ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 21. novembrī (1)
Lieta C‑482/12
Peter Macinský,
Eva Macinská
pret
Getfin s.r.o.,
Financreal s.r.o.
(Okresný súd Prešov (Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Pieņemamība – Direktīva 93/13/EEK – Patēriņa kredīta līgums – Negodīgi noteikumi – Nodrošināta prasījuma piedziņa, izsoles ceļā atsavinot nekustamo īpašumu – Iespējas pirms tam rīkot tiesas procesu saskaņā ar valsts tiesību aktiem – Efektivitātes princips – Sprieduma iedarbības ierobežojums laikā
1. Tiesa ir tiesu iestāde. Tās mērķis ir izskatīt strīdus starp lietas dalībniekiem, pamatojoties uz materiālām un procesuālām tiesību normām. Tā pasludina saistošus spriedumus un parasti nesniedz konsultatīvus viedokļus par hipotētiskiem jautājumiem (2). To ņemot vērā, izskatāmajā lietā ir saskatāmas visas pilnīgi abstraktas situācijas pazīmes, jo nav skaidrs, kādēļ Tiesai ir jāspriež par uzdoto jautājumu. Lai arī sarežģītu lietu rezultātā tiek izveidotas sliktas tiesības, nepastāvošu strīdu dēļ varētu tikt izveidotas daudz sliktākas tiesības.
2. Ir jāpauž nožēla, jo jautājums pēc būtības, uz kuru Tiesai ir lūgts atbildēt šajā lietā, nav nebūtisks. Proti, nu jau atkal mēģinājumi padarīt tiesvedību efektīvāku saskaras ar vajadzību nodrošināt – šajā gadījumā patērētāju – tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
3. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Okresný súd Prešov (Prešovas rajona tiesa) (Slovākija) jautā, vai Slovākijas tiesību normas, kurās kreditoram ļauts saņemt parāda maksājumu, izmantojot ārpustiesas procedūru, kurā tiek īstenotas tā ar ķīlas tiesību nodrošinātās intereses attiecībā uz parādnieka aktīviem (turpmāk tekstā – “attiecīgā procedūra”), ir saderīgas tostarp ar Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (3).
I – Atbilstošie tiesību akti
A – Savienības tiesības
4. Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
5. Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
B – Valsts tiesības
6. Slovākijas Civilkodeksā (Občianský zákonník) ir iekļauti tostarp šādi noteikumi par ķīlas tiesību izlietošanu:
“151.j pants
1. Ja ar ķīlas tiesību nodrošinātais prasījums nav pienācīgi un savlaicīgi izpildīts, ķīlas kreditors var uzsākt ķīlas tiesības izlietošanu. Ķīlas tiesības izlietošanas gaitā ķīlas kreditors var apmierināt savus prasījumus vai nu līgumā nolīgtajā veidā, vai pārdodot ķīlas priekšmetu izsolē saskaņā ar īpašā likumā [..] noteikto, [..] vai prasīt apmierinājumu, ķīlas priekšmetu pārdodot saskaņā ar īpašos likumos noteikto, [..] ja vien šajā kodeksā vai īpašā likumā nav noteikts citādi.
2. Ja ar ķīlas tiesību nodrošinātais prasījums nav pienācīgi un savlaicīgi izpildīts, ķīlas kreditors drīkst apmierināt prasījumu vai prasīt tā apmierinājumu ar ķīlas priekšmetu, pat ja nodrošinātajam prasījumam ir iestājies noilgums.
[..]
151.m pants
1. Pārdot ķīlas priekšmetu līgumā, ar kuru nodibina ķīlas tiesību, nolīgtajā veidā vai izsolē ķīlas kreditors drīkst ne ātrāk par 30 dienām no dienas, kad par ķīlas tiesības izlietošanas uzsākšanu ir paziņots ieķīlātājam un parādniekam, ja parādnieks un ieķīlātājs nav viena un tā pati persona, ja vien īpašā likumā nav noteikts citādi. [..]
2. Pēc tam, kad tam ir paziņots par ķīlas tiesības izlietošanas uzsākšanu, ieķīlātājs var vienoties ar ķīlas kreditoru par to, ka ķīlas kreditors ir tiesīgs pārdot ķīlas priekšmetu līgumā, ar kuru nodibina ķīlas tiesību, nolīgtajā veidā vai izsolē pat pirms 1. punktā noteiktā termiņa beigām.
3. Ķīlas kreditors, kurš ir uzsācis ķīlas tiesības izlietošanu, lai līgumā, ar kuru nodibina ķīlas tiesību, nolīgtajā veidā apmierinātu savu prasījumu, jebkurā brīdī ķīlas tiesības izlietošanas laikā drīkst mainīt ķīlas tiesības izlietošanas veidu un pārdot ķīlas priekšmetu izsolē vai prasīt apmierinājumu, pārdodot ķīlas priekšmetu saskaņā ar īpašajos likumos noteikto. Ķīlas kreditoram ir pienākums par ķīlas tiesības izlietošanas veida maiņu informēt ieķīlātāju.”
7. Likumā Nr. 527/2002 par brīvprātīgu izsoles rīkošanu (Zákon č. 527/2002 Z.z. o dobrovol’ných dražbách) ir noteikts:
“17. pants – Izsoles sludinājums
1. Izsolītājam ir jāpaziņo par izsoli, publicējot izsoles sludinājumu [..].
3. Ja izsolāmā manta ir dzīvoklis, māja [vai] cita ēka [..], izsolītājam vismaz 30 dienas pirms izsoles sākuma ir jāpublicē izsoles sludinājums. Turklāt izsolītājam, lieki nekavējoties, ir jāpārsūta izsoles sludinājums ministrijai publicēšanai [oficiālajā] Tirdzniecības Vēstnesī [..].
[..]
5. Izsolītājam šā panta 2.–4. punktā norādītajos termiņos ir jāpārsūta izsoles sludinājums šādām personām:
a) personai, kas ierosinājusi izsoli; ķīlas kreditora parādniekam; un izsolāmās mantas īpašniekam, ja tas nav arī parādnieks [..].
[..]
21. pants – Izsolītāja pienākumu neizpilde un izsoles spēkā neesamība
[..]
2. Gadījumā, ja tiek pārkāpti kādi šā kodeksa noteikumi, persona, kas apgalvo, ka pārkāpuma dēļ tikušas aizskartas viņas tiesības, var lūgt tiesu atzīt izsoli par nenotikušu. Šādas tiesības ir trīs mēnešu laikā pēc izsoles veikšanas, ja vien izsole attiecās uz šīs personas īpašumā esošu māju vai dzīvokli, kurā izsoles veikšanas brīdī bija oficiāli deklarēta tās dzīvesvieta, un pamatojums lūgumam atzīt izsoli par nenotikušu ir noziedzīgs nodarījums [..], un šajā gadījumā prasību atzīt izsoli par nenotikušu var iesniegt pēc trīs mēnešu perioda beigām.
[..]
5. Gadījumā, ja pircējs neizpilda pienākumus vai ja tiesnesis atceļ atsavināšanas aktu, izsole tiek atzīta par nenotikušu kopš brīža, kad tiek noklaudzināts āmurs.
[..]
29. pants – Izsolē iegādātas mantas nodošana
[..]
2. Ja izsolē iegādāta manta ir [dzīvoklis, māja vai cita ēka], tās agrākajam īpašniekam saskaņā ar izsoles sludinājumā izklāstītajiem nosacījumiem un, lieki nekavējoties, ir pienākums nodot vairāksolītājam izsolāmo mantu, līdzko tiek iesniegts ar notariālu aktu apliecināts noraksts un vairāksolītāja personu apliecinoša dokumenta kopija [..].”
II – Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
8. Peter Macinský un Eva Macinská [turpmāk tekstā kopā – “Macinskí laulātais pāris”] ir pensionāri un kopā dzīvo Prešovā [Prešov], Slovākijā. 2011. gada 29. aprīlī Macinskí laulātais pāris saņēma aizdevumu EUR 5000 apmērā no Financreal s.r.o., lai atmaksātu vairākus pastāvošus aizdevumus. Aizdevuma nodrošināšanai tika nodibināta hipotēka attiecībā uz dzīvokli, kurā Macinskí laulātais pāris dzīvoja. Saskaņā ar aizdevuma līgumu aizdevums bija jāatmaksā 84 ikmēneša maksājumos, katrs – EUR 209,52 apmērā. Kad, kā apgalvots, Macinskí laulātais pāris vairākas reizes nebija samaksājis ikmēneša maksājumus, Financreal nolēma rīkoties pret viņiem.
9. 2011. gada 17. oktobrī Financreal prasījumu pret Macinskí laulāto pāri cedēja Getfin s.r.o., kura nodarbojas ar prasījumu piedziņu. 2011. gada 26. oktobra vēstulē Getfin Macinskí laulātajam pārim pieprasīja samaksāt visu parādu. Pēc šīs sabiedrības domām, parāda summa tobrīd jau sasniedza EUR 21 057.
10. 2011. gada 12. novembra vēstulē Macinskí laulātais pāris apstrīdēja prasījuma spēkā esamību un lūdza Financreal pārskatīt aizdevumam piemēroto palielinājumu (kas 6 mēnešu laikā pārsniedza 300 %), kas, viņuprāt, bija nesamērīgs.
11. 2011. gada 21. novembrī sabiedrība Getfin pret Macinskí laulāto pāri cēla prasību Okresný súd Prešov. Līdztekus minētajai tiesvedībai sabiedrība Getfin pilnvaroja privātsabiedrību Dražby a reality s.r.o. (turpmāk tekstā – “Dražby”), lai veiktu prasījuma piedziņu ārpustiesas ceļā.
12. 2011. gada 1. decembrī sabiedrība Dražby paziņoja Macinskí laulātajam pārim, ka tā ārpustiesas ceļā uzsāk ķīlas tiesības izlietošanu, pārdodot viņu dzīvokli brīvprātīgā izsolē, proti, ka tā plānoja veikt attiecīgo procedūru. Tai pašā laikā Macinskí laulātajam pārim tika darīts zināms, ka viņu parāds attiecīgajā brīdī sasniedz EUR 22 646 apmēru.
13. 2012. gada 11. janvārī Macinskí laulātais pāris Okresný súd Prešov iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu ķīlas tiesības izlietošanas ārpus tiesas ceļā apturēšanas formā, un šis pieteikums tika apmierināts (4).
14. 2012. gada 1. februārī sabiedrība Dražby atteicās no plānotās Macinskí laulātā pāra dzīvokļa pārdošanas “brīvprātīgā” izsolē.
15. Saistībā ar šo secinājumu 11. punktā minēto tiesvedību Okresný súd Prešov ar 2012. gada 21. marta spriedumu (kas ir iekļauts Tiesai nosūtītajos valsts tiesas lietas materiālos) piesprieda Macinskí laulātajam pārim atmaksāt sabiedrībai Getfin EUR 4290,48, jo tā uzskatīja, ka līgumā norādītā procentu likme no morāles viedokļa nav pieņemama un ka tādēļ likums nav spēkā. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēts, ka spriedums vēl nav kļuvis galīgs. Tomēr 2013. gada 4. septembra vēstulē, atbildot uz Tiesas jautājumu, Macinskí laulātais pāris norādīja, ka tas ir kļuvis galīgs. Tiesas sēdē to apstiprināja Slovākijas valdība (5).
16. Saistībā ar šo secinājumu 13. punktā minēto pagaidu noregulējuma procedūru Okresný súd Prešov skaidro, ka atbilstoši Likumam par brīvprātīgu izsoles rīkošanu “brīvprātīga izsole” ir ārpustiesas mehānisms ķīlas tiesības izlietošanai. Ne tiesa, ne cita neatkarīga tiesu iestāde neveic vērtējumu par to, vai šāds pieteikums ir saprātīgs, un termins “brīvprātīga” ir juridisks termins, kas ir piemērojams pat tad, ja parādnieks nepiekrīt izsoles rīkošanai. Turklāt Okresný súd Prešov skaidro, ka “brīvprātīga izsole” ļauj kreditoram noteikt parāda summu bez tiesas sprieduma (6).
17. Tā kā Okresný súd Prešov radās šaubas par attiecīgās procedūras saderību ar Direktīvu 93/13, tā 2012. gada 27. augustā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu jautājumu:
“Vai [Direktīva 93/13] ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā Občianský zákonník (Civilkodekss) 151.j panta 1. punkts, ko lasa kopā ar citām šajā lietā aplūkotā tiesiskā regulējuma normām, kurā kreditoram ļauts ar ķīlas tiesību izlietošanu panākt no netaisnīgiem līguma noteikumiem izrietošu saistību izpildi, pārdodot nekustamu īpašumu, neraugoties uz patērētāja iebildumiem un to, ka šajā lietā pastāv strīds, un tiesai vai kādai citai neatkarīgai tiesu iestādei neizvērtējot līguma noteikumus?”
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza Macinskí laulātais pāris, Slovākijas un Vācijas valdības un Komisija. 2013. gada 11. septembra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumus sniedza Slovākijas un Vācijas valdības un Komisija.
III – Analīze
19. Izskatāmajā lietā ir skarti vairāki atšķirīgi jautājumi.
20. Pirmkārt, ņemot vērā iepriekš izklāstītos faktus, tika apstrīdēta lietas pieņemamība tostarp no Slovākijas un Vācijas valdību puses.
21. Otrkārt, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai attiecīgā procedūra ir saderīga ar Direktīvu 93/13. Slovākijas un Vācijas valdības apgalvo, ka ir jāsniedz apstiprinoša atbilde, bet Macinskí laulātajam pārim un Komisijai ir pretējs uzskats.
22. Treškārt, Slovākijas valdība lūdza ierobežot sprieduma iedarbību laikā, ja attiecīgā procedūra tiktu atzīta par nesaderīgu ar Direktīvu 93/13.
23. Turpinājumā norādīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka uzdotais jautājums ir nepieņemams.
24. Attiecībā uz jautājumu pēc būtības Tiesai jau ir bijusi iespēja spriest par lietām, kuru apstākļi bija diezgan līdzīgi (7). Tajos spriedumos ir norādīta skaidra nostāja, lai gan šī lieta būtu ļāvusi Tiesai precizēt minēto judikatūru.
25. Tomēr gadījumā, ja, ņemot vērā, ka vairākas lietas ietver līdzīgus jautājumus (8), Tiesa procesuālās ekonomijas iemeslu dēļ nolemtu atbildēt uz uzdoto jautājumu, izklāstīšu iemeslus, kādēļ, manuprāt, ar noteiktiem nosacījumiem tāda procedūra kā pamatlietā nav pretrunā Direktīvai 93/13 (9).
26. Visbeidzot, īsi pieskaršos lūgumam ierobežot sprieduma iedarbību laikā.
A – Pieņemamība
27. Gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Slovākijas un Vācijas valdības apstrīdēja šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
28. Pēc Slovākijas valdības domām, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izklāstīta visa vajadzīgā informācija par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, lai Tiesa sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu. Turklāt Slovākijas valdība apgalvo, ka strīds ir pilnīgi hipotētisks un ka iesniedzējtiesa nav pierādījusi, kādēļ tai ir vajadzīga atbilde uz jautājumu strīda izskatīšanai pamatlietā. Tāpat šī valdība apgalvo, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izskaidrots, kāda ir nozīme pārējiem iesniedzējtiesas minētajiem Savienības tiesību aktiem, proti, Direktīvai 2005/29/EK (10) un Direktīvai 2009/22/EK (11). Vācijas valdība pievienojas Slovākijas valdības pamatnostājai.
29. 2013. gada 4. septembra vēstulē Macinskí laulātais pāris norāda, ka 2012. gada 21. marta spriedums ir kļuvis galīgs, bet ka attiecīgā procedūra tomēr var tikt uzsākta attiecībā uz nedzēsto parādu sabiedrībai Getfin EUR 4290,48 apmērā. Līdz ar to Tiesas atbilde joprojām esot vajadzīga. Tiesas sēdē Komisija tāpat apgalvoja, ka šī lieta nav hipotētiska.
30. Saskaņā ar LESD 267. pantu vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan Tiesai uzdodamo jautājumu nepieciešamība, gan to atbilstība. Tāpēc gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai atbildei nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav informācijas par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas nepieciešama, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.
31. Manuprāt, pretēji Slovākijas un Vācijas valdības izvirzītajiem argumentiem, Tiesai ir pietiekama informācija par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, lai sniegtu atbildi.
32. Tomēr, ņemot vērā atbildes, kas saņemtas uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, piekrītu šīm valdībām, ka uzdotais jautājums nebūtu atzīstams par pieņemamu, jo atbilde uz to nekādi neietekmēs iesniedzējtiesas izskatāmās lietas iznākumu.
33. Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir noteikts, ka Dražby atteicās no izsoles rīkošanas. Tomēr Okresný súd Prešov pamato savu lūgumu ar to, ka, “beidzoties pagaidu noregulējuma pasākumam, kreditors var atsākt ķīlas tiesības ārpustiesas izpildi, kamēr vien ķīlas tiesība netiek tā vai citādi izlietota”.
34. Jāatzīst, ka neesmu pilnībā sapratis, kā var būt, ka saskaņā ar Slovākijas procesuālajām tiesībām Okresný súd Prešov joprojām var izskatīt lietu, ņemot vērā, ka izsole vairs netiks rīkota un neraugoties uz risku, ka Dražby varētu atsākt attiecīgo procedūru. Ir iespējams, ka šis risks pastāvēja laikā, kad 2012. gada 27. augustā tika pieņemts lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu. Tomēr, kā minēts šo secinājumu 15. punktā, atbilstoši informācijai, ko vēlāk saņēma Tiesa, 2012. gada 21. marta spriedums kļuva galīgs. Proti, Slovākijas valdība pat paziņoja tiesas sēdē, ka Getfin patiesībā apstrīdēja 2012. gada 21. marta spriedumu un ka apelācijas sūdzība galīgi tika noraidīta 2013. gada 13. maijā (12). Līdz ar to nesaskatu nekādu iespēju, ka sabiedrība Dražby varētu atsākt šo pašu procedūru.
35. Turklāt 2012. gada 21. marta spriedumā, kurš – pretēji Komisijas tiesas sēdē apgalvotajam – attiecās uz tiem pašiem lietas dalībniekiem, kas bija pamatlietā, izņemot Financreal, līgums starp šiem lietas dalībniekiem tika uzskatīts par spēkā neesošu. Šis vērtējums attiecās uz visām līguma klauzulām, ieskaitot klauzulas par attiecīgo procedūru.
36. Ar nožēlu jānorāda, ka, neraugoties uz sadarbības garu, kādam būtu jābūt prejudiciālā nolēmuma procedūrā, Okresný súd Prešov neuzskatīja par vajadzīgu kādā brīdī pēc savas ierosmes paziņot Tiesai par 2012. gada 21. marta sprieduma tiesiskajām sekām un turpmāko likteni (13). Šo spriedumu, kas tika pievienots lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, pasludināja pati Okresný súd Prešov, lai arī citā sastāvā.
37. Līdz ar to būtu jādomā, ka vairs nav neviena līguma, kas būtu juridiskais pamats attiecīgajai procedūrai saistībā ar apgalvoto parādu sabiedrībai Getfin EUR 21 057 apmērā, vismaz ne pēc 2013. gada 13. maija. Tādēļ nav vajadzības spriest par prejudiciālo jautājumu.
38. Šo viedokli neliek apstrīdēt spriedums lietā Aziz.
39. Spriedumā lietā Aziz tāpat tika apstrīdēta prejudiciālo jautājumu pieņemamība. Pirmais no diviem uzdotajiem jautājumiem tajā lietā vairāk līdzinās Okresný súd Prešov uzdotajam jautājumam. Konkrētāk, galvenokārt tika apgalvots, ka atbilde uz Juzgado de lo Mercantil No 3 de Barcelona [Barselonas Komerctiesas Nr. 3] (Spānija), kas izskatīja lietu pēc būtības, jautājumu par Spānijas noteikumu par piespiedu izpildi tiesā saderību neietekmētu piespiedu izpildes tiesā procedūru Juzgado de Primera Instancia No 5 de Martorell [Martorelas pirmās instances tiesā Nr. 5] (Spānija). Tas tā bija tāpēc, ka piespiedu izpildes procedūra jau notika brīdī, kad valsts tiesa izdeva nolēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu tajā lietā. Tika apgalvots, ka, tā teikt, rīcība jau bija notikusi. Tiesa neuzskatīja, ka tādēļ jautājums būtu nepieņemams.
40. Tomēr situācija šajā lietā ir atšķirīga. Piespiedu izpilde (izsole) nav notikusi un katrā ziņā līgums, kas – atbilstoši Tiesai iesniegtajiem faktiem – esot ticis atzīts par spēkā neesošu, vairs nav juridiskais pamats attiecīgās procedūras veikšanai.
41. Ir jāatzīst, ka spriedumā lietā Aziz Tiesa, šķiet, izvēlējās zināmā mērā dāsnu pieeju vērtējumam, vai lūgtajai atbildei ir nozīme valsts tiesā izskatāmā strīda risinājumam, jo, šķiet, ka tā ir ļāvusi valsts tiesai pilnībā gūt labumu no šaubām tajā lietā (14). Tiesa tikai noteica, ka jautājums ir “saprotams plaši” un ka “nepārprotami nevar secināt, ka [Savienības] tiesību interpretācijai [..] nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu” (15).
42. Tomēr šāda pieeja nav attaisnota šajā lietā. Proti, ņemot vērā, ka Dražby atteicās no piespiedu izpildes procedūras un ka līgums, kā tika uzskatīts, tika atzīts par spēkā neesošu, nešķiet iespējams, ka atbildei uz prejudiciālo jautājumu varētu būt nozīme valsts tiesā izskatāmā strīda izšķiršanai (ja šāds strīds vispār pastāv) vai arī jebkādu papildjautājumu atrisināšanai (piemēram, tādu kā šo secinājumu 55. punktā minētie). Tas, šķiet, izriet no tā, ka ne Getfin, ne Financreal nav izrādījušas nekādu interesi par Tiesā notiekošo tiesvedību.
43. Tomēr ir jāskar noteikti aspekti, kas tika minēti tiesas sēdē.
44. Tiesas sēdē Slovākijas valdība noteica, ka atbilstoši iesniedzējtiesas iesniegtajai informācijai pamatlietas priekšmets ir nevis aizdevuma līgums starp Macinskí laulāto pāri un Financreal (kuras tiesības atbilstoši šim līgumam vēlāk tika cedētas sabiedrībai Getfin), bet ķīlas tiesību nodrošinājuma līgums, kas ir pilnīgi atsevišķs no aizdevuma līguma. Atbildot uz jautājumu, kas tika uzdots, lai noskaidrotu šā apgalvojuma sekas, šī valdība apgalvoja, ka saskaņā ar Slovākijas tiesībām ķīlas tiesību nodrošinājuma līgumi parasti zaudē tiesisko iedarbību, ja pienākums, kuru izpildi tie garantē, tiek atcelts, ja vien ķīlas tiesību nodrošinājuma līgumā nav konkrēti noteikts, ka šādā situācijā tas paliek spēkā.
45. Uzskatu, ka šis atklājums ir pārsteidzošs.
46. Vispirms saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesa ir “pilnvarota spriest par [Savienības] tiesību interpretāciju un spēkā esamību tikai, pamatojoties uz valsts tiesas iesniegtajiem faktiem” (16). Turklāt tā nevar spriest par faktiskajiem un tiesiskajiem jautājumiem, kas pirmo reizi tika izvirzīti un apspriesti tiesas sēdē Tiesā un kas netika minēti ne lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne ieinteresēto lietas dalībnieku apsvērumos (17).
47. Šajā saistībā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ievadā ir tikai noteikts, ka tās tiesvedība attiecas uz “[i] ķīlas tiesību īstenošanas apturēšanu, [ii] līgumā paredzētā soda un izmaksu par kredīta izsniegšanu un pārvaldību spēkā neesamību, un [iii] finansiālu atlīdzību”. Turklāt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tekstā ir atsauce tikai uz vienu līgumu, nevis uz diviem. Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekāda pamatojuma teorijai, ka pamatlietā izvērtējamais līgums ir atsevišķs no līguma, kas tika atcelts ar 2012. gada 21. marta spriedumu, šādu argumentu nevar izvērtēt.
48. Tomēr, pat ja tikai argumenta vajadzībām būtu jāpieņem, ka faktiski pastāvēja atsevišķs ķīlas tiesību nodrošinājuma līgums, tas nekādi neietekmētu izskatāmo lietu.
49. Pirmkārt, varētu tikt apgalvots, ka šāds atsevišķs ķīlas tiesību nodrošinājuma līgums varētu būt pamats parāda EUR 4290,48 apmērā, ko 2012. gada 21. marta spriedumā ir piespriests atmaksāt sabiedrībai Getfin, atmaksāšanai. Šķiet, ka tā – vismaz zināmā mērā – uzskata Macinskí laulātais pāris, kurš savā 2013. gada 4. septembra vēstulē apgalvo, ka, lai arī spriedums ir kļuvis galīgs, tas viņus nepasargā no atkārtotas attiecīgās procedūras veikšanas attiecībā uz viņiem (18).
50. Šajā saistībā ir jāuzsver, ka Getfin šobrīd esošais prasījums pret Macinskí laulāto pāri ir atmaksājamais parāds. Proti, 2012. gada 21. marta spriedumā iesniedzējtiesa uzskatīja, ka līgumā norādītā procentu likme no morāles viedokļa nav pieņemama un ka tādēļ līgums nav spēkā. Līdz ar to sprieduma rezolutīvajā daļā šī tiesa piesprieda 84 maksājumos atmaksāt sākotnējā aizdevuma atlikumu, proti, EUR 4290,48. Šis parāds turpmāk pastāv uz tiesas sprieduma pamata, nevis uz līguma pamata, lai arī tiesvedība minētajā tiesā tika ierosināta uz līguma pamata.
51. Šāds prasījums pēc būtības neietilpst Direktīvas 93/13 ratione materiae piemērošanas jomā, kas noteikta tās 1. panta 1. punktā, kurš attiecas uz patērētāju līgumiem. Līdz ar to Direktīvas 93/13 interpretācija neietekmēs pamatlietu.
52. Otrkārt, varētu tikt apgalvots, ka iesniedzējtiesa faktiski vēlas, lai Tiesa spriestu par to, vai ar Direktīvu 93/13 ir saderīgs tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi ir atļauts noslēgt ķīlas tiesību nodrošinājuma līgumus starp patērētājiem un komersantiem ar noteikumu, ka attiecīgā procedūra ir jāuzsāk ikreiz, kas patērētājs neizpilda jebkuru no saviem pienākumiem pret komersantu.
53. Lai arī šis jautājums ir interesants, tam nav nekāda pamata apstākļos, kas aprakstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Nevēlos sniegt viedokli hipotētiskā jautājumā.
54. Iepriekš minēto iemeslu dēļ vairāk neizskatīšu Slovākijas valdības minēto teoriju par “diviem atsevišķiem līgumiem”.
55. Attiecībā uz prasību atlīdzināt zaudējumus, kas acīmredzot arī ir tiesvedības iesniedzējtiesā daļa, nekas neliecina par to, ka atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir vajadzīga, lai noskaidrotu, vai Getfin un/vai Financreal ir jāmaksā šāda atlīdzība par zaudējumiem attiecīgās procedūras uzsākšanas pret Macinskí laulāto pāri dēļ. Proti, lai arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir noteikts, ka Macinskí laulātais pāris lūdz šāda veida atlīdzību, iesniedzējtiesa nav nedz pieskārusies šim jautājumam prejudiciālajā jautājumā, nedz ir izskaidrojusi, vai un kā tai ir pilnvaras piespriest atlīdzināt zaudējumus saistībā ar tiesvedību, ko reglamentē Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 21. panta 2. un 5. punkts. Vēl svarīgāk ir tas, ka no 2012. gada 21. marta sprieduma izriet, ka Macinskí laulātais pāris faktiski bija cēlis pret Getfin pretprasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar šo tiesvedību, kas rezolutīvajā daļā tika noraidīta ka nepamatota (19). Šis spriedums, kā minēts, ir kļuvis galīgs, un līdz ar to lēmums par zaudējumu atlīdzību ir ieguvis res judicata spēku, un jautājums ir slēgts (20).
56. Attiecībā uz atsauci uz Direktīvu 2005/29 un Direktīvu 2009/22 lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānorāda, ka šīm direktīvām – kā norādīja Slovākijas un Vācijas valdības –, šķiet, nav nozīmes šajā lietā. Proti, iesniedzējtiesa vienkārši minēja šīs direktīvas – un dažus to noteikumus (21) –, nepaskaidrojot, kādēļ tiem būtu jābūt piemērojamiem. It īpaši iesniedzējtiesa nav nedz norādījusi, kādēļ, pēc tās domām, attiecīgā procedūra ir uzskatāma par negodīgu komercpraksi, nedz arī, kādā veidā izskatāmajā lietā ir iesaistīta prasība par izpildes apturēšanu, ko ir cēlusi kvalificēta patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības iestāde (22). Ir jāteic, ka arī prejudiciālā jautājuma tekstā šī direktīvas nav minētas. Tādēļ šo direktīvu dēļ prejudiciālo jautājumu nevar atzīt par nepieņemamu.
57. Līdz ar to nesaprotu, kādēļ šīs Tiesas spriedums varētu būt vajadzīgs, lai iesniedzējtiesa varētu izšķirt tajā iesniegto strīdu, un nebūtu uzskatāms tikai par attiecīgās procedūras saderības ar Direktīvu 93/13 abstraktu vērtējumu. Lai arī iesniedzējtiesa ar labiem nodomiem vēlējās aizsargāt patērētāju intereses, nepastāvot tiesvedībai “tiešraidē”, šādu vērtējumu nav iespējams veikt. Turklāt nav vajadzības ieteikt pārskatīt Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz hipotētiskiem jautājumiem (23).
58. Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams.
59. Tomēr tikai valsts tiesas var noteikt, vai Tiesas atbilde ir vajadzīga un lietderīga izskatāmās lietas risinājumam, kā arī to, kad ir pareizais brīdis šādu atbildi lūgt. Gadījumam, ja kāda iemesla dēļ Tiesa nevēlēsies iejaukties iesniedzējtiesas vērtējumā un atbilstoši sadarbības garam, kuram būtu jāpastāv saistībā ar tiesvedību atbilstoši LESD 267. pantam, izvēlēsies atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, piedāvāju šādus apsvērumus.
B – Attiecīgās procedūras saderība ar Direktīvu 93/13
1) Vispārīgi apsvērumi par patērētāja pienākumu rīkoties
60. Kā rāda globālā finanšu krīze, no kuras Eiropa un pārējā pasaules daļa pamazām atkopjas, efektīva un veselīga kreditēšanas sistēma ir viens no atklāta tirgus ekonomikas stūrakmeņiem. Tādēļ likumdošanas aktos varētu tikt noteikti īpaši nodrošinājuma un piespiedu izpildes mehānismi, kas vairāk vai mazāk ir labvēlīgāki uzņēmējdarbības nozarei, lai atbalstītu kreditēšanas sistēmu. Izskatāmajā lietā rodas jautājums par to, vai attiecīgajā procedūrā komersanti netiek pārāk privileģēti salīdzinājumā ar patērētājiem.
61. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tas, ka dalībvalstī pastāv procesuāli noteikumi, kuros ir atļauts ārpustiesas ceļā – un līdz ar to, iespējams, bez pārbaudes tiesā – panākt piespiedu izpildi prasījumam, pamatojoties uz negodīgu noteikumu patērētāju līgumā, ir pretrunā Direktīvai 93/13.
62. Līdz ar to Tiesai būtu jāskata jautājums, par kuru tā nesprieda spriedumos lietā Banco Español de Crédito vai lietā Aziz, bet kuru ģenerāladvokāte J. Kokote izvirzīja savos secinājumos (24), proti, vai tas, ka dalībvalstī pastāv prasība, ka patērētājam ir jāceļ prasība, lai apturētu vai izbeigtu tāda līguma piespiedu izpildi, kurā, iespējams, ir iekļauts negodīgs noteikums, ir saderīgs ar Direktīvu 93/13? Citiem vārdiem sakot, vai tas, ka patērētājam “ir jāsper pirmais solis”, ir saderīgs ar Direktīvu 93/13?
63. Šie jautājumi ir jāizvērtē, ņemot vērā Tiesas judikatūru par valsts tiesu pienākumiem un lomu atbilstoši Direktīvai 93/13. Proti, atbilstoši šai judikatūrai valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai līguma noteikums, kas ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, ir negodīgs, šādi kompensējot līdzsvara trūkumu starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, ja tās rīcībā ir šī uzdevuma izpildei vajadzīgā informācija par tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem (25).
64. Iepriekš minēto iemeslu dēļ varu apgalvot, ka attiecīgajā procedūrā tiek nodrošināta pietiekama līmeņa efektīva patērētāju tiesību aizsardzība, kā prasīts Direktīvā 93/13.
65. Sākumā ieskatīšos Direktīvas 93/13 tekstā. Tad izskatīšu atbilstošo judikatūru (proti, nostāju, kas izriet no spriedumiem lietās Banco Español de Crédito un Aziz) un pēc tam izskaidrošu, kādēļ, manuprāt, uz šo secinājumu 62. punktā norādīto jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši.
66. Direktīvā ir iekļauti pozitīvi noteikumi attiecībā uz negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, it īpaši šādu noteikumu definīcija tās 3. panta 1. punktā. Līdz ar to 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis paredz, ka šādi noteikumi “nav saistoši patērētājam”. Turklāt 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka “pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu”.
67. Tā kā Direktīvā 93/13 nav atbildes uz šo konkrēto jautājumu, nevar apgalvot, ka tajā tiek reglamentēta prasījumu piespiedu izpilde, ieskaitot prasījumus pret patērētājiem. Tādēļ principā šādi noteikumi ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā, kas tomēr ir pakļauta prasībai ievērot līdzvērtības un efektivitātes principus (26). Būtu jāpiebilst, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vai Tiesai iesniegtajā valsts tiesas judikatūrā nekas neliecina, ka Slovākijas procesuālie noteikumi, kas ir piemērojami patērētājiem saistībā ar Direktīvu 93/13, atšķirtos no noteikumiem, kas reglamentē salīdzināmas situācijas atbilstoši valsts tiesībām (27). Tādēļ uz spēles, šķiet, ir likta tikai Direktīvas 93/13 effet utile.
68. Jautājums par tādas procedūras kā šajā lietā saderību ar efektivitātes principu liek dziļāk analizēt atbilstošo judikatūru, proti, spriedumus lietā Banco Español de Crédito un lietā Aziz (28). Proti, tāpat kā šajā lietā abi minētie spriedumi bija saistīti ar valsts tiesu pienākumu atbilstoši Direktīvai 93/13 definēšanu saistībā ar īpašu procedūru (29), nevis ar jautājumu par to, vai valsts tiesa var vai arī tai ir pienākums rīkoties pēc savas ierosmes. Manā izpratnē abos minētajos spriedumos principā ir noteikts, ka tas, ka komersanti izmanto īpašu procedūru, kas paredzēta valsts tiesībās, lai patērētājiem atņemtu Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzību, ir pretrunā efektivitātes principam, jo praksē kļūst neiespējams vai pārmērīgi sarežģīti piemērot Direktīvā 93/13 šiem patērētājiem piešķirto aizsardzību (30). Neuzskatu, ka attiecīgā procedūra liegtu patērētājiem šādu aizsardzību.
69. Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja pret patērētājiem tiek uzsākta piespiedu izpildes procedūra izsoles formā, valsts procesuālajās tiesībās ir jāpastāv noteiktām garantijām, lai aizsargātu vājāko pusi – šajā gadījumā – patērētāju (31). Protams, tam īpaši ir nozīme ārpustiesas procedūru gadījumā. Ja šādu garantiju nebūtu, dalībvalstis neizpildītu savu pienākumu atbilstoši Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktam – nodrošināt, lai negodīgi noteikumi nebūtu saistoši patērētājiem un to, lai pastāvētu adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu šādu noteikumu ilgstošu izmantošanu.
70. Tomēr paliek jautājums: kad kļūst neiespējams vai, kā tas ir biežāk, pārmērīgi sarežģīti piemērot aizsardzību, ko Direktīvā 93/13 ir paredzēts piešķirt patērētājiem? Atbilde uz šo jautājumu nav acīmredzama un ir sniedzama, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi. Šajā saistībā ir jāizvērtē valsts noteikumu loma procedūrā, dažādie procedūras etapi un to raksturiezīmes, tās apskatot kopumā, dažādās valsts iestādēs (32). Tas varētu ietvert vispārīgu pārskatu par patērētājiem pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un valsts tiesu iespēju iejaukties.
71. Šajā saistībā ir lietderīgi atkārtoti izvērtēt spriedumos lietās Aziz un Banco Español de Credito gūto mācību.
72. Proti, kā norādīts šo secinājumu 39. punktā, arī spriedumā lietā Aziz bija vairākas procedūras: piespiedu izpildes procedūra un tiesvedība pēc būtības. Piespiedu izpildes procedūra bija jau gandrīz pabeigta brīdī, kad tika uzsākta tiesvedība pēc būtības saistībā ar aizdevuma līguma noteikumu godīgumu. Turklāt patērētājs jau bija ticis izlikts no savas mājas. Saskaņā ar Spānijas tiesībām viņam bija jāceļ atsevišķa prasība pēc būtības saistībā ar noteikumu godīgumu, jo tiesa, kas atbildīga par piespiedu izpildi, nevarēja skatīt šo jautājumu. Turklāt šādās situācijās vienīgais vispārīgi pieejamais līdzeklis atbilstoši Spānijas tiesībām ir vēlāka finansiāla kompensācija. Tiesa uzskatīja, ka šāds scenārijs ir nesaderīgs ar Direktīvu 93/13 (33).
73. Manuprāt, spriedums lietā Aziz ir tādu apstākļu piemērs, kādos efektīvas patērētāja tiesību aizsardzības piemērošana kļūst neiespējama (34). Proti, tiesa, kas pēc tam izskatīja lietu pēc būtības, nevarēja atcelt rīkojumu par piespiedu izpildi – katrā ziņā to darīt jau bija par vēlu. Tā tiesa varēja tikai piespriest finansiālu kompensāciju, kas tika uzskatīts par nepietiekamu.
74. Savukārt spriedums lietā Banco Español de Crédito, šķiet, ir tādu apstākļu piemērs, kādos patērētājiem nav gluži neiespējams efektīvi aizsargāt savas tiesības, bet ir pārmērīgi sarežģīti to izdarīt.
75. Spriedums lietā Banco Español de Crédito attiecās uz noteikumiem par ex parte “maksājuma rīkojuma” procedūru. Līdz ar to šī procedūra nebija “piespiedu izpildes procedūra” kā tāda, bet vienkāršota tiesvedība par jautājumiem pēc būtības. Atbilstošajās Spānijas tiesībās tostarp bija noteikts, ka parādniekam ir jāiesniedz iebildumi 20 dienu laikā no dienas, kad viņam tika paziņots maksājuma rīkojums. Ja iebildumi tika iesniegti, tika apturēta vienkāršotā tiesvedība, un tiesvedība kļuva par tiesvedību, kas balstīta uz sacīkstes principu (35). Vairāku iemeslu dēļ (36) Tiesa norādīja, ka patērētājiem parasti nav jāiesniedz iebildumi par procedūru, un tādēļ nosprieda, ka attiecīgās Spānijas tiesības nav saderīgas ar Direktīvu 93/13.
76. Atgriežoties pie jautājuma par to, kad patērētājiem kļūst pārmērīgi sarežģīti efektīvi īstenot savas tiesības, ir jānorāda, ka tas, šķiet, ir atkarīgs arī no tā, cik būtiskas ir intereses, kuru dēļ tiek ierobežota patērētāju tiesību aizsardzība. Šķiet, ka judikatūrā ir norādīts, ka vienas likumīgās intereses var būt svarīgākas par patērētāju tiesību aizsardzību nekā citas (37).
77. Tomēr ir skaidri jānorāda, ka efektivitātes princips – kā tiesas sēdē norādīja Vācijas valdība – nozīmē, ka valsts procesuālo noteikumu dēļ patērētājiem nedrīkst būt pārmērīgi sarežģīti īstenot savas tiesības. It īpaši šis princips neietver prasību, ka šo tiesību īstenošanai ir jābūt “vienkāršai” vai pakļautai īpaši labvēlīgai attieksmei (38). Ja tā tiktu uzskatīts, procesuālās autonomijas jēdziens zaudētu praktisku iedarbību un turklāt tas būtu pretrunā tam, ka Direktīvā 93/13 ir paredzēta tikai minimāla saskaņošana (39).
78. Ņemot vērā iepriekš minēto, neuzskatu, ka tas, ka pastāv prasība patērētājam uzsākt tiesvedību pret komersantu, lai apturētu vai izbeigtu tādu piespiedu izpildes procedūru kā šajā lietā, pats par sevi ir pārmērīgi.
79. Tas, šķiet, ir apstiprināts judikatūrā. Spriedumā lietā Banco Español de Crédito Tiesa, šķiet, gluži nenoraidīja uzskatu, ka tas, ka kreditoriem ir vienkāršota piekļuve tiesai un ka tiesvedība noris ātri, principā ir likumīgi (40). Turklāt spriedumā lietā Asturcom Telecomunicaciones tā nosprieda, ka valsts tiesai nav pienākuma nedz atlīdzināt to, ka patērētājs, kurš neapzinās savas tiesības, nav uzsācis procedūru, nedz jāaizpilda tas, ka šis patērētājs vispār nav rīkojies (41). Līdz ar to piekrītu ģenerāladvokātei J. Kokotei, ka, vispārīgi runājot, nešķiet, ka tas, ka patērētājam, lai radītu nosacījumus tam, lai tiesa, kas izskata lietu, varētu izvērtēt līguma noteikumus, vispirms ir jāceļ prasība, pats par sevi nebūtu jāuzskata par pārmērīgu traucēkli patērētāju efektīvai tiesiskai aizsardzībai (42). Proti, nebūtu pilnīgi pareizi aprakstīt patērētāja pienākumu kā pienākumu rīkoties pēc savas ierosmes bez jebkādas motivācijas šajā saistībā, bet tas ir pienākums reaģēt uz komersanta plānotajām rīcībām. Ir jāuzsver, ka spriedumā lietā Aziz Tiesa konkrēti neiebilda pret to, ka patērētājam bija jāceļ prasība pēc būtības Juzgado de lo Mercantil No 3 de Barcelona, drīzāk tā iebilda pret to, ka šī tiesvedība bija pilnīgi veltīga, un tādēļ Tiesa taisīja attiecīgu spriedumu.
80. Turklāt baidos, ka prasībai obligāti veikt ex ante pārbaudi tiesā, ko, šķiet, atbalsta Komisija, tiešām nebūtu nekādas nozīmes (43). Proti, lai noteiktu, vai noteikums ir negodīgs, ir individuāli jāizskata visi atbilstošie apstākļi (44). Lai arī spriedumā lietā Banco Español de Crédito tiesa, kas izskatīja lietu pirmajā instancē, varēja ieņemt nostāju bez jebkādas rīcības no patērētāja puses, parasti tā nenotiek. Tieši otrādi, izņemot gadījumu, kad šādas tiesas rīcībā ir visa vajadzīgā informācija par tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, tā nebūs ne spējīga, nedz tai būs pienākums rīkoties neatkarīgi no patērētāja.
81. Visbeidzot, tas, ka attiecīgais īpašums varētu būt patērētāja ģimenes mājoklis, pats par sevi nemaina manu viedokli. Tā kā nav saskaņotu noteikumu, dalībvalstīm tikai tādēļ, ka attiecīgais īpašums ir patērētāja mājoklis, nevar aizliegt paredzēt prasību patērētajam celt prasību par ārpustiesas piespiedu izpildes procedūru.
82. To sakot, tomēr ir jāuzsver, ka gadījumā, ja īpašums, uz kuru attiecas attiecīgā procedūra, ir patērētāja mājoklis, jāpastāv speciālām garantijām. Šādu garantiju nesniegšana varētu būt problemātiska no pamattiesību aspekta (45). Proti, ģimenes mājokļa zaudēšana ir viena no galējām patērētāja tiesību apdraudējuma formām (46). Tā kā tiesības uz mājokli ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā garantētās tiesības, kuras ir jāņem vērā, interpretējot Direktīvu 93/13 (47), jebkurai personai, attiecībā uz kuru pastāv šāda apmēra apdraudējuma risks, būtu jābūt iespējai panākt, ka neatkarīga tiesu iestāde pārbauda šāda pasākuma samērīgumu (48).
83. Kopumā uzskatu, ka tas, ka dalībvalsts paredz prasību patērētājam celt prasību, lai apturētu vai izbeigtu tāda līguma piespiedu izpildi, kurā, iespējams, ir iekļauts negodīgs noteikums, ir saderīgi ar Direktīvu 93/13. Principā izskaidrojot šo aspektu, tagad pievērsīšos attiecīgās procedūras īpašajām raksturiezīmēm.
2) Attiecīgās procedūras vērtējums
84. Attiecībā uz attiecīgo procedūru no Slovākijas Civilkodeksa 151.m panta 1. punkta izriet, ka – izņemot gadījumu, kad attiecīgajā jomā pastāv speciālie noteikumi, – izsole var notikt ne ātrāk kā 30 dienas pēc piespiedu izpildes paziņošanas parādniekam (vai – attiecīgajā gadījumā – galvotājam). Tāpat atbilstoši Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 17. panta 3. punktam izsole var notikt ne ātrāk kā 30 dienas pēc plānotās izsoles sludinājuma publicēšanas Tirdzniecības Vēstnesī. Šā likuma 17. panta 5. punktā arī ir noteikts, ka izsolītājam ir jāpaziņo personai, kas ierosina izsoli, parādniekam un nekustamā īpašuma īpašniekam (ja tas nav arī parādnieks) par plānoto izsoli šādā pašā termiņā. Tiesas sēdē Slovākijas valdība apstiprināja, ka šie termiņi var pārklāties, proti, ir spēkā vismaz 30 dienu periods pēc paziņošanas visām ieinteresētajām personām un iestādēm.
85. Pēc tam, kad ir notikusi izsole, atbilstoši Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 21. panta 2. punktam īpašuma pārdošanu parasti var apstrīdēt līdz pat trim mēnešiem pēc tās.
86. Šajā laikposmā parādnieks joprojām var lietot īpašumu, kas izlikts izsolē. Tomēr saskaņā ar Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 29. pantu, gadījumā, ja izsolei nodotais īpašums ir nekustamais īpašums, parādniekam (vai – attiecīgajā gadījumā – galvotājam) pēc pārdošanas ir pienākums nekavējoties nodot īpašumu pēc tam, kad pārdošana izsolē tikusi notariāli reģistrēta.
87. Komisija apgalvo, ka tas faktiski ir līdzvērtīgi šā īpašuma atņemšanai patērētājam. Zināmā mērā piekrītu šim viedoklim (49). Tomēr mani pārliecina Slovākijas valdības tiesas sēdē izvirzītie argumenti, atbilstoši kuriem Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 29. pantā parādniekam nav aizliegts lūgt tiesai apturēt attiecīgo procedūru un īpašuma nodošanu, pat pēc pārdošanas (50). Ja šī valsts tiesību interpretācija ir pareiza, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, neuzskatu, ka šā likuma 29. pants pats par sevi saasinātu situāciju, ja tiesa, kurā iesniegts strīds, rīkosies kā aprakstīts šo secinājumu 97. punktā.
88. Turklāt, ja parādnieks patiešām ir nodevis savu īpašumu, pastāv iespēja šo īpašumu atgūt, ja pārdošana izsolē tiek atcelta atbilstoši Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 21. panta 5. punktam un ja apstrīdēšana ir reģistrēta zemesgrāmatā (51). Saskaņā ar šā likuma 21. panta 3. punktu pusei, kas apstrīd pārdošanu izsolē, ir jāinformē kompetentā iestāde par šādu apstrīdēšanu.
89. Tādēļ – atbilstoši manai valsts tiesību interpretācijai – varētu secināt, ka patērētājam ir vismaz 30 dienas pēc tam, kad ir nosūtīti visi atbilstošie paziņojumi, lai apstrīdētu izsoli ex ante (52) un ex post – līdz pat trim mēnešiem pēc pārdošanas (vai pat ilgāk, ja pārdošana ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu).
90. Ir iespējams, ka patērētājam tādēļ kopumā ir vismaz četri mēneši, lai apstrīdētu pārdošanu izsolē.
91. To nevar salīdzināt ar 20 dienu termiņu iebildumu sniegšanai lietā Banco Español de Crédito, kura dēļ patērētājiem bija pārmērīgi sarežģīti efektīvi īstenot savas tiesības uz aizsardzību atbilstoši Direktīvai 93/13.
92. Turklāt neuzskatu, ka attiecīgā procedūra ierobežo patērētāju tiesības uz iespēju vēlāk saņemt tikai finansiālu kompensāciju, kas, jāatzīst, atbilstoši spriedumam lietā Aziz būtu nepietiekama.
93. Proti, ir tiesa, ka pamatlieta ir zināmā mērā “lietas Aziz apgrieztā versija” (53). Tomēr atšķirībā no Spānijas noteikumiem, kas piemērojami piespiedu izpildes procedūrām, par kurām bija runa lietā Aziz (54), ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka atbilstoši Slovākijas tiesībām pastāv iespēja izvirzīt iebildumus pret attiecīgo procedūru un pat iespēja apturēt šo procedūru, pamatojoties uz to, ka tā nav saderīga ar Direktīvu 93/13. To turklāt apliecina pamatlietas apstākļi.
94. Šie apstākļi parāda, ka attiecīgās procedūras dēļ patērētāja tiesību efektīva īstenošana netiek padarīta pārmērīgi sarežģīta. Proti, tā kā iesniedzējtiesas rīcībā bija visa vajadzīgā informācija par tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, lai izteiktu šaubas tostarp par noteiktu strīdīgajā līgumā iekļautu klauzulu par sodiem godīgumu, salīdzinājumā ar Direktīvas 93/13 prasībām, tā noteica pagaidu pasākumu, apturot izsoli, un nodeva lietu Tiesai. Tā to darīja, neraugoties uz Komisijas argumentu, ka no Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 21. panta 2. punkta skaidri neizriet, vai šādai tiesai faktiski ir jurisdikcija atcelt izsoles procedūru, pamatojoties uz to, ka noteikti līguma noteikumi ir negodīgi (55). Tādēļ iesniedzējtiesa, cik vien iespējams, pareizi piemēroja savus iekšējos procesuālos noteikumus tā, lai sasniegtu rezultātu, kas prasīts Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, ko lasa kopā ar tās 7. panta 1. punktu (56).
95. Var, protams, apgalvot, ka tas, ka Macinskí laulātais pāris veiksmīgi cēla prasību paredzētajā termiņā, lai apstrīdētu pārdošanu izsolē, liecina tikai par viņu īpašo atjautību, un nevar tikt uzskatīts par pierādījumu tam, ka patērētāju aizsardzība ir tikusi efektīvi nodrošināta, it īpaši attiecībā uz vieglāk ievainojamiem patērētājiem (57).
96. Tomēr nevar noliegt, ka Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 21. pantā patērētājiem ir sniegts tiesību aizsardzības līdzeklis pret izsoli. Ir jāatzīst, ka šis līdzeklis prasa patērētāja rīcību. Tomēr, kā norādīts šo secinājumu 78. un 79. punktā, neuzskatu, ka tas pats par sevi pārmērīgi ierobežo patērētāju tiesību efektīvu aizsardzību. Tā kā šajā jomā tiesību akti nav saskaņoti, dalībvalstīm ir jānosaka tāds aizsardzības līmenis piespiedu izpildes procedūrās, kuru tās uzskata par pietiekamu patērētājiem, ciktāl patērētājiem netiek liegta Direktīvā 93/13 paredzētā aizsardzība. Tomēr īpaši viegli ievainojamu personu gadījumā ir jāsaprot, ka dalībvalstis paliek atbildīgas par šādu noteikumu saderību ar pamattiesībām (58).
97. Turklāt ir īpaši skaidri jānosaka, ka, tiklīdz patērētājs Slovākijas tiesās ir apstrīdējis pārdošanu izsolē atbilstoši Likuma par brīvprātīgu izsoles rīkošanu 21. pantam, ar šo apstrīdēšanu sākas šo secinājumu 63. punktā minētās Tiesas judikatūras par valsts tiesu lomu un atbildību atbilstoši Direktīvai 93/13 piemērošana. Tas nozīmē, ka, ja valsts tiesai ir pieejama šā uzdevuma veikšanai vajadzīgā informācija par tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, tai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai tāds patērētāju līguma noteikums, kas ir piespiedu izpildes procedūras pamatā, kā šajā lietā ir negodīgs. Ja tas tā ir, tai tiesai ir jānosaka no tā izrietošās sekas atbilstoši valsts tiesībām, lai nodrošinātu, ka minētais noteikums patērētājam nav saistošs. Vajadzības gadījumā tas var būt saistīts ar pagaidu pasākumu noteikšanu, apturot pārdošanu vai tās sekas līdz galīga nolēmuma pieņemšanai par šā noteikuma godīgumu – piemēram, ja šāds nolēmums ietilptu citas tiesas kompetencē (59).
98. Tā kā no šīs lietas faktiem izriet, ka atbilstoši Slovākijas tiesībām tas ir iespējams, gadījumam, ja Tiesa izvēlētos atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, ieteiktu Tiesai atzīt, ka tāda procedūra kā pamatlietā nav pretrunā Direktīvai 93/13, ja valsts tiesas kompetencē ir veikt iepriekšējā punktā norādītos pasākumus, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
C – Prasība ierobežot sprieduma iedarbību laikā
99. Slovākijas valdība lūdza ierobežot sprieduma iedarbību laikā, ja Tiesa nospriestu, ka ar attiecīgo procedūru tiek pārkāpta Direktīva 93/13. Turpmāk norādītie apsvērumi tādēļ ir spēkā tikai tad, ja Tiesa nepiekritīs manam viedoklim gan par šīs lietas pieņemamību, gan par šo lietu pēc būtības.
100. Vispirms būtu jāpievērš uzmanība tam, ka Tiesas sniegtās Savienības tiesību normas interpretācijas mērķis ir izskaidrot un noteikt šā noteikuma nozīmi un piemērošanas jomu, kā tā būtu jāsaprot un jāpiemēro no tās stāšanās spēkā brīža. Līdz ar to tiesību norma atbilstoši Tiesas interpretācijai ir jāpiemēro visās tiesiskajās attiecībās, tostarp tajās, kas radušās un izveidojušās pirms sprieduma par interpretāciju pasludināšanas. Tādēļ principā Tiesa tikai izņēmuma apstākļos var ierobežot sava sprieduma iedarbību laikā (60).
101. Tiesa ierobežo sprieduma iedarbību laikā tikai, ja (vienlaikus) ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, ir jākonstatē, ka pastāv “risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas”. Šīm sekām it īpaši ir jārodas saistībā ar lielu tādu tiesisko attiecību skaitu, kas nodibinātas labā ticībā, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kurš attiecīgajā laikā tika uzskatīts par spēkā esošu. Otrkārt, prettiesiskai praksei ir jābūt balstītai uz objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz attiecīgo Savienības tiesību normu piemērojamību. Šajā saistībā Tiesa īpašu nozīmi piedēvēja citu dalībvalstu un Komisijas rīcībai, ar kuru varētu tikt veicināta attiecīgā prettiesiskā rīcība (61).
102. Savā prasībā Slovākijas valdība iesniedza tabulu, kurā precizēts attiecīgās procedūras izmantošanas reižu skaits laikposmā no 2003. gada līdz 2012. gadam. Šis skaits palielinājās no 217 reizēm 2003. gadā līdz 3916 reizēm 2012. gadā. Šī valdība apgalvo, ka laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz 2012. gada 31. decembrim kopumā notika 17 309 izsoles. Pamatojoties uz to, Slovākijas valdība apgalvo, ka ir noslēgts liels darījumu skaits labā ticībā un paļaujoties uz to, ka attiecīgā procedūra ir saderīga ar Direktīvu 93/13.
103. Tomēr, atbildot uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu, Slovākijas valdība apgalvoja, ka šie cipari ir kopējie skaitļi. Tādēļ tā nevarēja norādīt, cik no šīm izsolēm radās no patērētāju līgumiem, proti, situācijās, kurās ir iesaistīts patērētājs un komersants, nevis citās līgumiskās situācijās. Tā pat nevarēja to aptuveni aplēst.
104. Tā kā Slovākijas valdība nevar pat objektīvi aplēst tiesisko attiecību skaitu, kurās būtu iesaistīts patērētājs un kas, pieņemsim, ir izveidotas labā ticībā, Tiesa nevar būt droša, ka sprieduma iedarbība ir jāierobežo laikā atbilstoši tiesiskās noteiktības principam. Līdz ar to prasība būtu jānoraida.
105. Līdz ar to nav jāizskata jautājums par to, vai tiesiskās attiecības, kas, pieņemsim, ir izveidotas labā ticībā, ir jāuzskata par svarīgākām nekā patērētāju tiesības pieprasīt atlīdzību par Direktīvas 93/13 pārkāpumiem, atsaucoties uz Tiesas spriedumu. Tāpat nav jānoskaidro, vai spriedumos lietās Banco Español de Crédito un Aziz (kuros netika lūgts ierobežot šo spriedumu iedarbību laikā) izklāstītie principi varētu būt novērsuši jebkādas neskaidrības par attiecīgās procedūras saderību ar Direktīvu 93/13.
106. Tomēr ir jānorāda, ka atteikums ierobežot sprieduma iedarbību laikā neliedz piemērot Slovākijas noteikumus par prasības celšanas noilgumu, ja šie noteikumi atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem. Šajā saistībā pietiek norādīt, ka atbilstoši Slovākijas valdības iesniegtajai tabulai dažas izsoles notika vairāk nekā pirms 10 gadiem.
107. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ja Tiesa atzīs prejudiciālo jautājumu par pieņemamu un to, ka attiecīgā procedūra nav saderīga ar Direktīvu 93/13, es ieteiktu neierobežot sprieduma iedarbību laikā.
IV – Secinājumi
108. Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai atzīt Okresný súd Prešov (Slovākija) uzdoto prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu.