PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
1995. gada 9. novembrī (*)
Muitas nodokļu atmaksa – Audi alteram partem – Īpaša situācija
Lieta T‑346/94,
France-aviation, uzņēmums, kas dibināts saskaņā ar Francijas tiesībām, Šatofora (Francija), un ko pārstāv Žans Klods Kaveljē [Jean-Claude Cavaillé], Lionas Advokātu kolēģijas advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā, Gija Arenda [Guy Arendt] birojā, 62, Avenue Guillaume,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv Ričards Veinraits [Richard Wainwright], galvenais juridiskais padomnieks, un Žans Fransiss Paskjē [Jean-Francis Pasquier], Komisijā norīkotais valsts civildienesta ierēdnis, kas norādīja adresi Luksemburgā, juridiskā dienesta darbinieka Karlosa Gomesa de la Kruza [Carlos Gómez de la Cruz] birojā, Kiršbergā,
atbildētāju,
par prasību anulēt Komisijas 1994. gada 18. jūlija Lēmumu REM 4/94, kurā, atbildot uz Francijas valdības pieprasījumu, nolemts, ka ievedmuitas atmaksāšana prasītājam nav bijusi pamatota.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kiršners [H. Kirschner], tiesnesis A. Kalogeropuls [A. Kalogeropoulos] un tiesnese V. Tīli [V. Tiili],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 1995. gada 27. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasītājs, kura galvenā darbības joma ir vieglo civilās un militārās aviācijas gaisa kuģu tehniskā apkope un uzturēšana, ieved gaisa kuģu detaļas un rezerves daļas Francijā kopš 1980. gada. Ievestās preces klasificējamas kopējā muitas tarifa dažādās apakšpozīcijās atkarībā no tā, vai tās paredzēts izmantot civilajā aviācijā (tādā gadījumā muitas nodokļi netiek piemēroti) vai militārajā aviācijā (tādā gadījumā muitas nodokļi tiek piemēroti).
2 Ievedot lielāko daļu attiecīgo detaļu, prasītājs parasti nevar iepriekš noteikt, kādam mērķim šīs detaļas tiks izmantotas, proti, norādīt, vai preces tiks izmantotas civilās aviācijas vai militārās aviācijas gaisa kuģiem. Tāpēc attiecībā uz konkrētajām detaļām netika saņemta rakstiska atļauja, kā arī netika iesniegts pieteikums, lai saņemtu šādu atļauju, kas paredzēta 3. panta 1. punktā Komisijas 1987. gada 9. decembra Regulā (EEK) Nr. 4142/87, ar ko paredz nosacījumus, ar kādiem dažu preču importam tiek piemērots labvēlīgs tarifa režīms, pamatojoties uz to galapatēriņu (OV L 387, 81. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4142/87”). No atbilstības regulai atkarīgs arī, vai prasītāja ievestajām detaļām, ņemot vērā to “civilo” izmantošanu, tiek vai netiek piemēroti muitas nodokļi.
3 Iepriekš minētajos apstākļos Francijas Muitas pārvalde sākotnēji pieļāva, ka visas prasītāja ievestās detaļas neatkarīgi no to galapatēriņa tiek deklarētas kā “civilās” preces, vēlāk regulāri veicot pārbaudi, lai noteiktu, cik daudz detaļu tiek izmantots militārām vajadzībām un tāpēc jāapliek ar muitas nodokli.
4 Lietas materiālos redzams, ka 1988. gadā Francijas Muitas pārvalde informēja prasītāju, ka ievešana bez muitas nodokļa un attiecīgā nodokļa samaksa ar vēlāku norēķinu nav pieņemama. Tā arī norādīja, ka 1988. gada sākumā prasītājs bija apņēmies ierīkot datorizētu privātu muitas noliktavu, kas tam ļautu, izvedot detaļas no noliktavas, tās attiecīgi deklarēt kā paredzētas civilajai vai militārai aviācijai. Saskaņā ar Padomes 1988. gada 25. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2503/88 par muitas noliktavām (OV L 225, 1. lpp.) muitas noliktavas tiek veidotas arī tādēļ, lai palīdzētu uzņēmējiem, kuri nezina, kāds būs ārpuskopienas preču galapatēriņš, vai arī nevēlas uzreiz noteikt šādu preču galapatēriņu.
5 1988. gada 26. decembrī nosūtot vēstuli, prasītājs tiešām pieteicās atvērt privātu muitas noliktavu savās telpās lidostā. Gadu vēlāk, kad šis pieteikums vēl joprojām nebija akceptēts, Francijas Muitas pārvalde 1989. gada 28. novembra vēstulē apstiprināja iespēju izmantot muitas nodokļu atliktā norēķina metodi, kura tika izmantota jau iepriekšējos gados, piebilstot, ka “ņemot vērā grūtības, kas radušās [..] privātas noliktavas ierīkošanā, šajā gadījumā netiks piemērots sods”.
6 1991. gada 25. jūnijā prasītājs, nosūtot vēstuli, atkārtoti iesniedza pieteikumu kompetentajā muitas iestādē par privātas muitas noliktavas ierīkošanu. 1991. gada 2. oktobra vēstulē reģionālās muitas iestādes direktors norādīja uz grūtībām, kas saistītas ar grozījumiem noteikumos, kuri attiecas uz noliktavām. 1992. gada 16. aprīlī nosūtītajā vēstulē reģionālās muitas iestādes direktors beidzot paziņoja, ka prasītājam tiek dota atļauja vadīt pieteikumā minēto privāto noliktavu. Taču, nododot lietu citai muitas iestādei, reģionālās iestādes direktors 1992. gada 20. oktobra vēstulē sākotnēji piešķirtajai atļaujai pievienoja papildu noteikumu. Muitas noliktava tika ierīkota tikai 1993. gada 1. janvārī; prasītājs gausumu pamatoja ar iepriekš raksturoto “administratīvo kavēšanos”.
7 Iepriekš, 1990. gada 12. jūnija vēstulē, kompetentā muitas iestāde bija informējusi prasītāju, ka preferenciālā muitošana, kas līdz šim ir tikusi piemērota viņa darbībai, tiks atcelta 1990. gada 1. jūlijā, jo prasītājs nav izpildījis savas saistības ierīkot iepriekš minēto muitas noliktavu 1990. gadā. Tāpēc prasītājam bija jāsāk veikt visas darbības, kas saistītas ar ievesto preču laišanu brīvā apgrozībā, un uzreiz jāmaksā attiecīgie muitas nodokļi, to skaitā arī nodoklis par detaļām, kuras galu galā tiks izmantotas “civilajā aviācijā”. Vēstulē par šo jautājumu tika iekļauta šāda atruna: “Turpmāk pārskata gada beigās jums būs jāiesniedz pieteikums par nodokļu un nodevu atmaksu par gaisa kuģu detaļām, kuras izmantotas civilajā aviācijā”.
8 Uz sākotnējo prasītāja pieteikumu par nodokļu atmaksu, kas tika nosūtīts 1991. gada oktobrī, muitas reģionālās iestādes direktors 1991. gada 23. decembra vēstulē atbildēja, ka “principā ir saņemta piekrišana atmaksai”, norādot, ka ir jāiesniedz kāds dokumentārs pierādījums, lai kompetentā struktūrvienība varētu veikt pārbaudi. Vēlāk 1993. gada 12. jūlija vēstulē prasītājs iesniedza muitas pārvaldei lūgumu par to muitas nodokļu atmaksu, ko viņš maksājis par civilajā aviācijā izmantotajām detaļām, kuras ievestas laikā no 1990. līdz 1992. gadam. Prasītās atmaksas apjoms, kas tika precizēts vēlāk, bija FF 1 610 338. Ne Francijas iestādes, ne Komisija nav apstrīdējusi pieprasītās summas apjomu vai aprēķina metodi.
9 1994. gada 4. janvāra vēstulē Muitas un netiešo nodokļu ģenerāldirektorāts pievērsa prasītāja uzmanību faktam, ka laika posmā, kad patēriņam tika ievestas preces, viņam nebija atļaujas izmantot labvēlīgo galapatēriņa tarifu režīmu un tāpēc nomaksātie muitas nodokļi ir samaksāti pamatoti saskaņā ar Regulas Nr. 4142/87 noteikumiem. Ģenerāldirektorāts arī informēja prasītāju, ka, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, tas ir nolēmis nodot pieteikumu par nodokļu atmaksu izskatīšanai Eiropas Kopienu Komisijai saskaņā ar 13. panta 1. punktu Padomes 1979. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 1430/79 par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksu vai atlaišanu (OV L 175, 1. lpp.), kas Padomes 1986. gada 7. oktobra Regulā (EEK) Nr. 3069/86, ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 1430/79 (OV L 286, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “13. pants”) formulēts šādi:
“Ievedmuitas nodokļus var atmaksāt vai atlaist īpašos gadījumos, kas nav minēti A līdz D sadaļā un kas ir radušies, ņemot vērā apstākļus, kuros attiecīgās personas nav rīkojušās ļaunprātīgi vai acīmredzami nolaidīgi.”
10 1994. gada 4. februāra vēstulē Francijas Budžeta ministrija nodeva prasītāja lietu Komisijai saskaņā ar procesuālajiem noteikumiem, kas izklāstīti 905. pantā Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā Nr. 2454/93 (OV L 253, 1. lpp.), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2454/93”). Šis noteikums ir iekļauts nodaļā, kurā ir uzskaitītas vairākas īpašas standartsituācijas, kurās tas, vai prasības atmaksas saņemšanai ir izpildītas vai nav izpildītas, tiek noteikts automātiski. Valsts iestādes, saskaroties ar kādu no šīm situācijām, ir kompetentas izlemt, vai atmaksu piešķirt vai nepiešķirt. Savukārt tad, ja nav iespējams pieņemt šādu lēmumu un iesniegums ir papildināts ar pierādījumiem atmaksas pamatotībai, valsts iestādēm ir pienākums nodot šo lietu izskatīšanai Komisijā; lietā, kura tiek nodota Komisijai, ir jāietver visi fakti, kas ir nepieciešami iesniegtās lietas pilnīgai izskatīšanai.
11 Ja tiek konstatēts, ka informācija, kuru dalībvalsts sniegusi Komisijai, nav pietiekama, Komisija var lūgt sniegt papildu informāciju. Apspriedusies ar Muitas nodokļu atbrīvojuma komitejas ekspertu padomi, kas izveidota attiecīgās lietas izskatīšanai un kurā pārstāvētas visas dalībvalstis, Komisija izlemj, vai šajā īpašajā situācijā ir pamatojums atmaksas veikšanai (907. pants). Lēmums ir jāpaziņo attiecīgajai dalībvalstij, un, pamatojoties uz šo lēmumu, valsts iestādēm jāpieņem lēmums par attiecīgās personas iesniegto pieteikumu (908. pants).
12 Francijas Budžeta ministrija savai 1994. gada 4. februāra vēstulei pievienoja lietu uz divām lapām, aprakstot prasītāja situāciju laikā no 1990. līdz 1992. gadam, bet nesniedzot informāciju par tarifu sistēmu, kura izmantota līdz 1990. gadam, par pārmaiņām minētajā sistēmā, kuras ieviestas 1990. gada jūlijā, kā arī nepievienojot saraksti ar prasītāju laikā no 1988. līdz 1992. gadam par iespējamo nodevu atmaksu un muitas noliktavas ierīkošanu. Šajā lietā citu starpā ir iekļauti šādi apsvērumi:
– prasītājs preču piegādes brīdī nevarēja pateikt, kuras no tām tiks izmantotas civilās aviācijas vajadzībām un kuras – militārās aviācijas vajadzībām, kas arī bija iemesls tam, ka netika iesniegts pieteikums, lai saņemtu atļauju pretendēt uz galapatēriņa režīmu;
– tādējādi prasītājs ievestās preces laida brīvā apgrozībā un maksāja atbilstošus muitas nodokļus, lai gan saskaņā ar minēto režīmu pieteikuma iesniedzējs varēja pretendēt uz atbrīvošanu no nodokļiem;
– kopš 1993. gada, ņemot vērā muitas struktūrvienību padomu, prasītājs savas ievestās preces novieto muitas noliktavā.
Grāmatvedības un muitas dokumentos, kas pievienoti iepriekš minētajai lietai, ir vēstule, kuru prasītājs 1993. gada 12. jūlijā nosūtīja Muitas un netiešo nodokļu ģenerāldirektorātam, par to, ka iepriekš piemērotais īpašais tarifu režīms ir atcelts 1990. gada 1. jūlijā, ka prasītāja muitas noliktavas izveidošana aizkavējusies dažādu tiesību aktu grozījumu dēļ un ka prasītājs ir saņēmis apstiprinājumu, ka tas var iesniegt pieteikumu par 1990., 1991. un 1992. gadā samaksāto nodokļu atmaksu.
13 1994. gada 4. februārī nodotajā lietā Francijas administrācija piedāvāja atmaksāt to muitas nodokļu summu, kas bija samaksāta par detaļām, kuras izmantoja civilās aviācijas vajadzībām. Piedāvājums tika izteikts, pamatojoties uz faktu, ka prasītājs nebija varējis iepriekš noteikt, kādam galamērķim tiks izlietotas detaļas, jo civilajiem un militārajiem gaisa kuģiem tās ir vienādas. Lai paaugstinātu efektivitāti, prasītājs visas preces ieveda kopā, nenošķirot civilās aviācijas gaisa kuģiem paredzētās ievedamās preces. Attiecīgās detaļas tika izmantotas, ievērojot galapatēriņa režīmu. Francijas administrācija uzskatīja, “ka uzņēmums nav rīkojies nolaidīgi vai ļaunprātīgi”.
14 Pēc Komisijas pieprasījuma ministrija 1994. gada maijā sniedza papildu materiālus šajā lietā, nosūtot attiecīgos aprēķinus un muitas deklarācijas kopiju.
15 1994. gada 18. jūlijā, pamatojoties uz šo lietu un apspriežoties ar ekspertu grupu, kas izveidota saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, Komisija saskaņā ar 13. panta 1. punktu pieņēma Lēmumu REM 4/94, kurā bija norādīts, ka muitas nodokļu atmaksa nav bijusi pamatota, jo:
– prasītājs nav izpildījis nevienu no nosacījumiem, kuri ietverti Regulā Nr. 4142/87 par labvēlīgā tarifu režīma piemērošanu preču ievedumiem, ņemot vērā to galapatēriņu, konkrēti – nav izpildīta prasība par iepriekšēju rakstisku atļauju, jo šādai atļaujai nav atpakaļejoša spēka;
– noteikumu neizpildīšana nerada īpašu situāciju 13. panta nozīmē;
– ievešanas darbības ir veiktas vairākkārt un tādējādi šī kļūda tiek atkārtota;
– prasītājs ir pieļāvis acīmredzamu nolaidību.
16 Komisija paziņoja šo lēmumu Francijas administrācijai, kura 1994. gada 13. augusta vēstulē informēja prasītāju par lēmumu un tā galveno pamatojumu. Kalendārais spiedogs uz vēstules norāda, ka vēstule prasītāja telpās nogādāta 1994. gada 23. augustā.
Tiesvedība
17 Iepriekš minētajos apstākļos prasītājs iesniedza tiesā šo prasību, kura Pirmās instances tiesas kancelejā tika reģistrēta 1994. gada 18. oktobrī.
18 Rakstveida process noritēja parastajā kārtībā. Pēc lietas dalībnieku apsvērumu noklausīšanās ar 1995. gada 9. marta lēmumu Pirmās instances tiesa nodeva šo lietu izskatīšanai pirmajā palātā, kur to izskata trīs tiesneši. Pēc tiesneša referenta ziņojuma noklausīšanās Pirmās instances tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu, neveicot iepriekšēju izmeklēšanu. Tomēr tā noteica konkrētus tiesas procesa organizatoriskos pasākumus. 1995. gada 27. septembra Pirmās instances tiesas sēdes laikā lietas dalībnieki mutiski izteica savus argumentus un atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem. Sēdes beigās priekšsēdētājs mutvārdu procesu pasludināja par pabeigtu.
Prasījumi
19 Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Komisijas 1994. gada 18. jūlija Lēmumu REM 4/94, kas ir adresēts Francijas Republikai, Muitas un netiešo nodokļu ģenerāldirektorātam;
– paziņot, ka ar Francijas Muitas ģenerāldirektorāta starpniecību nosūtītais pieteikums nodokļu atmaksai ir pamatots, ļaujot šim ģenerāldirektorātam pārbaudīt atmaksājamās nodokļu summas lielumu;
– piespriest atbildētājam segt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam segt tiesāšanās izdevumus.
Par prasījumu atcelt lēmumu
21 Lai pamatotu savu prasījumu atcelt lēmumu, prasītājs norāda uz trīs pamatiem, kuros attiecīgi apgalvots, ka nav ievērots princips audi alteram partem, jo prasītājam nebija dota iespēja izklāstīt savus argumentus Komisijai; apgalvots arī, ka nav ievērots tiesiskās paļāvības princips, jo ar apstrīdēto lēmumu tika aizskarta tiesiskā paļāvība uz Francijas Muitas pārvaldes dotajām norādēm par samaksāto muitas nodokļu atmaksu, kā arī jēdziens “īpaša situācija” ir ticis nepareizi interpretēts 13. panta nozīmē, jo Komisija acīmredzami nav ņēmusi vērā prasītāja faktisko situāciju, apsverot visas atbilstošās iespējas. Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pirmkārt, jāizskata prasības pamats, kurā apgalvots, ka nav ievērots princips audi alteram partem.
Par pamatu, kas balstīts uz principa audi alteram partem pārkāpumu
Pušu argumenti
22 Prasītājs norāda, ka princips audi alteram partem ir nepieciešama tiesību uz aizstāvību ievērošanas sastāvdaļa, tas tiek uzskatīts par vienu no Kopienu tiesību pamatprincipiem un ir vispārēji piemērojams noteikums, saskaņā ar kuru personai, uz kuru attiecas valsts varas iestādes lēmums un kuras intereses ir nopietni skartas, jādod iespēja efektīvi izteikt savu viedokli (Tiesas 1974. gada 23. oktobra spriedums lietā 17/74 Transocean Marine Paint/Komisija, Recueil, 1063. lpp., 15. punkts, un 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 7. punkts). Audi alteram partem princips tiek piemērots ne tikai procedūrās, kuru rezultāts var būt sankciju piemērošana, bet arī tādās, kuras var radīt nelabvēlīgas sekas uzņēmumiem, kā tas ir šajā gadījumā.
23 Prasītājs norāda, ka viņam netika dota iespēja iesniegt savus argumentus ne ekspertu grupai, ne arī kādam no Komisijas dienestiem. Šajā sakarā prasītājs norāda, ka audi alteram partem principa neievērošanas dēļ Komisija ir pieļāvusi izvērtēšanas kļūdu un faktiskajai situācijai pilnīgi neatbilstoši ir piemērojusi Regulu Nr. 4142/87. Francijas Muitas pārvalde Komisijai nodotajā lietā nav norādījusi savu lomu notikumos, kuri saistīti ar pieteikumu par nodokļu atmaksu. Tāpēc prasītājam netika dota iespēja izklāstīt argumentus, kas bija būtiski, lai aizstāvētu savu lietu Komisijas un ekspertu grupas priekšā.
24 Komisija, atzīstot audi alteram partem principa nozīmīgumu, atsaucas uz Tiesas praksi, lai pierādītu, ka atmaksāšanas lēmumu pieņemšanas procedūra, kura ietver vairākus posmus gan valsts līmenī (uzņēmuma pieteikuma iesniegšana, sākotnējā pārbaude, kuru veic Muitas pārvalde), gan Kopienas līmenī (pieteikuma iesniegšana Komisijā, lietas izskatīšana Muitas nodokļu atbrīvojuma komitejā, apspriešanās ar ekspertu grupu, Komisijas lēmuma pieņemšana, attiecīgās dalībvalsts informēšana) pilnībā nodrošina tiesisko aizsardzību ieinteresētajām personām (1983. gada 17. marta spriedums lietā 294/81 Control Data/Komisija, Recueil, 911. lpp.; 1984. gada 13. novembra spriedums apvienotajās lietās 98/83 un 230/83 Van Gend & Loos/Komisija, Recueil, 3763. lpp., un 1993. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, Recueil, I‑3873. lpp., 48. punkts).
25 Komisija apgalvo, ka šajā gadījumā procedūra tika pilnībā ievērota, tādējādi dodot iespēju prasītājam izklāstīt savus argumentus Francijas varas iestādēm, kuras atbalstīja viņa atmaksas pieteikumu Komisijā un ekspertu grupā. Ja Francijas varas iestādes neatklāja savu iespējamo nozīmi šīs lietas virzībā, tas neapšaubāmi norāda, ka tās neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt šo faktu tāpēc, ka tas netika pierādīts, vai tāpēc, ka tas neietekmēja pieteikuma izskatīšanu pēc būtības. Turklāt, ņemot vērā valsts varas iestāžu nosūtītos lietas materiālus, Komisija neuzskatīja, ka būtu jāvāc papildu informācija, kura nekādā gadījumā nebūtu mainījusi Komisijas nostāju šajā lēmumā.
26 Atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu par iespējamo saistību, kāda Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedumam lietā C‑269/90 Technische Universität München (Recueil, I‑5469. lpp.) varētu būt ar izskatāmo lietu, Komisija uzskatīja, ka minēto judikatūru nav iespējams izmantot pašreizējā strīdā. Iemesli, kuru dēļ lieta tika nodota Komisijai, šajās lietās nav salīdzināmi. Lieta C‑269/90 attiecās uz to, lai tehniskais novērtējums pieteikumam par zinātnisko instrumentu atbrīvošanu no nodokļa tiktu veikts vispiemērotākajā lēmuma pieņemšanas līmenī; valsts iestāde uzskatīja, ka Komisijai, saņemot palīdzību no dalībvalstīm, ir lielākas iespējas veikt tehnisko salīdzināšanu un pārbaudīt, vai līdzīgi instrumenti pastāv citur Kopienā. Turpretim šajā lietā, kura ir saistīta ar muitas nodokļa atmaksu, kompetences līmeņa noteikšana bija atkarīga no pieņemtajiem lēmumiem un no tā, kā tie ietekmē Kopienas pašu resursus, jo Komisijas kompetencē bija lemt par iespējamo atmaksu, savukārt dalībvalsts paturēja tiesības pieņemt lēmumu neatmaksāt muitas nodokļus. Komisija vēlreiz apliecināja, ka sīkāka informācija, ko prasītājs uzskatīja par sniegtu savas rīcības pamatojumam, nekādā ziņā nebūtu mainījusi apstrīdētajā lēmumā pausto nostāju.
27 Atbildot uz jautājumu, kuru Pirmās instances tiesa uzdeva par preču galapatēriņa režīmu, Komisija norādīja, ka, lai varētu kvalificēties šā režīma izmantošanai, bija jāsaņem atļauja. Ir skaidrs, ka atļaujas izsniegšanas posmā un vēl jo vairāk posmā, kad tika deklarēta preču laišana brīvā apgrozībā, minētā režīma izmantotājam bija jāspēj identificēt preces kā tādas, kuras varētu atbilst nosacījumiem, kas izvirzīti galapatēriņa režīma izmantošanai. Tāpēc vienīgais tiesiskais šādas situācijas risinājums prasītājam būtu bijis preču identifikācija atbilstoši galapatēriņam ne vēlāk kā brīdī, kad tiek deklarēta preču laišana brīvā apgrozībā. Taču ir skaidrs, ka tad, ja prasītājs uzskata, ka pirms preču laišanas brīvā apgrozībā tās nav iespējams sašķirot atkarībā no to galapatēriņa civilajā aviācijā vai militārajā aviācijā, iepriekšējas galapatēriņa atļaujas iegūšana zaudē jebkādu nozīmi. Komisija no šiem faktiem secina, ka pat tad, ja prasītājs gribētu saņemt galapatēriņa atļauju vai arī gūt no tās labumu, viņš nevarētu to izdarīt.
Pirmās instances tiesas vērtējums
28 Vispirms jākonstatē, ka saskaņā ar iepriekš raksturotajiem tiesību aktiem administratīvais process, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, notika vairākos posmos. No vienas puses, valsts līmenī, jo prasītājs iesniedza atmaksas pieteikumu un papildu dokumentus Francijas administrācijai, un, no otras puses, arī Kopienas līmenī, jo Francijas administrācija sagatavoja prasītāja lietu un nodeva to izskatīšanai Komisijā, kura pēc apspriešanās ar ekspertu grupu paziņoja, ka atmaksas pieteikums nav pamatots.
29 Šajā sakarā Komisija, atsaucoties uz iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Control Data/Komisija, Van Gend & Loos/Komisija un it īpaši – CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, joprojām uzskata, ka prasītāja tiesības tikt uzklausītam ir ievērotas tiktāl, ciktāl minētā procesa laikā prasītājam bija iespēja izteikt visus savus argumentus Francijas iestādēm, un prasītāja lieta, kuru iestādes nodeva turpmākai izskatīšanai, bija pieejama gan Komisijai, gan ekspertu grupai.
30 Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasītāja tiesības tikt uzklausītam procesā, uz kuru attiecas šī tiesvedība, pirmkārt, jānodrošina attiecībās starp ieinteresēto personu un valsts administrāciju. Regula Nr. 2454/93 paredz, ka attiecības veidojas vienīgi starp ieinteresēto personu un administrāciju, no vienas puses, un starp administrāciju un Komisiju, no otras puses. Lai gan tiesību akti neparedz tiešas attiecības starp Komisiju un ieinteresēto personu, tas nebūt nenozīmē, ka visos gadījumos, kad Komisijai ir nodots atmaksas pieteikums, tai pietiek ar informāciju, ko sniegusi valsts pārvaldes iestāde. Šajā ziņā Regulas Nr. 2454/93 905. panta 2. punkts noteic, ka Komisija var pieprasīt ieinteresētajai dalībvalstij nodrošināt papildu informāciju. Tātad ir jāpārbauda, vai konkrētajā lietā Komisijai būtu bijis jāpieprasa šāda informācija, lai nodrošinātu, ka prasītāja tiesības tikt uzklausītam tiktu ievērotas, ļaujot viņam sniegt papildu paskaidrojumus vispirms Francijas administrācijai un pēc tam nododot tos Komisijai.
31 Jāuzsver, ka šīs lietas fakti būtiski atšķiras no faktiem lietās, kas minētas šā sprieduma 24. un 29. punktā. Šajā gadījumā prasītājs atsaucas uz to, ka valsts iestāžu sagatavotā un tālāk nodotā lieta ir nepilnīga, turpretim iepriekš minētajās trijās lietās netika izteikta šāda sūdzība. Lietā CTControl (Rotterdam) un JCTBenelux/Komisija prasītāji faktiski apstiprināja, ka visi argumenti, kurus viņi būtu varējuši izvirzīt pret atbildētāju, izklāstīti viņu pieteikumā un ka nav bijis jaunu faktoru, kurus viņi būtu varējuši iekļaut savos argumentos (sprieduma 49. punkts). Turpretī šajā lietā prasītājs, atbildot uz Pirmās instances tiesas veiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, apgalvo, ka viņš nav piedalījies lietas sagatavošanā, ka viņam nav bijusi iespēja iepazīties ar lietas materiāliem pirms tās nodošanas un ka viņš vispār nav kārtīgi ar tiem iepazinies.
32 Turklāt jāatgādina, ka spriedumā iepriekš minētajā lietā Technische Universität München par ievesto zinātnisko instrumentu atbrīvošanu no muitas nodokļa Eiropas Kopienu Tiesa nosprieda, ka, tā kā lieta bija saistīta ar tādu administratīvo procesu, kurā ir nepieciešams sarežģīts tehniskais novērtējums, Komisijai ir diskrecionārā vara. Tiesa uzsvēra arī, ka šajā sakarā būtiska nozīme ir Kopienu tiesiskās kārtības garantēto tiesību ievērošanai administratīvajā procesā un ka pie šīm tiesībām pieder arī ieinteresētās personas tiesības izteikt viedokli (13. un 14. punkts). Attiecīgie Kopienas tiesību akti neparedz iespēju preču ievedējam paskaidrot savu nostāju, kaut arī viņa sniegtā informācija par zinātniskajiem instrumentiem un to paredzēto izmantošanu varētu būt ļoti noderīga. Tāpēc Eiropas Kopienu Tiesa nosprieda, ka, lai ievērotu tiesības tikt uzklausītam šādā procesā, ieinteresētajai pusei ir jāļauj Komisijā notiekošajā procedūrā paust savu nostāju un pienācīgi izklāstīt viedokli par attiecīgajiem apstākļiem un vajadzības gadījumā – arī par dokumentiem, kurus ņēmusi vērā Kopienas iestāde (23.–25. punkts).
33 Jāapsver, vai iepriekš izklāstītā Eiropas Kopienu Tiesas argumentācija ir attiecināma arī uz 13. pantā paredzēto procedūru tāpat kā šajā gadījumā. Šajā ziņā Komisija pamatoti iebilda, ka tā tikpat kā neveic “sarežģītus tehniskus novērtējumus”, lemjot par muitas nodokļu atmaksāšanu vai neatmaksāšanu. Tomēr Pirmās instances tiesa uzskata, ka ieinteresētajām personām ir tiesības tikt uzklausītām Komisijā ne tikai kāda gadījuma īpašas tehniskas sarežģītības dēļ, bet gan tāpēc, ka Komisijai šajā sakarā ir piešķirta diskrecionārā vara.
34 Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisijai, piemērojot 13. pantu, daudzējādā ziņā ir diskrecionārās varas robežas, ko Eiropas Kopienu Tiesa aprakstījusi kā “vispārēju taisnīguma klauzulu” (1983. gada 15. decembra spriedums lietā 283/82 Schoellershammer/Komisija, Recueil, 4219. lpp., 7. punkts). No vienas puses, šis noteikums attiecas uz “īpašām situācijām” un paredz, ka Komisijai jāņem vērā un jāizvērtē lietas faktiskie un juridiskie apstākļi, kuri varētu ietekmēt galīgo lēmumu. No otras puses, Komisijai jāpārbauda, vai ieinteresētā persona vainojama nevis vienkāršā nolaidībā, bet gan “acīmredzamā nolaidībā”. Visbeidzot, Komisijai pirms lēmuma pieņemšanas jāapspriežas ar ekspertu grupu saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 907. pantu, kas noteic, ka tai ir iespēja izvēlēties – ņemt vai neņemt vērā minētās grupas atzinumu. Ņemot vērā minētos faktorus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka 13. pantā paredzētajā procesuālajā kārtībā Komisijai ir diskrecionārā vara, kas līdzvērtīga vismaz tai, kuru Eiropas Kopienu Tiesa atzinusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Technische Universität München. No iepriekš minētā izriet, ka tiesības tikt uzklausītam jānodrošina procesos, kas attiecas uz muitas nodevu atmaksāšanu.
35 Jākonstatē, ka šajā lietā, ko Francijas varas iestādes nodevušas izskatīšanai Komisijā, ir vēstule, kuru prasītājs 1993. gada 12. jūlijā nosūtījis muitas pārvaldei un kurā tas norādījis uz grūtībām muitas noliktavas ierīkošanā un uz “apstiprinājumu” iespējamai to muitas nodokļu atmaksai, kas samaksāti laikā no 1990. līdz 1992. gadam. Taču prasītāja un Francijas Muitas pārvaldes iestāžu starpā notikusī sarakste par šiem diviem jautājumiem nav iekļauta lietā. No tā izriet, ka Komisija apstrīdēto lēmumu pieņēmusi, pamatojoties uz nepilnīgiem lietas materiāliem.
36 Jāpiebilst, ka Francijas iestādes savos lietas materiālos izteica priekšlikumu piešķirt atmaksu un uzsvēra, ka prasītāju nevar vainot “nolaidībā”. Tā kā Komisijas viedoklis atšķīrās no minētā viedokļa un tā noraidīja atmaksas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka prasītājs vainojams pat “acīmredzamā nolaidībā”, īpašības vārds “acīmredzamā” skaidri pievienots iepriekšējam terminam ar jau minēto 1986. gada 7. oktobra Regulu Nr. 3069/86, tai bija pienākums nodrošināt prasītājam iespēju tikt uzklausītam Francijas iestādēs. Šāds lēmums par nolaidības pakāpi ietvēra sarežģītu tiesisko novērtējumu, ko varēja veikt, tikai pamatojoties uz visiem attiecīgajiem faktiem, ieskaitot valsts pārvaldes iestāžu lēmumus un paziņojumus attiecībā uz prasītāju. Pirmās instances tiesa uzskata, ka situācijā, kurā Komisija vainoja prasītāju “acīmredzamā nolaidībā”, nepieciešamība uzklausīt prasītāju valsts pārvaldes iestādē bija vēl jo lielāka, nekā tas bija Technische Universität München lietā, kurā Tiesa nosprieda, ka preču ievedējs jāuzklausa Komisijā, kad izskatīšanai tiek nodots vienīgi jautājums par zinātniskā instrumenta objektīvu tehnisko novērtējumu.
37 Turklāt, kā jau Komisija norādīja, nav nozīmes faktam, ka pret nodokļa atmaksāšanu bija pat Francijas Republikas pārstāvis, kas bija tās ekspertu grupas sastāvā, ar kuru notika apspriešanās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Nav pierādīts un arī netiek apgalvots, ka minētajam pārstāvim bija zināmi visi lietas apstākļi.
38 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts administratīvā procesa kārtā, pārkāpjot prasītāja tiesības tikt uzklausītam.
39 Komisija apgalvo, ka pat tad, ja būtu ņemta vērā Pirmās instances tiesā iesniegtā prasītāja papildu informācija, tā nebūtu ietekmējusi apstrīdēto lēmumu, taču šis arguments, ar kura palīdzību Komisija cenšas noliegt minēto procesuālo trūkumu, nav pieņemams. Pirmās instances tiesai nav tiesību rīkoties kompetentās pārvaldes iestādes vietā vai prognozēt rezultātu, kuru tā sasniegs jauna administratīvā procesa rezultātā, ņemot vērā lietas materiālus, ko papildinājušas Francijas iestādes un prasītājs. Turklāt ekspertu grupai, ar kuru Komisijai pirms lēmuma pieņemšanas obligāti jāapspriežas saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 907. pantu, vēl nav bijusi iespēja iepazīties ar papildināto lietu un tāpēc nav bijusi iespēja paust savu viedokli, pamatojoties uz pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem.
40 No visa iepriekš minētā izriet, ka var piekrist prasības pamatam, kurā apgalvots, ka nav ievērots princips audi alteram partem. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un nav jālemj par citiem prasītāja iesniegtajiem pamatiem.
Par pamatiem, kas vērsti uz to, lai panāktu atmaksas pieteikuma atzīšanu par pamatotu
41 Atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, prasītājs norādīja, ka neatkāpjas no savas prasības par deklarācijas saņemšanu, pat ja apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ. Šajā ziņā prasītājs uzsvēra, ka viņa pieprasījums par nodokļu atmaksu pamatots galvenokārt ar tiesisko paļāvību, ko tas minējis paziņojumos Francijas iestādēm attiecībā uz samaksātā muitas nodokļa atmaksu. Tas uzskata, ka minētā prasība, kas nav izskatāma parastajā kārtībā, kura ieviesta ar Regulas Nr. 2454/93 905. un turpmākajiem pantiem, ir tikai Pirmās instances tiesas kompetencē un ļauj tai pieņemt lēmumus, kam ir tieši izpildāmas sekas attiecībā uz prasītāju saistībā ar minēto nodokļu atmaksu.
42 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai lietās, kas saskaņā ar EK dibināšanas līguma 173. pantu ierosinātas par kāda tiesību akta anulēšanu, Tiesa, neskarot pārvaldes iestādes prerogatīvas, nevar dot rīkojumu kādai Kopienas iestādei veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu spriedumu, ar kuru lēmums ir anulēts (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1994. gada 27. maija rīkojumu lietā T‑5/94 J/Komisija, Recueil, II‑391. lpp., 17. punkts, un 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑73/89 Barbi/Komisija, Recueil, II‑619. lpp., 38. punkts). EK līguma 176. pants, saskaņā ar kuru iestādei, kas pieņēmusi aktu, kurš ir atzīts par spēkā neesošu, jāveic visas nepieciešamās darbības, šajā ziņā ir ierobežojošs noteikums. Jāpiebilst, ka Komisijai administratīvais process katrā ziņā jāsāk no jauna un Pirmās instances tiesai būtu pāragri lemt par pamatu, kas ir balstīts uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
43 Tātad pamati, kas vērsti uz to, lai panāktu atmaksas pieteikuma atzīšanu par pamatotu, jāatzīst par nepieņemamiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
44 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punkta pirmo daļu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai jāsedz tiesāšanās izdevumi.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Komisijas 1994. gada 18. jūlija Lēmums REM 4/94, kas adresēts Francijas Republikai, Muitas un netiešo nodokļu ģenerāldirektorātam, tiek atcelts;
2) prasība pārējā daļā tiek noraidīta;
3) Komisija sedz tiesāšanās izdevumus.
Kirschner | Kalogeropoulos | Tiili |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1995. gada 9. novembrī.