TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 22. novembrī (*)
Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Tiesību uz slimības dēļ neizmantotu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeigšanās pēc valsts tiesību aktos noteikta termiņa
Lieta C‑214/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Landesarbeitsgericht Hamm (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 15. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 4. maijā, tiesvedībā
KHS AG
pret
Winfried Schulte.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši A. Ross [A. Rosas], E. Levits (referents), A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 3. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– KHS AG vārdā – P. Brasse [P. Brasse], Rechtsanwalt,
– V. Šultes [W. Schulte] vārdā – H. J. Toibers [H.‑J. Teuber], Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze], K. Blaške [C. Blaschke] un J. Mellers [J. Möller], pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – V. Pasternaka Jergensena [V. Pasternak Jørgensen] un S. Jūls Jergensens [S. Juul Jørgensen], pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbahers [F. Erlbacher] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 7. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) 7. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp KHS AG un V. Šulti, kas agrāk bija nodarbināts KHS AG, par V. Šultes lūgumu saņemt kompensāciju par apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma neizmantošanu par 2006., 2007. un 2008. gadu infarkta rezultātā radušos seku dēļ.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās darba organizācijas Konvencija Nr. 132
3 Atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas 1970. gada 24. jūnija Konvencijas Nr. 132 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (pārskatītā redakcija) 9. panta 1. punktam:
“Šīs konvencijas 8. panta 2. punktā paredzētā apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma nepārtrauktā daļa ir jāpiešķir un jāizmanto vēlākais gadu, bet pārējā apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma daļa vēlākais 18 mēnešu laikā pēc tā gada beigām, kurā iegūtas tiesības uz atvaļinājumu.”
4 Minēto konvenciju ir parakstījušas 14 Eiropas Savienības dalībvalstis, to skaitā Vācijas Federatīvā Republika.
Savienības tiesiskais regulējums
5 Atbilstoši Direktīvas 2003/88 preambulas 6. apsvērumam:
“Jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas principi attiecībā uz darba laika organizēšanu, to skaitā tie, kas attiecas uz darbu naktīs.”
6 Direktīvas 2003/88 1. pantā ir noteikts:
“Mērķis un darbības joma
1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.
2. Šī direktīva attiecas uz:
a) obligātiem [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [..]
[..].”
7 Šīs direktīvas 7. pantā ir noteikts:
“Gadskārtējais atvaļinājums
1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.
2. Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”
8 Direktīvas 2003/88 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Atkāpes nav pieļaujamas attiecībā uz šīs direktīvas 7. pantu.
Valsts tiesiskais regulējums
9 1963. gada 8. janvāra Federālā likuma par atvaļinājumiem (Bundesurlaubsgesetz) 2002. gada 7. maija versijā (turpmāk tekstā – “BUrlG”) 1. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz atvaļinājumu” ir paredzēts:
“Katram darba ņēmējam katrā kalendārajā gadā ir tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu.”
10 BUrlG 3. panta ar nosaukumu “Atvaļinājuma ilgums” 1. punktā ir noteikts:
“Atvaļinājuma ilgums ir vismaz 24 darba dienas gadā.”
11 BUrlG 7. panta ar nosaukumu “Atvaļinājuma laiks, neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšanas periods un kompensācija” 3. un 4. punktā ir noteikts:
“3. Atvaļinājums ir jāpiešķir un jāizmanto attiecīgajā kalendārajā gadā. Atvaļinājuma pārcelšana uz nākamo kalendāro gadu ir pieļaujama tikai tādos gadījumos, ja to attaisno primāri, ar uzņēmumu vai darba ņēmēju pašu saistīti iemesli. Gadījumā, ja atvaļinājums tiek pārcelts, tas ir jāpiešķir un jāizmanto nākamā kalendārā gada pirmajos trīs mēnešos.
4. Ja darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ atvaļinājumu nav iespējams daļēji vai pilnībā izmantot, tas ir jākompensē.”
12 BUrlG 13. pantā ir paredzēts, ka darba koplīgumos ir iespējams atkāpties no atsevišķiem šā likuma noteikumiem, tostarp tā 7. panta 3. punkta, ar noteikumu, ka šādas atkāpes darba ņēmējam nav neizdevīgas.
13 Ziemeļreinas-Vestfālenes Metāla un elektrorūpniecības nozares 2003. gada 18. decembra vispārējās ģenerālvienošanās (Einheitlicher Manteltarifvertrag für die Metall‑ und Elektroindustrie Nordrhein‑Westfalen; turpmāk tekstā – “EMTV”) 11. pantā ar nosaukumu “Atvaļinājuma piešķiršanas principi” ir noteikts:
“1) Darbiniekiem/mācekļiem saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (ikgadējais atvaļinājums). Gads, par kuru tiek piešķirts atvaļinājums, ir kalendārais gads.
Tiesības uz atvaļinājumu beidzas trīs mēnešus pēc kalendārā gada beigām, ja vien tas nav ticis atteikts vai to nav bijis iespējams izmantot ar uzņēmuma darbību saistītu iemeslu dēļ.
Ja atvaļinājums nav izmantots slimības dēļ, tiesības uz atvaļinājumu beidzas 12 mēnešus pēc otrajā daļā minētā laikposma beigām.
[..]
3) Kompensācijas izmaksāšana par neizmantotu atvaļinājumu ir pieļaujama tikai darba/prakses tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā.”
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
14 V. Šulte kopš 1964. gada aprīļa strādāja pie KHS AG vai tās priekšteces par atslēdznieku. Viņa darba līgums ietilpa EMTV piemērošanas jomā. EMTV paredzētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu bija 30 dienas gadā.
15 2002. gada janvārī V. Šultem bija infarkts, pēc kura viņam iestājās smaga invaliditāte un viņš tika atzīts par darba nespējīgu. Kopš 2003. gada oktobra viņš saņēma pensiju pilnīga darba spēju zuduma dēļ. Šī situācija ilga līdz 2008. gada 31. augustam, kad beidzās V. Šultes darba tiesiskās attiecības.
16 2009. gada martā V. Šulte vērsās Arbeitsgericht Dortmund [Dortmundes Darba tiesā] ar prasību izmaksāt kompensāciju par neizmantoto apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu par bāzes laikposmiem – 2006., 2007. un 2008. kalendāro gadu.
17 Arbeitsgericht Dortmund apmierināja prasību par šiem trim laikposmiem, ciktāl V. Šultes prasītā kompensācija attiecās uz minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu 20 dienas gadā atbilstoši Savienības tiesībām, šīm dienām saskaņā ar Vācijas tiesībām pieskaitot klāt 5 dienas gadā, uz kurām viņam ir tiesības kā personai ar smagu invaliditāti.
18 Apelācijas sūdzībā par šīs tiesas pieņemto nolēmumu KHS AG apgalvoja, ka V. Šultes tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par 2006. un 2007. gadu bija izbeigušās, jo bija beidzies EMTV 11. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētais neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšanas periods.
19 Landesarbeitsgericht Hamm [Hammas federālās zemes Darba strīdu tiesa] norāda, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu un EMTV tiesības uz apmaksātiem ikgadējiem atvaļinājumiem par 2007. un 2008. gadu darba līguma izbeigšanās brīdī vēl pastāvēja un ka zaudētas bija vienīgi tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par 2006. gadu, jo bija beidzies [neizmantoto atvaļinājuma dienu] pārcelšanas periods – kopā 15 mēneši.
20 Iesniedzējtiesa tomēr neizslēdz, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par 2006. gadu zaudēšana saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu var būt pretrunā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam.
21 Šajos apstākļos Landesarbeitsgericht Hamm nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [..] Direktīvas 2003/88 [..] 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus un/vai praksi, saskaņā ar kuriem tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu beidzas pēc bāzes laikposma un/vai pārcelšanas perioda beigām arī tad, ja darba ņēmējs ilglaicīgi ir bijis darba nespējīgs (un šīs ilglaicīgās darbnespējas sekas ir tādas, ka tiesības uz minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu varētu summēties par vairākiem gadiem, ja iespēja pārcelt šīs tiesības būtu neierobežota laikā)?
2) Vai gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu būtu noliedzoša, iespējai pārcelt atvaļinājumu ir jābūt vismaz 18 mēnešus?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
22 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tādas valsts tiesību normas vai prakse kā koplīgumi, ar kuriem tiek ierobežota darba ņēmēja, kurš vairākus bāzes laikposmus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu summēšana, nosakot 15 mēnešu pārcelšanas periodu, kuram beidzoties izbeidzas tiesības uz šādu atvaļinājumu.
23 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvā 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas [organizēšanas] aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kura kodificēta ar Direktīvu 2003/88, tieši paredzētās robežas (skat. 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑173/99 BECTU, Recueil, I‑4881. lpp., 43. punkts; 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C‑342/01 Merino Gómez, Recueil, I‑2605. lpp., 29. punkts; 2006. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑131/04 un C‑257/04 Robinson‑Steele u.c., Krājums, I‑2531. lpp., 48. punkts, kā arī 2009. gada 20. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑350/06 un C‑520/06 Schultz‑Hoff u.c., Krājums, I‑179. lpp., 22. punkts).
24 Turpinājumā ir jānorāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja izvērtēt, kā kompetentās valsts iestādes īsteno šo tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu principu un paredz nosacījumus šī principa piemērošanai attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri nevar izmantot apmaksātus ikgadējos atvaļinājumus slimības atvaļinājumu dēļ, kas nepārsniedz saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesībām piemērojamo bāzes laikposmu ilgumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 19. punkts).
25 Šīs izvērtēšanas laikā Tiesa ir norādījusi, ka valsts tiesību normas, kurā paredzēts līdz bāzes laikposma beigām neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma pārcelšanas periods, mērķis principā ir sniegt papildu iespēju izmantot ikgadējo atvaļinājumu tādam darba ņēmējam, kurš to nav varējis izmantot. Šāda laikposma noteikšana ietilpst tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas nosacījumos un tādējādi principā ietilpst dalībvalstu kompetencē (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 42. punkts).
26 Tādējādi Tiesa ir konstatējusi, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam principā nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros ir noteikti šajā direktīvā skaidri paredzēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izmantošanas noteikumi, ieskaitot arī minēto tiesību zaudēšanu bāzes laikposma vai pārcelšanas perioda beigās. Tomēr Tiesa šim principiālajam konstatējumam noteica nosacījumu, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ir bijusi faktiska iespēja izmantot viņam minētajā direktīvā paredzētās tiesības (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 43. punkts).
27 Jākonstatē, ka darba ņēmējam, kurš – kā prasītājs pamata lietā attiecībā uz 2006. gadu – visu bāzes laikposmu un ilgāk par valsts tiesībās paredzēto pārcelšanas periodu atrodas slimības atvaļinājumā, nav pieejams neviens periods, kurā viņš varētu izmantot savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu.
28 Lai arī no iepriekš minētās judikatūras nenoliedzami izriet, ka valsts tiesību normā, kurā noteikts pārcelšanas periods, nevar paredzēt darba ņēmēju tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanos, ja viņam “faktiski nav bijusi iespēja šīs tiesības izmantot”, šāds secinājums tomēr ir jāniansē, ņemot vērā tādus īpašos apstākļus kā pamata lietā.
29 Pretējā gadījumā tādam darba ņēmējam kā prasītājam pamata lietā, kurš vairākus bāzes laikposmus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs, būtu tiesības neierobežoti summēt visas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kuras iegūtas par laiku, kurā viņš nav strādājis.
30 Tiesības neierobežoti summēt šādā darba nespējas laikposmā iegūtas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vairs neatbilstu pašam tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķim.
31 Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā un Direktīvas 2003/88 7. pantā minētajām tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir divējāds mērķis, proti, pirmkārt, ļaut darba ņēmējam atpūsties, nevis veikt viņa darba līgumā paredzētos uzdevumus un, otrkārt, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 25. punkts).
32 Šajā ziņā Tiesa neapstrīdami ir uzsvērusi, ka, lai arī apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma pozitīvā ietekme uz darba ņēmēja drošību un veselību īstenojas pilnībā, ja tas tiek izmantots šim mērķim noteiktajā, proti, esošajā, gadā, šī atpūtas laikposma nozīme šajā ziņā saglabājas, ja tas tiek izmantots vēlāk (2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑124/05 Federatie Nederlandse Vakbeweging, Krājums, I‑3423. lpp., 30. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 30. punkts).
33 Tomēr ir jākonstatē, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kuras ir ieguvis darba ņēmējs, kurš vairākus bāzes laikposmus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs, var būt saderīgas ar abiem šī sprieduma 31. punktā minētajiem šo tiesību mērķa aspektiem tikai tad, ja pārcelšana nepārsniedz noteiktu laika robežu. Pārsniedzot šo robežu, ikgadējais atvaļinājums kā atpūtas laiks darba ņēmējam nesniedz pozitīvu ietekmi un ir uzskatāms vienīgi par laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm.
34 Tādējādi, ņemot vērā tieši ar Savienības tiesībām katram darba ņēmējam piešķirto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķi, darba ņēmējam, kurš vairākus gadus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs un kurš šajā laikposmā saskaņā ar valsts tiesībām nav varējis izmantot apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, nevar būt tiesības neierobežoti summēt šajā laikposmā iegūtās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.
35 Attiecībā uz pārcelšanas periodu, kuram beidzoties var beigties tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par darba nespējas laikposmu summēšanās gadījumā, jāizvērtē, vai, ņemot vērā Direktīvas 2003/88 7. pantu un iepriekš minētos apsvērumus, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pārcelšanas periods, kurš saskaņā ar tādām valsts tiesībām vai praksi kā koplīgumi ir 15 mēnešus ilgs, var pamatoti tikt uzskatīts par periodu, kuram beidzoties apmaksāts ikgadējais atvaļinājums kā atpūtas laiks darba ņēmējam nesniedz pozitīvu ietekmi.
36 Šajā kontekstā vērā ir jāņem šādi aspekti.
37 Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne tikai īpaši svarīgas, kā tika norādīts šī sprieduma 23. punktā, bet tās arī ir expressis verbis noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 31. panta 2. punktā.
38 No tā izriet, ka, lai ievērotu šīs tiesības, kuru mērķis ir darba ņēmēja aizsardzība, attiecībā uz katru pārcelšanas periodu ir jāņem vērā īpašie apstākļi, kuros atrodas darba ņēmējs, kurš vairākus bāzes laikposmus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs. Līdz ar to ar šo periodu tostarp ir jānodrošina, ka darba ņēmējs vajadzības gadījumā var izmantot atpūtas laikposmus, kurus var sadalīt pa daļām, saplānot iepriekš un kuri ir pieejami ilgākā laikposmā. Ikvienam pārcelšanas periodam ir jābūt ievērojami ilgākam par bāzes laikposmu, par kuru šis periods ir piešķirts.
39 Ar šo pašu periodu ir arī jāaizsargā darba devējs no riska, ka darba ņēmējs var sasummēt pārāk daudzus laikposmus, kuros viņš nav strādājis, un no darba organizēšanai radītajām grūtībām.
40 Šajā lietā EMTV 11. panta 1. punkta trešajā daļā noteiktais pārcelšanas periods ir 15 mēneši, proti, tas ir ilgāks par bāzes laikposmu, uz kuru šis periods attiecas, ilgumu, un tāpēc šī lieta atšķiras no lietas, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., kurā pārcelšanas periods bija seši mēneši.
41 Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas 1970. gada 24. jūnija Konvencijas Nr. 132 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (pārskatītā redakcija) 9. panta 1. punktam apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma nepārtrauktā daļa ir jāpiešķir un jāizmanto vēlākais gada, bet pārējā apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma daļa vēlākais 18 mēnešu laikā pēc tā gada beigām, kurā iegūtas tiesības uz atvaļinājumu. Šis noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir balstīts uz apsvērumu, saskaņā ar kuru, izbeidzoties šajā noteikumā paredzētajiem termiņiem, nevar vairs pilnībā tikt sasniegts tiesību uz atvaļinājumu mērķis.
42 Līdz ar to, ņemot vērā, ka atbilstoši Direktīvas 2003/88 preambulas sestajam apsvērumam šajā direktīvā ir ņemti vērā Starptautiskās darba organizācijas principi darba laika organizēšanas jomā, pārcelšanas perioda aprēķināšanā ir jāņem vērā tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķis, kas izriet no minētās konvencijas 9. panta 1. punkta.
43 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pamatoti ir iespējams uzskatīt, ka 15 mēnešus ilgs tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pārcelšanas periods, par kuru ir runa pamata lietā, ievēro minēto tiesību mērķi, jo šis periods nodrošina, ka šīs tiesības kā atpūtas laiks darba ņēmējam saglabā savu pozitīvo ietekmi.
44 Tādējādi uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi: Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā nav tādas valsts tiesību normas vai prakse kā koplīgumi, ar kuriem tiek ierobežota darba ņēmēja, kurš vairākus bāzes laikposmus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu summēšana, nosakot 15 mēnešu pārcelšanas periodu, kuram beidzoties izbeidzas tiesības uz šādu atvaļinājumu.
Par otro jautājumu
45 Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
46 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā nav tādas valsts tiesību normas vai prakse kā koplīgumi, ar kuriem tiek ierobežota darba ņēmēja, kurš vairākus bāzes laikposmus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu summēšana, nosakot 15 mēnešu pārcelšanas periodu, kuram beidzoties izbeidzas tiesības uz šādu atvaļinājumu.
[Paraksti]