Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 18. aprīlī (1)
Lieta C‑157/23
Ford Italia SpA
pret
ZP,
Stracciari SpA
(Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Atbildība par produktiem ar trūkumiem – Direktīva 85/374/EEK – 3. panta 1. punkts – Ražotāja jēdziens – Atbildības paplašināšana uz piegādātāju – Piegādātāja nosaukums, preču zīme vai cita atšķirības zīme, kas pievienota produktam, kas daļēji sakrīt ar ražotāja nosaukumu, preču zīmi vai atšķirības zīmi – 3. panta 3. punkts – Piegādātāja atbrīvošana no atbildības – Ražotāja identificēšana – Valsts tiesību norma, ar kuru piegādātājam nosaka pienākumu ierosināt ražotāja pieaicināšanu jau notiekošā tiesvedībā
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz ekonomikas dalībnieku (ražotājs un piegādātājs) atbildību par zaudējumiem, kas Itālijā radušies ceļu satiksmes negadījumā, kurā nebija nostrādājis “Ford” preču zīmes transportlīdzekļa drošības gaisa spilvens.
2. Pamatlietā ir strīds, vai saskaņā ar Direktīvas 85/374/EEK (2) 3. pantu šī atbildība iestājas transportlīdzekļa ražotājam Vācijā (Ford Werke Aktiengesellschaft, turpmāk tekstā – “Ford WAG”) vai tā piegādātājam Itālijā (Ford Italia SpA, turpmāk tekstā – “Ford Italia”).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības. Direktīva 85/374
3. Tās 1. pantā ir noteikts:
“Ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, kuru izraisījis viņa produkta trūkums”.
4. Direktīvas 3. pantā ir paredzēts:
“1. “Ražotājs” nozīmē gatava produkta izgatavotāju, jebkādu izejvielu ražotāju vai sastāvdaļas izgatavotāju un jebkuru personu, kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.
[..]
3. Kad nav iespējams identificēt produkta ražotāju, katru produkta piegādātāju uzskata par tā ražotāju, ja vien tas savlaicīgi neinformē aizskarto personu par ražotāja identitāti vai par to, kas viņam produktu piegādājis. [..]”.
5. Saskaņā ar tās 5. pantu:
“Ja, piemērojot šīs direktīvas noteikumus, divas vai vairākas personas ir atbildīgas par vienu kaitējumu, tās ir atbildīgas solidāri un atsevišķi, neierobežojot valsts tiesību aktu noteikumus attiecībā uz regresa tiesībām”.
B. Itālijas tiesības. 1988. gada 24. maija Decreto del Presidente della Repubblica n.º 224 (3)
6. 3. panta 1. punktā būtībā ir noteikts, ka ražotājs ir gatava ražojuma vai kādas tā sastāvdaļas izgatavotājs vai izejvielu ražotājs. Saskaņā ar tā 3. punktu par ražotāju tiek uzskatīts arī tas, kas sevi apliecina kā ražotāju, ražojumam vai tā iepakojumam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.
7. 4. panta par piegādātāja atbildību 1. punktā ir noteikts – ja ražotājs nav identificēts, piegādātājs, kas izplatījis ražojumu komercdarbības īstenošanas laikā, ir atbildīgs par to, ja trīs mēnešos pēc pieteikuma zaudējumus cietušajai personai nav paziņojis ražotāja vai personas, kas tam ražojumu piegādājusi, identitāti un domicilu.
8. Tā paša 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka trešā persona, kas identificēta kā ražotājs vai piegādātājs, var tikt pieaicināta lietā saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 106. pantu, un piegādātājs – atbildētājs lietā var tikt atbrīvots no atbildības, ja norādītā persona iestājas lietā un neapstrīd norādi.
II. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
9. 2001. gada 4. jūlijā ZP nopirka automašīnu “Ford Mondeo” no sabiedrības Stracciari, kura ir reģistrēta Itālijā un ir tirdzniecības zīmes “Ford” tirgotāja.
10. Transportlīdzekli bija ražojusi Ford WAG, Vācijā reģistrēta sabiedrība, kas izplata savus transportlīdzekļus Itālijā ar Ford Italia starpniecību. Šī pēdējā sabiedrība ir importētāja Kopienā un piegādāja transportlīdzekli tirdzniecības zīmes “Ford” tirgotājam (Stracciari).
11. Ford WAG un Ford Italia pieder vienai uzņēmumu grupai.
12. 2001. gada 27. decembrī ZP cieta ceļu satiksmes negadījumā, kurā nenostrādāja transportlīdzekļa drošības gaisa spilvens.
13. 2004. gada 8. janvārī ZP cēla prasību Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa, Itālija) par viņa ciesto zaudējumu atlīdzināšanu. Prasība tika celta pret Stracciari kā pārdevēju un pret Ford Italia.
14. Ford Italia piedalījās tiesvedībā un apgalvoja, ka nav ražojusi transportlīdzekli, un norādīja kā ražotāju Ford WAG. Tā argumentēja, ka tai kā piegādātājam nav jāatbild par norādītajiem transportlīdzekļa trūkumiem un ka, identificējot ražotāju, tā tiekot atbrīvota no atbildības(4).
15. 2012. gada 5. novembrī Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa) atzina Ford Italia ārpuslīgumisko atbildību par ražojumu ar trūkumiem.
16. Ford Italia pārsūdzēja (5) pirmās instances spriedumu Corte d’appello di Bologna (Boloņas Apelācijas tiesa, Itālija), kas 2018. gada 21. decembrī apelācijas sūdzību noraidīja.
17. Ford Italia ir pārsūdzējusi apelācijas instances spriedumu Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), kura uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 85/374/EEK 3. panta 1. punktam atbilst – un, ja neatbilst, tad kāpēc – tāda interpretācija, kas ražotāja atbildību paplašina un attiecina arī uz piegādātāju, kaut arī pēdējais minētais nav fiziski pievienojis precei savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu tikai tāpēc, ka piegādātājam ir nosaukums, preču zīme vai cits atšķirtspējīgs apzīmējums, kas pilnībā vai daļēji sakrīt ar ražotāja nosaukumu, preču zīmi vai apzīmējumu?”
III. Tiesvedība Tiesā
18. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2023. gada 13. martā.
19. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Stracciari (6), Ford Italia un Eiropas Komisija, kas piedalījās 2024. gada 8. februāra tiesas sēdē.
IV. Izvērtējums
A. Sākotnējais apsvērums
20. Iesniedzējtiesas šaubas ir par Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta otrā teikuma interpretāciju, lai izlemtu par atbildības piemērošanu par produktu ar trūkumiem. Tā vēlas zināt, konkrētāk, vai šo atbildību var attiecināt uz piegādātāju, kurš fiziski nav pievienojis produktam savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, bet kura identifikācijas dati pilnībā vai daļēji sakrīt ar ražotāja identifikācijas datiem.
21. Šī prejudiciālā jautājuma pieeja, kas noteikti ir ierobežota, nosaka, ka vispirms būtu jāpievēršas šķietamā ražotāja (kas sevi apliecina kā tādu, produktam pievienojot savu nosaukumu) jēdzienam, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.
22. Tiesa tomēr varēs sniegt iesniedzējtiesai citus Direktīvas 85/374 noteiktās atbildības interpretācijas elementus, ja tā uzskatīs par lietderīgu atbildēt uz Ford Italia piedāvāto pieeju, kura ir pamatota ar šīs direktīvas 3. panta 3. punktu.
23. Ja tā notiks, tai būs jāpievēršas ne tikai “ražotāja”, patiesa vai šķietama, jēdziena noteikšanai (Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkts), bet arī atbrīvojumam no atbildības piegādātājam, kurš ir identificējis patieso ražotāju (tās pašas direktīvas 3. panta 3. punkts).
B. Direktīvā 85/374 noteiktās atbildības pilnīga saskaņošana
24. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “dalībvalsts diskrecionārās varas robežas, reglamentējot atbildību par produktiem ar trūkumiem, pilnībā nosaka pati Direktīva [85/374]” (7).
25. Pārbaudot Direktīvas 85/374 formulējumu, mērķi un struktūru, “Tiesa secināja, ka Direktīvas mērķis jomā, ko tā reglamentē, ir panākt pilnīgu dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu” (8).
26. Konkrētāk, tas attiecas uz “person[ām], kuras cietušais var saukt pie atbildības par kaitējumu saskaņā ar Direktīvu 85/374, [kas] ir definētas šīs direktīvas 1.‑3. pantā. Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķis jomā, kuru tā reglamentē, ir panākt pilnīgu saskaņošanu, šajos pantos norādīto atbildīgo personu loks ir jāuzskata par izsmeļošu un nav nosakāmi papildu kritēriji, kuri no minētajiem pantiem neizriet” (9).
27. Papildus personai, kas ražo gatavo produktu, “tikai ierobežotā skaitā gadījumu citas personas var tikt pielīdzinātas ražotājam, proti, personas, kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi (Direktīvas 3. panta 1. punkts), kas importē produktu Kopienā (3. panta 2. punkts), un piegādātājs, kas, ja nav iespējams identificēt ražotāju, savlaicīgi neinformē aizskarto personu par ražotāja identitāti vai par to, kas viņam produktu piegādājis (3. panta 3. punkts)” (10).
C. Šķietamā ražotāja jēdziens: Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkts
28. Šajā lietā prasība tika celta pret transportlīdzekļa piegādātāju (Ford Italia) kā ražotāju. Apgalvotais trūkums bija konstatēts Ford preču zīmes transportlīdzeklim, kuru Vācijā bija ražojusi Ford WAG un Itālijā piegādājusi Ford Italia, kas ir šo transportlīdzekļu importētāja Kopienā.
29. Tā kā Ford Italia neražo transportlīdzekļus, bet tikai importē tos no citas dalībvalsts un izplata Itālijā, to varētu kvalificēt kā ražotāju tikai saskaņā ar Direktīvas 85/374 3. panta 1. punktu, ja tam ir šķietama ražotāja, proti, “jebkur[as] person[as], kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi”, statuss.
30. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, kā rīkoties situācijā, kurā:
– no vienas puses, piegādātājs nav fiziski pievienojis produktam savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi;
– no otras puses, piegādātāja un ražotāja nosaukums sakrīt, jo abi izmanto atšķirības zīmi “Ford”, kas ir norādīta uz transportlīdzekļa un abu ekonomikas dalībnieku nosaukumā.
31. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā situācijā atbilde var izrietēt vai nu no vārdkopas “pievienojot savu nosaukumu” šauras interpretācijas, vai tās plašākas interpretācijas. Abas tai principā šķiet pieļaujamas (11):
– otrajā, plašākajā interpretācija, ievērojot valsts judikatūru, tiktu ņemta vērā patērētāju aizsardzības prasība;
– pirmā interpretācija ir šaura un norāda uz dažādu produkta ražošanas un izplatīšanas procesā iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanas panākšanu.
32. Iemesli, kurus turpmāk izklāstīšu, liek man atbalstīt plašāko iesniedzējtiesas sniegto interpretāciju. Tomēr atzīstu, ka ir arī spēcīgi argumenti par labu otram risinājumam (12).
33. Ražotāja jēdziena paplašināšana, lai ietvertu tajā šķietamu ražotāju, ir izskaidrojama ar mērķi, kas ir pausts Direktīvas 85/374 4. apsvērumā: “patērētāja aizsardzības labad vajadzīgs, lai [..] atbildība [tiktu attiecināta] uz [..] personām, kuras apliecina sevi kā ražotāju, pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi [..]”. Ar šo mērķi “Savienības likumdevējs ir vēlējies pieņemt plašu jēdziena “ražotājs” tvērumu” (13).
34. Tiesa ir lēmusi par šķietamā ražotāja “atbildību bez vainas” (14) spriedumā Keskinäinen Vakuutusyhtiö Fennia, lietā, kuras faktiskie apstākļi ir zināmā mērā līdzīgi šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu faktiem (15).
35. Tajā lietā prasība par zaudējumu atlīdzināšanu par produktu ar trūkumiem (zīmola “Philips Saeco” kafijas aparāts, kas tiek tirgots Somijā) bija celta pret Koninklijke Philips, lai gan produktu Rumānijā bija ražojusi Saeco International Group SpA, kas ir Koninklijke Philips meitasuzņēmums.
36. Tad tika diskutēts, vai Koninklijke Philips bija šķietamais ražotājs, ņemot vērā, ka “minētajam kafijas aparātam un tā iepakojumam bija piestiprināti apzīmējumi “Philips” un “Saeco”, kas ir Koninklijke Philips reģistrētas preču zīmes. Turklāt šim pašam kafijas aparātam bija CE marķējums, uz kura bija norādīts apzīmējums “Saeco”, adrese Itālijā un norāde “ražots Rumānijā”. Koninklijke Philips pieder meitasuzņēmums Somijā – Philips Oy –, kas šajā dalībvalstī tirgo sadzīves elektrotehnikas ierīces ar preču zīmi “Philips”, tostarp attiecīgos kafijas aparātus” (16).
37. Taču no Tiesas konstatējumiem minētajā spriedumā var izcelt šādus:
– “pievienojot [..] produktam savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu, persona, kas sevi apliecina kā ražotāju, rada iespaidu, ka tā ir iesaistīta ražošanas procesā vai uzņemsies atbildību par to. Līdz ar to šo norāžu izmantošana nozīmē, ka šī persona izmanto savu atpazīstamību, lai padarītu šo produktu pievilcīgāku patērētāju skatījumā, un tas savukārt pamato to, ka var iestāties tās atbildība saistībā ar šo izmantošanu” (17);
– “ciktāl, pirmkārt, vairākas personas var tikt uzskatītas par ražotājiem un, otrkārt, patērētājs var celt savu prasību pret jebkuru no tām, vienas “vispiemērotākās” atbildīgās personas, pret kuru patērētājam būtu jāatsaucas uz savām tiesībām, meklēšana, pretēji iesniedzējtiesas ieteikumam, nav atbilstoša” (18).
38. Corte di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) šajā lietā izvirzītais attiecas, kā jau teicu, uz jēdziena “pievienojot savu nosaukumu” tvērumu. Konkrētāk, tā vēlas zināt, vai šis jēdziens: i) attiecas tikai uz atšķirības elementa fizisku pievienošanu, ko veic persona, kas nav ražotājs, ar nolūku izmantot neskaidrību; ii) vai ietver arī tikai netīšu identifikācijas datu sakritību.
39. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā, kā notiek produkta ar trūkumiem noformēšana un tirdzniecība. No šī viedokļa viss norāda, ka Ford Italia piegādā Itālijas patērētājiem transportlīdzekļus, kuriem ir pievienots atšķirības elements (“Ford”), kura prestižs un reputācija objektīvi un pamatoti rada patērētājiem lielāku uzticēšanos. Piegādātājs tādējādi gūst labumu no preču zīmes “Ford”, kuru ietver sava uzņēmuma nosaukumā (Ford Italia), lai tirgotu transportlīdzekļus, reputācijas.
40. Tāpat kā lietā, kurā pasludināts spriedums Keskinäinen Vakuutusyhtiö Fennia, manuprāt, sabiedrības aizsardzība pamato, ka, sakrītot (19) piegādātāja (Ford Italia) [atšķirība] zīmei ar patiesā ražotāja (Ford WGA) un transportlīdzekļa (Ford Mondeo) [atšķirības] zīmi, piegādātāju var kvalificēt par šķietamo ražotāju Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām.
41. Ir tiesa, ka piegādātājs fiziski nepievieno savu nosaukumu uz produkta, kam tas jau ir pievienots rūpnīcā. Tomēr uzskatu, ka no patērētāja viedokļa, ja tas pats nosaukums (Ford) ir uz transportlīdzekļa un piegādātāja uzņēmuma nosaukumā, pircējam var būt iespaids (20), ka piegādātājs uzņemas Direktīvas 85/374 3. panta 1. punktā paredzēto statusu (un atbildību). Šajos apstākļos nevar prasīt patērētājam, lai viņš paša spēkiem noskaidro, kurš ir (patiesais) ražotājs, kas nav piegādātājs, kuram ir šīs pazīmes.
42. Tādos gadījumos kā šis galvenais faktors ir trīskāršā nosaukuma sakritība piegādātājam (Ford Italia), uz produkta (Ford Mondeo) un tā ražotājam (Ford WGA). Šī sakritība liek patērētājam pieņemt, ka transportlīdzekļa kvalitāti apstiprina piegādātājs, kas tieši tādēļ, ka “izmanto savu atpazīstamību, lai padarītu šo produktu pievilcīgāku patērētāju skatījumā” (21), apliecina sevi kā (šķietamo) ražotāju un apmaiņā iegūst attiecīgo atbildību.
43. No šī skatpunkta uzskatu, ka nav pārāk būtiski, ka piegādātājs mēģina izmantot iespējamo neskaidrību vai ka apzināti ir izvēlējies nosaukumu, lai gūtu labumu no patiesā ražotāja (ar kuru tam turklāt ir korporatīvās saites) atšķirības elementa prestiža.
44. Atkārtoju, ka izšķirošais ir tas, ka attiecībā uz pircēju (un sabiedrību vispār), ja piegādātāja izplatītajam transportlīdzeklim ir pievienota atšķirības zīme, kas parādās to abu nosaukumā (“Ford”), tas rada tādu pašu uzticēšanos, kāda būtu, ja ražotājs, kura nosaukums sakrīt ar piegādātāja nosaukumu, tirgotu to tieši, neizmantojot cita ekonomikas dalībnieka starpniecību.
45. Šajos apstākļos patērētājs, neveicot papildu pārbaudes, var pamatoti uzskatīt, ka iegādājas savu transportlīdzekli no piegādātāja, kas apliecina sevi kā (šķietamu) ražotāju. Tādējādi viņš ir “[..]atbrīvo[ts] no pienākuma noteikt patieso ražotāju, lai celtu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu” (22).
46. Varētu iebilst, ka šī interpretācija ir pārāk plaša un pārsniedz Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta mērķi, kas koncentrē atbildību par produktu ar trūkumiem tā ražotājam, nevis izplatītājam. Tomēr nedomāju, ka šim iebildumam, pat ja tā atbalstam ir argumenti, būtu jādod priekšroka pār manis piedāvāto šķietamā ražotāja jēdziena dematerializētu interpretāciju šīs normas izpratnē.
47. Tādēļ piekrītu Komisijai, ka nevar ierobežot šķietamā ražotāja statusu tikai ar to, ka tas fiziski “pievieno” savu atšķirības zīmi uz produkta: šis statuss “var izrietēt arī no vienkāršas sakritības piegādātāja un produkta nosaukumā, it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, šī sakritība nav nejauša, bet gan saistīta ar to, ka piegādātājs tālākpārdod Itālijā “Ford” preču zīmes transportlīdzekļus, kurus iegādājas no ražotāja Ford WAG” (23).
48. Balstoties uz šo premisu, persona, kas cietusi zaudējumus no produkta ar trūkumiem, var prasīt gan šķietamajam ražotājam, gan patiesajam ražotājam atlīdzināt zaudējumus, jo to atbildība ir solidāra.
49. No Direktīvas 85/374 5. panta un 5. apsvēruma “izriet, ka šī personas, kas sevi apliecina kā ražotāju, atbildība ir tāda paša līmeņa kā faktiskā [patiesā] ražotāja atbildība un ka patērētājs var brīvi izvēlēties prasīt pilnīgu kaitējuma atlīdzināšanu no jebkuras no šīm personām, jo viņu atbildība ir solidāra” (24).
50. Iepriekš minētie apsvērumi kļūst vēl nozīmīgāki, norādot, ka šajā lietā piegādātājs un patiesais ražotājs ietilpst vienā uzņēmumu grupā, tādējādi piegādātājs ir iesaistīts patiesā ražotāja ražoto automobiļu izplatīšanas ķēdē, abiem darbojoties ar preču zīmi “Ford”.
51. Atgādināšu, ka transportlīdzekļa piegādātājs (Ford Italia) ir saistīts ar ražotāju (Ford WAG). Ford Italia ir “Ford” transportlīdzekļu ražošanas un izplatīšanas tīkla, kuru vada un koordinē mātes sabiedrība, teritoriālā vienība.
52. Šajā kontekstā patērētājs izvēlas iegādāties transportlīdzekli no Ford Italia tieši drošības dēļ, par kuru iespaidu rada tā izcelsme, proti, jo tas ir transportlīdzeklis, ko tirgo oficiālais piegādātājs, kas patērētājam sevi apliecina (vai vismaz liek viņa prātā rasties tādam iespaidam) kā atbildīgo par produkta kvalitāti. Pircējs vēršas pie “Ford” tīkla piegādātāja, kas darbojas tieši ar šādu nosaukumu (Ford Italia).
53. Attiecībā uz šāda veida saistības starp ražotāju un piegādātāju nozīmi, lai gan citā kontekstā, Tiesa spriedumā O’Byrne atzina šādi:
– “ja izplatītājs ir cieši saistīts ar ražotāju, piemēram, ir tā pilnīgā kontrolē esoša meitas sabiedrība, ir jānosaka, vai šīs saistības dēļ šī iestāde patiesībā nav iesaistīta attiecīgās preces ražošanā” (25);
– “šādas ciešas saiknes novērtējums ir jāveic neatkarīgi no tā, vai personas ir juridiski saistītas. Savukārt nozīme ir tam, vai šie uzņēmumi veic atšķirīgas ražošanas darbības vai turpretim tie ir uzņēmumi, kur meitas sabiedrība darbojas tikai kā mātes sabiedrības ražoto preču izplatītāja vai glabātāja. Valsts tiesām [..] ir jānosaka, vai saistība starp ražotāju un otru iestādi ir tik cieša, ka [..] ražotāja jēdziens ietver arī šo otru iestādi [..]” (26).
54. Lietā O’Byrne tika diskutēts, vai bija notikusi produkta “laišana apgrozībā” saistībā ar Direktīvas 85/374 11. pantu, jo, sākot no attiecīgā brīža sākas termiņš (desmit gadi), kurā var īstenot aizskartās personas tiesības.
55. Ir tiesa, ka spriedumā O’Byrne Tiesas apsvērumi par attiecībām starp mātes sabiedrību un meitas sabiedrību tika izteikti, lai noskaidrotu, kad produkts ar trūkumiem tika laists apgrozībā. Tomēr attiecībā uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu man šķiet būtiski, ka spriedumā O’Byrne ir pieļauta ražotāja jēdziena plaša interpretācija, kas ietver savstarpēji saistītus uzņēmumus, kas ir iesaistīti produkta tirdzniecības tīklā neatkarīgi no tā, vai personas ir juridiski saistītas (27).
56. Tomēr šī plašā interpretācija nevarētu novest pie nediferencētas atbildības par kaitējumu no produkta ar trūkumiem uzlikšanas jebkuram tā ražošanas un tirdzniecības procesa dalībniekam. Šādu nediferencētu paplašināšanu Tiesa ir noraidījusi attiecībā uz Dānijas tiesisko regulējumu spriedumos Skov un Bilka (28) un Komisija/Dānija (29).
57. No šī skatpunkta starp Ford WAG un Ford Italia pastāvošo saišu analīze, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, var atklāt īpaši ciešu saistību, kas apvienojumā ar apzīmējuma (“Ford”) lietošanas sakritību to abu nosaukumā un uz paša produkta ar trūkumiem liecina par labu Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta otrā teikuma piemērošanai.
58. Līdz šim izklāstītais sniedz atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumu, aplūkojot tā formulējumu: šajā strīdā ir šķietamais ražotājs (Ford Italia), no kura aizskartā persona var prasīt atbildību par produktu ar trūkumiem saskaņā ar Direktīvas 85/374 3. panta 1. punktu.
D. Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkta piemērojamība
59. Iepriekšējos secinājumu punktos aplūkoju interpretācijas grūtības, kuras rada šķietamā ražotāja jēdziens, bet turpmāk pievērsīšos Ford Italia argumentiem par Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkta piemērošanu lietā, saskaņā ar kuru šī sabiedrība secina, ka ir atbrīvota no atbildības (30).
60. Tiesā Ford Italia uzsver, ka iesniedzējtiesa neesot ņēmusi vērā, ka “patērētājs tika savlaicīgi informēts par ražotāja identitāti un reģistrācijas vietu un tomēr nebija cēlis pret to prasību” (31).
61. Ford Italia no šī apstākļa secina, ka nebija runas par “tāda patērētāja aizsardzību, kurš ne savas vainas dēļ ir maldināts, ja personas, kas darbojas vienā uzņēmumu grupā, izmanto kopīgas atšķirības zīmes, bet gan par tādu patērētāju, kurš atsakās lūgt tiesai atļauju pieaicināt lietā Kopienas iekšējo ražotāju, kura identitāti un atrašanās vietu viņš ļoti labi zina [..]” (32).
62. Direktīvas 85/374 3. panta 3. punktā ir ietverts gadījums, kurā “nav iespējams identificēt produkta ražotāju”. Šādos apstākļos “katru produkta piegādātāju uzskata par tā ražotāju, ja vien tas savlaicīgi neinformē aizskarto personu par ražotāja identitāti vai par to, kas viņam produktu piegādājis”.
63. Manuprāt, šajā lietā nav izpildīti nosacījumi Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkta piemērošanai: nebija “nezināma ražotāja”, ja pieņem, ka Ford Italia bija šķietamais ražotājs, kā tika izklāstīts iepriekš. Turklāt iesniedzējtiesa nevienā brīdī nelūdz Tiesu interpretēt attiecīgo tiesību normu, ar ko tā pauž, ka neuzskata to par būtisku tiesvedībā (33).
64. Kā Komisija apgalvoja tiesas sēdē, Direktīvas 85/374 3. panta 3. punktu piemēro, ja ražotāju (vai nu patieso, vai šķietamo) nav iespējams identificēt. 3. panta 3. punktā paredzētais ražotāja jēdziens ietver gan patieso, gan šķietamo ražotāju: ja tiek identificēts jebkurš no tiem, norma nav piemērojama.
65. Pakārtoti, izteikšu viedokli par Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkta piemērojamību, lai sniegtu atbildi uz prejudiciālo jautājumu.
66. Tiesa ir interpretējusi šo normu tostarp 2009. gada 2. decembra spriedumā (34) šādi:
– “šī tiesību norma attiecas uz gadījumu, kad, ņemot vērā lietas apstākļus, persona, kurai ir kaitējis produkts, kam, iespējams, ir trūkumi, saprātīgi nevarēja identificēt šī produkta ražotāju pirms prasības celšanas pret šo piegādātāju” (35);
– “no Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkta izriet, ka piegādātājs ir jāuzskata par “ražotāju”, ja tas aizskarto personu savlaicīgi nav informējis par ražotāja identitāti vai par to, kas viņam produktu piegādājis” (36);
– informācijas nodošana nav beznosacījuma, jo “tikai tas, ka attiecīgā produkta ražotājs noliedz, ka tas ir ražotājs, nevar, ja šis piegādātājs nav pievienojis šo atspēkojumu norādei par ražotāja identitāti [..], būt pietiekami, lai uzskatītu, ka šis piegādātājs ir informējis aizskarto personu, kas norādīta Direktīvas 85/374 3. panta 3. punktā, ne arī tātad, lai izslēgtu, ka to var uzskatīt par “ražotāju” atbilstoši šai tiesību normai” (37);
– attiecībā uz “noteikum[u], kas attiecas uz šādas norādes sniegšanu “savlaicīgi”, Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkta izpratnē paredz pienākumu piegādātājam, kuru aizskartā persona ir norādījusi kā atbildētāju, paziņot pēc savas iniciatīvas un ar pienācīgu rūpību par ražotāja identitāti” (38).
67. Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkts nosaka piegādātāja atbrīvošanu no atbildības (kad ražotāju nav iespējams identificēt) tikai tad, ja piegādātājs savlaicīgi informē aizskarto personu par ražotāja identitāti.
68. Direktīvā 85/374 tomēr nav precizēti mehānismi (procesuāli vai cita veida), kas ir īstenojami, lai sniegtu šo informāciju. Tādēļ patiesā ražotāja savlaicīga identificēšana un paziņošana aizskartajai personai principā atbrīvotu piegādātāju no atbildības.
69. Tomēr, ja informācija tiek sniegta jau notiekošā tiesvedībā (39), Direktīvā 85/374 nav aizliegts valsts tiesībās kādai no pusēm noteikt pienākumu pieaicināt lietā [kā līdzatbildētāju] personu, kas sevi apliecina kā patieso ražotāju.
70. Kā jau minēju, šis aspekts nav regulēts Direktīvas 85/374 3. panta 3. punktā, un dalībvalsts var to noteikt, lai nodrošinātu, ka patiesā ražotāja identificēšana ir ticama. Kā procesuāls pienākums tas ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā un tas nebūt nav pretrunā Direktīvai 85/374.
71. Šā procesuālā pienākuma pamatā var būt patērētāja interešu aizsardzības mērķis, vienlaikus konkrēti nosakot, kam ir ražotāja statuss. Piegādātāja, kas identificē patieso ražotāju, automātiska atbrīvošana no atbildības, varētu atstāt patērētāju nedrošā situācijā: tiesvedība, kurā notiek šī identifikācija, beigtos (jo atbildētājam nav atbildētāja statusa) un aizskartajai personai būtu jāceļ jauna prasība pret norādīto ražotāju, pastāvot riskam, ka norādītais ražotājs savukārt noliedz, ka ir ražotājs.
72. Lai patērētājam novērstu šo divkāršo prasības celšanu (40), šķiet pamatoti, ka valsts likumdevējs nosaka, ka viss tiek izspriests vienā tiesvedībā un šajā nolūkā paredz pieaicināšanu tiesvedībā kā atbilstošu mehānismu. Kā jau minēju, katras dalībvalsts tiesībās ir jānosaka kārtība, kādā notiks šī pieaicināšana (41).
73. Kad piegādātājs, kam ir atbildētāja statuss, identificē ražotāju tiesvedības gaitā, valsts tiesiskajā regulējumā var bez izšķirības izvēlēties: a) noteikt prasītājam pienākumu pieaicināt ražotāju tiesvedībā, piemēram, papildinot savu prasību; b) noteikt šo pienākumu atbildētājam tādējādi, ka tam ir jālūdz pieaicināt ražotāju tiesvedībā.
74. Protams, savas valsts tiesības ir jāinterpretē iesniedzējtiesai, lai izlemtu, kādu risinājumu no diviem iepriekš minētajiem vai jebkādu citu ir pieņēmis Itālijas likumdevējs. Kā minēts iesniedzējtiesas nolēmumā, apelācijas tiesa interpretēja 1988. gada 24. maija Prezidenta dekrēta Nr. 224 4. panta 5. punktu (kurā ir atsauce uz Civilprocesa kodeksa 106. pantu) tādā veidā, kādam Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nepiekrīt (42).
75. Ja valsts tiesiskajā regulējumā būtu noteikts, ka piegādātājam ne tikai ir jāsniedz aizskartajai personai informācija jau uzsāktas tiesvedības gaitā, bet arī obligāti jāpieaicina lietā patiesais ražotājs, uzskatu, ka netiktu pārkāpts Direktīvas 85/374 3. panta 3. punkts un netiktu pārkāpts efektivitātes un līdzvērtības princips:
– Direktīvā 85/374 atzīto tiesību efektivitāti neapdraud šis risinājums, kas drīzāk palīdz nodrošināt pareizu interešu līdzsvaru. Aizskartās personas un piegādātāja tiesības tiek nodrošinātas, jo pati tiesa vienā tiesvedībā varēs aplūkot visas juridiskās attiecības, kuras saista visas ieinteresētās personas. Tādējādi, ja informācija ir patiesa, varēs atbrīvot no atbildības piegādātāju un attiecināt atbildību uz patieso ražotāju (kas procesuāli būtu iestājies piegādātāja vietā, kas sākotnēji bija atbildētājs);
– attiecībā uz līdzvērtības principu Itālijas procesuālajās tiesībās paredzētais risinājums produktu ar trūkumiem ražotāju atbildībai sakrīt ar regulējumu citiem pieaicināšanas tiesvedībā gadījumiem Itālijas Civilprocesa kodeksa 106. pantā (43) un tiek piemērots visām personām, kas iestājas lietā šā veida strīdos.
76. Īsumā, nolēmums, ar kuru Ford Italia būtu jāuzņemas tās eventuālo procesuālo pienākumu neizpildes negatīvās sekas, ja tās ir noteiktas valsts tiesībās, nebūtu pretrunā Direktīvas 85/374 3. panta 3. punktam (44).
V. Secinājumi
77. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu atbildēt Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) šādi:
Padomes Direktīvas 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem 3. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
par ražotāju var uzskatīt transportlīdzekļa piegādātāju, kas, lai gan nav fiziski pievienojis transportlīdzeklim savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, apliecina sevi patērētājiem kā šādu ražotāju, ņemot vērā, ka piegādātāja nosaukums būtiskākajā apzīmējumā sakrīt ar patiesā ražotāja nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, tie abi ietilpst vienā uzņēmumu grupā un transportlīdzeklim, kam, iespējams, ir trūkumi, ir preču zīme, kas ir raksturīga gan piegādātāja, gan patiesā ražotāja nosaukumam.