TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2020. gada 28. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – Informācijas sabiedrība – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana – 3. panta 1. punkts – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens “sabiedrība” – Aizsargāta darba kā pierādījuma tiesvedībā elektroniska nosūtīšana tiesai
Lietā C‑637/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru iesniegusi Svea hovrätt – Patent- och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa, Patentu un komerclietu apelācijas instance, Zviedrija) iesniedza ar 2019. gada 20. augusta lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 27. augustā, tiesvedībā
BY
pret
CX,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], K. Likurgs [C. Lycourgos] un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],
ģenerāladvokāts: Dž. Hogans [G. Hogan],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Zviedrijas valdības vārdā – C. Meyer‑Seitz un H. Eklinder, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. Simonsson un J. Samnadda, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 3. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp prasītāju pamatlietā (BY), kurš apgalvo, ka viņam pieder autortiesības uz fotoattēlu, un atbildētāju pamatlietā (CX) – šīs fotogrāfijas lietotāju, par to, ka atbildētājs pamatlietā (CX) kā pierādījumu tiesvedībā pret prasītāju pamatlietā (BY) civillietu tiesai ir nosūtījis prasītāja pamatlietā (BY) tīmekļvietnes lapas kopiju, kurā ir minētais fotoattēls.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2001/29 3., 9., 10. un 31. apsvērumā ir noteikts:
“(3) Ierosinātā saskaņošana palīdzēs īstenot iekšējā tirgus četras pamatbrīvības, un tā ir saistīta ar tiesību un jo sevišķi īpašuma, tajā skaitā intelektuālā īpašuma tiesību pamatprincipu un izpausmes brīvības, kā arī sabiedrības interešu ievērošanu.
[..]
(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. Tāpēc intelektuālais īpašums ir atzīts par īpašuma neatņemamu sastāvdaļu.
(10) Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, bet producentiem tā jāsaņem, lai varētu finansēt šo darbību. Lai izgatavotu produktus, piemēram, skaņu ierakstus, filmas vai multimediju produktus un sniegtu pakalpojumus, piemēram, pakalpojumus “pēc pieprasījuma”, vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Lai garantētu minētās atlīdzības pieejamību un nodrošinātu iespēju iegūt labu atdevi no ieguldījumiem, vajadzīga intelektuālā īpašuma tiesību pienācīga aizsardzība.
[..]
(31) Jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm un dažādu kategoriju tiesību subjektu un aizsargātu tiesību objektu izmantotāju tiesībām un interesēm. Jāpārvērtē esošie dalībvalstu noteiktie izņēmumi un ierobežojumi, ņemot vērā jauno elektronisko vidi. [..] Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu funkcionēšanu, minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jānosaka saskaņotāk. To saskaņošanas pakāpei būtu jābalstās uz ietekmi, kādu tie atstāj uz iekšējā tirgus vienmērīgu funkcionēšanu.”
4 Šīs direktīvas 3. panta “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”
5 Saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta “Izplatīšanas tiesības” 1. punktu:
“Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.”
6 Šīs direktīvas 9. pantā “Citu tiesību normu turpmāka piemērošana” ir noteikts:
“Šī direktīva neskar noteikumus, kas īpaši attiecas uz patentiem, preču zīmēm, dizainparauga tiesībām, funkcionāliem modeļiem, pusvadītāju izstrādājumu topogrāfijām, šriftiem, ierobežotu piekļuvi, piekļuvi raidīšanas kabelim, nacionālo kultūras vērtību aizsardzību, prasībām attiecībā uz obligāto eksemplāru, tiesību aktiem attiecībā uz prakses ierobežošanu un negodīgu konkurenci, komercdarbības noslēpumiem, drošību, konfidencialitāti, datu aizsardzību un privātās dzīves aizsardzību, piekļuvi publiskiem dokumentiem, līgumtiesībām.”
Zviedrijas tiesības
7 Lagen (1960:729) om upphovsrätt till litterära och konstnärliga verk (upphovsrättslagen) (Likums (1960:729) par autortiesībām uz literāriem un mākslas darbiem; turpmāk tekstā – “URL”) 2. pantā ir paredzēts:
“Ievērojot šajā likumā noteiktos ierobežojumus, autortiesības ietver ekskluzīvas tiesības rīkoties ar darbu, to reproducējot un padarot to pieejamu sabiedrībai – gan sākotnējā, gan pārveidotā formā, tulkojumā, pielāgojot citā literārā vai mākslinieciskā formā vai izmantojot citu paņēmienu.
Darba jebkāda pilnīga vai daļēja, tieša vai netieša, īslaicīga vai pastāvīga reproducēšana jebkādā veidā un jebkādā formā ir uzskatāma par reproducēšanu.
Tiek uzskatīts, ka darbs ir pieejams sabiedrībai šādos gadījumos:
1. Kad darbs ir izziņots sabiedrībai. Izziņošana sabiedrībai notiek, kad darbs ar vadu vai bezvadu līdzekļiem ir publiski pieejams no vietas, kas nav tā vieta, kur sabiedrība var baudīt šo darbu. Tā ietver jebkuru izziņošanu, kas tiek veikta tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var piekļūt darbiem pašu izvēlētā vietā un laikā.
[..]
4. Kad darba reprodukcija tiek piedāvāta pārdošanai, nomai vai aizdošanai vai kā citādi publiski izplatīta.
Uzskatāms, ka darba izziņošana vai priekšnesums, kas paredzēts plašām slēgtām aprindām profesionālā kontekstā, attiecīgi ir izziņošana sabiedrībai vai publisks priekšnesums.”
8 URL 49.a pantā ir paredzēts:
“Fotoattēla autoram ir ekskluzīvas tiesības šo fotoattēlu reproducēt un padarīt to pieejamu sabiedrībai. Šīs tiesības ir spēkā neatkarīgi no tā, vai attēls tiek izmantots tā sākotnējā formā vai pārveidotā formā, un neatkarīgi no izmantotās tehnikas.”
9 Saskaņā ar tryckfrihetsförordningen (Noteikumi par preses brīvību) vārda brīvības un plurālistiskas informācijas veicināšana nozīmē ikviena tiesības piekļūt publiskiem dokumentiem. Šajā ziņā minētajos noteikumos ir noteikts, ka jebkurš tiesai nodots procesuālais dokuments jebkurā formā ir publisks dokuments. No tā izriet, ka ikviens var lūgt piekļuvi tiesai nodotam procesuālam dokumentam, ja tajā nav ietverta konfidenciāla informācija.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 Gan prasītājs, gan atbildētājs pamatlietā ir fiziskas personas, kuras uztur katra savu tīmekļvietni.
11 Saistībā ar tiesvedību Zviedrijas civillietu tiesās atbildētājs pamatlietā kā pierādījumu tiesai, kura izskatīja lietu, nosūtīja teksta lapas kopiju, uz kuras bija fotoattēls un kura bija iegūta no prasītāja pamatlietā tīmekļvietnes.
12 Prasītājs pamatlietā, apgalvojot, ka viņam pieder autortiesības uz šo fotoattēlu, lūdza piespriest atbildētājam pamatlietā atlīdzināt viņam zaudējumus par autortiesību pārkāpumu, kā arī par īpašās aizsardzības, kas piešķirta fotoattēliem, pārkāpumu, kas attiecīgi ir paredzētas URL 2. un 49.a pantā. Atbildētājs pamatlietā apstrīd jebkādu pienākumu segt zaudējumus.
13 Tiesa, kas izskatīja lietu pirmajā instancē, nosprieda, ka minētais fotoattēls ir aizsargāts saskaņā ar URL 49.a pantu. Šī tiesa konstatēja – tā kā šis fotoattēls tiesai tika nosūtīts saistībā ar procesuālu dokumentu, ikviens varēja pieprasīt tā izziņošanu saskaņā ar piemērojamajām tiesību normām. Minētā tiesa secināja, ka atbildētājs pamatlietā šo fotoattēlu bija publiski izplatījis URL izpratnē. Tomēr tā uzskatīja, ka nav pierādīts, ka prasītājam pamatlietā būtu nodarīts kaitējums, un tādējādi noraidīja viņa pieteikumu.
14 Prasītājs pamatlietā par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Svea hovrätt, Patent- och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa, Patentu un komerclietu apelācijas instance, Zviedrija), kas ir iesniedzējtiesa.
15 Šī tiesa norāda, ka tai it īpaši ir jālemj par jautājumu, vai šī fotoattēla kopijas nosūtīšana tiesai saistībā ar procesuālu dokumentu ir darba neatļauta nodošana kāda rīcībā tiesību aktu autortiesību jomā izpratnē vai kā publiska izplatīšana vai izziņošana sabiedrībai, jo lietas dalībnieki lietas izskatīšanas šajā tiesā laikā ir precizējuši, ka attiecīgais fotoattēls tiesai, kas izskatīja lietu, tika nosūtīts pa e‑pastu elektroniskas kopijas veidā. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai var tikt uzskatīts, ka tiesa ietilpst jēdziena “sabiedrība/publisks” tvērumā.
16 Šajā ziņā tā norāda, ka pastāv neskaidrības par to, kā Savienības tiesībās tiek interpretēti jēdzieni “izziņošana sabiedrībai” un “publiska izplatīšana” gadījumā, ja aizsargātais darbs tiek nodots tiesai saistībā ar procesuālu dokumentu, it īpaši par to, pirmkārt, vai var tikt uzskatīts, ka tiesa ietilpst jēdziena “sabiedrība/publisks” tvērumā Direktīvas 2001/29 izpratnē, un, otrkārt, vai šīs direktīvas 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem jēdzienam “sabiedrība/publisks” ir tā pati nozīme.
17 Turklāt būtu jānosaka, vai gadījumā, ja procesuāls dokuments ir nosūtīts tiesai “taustāma” dokumenta veidā vai kā e‑pasta pielikums, šī nosūtīšana, kurai abos gadījumos ir vienas un tās pašas sekas un kas abos gadījumos kalpo vienam un tam pašam mērķim, ir “izziņošana sabiedrībai” vai “publiska izplatīšana”.
18 Šādos apstākļos Svea hovrätt – Patent‑ och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa, Patentu un komerclietu apelācijas instance) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai terminam “[sabiedrība]”, kas minēts Direktīvas [2001/29] 3. panta 1. punktā, un terminam “publisks”, kas minēts tās 4. panta 1. punktā, ir vienāda nozīme?
2) Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai ir uzskatāms, ka tiesa ietilpst termina “sabiedrība/publisks” tvērumā šo tiesību normu izpratnē?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
a) gadījumā, ja tiesai izziņo aizsargātu darbu, vai var uzskatīt, ka šī tiesa ietilpst termina “sabiedrība” tvērumā?
b) gadījumā, ja tiesai izplata aizsargātu darbu, vai var uzskatīt, ka šī tiesa ietilpst termina “publisks” tvērumā?
4) Vai fakts, ka valsts tiesībās ir noteikts vispārējs publisku dokumentu pieejamības princips, saskaņā ar kuru jebkura persona, kas izdara pieprasījumu, var piekļūt tiesai iesniegtajiem tiesvedības dokumentiem, izņemot, ja tajos ir ietverta konfidenciāla informācija, ietekmē novērtējumu attiecībā uz to, vai aizsargāta darba iesniegšana tiesai ir “izziņošana [sabiedrībai]” vai “publiska izplatīšana”?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
19 Vispirms ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotais fotoattēls tiesai, kura izskatīja lietu, tika nosūtīts pa e‑pastu elektroniskas kopijas veidā.
20 No judikatūras izriet, ka uz darba izziņošanu sabiedrībai, izņemot tā fizisku kopiju izplatīšanu, attiecas nevis Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “publiska izplatīšana”, bet gan šīs direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “izziņošana [sabiedrībai]” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 45., 51. un 52. punkts).
21 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” aptver aizsargāta darba elektronisku nosūtīšanu tiesai kā pierādījumu tiesvedībā starp privātpersonām.
22 Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu jēdziens “izziņošana [sabiedrībai]” apvieno divus kumulatīvus elementus, proti, darba izziņošanas darbību un tā izziņošanu sabiedrībai (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 37. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
23 Kā izriet arī no šīs judikatūras, pirmkārt, ikviena darbība, ar kuru lietotājs, pilnībā apzinādamies savas rīcības sekas, nodrošina piekļuvi aizsargātiem darbiem, var būt izziņošanas darbība Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta nolūkos (spriedums, 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 26. punkts).
24 Tā tas ir attiecībā uz aizsargāta darba elektronisku nosūtīšanu tiesai kā pierādījumu tiesvedībā starp privātpersonām.
25 Otrkārt, lai uz aizsargātajiem darbiem varētu attiecināt jēdzienu “izziņošana [sabiedrībai]” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, tiem ir jābūt arī faktiski izziņotiem sabiedrībai (spriedums, 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā ziņā jēdziens “sabiedrība” nozīmē nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu un turklāt paredz diezgan lielu personu skaitu (spriedumi, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 84. punkts; 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 41. punkts, un 2017. gada 29. novembris, VCAST, C‑265/16, EU:C:2017:913, 45. punkts).
27 Tiesa attiecībā uz potenciālo adresātu skaita nenoteikto raksturu ir uzsvērusi, ka tas nozīmē padarīt darbu jebkādā atbilstošā veidā uztveramu personām vispārīgi, nevis konkrētām, privātai grupai piederošām personām (spriedumi, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 85. punkts, un 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 42. punkts).
28 Šajā gadījumā, kā secinājumu 42.–44. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, tāda izziņošana kā pamatlietā ir jāuzskata par tādu, kas attiecas uz skaidri definētu un ierobežotu personu grupu, kura pilda funkcijas sabiedrības interesēs tiesā, nevis nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu.
29 Tādējādi šī izziņošana tiek veikta nevis personām vispārīgi, bet atsevišķām un noteiktām personām saistībā ar to profesionālo darbību. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka aizsargāta darba elektroniska nosūtīšana tiesai kā pierādījumu tiesvedībā starp privātpersonām, nevar uzskatīt par “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 19. novembris, SBS Belgium, C‑325/14, EU:C:2015:764, 23. un 24. punkts).
30 Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka valsts tiesībās pastāv tiesību normas piekļuves publiskiem dokumentiem jomā. Proti, šādu piekļuvi piešķir nevis lietotājs, kas ir nosūtījis darbu tiesai, bet gan tiesa privātpersonām, kuras to lūdz, atbilstoši pienākumam un saskaņā ar procedūru, kas paredzēti valsts tiesību aktos par piekļuvi publiskiem dokumentiem, kuru normas Direktīva 2001/29 neskar, kā tas ir skaidri paredzēts tās 9. pantā.
31 Ir jānorāda – kā izriet no Direktīvas 2001/29 3. un 31. apsvēruma – šī sprieduma 29. punktā sniegtā interpretācija ļauj it īpaši elektroniskā vidē saglabāt taisnīgu līdzsvaru starp tādām autortiesību un blakustiesību īpašnieku interesēm uz to intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, kuras šobrīd ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 2. punktā, un aizsargāto objektu lietotāju interešu un pamattiesību, kā arī vispārējo interešu aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Pelham u.c., C‑476/17, EU:C:2019:624, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
32 It īpaši Tiesai jau ir bijusi iespēja atgādināt, ka ne no Hartas 17. panta 2. punkta, ne no Tiesas judikatūras nekādi neizriet, ka šajā tiesību normā nostiprinātās intelektuālā īpašuma tiesības būtu neaizskaramas un ka to aizsardzība tādēļ būtu jānodrošina absolūti, tādējādi, ka šīs tiesības ir jāizsver ar citām pamattiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Pelham u.c., C‑476/17, EU:C:2019:624, 33. un 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), starp kurām ir Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
33 Šādas tiesības tiktu nopietni apdraudētas, ja tiesību īpašnieks varētu iebilst pierādījumu nodošanai tiesai, pamatojoties tikai uz to, ka šie pierādījumi ietver ar autortiesībām aizsargātu objektu.
34 Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” neaptver aizsargāta darba elektronisku nosūtīšanu tiesai kā pierādījumu tiesvedībā starp privātpersonām.
Par tiesāšanās izdevumiem
35 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” neaptver aizsargāta darba elektronisku nosūtīšanu tiesai kā pierādījumu tiesvedībā starp privātpersonām.
Paraksti