ĢENERĀLADVOKĀTA
MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 26. janvārī (1)
Lieta C‑689/21
X
pret
Udlændinge- og Integrationsministeriet
(Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants – Dalībvalsts un trešās valsts pilsonība – Pilsonības ex lege zaudēšana 22 gadu vecumā reālas saiknes ar dalībvalsti neesamības dēļ, jo nav iesniegts pieteikums par pilsonības saglabāšanu pirms šī vecuma sasniegšanas brīža – Savienības pilsonības zaudēšana – [Pilsonības] zaudēšanas seku saskaņā ar Savienības tiesībām pārbaude atbilstoši samērīguma principam
I. Ievads
1. Dalībvalsts tiesiskais regulējums paredz pilsonības ex lege zaudēšanu – ar dažiem nosacījumiem – šīs dalībvalsts pilsoņiem, sasniedzot 22 gadu vecumu, reālas saiknes neesamības dēļ un ja pirms šī vecuma sasniegšanas brīža nav iesniegts pieteikums par pilsonības saglabāšanu. Attiecīgajai personai tas nozīmē Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, lai gan valsts iestādes neveic ietekmes – ko šāds zudums personai rada situācijā, ja pieteikums ir iesniegts pēc minētā vecuma sasniegšanas, – samērīguma pārbaudi saskaņā ar Savienības tiesībām.
2. Iesniedzējtiesa vēlas saņemt atbildi uz jautājumu, vai šāds valsts tiesiskais regulējums ir atbilstošs LESD 20. pantam, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantu.
3. Šī lieta ir ceturtā daļa nodaļā par dalībvalstu pienākumiem pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jomā saskaņā ar Savienības tiesībām, kas ir uzsākta lietā, kurā pasludināts spriedums Rottmann (2). Judikatūru, kas izriet no šā sprieduma, Tiesa apstiprināja spriedumos Tjebbes u.c. (3) un Wiener Landesregierung (Naturalizācijas garantijas atsaukšana) (4). Šī lieta sniedz Tiesai iespēju vēlreiz pārbaudīt dalībvalsts pilsonības ex lege zaudēšanas, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, nosacījumus saskaņā ar prasībām, kuras izriet no Savienības tiesībām, kā Tiesa tās ir interpretējusi spriedumā Tjebbes u.c.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Ar LESD 20. panta 1. punktu ir izveidota Savienības pilsonība, un tajā ir noteikts, ka “ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība,” ir Savienības pilsonis. Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu Savienības pilsoņiem ir “tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā”.
5. Saskaņā ar Hartas 7. pantu ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un saziņas neaizskaramību.
B. Dānijas tiesības
6. 2004. gada 7. jūnija Lov nr. 422 om dansk indfødsret, lovbekendtgørelse (Dānijas Konsolidētais pilsonības likums Nr. 422), pamatlietā piemērojamā redakcijā (turpmāk tekstā – “Pilsonības likums”), 8. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Persona, kura dzimusi ārpus valsts un nekad nav dzīvojusi Dānijas Karalistē, un nav uzturējusies tajā apstākļos, kas liecina par ciešu saikni ar Dāniju, zaudē Dānijas pilsonību, sasniedzot 22 gadu vecumu, izņemot gadījumus, kad tādā veidā persona kļūst par bezvalstnieku. Tomēr bēgļu, migrantu un integrācijas ministrs vai persona, kuru tas ir pilnvarojis, pamatojoties uz iesniegumu, kas iesniegts pirms šī vecuma sasniegšanas brīža, var atļaut pilsonību saglabāt.”
7. 2015. gada 13. oktobra Cirkulæreskrivelse nr. 10873 om naturalisation (Apkārtraksts par naturalizāciju Nr. 10873) tika grozīts ar 2016. gada 16. marta Apkārtrakstu Nr. 9248 (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts par naturalizāciju”).
8. Atbilstoši Apkārtrakstam par naturalizāciju bijušajiem Dānijas pilsoņiem, kuri ir zaudējuši Dānijas pilsonību saskaņā ar Pilsonības likuma 8. panta 1. punktu, principā ir jāizpilda vispārējie likumā ietvertie nosacījumi par Dānijas pilsonības iegūšanu. Tas nozīmē, ka Dānijas valdības likumprojekts par pilsonības piešķiršanu ietver personas, kuras izpilda šajā apkārtrakstā paredzētos nosacījumus saistībā ar uzturēšanos, vecumu, izturēšanos, parādsaistībām valsts iestādēm, spēju sevi uzturēt, nodarbinātību, dāņu valodas zināšanām un zināšanām par Dānijas sabiedrību, kultūru un vēsturi. Saskaņā ar šā apkārtraksta 5. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam ir jāuzturas valsts teritorijā naturalizācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī. Atbilstoši minētā apkārtraksta 7. pantam pieteikuma iesniedzējam tiek prasīta deviņu gadu nepārtraukta uzturēšanās valstī.
9. Piemērojot šā paša apkārtraksta 13. pantu kopsakarā ar tā 1. pielikuma 3. punktu, vispārīgās uzturēšanās prasības var tikt mīkstinātas attiecībā uz personām, kurām iepriekš bijusi Dānijas pilsonība vai kurām ir dāņu izcelsme.
III. Pamatlietas apstākļi, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
10. Prasītājai pamatlietā, kura dzimusi 1992. gada 5. oktobrī Amerikas Savienotajās Valstīs, kopš dzimšanas ir Dānijas un Amerikas pilsonība, taču viņa nekad nav dzīvojusi Dānijā. Viņai ir divi brāļi un māsas, kuri dzīvo Savienotajās Valstīs un no kuriem vienam ir Dānijas pilsonība, bet viņai nav neviena radinieka, brāļa vai māsas Dānijā.
11. 2014. gada 17. novembrī prasītāja pamatlietā iesniedza Udlændinge- og Integrationsministeriet (Ārvalstnieku un integrācijas ministrija) pieteikumu, lai saņemtu apliecību par Dānijas pilsonības saglabāšanu pēc 22 gadu vecuma. Pamatojoties uz šajā pieteikumā sniegto informāciju, ministrija secināja, ka pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas viņa bija uzturējusies Dānijā ne vairāk kā 44 nedēļas. Prasītāja pamatlietā turklāt paziņoja, ka pēc 22. dzimšanas dienas viņa Dānijā ir uzturējusies vēl piecas nedēļas un 2015. gadā ir bijusi Dānijas valsts sieviešu basketbola komandas dalībniece. Tāpat viņa norādīja, ka 2005. gadā aptuveni trīs vai četras nedēļas ir pavadījusi Francijā. Taču nekas nenorāda, ka viņa būtu uzturējusies vēl arī kādā citā Savienības dalībvalstī.
12. Ar 2017. gada 31. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Ārvalstnieku un integrācijas ministrija informēja prasītāju pamatlietā, ka, sasniedzot 22 gadu vecumu, viņa ir zaudējusi Dānijas pilsonību saskaņā ar Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmo teikumu un ka nav iespējams piemērot šā likuma 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto atkāpi, jo viņas pieteikums par pilsonības saglabāšanu ir iesniegts pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas. Šajā lēmumā ir tostarp norādīts, ka prasītāja pamatlietā ir zaudējusi Dānijas pilsonību, sasniedzot 22 gadu vecumu, jo viņa nekad nav uzturējusies Dānijā un nav tajā arī dzīvojusi apstākļos, kas liecinātu pat saikni ar šo dalībvalsti, tādēļ ka kopējais uzturēšanās ilgums šajā valstī līdz 22 gadu sasniegšanai ir bijis ne vairāk kā 44 nedēļas.
13. 2018. gada 9. februārī prasītāja pamatlietā iesniedza Københavns byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa, Dānija) prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un pārskatīt lietu. Ar 2020. gada 3. aprīļa rīkojumu lieta tika nodota Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija), kura nolēma izskatīt lietu pirmajā instancē.
14. Šādos apstākļos ar 2021. gada 11. oktobra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2021. gada 16. novembrī, Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 20. pants, lasot to kopsakarā ar [Hartas] 7. pantu, nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, saskaņā ar kuriem dalībvalsts pilsonība atbilstoši likumam principā tiek zaudēta, sasniedzot 22 gadu vecumu, ja persona ir dzimusi ārpus dalībvalsts, nekad tajā nav dzīvojusi un tajā arī neuzturas apstākļos, kas liecinātu par ciešu saistību ar dalībvalsti, kā dēļ personas, kurām nav arī citas dalībvalsts pilsonības, zaudē Savienības pilsoņa statusu un tiesības, kas saistītas ar šo statusu, ņemot vērā to, ka no tiesiskā regulējuma, kas tiek aplūkots pamatlietā, izriet, ka
a) tiek pieņemts, ka cieša saikne ar dalībvalsti pastāv it īpaši pēc kopumā viena gada uzturēšanās šajā dalībvalstī,
b) ja pieteikums par pilsonības saglabāšanu ir iesniegts, pirms persona sasniegusi 22 gadu vecumu, atļauju saglabāt dalībvalsts pilsonību var saņemt saskaņā ar mazāk stingriem nosacījumiem, tāpēc kompetentajām iestādēm ir jāizvērtē pilsonības zaudēšanas sekas, un
c) pēc tam, kad persona ir sasniegusi 22 gadu vecumu, zaudētu pilsonību var atgūt vienīgi naturalizācijas kārtībā, kas ir saistīta ar virkni prasību, ieskaitot nepārtrauktu uzturēšanos dalībvalstī ilgāku laikposmu, lai gan bijušajiem dalībvalsts pilsoņiem uzturēšanās laikposmu ir iespējams zināmā mērā saīsināt?”
15. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamatlietā, Dānijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki, izņemot Francijas valdību, bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2022. gada 4. oktobrī, un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
IV. Juridiskā analīze
16. Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 20. pants, lasot to Hartas 7. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ar zināmiem nosacījumiem ir paredzēta šīs dalībvalsts pilsonības ex lege zaudēšana, sasniedzot 22 gadu vecumu, reālas saiknes neesamības dēļ, ja netiek iesniegts pieteikums par šīs pilsonības saglabāšanu pirms šā vecuma sasniegšanas, un tādējādi personām, kurām nav arī kādas citas dalībvalsts pilsonības, Savienības pilsoņa statusa un ar to saistīto tiesību zudums, neizdarot – ja šis pieteikums par pilsonības saglabāšanu ir iesniegts pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas – šāda zuduma ietekmes uz personas situāciju saskaņā ar Savienības tiesībām individuālu pārbaudi samērīguma principa kontekstā.
17. Iesniedzējtiesas šaubas par Pilsonības likuma 8. panta 1. punktā paredzētās Dānijas pilsonības zaudēšanas 22 gadu vecumā kārtības atbilstību LESD 20. pantam, lasot to kopsakarā ar Hartas 7. pantu, pirmkārt, ir saistītas ar to, ka šī pilsonība un līdz ar to Savienības pilsoņa statuss zūd automātiski un šī tiesību norma neparedz nekādus izņēmumus, un, otrkārt, ar grūtībām atgūt pilsonību naturalizācijas kārtībā pēc šā vecuma sasniegšanas.
18. Savā vērtējumā vispirms norādīšu ar pamatlietu saistītos aspektus, kuri manā ieskatā ir nozīmīgi Tiesā izskatāmajā lietā (A sadaļa). Pēc tam ilustrēšu vadlīniju, kas iezīmējas Tiesas judikatūrā par Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, it īpaši spriedumā Tjebbes u.c., attiecībā uz kuru iesniedzējtiesa ir paudusi šaubas par Dānijas pilsonības zaudēšanas mehānisma atbilstību Savienības tiesībām (B sadaļa). Visbeidzot izvērtēšu prejudiciālo jautājumu šīs judikatūras kontekstā, koncentrējoties, pirmkārt, uz vispārējo interešu mērķa, kāds ir aplūkotajā tiesiskajā regulējumā paredzētajai Dānijas pilsonības zaudēšanai, likumības pārbaudi un, otrkārt, uz šīs zaudēšanas, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zudumu, samērīguma pārbaudi saskaņā ar Savienības tiesībām (C sadaļa).
A. Pamatlietas aspekti, kuriem ir nozīme Tiesā izskatāmajā lietā
1. Pamatlietā aplūkotās Dānijas pilsonības zaudēšanas mehānisma īpatnības
19. No iesniedzējtiesas izklāstītajiem tiesību aktiem izriet, ka Dānijas pilsonības ex lege zaudēšanas noregulējums ir iedibināts, no vienas puses, Pilsonības likuma 8. panta 1. punktā un Ārvalstnieku un integrācijas ministrijas administratīvajā praksē saistībā ar šīs tiesību normas piemērošanu (5) un, no otras puses, Apkārtrakstā par naturalizāciju, kurā ir noteiktas prasības pilsonības atgūšanai bijušajiem Dānijas pilsoņiem, kas saskaņā ar minēto normu ir zaudējuši Dānijas pilsonību.
20. Pirmkārt, attiecībā uz Pilsonības likumu atgādināšu, ka tā 8. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēta Dānijas pilsonības ex lege zaudēšana 22 gadu vecumā ikvienam Dānijas pilsonim, kurš “dzimis ārpus valsts un nekad nav dzīvojis Dānijas Karalistē, un nav uzturējies tajā apstākļos, kas liecina par ciešu saikni ar Dāniju, [..] izņemot gadījumus, kad tādā veidā persona kļūst par bezvalstnieku” (6). Tomēr šā likuma 8. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēta atkāpe no šā noteikuma, proti, ka minētie pilsoņi var pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas iesniegt Ārvalstnieku un integrācijas ministrijai lūgumu saglabāt Dānijas pilsonību.
21. Otrkārt, attiecībā uz Ārvalstnieku un integrācijas ministrijas administratīvo praksi saistībā ar Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta piemērošanu iesniedzējtiesa min šādus faktus.
22. Vispirms attiecībā uz Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto noteikumu šī tiesa saistībā ar šajā lietā aplūkoto uzturēšanās kritēriju norāda, ka ir izdarīts nošķīrums atkarībā no tā, vai uzturēšanās ilgums Dānijā pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas ir bijis vismaz viens gads vai mazāk par vienu gadu. Pirmajā gadījumā Ārvalstnieku un integrācijas ministrija atzīst “pietiekamu saikni” ar Dāniju, lai tiktu saglabāta Dānijas pilsonība. Otrajā gadījumā prasības, kas izriet no šīs administratīvās prakses, attiecībā uz saikni, tomēr ir stingrākas (7). Faktiski pieteikuma iesniedzējam ir jāpamato, ka uzturēšanās laiku, kas ir īsāks par vienu gadu, tomēr ir “īpašas saiknes ar Dāniju” izpausme. Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Pilsonības likuma sagatavošanas darbiem (8) šāda uzturēšanās var ietvert militārā dienesta, augstākās izglītības iegūšanas, mācību vai zināma garuma atkārtotu brīvdienu periodus.
23. Pēc tam attiecībā uz Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto atkāpi iesniedzējtiesa paskaidro, ka atbilstoši Ārvalstnieku un integrācijas ministrijas administratīvajai praksei, ja nosacījumi par dzīvošanu vai uzturēšanos nav izpildīti un ja pieteikums iesniegts pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas (9), tad drīzāk vērā tiek ņemta virkne citu elementu, piemēram, pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās Dānijā kopējais ilgums, uzturēšanās reižu šajā dalībvalstī skaits, to, vai uzturēšanās ir konstatējama neilgi pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas vai arī vairākus gadus iepriekš, kā arī to, vai pieteikuma iesniedzējs brīvi runā dāņu valodā un turklāt viņam ir saikne ar šo dalībvalsti.
24. Visbeidzot – attiecībā uz pieteikumiem par pilsonības saglabāšanu no iesniedzējtiesas norādēm izriet, ka Ārvalstnieku un integrācijas ministrija izskata šos pieteikumus, nošķirot trīs gadījumus atkarībā no tā, vai pieteikuma iesniegšanas brīdī pieteicējam ir mazāk nekā 21 gads, no 21 līdz 22 gadiem vai vairāk nekā 22 gadi. Ja pieteikuma iesniedzējam ir mazāk nekā 21 gads, šī ministrija tam vienīgi izsniedz pilsonības apliecību ar norādi par Dānijas pilsonības zaudēšanu atbilstoši Pilsonības likuma 8. pantam, kas iesniedzējtiesas ieskatā nozīmē, ka ministrija pieņem lēmumu nevis par to, vai pieteikuma iesniedzējs saglabā Dānijas pilsonību, bet gan vienīgi par to, vai viņam ir šī pilsonība. Minētā tiesa norāda, ka tas ir saistīts ar faktu, ka atbilstoši šīs ministrijas praksei pilsonības saglabāšana ir novērtējums ir jāizdara pēc iespējas tuvāk 22 gadu vecumam.
25. Turklāt iesniedzējtiesa precizē – lai gan šādu Dānijas administratīvo praksi joprojām piemēro, lai gan ir pasludināts spriedums Tjebbes u.c. – un tas notika pēc nolēmuma pamatlietā pieņemšanas –, Pilsonības likuma 8. panta 1. punkts tomēr ir ticis grozīts. Tā norāda, ka šis grozījums paredz, ka šobrīd Ārvalstnieku un integrācijas ministrijai – ja pieteikums par pilsonības saglabāšanu iesniegts pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas – ir jāņem vērā zināms skaits papildu elementu, lai veiktu individuālu Dānijas pilsonības un līdz ar to Savienības pilsonības zaudēšanas ietekmes saskaņā ar Savienības tiesībām pārbaudi. Šajā nolūkā ministrijai esot jāizvērtē, vai šī ietekme ir samērīga ar pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķi, proti, reālas saiknes pastāvēšanu starp Dānijas pilsoņiem un Dāniju.
26. Treškārt, attiecībā uz Apkārtrakstu par naturalizāciju iesniedzējtiesa paskaidro, ka bijušajiem Dānijas pilsoņiem, kuri zaudējuši Dānijas pilsonību saskaņā ar Pilsonības likuma 8. panta 1. punktu, ir iespēja lūgt Dānijas pilsonību naturalizācijas kārtībā un šajā gadījumā tiem principā ir jāizpilda virkne vispārīgu, šajā likumā paredzētu Dānijas pilsonības iegūšanas nosacījumu (10). Taču attiecībā uz šādiem pilsoņiem šos nosacījumus iespējams mīkstināt saistībā ar Dānijā prasīto nepārtraukto deviņu gadu uzturēšanās periodu (11). Tomēr no šīs tiesas sniegtajām norādēm izriet, ka šai mīkstināšanai, no vienas puses, ir ļoti ierobežota piemērošanas joma un, no otras puses, tā neko nemaina faktā, ka saskaņā ar minētā apkārtraksta 5. panta 1. punktu pieteicējam pieteikuma iesniegšanas brīdī ir jādzīvo Dānijā (12).
2. Prasītājas pamatlietā situācija
27. Attiecībā uz prasītājas pamatlietā situāciju iesniedzējtiesa norāda šādus faktus: viņai ir Dānijas un Amerikas dubultpilsonība; viņa ir dzimusi Savienotajās Valstīs un nekad nav dzīvojusi Dānijā; tomēr viņa ir uzturējusies šajā dalībvalstī 44 nedēļas pirms 22 gadu vecuma un 5 nedēļas pēc tā sasniegšanas; viņa ir iesniegusi Ārvalstnieku un integrācijas ministrijā pieteikumu pilsonības saglabāšanai 43 dienas pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas; ar apstrīdēto lēmumu viņa tikusi informēta, pirmkārt, par Dānijas pilsonības ex lege zaudēšanu 22 gadu vecuma sasniegšanas brīdī reālas saiknes neesamības dēļ, jo pirms šā datuma nav ticis iesniegts pieteikums par pilsonības saglabāšanu atbilstoši Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmajam teikumam, un, otrkārt, par to, ka uz viņu neattiecas šā likuma 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētā atkāpe, jo viņas pieteikums ir iesniegts pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas.
B. Par vadlīniju, kas iezīmējas Tiesas judikatūrā par Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu
28. Turpmākajos apsvērumos izskatīšu Tiesas judikatūru par Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu un šīs lietas vērtējumam nozīmīgos tās attīstības elementus.
1. Spriedums “Rottmann”: pārbaudes tiesā principa iedibināšana saskaņā ar Savienības tiesībām
29. Spriedumā Rottmann (13), kas attiecās uz Vācijas iestāžu lēmuma atsaukt naturalizāciju pārbaudi, Tiesa vispirms apstiprināja 90. gados iedibināto principu (14), saskaņā ar kuru dalībvalstu kompetence pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (15). Pēc tam Tiesa izskaidroja šā principa tvērumu, precizējot – “pat ja kāds jautājums ietilpst dalībvalstu kompetencē, gadījumos, kad piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgajām valsts tiesību normām ir tās jāievēro” (16). Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā Savienības pilsoņa statusa, ko piešķir LESD 20. pants, fundamentālo raksturu, tāda Savienības pilsoņa situācija, attiecībā uz kuru kādas dalībvalsts iestādes pieņem lēmumu atņemt viņam naturalizācijas kārtībā piešķirto pilsonību pēc tam, kad viņš zaudējis citas dalībvalsts pilsonību, kura viņam bijusi sākotnēji, apstākļos, kad tā rezultātā var zaudēt minēto statusu un ar to saistītās tiesības, pēc savas dabas un savu seku dēļ ietilpst Savienības tiesību jomā (17).
30. Tāpat Tiesa ir iedibinājusi principu, saskaņā ar kuru attiecībā uz Savienības pilsoņiem šīs kompetences īstenošana, ciktāl tā skar Savienības tiesību sistēmā piešķirtās un aizsargātās tiesības, kā tas it īpaši ir lēmuma par naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības atņemšanu gadījumā, ir pakļauta pārbaudei tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām (18). Secinājusi, ka lēmums par naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības atņemšanu krāpniecisku darbību dēļ ir principā uzskatāms par likumīgu (19), Tiesa pasludināja, ka tomēr būtu jāizvērtē šāda lēmuma samērīgums, ņemot “vērā sekas, kuras ar šo lēmumu var iespējami tikt radītas ieinteresētajai personai un attiecīgajā gadījumā tās ģimenes locekļiem saistībā ar ikvienam Savienības pilsonim piederošo tiesību zaudēšanu” (20).
31. Visbeidzot Tiesa nosprieda, ka LESD 20. pants neliedz dalībvalstij atņemt Savienības pilsonim naturalizācijas kārtībā iegūtu šīs dalībvalsts pilsonību, ja tā tikusi panākta ar viltu, ja vien šajā lēmumā par atņemšanu tiek ievērots samērīguma princips (21).
32. Dažus šīs judikatūras punktus apstiprināja un papildināja divi vēlāki Tiesas spriedumi.
2. Spriedums “Tjebbes” u.c.: Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas seku individuālas izvērtēšanas nozīmīgums samērīguma pārbaudē
33. Spriedumā Tjebbes u.c., kas attiecās uz vispārīga nosacījuma (22) par Nīderlandes pilsonības ex lege un līdz ar to ieinteresēto personu Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu (23) pārbaudi saskaņā ar Savienības tiesībām, Tiesas apsvērumu izejas punkts ir agrākajā judikatūrā pasludinātā principa apstiprināšana (24). Balstoties uz sprieduma Rottmann 42. un 45. punktu, Tiesa apstiprināja, ka tādu Savienības pilsoņu situācija, kuriem ir tikai vienas dalībvalsts pilsonība un kuriem, zaudējot šo pilsonību, zūd arī LESD 20. pantā piešķirtais Savienības pilsoņa statuss, kā arī ar to saistītās tiesības, pēc savas būtības un sekām ietilpst Savienības tiesībās un tādējādi, īstenojot savu kompetenci pilsonības jautājumos, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības (25).
34. Precīzāk, pirmām kārtām, atgādinot it īpaši, ka, īstenodama savu kompetenci, kas dalībvalstij ļauj noteikt pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus, tā var likumīgi uzskatīt, ka pilsonība atspoguļo patiesas saiknes starp valsti un tās pilsoņiem esamību, un līdz ar to šādas patiesas saiknes neesamību vai zušanu saistīt ar tās pilsonības zaudēšanu (26), Tiesa apstiprināja, ka Savienības tiesībām principā nav pretrunā, ka tādos apstākļos kā attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie dalībvalsts vispārējo interešu dēļ paredz tās pilsonības zaudēšanu, lai arī – to zaudējot – attiecīgā persona zaudē arī Savienības pilsoņa statusu (27).
35. Taču, otrām kārtām, norādot, cik svarīgi šādās situācijās valsts iestādēm un tiesām ir ievērot samērīguma principu, Tiesa pasludināja, ka dalībvalsts pilsonības ex lege zaudēšana nebūtu saderīga ar samērīguma principu, ja atbilstošajos valsts noteikumos nekādi nebūtu atļauts atsevišķi izvērtēt sekas, ko šī zaudēšana rada attiecīgajām personām, ņemot vērā Savienības tiesības (28).
36. Tiesas ieskatā no tā izriet, ka situācijā, kad dalībvalsts pilsonība tiek zaudēta ex lege, izraisot arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām ir jāvar netieši pārbaudīt, kādas sekas rada šī pilsonības zaudēšana, un attiecīgajā gadījumā ir jāatjauno “ex tunc” attiecīgās personas pilsonība, ja tā lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina tās pilsonību (29). Vēl Tiesa piebilda, ka samērīguma vērtējumā valsts kompetentajām iestādēm un, attiecīgajā gadījumā, valsts tiesām ir jāpārliecinās, ka šāda pilsonības zaudēšana atbilst Hartā garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un it īpaši tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā (30).
37. Judikatūru, kas izriet no spriedumiem Rottmann un Tjebbes u.c., apstiprināja spriedums Wiener Landesregierung, kurā Tiesa skaidri secināja, ka pēdējā minētajā lietā aplūkotais lēmums nav saderīgs ar samērīguma principu.
3. Spriedums “Wiener Landesregierung”: šajā lietā aplūkotā apstrīdētā lēmuma nesaderība ar samērīguma principu
38. Atļaušos minēt apsvērumus, ko esmu formulējis secinājumos lietā Wiener Landesregierung (31), un šeit skaidrības labad vienīgi īsumā atgādināšu sprieduma Wiener Landesregierung faktus, kas ir noderīgi iesniedzējtiesas šajā lietā uzdoto jautājumu vērtējumam.
39. Minētajā lietā Austrijas tiesa vēlējās zināt, vai tādas personas situācija, kura, būdama tikai vienas dalībvalsts pilsone, atsakās no šīs pilsonības, lai iegūtu citas dalībvalsts pilsonību, un līdz ar to zaudē Savienības pilsoņa statusu, pēc tam, kad pēdējās minētās dalībvalsts iestādes ir izsniegušas garantiju, ka šīs valsts pilsonība viņai tiks piešķirta, pēc savas būtības un sekām ietilpst Savienības tiesību jomā, ja šī garantija tiek atsaukta, kālab šai personai tiek liegts atgūt Savienības pilsoņa statusu. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši, tādējādi apstiprinot Savienības tiesību piemērošanu šādā situācijā (32).
40. Tāpat Austrijas tiesa vēlējās zināt, vai kompetentajām uzņēmējas valsts iestādēm un – attiecīgā gadījumā – valsts tiesām ir jāpārbauda, vai lēmums atsaukt garantiju attiecībā uz šīs dalībvalsts pilsonības piešķiršanu, ja tas izraisa galīgu Savienības pilsoņa statusa un no tā izrietošo tiesību zaudēšanu, tā ietekmes ziņā uz attiecīgās personas situāciju atbilst samērīguma principam. Arī uz šo jautājumu Tiesa atbildēja apstiprinoši, apstiprinot, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesām ir pienākums pārbaudīt aplūkotā valsts lēmuma saderību ar samērīguma principu (33).
41. Vēlos vērst uzmanību uz dažiem šā sprieduma elementiem.
42. Pirmkārt, Tiesa norādīja, cik svarīgi, pārbaudot Savienības tiesībās iedibināto samērīguma principu, ir izvērtēt attiecīgās personas, kā arī vajadzības gadījumā tās ģimenes individuālo situāciju (34). Šajā ziņā tā atgādināja savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru kompetentajām iestādēm un, attiecīgā gadījumā, valsts tiesām ir jāpārliecinās, ka šāds lēmums atbilst Hartā garantētajām pamattiesībām un it īpaši tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kādas tās ir noteiktas šīs hartas 7. pantā (35).
43. Otrkārt, izvērtējusi Austrijas sniegto valsts lēmuma, kura dēļ ir zaudēts Savienības pilsoņa statuss, pamatojumu (36), Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā būtiskās sekas attiecībā uz ieinteresētās personas situāciju, it īpaši attiecībā uz tās ģimenes un profesionālās dzīves normālu attīstību, kādas ir lēmumam atsaukt garantiju par Austrijas pilsonības piešķiršanu, ar kuru Savienības pilsoņa statusa zaudēšana tiek padarīta par galīgu, šis lēmums nešķiet samērīgs ar šīs personas izdarīto pārkāpumu smagumu (37). Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka “prasība par saderību ar samērīguma principu nav izpildīta, ja šāds lēmums ir pamatots ar ceļu satiksmes noteikumu administratīviem pārkāpumiem, par kuriem saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām uzliek tikai naudas sodu”. Citiem vārdiem sakot, Tiesa pirmo reizi šajā judikatūrā stingri uzskatīja, ka šāds valsts lēmums nav saderīgs ar samērīguma principu Savienības tiesībās (38).
4. Judikatūras principi saistībā ar pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumu vērtējumu saskaņā ar Savienības tiesībām
44. Vadlīniju, kas iezīmējas Tiesas judikatūrā par Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, pamatā veido divi judikatūras principi.
45. Atbilstoši pirmajam principam dalībvalstu kompetence pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības. Izprast šo principu nozīmē labi saprast atšķirību starp šo ekskluzīvo kompetenci un tās īstenošanu, ievērojot Savienības tiesību sistēmu. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka šo dalībvalstu kompetenci Tiesa nekad nav apšaubījusi. Kā rakstījis ģenerāladvokāts L. M. Pojarešs Maduru, “nav tā, ka valsts pilsonības (un tātad arī Savienības pilsonības) iegūšanu un zaudēšanu kā tādu regulētu [Savienības] tiesības, taču pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumiem jābūt saderīgiem ar [Savienības] tiesību normām un tiem jāatbilst Eiropas pilsoņa tiesībām” (39). Tāpēc no šā principa nevar secināt ne pilnīgu neiespējamību atņemt pilsonību gadījumā, ja šāda atņemšana nozīmētu arī Savienības pilsonības zaudēšanu, ne arī uzskatīt, ka uz pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumiem neattiecas Savienības tiesību kontrole (40). Patiesībā Savienības pilsoņa statusam nevar atņemt tā lietderīgo iedarbību un līdz ar to tiesības, ko tas piešķir, nevar pārkāpt, pieņemot valsts tiesisko regulējumu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām un it īpaši iepriekš atgādinātajiem principiem, kuri izriet no Tiesas judikatūras (41).
46. Atbilstoši otrajam principam pārbaude tiesā tiek veikta saskaņā ar Savienības tiesībām un it īpaši atbilstoši samērīguma principam. Samērīguma principa ievērošanas kontekstā jāpatur prātā vairāki aspekti: vispirms Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas seku attiecīgajai personai un tās ģimenes locekļiem individuāla pārbaude attiecībā uz tiesību, kas piešķirtas ikvienam Savienības pilsonim, zaudēšanu; pēc tam šo seku atbilstības Hartas garantētajām pamattiesībām prasība un visbeidzot – vajadzības gadījumā – pienākums ex tunc atjaunot attiecīgās personas pilsonību. Šie aspekti ir noteicošie pārbaudei tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām, un pilsonības zaudēšanas, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, samērīguma pārbaude, ko prasa Tiesa, kompetentajām iestādēm un valsts tiesām ir jāveic pilnīgi un detalizēti.
47. Tāpēc vairs nav nekādu šaubu, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā pilsonības zaudēšana, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, ir jāizvērtē tieši šo principu kontekstā.
C. Par judikatūras principu piemērošanu šajā lietā
48. Iesākumā atgādināšu, ka prasītāja pamatlietā saskaņā ar Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmo teikumu zaudēja ex lege savu Dānijas pilsonību, sasniedzot 22 gadu vecumu, reālas saiknes ar Dāniju neesamības dēļ un, tā kā pieteikums Dānijas pilsonības saglabāšanu tika iesniegts pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas, nevarēja izmantot šā likuma 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto atkāpi.
49. Līdz ar to prasītāja pamatlietā ir saskārusies ar Savienības pilsones statusa, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (42), zaudēšanu.
50. Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru (43) un it īpaši spriedumu Tjebbes u.c., ir skaidrs, ka tāda Savienības pilsoņa situācija, kuram ir tikai vienas dalībvalsts pilsonība un kuram, zaudējot šo pilsonību, zūd arī LESD 20. pantā piešķirtais statuss, kā arī ar to saistītās tiesības, pēc savas būtības un sekām ietilpst Savienības tiesībās (44). Tā kā uz prasītājas pamatlietā situāciju attiecas Savienības tiesību piemērošanas joma, no tā izriet, ka Dānijas Karalistei, īstenojot savu kompetenci pilsonības jautājumos, ir jāievēro šīs tiesības un ka šī situācija ir jāizvērtē saskaņā ar šīm tiesībām (45).
51. Ņemot vērā šo secinājumu, rodas jautājums, vai Dānijas Pilsonības likuma 8. panta 1. punktā paredzētā pilsonības ex lege zaudēšana atbilst Savienības tiesībām. Atgādināšu – kā izriet no Tiesas judikatūras – lai valsts tiesiskajā regulējumā paredzēta pilsonības zaudēšana atbilstu šīm tiesībām, tai jāatbilst vispārējo interešu apsvērumam, un tas nozīmē, ka tai jāspēj sasniegt izvirzīto mērķi un ka pilsonības zaudēšana atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam nedrīkst būt patvaļīga (46).
52. Prasītāja pamatlietā apgalvo, ka Pilsonības likuma 8. panta 1. punktā paredzētajai automātiskajai un bezizņēmumu pilsonības zaudēšanai ir leģitīms mērķis un nolūks saglabāt reālu saikni un uzturēt īpašas solidaritātes un lojalitātes attiecības starp dalībvalsti un tās pilsoņiem, tomēr tā nespēj nodrošināt šā mērķa īstenošanu. Turklāt šajā tiesību normā paredzētā automātiskā zaudēšana neesot samērīga un līdz ar to esot pretrunā LESD 20. pantam, lasot to kopsakarā ar Hartas 7. pantu.
53. Turpretim Dānijas valdība savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta likumības un samērīguma pārbaude attiecībā pret personām, kuras pieteikuma par pilsonības saglabāšanu iesniegšanas brīdī ir sasniegušas 22 gadu vecumu, ir jābalsta uz Dānijas pilsonības iegūšanas un zaudēšanas kārtības vispārēju vērtējumu. Personu, kuras sasniegušas 22 gadu vecumu, Dānijas pilsonības ex lege zaudēšanas samērīgums būtu jānovērtē arī, raugoties uz nosacījumiem par pilsonības saglabāšanu līdz šim vecumam, kuri kopumā ir ļoti labvēlīgi. Turklāt šī valdība uzskata, ka nosacījumu par Dānijas pilsonības zaudēšanu likumību un samērīgumu pamato tas, ka valdība, balstoties uz individuālu vērtējumu, var atļaut pilsonības saglabāšanu, ja pieteikums iesniegts pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas.
54. Tādēļ minētās judikatūras gaismā izvērtēšu, vai aplūkotajam valsts tiesiskajam regulējumam, kas paredz Dānijas pilsonības zaudēšanu un līdz ar to prasītājas pamatlietā Savienības pilsones statusa zaudēšanu, ir leģitīms pamats un ar to var sasniegt izvirzīto mērķi un vai Dānijas pilsonības zaudēšanas kārtībā ir ievērots samērīguma princips attiecībā uz sekām, ko tā rada prasītājas pamatlietā situācijai.
1. Dānijas pilsonības zaudēšanas kārtības vispārējo interešu mērķa likumības pārbaude
55. Pirmkārt, atgādināšu – Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalsts ir tiesīga vēlēties aizsargāt īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības ar saviem pilsoņiem, kā arī pilsonības saiknes pamatā esošo tiesību un pienākumu savstarpējību (47). Tiesas ieskatā, īstenojot savu kompetenci, kas dalībvalstij ļauj noteikt pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus, tā var likumīgi uzskatīt, ka pilsonība atspoguļo patiesas saiknes starp valsti un tās pilsoņiem esamību, un tāpēc šādas patiesas saiknes neesamību vai pārtrūkšanu saistīt ar tās pilsonības zaudēšanu (48).
56. Otrkārt, atgādināšu arī, ka Tiesai spriedumā Tjebbes u.c. jau ir bijusi iespēja precizēt, ka kritērijs, kas balstīts uz šīs dalībvalsts pilsoņu pastāvīgo dzīvesvietu pietiekami ilgā laikposmā “ārpus [attiecīgās] dalībvalsts un teritorijām, kurām ir piemērojams LES”, var tikt uzskatīts par tādu, kas atspoguļo šīs patiesās saiknes trūkumu (49).
57. Šajā gadījumā, kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta mērķis ir novērst Dānijas pilsonības nodošanu starp paaudzēm tādām personām, kurām nav vai vairs nav reālas saiknes ar Dāniju. Dānijas valdības ieskatā Dānijas likumdevējs ir uzskatījis, ka personas, kas dzimušas ārvalstīs un nav dzīvojušas Dānijā vai nav tajā dzīvojušas ievērojamu laikposmu, pieaugot pakāpeniski zaudē savu lojalitāti, solidaritāti un saikni ar šo dalībvalsti (50).
58. Šādos apstākļos uzskatu – kā apgalvo Dānijas un Francijas valdības un Komisija –, ka dalībvalsts principā var leģitīmi atzīt: personas, kuras dzimušas ārvalstīs un nav dzīvojušas vai uzturējušās šajā dalībvalstī tā, lai varētu pierādīt reālu saikni ar šo valsti, var pakāpeniski zaudēt lojalitātes un solidaritātes attiecības, kā arī saikni ar minēto dalībvalsti. Šajā ziņā norādīšu, ka Eiropas Konvencijas par pilsonību 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka pilsonību var zaudēt ex lege, ja nav patiesas saiknes starp līgumslēdzēju valsti un pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas ārzemēs (51).
59. Līdz ar to man principā šķiet, ka dalībvalsts, no vienas puses, var leģitīmi nolemt, ka tādi kritēriji kā uzturēšanās tās teritorijā laika periodus, kuru kopējais ilgums nesasniedz vismaz vienu gadu, neliecina par reālu saikni ar šo dalībvalsti, un, no otras puses, noteikt vecumu – kā šajā gadījumā 22 gadi –, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti pilsonības zaudēšanas nosacījumi.
60. Iepriekš sacītajam man pilnības labad jāpiebilst svarīgs jautājums – ko Komisija izvirzījusi savos rakstveida apsvērumos un par ko pēc Tiesas uzdota jautājuma tika debatēts tiesas sēdē –, kas sakņojas ārpus problēmas, ar kuru saskārusies iesniedzējtiesa. Runa ir par to, vai pilsonības zaudēšanas kritērijs, kurš balstīts uz faktu, ka Dānijas pilsonis dzīvo ārpus Dānijas, un nenošķir dzīvesvietu Savienībā no dzīvesvietas trešā valstī, var tikt uzskatīts par leģitīmu kritēriju saskaņā ar Savienības tiesībām, ja šī zaudēšana nozīmē arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu (52).
61. Faktiski šāda dzīvesvietas kritērija piemērošanas sekas, kā pamatoti uzsvērusi Komisija savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos, ir tādas, ka persona, kas ir Dānijas pilsone, kurai ir trešās valsts pilsonība, kas ir dzimusi citā dalībvalstī, kuras māte vai tēvs ir dāņu izcelsmes un kura ir īstenojusi tiesības brīvi pārvietoties atbilstoši LESD 21. pantam, tādējādi ex lege zaudē savu Dānijas pilsonību un līdz ar to Savienības pilsoņa statusu, ja, sasniegusi 22 gadu vecumu, tā izpilda Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētos kumulatīvos nosacījumus un tai nepienākas šā likuma 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētā atkāpe. Citiem vārdiem sakot, šīs personas vecāku īstenotās tiesības, ko piešķir Savienības pilsoņa statuss, paradoksālā veidā ir veicinājušas to, ka šī persona zaudē visas Savienības pilsoņa statusa piešķirtās tiesības (53). Turklāt viņa tās zaudētu arī tad, ja būtu dzimusi citā dalībvalstī un vecumā no 18 līdz 22 gadiem būtu izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, it īpaši, lai strādātu un uzturētos citā dalībvalstī (54).
62. Šajā ziņā, lai gan izprotu Komisijas šaubas par šāda dzīvesvietas kritērija leģitimitāti un tā vispārējo ietekmi uz pilsoņu brīvu pārvietošanos Savienībā, neuzskatu, ka šajā lietā būtu nepieciešama specifiska un padziļināta uz šo elementu vērsta analīze, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka, izņemot trīs vai četru nedēļu uzturēšanos Francijā (55), prasītāja pamatlietā nav uzturējusies kādā citā dalībvalstī, izņemot Dāniju, un vienmēr ir dzīvojusi Savienotajās Valstīs. Tomēr, ja nu Tiesai būtu cits viedoklis, formulēšu šādas piezīmes.
63. Vispirms atgādināšu, ka iepriekšējos punktos izklāstītā problēma netika aplūkota lietā, kurā pasludināts spriedums Tjebbes u.c., jo Nīderlandes tiesiskajā regulējumā, par ko bija strīds lietā, kurā pasludināts šis spriedums, paredzētais kritērijs, kas balstīts uz dzīvesvietu, nenošķīra dzīvesvietu Nīderlandē no dzīvesvietas citā dalībvalstī (56). Lai gan, protams, ir taisnība, ka šajā spriedumā Tiesa uzskatīja šo kritēriju par tādu, kas atspoguļo patiesas saiknes trūkumu, tomēr tā precizēja, ka runa ir par dzīvesvietu “ārpus [attiecīgās] dalībvalsts un teritorijām, kurām ir piemērojams LES” (57).
64. Tālāk nedrīkst aizmirst, ka attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri ir dzimuši uzņēmējā dalībvalstī un kuri nekad nav izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šie Savienības pilsoņi var atsaukties uz LESD 21. panta 1. punktu un uz tiesību normām, kas pieņemtas tā piemērošanai (58).
65. Visbeidzot – man šķiet acīmredzams, ka kritērijs, kas saistībā ar pilsonības zaudēšanu 22 gadu vecumā, attiecīgai personai radot arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, nenošķir dzīvesvietu vai uzturēšanos trešā valstī no dzīvesvietas vai uzturēšanās dalībvalstī, rada acīmredzamu pārvietošanās un uzturēšanās brīvības dalībvalstu teritorijā ierobežojumu, un tas var atturēt Dānijas pilsoni no šo tiesību izmantošanas (59). Šajā ziņā jānorāda, ka es nesaprotu, kā būtu iespējams apgalvot, ka šāds Savienības pilsoņu tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ierobežojums ir samērīgs. Patiesībā tas, ka Savienības pilsonis var zaudēt savu pilsonību tādēļ, ka ir apmeties uz dzīvi citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras pilsonība viņam ir, manuprāt, nesamērīgi ierobežo šā pilsoņa tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos. Kā tiesas sēdē pamatoti norādīja Komisija, dzīvi un uzturēšanos Savienības teritorijā nedrīkstētu uzskatīt par reālas saiknes pārraušanu starp Savienības pilsoni un tā izcelsmes dalībvalsti.
66. Šādos apstākļos un, ņemot vērā manas šaubas par tāda dzīvesvietas kritērija kā Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētais ietekmi uz pilsoņu brīvu pārvietošanos Savienībā, uzskatu, ka tādā situācijā kā pamatlietā Savienības tiesības principā neliedz to, ka situācijās, kas minētas šajā tiesību normā, dalībvalsts vispārēju interešu mērķa dēļ paredz pilsonības zaudēšanu, lai arī šī zaudēšana attiecīgajai personai nozīmē arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu.
2. Aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma samērīguma pārbaude, ņemot vērā sekas, ko tas rada attiecīgajai personai
67. Ņemot vērā Tiesas judikatūru un it īpaši sprieduma Tjebbes u.c. 40.–42. punktu (60), apšaubu samērīguma principa ievērošanu Dānijas pilsonības zaudēšanas – kas notiek 22 gadu vecumā – kārtībā, kura paredzēta Pilsonības likuma 8. panta 1. punktā un kuru savā administratīvajā praksē piemēro Dānijas iestādes. Šaubas manī rada ne tikai viens pats pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma aspekts, bet vairāki elementi, kas ir šīs kārtības pamata un ir saistīti, no vienas puses, ar Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas individuālu seku novērtējuma saskaņā ar Savienības tiesībām neesamību attiecībā uz ikvienu personu, kura iesniegusi pieteikumu pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas, un, no otras puses, ar zaudētās pilsonības ex tunc atgūšanu.
a) Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas individuālu seku novērtējuma saskaņā ar Savienības tiesībām sistemātiska neesamība attiecībā uz ikvienu personu, kura iesniegusi pieteikumu pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas
68. Atgādināšu, ka iesniedzējtiesas šaubas ir saistītas ar to, ka Dānijas pilsonības un līdz ar to Savienības pilsoņa statusa zaudēšana ir automātiska un ka Pilsonības likums neparedz nevienu izņēmumu. Kā Komisija norādīja tiesas sēdē, situācijā pamatlietā attiecīgā persona nekad nav saņēmusi savas situācijas un vajadzības gadījumā savas ģimenes situācijas individuālu izvērtējumu. Manuprāt, šis jautājums atrodas tās problemātikas centrā, ko rada šajā lietā apstrīdētā pilsonības ex lege zaudēšanas kārtība.
69. Pirmkārt, norādīšu, ka vienīgā iespēja, kas sniegta Dānijas pilsonim, lai saņemtu pilsonības zaudēšanas, kura izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, seku individuālu izvērtējumu saskaņā ar Savienības tiesībām, ir pieteikuma par Dānijas pilsonības saglabāšanu iesniegšana pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas (61) vai – precīzāk – starp 21 un 22 gadu vecumu (62), kas, manuprāt, ir ļoti īss laikposms. Ja pieteikums tiek iesniegts pēc šā vecuma sasniegšanas, tas tiks izskatīts vienīgi ar mērķi pārbaudīt, vai ir izpildīti Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētie nosacījumi. Ja tie būs izpildīti, pieteikums tiks automātiski noraidīts (63) un attiecīgā persona ne vien zaudēs Dānijas pilsonību un līdz ar to Savienības pilsoņa statusu, bet tā nevienā brīdī nesaņems arī šīs zaudēšanas seku saskaņā ar Savienības tiesībām individuālu izvērtējumu.
70. Otrkārt, norādīšu, ka no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka pēc sprieduma Tjebbes u.c. pasludināšanas Ārvalstnieku un integrācijas ministrija nolēma, ka bijušie Dānijas pilsoņi, kuri 22 gadu vecumu sasnieguši 1993. gada 1. novembrī vai pēc šā datuma un kuri lūguši saglabāt Dānijas pilsonību pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas, un attiecībā uz kuriem pieņemts lēmums par pilsonības zaudēšanu saskaņā ar Pilsonības likuma 8. pantu, izraisot arī Savienības pilsonības zaudēšanu, var lūgt šā lēmuma pārskatīšanu (64). Tādējādi, lai gan šie pilsoņi varēja sagaidīt šādu lēmuma pārskatīšanu saskaņā ar Savienības tiesībām, prasītāja pamatlietā, kura bija sasniegusi 22 gadu vecumu pēc 1993. gada 1. novembra, tomēr nevarēja tādu sagaidīt, jo pieteikumu par pilsonības saglabāšanu bija iesniegusi 43 dienas pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas.
1) Dānijas valdības izvirzītie iebildumi
71. Runājot par iemeslu saglabāt Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto prasību, saskaņā ar kuru pieteikums par Dānijas pilsonības saglabāšanu jāiesniedz pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas, iesniedzējtiesa norāda, ka no šīs tiesību normas sagatavošanas darbiem izriet, ka, izdarot tajā grozījumus, lai izpildītu spriedumu Tjebbes u.c., Dānijas likumdevējs ir uzskatījis, ka “šis spriedums, šķiet, neuzliek pienākumu, ka šādam [individuālam] izvērtējumam vajadzētu būt sistemātiski iespējamam”.
72. Šajā ziņā Dānijas valdība savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos ir apgalvojusi, ka no sprieduma Tjebbes u.c. neizriet, ka individuālai izvērtēšanai jābūt iespējamai jebkurā brīdī, ja to vēlas attiecīgā persona. Atbilstoši šīs valdības minētā sprieduma interpretācijai pietiek ar to, ka šādu individuālu izvērtējumu ir iespējams izdarīt – un tas esot iespējams tad –, ja pieteikums par pilsonības saglabāšanu ir iesniegts pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas.
73. Ja pieņemtu minēto interpretāciju, šajā lietā rastos šādi jautājumi: vai konkrētās situācijās būtu jāuzskata, ka persona var zaudēt dalībvalsts pilsonību, tādējādi zaudējot Savienības pilsoņa statusu, ja nevienā brīdī nenotiek zuduma un ietekmes, ko tā rada šai personai saskaņā ar Savienības tiesībām, individuāls izvērtējums? Vai, kā ierosina šī valdība, būtu jāuzskata, ka Tiesas judikatūrā noteikto dalībvalstu pienākumu izdarīt šo individuālo izvērtējumu var ierobežot noilguma termiņš?
74. Šie jautājumi man skaidri liek secināt, ka sprieduma Tjebbes u.c. interpretācija, ko sniedzis Dānijas likumdevējs un valdība, nav pieņemama, jo šis spriedums ir kļūdaini saprasts.
75. Pirmkārt, šādā sprieduma nolasījumā, manuprāt, nav ņemts vērā atbildīgo iestāžu un valsts tiesu pienākums, no vienas puses, ievērot samērīguma principu saistībā ar Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu un, no otras puses, ievērojot šo principu, individuāli izvērtēt šā statusa zaudēšanas ietekmi saskaņā ar Savienības tiesībām.
76. Otrkārt, tādās situācijās kā pamatlietā šāda interpretācija ļauj dalībvalstīm atņemt lietderīgo iedarbību LESD 20. pantam, kā to interpretējusi Tiesa. Atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss. Tādēļ šim statusam nevar atņemt tā lietderīgo iedarbību, un tādējādi tiesības, ko tas piešķir, nedrīkst pārkāpt ar tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kurā netiek ievērotas Savienības tiesības.
2) Kā pareizi nolasāms spriedums “Tjebbes” u.c.
77. Atgādināšu, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka princips, saskaņā ar kuru dalībvalstu kompetence pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, neļauj uzskatīt, ka pilsonības zaudēšanas nosacījumi, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, neietilptu Savienības tiesību pārbaudē (65). Šajā ziņā Tiesa spriedumā Tjebbes u.c. ir apstiprinājusi, ka dalībvalsts pilsonības ex lege zaudēšana nebūtu saderīga ar samērīguma principu, ja atbilstošajās valsts tiesību normās nekādi nebūtu atļauts atsevišķi izvērtēt sekas, ko šī zaudēšana rada attiecīgajām personām, ņemot vērā Savienības tiesības (66).
78. Atšķirībā no tā, ko Tiesa ir apstiprinājusi sprieduma Tjebbes u.c. 41. un 42. punktā, tādā situācijā, kāda ir prasītājai pamatlietā, kad Dānijas pilsonības zaudēšana notiek ex lege un līdz ar to tiek zaudēts Savienības pilsoņa statuss, secinu, ka Dānijas iestādes nespēj izvērtēt netieši šīs zaudēšanas sekas visiem Dānijas pilsoņiem, kuri iesnieguši pieteikumu par Dānijas pilsonības saglabāšanu pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas. Patiesībā šie pilsoņi nevienā brīdī nesaņem seku, ko šis zudums viņiem rada saskaņā ar Savienības tiesībām, samērīguma individuālu izvērtējumu. Šāda izvērtējuma neesamība, manuprāt, ir ne vien automātiska, kā secina iesniedzējtiesa, bet arī sistemātiska.
79. Sprieduma Tjebbes u.c. pareizs lasījums nozīmē, ka visas pilsonības zaudēšanas situācijas, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, ir jāspēj izvērtēt, ņemot vērā samērīguma principu, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā attiecībā uz LESD 20. pantu, un tas paredz pienākumu izdarīt individuālu izvērtējumu arī attiecībā uz personām, kuras atrodas tādā situācijā kā prasītāja pamatlietā. Ņemot vērā pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu, dažas situācijas, kurās Savienības pilsoņa statusa zaudēšanai var būt potenciāli nesamērīgas sekas, nekad nebūs iespējams izvērtēt saskaņā ar Savienības tiesībām, lai gan attiecīgās personas zaudē visas ar šo statusu saistītās tiesības.
80. Vai mēs to varam pieņemt? Domāju, ka nē.
81. Šajā ziņā atgādināšu, ka spriedumā Wiener Landesregierung Tiesa jau ir nospriedusi, ka jebkura Savienības pilsoņa statusa – pat pagaidu – zaudēšana nozīmē, ka attiecīgajai personai uz nenoteiktu laiku ir liegta iespēja izmantot visas ar minēto statusu piešķirtās tiesības (67). Tāpēc tādā situācijā kā pamatlietā, kad persona 22 gadu vecumā jau ir ex lege zaudējusi pilsonību un tātad arī Savienības pilsoņa statusu bez iespējas apstrīdēt šo zaudēšanu, ņemot vērā sekas, ko tas rada šai personai, saskaņā ar Savienības tiesībām, attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums nodrošināt LESD 20. panta lietderīgo iedarbību.
82. Lai gan, kā šajā gadījumā, pilsonības zaudēšanas, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, iemesli principā ir leģitīmi, šī zaudēšana var notikt vienīgi tad, ja atbildīgās iestādes un valsts tiesas ievēro samērīguma principu. Viena lieta ir noteikuma par pilsonības ex lege zaudēšanu paredzēšana valsts tiesiskajā regulējumā, jo šāda leģislatīva izvēle ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē. Tas, ka šajā tiesiskajā regulējumā paredzētā valsts procedūra neļauj attiecīgajai personai apstrīdēt šo zaudēšanu samērīguma pārbaudes [laikā] (68) un līdz ar to saņemt šīs zaudēšanas seku individuālu izvērtējumu, ir pavisam cita lieta. Tātad tas, ka dalībvalsts var leģitīmi paredzēt pilsonības ex lege zaudēšanu, ir jānošķir no samērīguma principa ievērošanas šajā zaudēšanā saskaņā ar Savienības tiesībām.
83. Šādos apstākļos varētu izdarīt secinājumu, ka šāda pilnīga un sistemātiska individuāla izvērtējuma neesamība attiecībā uz personām, kuras iesniegušas pieteikumu pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas, neļautu sasniegt pienākuma izdarīt samērīguma pārbaudi mērķi, proti, ļaut tām saglabāt minētās dalībvalsts pilsonību un līdz ar to Savienības pilsoņa statusu, un ka apstrīdētās normas izraisītā pilsonības atņemšana ir patvaļīgs un nekonsekvents akts.
84. Ilustrācijai: situācija ar divām māsām, AA un BB, kurām ir Dānijas pilsonība. AA ir dzimusi Dānijā, bet dažus mēnešus pēc dzimšanas ir kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Savienotajām Valstīm. Turpretim BB ir dzimusi Savienotajās Valstīs un atrodas tādā pašā situācijā kā prasītāja pamatlietā. Šādā gadījumā Pilsonības likuma 8. panta 1. punkta piemērošanas šīm divām māsām sekas būtu tādas, ka AA saglabātu Dānijas pilsonību, jo ir dzimusi Dānijā, savukārt viņas māsa BB, kura iesniegusi pieteikumu par Dānijas pilsonības saglabāšanu mazliet pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas, automātiski zaudētu pilsonību un līdz ar to Savienības pilsoņa statusu bez iespējas apstrīdēt šo zaudēšanu.
85. Šajā lietā prasītāja pamatlietā ir norādījusi atbildē uz tiesas sēdē Tiesas uzdotu jautājumu, ka viņas brāļi un māsas varēja saglabāt Dānijas pilsonību un līdz ar to Savienības pilsoņu statusu, jo bija iesnieguši pieteikumu noteiktajā laikā. Tādējādi mēs saskaramies ar situāciju, kurā ģimenes lokā prasītāja pamatlietā ir vienīgā, kura zaudējusi Dānijas pilsonību un vienlaikus Savienības pilsoņa statusu.
86. Šajā ziņā jāatgādina, ka attiecīgās personas situācijas individuāls izvērtējums vajadzības gadījumā nozīmē, ka ir jāizvērtē šīs personas ģimenes situācija, lai noteiktu, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, ja tā izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, rada sekas, kas – salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto mērķi – nesamērīgi ietekmē šīs personas ģimenes un profesionālās dzīves normālu attīstību Savienības tiesību aspektā (69). Šāda samērīguma izvērtējuma neesamības gadījumā valsts kompetentās iestādes un attiecīgajā gadījumā valsts tiesas nespēs pārliecināties, ka šāda pilsonības zaudēšana atbilst Hartā garantētajām pamattiesībām un it īpaši tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā (70).
87. Tādēļ uzskatu, ka neatkarīgi no valsts likumdevēja leģitīmās izvēles ieviest vai neieviest pilsonības ex lege zaudēšanas gala termiņu, atbildīgajām iestādēm – vai vajadzības gadījumā valsts tiesām – ir jāspēj individuāli izvērtēt ikvienu pilsonības zaudēšanu, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, pieteikuma par pilsonības saglabāšanu iesniegšanas brīdī. Šādā gadījumā rodas jautājums, kāds laika periods būtu jāņem vērā, izdarot šādu izvērtējumu samērīguma pārbaudes [laikā]. Šajā ziņā Komisija pamatoti apgalvo, ka šo izvērtējumu varētu veikt, ņemot vērā ieinteresētās personas situāciju 22 gadu vecumā. Tā kā individuāls izvērtējums būtu iespējams arī tad, ja pieteikums par pilsonības saglabāšanu būtu iesniegts pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas, šādā laika perioda, kas tiek ņemts vērā, lai izdarītu šo izvērtējumu, ierobežošanā, manuprāt, būtu ievērots gan tiesiskās drošības princips, gan samērīguma princips. Šajā sakarā jāpiebilst, ka gadījumā, ja minētais izvērtējums notiktu, ņemot vērā attiecīgās personas situāciju 22 gadu vecumā, jaunu faktu rašanās zināmos gadījumos tomēr varētu prasīt jaunu izvērtējumu.
b) Pilsonības “ex tunc” atgūšanas neesamība tās “ex lege” zaudēšanas kārtībā ar iespējamību to vēlāk atgūt vispārējā naturalizācijas procedūrā
88. Kā jau norādīju iepriekš, iesniedzējtiesa jautā arī par grūtībām atgūt pilsonību pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas naturalizācijas kārtībā. Šajā ziņā Dānijas valdība apgalvo, ka Pilsonības likuma 8. panta 1. punktā paredzētās pilsonības zaudēšanas samērīguma izvērtējumam attiecībā uz personām, kas pieteikuma par pilsonības saglabāšanu iesniegšanas brīdī sasniegušas 22 gadu vecumu, ir jābalstās uz Dānijas pilsonības zaudēšanas un atgūšanas kārtības vispārēju novērtējumu.
89. Šajā ziņā, kā jau minēju, pilsonības ex lege zaudēšanas kārtība sniedz bijušajiem Dānijas pilsoņiem iespēju vēlāk atgūt šo pilsonību vispārējā naturalizācijas procedūrā ar nosacījumu, ka viņi izpilda virkni prasību, tostarp prasību dzīvot valsts teritorijā naturalizācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī un dzīvot Dānijā deviņus gadus bez pārtraukuma (71).
90. Vai šī iespēja atgūt pilsonību ir pietiekama, lai uzskatītu, ka Dānijas pilsonības ex lege zaudēšanas kārtība atbilst prasībām, kas izriet no Savienības tiesībām, kā Tiesa tās interpretējusi spriedumā Tjebbes u.c.?
91. Domāju, ka nē.
92. Pirmkārt, kā jau norādīju, Tiesa savā judikatūrā ir iedibinājusi principu, saskaņā ar kuru dalībvalstu kompetence pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (72).
93. Otrkārt, kā arī jau minēju, Tiesa jau ir nospriedusi, ka situācijā, kad dalībvalsts pilsonība tiek zaudēta ex lege, izraisot arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām ir jāvar netieši pārbaudīt, kādas sekas rada šī pilsonības zaudēšana, kā arī attiecīgā gadījumā ir jāatjauno ex tunc pilsonība attiecīgajai personai, ja tā lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina tās pilsonību (73).
94. Jāsecina, ka pamatlietā aplūkotajā Dānijas pilsonības zaudēšanas kārtībā šāda iespēja nav paredzēta – pretēji Tiesas spriedumā Tjebbes u.c. nospriestajam. Taču šāda pilsonības zaudēšana, pat uz noteiktu dažu gadu laikposmu kā šajā gadījumā, nozīmē, ka attiecīgajai personai uz visu šo laikposmu ir atņemta iespēja izmantot visas tiesības, ko piešķir Savienības pilsoņa statuss (74). Tādēļ uzskatu, ka šī iespēja atgūt pilsonību nav pietiekama – pat vispārīgo uzturēšanās prasību mīkstināšanas gadījumā –, lai uzskatītu, ka Dānijas pilsonības ex lege zaudēšanas kārtība ir saderīga ar prasībām, kuras izriet no samērīguma principa saskaņā ar LESD 20. pantu.
95. Šādos apstākļos uzskatu, ka seku, ko rada pilsonības zaudēšana, ja tā izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, samērīguma pārbaude saskaņā ar Savienības tiesībām, ja to izdara vienīgi tad, ja attiecīgā persona to lūgusi pirms 22 gadu vecuma sasniegšanas, un bez iespējas šai personai atjaunot ex tunc pilsonību, nav pietiekama, lai izpildītu prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, kā Tiesa tās interpretējusi spriedumā Tjebbes u.c.
V. Secinājumi
96. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi:
LESD 20. pants, lasot kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ar zināmiem nosacījumiem ir paredzēta šīs dalībvalsts pilsonības ex lege zaudēšana, sasniedzot 22 gadu vecumu, reālas saiknes neesamības dēļ, ja pieteikums par šīs pilsonības saglabāšanu netiek iesniegts pirms šā vecuma sasniegšanas, un tādējādi personām, kurām nav arī kādas citas dalībvalsts pilsonības, zūd Savienības pilsoņa statuss un ar to saistītās tiesības, neizdarot – ja šis pieteikums par pilsonības saglabāšanu ir iesniegts pēc 22 gadu vecuma sasniegšanas – šāda zuduma ietekmes uz personas situāciju saskaņā ar Savienības tiesībām individuālu pārbaudi samērīguma principa kontekstā ar iespēju minētajām personām atgūt ex tunc šo pilsonību, ja tās lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina to pilsonību.