TIESAS RĪKOJUMS (desmitā palāta)
2024. gada 9. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punkts – LESD 267. pants – Juridiskie jautājumi, ko Augstākajai tiesai uzdod tās pirmais priekšsēdētājs – Valsts tiesā izskatāmas lietas neesamība – Acīmredzama nepieņemamība
Lietā C‑658/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), kurā vērsusies tās pirmā priekšsēdētāja, iesniegusi ar 2021. gada 2. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 19. oktobrī,
piedaloties
Prokurator Generalny,
TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Z. Čehi [Z. Csehi], tiesneši I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents) un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Prokurator Generalny vārdā – R. Hernand,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – M. P. B. Jespersen, J. F. Kronborg un C. A.‑S. Maertens, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Runeskjöld un H. Shev, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izdot motivētu rīkojumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LES 2. panta, 6. panta 1. un 3. punkta, kā arī 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju, lasot tos kopsakarā ar LESD 267. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts, izskatot juridiskos jautājumus, ko Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) pirmā priekšsēdētāja uzdeva šīs tiesas Civillietu palātas plēnumam par sekām, kas izriet no negodīgiem noteikumiem, kas iekļauti ārvalsts valūtā denominētos vai indeksētos aizdevuma līgumos.
Polijas tiesības
Konstitūcija
3 Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 144. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Lai [Polijas] Republikas prezidenta [(turpmāk tekstā – “Republikas prezidents”)] oficiālie akti būtu spēkā, tos līdzparaksta Ministru padomes priekšsēdētājs, kurš tādējādi uzņemas atbildību Sejm [(Sejms, Polija)] priekšā.
3. Šī panta 2. punkta noteikumus nepiemēro šādos gadījumos:
[..]
17) ieceļot amatā tiesnešus;
[..]”
4 Saskaņā ar Konstitūcijas 179. pantu Republikas prezidents pēc Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) priekšlikuma ieceļ tiesnešus uz nenoteiktu laiku.
5 Konstitūcijas 187. pantā ir noteikts:
“1. [KRS] sastāvā ietilpst:
“1) [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] pirmais priekšsēdētājs, tieslietu ministrs, [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija)] priekšsēdētājs un viena persona, ko ieceļ Republikas prezidents,
2) piecpadsmit locekļi, ko ievēlē no [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], vispārējās jurisdikcijas tiesu, administratīvo tiesu un kara tiesu tiesnešu vidus,
3) četri locekļi, ko [Sejms] ievēlē no deputātu vidus, un divi locekļi, ko Senāts ievēlē no senatoru vidus.
[..]”
Likums par Augstāko tiesu
6 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija), kas grozīts ar 2019. gada 20. decembra ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos; 2020. gada Dz. U., 190. pozīcija) (turpmāk tekstā – “likums par Augstāko tiesu”), 29. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Saistībā ar [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] vai tās struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt [tiesu], valsts konstitucionālo struktūru vai kontroles un tiesību aizsardzības struktūru leģitimitāti.
3. [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] vai kāda cita varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”
7 Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“[Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesnesi sauc pie disciplinārās atbildības par profesionālo pienākumu neizpildi (disciplinārpārkāpumiem), tostarp par:
[..]
3) darbībām, ar kurām tiek apšaubīta tiesneša darba tiesisko attiecību esamība, tiesneša iecelšanas amatā spēkā esamība vai kāda Polijas Republikas konstitucionālā orgāna leģitimitāte;
[..]”
8 Saskaņā ar šī likuma 83. panta 1. punktu:
“Ja vispārējās jurisdikcijas tiesu, kara tiesu vai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) judikatūrā rodas atšķirības to tiesību normu interpretācijā, kas ir šo tiesu lēmuma pamatā, pirmais priekšsēdētājs vai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) priekšsēdētājs, ar mērķi nodrošināt judikatūras viendabīgumu, var vērsties Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) septiņu tiesnešu sastāvā vai citā atbilstošā sastāvā ar juridisku jautājumu.”
9 Minētā likuma 85. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“[Prokurator Generalny (ģenerālprokurors, Polija)] tiek informēts par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) plēnuma sēdes vai palātas vai apvienoto palātu sēdes norisi.”
10 Likuma par Augstāko tiesu 87. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts:
“Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) plēnuma, apvienoto palātu vai palātas lēmumi iegūst juridiska principa spēku no to pieņemšanas brīža.”
11 Saskaņā ar šī likuma 88. pantu:
“1. Ja Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) sastāvs vēlas atteikties no lēmuma, kurš ir ieguvis juridiska principa spēku, tas uzdod izvirzīto tiesību jautājumu sastāvam, kuru veido visi palātas locekļi.
“2. Lai atceltu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātas, apvienoto palātu vai plēnuma lēmumu, kurš ir ieguvis juridiska principa spēku, ir nepieciešama respektīvi attiecīgās palātas, apvienoto palātu vai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) plēnuma rezolūcija par jauna lēmuma pieņemšanu.
3. Ja Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātas sastāvs vēlas atteikties no citas palātas lēmuma, kurš ir ieguvis juridiska principa spēku, attiecīgo lēmumu pieņem ar divu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātu rezolūciju. Palātas ar juridisko jautājumu var vērsties Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) plēnumā.”
Likums par “KRS”
12 KRS darbību reglamentē 2011. gada 12. maija ustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par Valsts tiesu padomi; 2011. gada Dz. U., Nr. 126, 714. pozīcija), kas grozīts tostarp ar 2017. gada 8. decembra ustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi un dažus citus likumus; 2018. gada Dz. U., 3. pozīcija) un 2018. gada 20. jūlija ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos; 2018. gada Dz. U., 1443. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Likums par KRS”).
13 Likuma par KRS 37. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja vairāki kandidāti ir pieteikušies tiesneša amatam, [KRS] kopīgi izskata un izvērtē visus iesniegtos pieteikumus. Šādā situācijā [KRS] pieņem rezolūciju, kas ietver tās lēmumus par priekšlikuma par iecelšanu tiesneša amatā iesniegšanu attiecībā uz visiem kandidātiem.”
14 Šī likuma 44. panta 1.b punktā bija paredzēts:
“Ja vien visi procedūras dalībnieki nav pārsūdzējuši 37. panta 1. punktā minēto rezolūciju individuālajās lietās par iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, minētā rezolūcija stājas spēkā daļā, kas attiecas uz lēmumu iesniegt priekšlikumu iecelšanai [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, kā arī daļā, kas attiecas uz lēmumu neiesniegt priekšlikumu iecelšanai šīs pašas tiesas tiesneša amatā procedūras dalībniekus, kuri nav iesnieguši pārsūdzību.
[..]”
15 Saskaņā ar 2019. gada 26. aprīļa Ustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz ustawy – Prawo o ustroju sądów administracyjnych (Likums, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi un Likumu par administratīvo tiesu sistēmu; 2019. gada Dz. U., 914. pozīcija), kas stājās spēkā 2019. gada 23. maijā, 3. pantu “tiesvedības lietās, kas saistītas ar [KRS] rezolūciju pārsūdzēšanu individuālās lietās par [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesnešu iecelšanu, kuras ir uzsāktas, bet nav pabeigtas pirms šī likuma spēkā stāšanās, ipso jure jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas”.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16 2021. gada 29. janvārī Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) pirmā priekšsēdētāja, piemērojot Likuma par Augstāko tiesu 83. panta 1. punktu, vērsās šīs tiesas Civillietu palātas plēnumā, lai tā atbildētu uz dažādiem juridiskiem jautājumiem par sekām, kas izriet no negodīgiem noteikumiem par valūtas maiņas kursa noteikšanu ārvalstu valūtā denominētos vai indeksētos aizdevuma līgumos.
17 Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas plēnums izskatīja šos jautājumus 2021. gada 2. septembra sēdē, kurā piedalījās 21 tiesnesis, no kuriem septiņus 2018. gada 10. oktobrī bija iecēlis Republikas prezidents, pamatojoties uz divām KRS 2018. gada 28. augustā pieņemtām rezolūcijām Nr. 330/18 un Nr. 331/18 (turpmāk tekstā – “2018. gada 28. augusta rezolūcijas”).
18 Ņemot vērā šo tiesnešu dalību minētajā sēdē, lielākā daļa plēnuma locekļu pauda šaubas par šī sastāva izveides likumību un tā kā neatkarīgas un objektīvas tiesas statusu.
19 Proti, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas plēnums, kas ir iesniedzējtiesa, uzskata, ka ar tiesu sistēmas reformu pieņemtie tiesību aktu grozījumi liek domāt, ka likumdošanas vara ir rīkojusies ar mērķi novērst jebkādu efektīvu 2018. gada 28. augusta rezolūciju pārbaudi tiesā.
20 Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka Likuma par KRS 44. panta 1.b punktā ir paredzēts, ka, ja individuālajās lietās par iecelšanu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā visi procedūras dalībnieki nav pārsūdzējuši rezolūciju, kurā ir ietverti KRS lēmumi par priekšlikuma iecelšanai tiesneša amatā iesniegšanu, šī rezolūcija stājas spēkā daļā par lēmumu iesniegt priekšlikumu iecelšanai tiesneša amatā un daļā par lēmumu neiesniegt šādu priekšlikumu attiecībā uz tiem procedūras dalībniekiem, kas nebija iesnieguši pārsūdzību.
21 Tā norāda, ka 2018. gada 28. augusta rezolūcijas, kurās tostarp bija ietverti priekšlikumi par 2018. gada 10. oktobrī iecelto Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas septiņu tiesnešu iecelšanu, tika apstrīdētas Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), kura ar 2018. gada 27. septembra lēmumiem apturēja to izpildi.
22 Tā norāda, ka, neraugoties uz šīs izpildes apturēšanu, Republikas prezidents iecēla KRS ieteiktos kandidātus un ka turklāt šī rīkojuma 15. punktā minētajā Likuma, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi un Likumu par administratīvo tiesu sistēmu, 3. pantā bija paredzēts, ka tiesvedības lietās, kas saistītas ar KRS rezolūciju pārsūdzēšanu individuālās lietās par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu iecelšanu, kuras ir uzsāktas, bet nav pabeigtas pirms šī likuma spēkā stāšanās, proti, 2019. gada 23. maija, ipso jure būs jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas.
23 Iesniedzējtiesa precizē, ka atbilstoši 2021. gada 2. marta spriedumam A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153) Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), neizbeidzot tiesvedības, kurās apstrīdētas 2018. gada 28. augusta rezolūcijas, pirms sprieduma taisīšanas, ar 2021. gada 6. maija spriedumu atcēla šīs rezolūcijas daļā, kurā bija ietverts priekšlikums iecelt amatā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amata kandidātus.
24 Tā uzskata, ka no tā izriet, ka Republikas prezidents ir rīkojies prettiesiski, ieceļot amatā tiesnešus, kaut arī 2018. gada 28. augusta rezolūcijas tika pārsūdzētas Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), kuras tiesvedības laikā šīs rezolūcijas tika atceltas, kā rezultātā iecelšanai amatā vairs nebija juridiska pamata, jo Konstitūcijas 179. pantā ir paredzēts, ka tiesnešus ieceļ Republikas prezidents pēc KRS priekšlikuma.
25 Šādos apstākļos ar pirmo jautājumu tā vēlas noskaidrot, vai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) iztiesāšanas sastāvs var tikt kvalificēts kā neatkarīga un objektīva tiesa, ja daži šajā sastāvā ietilpstošie locekļi tika iecelti amatā, kaut arī Ministru padomes prezidents neparakstīja Republikas prezidenta paziņojumu par vakantajām tiesneša amata vietām, šo locekļu pirmsnominācijas procedūra tika īstenota, neievērojot pārskatāmības un taisnīguma principus, un Republikas prezidents iecēla minētos locekļus amatā, neraugoties uz to, ka 2018. gada 28. augusta rezolūcijas tika pārsūdzētas Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) un ka minētā tiesa pieņēma lēmumus apturēt to izpildi un vēlāk – tās atcelt, kā tas attiecīgi ir minēts šī rīkojuma 21. un 23. punktā.
26 Attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa norāda, ka ar Likumu par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos, kas ir minēts šī rīkojuma 6. punktā, Likumā par Augstāko tiesu ir ieviests jauns 29. panta 2. un 3. punkts, ar ko Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ir aizliegts – par aizlieguma neievērošanu paredzot disciplinārsodu, – izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā likumību vai viņa pilnvaras tiesas spriešanas jautājumos. Tomēr tai ir šaubas par šāda aizlieguma saderību ar Savienības tiesībām, kā arī, vai to varētu attaisnot dalībvalstu konstitucionālās identitātes ievērošana.
27 Iemesli, kas likuši iesniedzējtiesai uzdot trešo prejudiciālo jautājumu, ir saistīti ar to, ka, pamatojoties uz atziņām, kas izriet no 2019. gada 19. novembra sprieduma A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982), Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), iztiesāšanas sastāvā apvienojot tās Civillietu, Krimināllietu un Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palātas, 2020. gada 23. janvārī pieņēma rezolūciju ar juridiska principa spēku, kurā tostarp tika konstatēts tāda tiesas sastāva prettiesiskums, kura locekļi tika iecelti pēc KRS priekšlikuma šī rīkojuma 12. punktā minētā Likuma, ar ko groza Likumu par Valsts tiesu padomi un dažus citus likumus, noteiktajā kārtībā. Tomēr Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) esot atzinusi šo rezolūciju par antikonstitucionālu ar 2020. gada 20. aprīļa spriedumu, un ar 21. aprīļa rīkojumu tā esot tostarp nospriedusi, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nebija kompetences, pieņemot rezolūciju, pārformulēt valsts tiesības, lai mainītu tieslietu organizācijas normatīvo regulējumu un pārbaudītu, kā Republikas prezidents īsteno kompetenci, kas tam izriet no Konstitūcijas 179. panta.
28 Iesniedzējtiesa uzskata, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūra liedz lietas dalībniekiem apstrīdēt kāda tiesas sastāva tiesiskumu tiesā, iejaucas ar tiesas spriešanu saistīto darbību īstenošanā un nevar būt saistoša minētajai tiesai, jo to ir pieņēmis prettiesiski izveidots tiesas sastāvs.
29 Šādos apstākļos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LES 2. pants, 6. panta 1. un 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tos kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu un LESD 267. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa, kura nodrošina personām efektīvu tiesību aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nav tāda dalībvalsts pēdējās instances tiesa [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], kuras koleģiālajā sastāvā ir personas, kas ieceltas tiesneša amatā, pārkāpjot dalībvalsts tiesību pamatnoteikumus par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu iecelšanu tādējādi, ka:
a) Republikas prezidents ir paziņojis par vakantiem Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatiem bez iepriekšēja Ministru padomes priekšsēdētāja līdzparaksta,
b) pirmsnominācijas procedūru, neievērojot pārredzamības un taisnīguma principu, ir veikusi valsts iestāde [KRS], kura – ņemot vērā ar to izveidošanu saistītos apstākļus attiecībā uz tiesnešu sastāvu, kā arī tās darbības veidu, – neatbilst prasībām, kas izvirzītas konstitucionālajām iestādēm, kas nodrošina tiesu un tiesnešu neatkarību,
c) [Republikas prezidents] ir izsniedzis aktus par iecelšanu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā, kaut arī iepriekš KRS rezolūcija par iecelšanu šajā tiesneša amatā tika pārsūdzēta kompetentajā valsts tiesā [proti, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)], kas apturēja šīs rezolūcijas izpildi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kā arī netika pabeigta apelācijas tiesvedība, pēc kuras Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesā) atcēla apstrīdēto KRS rezolūciju tās prettiesiskuma dēļ, neatgriezeniski izslēdzot to no tiesiskās kārtības un tādējādi atņemot aktam par iecelšanu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā [Konstitūcijas] 179. pantā prasīto pamatu, proti, KRS priekšlikumu par iecelšanu tiesneša amatā?
2) Vai LES 2. pants, 6. panta 1. un 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tos kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu un LESD 267. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Likuma par Augstāko tiesu] 29. panta 2. un 3. punkts, 26. panta 3. punkts un 72. panta 1., 2. un 3. punkts, ciktāl ar to Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ir aizliegts – par aizlieguma neievērošanu paredzot disciplinārsodu, proti, atstādināšanu no amata, – konstatēt vai izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā likumību vai no šīs iecelšanas izrietošās tiesības pildīt tiesneša amata pienākumus, kā arī pēc būtības izvērtēt uz šiem pamatiem balstītu iesniegumu par noraidījuma pieteikšanu tiesnesim, turklāt izdarot pieņēmumu, ka šis aizliegums ir attaisnojams ar to, ka Savienība ievēro dalībvalstu konstitucionālo identitāti?
3) Vai LES 2. pants un 4. panta 2. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar LES 19. pantu un LESD 267. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šķērslis tam, lai izvērtētu tiesas neatkarību un autonomiju pārbaudītu, vai tiesa ir noteikta tiesību aktos Savienības tiesību izpratnē, nevar būt dalībvalsts konstitucionālās tiesas [proti, Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa)] spriedums, ar kuru valsts pēdējās instances tiesas [proti, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] spriedums ir atzīts par neatbilstošu konstitūcijai, papildus ņemot vērā, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) sprieduma mērķis bija izpildīt Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru Konstitūcijā un piemērojamos likumos (valsts tiesību normās) konstitucionālajai tiesai [proti, Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa)] nav paredzēta kompetence pārskatīt tiesu nolēmumus, tostarp rezolūcijas, ar kurām tiek atrisinātas pretrunas tiesību normu interpretācijā un kuras pieņemtas saskaņā ar [Likuma par Augstāko tiesu] 83. pantu, un turklāt, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) tās pašreizējā sastāva dēļ nav likumā noteikta tiesa [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī] 6. panta 1. punkta izpratnē?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
30 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja pieteikums vai prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
31 Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.
32 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums tomēr nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
33 Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
34 Tiesa tādējādi ir vairākkārt atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir tostarp strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
35 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas plēnumā netiek izskatīts neviens strīds. Proti, kā izriet no iesniedzējtiesas minētajām valsts tiesību normām un it īpaši no Likuma par Augstāko tiesu 83. panta 1. punkta un 87. panta 1. punkta, ja pirmais priekšsēdētājs, pamatojoties uz pirmo no šiem abiem pantiem, tajā vēršas ar juridiskiem jautājumiem, lai novērstu tiesu, kas izskata lietu pēc būtības, atšķirības interpretācijā, šis tiesas sastāvs pieņem vispārīgu lēmumu, kas iegūst juridiska principa spēku, un tam nav nepieciešama kāda strīda izšķiršana starp lietas dalībniekiem.
36 Ar 2022. gada 25. oktobra vēstuli iesniedzējtiesa turklāt precizēja, ka šajā tiesvedībā nebija iespējams identificēt “lietas puses” un ka “lietas dalībnieka” statuss netika atzīts ne pirmajam priekšsēdētājam, ne ģenerālprokuroram.
37 Neapšaubāmi, 2023. gada 19. maija vēstulē iesniedzējtiesa norādīja, ka saskaņā ar Likumu par Augstāko tiesu ģenerālprokurors bija ticis informēts par šī rīkojuma 17. punktā minēto Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas plēnuma sēdes datumu un bija tajā piedalījies.
38 Tomēr pamatlietas mērķis ir nevis atrisināt strīdu starp pretējiem lietas dalībniekiem, bet gan pieņemt vispārīgu lēmumu, kam ir juridiska principa spēks.
39 Šādos apstākļos šajā tiesvedībā iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav vajadzīgs, lai faktiski atrisinātu reālu strīdu starp lietas dalībniekiem.
40 No tā izriet, ka šis lūgums ir acīmredzami nepieņemams.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) iesniegusi ar 2021. gada 2. septembra lēmumu, ir acīmredzami nepieņemams.
[Paraksti]