Prasība, kas celta 2008. gada 17. jūnijā - Luksemburga/Komisija
(lieta T-232/08)
Tiesvedības valoda - franču
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Luksemburgas Lielhercogiste (pārstāvji - F. Probst, pārstāvis, un M. Theisen, avocat)
Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija
Prasītāja prasījumi:
atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2008. gada 8. aprīļa Lēmumu C(2008) 1283, ar ko no Kopienas finansējuma izslēdz dažus izdevumus, kas Luksemburgas Lielhercogistei radušies un ko finansē no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas līdzekļiem, jo ar to 2004.-2005. finanšu gadā izslēgts Kopienas finansējums EUR 949 971,51 apmērā, ko veido akreditēto maksājumu aģentūru izdevumi, ar pamatojumu, ka tie neatbilst Kopienu noteikumiem;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2008. gada 8. aprīļa Lēmumu 2008/321/EK, ar ko no Kopienas finansējuma izslēdz dažus izdevumus, kas dalībvalstīm radušies un ko finansē no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas un Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) līdzekļiem
1, jo ar to 2004. un 2005. finanšu gadā izslēgti noteikti Luksemburgas izdevumi.
Runājot par uz vietas veicamo saņēmēju pārbaužu plānošanu, prasītāja apgalvo, ka Komisija nepamatoti esot tai pārmetusi, ka tā lielāko daļu pārbaužu ir veikusi vienā un tajā pašā gada periodā, nevis sadalījusi pārbaudes visa gada garumā, un vienmēr nav ņēmusi vērā optimālāko periodu, lai pārbaudītu konkrētas saistības.
Prasītāja turklāt apgalvo, ka uz vietas veiktās pārbaudes faktiski attiecās uz saņēmēja visu saistību un pienākumu kopumu kopš saistību sākuma perioda, pretēji tam, ko Komisija esot apgalvojusi pirmstiesas procedūrā samierināšanas komitejā.
Runājot par uz vietas veikto pārbaužu dokumentāciju, prasītāja uzskata, ka vienīgais apstāklis, ka pārbaužu ziņojumi nav pietiekami sīki izstrādāti, kā to Komisija apgalvojusi pirmstiesas procedūrā, ipso facto nenozīmē, ka pārbaudes nav tikušas veiktas, un nepierāda tāda finanšu riska iespējamību, lai vajadzētu piemērot vienotas likmes korekciju.
Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka sodu nepiemērošana gadījumos, kad ir konstatēta saņēmēja lielāka deklarācija, nevar būt pamats vienotas likmes korekcijai 5 % apmērā, jo nepamatoto izdevumu faktisko apmēru ir iespējams noteikt precīzi. Turklāt nepamatoto izdevumu summa, kā to apgalvo prasītāja, esot ārkārtēji maza salīdzinājumā ar kopējo Kopienas samaksāto summu.
____________1 - Izziņots ar dokumenta numuru C(2008) 1283, OV L 109, 35. lpp.