TIESAS SPRIEDUMS (Pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
2001. gada 20. februārī
Prasība atcelt tiesību aktu – Konkurence – Lēmums par informācijas pieprasījumu – Kavējuma nauda – Tiesības atteikties sniegt atbildi, ar kuru būtu atzīts pārkāpums – Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija
lieta T‑112/98
Mannesmannröhren Werke AG, Mīlheima pie Rūras [Mühlheim an der Ruhr] (Vācija), ko pārstāv M. Klusmans [M. Klusmann] un K. Mozekers [K. Moosecker], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Vīdners [K. Wiedner], kam palīdz M. Hilfs [M. Hilf], kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 1998. gada 15. maija lēmumu C(98)1204, kas pieņemts, ievērojot Padomes Regulas Nr. 17 11. panta 5. punkta piemērošanas procedūru,
EIROPAS KOPIENU TIESAS
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(Pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs B. Vesterdorfs [B. Vesterdorf], tiesneši A. Potocki [A. Potocki], A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij], M. Vilars [M. Vilaras] un N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood],
sekretārs: H. Jungs [H. Jung],
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2000. gada 23. maijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas (Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta izpildi, OV 1962, 13, 204. lpp.) Nr. 17 11. panta ar nosaukumu “Informācijas pieprasījumi” 1., 4. un 5. punktā ir noteikts:
“1. Pildot pienākumus, kas noteikti 89. pantā un noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar Līguma 87. pantu, Komisija var iegūt visu vajadzīgo informāciju no dalībvalstu valdībām un kompetentajām iestādēm, kā arī no uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām.
[..]
4. Pieprasīto informāciju sniedz uzņēmumu īpašnieki vai viņu pārstāvji un – juridisku personu, uzņēmējsabiedrību vai apvienību, kam nav juridiskas personas statusa, gadījumā – personas, kas tiesīgas tās pārstāvēt saskaņā ar likumu vai statūtiem.
5. Ja uzņēmums vai uzņēmumu apvienība nav iesniegusi pieprasīto informāciju Komisijas noteiktajā termiņā vai sniegusi nepilnīgas ziņas, Komisija ar lēmumu pieprasa sniegt informāciju. Lēmumā precizē, kāda informācija nepieciešama, nosaka atbilstošu termiņu, kurā tā sniedzama, un norāda 15. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos sodus, kā arī tiesības lēmumu pārsūdzēt Tiesā.”
2 Regulas 16. pantā ar nosaukum “Periodiskas soda naudas [Kavējuma nauda]” paredzēts:
“1. Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām periodiskas soda naudas [kavējuma naudu] no 50 līdz 1000 norēķinu vienībām dienā, skaitot no lēmumā noteiktās dienas, lai piespiestu tos:
[..]
c) sniegt pilnīgu un patiesu informāciju, ko tā ar lēmumu pieprasījusi, kas pieņemts, ievērojot 11. panta 5. punktu.
[..]”
3 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 6. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.
[..]
2. Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu.”
Prāvas rašanās fakti
4 Komisija uzsāka izmeklēšanas procedūru pret prasītāju un citiem tērauda cauruļu ražotājiem. Šīs izmeklēšanas procedūras laikā tā veica vairākas pārbaudes, it īpaši saistībā ar prasītāju.
5 Pārbaudes procesa beigās Komisija 1997. gada 13. augustā prasītājai nosūtīja informācijas pieprasījumu, kurā tika ietverti jautājumi par iespējamiem pārkāpumiem pret konkurences noteikumiem, kuros prasītāja it kā esot piedalījusies.
6 Šajā informācijas pieprasījumā bija četri šādi jautājumi:
“1.6. Sanāksmes starp Eiropas un Japānas ražotājiem
Pēc Komisijas rīcībā esošās informācijas Jūsu uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs starp Eiropas un Japānas bezšuvju cauruļu izgatavotājiem. Šīs sanāksmes ir notikušas speciālistu vidū tā sauktā “Europe‑Japan Club” ietvaros, proti, prezidentu (“Presidents Meetings” vai “P‑Meetings”), menedžeru (“Managers Commitee” vai “M‑Meetings”), ekspertu (“Experts Meetings” vai “E‑Meetings”) vai darba grupu (“Working Group”) līmenī.
Lūdzam Jūs par laika periodu no 1984. gada līdz šai dienai sniegt šādu informāciju, norādot:
– datumus, vietas un uzņēmumus, kas ir piedalījušies kādā no sanāksmēm starp Eiropas un Japānas tērauda cauruļu ražotājiem prezidentu, menedžeru, ekspertu un darba grupu līmenī;
– to personu vārdus, kas Jūsu uzņēmumu ir pārstāvējušas augstāk minētajās sanāksmēs, kā arī šo personu ceļojumu dokumentus (aprēķinus par ceļojumu izdevumiem, biļetes utt.);
– visu ielūgumu, darba kārtības plānu, protokolu, iekšējo piezīmju, ziņojumu un citu dokumentu kopijas, kas atrodas Jūsu uzņēmuma un/vai Jūsu darbinieku rīcībā un attiecas uz iepriekš minētajām sanāksmēm;
– par sanāksmēm, par kurām Jums nav minēto dokumentu, lūdzu sniedziet informāciju par to, kādi jautājumi tika apspriesti, kādi lēmumi tika pieņemti un kādu dokumentāciju Jūs saņēmāt pirms un pēc sanāksmes.
1.7. Sanāksmes “Special Circle” ietvaros
Pēc Komisijas rīcībā esošās informācijas Jūsu uzņēmums ir piedalījies Eiropas tērauda cauruļu ražotāju sanāksmēs tā sauktā “Special Circle” ietvaros.
Lūdzam Jūs par laika periodu no 1984. gada līdz šai dienai sniegt šādu informāciju, norādot:
– datumus, vietas un uzņēmumus, kas ir piedalījušies kādā no sanāksmēm starp Eiropas un Japānas tērauda cauruļu ražotājiem prezidentu, menedžeru, ekspertu un darba grupu līmenī;
– to personu vārdus, kas Jūsu uzņēmumu ir pārstāvējušas augstāk minētajās sanāksmēs, kā arī šo personu ceļojumu dokumentus (aprēķinus par ceļojumu izdevumiem, biļetes utt.);
– visu ielūgumu, darba kārtības plānu, protokolu, iekšējo piezīmju, ziņojumu un citu dokumentu kopijas, kas atrodas Jūsu uzņēmuma un/vai Jūsu darbinieku rīcībā un attiecas uz iepriekš minētajām sanāksmēm;
– par sanāksmēm, par kurām Jums nav minēto dokumentu, lūdzu sniedziet informāciju par to, kādi jautājumi tika apspriesti, kādi lēmumi tika pieņemti un kādu dokumentāciju Jūs saņēmāt pirms un pēc sanāksmes.
1.8. 1962. gada nolīgumi
Laika periodā no 1962. gada 1. janvāra līdz 1996. gada jūlijam Jūsu uzņēmums ir bijis četru nolīgumu par OCTG [tērauda caurules] un cauruļvadiem (nolīgums par OCTG kvotām, nolīgums par OCTG cenām, nolīgums par cauruļvadiem, papildu nolīgums) dalībnieks. Kā šie nolīgumi ir saistīti ar iepriekš minētajiem “Europe‑Japan Club” un “Special Circle”?
Kā šo nolīgumu esamība un izpilde ir ietekmējusi lēmumus, kas tika pieņemti “Europe‑Japan Club” un/vai “Special Circle” ietvaros?
Kā “Europe‑Japan Club” un/vai “Special Circle” ietvaros pieņemtie lēmumi ir ietekmējuši iepriekš minēto nolīgumu izpildi?
[..]
2.3. Sanāksmes starp Eiropas un Japānas ražotājiem
Saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju Jūsu uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs starp Eiropas un Japānas metināto lielizmēra cauruļu izgatavotājiem.
Lūdzam Jūs par laika periodu no 1984. gada līdz šai dienai sniegt šādu informāciju, norādot:
– datumus, vietas un uzņēmumus, kas ir piedalījušies kādā no sanāksmēm starp Eiropas un Japānas metināto lielizmēra cauruļu izgatavotājiem prezidentu, menedžeru, ekspertu un darba grupu līmenī;
– to personu vārdus, kas Jūsu uzņēmumu ir pārstāvējušas augstāk minētajās tikšanās, kā arī šo personu ceļojumu dokumentus (aprēķinus par ceļojumu izdevumiem, biļetes utt.);
– visu ielūgumu, darba kārtības plānu, protokolu, iekšējo piezīmju, ziņojumu un citu dokumentu kopijas, kas atrodas Jūsu uzņēmuma un/vai Jūsu darbinieku rīcībā un attiecas uz iepriekš minētajām sanāksmēm;
– par sanāksmēm, par kurām Jums nav minēto dokumentu, lūdzu sniedziet informāciju par to, kādi jautājumi tika apspriesti, kādi lēmumi tika pieņemti un kādu dokumentāciju Jūs saņēmāt pirms un pēc sanāksmes.”
7 Ar 1997. gada 14. oktobra vēstuli prasītājas advokāti atbildēja uz dažiem informācijas pieprasījumā minētajiem jautājumiem, taču atteicās atbildēt uz četriem iepriekš minētajiem jautājumiem. Ar 1997. gada 23. oktobra vēstuli Komisija apstiprināja advokātu vēstules saturu.
8 Ar 1997. gada 10. novembra atbildi Komisija noraidīja prasītājas argumentu par to, ka tai nav jāatbild uz augstāk minētajiem četriem jautājumiem un, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. panta 4. punktu, noteica desmit dienu termiņu, sākot no vēstules saņemšanas dienas, lai sniegtu atbildi uz uzdotajiem četriem jautājumiem. Papildus tam Komisija noteica, ka, ja prasītāja neiesniegs atbildi minētajā termiņā, tiks paredzēta kavējuma nauda.
9 Ar 1997. gada 27. novembra vēstuli prasītāja atkārtoti atteicās sniegt atbildes uz dotajiem jautājumiem.
10 1998. gada 15. maijā Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”). Šī lēmuma 1. pantā prasītājai ir pausts pieprasījums atbildēt uz uzdotajiem četriem jautājumiem 30 dienu laikā no lēmuma paziņošanas brīža. Lēmuma 2. pantā ir noteikts: “ja [prasītāja] nesniedz informāciju saskaņā ar 1. pantā minētajiem noteikumiem, tā maksā kavējuma naudu 1000 ECU apmērā par katru nokavējuma dienu pēc 1. pantā noteiktā termiņa beigām.
Process
11 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1998. gada 23. jūlijā, prasītāja ir cēlusi šo prasību.
12 Pēc lietas dalībnieku noklausīšanās saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 51. pantu Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz Pirmās palātas priekšlikumu, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 14. pantu nosūtīja lietu izskatīšanai palātai paplašinātā sastāvā.
13 Pirmās instances tiesa (pirmā palāta paplašinātā sastāvā), pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
14 2000. gada 23. maija tiesas sēdē Tiesa uzklausīja lietas dalībnieku argumentus un to atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
15 Ar 2000. gada 18. decembra Tiesas kancelejā ienākušo faksimila sūtījumu prasītāja pieprasīja lietas izskatīšanā ņemt vērā 2000. gada 7. decembrī Nicā parakstīto Eiropas Savienības Pamattiesību Hartu (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Harta”), jo tā šajā gadījumā norādot uz jaunu juridisku pamatojumu Konvencijas 6. panta 1. punkta piemērošanā. Pakārtoti prasītāja lūdza atsākt mutvārdu procesu.
16 Aicināta iesniegt apsvērumus šī iesniegtā lūguma sakarā, Komisija ar 2001. gada 15. janvāra vēstuli prasītājas lūgumu noraidīja un paskaidroja, ka Hartai šīs lietas izskatīšanas sakarā nav nekādas nozīmes.
Lietas dalībnieku prasījumi
17 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti – atcelt Apstrīdētā lēmuma 2. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir atcelt Apstrīdētā lēmuma 2. pantu;
– noraidīt prasību kā nepamatotu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir atcelt Apstrīdētā lēmuma 1. pantu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Tiesas sēdes laikā Komisija apstiprināja, ka tai “neesot nedz nodoma, nedz pilnvaru īstenot Apstrīdētā lēmuma 2. panta noteikumus”. Pamatojoties uz to, prasītāja atsauca prasījumus daļā par šī panta atcelšanu un tādējādi arī ar to saistītos pamatus; Tiesa to pieņēma zināšanai.
Par lietas būtību
20 Savu prasījumu ar mērķi atcelt Apstrīdētā lēmuma 1. pantu atbalstam prasītāja min četrus pamatus. Vispirms kopā jāizvērtē pirmie trīs apgalvoto tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpumi.
Lietas dalībnieku argumenti
Par pirmo pamatu
21 Pirmais pamats ir balstīts uz 1989. gada 18. oktobra Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā 374/87 Orkem/Komisija (Recueil, 3283. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Orkem”).
22 Prasītāja uzsver, ka uzņēmuma pienākums esot sniegt Komisijai informāciju par tam iespējami zināmajiem faktiem, kā arī nodot visu tā rīcībā esošo dokumentāciju, kas uz to attiecas arī tad, ja tie vēlāk var būt izmantojami kā pierādījumi par labu saistītā vai cita uzņēmuma prettiesiskai rīcībai; tomēr šīs Komisijas tiesības un tām atbilstošais uzņēmuma pienākums sniegt atbildi Tiesai būtu jāizvērtē ar nosacījumu, ka Komisijas lēmums par informācijas izprasīšanu nepārkāpj uzņēmuma tiesības uz aizstāvēšanos (spriedums lietā Orkem, 34. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. marta spriedums lietā T‑34/93 Société Générale/Komisija, Recueil, II‑545. lpp., 73. un turpmākie punkti; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Société Générale”). Šie principi, pēc prasītājas domām, skaidri esot attiecināmi uz pirmsizmeklēšanas procedūru. Spriedumā lietā Orkem Tiesa kā tiesību uz aizstāvēšanos aizskārumu ir atzinusi tad, ja Komisija ne tikai pieprasa faktisko informāciju, bet arī lūdz sniegt informāciju par to, kāds bijis veikto darbību nolūks un sanāksmju mērķis. Tādējādi Tiesa Orkem lietā par nelikumīgu atzinusi jautājumu, uz kuru atbildot, prasītāja būtu spiesta atzīt savu līdzdalību noslēgtajos nolīgumos, kas kavē vai ierobežo konkurenci. Prasītāja norāda, ka šajā gadījumā izskatāmajiem jautājumiem Apstrīdētajā lēmumā tiktāl, ciktāl tie attiecas uz faktiem, esot tāds pats prettiesisks mērķis.
23 Prasītāja apgalvo, ka 1.6. jautājuma nelikumība izrietot no tā formulējuma, kas norāda uz to, ka Komisijas rīcībā jau ir bijusi faktiskā informācija par jautājumā minētajām sanāksmēm. Jautājuma nelikumība tāpat izrietot no prasītājai iesniegtā 1.6. jautājuma ceturtā ievilkuma prasības informēt par sanāksmēm, par kurām prasītājas rīcībā neesot nekādas dokumentācijas, kā arī par apspriestajām tēmām un pieņemtajiem lēmumiem. Šis pieprasījums attiecas uz sanāksmju nolūku un to iespējami prettiesisko saturu un/vai mērķi. Ja šo sanāksmju laikā būtu noslēgts konkurenci traucējošs nolīgums vai diskutēts par noteiktiem pasākumiem, tad, atbildot uz šo jautājuma daļu, prasītājai noteikti tiešā veidā būtu jāapstiprina šādu sanāksmju, kas traucē konkurenci, nolūks. Šajā sakarā sniegtā informācija Komisijai dotu iespēju uz pārējiem trim apakšjautājumiem dotās atbildes uztvert kā apstiprinājumu prettiesiskai rīcībai. Tādējādi pienākums atbildēt uz šiem jautājumiem aizskar prasītājas tiesības uz aizstāvēšanos.
24 Saturiski iepriekš teiktais, pēc prasītājas domām, attiecas arī uz 1.7. jautājumu, kurā atbilstošā veidā izmeklēšanas nolūkā ir pieprasīts sniegt informāciju par Eiropas bezšuvju cauruļu izgatavotājiem, kas piedalījušies sanāksmēs “Special Circle” ietvaros, kā arī par tajās apspriestajām tēmām un pieņemtajiem lēmumiem.
25 1.8. jautājuma nelikumība saistībā ar Regulas Nr. 17 11. panta 1. un 5. punktā noteikto pilnvaru pamatojumu izrietot no tā, ka tas nemaz neattiecas uz faktiem. Komisija esot drīkstējusi pieprasīt informāciju tikai par faktisko situāciju. Tai neesot tiesību pieprasīt viedokli vai vērtējumu, ne arī pieprasīt no prasītājas izdarīt pieņēmumus vai secinājumus. Šajā gadījumā jautājums par saistību starp noteiktiem juridiska rakstura nolīgumiem, kuru kopijas ir Komisijas rīcībā, un iespējamiem pārkāpumiem attiecas vienīgi uz faktiskās situācijas novērtējumu. Ja arī tikšanos “Europe‑Japan Club” un “Special Circle” ietvaros saturs būtu atzīstams kā konkurenci traucējošs un starp šīm sanāksmēm un nolīgumiem, par kuru noslēgšanas faktu Komisijai ir zināms, būtu pastāvējusi kāda saikne, prasītāja būtu varējusi informēt Komisiju, atzīstot konkurenci traucējošas darbības, taču saskaņā ar spriedumā lietā Orkem minētajiem principiem nevienu nevar piespiest to darīt.
26 Uz 2.3. jautājumu, ņemot vērā, ka tā redakcija ir līdzīga pirmajiem diviem jautājumiem, pēc prasītājas domām, varot attiecināt mutatis mutandis tos pašus iepriekš minētos argumentus.
27 Prasītāja uzsver, ka spriedumā lietā Société Générale (75. punkts) Pirmās instances tiesa ir tikai konstatējusi, ka principā faktoloģiskas dabas jautājums nav uzskatāms par nelikumīgu vienīgi tāpēc, ka, uz to atbildot, būtu jādomā par noslēgto nolīgumu, kas, iespējams, traucē konkurenci, interpretāciju. Tomēr no konstatētā nebūtu jāsecina, ka jautājumi nolūkā iegūt attiecīgu atbildētāja interpretāciju vai novērtējumu vienmēr ir likumīgi un tādēļ uz tiem būtu jāatbild. Tieši šajā spriedumā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu atbilde būtu jāsniedz tikai uz faktoloģiskas dabas jautājumiem.
28 Komisija uzsver, ka pirmsizmeklēšanas procedūras laikā uzņēmumu pienākums ir informēt par visiem faktiem, kuri tiem ir zināmi un minēti informācijas pieprasījumā. Tāpat uzņēmumu pienākums ir nodot visu ar šiem faktiem saistīto dokumentāciju. Šis pienākums kalpo mērķim nodrošināt Eiropas tiesību par aizliegtu vienošanos lietderīgo iedarbību un EK līgumā paredzēto konkurences tiesību ievērošanu, kas uzņēmumiem noteikti ir jāievēro. Saistībā ar šo pienākumu prasītāja nevarot atsaukties uz tiesībām uz aizstāvēšanos. Pirmsizmeklēšanas procedūrā ar Regulu Nr. 17 uzņēmumiem tiek piešķirtas noteiktas procesuālās garantijas, taču netiek pieļauts atteikties atbildēt uz noteiktiem uzdotajiem jautājumiem, no kuru atbildēm varētu izrietēt fakti par prettiesiskām darbībām, kas traucē konkurenci, un tādējādi nozīmētu liecināšanu pret sevi. Neskatoties uz to, Komisija piekrīt, ka nedrīkst piespiest uzņēmumus sniegt atbildi, kurā uzņēmumam būtu jāatzīstas prettiesiskā rīcībā, par kuras pastāvēšanu iestādei ir jāsavāc pierādījumi.
29 Pēc Komisijas domām, katra uzņēmuma pienākums, pamatojoties uz informācijas pieprasījumu, ir ziņot par visiem attiecīgajiem faktiem, kas saistīti ar aizliegtu vienošanos. Turpretī nedrīkst uzdot jautājumus par noteiktu darbību vai veikto pasākumu nolūku vai mērķi, jo, sniedzot atbildi uz šādiem jautājumiem, uzņēmums būtu spiests atzīt savu prettiesisko rīcību.
30 Komisija norāda, ka 1.6., 1.7. un 2.3. jautājums lielā mērā atbilst spriedumā lietā Orkem analizētajiem un ka tos Tiesa nav atzinusi par nelikumīgiem. Šie jautājumi tika uzdoti, lai ievāktu informāciju par sanāksmēm, par to dalībnieku pozīciju, kā arī attiecīgo dokumentāciju. Tātad visa pieprasītā informācija attiecas uz objektīviem apstākļiem un nerada pamatu atzīšanās faktam par prettiesisku rīcību. Tādējādi jautājumi nav atzīstami par nelikumīgiem.
31 1.8. jautājums attiecas uz četriem prasītājas 1962. gada nolīgumiem, par kuriem tika paziņots Bundeskartellamt (Federālais aizliegtu vienošanos birojs). Komisija uzskata, ka šis ir faktoloģiskas dabas jautājums, tādēļ tas esot likumīgs. Tāds tas būtu bijis pat tad, ja tajā būtu prasīta šo nolīgumu interpretācija (spriedums lietā Société Générale, 75. punkts).
32 Visbeidzot, Tiesa nav nepārprotami skaidri atzinusi tiesību liecināt pret sevi esamību (spriedums lietā Orkem, 27. punkts).
Par otro pamatu, kas attiecas uz Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu
33 Pēc prasītājas domām, Komisijai bija jāievēro Konvencijas 6. pants (Pirmās instances tiesas 1997. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑213/95 un T‑18/96 SCK un FNK/Komisija, Recueil, II‑1739. lpp., 41., 42. un 53. punkts). Konvencijā garantētās pamattiesības kā vispārīgie Kopienu tiesību principi prevalē pār Regulas Nr. 17 noteikumiem. Turklāt no Apstrīdētā lēmuma preambulas 11. apsvēruma izriet, ka Komisija Konvenciju atzīst par sev saistošu.
34 Saistībā ar Konvencijas 6. panta 1. punkta piemērošanas priekšnosacījumiem prasītāja norāda, ka ar šo pantu ir garantētas tiesības, kuras ir ikvienam, t. sk. arī tad, ja izvirzīta apsūdzība krimināllietā. Jēdziens “ikviens” sevī ietver gan fiziskas, gan juridiskas personas (Eiropas Cilvēktiesību Komisijas atzinums pielikumā Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 1992. gada 27. februāra spriedumam lietā Société Stenuit, A sērija, Nr. 232‑A). Prasītāja piebilst, ka arī spriedumā lietā Orkem Tiesa ir nolēmusi, ka ne tikai fizikas personas, bet arī uzņēmumi, par kuriem ir uzsākta izmeklēšanas procedūra saistībā ar konkurences jautājumiem, var atsaukties uz Konvencijas 6. panta 1. punktā garantētajām tiesībām. Tajā pašā laikā Tiesa, netieši norādot, ir atzinusi, ka šī panta nepiemērošanu nevar pamatot ar faktu, ka šī komisija nav tiesu instance.
35 Uz izmeklēšanas procedūru ar mērķi piespriest sodu arī var attiecināt “izvirzītu apsūdzību krimināllietā” Konvencijas 6. panta izpratnē (Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 1984. gada 21. februāra spriedums lietā Őztürk, A sērija, Nr. 73, 56. punkts). Eiropas Cilvēktiesību Komisija augstāk minētajā atzinumā šo argumentu ir apstiprinājusi saistībā ar procedūru tiesībās par aizliegtu vienošanos, kas noslēdzās ar naudas soda piespriešanu.
36 Pamatojoties uz prasītājas norādīto, Konvencijas 6. pantā noteiktā aizsardzība acīmredzami ir plašāka par spriedumā lietā Orkem atzītajiem principiem. Saskaņā ar šo pantu procedūrā, kas var noslēgties ar naudas soda piemērošanu, iesaistītie ne tikai varētu atteikties atbildēt uz jautājumiem un iesniegt dokumentus, kuros ir informācija par iespējamām darbībām, kas traucē konkurenci, bet tiem pat ir piešķirtas tiesības aktīvā veidā neliecināt pret sevi.
37 Prasītāja uzsver, ka 1993. gada 25. februāra spriedumā lietā Funke (A sērija, Nr. 256‑A) Eiropas Cilvēktiesību Tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) ir nolēmusi, ka jebkāda veida fiziskas vai juridiskas personas, pret kuru ir uzsākta izmeklēšanas procedūra, piespiešana liecināt pret sevi ir atzīstama par Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu, neskatoties uz to, kas ir minēts valsts tiesību normā, uz kuru administratīvā iestāde ir balstījusies izmeklēšanas procedūras laikā.
38 Šajā sakarā ne tikai noteikts sanāksmju pret konkurenci vērsta satura vai mērķa izklāsta pieprasījums, bet arī spiediena izdarīšana, piedraudot ar sankcijām, lai tādējādi iegūtu pierādījumus pret uzņēmumu, šajā izpratnē ir kvalificējams kā nelikumīga darbība. Piedraudot ar sankcijām, dokumentu par sanāksmēm, pamatojoties uz kuriem, Komisija var izdarīt pieņēmumu, ka prasītāja tajās piedalījusies, tām ir bijis prettiesisks raksturs un tādējādi ir piemērojama Regulas Nr. 17 15. pantā noteiktā sankcija, izprasīšanas sekas būtu prasītājas pienākums liecināt pret sevi. Protokoli, piezīmes, ceļojumu dokumenti un citi dokumenti saistībā ar sanāksmēm, kas nav savienojami ar EK līguma 85. pantā (jaunajā reakcijā – 81. pants) minēto, prasītājai nav nedz jāmeklē, nedz jāiesniedz.
39 Pamatojoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, prasītāja norāda, ka tā likumīgi var atteikties veikt jebkādas aktīvas darbības, ar kurām izmeklēšanas procedūras laikā tā tiešā veidā liecinātu sev par sliktu, neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar spriedumā lietā Orkem noteiktajiem principiem (kas jau daļēji ir aizstāti ar citiem) šāda darbība būtu atzīstama par noderīgu pierādījumu apkopošanā pret prasītāju, pretlikumīga mērķa pamatojumam vai pret konkurenci vērstam nolūkam. Arī šī iemesla dēļ Apstrīdētais lēmums nav pieņemams.
40 Prasītāja papildus tam norāda vēl uz septiņiem papildu punktiem, kādēļ šajā gadījumā esot piemērojama Konvencija.
41 Pirmkārt, no Tiesas 1997. gada 29. maija sprieduma lietā C‑299/95 Kremzow (Recueil, I‑2629. lpp., 14. punkts) un 1998. gada 17. decembra sprieduma lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp.) izrietot, ka Kopienā par likumīgiem nav atzīstami pasākumi, kas nav savienojami ar Konvencijā atzītajām un garantētajām cilvēktiesībām.
42 Otrkārt, ECT iepriekš minētajos spriedumos lietās Funke un Őztürk un Eiropas Cilvēktiesību Komisija iepriekš minētajā atzinumā pamatoti esot atzinušas, ka ne valsts, ne arī attiecīgās Kopienu līmeņa izmeklēšanas procedūrās nav jāliecina pret sevi. Prasītāja piebilst, ka Tiesa Konvencijas 6. panta piemērojamību procedūras, kas var noslēgties ar soda naudas piespriešanu saskaņā ar Regulu Nr. 17, ietvaros ir apstiprinājusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija.
43 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka spriedumā lietā Orkem izvirzītie principi nav apstiprināti ne Tiesas 1993. gada 10. novembra spriedumā lietā C‑60/92 Otto (Recueil, I‑5683. lpp.), ne arī Tiesas spriedumā lietā Société Générale.
44 Ceturtkārt, Komisija nedrīkstot apgalvot, ka tās uzdevumu izpilde un Kopienu tiesību īstenošana konkurences tiesību jomā ir atkarīga no tā, vai izmeklēšanas procedūras laikā tā drīkst vai nedrīkst likt uzņēmumam liecināt pret sevi.
45 Piektkārt, prasītāja atgādina, ka Konvencijā garantēto tiesību piemērošana – kā Tiesa jau ir nospriedusi spriedumā lietā Orkem (30. punkts) un iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija (21. punkts) – nav atkarīga no tā, vai runa ir par fizisku vai juridisku personu.
46 Sestkārt, prasītāja uzsver, ka pretēji Komisijas paustajam viedoklim Eiropas Kopienu tiesībās nav krimināltiesību šī jēdziena šaurā nozīmē ar īpašām tiesībām un pienākumiem. Jautājums par to, vai jēdziens “apsūdzība krimināllietā” Konvencijas kontekstā sevī ietver arī administratīvus sodus un soda naudas, ir atkarīgs no sankcijas rakstura. Šo jēdzienu Eiropas Kopienu Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību Komisija saprot un izmanto autonomi (ECT 1968. gada 27. jūnija spriedums lietā Neumeister, A sērija, Nr. 8, 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Őztürk, 50. punkts). Tādējādi Komisijas argumentam, ka tai nav kompetences krimināltiesību jomā, nav nozīmes, interpretējot Konvencijas 6. panta 1. punktu. Pēc prasītājas domām, no iepriekš teiktā izriet, ka Eiropas tiesības par aizliegtu vienošanos un to piemērošana iekļaujas “krimināltiesībās” Konvencijas izpratnē.
47 Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka Komisija Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē būtu jāuztver kā “tiesa”.
48 Komisija uzsver, ka pat tad, ja Konvencijā garantētās tiesības ir uzskatāmas par Eiropas Kopienu vispārīgo principu, konkrētāk, pamattiesību avotu, jo visas dalībvalstis ir Konvencijas dalībnieces un šī konvencija atspoguļo pamattiesību standartu, kas ir vienāds visās dalībvalstīs, Kopienu iestāžu rīcību tiešā veidā nevar pamatot ar Konvencijā noteikto. Līdz ar to Apstrīdētais lēmums nav pretrunā ar Konvencijas 6. pantu.
49 Turklāt Komisija atzīst, ka ECT ir nolēmusi, ka personām, pret kurām Konvencijas izpratnē ir izvirzīta apsūdzība krimināllietā, pamatojoties uz Konvencijas 6. pantu, ir tiesības klusēt, t.i., tām nav jāliecina pret sevi. Komisija izvirza piecus pretargumentus, kāpēc šajā gadījumā nav piemērojams Konvencijas 6. panta 1. punkts.
50 Pirmkārt, tā min, ka ECT līdz pat šim brīdim nav lēmusi par to, ka tiesības neliecināt pret sevi, ir spēkā valstu vai Kopienu aizliegtu vienošanos tiesībās.
51 Kas attiecas uz procesu Kopienu līmenī, tad Komisija vērš uzmanību uz to, ka tas ir vērsts tikai pret juridiskām personām un nekādā gadījumā neietver kriminālvajāšanu vai sankciju piemērošanu vārda vistiešākajā nozīmē.
52 Otrkārt, Komisija uzsver, ka ECT vēl nav lēmusi par to, ka tiesības neliecināt pret sevi attiektos uz juridiskām personām.
53 Treškārt, Komisija atsaucas uz to, ka tiesības neliecināt pret sevi un atteikties sniegt informāciju ECT līdz šim ir atzinusi tikai ļoti šaurā krimināltiesību nozarē tiešā, vispārpieņemtā nozīmē, tātad tādas procedūras ietvaros, kas varētu noslēgties ar brīvības atņemšanu un kura šīs īpašās sankcijas dēļ ir atzīstama par izvirzītu apsūdzību krimināllietā Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē.
54 Ceturtkārt, Komisija norāda, ka tā nav tiesa un ka tādēļ šajā gadījumā nav piemērojams no Konvencijas 6. panta 1. punkta atvasinātais princips (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑348/94 Enso Española/Komisija, Recueil, II‑1875. lpp., 56. punkts). Fakts, ka Komisijai nav tiesas kompetences, ir apstiprinājums tam, ka procedūrai saistībā ar aizliegtu vienošanos nav krimināltiesisks raksturs. Konvencijas 6. pantā noteiktās garantijas tādējādi nav piemērojamas Komisijas vadītajai pirmsizmeklēšanas procedūrai.
55 Visbeidzot, Komisija norāda, ka bez aktīvas uzņēmuma līdzdalības faktisko lietas apstākļu noskaidrošanas procedūrā praktiski nebūtu iespējams piemērot tiesības par aizliegtu vienošanos. Tādēļ uzņēmumam būtu jāparedz pienākums pirmsizmeklēšanas procedūrā saistībā ar aizliegtu vienošanos sniegt informāciju, kas vērsta pret uzņēmumu. Šo prasību ir atzinušas Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa (spriedums lietā Société Générale, 71. un turpmākie punkti, un ģenerāladvokāta Vornera [Warner] secinājumi lietā 155/79 AM & SL/Komisija, Tiesas 1982. gada 18. maija spriedums, Recueil, 1575. lpp.). Pēc Komisijas domām, Regulas Nr. 17 11. pantā paredzētā procedūra neattaisnotu savu mērķi, ja attiecīgajam uzņēmumam būtu piešķirtas tiesības atteikties iesniegt vai liecināt par dokumentāciju, ja to varētu uzskatīt par pierādījumu tā nelikumīgai rīcībai.
56 Arī pārējie prasītājas argumenti, pēc Komisijas domām, nav pamats secinājumam, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pants ir pretrunā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz Konvencijas 6. panta 2. punkta un 10. panta pārkāpumu
57 Prasītāja uzsver, ka tiesības neliecināt pret sevi ir garantētas ar Konvencijas 6. panta 2. punktā noteikto nevainīguma prezumpciju un 10. pantā noteikto brīvību paust savus uzskatus (Cilvēktiesību Komisijas atzinums pielikumā ECT 1993. gada 2. jūnija spriedumam lietā K./Austrija, A sērija, Nr. 255‑B). Ievērojot, ka ECT iepriekš minētajā spriedumā lietā Funke (45. punkts) ir nolēmusi, ka, ņemot vērā Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu, ir lieki runāt par citiem Konvencijas principu pārkāpumiem, prasītāja esot balstījusies tikai šo argumentu.
58 Komisija piekrīt, ka, tā kā tiesības neliecināt pret sevi ir cieši saistītas ar Konvencijas 6. panta 2. punktā noteikto nevainīguma prezumpciju, šīs tiesības ECT judikatūrā ir pamatotas ar Konvencijas 6. panta 1. punkta saistībā ar 2. punktu noteikumiem. Katrā ziņā Konvencijas 6. panta 2. punkts nemaina šo tiesību raksturu un tās nepaplašina, kā noteikts Konvencijas 6. panta 1. punktā par atteikšanos sniegt informāciju.
Tiesas vērtējums
59 Vispirms ir jāmin, ka Pirmās instances tiesas kompetencē nav konkurences tiesību jomā vērtēt izmeklēšanas procedūras likumību, ņemot vērā Konvenciju, jo tā nav Eiropas Kopienu tiesību sastāvdaļa (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑347/94 Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 311. punkts.)
60 Tai pat laikā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. Tiesas 1996. gada 28. marta atzinumu lietā 2/94, Recueil, I‑1759. lpp., 33. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kremzow, 14. punkts) pamattiesības ir pieskaitāmas pie vispārīgajiem tiesību principiem, kuru ievērošana ir jāgarantē Eiropas Kopienu tiesām. Tāpat Eiropas Kopienu Tiesai un Pirmās instances tiesai ir jāievēro kopējās dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādījumi, kas sniegti starptautiskajos līgumos par cilvēktiesību aizsardzību, kuru noslēgšanas procesā dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās. Šajā sakarā Konvencijai ir īpaša nozīme (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow, 14. punkts). Turklāt saskaņā ar ES līguma F panta 2. punktu (jaunajā redakcijā – 6. panta 2. punkts) “Savienība kā Kopienu tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina Konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām.”
61 Turklāt Komisijai, pamatojoties uz pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 17, ir jāpilda līgumā definētie uzdevumi, pārraugot konkurences tiesību ievērošanu kopējā tirgū.
62 Regulā Nr. 17 nav atzītas uzņēmuma, pret kuru process ir uzsākts, tiesības pirmstiesas izmeklēšanas procedūras laikā atteikties no jebkādu tādu darbību veikšanas, kas vēlāk varētu izrādīties konkurences tiesību pārkāpums. Gluži otrādi, tā uzliek uzņēmumam pienākumu veikt aktīvu līdzdarbību, pamatojoties uz kuru, tam Komisija ir jānodrošina ar informāciju, kas var būt noderīga izmeklēšanas procedūrā (spriedums lietā Orkem, 27. punkts, un spriedums lietā Société Générale, 72. punkts).
63 Ievērojot, ka Regulā Nr. 17 nepārprotami nav paredzētas tiesības klusēt, ir jāizvērtē, vai ar prasību ievērot tiesības uz aizstāvēšanos pirmsizmeklēšanas procedūras laikā nav ierobežotas Komisijas izmeklēšanas pilnvaras (spriedums lietā Orkem, 32. punkts).
64 Šajā sakarā pirmstiesas izmeklēšanas procedūrā, kas varētu būt izšķiroša pierādījumu par nelikumīgu uzņēmuma rīcību apkopošanā, būtu jāizvairās no šo tiesību uz aizstāvēšanos neatgriezeniska aizskāruma (spriedums lietā Orkem, 33. punkts, un spriedums lietā Société Générale, 73. punkts).
65 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai praktiski nodrošinātu Regulas Nr. 17 11. panta 2. un 5. punkta lietderīgo iedarbību, Komisija var paredzēt uzņēmumam pienākumu sniegt tai visu nepieciešamo informāciju par uzņēmumam, iespējams, zināmajiem faktiem, kā arī nodot tā rīcībā esošo dokumentāciju, kas uz to attiecas arī tad, ja informācija vēlāk var būt pamats faktam par attiecīgā vai cita uzņēmuma nelikumīgu rīcību (spriedums lietā Orkem, 34. punkts; Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedums lietā 27/88 Solvay/Komisija, Recueil, 3355. lpp., publicēts kopsavilkuma veidā, un spriedums lietā Société Générale, 74. punkts).
66 Absolūto tiesību uz klusēšanu, uz kurām atsaucas prasītāja, atzīšana faktiski ir plašāka nekā uzņēmuma tiesības uz aizstāvēšanos un tādējādi noteiktu nelikumīgu ierobežojumu, tādēļ ka saskaņā ar EK līguma 89. pantu (jaunajā redakcijā – 85. pants) Komisijai piešķirtas pilnvaras uzraudzīt konkurences tiesību ievērošanu kopējā tirgū, atzīšana faktiski ir plašāka nekā uzņēmuma rtiesības uz aizstāvēšanos.
67 Tādēļ uzņēmumam, kuram saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu ir pieprasīts sniegt informāciju, tiesības uz klusēšanu var garantēt tikai līdz brīdim, kad no tā tiek pieprasītas atbildes, ar kurām uzņēmumam būtu jāapstiprina nelikumīga rīcība, par kuras esamības faktu Komisijai ir jāsavāc pierādījumi (spriedums lietā Orkem, 35. punkts).
68 Šādā apmērā ir atzīstami arī prasītājas argumenti.
69 Šajā gadījumā ir jānovērtē redakcionāli vienādo 1.6., 1.7. un 2.3. jautājuma, bet pēc tam arī 1.8. jautājuma likumība.
70 Pirmie trīs ievilkumi 1.6., 1.7. un 2.3. jautājumā attiecas vienīgi uz faktiem un ietver pieprasījumu iesniegt rīcībā esošo dokumentāciju. Analoģiskus jautājumus spriedumā lietā Orkem Tiesa nav atzinusi par nelikumīgiem. Līdz ar to prasītājas pienākums ir uz tiem atbildēt.
71 Savukārt pēdējā ievilkuma jautājumi neattiecas tikai uz faktiem. Ar tiem Komisija prasītājai lūdz sniegt informāciju par to, kādas tēmas sanāksmēs, kurās tā piedalījās, tika apspriestas un kādi lēmumi tika pieņemti, kur iestādei, acīmredzot, ir aizdomas, ka tika slēgti nolīgumi par cenām, kas ierobežo vai kavē konkurenci. Tādējādi jautājumi ir uzdoti, lai piespiestu prasītāju atzīt savu līdzdalību nelikumīgos, konkurenci traucējošos nolīgumos.
72 Turklāt Komisija pēdējā ievilkuma jautājumā ir norādījusi, ka šī informācija būtu jāsniedz tikai tajā gadījumā, ja prasītāja nevarētu atrast dokumentus, kas pieprasīti iepriekšējos ievilkumos. Tādēļ prasītāja tika lūgta atbildēt uz pēdējā ievilkuma jautājumu tikai tad, ja tā nevar iesniegt pieprasīto dokumentāciju. Pirmo trīs ievilkumu jautājumu satura un secības dēļ tomēr nav izslēgts, ka prasītājai būtu bijis jāatbild uz pēdējā ievilkuma jautājumu.
73 Tādēļ ir jāsecina, ka 1.6., 1.7. un 2.3. jautājuma pēdējā ievilkuma jautājums aizskar prasītājas tiesības uz aizstāvēšanos.
74 Ar 1.8. jautājumu Komisija lūdz prasītājai paust viedokli, pirmkārt, par saistību starp četriem 1962. gada nolīgumiem par OCTG un cauruļvadiem ar “Europe‑Japan Club” un/vai “Special Circle”, par kuriem ticis ziņots Bundeskartellamt, un, otrkārt, paust savu viedokli par “Europe‑Japan Club” un/vai “Special Circle” ietvaros pieņemtajiem lēmumiem, kas, pēc Komisijas domām, ir pretrunā ar līguma noteikumiem. Atbilde uz šo jautājumu būtu piespiedusi prasītāju novērtēt šos lēmumus. No tā izriet, ka 1.8. jautājums atbilstoši spriedumam lietā Orkem aizskar prasītājas tiesības uz aizstāvēšanos.
75 Attiecībā uz argumentiem papildus iepriekš teiktajam par to, ka ar Konvencijas 6. panta 1. un 2. punktu informācijas pieprasījuma adresātam tiek paredzētas tiesības neatbildēt arī uz tīri faktoloģiskiem jautājumiem un atteikties iesniegt Komisijai dokumentāciju, ir jānorāda, ka prasītāja Eiropas Kopienu tiesās tieši nevar atsaukties uz Konvenciju.
76 Kas attiecas uz Hartas, uz kuru prasītāja atsaucas (skat. 15. punktu), nozīmi šajā lietā, ir jāņem vērā, ka to Eiropas Parlaments, Eiropas Padome un Komisija ir pieņēmuši tikai 2000. gada 7. decembrī. Tādējādi Harta nekādi nevar ietekmēt Apstrīdētā lēmuma, kas ticis pieņemts agrāk, vērtējumu. Tādēļ mutvārdu process, kā to pieprasa prasītāja, nav jāatsāk.
77 Tai pat laikā ir jāmin, ka Eiropas Kopienu tiesībās atzīts vispārējais princips par garantētām tiesībām uz aizstāvēšanos, kā arī princips, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 21. punkts, un Tiesas 2000. gada 28. marta spriedumu lietā C‑7/98 Krombach, Recueil, I‑1935. lpp., 26. punkts). Saskaņā ar šiem principiem, kas garantē tiesības konkurences jomā, kā tas ir šajā gadījumā, un ir ekvivalentas Konvencijas 6. pantā noteiktajām tiesībām, Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa savā judikatūrā ir atzinušas saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu veiktā informācijas pieprasījuma adresāta tiesības, proti, tiesības šīs procedūras sākuma stadijā dot atbildes tikai uz faktoloģiskas dabas jautājumiem un iesniegt tikai tā rīcībā esošo dokumentāciju.
78 Pienākums atbildēt uz tīri faktoloģiskas dabas jautājumiem un iesniegt rīcībā esošo pieprasīto dokumentāciju nekādi nedrīkst būt pretrunā ar principu par aizstāvēšanos vai tiesībām uz taisnīgu tiesu. Jo nekas nekavē adresātu vēlākajā administratīvajā procedūrā vai Eiropas Kopienu tiesvedībā realizēt tiesības uz aizstāvēšanos un pierādīt, ka atbildē minētajiem faktiem vai iesniegtajiem dokumentiem ir cita nozīme, nekā to interpretē Komisija.
79 Tādēļ Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā, kur prasītājai ir lūgts atbildēt uz 1.6., 1.7. un 2.3. jautājuma pēdējā ievilkuma jautājumu, kā arī 1.8. jautājumu, kas uzdoti, lai gūtu prasītājas apstiprinājumu par līdzdalību tādu nolīgumu noslēgšanā, kas kavē vai ierobežo konkurenci.
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz: valsts tiesību procesuālo garantiju piemērošanas neatzīšanu
Lietas dalībnieku argumenti
80 Prasītāja uzsver, ka tās tiesības ar aktīvu darbību neliecināt pret sevi izriet ne tikai no Eiropas Kopienu, bet arī no Vācijas tiesībām, kuras nedrīkst ignorēt. Tajās ir spēkā pamatprincips, ka gan fiziska, gan arī juridiska persona attiecībās ar izmeklēšanas iestādēm ir tiesīga neliecināt sev par sliktu. Saskaņā ar šo pamatprincipu tai ir tiesības atteikties sniegt jebkādu informāciju un iesniegt attiecīgo dokumentāciju, kuras saturs būtu tulkojams nelabvēlīgi prasītājai. Pēc prasītājas domām, jebkurš apsūdzētais vai aizdomās turētais saskaņā ar Strafprozeßordnung (Vācijas Kriminālprocesa likums) 136. panta 1. punktu izziņas iestāžu izmeklēšanas procedūrā vai administratīvajā procedūrā ir tiesīgs izturēties pasīvi, jo nevienam nav tiesības viņu mudināt rīkoties par labu soda piespriešanā sev pašam.
81 Pēc prasītājas domām, šajā gadījumā valsts tiesību garantijai ir nozīme tad, ja soda naudas piemērošanai Kopienu līmeņa izmeklēšanas procedūrā būtu jelkādas sekas saskaņā ar nacionālajām tiesībām. Papildus tam varētu tikt uzsāktas citas izmeklēšanas procedūras, jo soda naudas piemērošana, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 15. pantu, neizslēdz iespēju atsākt vai uzsākt jaunu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar valsts tiesībām (Tiesas 1969. gada 13. februāra spriedums lietā 14/68 Walt Wilhelm u.c./Bundeskartellamt, Recueil, 1. lpp., 16. punkts). Ir jāņem vērā, ka Komisija izmeklēšanas procedūrā pieņem pamatotu un Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicētu lēmumu par soda naudas piespriešanu, kurā ir norādīti visi faktiskie apstākļi, ar ko pamatotas nelikumīgās darbības. Prasītāja papildina, ka šādas publikācijas var pamudināt valsts kompetentās iestādes uzsākt administratīvu vai kriminālizmeklēšanas procedūru par tiem pašiem faktiem.
82 Komisija argumentē, ka Vācijas tiesībām saistībā ar Apstrīdētā lēmuma pamatotību ir nozīme tikai tad, ja dalībvalstu tiesībās ir spēkā vispārīgs princips, ar kuru netiek atzīts pienākums liecināt pret sevi. Tomēr tieši šo argumentu Tiesa ir noraidījusi spriedumā lietā Orkem (29. punkts), norādot, ka lielākajā daļā dalībvalstu tiesību ir atzītas tiesības atteikties liecināt pret sevi tikai attiecībā uz fiziskām personām, kas izmeklēšanas procedūras ietvaros tiek apsūdzētas par kriminālnozieguma izdarīšanu.
83 Turklāt Komisija atzīmē, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tikai Komisija pati var novērtēt saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu ievākto informāciju (Tiesas 1992. gada 16. jūlija spriedums ietā C‑67/91 AEB u.c., Recueil, I‑4785. lpp., 38. punkts). Komisija atgādina, ka uz šo informāciju valsts iestādes nevar atsaukties ne izmeklēšanas procedūras laikā, ne arī, pamatojot savus lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar Kopienu vai valstu konkurences tiesībām. Šāda veida informācija būtu jāsaglabā iestāžu iekšienē, un tā ir izmantojama tikai gadījumā, kad tiek izvērtēts jautājums par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (iepriekš minētais spriedums lietā AEB u.c., 42. punkts).
Tiesas vērtējums
84 Vispār dalībvalstu tiesībās konkurences tiesību jomā netiek atzītas tiesības liecināt pret sevi. Līdz ar to šajā lietā nav nozīmes prasītājas viedoklim, ka Vācijas tiesībās ir spēkā šāds princips.
85 Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka pastāv risks, ka informāciju, ko saņem Komisija un nodod valsts iestādēm, var izmantot pret prasītāju, ir jāatsaucas uz spriedumu lietā AEB u.c. (42. punkts), kurā Tiesa, atgādinādama, ka Komisijai ir jānodod visa savāktā informācija valsts iestādēm, ir atzinusi:
“Uz šādu informāciju dalībvalstu iestādes nedrīkst atsaukties ne izmeklēšanas procedūras laikā, ne arī, pamatojot savu lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar valsts vai Kopienas konkurences tiesībām. Šāda informācija būtu jāsaglabā iestāžu iekšienē, un tā izmantojama tikai gadījumā, kad tiek izvērtēts jautājums par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.”
86 Tādējādi Vācijas iestādes nevar balstīties uz Komisijas iegūto informāciju, kas tai iesniegta, pamatojoties uz pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, lai attaisnotu pieņemtā prasītājai nelabvēlīgā lēmuma pamatotību atbilstoši konkurences tiesībām.
87 Tādējādi Vācijas iestādēm, ja tās uzskata, ka Komisijas iegūtā informācija ir pamats izmeklēšanas procedūras uzsākšanai lietā ar tādiem pašiem apstākļiem, ir jāiesniedz savs informācijas pieprasījums par šiem pašiem faktiem.
88 Apstāklis, ka Komisijas ievāktā informācija var Vācijas iestādēm radīt aizdomas par iespējamo Vācijas tiesību normu pārkāpumu un šo informāciju tās var izmantot, pieņemot lēmumu par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, neko nemaina secinājumā, ka šis prasītājas izvirzītais pamats – kā tas nepārprotami izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā AEB u.c. 42. punkta – nav atbalstāms.
89 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.
90 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmkārt, Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā par prasītājai adresētā informācijas pieprasījuma (datēts ar 1997. gada 13. augustu) 1.6., 1.7. un 2.3. jautājuma pēdējā ievilkuma jautājumu un 1.8. jautājumu un, otrkārt, pārējā daļā prasība jānoraida.
Tiesāšanās izdevumi
91 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja tas prasīts tā lietas dalībnieka prasības pieteikumā, kura labā taisīts spriedums. Saskaņā ar šī panta 3. punkta pirmo daļu Tiesa var izdot rīkojumu, ka tiesāšanās izdevumi ir sadalāmi vai ka lietas dalībnieki paši sedz savus izdevumus, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi.
92 Šajā gadījumā abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs. Turklāt ir jāņem vērā, ka Komisija, pieprasot prasītājai sniegt atbildes uz 1.6., 1.7. un 2.3. jautājuma pēdējo ievilkumu, kā arī uz 1.8. jautājumu, nav ievērojusi tās tiesības uz aizstāvēšanos, neņemot vērā spriedumu lietā Orkem un mudinot prasītāju celt šo prasību. Pamatojoties uz to, Komisija sedz divas trešdaļas no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA (Pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
Nolemj:
1) atcelt Komisijas 1998. gada 15. maija lēmumu C(98)1204, kas pieņemts, ievērojot Padomes Regulas Nr. 17 11. panta 5. punkta piemērošanas procedūru, daļā par prasītājai adresētā 1997. gada 13. augusta informācijas pieprasījuma 1.6., 1.7. un 2.3. jautājuma pēdējā ievilkuma jautājumu un 1.8. jautājumu;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī divas trešdaļas no prasītājas tiesāšanās izdevumiem; prasītāja sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 20. februārī.
Tiesas sekretārs | | Priekšsēdētājs |