2014 77. panta, kurā ir paredzēta VNF izmantošanas kārtība.
81 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 77. panta pirmajai daļai “[VNF] izmantošana notiek atbilstīgi Nolīgumam, saskaņā ar kuru iesaistītās dalībvalstis piekrīt pārskaitīt valsts līmenī piesaistītās iemaksas [VNF] saskaņā ar [Regulu Nr. 806/2014] un Direktīvu 2014/59”. Turklāt saskaņā ar šīs regulas 77. panta otro daļu sākotnējā periodā VNV izmanto VNF “saskaņā ar principiem, kas balstīti uz [VNF] sadalīšanu katrai iesaistītajai dalībvalstij atbilstošos valstu nodalījumos, kā arī dažādo valsts līmenī piesaistīto un [VNF] valstu nodalījumos ieskaitīto finansējuma daļu pakāpenisku apvienošanu, kā noteikts [minētajā] nolīgumā”. 2014. gada 21. maija nolīguma 5. pantā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem VNV ir pilnvarota rīkoties ar VNF nodalījumiem, nosakot tā pakāpeniskas savstarpējās kopīgošanas tempu.
82 Tomēr, tā kā ar Regulas Nr. 806/2014 77. pantu Padome nav pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus un Īstenošanas regula 2015/81 ir balstīta tikai uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu, arī ar Regulas Nr. 806/2014 77. pantu nevar pamatot no Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta izrietošās “koriģētās metodoloģijas” ieviešanu. Tas pats a fortiori attiecas uz 2014. gada 21. maija nolīgumu.
83 Piektām kārtām, ciktāl VNV un Padome apgalvo, ka pēdējai minētai bija plaša rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā jāprecizē Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. un 2. punkts, jānorāda sekojošais.
84 No judikatūras gan izriet, ka saistībā ar savām īstenošanas pilnvarām, kuru robežas ir novērtējamas tostarp atkarībā no būtiskajiem vispārīgajiem attiecīgā leģislatīvā akta mērķiem, Padomei ir atļauts veikt visus piemērošanas pasākumus, kas vajadzīgi vai noderīgi, lai ieviestu šo aktu, ja vien tie nav tam pretrunā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija, C‑65/13, EU:C:2014:2289, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr šī attiecīgās iestādes rīcības brīvība attiecas uz jautājumu, vai īstenošanas pasākums ir lietderīgs vai nepieciešams attiecīgā leģislatīvā akta īstenošanai, nevis uz aizliegumu ar īstenošanas pasākumu papildināt šo aktu, jo šie divi nosacījumi ir atšķirīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija, C‑65/13, EU:C:2014:2289, 44. un 45. punkts).
85 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir grozīts Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. un 2. punkta normatīvais saturs attiecībā uz datu bāzi, kas jāņem vērā ex ante iemaksu aprēķināšanas metodē. No tā izriet, ka, pieņemot Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, Padome ir pārsniegusi īstenošanas pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punktu, lasot to kopsakarā ar LESD 291. panta 2. punktu.
86 Tā kā iebildes par prettiesiskumu tvērumam jāaprobežojas ar to, kas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai (spriedums, 2018. gada 25. oktobris, KF/CSUE, T‑286/15, EU:T:2018:718, 156. punkts), un ņemot vērā, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz 2022. gada iemaksu periodu, un tādējādi tajā ir piemērots Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta g) apakšpunkts, kas attiecas uz šo periodu, šī iebilde par prettiesiskumu jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz minētās īstenošanas regulas 8. panta 1. punkta g) apakšpunktu, un saskaņā ar LESD 277. pantu pēdējā minētā tiesību norma jāatzīst par nepiemērojamu šajā lietā.
87 Ar šo prettiesiskumu pietiek, lai apmierinātu septītā pamata pirmo daļu, un Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 4. un 5. punkta tiesiskums nav jāpārbauda.
88 Taču pareizas tiesvedības interesēs jāizvērtē otrais pamats par gada mērķapjoma noteikšanu.
Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka, VNV noteikdama gada mērķapjomu, esot pieļāvusi Direktīvas 2014/59 102. panta, Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punkta un 70. panta 2. punkta, kā arī Deleģētās regulas 2015/63 3. panta un 4. panta 2. punkta pārkāpumu
89 Prasītāja apgalvo, ka, VNV noteikdama gada mērķapjomu 14 253 573 821,46 EUR apmērā, kas atbilst astotajai daļai no 1,6 % segto noguldījumu 2021. gadā, esot pieļāvusi Direktīvas 2014/59 102. panta, Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punkta un 70. panta 2. punkta, kā arī Deleģētās regulas 2015/63 3. panta un 4. panta 2. punkta pārkāpumu.
90 Prasītājas ieskatā no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta izriet, ka gada iemaksu kopējā summa nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 12,5 % no galīgā mērķapjoma (turpmāk tekstā – “12,5 % maksimālais apjoms”). Tādējādi, ja plānotais galīgais mērķapjoms būtu 80 miljardi EUR, kā tas ir šajā gadījumā, VNV 2022. gadā nebūtu varējusi iekasēt vairāk par 10 miljardiem EUR.
91 VNV galvenokārt apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā paredzētais noteikums par 12,5 % maksimālā apjoma nepārsniegšanu nav piemērojams sākotnējā periodā. Tā uzskata, ka šīs regulas 69. panta 2. punktā paredzētais noteikums, ka ex ante iemaksas jāsadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz sasniegts mērķapjoms, prevalē pār prasību, kas izriet no minētās regulas 70. panta 2. punkta, jo pirmais noteikums ir lex specialis ratione temporis attiecībā pret otro prasību, kas savukārt ir tikai lex generalis.
92 Pakārtoti – VNV apgalvo, kā tā tostarp precizējusi tiesas sēdē, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā paredzētais noteikums par 12,5 % maksimālā apjoma nepārsniegšanu nav absolūts. Tā uzskata, ka neesot iespējams piemērot šo noteikumu vienlaikus ar prasību, kas izriet no šīs regulas 69. panta 1. punkta, kurā tai ir noteikts pienākums nodrošināt, lai VNF sākotnējā perioda beigās sasniedz savu galīgo mērķapjomu, kas atbilst vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem. Šī neiespējamība galvenokārt esot saistīta ar galīgā mērķapjoma dinamisko raksturu tādā ziņā, ka sākotnējā periodā tas var pieaugt. Tādējādi, ja palielinātos segto noguldījumu apjoms, kā rezultātā palielinātos galīgais mērķapjoms, un VNV sākotnējā perioda sākumā būtu nepietiekami novērtējusi šī mērķapjoma summu, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta burtiska piemērošana neļautu VNV vēlāk veikt jebkādas korekcijas attiecībā uz finanšu līdzekļiem, kas iekasējami VNF, lai kompensētu šo nepietiekami novērtēto summu. VNV esot grūti vai pat neiespējami precīzi noteikt, kāds būs galīgais mērķapjoms, to neparedzēto gadījumu dēļ, kuri var rasties sākotnējā periodā un ietekmēt segto noguldījumu apjoma izmaiņas. Ņemot vērā šos apstākļus un VNF izvirzīto vispārīgo interešu mērķi, proti, nodrošināt Eiropas Savienības finanšu stabilitāti, VNV būtu bijis jāpiešķir prioritāte mērķim sākotnējā perioda beigās sasniegt galīgo mērķapjomu, un tāpēc Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā noteiktā prasība būtu jāatstāj bez piemērošanas vai jāinterpretē elastīgi.
93 Šajā ziņā VNV arī apgalvo, ka tad, ja Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā paredzētais noteikums par 12,5 % maksimālā apjoma nepārsniegšanu būtu piemērojams sākotnējā periodā un interpretējams šauri, tai nebūtu iespējams ievērot minētās regulas 69. panta 2. punktu, kurā prasīts, pirmkārt, lai ex ante iemaksas tiktu sadalītas laikā pēc iespējas vienādi un, otrkārt, lai tiktu ņemta vērā darbības cikla fāze un prociklisko iemaksu iespējamā ietekme uz iestāžu finansiālo stāvokli. Lai atrisinātu spriedzi starp abām attiecīgajām tiesību normām, 12,5 % maksimālā apjoms esot jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir tikai nesaistošā veidā konkretizēt prasību, saskaņā ar kuru ex ante iemaksas jāsadala laikā pēc iespējas vienādi.
94 Parlaments un Padome uzskata, ka pretēji VNV galvenokārt apgalvotajam, no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta izrietošā prasība par 12,5 % maksimālā apjoma nepārsniegšanu ir piemērojama sākotnējā periodā. Tomēr tās piekrīt VNV pakārtoti paustajai nostājai, ka šī prasība nav absolūta un tā jāinterpretē un jāpiemēro elastīgi, ņemot vērā galveno mērķi, saskaņā ar kuru VNF sākotnējā perioda beigās jāsasniedz galīgais mērķapjoms.
95 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam sākotnējā perioda beigās VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem ir jāsasniedz galīgais mērķapjoms, kas atbilst vismaz 1 % no segto noguldījumu summas visās iestādēs, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.
96 Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā periodā ex ante iemaksas ir jāsadala laikā iespējami vienādi, līdz sasniegts šī sprieduma 95. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet ir pienācīgi jāņem vērā darbības cikla fāze un prociklisko iemaksu ietekme uz iestāžu finansiālo stāvokli.
97 Turpinot – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzēts, ka “katru gadu [Valde] [..] aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma”. Šīs regulas 70. panta 2. punkta ceturtajā daļā piebilsts, ka “jebkurā gadījumā visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo iestāžu atsevišķo iemaksu kopsumma [..] gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma”.
98 Pirmām kārtām, attiecībā uz prasības par Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzētā 12,5 % maksimālā apjoma piemērošanu laikā jāatgādina – Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka to bija paredzēts piemērot sākotnējā periodā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 68., 69. un 100. punkts).
99 Tas vispirms izriet no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punkta skaidrā formulējuma, kurā noteikts, ka “sākotnējā laikposmā ex ante iemaksas tiek aprēķinātas “saskaņā ar [šīs regulas] 70. pantu”, un šāda atsauce nepārprotami norāda, ka visas šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētās prasības, tostarp tās 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzētā prasība, ir piemērojamas sākotnējā periodā.
100 Turpinot – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka VNV prasība par 12,5 % maksimālo apjomu jāievēro “katru gadu”, nekādi neierobežojot tās piemērošanu laikā ar periodu pēc sākotnējā perioda.
101 Tāpat nevienā citā Regulas Nr. 806/2014 tiesību normā nav norādīts, ka prasība par 12,5 % maksimālo apjomu nav piemērojama sākotnējā periodā vai ka VNV šajā periodā no tās varētu atkāpties.
102 Visbeidzot interpretāciju, saskaņā ar kuru minētā prasība ir piemērojama sākotnējā periodā, apstiprina Regulas Nr. 806/2014 ģenēze.
103 Proti, no Eiropas Komisijas 2013. gada 10. jūlija priekšlikuma COM(2013) 520 final, kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 806/2014, pamatojuma izklāsta 4.3.2. punkta un 65. panta 1. punkta izriet, ka Komisija savā tiesību akta priekšlikumā bija ierosinājusi, ka VNF izveides sākotnējais periods ir desmit gadi.
104 Turpmākajos likumdošanas procedūras posmos – kā tas izriet no 2014. gada 27. marta starpiestāžu dokumenta (8078/1/14 REV 1), kas tika apspriests tiesas sēdē – Padome ierosināja ex ante iemaksas, kas jāmaksā visām iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, katru gadu ierobežot 10 % apmērā no galīgā mērķapjoma. Kad Parlaments un Padome likumdošanas procedūras laikā vienojās par sākotnējā perioda saīsināšanu līdz astoņiem gadiem, tie vienlaikus nolēma Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzēto maksimālo apjomu palielināt līdz 12,5 %.
105 No tā izriet – kā šajā tiesvedībā apstiprinājusi arī Padome – ka Savienības likumdevējs ir nodibinājis saikni starp gadu skaitu sākotnējā periodā un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā noteiktā maksimālā apjoma procentuālo daļu.
106 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzētais 12,5 % maksimālais apjoms ir piemērojams sākotnējā periodā.
107 Apstrīdētā lēmuma III pielikuma 106. punktā, kurā ietverts vērtējums par iestāžu, kuras piedalās apspriešanā par 2022. gada ex ante iemaksām VNF, apsvērumiem, VNV pati arī atzina un precizēja, ka, “piemērojot koeficientu [vienas astotās daļas] no attiecīgo noguldījumu kopējās summas apmērā, [tā] ievēro[ja] 12,5 % maksimālo apjomu”.
108 Otrām kārtām, attiecībā uz prasību par 12,5 % maksimālā apjoma saturu, jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu VNV jānodrošina, ka iemaksas, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, nepārsniedz 12,5 % no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā paredzētā galīgā mērķapjoma.
109 Šajā ziņā jānorāda – kā to arī apstiprina Regulas Nr. 806/2014 sagatavošanas darbi – ka šīs regulas 69. panta 1. punkts ir balstīts uz dinamisku pieeju galīgajam mērķapjomam, un tālab pēdējais minētais jānosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās. Proti, 2013. gada 10. jūlija priekšlikuma COM(2013) 520 final – kura rezultātā tika pieņemta minētā regula – paskaidrojuma raksta 4.3.2. punktā Komisija paskaidroja, ka galīgais mērķapjoms paliks dinamisks un tas palielināsies, ja banku nozare attīstīsies.
110 Nepieciešamība ņemt vērā izmaiņas segto noguldījumu summā ir skaidrojama tostarp ar ex ante iemaksu iekasēšanas mērķi, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014 41. apsvēruma, proti, ka pēc apdrošināšanā balstītas loģikas tiek nodrošināts, ka finanšu nozare sniedz VNM pietiekamus finansiālos līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts). Saskaņā ar regulas 12. apsvērumu VNM mērķis ir stiprināt iestāžu stabilitāti iesaistītajās dalībvalstīs un novērst iespējamu krīžu izplatīšanos neiesaistītajās dalībvalstīs.
111 Šajā ziņā no priekšlikuma COM(2013) 520 final paskaidrojuma raksta 4.3.2. punkta izriet, ka, laika gaitā palielinoties banku sektora apjomam, būtu jāpalielina arī VNF pieejamie finanšu līdzekļi. Tādējādi šāda aplēse ļauj prognozēt finanšu līdzekļu apjomu, kas būtu jānodrošina VNF, lai tādas krīzes gadījumā, kas skar banku sektoru, to varētu izmantot noregulējuma instrumentu finansēšanai, un tādējādi nodrošināt to efektīvu piemērošanu saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 76. panta 1. punktu, ņemot vērā šīs pašas regulas 101. apsvērumu.
112 Tomēr Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta kontekstā Savienības likumdevējs izvēlējās pieeju, saskaņā ar kuru pēc segto noguldījumu summas ir paredzēts novērtēt banku sektora apmēru un tādējādi aprēķināt finanšu līdzekļus, kas jānodrošina VNF. No šī viedokļa raugoties, jebkurš iespējamais segto noguldījumu summas palielinājums no sākotnējā perioda sākuma līdz tā beigām atspoguļo banku sektora apmēra palielināšanos, kas nozīmē VNF nepieciešamo finanšu līdzekļu palielināšanos šī perioda beigās.
113 No iepriekš minētā izriet, ka galīgā mērķapjoma summa, attiecībā pret kuru piemēro 12,5 % maksimālo apjomu, jānosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu, kāda tā būs sākotnējā perioda beigās, paturot prātā, ka šo summu droši var noteikt tikai šī perioda beigās.
114 Tomēr, ciktāl, piemērojot Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantu, ex ante iemaksu aprēķins ir ikgadējs uzdevums, kas balstās uz sākotnējā perioda beigās sasniedzamā galīgā mērķapjoma noteikšanu un pēc tam uz gada mērķapjomu sadalīšanu starp iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts), VNV par katru iemaksu periodu ir jāveic pēc iespējas precīzāka galīgā mērķapjoma aplēse, ņemot vērā šīs aplēses laikā pieejamos datus (turpmāk tekstā – “plānotais galīgais mērķapjoms”).
115 No tā izriet, ka, piemērojot 12,5 % maksimālo apjomu, noteicošais ir plānotais galīgais mērķapjoms.
116 Tāpēc, kad VNV konkrētā iemaksu periodā aprēķina ex ante iemaksas, tai saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu jāpārliecinās, ka ex ante iemaksu, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, summa, nepārsniedz 12,5 % no plānotā galīgā mērķapjoma.
117 Šo secinājumu neatspēko VNV, Parlamenta un Padomes argumentācija, ka prasība par 12,5 % maksimālo apjomu būtu vai nu jāatstāj bez piemērošanas, vai jāinterpretē “elastīgi”. Šajā ziņā VNV būtībā apgalvoja, ka tai neesot iespējams ievērot gan minēto maksimālo apjomu, gan no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punkta izrietošās prasības, saskaņā ar kurām, pirmkārt, tai jānodrošina, lai sākotnējā perioda beigās VNF sasniedz galīgo mērķapjomu vismaz 1 % apmērā no segtajiem noguldījumiem, un, otrkārt, ex ante iemaksas jāsadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz sasniegts galīgais mērķapjoms, bet pienācīgi ņemot vērā darbības cikla fāzi un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli. VNV no tā tostarp secināja, un Parlaments un Padome atbalstīja, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmā un ceturtā daļa jāinterpretē, ņemot vērā šīs regulas 69. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru ex ante iemaksas sadala “laikā pēc iespējas vienādi” ,kas, to ieskatā, ļautu elastīgi interpretēt prasību par 12,5 % maksimālo apjomu.
118 Šajā ziņā jākonstatē, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmās un ceturtās daļas jēga nepārprotami izriet no paša šīs tiesību normas formulējuma.
119 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību normas interpretācija, ņemot vērā tās kontekstu un mērķi, nedrīkst atņemt šīs tiesību normas skaidrajam un precīzajam formulējumam jebkādu lietderīgo iedarbību, pretējā gadījumā tā būtu contra legem un tādējādi nesaderīga ar tiesiskās drošības principa prasībām. Tādējādi, tā kā Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Savienības tiesa nevar atkāpties no šīs interpretācijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 13. jūlijs, Mensing, C‑180/22, EU:C:2023:565, 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 16. jūnijs, Lucaccioni/Komisija, T‑316/19, EU:T:2021:367, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).
120 Tas tā ir vēl jo vairāk attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu, jo šī tiesību norma ir formulēta imperatīvi, kā par to liecina frāzes “nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma” (pirmā daļa) un “jebkurā gadījumā [..] iemaksu kopsumma [..] gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma” (ceturtā daļa). Minētajā tiesību normā ir noteikts arī 12,5 % maksimālais apjoms, to atkārtojot divreiz un bez jebkādiem izņēmumiem, un tālab par ex ante iemaksu aprēķināšanu atbildīgā iestāde to nevar grozīt vai koriģēt.
121 Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu, ņemot vērā minētās regulas 69. panta 1. punktā paredzēto prasību, var interpretēt tādējādi, ka 12,5 % maksimālo apjomu varēja atstāt bez piemērošanas vai tas bija tikai orientējošs, un tālab VNV bija tiesīga no tā novirzīties, lai sasniegtu galīgo mērķapjomu.
122 Tāpat arī Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punkts, kurā tostarp paredzēts, ka ex ante iemaksas jāsadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz sasniegts galīgais mērķapjoms, neļauj interpretēt šīs regulas 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzēto 12,5 % maksimālo apjomu tādējādi, ka tas būtu nesaistošs vai tikai orientējošs. Proti, papildus tam, ka šāda interpretācija būtu pretrunā minētās regulas 70. panta 2. punkta pirmās un ceturtās daļas skaidrajam un precīzajam formulējumam, pirmkārt, jāuzsver, ka, šīs pašas regulas 69. panta 2. punktā Savienības likumdevējs, skaidri paredzēdams, ka ex ante iemaksas jāaprēķina “saskaņā ar 70. pantu”, pats ir noteicis gan 12,5 % maksimālā apjoma, gan prasības sadalīt minētās ex ante iemaksas laikā pēc iespējas vienādi vienlaicīgu piemērošanu. Otrkārt, Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punkta mērķis ir sadalīt laikā un pēc iespējas vienveidīgi finanšu slogu, kas gulstas uz iestādēm, lai izvairītos no būtiskām svārstībām dažādos gados un tādējādi ņemtu vērā darbības cikla fāzi un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz šo iestāžu finansiālo stāvokli. Savukārt šīs regulas 70. panta 2. punkta pirmās un ceturtās daļas mērķis ir katrā atsevišķā gadā noteikt maksimālo apjomu iemaksu, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, summai. No tā izriet, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktam un 70. panta 2. punkta pirmajai un ceturtajai daļai ir atšķirīgi mērķi, tomēr tie ir papildinoši. Tāpēc arguments, ka šīs regulas 69. panta 2. punkts liekot “elastīgi” interpretēt minētās regulas 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzēto prasību par 12,5 % maksimālo apjomu, jānoraida.
123 Šis secinājums jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka pretēji VNV apgalvotajam, nav neiespējami saskaņot šī sprieduma 117. punktā atgādinātās prasības.
124 Taisnība, ka – ņemot vērā sākotnējā perioda ilgumu un neparedzamu notikumu rašanās risku tajā, galīgā mērķapjoma aplēse ir balstīta uz segto noguldījumu summas izmaiņu analīzi, kas vērsta nākotnē un ko raksturo neskaidrības attiecībā uz šo novērtējumu.
125 Tomēr šādu neskaidrību ņemšana vērā ietilpst VNV uzticētajos uzdevumos. Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka tās uzdevums ir nodrošināt VNM efektīvu un saskaņotu darbību atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 7. panta 1. punktam. Šajā nolūkā VNV ir pienākums nodrošināt, ka galīgais mērķapjoms tiek sasniegts sākotnējā perioda beigās, vienlaikus ievērojot 12,5 % maksimālo apjomu. Galīgā mērķapjoma aplēses uz nākotni vērstais raksturs nozīmē, ka tajā ar pietiekamu piesardzību jānosaka segto noguldījumu summas izmaiņas visā sākotnējā periodā, lai būtu pietiekami līdzekļi 12,5 % maksimālā apjoma ievērošanas saskaņošanai ar šī sprieduma 117. punktā atgādinātajām prasībām.
126 Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu galīgajam mērķapjomam sākotnējā perioda beigās jāsasniedz “vismaz” 1 % no segtajiem noguldījumiem. Tātad šajā tiesību normā VNV nav noteikts pienākums nodrošināt, lai šis mērķapjoms atbilstu tieši 1 % no segto noguldījumu summas, bet gan tai ir ļauts, pamatojoties uz piesardzīgām prognozēm, aplēst segto noguldījumu summas izmaiņas tādējādi, lai minētais mērķapjoms tiktu sasniegts, vienlaikus ievērojot 12,5 % maksimālo apjomu.
127 Turklāt jānorāda, ka, izstrādājot Deleģēto regulu 2017/747, Komisija arī paredzēja vienlaikus piemērot 12,5 % maksimālo apjomu un prasības, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punkta un tika atgādinātas šī sprieduma 117. punktā. Proti, Deleģētās regulas 2017/747, kuras mērķis saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu tostarp ir precizēt kritērijus VNF veicamo iemaksu sadalei laikā saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu, 3. panta 4. punktā ir paredzēts, ka konkrētā iemaksu periodā ikgadējo iemaksu apmērs var būt salīdzinoši zemāks nekā ikgadējo iemaksu vidējais apmērs, “kas aprēķinātas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punktu” tikai tad, ja VNV pārbauda, ka, pamatojoties uz piesardzīgām prognozēm, mērķapjomu var sasniegt sākotnējā perioda beigās.
128 Trešām kārtām, līdz ar to jāpārbauda, vai VNV apstrīdētajā lēmumā ir ievērojusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmajā un ceturtajā daļā paredzēto prasību par 12,5 % maksimālo apjomu.
129 Šajā ziņā vispirms no apstrīdētā lēmuma 45. un 60. apsvēruma izriet, ka VNV ir aplēsusi plānoto galīgo mērķapjomu 79 987 450 580 EUR apmērā.
130 Tādējādi, kad VNV aprēķināja ex ante iemaksas 2022. gada iemaksu periodam, tai saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu un pamatojoties uz savu galīgā mērķapjoma aplēsi, bija jāpārliecinās, ka ex ante iemaksu, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, summa nepārsniedz 9 998 431 322,50 EUR.
131 Tomēr – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 62. apsvēruma, lasot to kopsakarā ar šī lēmuma III pielikuma 124. punktu un minētā lēmuma II pielikuma pirmajā lappusē iekļautās tabulas aili “Galīgā summa 2022. gadam (iii)”,– VNV gada mērķapjomu 2022. gada iemaksu periodam noteica 14 253 573 821,46 EUR apmērā, šo summu samazinot līdz 13 675 366 302,18 EUR, konkrēti pēc atskaitījumiem, kas veikti saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktu.
132 Tāpēc jākonstatē – kā to tiesas sēdē atzina arī VNV – ka apstrīdētajā lēmumā ex ante iemaksu, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, summa ir noteikta tāda, kas pārsniedz plānotā galīgā mērķapjoma 12,5 % maksimālo apjomu.
133 No tā izriet, ka VNV nav ievērojusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu, un tāpēc otrais pamats jāapmierina, nelemjot par to, vai VNV ir pārkāpusi pārējās tiesību normas, uz kurām šajā pamatā atsaucas prasītāja.
Secinājumi
134 Kā izriet no šī sprieduma 43. un 86. punkta, Vispārējā tiesa apmierināja prasītājas izvirzītās iebildes par prettiesiskumu un atzina, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts un Īstenošanas regula 2015/81, kā arī, pakārtoti – minētās īstenošanas regulas 8. panta 1. punkta g) apakšpunkts nav piemērojami.
135 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums, kas balstīts konkrēti uz Īstenošanas regulu 2015/81, kā arī, precīzāk – uz šīs regulas 8. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, jāatceļ.
136 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 133. punkta, apstrīdētais lēmums jāatceļ arī tāpēc, ka ar to pieļauts Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pirmās un ceturtās daļas pārkāpums, un pārējie prasītājas izvirzītie pamati un iebildumi nav jāizvērtē.
Par sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu
137 VNV lūdz Vispārējo tiesu apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā saglabāt tā iedarbību līdz brīdim, kad tas tiks aizstāts, vai vismaz sešus mēnešus, sākot no dienas, kad spriedums ir kļuvis galīgs, jo šāda atcelšana būtiski ietekmētu finanšu stabilitāti banku savienībā.
138 Tiesas sēdē VNV precizēja, ka tad, ja Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu Regulas Nr. 806/2014 vai Īstenošanas regulas 2015/81 prettiesiskuma dēļ, šī lēmuma iedarbība būtu jāatstāj spēkā sešus mēnešus no jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanas dienas.
139 Attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu arī Parlaments tiesas sēdē apstiprināja, ka, lai pieņemtu leģislatīvu aktu pēc Komisijas priekšlikuma iesniegšanas, Savienības likumdevējam ir nepieciešams laikposms, kas parasti ir vidēji 15–20 mēneši.
140 Prasītāja iebilst pret VNV lūgumiem, tostarp apgalvodama, ka VNV nav norādījusi nekādu pamatojumu, kas varētu attaisnot, ka, gaidot jauna lēmuma pieņemšanu, uz to gulstas atceltā tiesību akta negatīvā iedarbība.
141 Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Savienības tiesa, ja uzskata par nepieciešamu, nosaka, kuras no šī tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām. Lai īstenotu pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šo pantu, Savienības tiesa ņem vērā tiesiskās drošības principa un citu sabiedrības vai privāto interešu ievērošanu (skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Komisija/Zviedrija, C‑389/19 P, EU:C:2021:131, 72. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 122. punkts).
142 Tālab LESD 264. panta otrā daļa tostarp tikusi interpretēta tādējādi, ka tiesiskās drošības iemeslu dēļ, kā arī to iemeslu dēļ, kuru mērķis ir novērst pārtraukumu vai pasliktināšanos Savienības īstenotās vai atbalstītās politikas īstenošanā, ļauj saprātīgā termiņā saglabāt atcelta akta iedarbību (skat. spriedumu, 2021. gada 27. janvāris, Polija/Komisija, T‑699/17, EU:T:2021:44, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
143 Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 43., 86. un 133. punkta, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, un tai šajā tiesvedībā nebija jākonstatē kļūda, kas ietekmē pašu prasītājas pienākumu veikt ex ante iemaksu par 2022. gada iemaksu periodu, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 2. panta, 67. panta 4. punkta un 70. panta 1. punkta.
144 Šādos apstākļos un līdzīgi kā Tiesa nospriedusi 2021. gada 15. jūlija spriedumā Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 177. punkts), ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, neparedzot tā iedarbības uzturēšanu spēkā, tiktu apdraudēta Direktīvas 2014/59, Regulas Nr. 806/2014 un Deleģētās regulas 2015/63 – kuras veido banku savienības būtisku elementu, kas veicina eurozonas stabilitāti, kā arī visas Savienības finanšu stabilitāti – īstenošana. Proti, ja VNV būtu pienākums nekavējoties atmaksāt prasītājas ex ante iemaksas summu, kā arī ex ante iemaksu summas citām iestādēm, piemēram, tām, kas cēlušas līdzīgu prasību, izvirzot tos pašus pamatus, kuri tika apmierināti šajā prasībā, lai gan šīm iestādēm principā joprojām ir pienākums veikt ex ante iemaksas, ar šādu atmaksu VNF tiktu atņemti finanšu līdzekļi, kas varētu izrādīties nepieciešami, lai nodrošinātu eurozonas un Savienības finanšu stabilitāti.
145 Tāpēc lūguma saglabāt apstrīdētā lēmuma iedarbību noraidīšana varētu apdraudēt LES 3. panta 4. punktā paredzēto finanšu stabilitātes mērķi un ekonomiskās un monetārās savienības izveides mērķi.
146 Šādos apstākļos un ņemot vērā, ka viens no Vispārējās tiesas konstatētajiem atcelšanas pamatiem ir saistīts ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 7. punkta un Īstenošanas regulas 2015/81 prettiesiskumu, apstrīdētā lēmuma, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, iedarbība ir jāsaglabā līdz brīdim, kad tiks veikti nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu šo spriedumu, un tam jānotiek saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt divpadsmit mēnešus no dienas, kad šis spriedums kļūst galīgs.
Par lūgumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saistībā ar sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā
147 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 5. martā, prasītāja lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šajā lūgumā tā norāda, ka pēc tiesas sēdes 2024. gada 8. februārī tā ir iepazinusies ar VNV 2024. gada 15. februāra paziņojumu presei, kurā norādīts, ka 2023. gada 31. decembrī VNF pieejamie finanšu līdzekļi bija 78 miljardi EUR, savukārt galīgais mērķapjoms, kas atbilst 1 % no segtajiem noguldījumiem, bija 75 miljardi EUR. Prasītāja apgalvo, ka tādējādi VNV ir 3 miljardu EUR pārmaksa, kas esot nozīmīgi iespējamajam Vispārējās tiesas lēmumam uzturēt spēkā apstrīdētā lēmuma iedarbību tā atcelšanas gadījumā. Iestādēm, kuras pārsūdzējušas šo lēmumu, izvirzot pamatu, kas sakrīt ar šīs prasības otro pamatu, minētā pārmaksa faktiski ļautu atmaksāt šo iestāžu ex ante iemaksu daļu, kas pārsniedz 12,5 % maksimālo apjomu, nesamazinot VNF pieejamos finanšu līdzekļus zem galīgā mērķapjoma 75 miljardiem EUR.
148 Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 113. panta 2. punkta c) apakšpunktu izdod rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, ja to lūdz puse, pamatojoties uz faktiem, kuriem var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu un kurus tā nav varējusi norādīt pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas.
149 Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītājas norādītajam jaunajam faktam katrā ziņā nevar būt izšķiroša ietekme uz Vispārējās tiesas nolēmumu.
150 Pirmkārt, kā atzīst pati prasītāja, šī sprieduma 147. punktā minētajam VNV paziņojumam presei nav nozīmes, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu un lemtu par prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem. Otrkārt, arī šis paziņojums presei nav izšķirošs attiecībā uz apstrīdētā lēmuma iedarbības saglabāšanu. No šī viedokļa ir pietiekami norādīt, ka prasītājas ex ante iemaksas summa un citu iestāžu, kuras cēlušas līdzīgu prasību, izvirzot tos pašus pamatus, kādi apmierināti šajā prasībā, ex ante iemaksu summa katrā ziņā var pārsniegt tās minētos 3 miljardus EUR.
151 Tādējādi prasītāju lūgums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
152 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā VNV spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējās prasījumiem.
153 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Parlaments un Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2022. gada 11. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2022/18 par 2022. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu, ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank AG.
2) Lēmuma SRB/ES/2022/18 iedarbība, ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank, tiek saglabāta līdz brīdim, kad saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt divpadsmit mēnešus, skaitot no dienas, kad šis spriedums kļūst galīgs, tiek veikti nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu šo spriedumu.
3) VNV sedz savus un atlīdzina Hypo Vorarlberg Bank tiesāšanās izdevumus.
4) Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 29. maijā.
T. Henze, sekretāra palīgs