ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 19. novembrī 1(1)
Apvienotās lietas no C‑317/08 līdz C‑320/08
Rosalba Alassini u.c.
(Giudice di pace di Ischia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Strīds starp lietotājiem un uzņēmumiem elektronisko sakaru jomā – Direktīva 2002/22/EK – Obligāta strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā kā prasības pieņemamības nosacījums – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips
I – Ievads
1. Vai Kopienu tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā attiecībā uz noteikta veida prasībām saistībā ar telekomunikāciju pakalpojumiem kā pieņemamības priekšnosacījums ir noteikts, ka pirms tam ir jācenšas izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā?
2. Šo jautājumu Giudice di pace di Ischia [Išjas tiesnesis] (Itālija) uzdod Tiesai šajā prāvā. Tas Eiropas Kopienu Tiesai ļauj spriest ne tikai par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (2), bet it īpaši arī par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
3. Direktīva 2002/22 attiecas uz elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Saskaņā ar 1. pantu tās mērķis ir nodrošināt pakalpojumu efektīvu un brīvu pieejamību Kopienā. Turklāt tajā ir pamatotas lietotāju tiesības un atbilstošie uzņēmēju pienākumi. Ņemot vērā universālā pakalpojuma sniegšanas nodrošināšanu, šī direktīva nosaka minimālo noteiktas kvalitātes obligāto pakalpojumu kopumu, kuri ir pieejami visiem lietotājiem par pieejamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, nekropļojot konkurenci.
4. Direktīvas 2002/22 preambulas 47. apsvērums attiecas uz strīdu izšķiršanu:
“[..] Būtu jābūt pieejamām efektīvām procedūrām, lai risinātu strīdus starp patērētājiem, no vienas puses, un uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus telekomunikāciju pakalpojumus, no otras puses. Dalībvalstīm būtu pilnībā jāņem vērā Komisijas 1998. gada 30. marta ieteikums 98/257/EK par principiem, kas piemērojami iestādēm, kas atbildīgas par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā.”
5. Tādējādi Direktīvas 2002/22 34. pantā ar nosaukumu “Strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka ir pieejamas pārskatāmas, vienkāršas un lētas ārpustiesas procedūras neatrisinātu strīdu izšķiršanai, iesaistot patērētājus, attiecībā uz jautājumiem, kas iekļauti šajā direktīvā. Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu to, ka minētās procedūras ļauj strīdus atrisināt godīgi un ātri, un var, attiecīgos gadījumos, pieņemt atmaksāšanas un/vai kompensācijas sistēmu. Dalībvalstis var paplašināt šos noteikumus tā, lai tie attiektos uz strīdiem, kuros iesaistīti citi lietotāji.
2. Dalībvalstis nodrošina to, ka to tiesību akti nekavē sūdzību izskatīšanas iestāžu izveidi un tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanu pienācīgā teritoriālā līmenī, lai veicinātu patērētāju un lietotāju piekļuvi strīdu izšķiršanai.
[..]
4. Šis punkts neierobežo valsts tiesas procedūras.”
B – Valsts tiesības
6. Saskaņā ar 1997. gada 31. jūlija Likumu Nr. 249 Autorità per le garanzie nelle comunicazioni (Komunikāciju garantiju iestāde, turpmāk tekstā – “AGC”) ir atbildīga par tādu strīdu izšķiršanu starp lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem telekomunikāciju jomā, kas attiecas uz tādu noteikumu neparedzēšanu, kuri attiecas uz universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām.
7. Ar Lēmumu Nr. 173/07/CONS (3)AGC noteica kārtību, kādā izšķir strīdus starp telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem.
8. Šā lēmuma A pielikuma 3. un 13. pantā paredzēts:
3. pants
“Nevar vērsties tiesā par 2. panta 1. punktā minētajiem strīdiem, pirms nav obligātā kārtā mēģināts panākt mierizlīgumu Reģionālā komunikāciju komitejā, kura ir atbildīga attiecīgajā teritorijā un kurai ir deleģētas tiesības veikt izlīguma procedūru, vai arī citās 13. pantā minētajās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēs.
Gadījumā, ja Reģionālajai komunikāciju komitejai, kas ir atbildīga par attiecīgo ģeogrāfisko teritoriju, netiek piešķirtas pirmajā daļā minētās tiesības veikt izlīguma procedūru, tad pienākums mēģināt panākt mierizlīgumu ir jāveic 13. pantā minētajās iestādēs.
Izlīguma procedūrai ir jābeidzas trīsdesmit dienu laikā, sākot no pieteikuma iesniegšanas datuma šajā iestādē, un pēc šī termiņa beigām – gadījumā, ja nav panākts mierizlīgums, – dalībnieki var uzsākt tiesvedību tiesā.
13. pants
1. Ieinteresētajām personām kā alternatīva mierizlīguma procedūra Reģionālā komunikāciju komitejā ir iespēja veikt obligāto mēģinājumu panākt mierizlīgumu – izmantojot teletranslāciju vai citā veidā – ārpustiesas lietotāju strīdu izšķiršanas iestādēs, lai atrisinātu strīdus patērētāju aizsardzības jomā, kas minēti šī lēmuma 1. panta o) punktā.
2. Lietotājs savu strīdu var iesniegt iestādēs, kuras ir izveidotas, pamatojoties uz līgumiem starp saimniecisko darbību veicējiem un valsts patērētāju apvienībām, ievērojot, ka attiecīgās iestādes savas darbības veic bez maksas un saskaņā ar ieteikumā 2001/310/EK paredzētajiem pārskatāmības, taisnīguma un efektivitātes principiem.”
9. Atbilstoši šā lēmuma 5. pantam ar nosaukumu “Pārejas un nobeiguma noteikumi”:
“1. Līdz brīdim, kamēr nav pilnībā īstenots 2005. gada 6. septembra dekrētlikuma Nr. 206 141. panta 2. punkts, dalībnieki var mēģināt panākt mierizlīgumu, iesniedzot strīdu samierināšanās komitejā tirdzniecības, rūpniecības, lauksaimniecības un amatniecības kameras palātā vai citās iestādēs, kuras ir reģistrētas 2003. gada 17. janvāra dekrētlikuma Nr. 5 38. pantā minētajā reģistrā.
2. Attiecībā uz strīdiem, pat ja tie atrodas mierizlīguma procesā, kas ir iesniegti izskatīšanā pirms šī lēmuma spēkā stāšanās brīža, turpina būt piemērojams 4. panta 1. punktā minētais iepriekš spēkā esošais tiesību noteikums. [..]”
III – Prāva, prejudiciālie jautājumi un process
10. Prasītājas pamata prāvās ir telekomunikāciju pakalpojumu saņēmējas. Ar savām prasībām tās lūdz piespriest Telecom Italia SpA (4) vai Wind SpA (5) atlīdzināt zaudējumus, kuri tām esot radušies tādēļ, ka esot ticis pārkāpts viņu līgums par telekomunikāciju pakalpojumiem, kas noslēgts ar šiem uzņēmējiem. Prasītāja lietā C‑319/08 turklāt lūdz atzīt, ka dažas summas, ko pieprasa Telecom Italia SpA, nav jāmaksā.
11. Atbildētājas telekomunikāciju sabiedrības savukārt apgalvo, ka prasība nav pieņemama, jo prasītājas neesot iepriekš mēģinājušas panākt mierizlīgumu saskaņā ar Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 3. un 13. pantu.
12. Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesību normās paredzētā Reģionālā komunikāciju komiteja vēl nav tikusi izveidota attiecīgajā Kampaņas reģionā. Līdz ar to ir jāpiemēro Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 13. pantā paredzētā obligātā strīdu izšķiršanas kārtība. Tomēr iepriekš netika pārbaudīts, vai šīs alternatīvās mierizlīguma procesa iestādes, kā ir paredzēts Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 13. pantā, atbilst ieteikumā 2001/310/EK noteiktajiem kritērijiem, it īpaši attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem.
13. Tomēr pat gadījumā, ja Reģionālā komunikāciju komiteja tiktu izveidota Kampaņas reģionā, iesniedzējtiesa uzskata, ka prasības mēģināt panākt mierizlīgumu obligātais raksturs ir nepieņemams šķērslis piekļūšanai tiesai.
14. Iesniedzējtiesa šaubās par Itālijas tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām. Līdz ar to ar 2008. gada 4. aprīļa lēmumiem tā apturēja tiesvedību visās četrās lietās un attiecībā uz tām uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai iepriekš minētajām Kopienu tiesībām (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam, Direktīvai 2002/22/EK, Direktīvai 1999/44/EK, Komisijas ieteikumam 2001/310/EK un Direktīvai 1998/257/EK) ir tieša iedarbība un tās ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka uz strīdiem “starp gala lietotājiem un uzņēmējiem elektronisko sakaru jomā par universālo pakalpojumu noteikumu un gala lietotāju tiesību, kuras ir paredzētas tiesiskajā regulējumā, neievērošanu AGC lēmumos, līguma noteikumos un pakalpojumu vienošanās” (strīdi, kuri paredzēti AGC Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 2. pantā) nav jāpiemēro obligātā prasība mēģināt panākt mierizlīgumu, kuru neizpildot, prasība tiesā nav pieņemama, jo šie noteikumi ir pārāki par minētā iestādes Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 3. panta 1. punkta noteikumu?”
15. Ar 2008. gada 16. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apvienoja lietas C‑317/08, C‑318/08, C‑319/08 un C‑320/08 kopējam rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī kopēja sprieduma taisīšanai.
16. Rakstveida un mutvārdu apsvērumus Tiesai iesniedza atbildētāja pamata prāvā lietā C‑318/08, Wind SpA, Vācijas valdība un Komisija. Šajā sakarā arī Polijas valdība iesniedza rakstveida apsvērumus un Itālijas valdība – mutvārdu apsvērumus.
IV – Juridiskais pamatojums
A – Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
17. Itālijas valdība mutvārdu procesā aizstāvēja viedokli, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoraida kā nepieņemami. Šajā tiesvedībā runa esot par jautājumu, vai obligātā prasība izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā ir uzskatāma par nepieņemamu šķērsli Kopienu tiesībās garantētu tiesību īstenošanai. Tomēr lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot norādīts, par kādām tiesībām ir strīds pamata prāvās. Līdz ar to prejudiciālais jautājums esot teorētisks.
18. Jāpiekrīt Itālijas valdībai, ka obligātās prasības izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā atbilstība Kopienu tiesībām ir jāpārbauda tikai tad, ja pamata prāvas strīda priekšmets ietilpst Kopienu tiesību piemērojamības jomā (6).
19. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa nav iesniegusi detalizētu informāciju par izskatāmo prāvu priekšmetu. No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu var tikai secināt, ka pamata prāvās lietotāji lūdz piespriest telekomunikāciju sabiedrībām atlīdzināt zaudējumus, kurus tās esot radījušas, pārkāpjot līgumus par to sniegtajiem telekomunikāciju pakalpojumiem. Iesniedzējtiesa neprecizē, par kādām konkrētām lietas dalībnieku tiesībām un pienākumiem ir strīds.
20. Tomēr nevar izdarīt secinājumu, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams.
21. Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka principā valsts tiesai, kurai ir nodots strīds, ir jānovērtē, ņemot vērā tajā prāvas īpatnības, – cik lielā mērā ir nepieciešams prejudiciāls nolēmums. Galu galā iesniedzējtiesa ir atbildīga par spriedumu lietā. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz Kopienu tiesību interpretācija sakarā ar uzdoto prejudiciālo jautājumu (7).
22. Tikai izņēmumu kārtā Tiesai ir jāizvērtē apstākļi, kādos valsts tiesa tai ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (8). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var noraidīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir teorētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (9).
23. Pamata prāvās runa ir par lietotāju iesniegtajām prasībām pret telekomunikāciju sabiedrībām. Direktīvas 2002/22 1. panta 2. punktā ir noteiktas lietotāju tiesības un atbilstošie pienākumi uzņēmējiem, kuri nodrošina elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus. Pašā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka pamata prāvā runa ir par strīdiem elektronisko sakaru jomā starp lietotājiem un uzņēmējiem saistībā ar universālo pakalpojumu noteikumu un lietotāju tiesību pārkāpumiem. Līdz ar to, pārbaudot šā jautājuma pieņemamību, par sākumpunktu nevar uzskatīt, ka Kopienu tiesības nav piemērojamas un ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas priekšmetu.
24. Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tātad ir pieņemami.
B – Prejudiciālā jautājuma vērtējums pēc būtības
25. Būtībā šajā gadījumā runa ir par jautājumu, vai Kopienu tiesības nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā prasība mēģināt izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā, panākot mierizlīgumu, ir noteikta par priekšnosacījumu tam, lai prasības tiesā saistībā ar Direktīvu 2002/22 tiktu atzītas par pieņemamām.
26. Prejudiciālajā jautājumā ir atsauce uz dažādām Kopienu tiesību normām. Vispirms tiek minēta Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīva 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (10). Šīs direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā patēriņa preces ir definētas kā visi materiāli kustami priekšmeti. Tā kā pamata prāvās runa ir nevis par materiāliem kustamiem priekšmetiem, bet gan telekomunikāciju pakalpojumiem, Direktīva 1999/44 nav piemērojama.
27. Tā kā iesniedzējtiesa min ieteikumus 98/257/EK (11) un 2001/310/EK (12), ir jāprecizē, ka saskaņā ar EKL 249. panta piekto daļu tie nav juridiski saistoši. Līdz ar to tie nevar radīt patstāvīgus pienākumus dalībvalstīm. Tomēr tos var izmantot, interpretējot citas Kopienu tiesību normas un dalībvalsts tiesisko regulējumu.
28. Šajā gadījumā tātad ir īpaši atbilstošs Direktīvas 2002/22 34. pants un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
1) Direktīvas 2002/22 34. pants
29. Direktīvas 2002/22 34. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtību. Tai ir jābūt pārskatāmai, vienkāršai un lētai. Dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šīs procedūras ļautu strīdus atrisināt godīgi un ātri.
30. Tādējādi 34. pantā ir noteikti kvalitātes kritēriji, kuriem jāatbilst strīda izšķiršanai ārpustiesas kārtībā. Tomēr tajā nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā var tikt uzskatīta arī par pienākumu un priekšnosacījumu prasības celšanai. Turpretim pašā Direktīvas 2002/22 34. panta 4. punktā ir skaidri noteikts, ka šis pants neierobežo konkrētās valsts tiesas procedūru. Tā kā tam, ka prasība mēģināt izšķirt strīdu ir priekšnosacījums prasības pieņemamībai, ir piemērojami dalībvalstu tiesas procesu reglamentējošie noteikumi, tad šis jautājums nav galīgi atrisināts Direktīvā 2002/22.
31. Ja strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā atbilst Direktīvas 2002/22 34. pantā noteiktajiem kritērijiem, proti, tā ir pārskatāma, vienkārša un lēta, tad pati Direktīva nerada šķērsli šādas strīda noregulēšanas kārtības noteikšanai par obligātu.
32. Turpinājumā būtu nedaudz jāpakavējas pie diviem no Direktīvas izrietošajiem strīda izšķiršanas kārtības kritērijiem, proti, pārskatāmība un neliela maksa.
33. Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 13. panta 2. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka mierizlīgums ar iestādēm, kuras ir atbildīgas par strīdiem patērētāju tiesību jomā, parasti ir bezmaksas. Atbildētāja pamata prāvā lietā C‑318/08 ir norādījusi, ka arī process Reģionālajā komunikāciju komitejā ir bezmaksas un citas kompetentās iestādes strādā par nelielu samaksu.
34. Turklāt procesam ir jābūt pārskatāmam. Tas nozīmē, ka attiecīgajām personām ir jāzina, kādas iestādes ir kompetentas izšķirt strīdu, panākot mierizlīgumu. Saskaņā ar Itālijas tiesību normām pirmā instance ir Reģionālā komunikāciju komiteja, kas ir kompetenta attiecīgajā teritorijā. Reģionos, kuros tāda vēl nav izveidota, par strīdu izšķiršanu ir atbildīgas alternatīvas iestādes. Tomēr šķiet, ka no tiesību normām izriet, ka prasītājam ir jāiegulda zināmas pūles, lai noskaidrotu, kuras ir alternatīvās kompetentās iestādes.
35. Šķiet, ka tādējādi Itālijas tiesību normas atbilst Direktīvas 2002/22 prasībām pēc būtības. Tas būtu galīgi jāapstiprina iesniedzējtiesai.
36. Kopsavilkumā ir jāmin, ka no Direktīvas 2002/22 nevar secināt, vai pienākums obligāti izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā ir pieņemams. Līdz ar to šis jautājums ir vērtējams tikai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa kontekstā.
2) Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips
37. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kas izriet no visu dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kam ir veltīts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pants (13). Turklāt tas tika apstiprināts 2000. gada 7. decembrī Nicā proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (14) 47. pantā.
38. Vispirms ir jāpaskaidro, ka valsts tiesiskais regulējums ir jāvērtē pēc Kopienu tiesību vispārējiem principiem tikai tad, ja tas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā (15).
39. Direktīvā 2002/22 ir pamatotas telekomunikāciju pakalpojumu lietotāju materiālās tiesības. Tā kā ar obligāto pienākumu mēģināt izšķirt strīdu, panākot mierizlīgumu, tiesā tiek īstenotas šīs Direktīvā piešķirtās materiālās tiesības, šajā gadījumā tas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā.
40. Principā Kopienu tiesību īstenošana un procesuālā kārtība sūdzību izskatīšanai ir jāreglamentē katras dalībvalsts tiesībām. Tomēr dalībvalstis nevar pilnīgi brīvi rīkoties, pieņemot procesuālos noteikumus, attiecībā uz Kopienu tiesību piemērošanu.
41. Tiesa pastāvīgajā judikatūrā norāda, ka process, kuram ir jānodrošina kādu konkrētu, no Kopienu tiesībām izrietošu, tiesību īstenošana, nedrīkst būt nelabvēlīgāks nekā tas, kas paredzēts līdzīgā valsts lietā (līdzvērtības princips). Turklāt tas nedrīkst Kopienu tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (16).
42. Sakarā ar Kopienu tiesību īstenošanu tiesas ceļā efektivitātes princips ir vispārīgā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa izteiksme. Tādēļ šajā gadījumā izvērtēšu lietu tieši efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa kontekstā. Turpinājumā apspriedīšu līdzvērtības jautājumu.
43. Saskaņā ar Itālijas tiesību normām strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā ir priekšnosacījums prasības celšanai tiesā. Ja pirms tam netiek mēģināts izšķirt strīdu, prasība ir nepieņemama. Tādējādi tiek radīts papildu šķērslis tam, lai vērstos tiesā. Tāpat kā galu galā katrs likumā paredzētais pieņemamības priekšnosacījums, arī obligāts pienākums mēģināt rast mierizlīgumu ierobežo tiesības vērsties tiesā. Tātad tiek pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips.
44. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nav garantētas neierobežoti. Turpretī tiesības vērsties tiesā var tikt ierobežotas. Galu galā katram tiesas procesam ir jāatbilst tiesību aktu noteikumiem un pieņemamības priekšnosacījumiem. Šajā ziņā dalībvalstīm ir īpaša rīcības brīvība. Kā Tiesa ir nospriedusi saistībā ar procesuālo tiesību ievērošanu, ierobežojumiem ir faktiski jāatbilst vispārējo interešu mērķiem un tie nedrīkst būt nesamērīgi attiecībā uz izvirzīto mērķi, kas pašā būtībā aizskartu tiesības (17).
45. Itālijas valdība mutvārdu procesa laikā norādīja, ka obligātā prasība mēģināt atrisināt strīdu ir paredzēta ātrākai un lētākai strīdu izšķiršanai. Vispirms, ātrāka un lētāka strīdu izšķiršana ir jebkuras puses interesēs. Vienlaikus tās rezultātā tiesu sistēma visumā tiek atslogota, un tādējādi tā veicina arī valsts justīcijas efektivitāti (18). Visbeidzot, vienošanās par strīda izšķiršanu ārpustiesas kārtībā bieži lielākoties ir ilgstošāka nekā pārsūdzams tiesas spriedums (19). Itālijas tiesību normās tādējādi tiek mēģināts sasniegt leģitīmos vispārējo interešu mērķus.
46. Obligāta pienākuma mēģināt izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā ieviešana ir piemērota šo mērķu sasniegšanai.
47. Tomēr obligāta strīdu izšķiršanas procesa ieviešana ir prasīta tikai tad, ja strīdu izšķiršana, panākot mierizlīgumu, kas ir tikai fakultatīva, nav līdzvērtīgs, bet gan maigāks līdzeklis minētā mērķa sasniegšanai. Tomēr jāpiekrīt Itālijas valdībai, ka tikai fakultatīvs strīdu izšķiršanas ārpustiesas kārtībā process nav tik efektīvs kā obligāts, kas ir jāveic katram pirms lietas izskatīšanas tiesā. Arī Vācijas valdība pamatoti norāda, ka pat tad, ja viena vai abas puses noraida mierizlīgumu, tomēr pēc pieredzes pastāv iespēja, ka mierizlīguma procesā kļūst saskatāmi iespējamie risinājumi, kuri pusēm sākumā nebija zināmi.
48. Visbeidzot, noteiktais mērķis panākt ātru, lētu un interesēm atbilstošu strīda risinājumu nav arī īpaši nesamērīgs ar iespējamiem trūkumiem, kas var izrietēt no pienākuma piemērot obligāto strīda izšķiršanas kārtību, jo tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums, ko rada pienākums mēģināt izšķirt strīdu ārpustiesas kārtībā, panākot mierizlīgumu, ir uzskatāms par nenozīmīgu, tādējādi ar šo procedūru saistītās priekšrocības ir daudz lielākas nekā iespējamie trūkumi.
49. No vienas puses, prasība iepriekš izpildīt strīdu izšķiršanas procesu tikai nebūtiski aizkavē prasības celšanu tiesā. Proti, Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 3. pantā ir noteikts, ka ārpustiesas procesam ir jābūt pabeigtam 30 dienu laikā pēc brīža, kad tika ierosināts mierizlīgums. Arī tad, ja tas nenotiek, puses pēc šā termiņa beigām var celt prasību.
50. Turklāt, kā minēts iepriekš (20), strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā ir lēta.
51. Tāpat uz mierizlīguma procesa laiku tiek apturēts prasības tiesību noilgums. Tādējādi tā īstenošana neapdraud tiesību īstenošanu.
52. Tomēr savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa kritizē kādu formālu strīda izšķiršanas procesa izveidošanas aspektu, kura dēļ process kopumā varētu tikt kvalificēts kā nesamērīgs pārkāpums. Iesniedzējtiesa norāda, ka mēģinājums panākt mierizlīgumu ir obligāti jāpiesaka, izmantojot pieteikuma formas, kuras ir pieejamas iestādes interneta vietnē. Šajā ziņā varētu rasties grūtības tiem, kuriem nav pieejas datoram. Ir jāpiekrīt iesniedzējtiesai, ka, ja strīda izšķiršana faktiski varētu tikt uzsākta tikai ar noteiktām veidlapām un tās būtu pieejamas tikai internetā, personām, kuru rīcībā nav pieejas internetam, pieeja mierizlīguma procedūrai – un līdz ar to galu galā arī prasības celšanai tiesā – tiktu būtiski apgrūtināta. Manuprāt, tas ir nesamērīgs tiesību uz tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums.
53. Tomēr Lēmuma Nr. 173/07/CONS A pielikuma 13. panta 1. punktā tikai paredzēts, ka pieteikums ir iesniedzams arī elektroniski. Tādējādi no Tiesai iesniegtajām tiesību normām neizriet, ka vajadzīgās veidlapas ir pieejamas tikai internetā. Iesniedzējtiesai galu galā ir jāizpēta, vai iespējamie prasītāji arī citā veidā var iegūt veidlapas, kas vajadzīgas strīda izšķiršanas procesam.
54. Nobeigumā vēl ir tikai jāiedziļinās abos ieteikumos, par kuriem jautā iesniedzējtiesa. Pretēji iesniedzējtiesas un Polijas valdības viedoklim tie neliek izdarīt citādu vērtējumu. Gan ieteikuma 98/257, gan ieteikuma 2001/310 preambulu attiecīgi 21. un 14. apsvērumā ir norādīts, ka ārpustiesas procesam nav jāaizstāj tiesas process, kādēļ tiem, kas neizmanto ārpustiesas procesu, nedrīkstētu liegt tiesības vērsties tiesā. Tomēr Itālijas tiesību normas nav pretrunā šiem apsvērumiem, jo strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā neaizstāj tiesas procesu un pieeja tiesai netiek liegta, bet gan aizkavēta augstākais 30 dienas.
55. Turklāt rasto risinājumu apstiprina Direktīva 2008/52 par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (21). Lai arī šajā gadījumā tā nav piemērojama, tomēr tajā izklāstītais vērtējums var tikt piemērots šiem apstākļiem. Direktīvas 2008/52 5. panta 2. punktā noteikts, ka netiek skarti valsts tiesību akti, kuros mediāciju paredzēts izmantot obligāti, vai, ja ar to saistīti mediācijas izmantošanu veicinoši līdzekļi vai sankcijas, ko piemēro pirms vai pēc tiesvedības sākuma, ja tādi tiesību akti neliedz attiecīgām pusēm izmantot tiesības uz piekļuvi tiesai. Kā norādīts, šiem nosacījumiem atbilst arī Itālijas tiesiskais regulējums, it īpaši tādēļ, ka piekļuve tiesai galu galā tiek tikai aizkavēta.
56. Visbeidzot, tiesību normas pamata prāvā nepārkāpj arī līdzvērtības principu. Atbilstoši tam prasību izskatīšanas procesuālie noteikumi, kas paredzēti konkrētu no Kopienu tiesībām izrietošu tiesību aizsardzībai, nedrīkst būt nelabvēlīgāki kā tie, kas ir spēkā līdzvērtīgu valsts tiesību situāciju gadījumā (22). Atbildot uz Tiesas jautājumu, Itālijas valdība mutvārdu procesā gan minēja, ka obligāta strīda izšķiršana Itālijā līdz šim bija paredzēta tikai telekomunikāciju jomā. Ieviešana esot sākusies ar šo jomu un obligātā pienākuma mēģināt panākt mierizlīgumu pārņemšana esot uzsākta citās jomās, piemēram, enerģijas nozarē. Tomēr, manuprāt, ar to netiek pārkāpts līdzvērtības princips, jo nepastāv mazāk labvēlīga attieksme, salīdzinot ar līdzīgu valsts situāciju. Vispirms, nav acīmredzams, ka prasību citās jomās, piemēram, energoapgādes jomā, gadījumā runa ir par “līdzīgu situāciju”. Turklāt ir jāņem vērā, ka tiesību normas pamata prāvā ir piemērojamas ne tikai Kopienu tiesībās piešķirtajām tiesībām universālo pakalpojumu jomā, bet arī no valsts tiesībām izrietošajām tiesībām.
57. Kopsavilkumā ir jāmin, ka pirms tiesas procesa paredzētais pienākums obligāti izpildīt strīda izšķiršanas procesu principā nav uzskatāms par nesamērīgu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Tādas tiesību normas kā pamata prāvā rada nenozīmīgu tiesību uz tiesību īstenošanu tiesas ceļā pārkāpumu, par kuru ir svarīgāka iespēja, ka strīds tiks atrisināts lēti un ātri.
V – Secinājumi
58. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Giudice di pace di Ischia prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) 34. pantā paredzēts, ka strīda izšķiršanas ārpustiesas kārtībā procesam ir jābūt pārskatāmam, vienkāršam un lētam. Obligātā prasība izpildīt šo strīda izšķiršanas ārpustiesas kārtībā procesu nav pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam, ja tai ir leģitīmi vispārējo interešu mērķi un ja tā nav nesamērīga attiecībā uz sasniedzamo mērķi.